Veltījums prāta dzīves nogurdinātajiem

Rakstā aplūkota Vernera Tiki Kistenmahera un Lotāra J. Zaiverta grāmata “Simplify® Your Life. Dzīvo vienkārši: grāmata vienkāršai un laimīgai dzīvei”. Rīga: Valters un Rapa, 2009

Vienkāršība, pirmkārt jau pierādījumos un apgalvojumos, tikusi uzskatīta par teorētiskā skatījuma labo īpašību jau kopš Aristotela “Analytica Posteriora” [Grāmata 1, 25. nod.]. Kā epistēmisks un metodoloģisks nojēgums tā pamatojumu gūst Okamas Viljama parsimonijas principā, ko pazīstam kā “Okama asmeni”. “Okama asmeni” kā zinātnes kritēriju – patiesu, ticamu, un vienkārši labu zinātnisko teoriju nošķiršanu no tādām, kurām šo īpašību nav – godā vēl aizvien. Jo mazāk postulātu, hipotēžu un aksiomu, jo patiesāka teorija. Vienkāršība ir patiesas zinātniskās teorijas atribūts, tādējādi vienkāršība ir arī skaistais, labais un skaidrais. No labā un skaistā nav tālu līdz dievišķajam. Arī šeit mēs neesam vientuļi savās pārdomās. Sākot jau ar Augustīnu šis jēdziens ir bijis nozīmīgs daudziem teologiem un arī Akvīnas Toms vienkāršību postulē kā Dieva atribūtu. Akvīnas Toma “Summa Theologiae” Dieva vienkāršība ir rodama tā nedalāmībā, proti, apgalvojumā, ka Dievs ir identisks saviem atribūtiem. Dieva īpašības – labums, patiesība, mūžība, visspēcība – ir identiskas Dievam. Vienīgi nelaime, ka Dieva bezgalīgā vienkāršība galīgam prātam rādās kā bezgalīga sarežģītība.

Tātad, ja jau vienkāršība tiek postulēta kā teoloģisks, ontoloģisks un metodoloģisks jēdziens, ir pašsaprotami, ka to ne tikai var, bet arī vajag attiecināt uz ētisko sfēru, jo, manuprāt, skaidra, izvērsta ontoloģija var izrādīties labi izstrādātas ētiskās sistēmas pamatā. Un ar ētiku es domāju ne tikai morāles normatīvo aspektu, bet dzīvi tās kopumā, un, ja atļaujamies heidegeriskas valodas vaļības – tebūšanu, šo tavu un manu “dzīvi tādu, kāda tā ir”. Un, ja iepriekš runājām par vienkāršību zinātniskajās teorijās, tad būtu vien pašsaprotami, ka šādus kritērijus piemērojam arī tad, kad izsakāmies par eksistenci, pardon, dzīvi. Apgalvojumā, ka viss vienkāršais ir ģeniāls, ka vienkāršie ir šīs zemes sāls un ka dzīvē nevajag neko sarežģīt, vairs nav nekādas banalitātes, vienkāršība ir karaliskais ceļš uz laimi. Cik vienkāršs postulāts, vai ne?

Bet ko gan dara “intelekta sakropļotie”, ja viņiem parādās vēlme kļūt vienkāršiem? Ja pa rokai nav neviena, kas pavērtu dievišķās vienkāršības noslēpuma aizsegu, viņi/viņas lūkojas pēc tekstiem, kas var kalpot par instrumentu un palīdzēt orientēties, protams, atkarībā no tā, kādu vienkāršības sasniegšanas metodi izmantojam – pakāpenisko vai pēkšņo. Tā kā neesmu čaņbudisma sestā patriarha Hueinena pēkšņās apgaismes un Bodhidharmas apgalvojuma, ka patiesība meklējama ārpus tekstiem, piekritējs, dodu priekšroku pakāpeniskai izaugsmei. Teksti – reliģiski, filozofiski vai literāri – ir instruments, sava veida patības tehnoloģija. Nu, vienkārši sakot, teksti jums palīdz dzīvot. Un to primārā palīdzība slēpjas metafiziskajā (lasi “vienkāršajā”) spējā izraisīt interesi.

“Patības tehnoloģiju” tekstus jeb traktātus, kas palīdz saprast, ka dzīve ir jādzīvo vienkārši, var lasīt vienatnē vai arī līdzīgi domājošo (lasi, “tīrā prāta pabērnu”) pulkā. Un nevar būt nekas vienkāršāks par to, ja šādu tekstu lasīšanu pavada askētisks ķermeņa novietojums kāpu smiltīs un varbūt arī kāds vīniņš, jo arī vienkāršībai ir sava metode. Neturēšu sveci zem pūra un atzīšos, ka pirms pāris gadiem nācās lasīt un analizēt kāda Latvijas vienkāršības meistara traktātu, kas bija apzināti sacerēts dienasgrāmatas formā. Šis cēlais vīrs ikdienā apvienoja vienkāršību ar mūziku (vai kāds iebilstu apgalvojumam, ka mūzika ir augstākā no mākslām?) un bija pietiekami intelektuāli dāsns, lai savas pārdomas ļautu publicēt kādā ar krāsainām fotogrāfijām pārpildītā iknedēļas izdevumā, kuru it kā neviens nelasa, bet visi pērk. Uz brīdi arī mēs tiecāmies praktizēt šo vienkāršības ceļu – dao: “iedzert aliņu un uzcept gaļiņu”, “iet uz zālīti”, lai “pēc sauļošanās pludmalē ādai būtu seksīgumiņš”. Lai pirmo akmeni sviež tas, kas nekad kaut reizi nav vēlējies sekot šim vienkāršības ceļam!

Tomēr intelektuāli ieradumi ir daudz grūtāk atmetami par smēķēšanas un dzeršanas sērgu, tādēļ vēl aizvien ilgojos pēc tekstiem, kas ir analītiski, balstīti uz zinātnes atziņām, un, nebīšos no šī postmodernistu bieda – dziļāki –, bet vienlaikus skaidri saprotami. Tādēļ biju patīkami pārsteigts uzzinot, ka apgāds “Valters un Rapa” ir publicējis grāmatu “Simplify® Your Life. Dzīvo vienkārši: grāmata vienkāršai un laimīgai dzīvei”, kuru sarakstījuši vācu vienkāršības guru Verners Tiki Kistenmahers kopā ar Lotāru J. Zaivertu.

Ja ir gadījies aplūkot šo traktātu grāmatveikala Self-help sadaļā, neizdariet pārlieku steidzīgus secinājumus, jo tekstā sastopamais filozofisko maksimu apkopojums ir proporcionāli lielāks nekā zīmējumu daudzums, kas varētu likt jums domāt, ka tas ir drīzāk paplašināts pielikums humora un satīras žurnālam Dadzis. Neļaujiet savam kritiskajam prātam nodarboties ar pozitīvismu, šis ir gadījums, kad talkā atkal jāņem senas ķīniešu gudrības un kopā ar Laodzi jāsaka, ka “ticami vārdi nav skaisti, skaisti vārdi nav ticami”! Nesteidziet uz ekonomisko un garīgo sarežģījumu laikmeta fona piekrist Garlībam Merķelim, ka “arī pašas dziedinošākās krīzes murgi nav nekāda gudrības sajūsma”, jo šis teksts jāvērtē Āzijas filozofisko tradīciju kontekstā. Un nav nekā labāka par daoistu jēdzienu pu – vienkāršība –, kas burtiski tulkojams, kā “neaptēsts koks”. Tas apraksta cilvēka pirmatnējo un nesabojāto, prāta nenogurdināto iedabu, kas tādējādi ir identiska visaptverošajam dao. Ne velti grāmatas autori 14. lpp. apgalvo, ka “savā būtībā cilvēks ir “vienkāršs” radījums. Ja zooloģiskajā dārzā vai brīvā dabā pavērosiet mūsu tuvākos radiniekus pērtiķus, Jūs [sic] atklāsiet viņu vienreizīgās spējas stundām ilgi laiskoties, spēlēties un neko nedarīt. “Vienkārši” savā pirmatnīgumā – vienkārši būt.” Pitekantropiska un neandertāliska neaptēsta vienkāršība, voila, un jūs jau piebiedrojaties to svēto pulkam, kuri kopš senatnes uzskatīja, ka visa ļaunuma sakne ir sarežģītība. Tādēļ braši uzvelkam salmu gurnautus, brālīgi sadalām mantu, tajā skaitā arī sievietes, un dodamies dzīvot uz Šambalu.

Autori vienkāršās dzīves sasniegšanas ceļu attēlo kā sešpakāpju piramīdu (Dena Brauna fani, te būs pietiekami daudz dziļu simbolu!), kas ved uz pilnību. Uzskatāmības un literārā daiļuma dēļ katra nodaļa sākas ar ”vienkāršības sapņa” aprakstu. Tā jūs vairākas naktis izsapņojat šo piramīdu (nekādas norādes uz tantrisko sapņu tehnikām!), bet nomodā iemiesojat dzīvē vertikāli progresīvu patības izaugsmi. Pirmais pakāpiens, kas aicina vienkāršot savas lietas, ietver četrus soļus: darba vietas sakārtošanu, biroja kaudžu novākšanu, apkārtējās vides atbrīvošanu no krāmiem un neļaušanos aizmāršībai. Patiesi, katrs no mums atminas to, ka savu mantu pārbīdīšana no vienas galda malas uz otru ir iedarbīga nomierinoša metode, jo īpaši, ja saulainā un siltā pavasara dienā, pēc pāris gadu pārtraukuma jums atkal uzmācas doma, ka sen jau bija jāpabeidz doktora darbs par Imanuelu Kantu.

Otrs pakāpiens, kas postulē nepieciešamību vienkāršot savas finanses, izklausās kā kulaks uz acs, ja vien neņem vērā faktu, ka tur jau pabijis ķieģelis. Īpaši skaudri, bet latviski reālistiski skan aicinājums radīt pozitīvu naudas atlikumu – vismaz 2500 eiro – un uzmanīt, lai konta stāvoklis nekad nenoslīd zem šīs robežas.

Piramīdas trešajā pakāpienā jums jācenšas vienkāršot savu laiku, atsakoties no perfekcijas savā dzīvē un uz pusi samazinot darbību. Vienkārši “šad un tad aizbēdziet!” Un pareizi jau ir, kā autori atzīst, ka vietai, kur aizbēgt nav “jau uzreiz jābūt Ernesta Hemingveja bungalo ar skatu uz jūru.” “Rezerves birojs” var būt gan uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa, zem klajas debess, pamestās telpās, lidmašīnā, vilcienā, visbeidzot fantāzijās, kur jūs acīmredzot varēsiet netraucēti darīt to – tas ir, vienkāršošanos.

Ceturtajā pakāpienā jūs aicina vienkāršot savu veselību, jo tikai tas palīdzēs “izvilināt no sava ķermeņa laimes hormonus.” Tie hedonisti, kas sadaļā “atslābinieties no sirds” cer ieraudzīt vārdu salikumu Cabernet Sauvignon, būs vīlušies, uzzinot, ka autori ar to domājuši miegu un piedāvā “Napoleona nesalaužamo miega kredo”: “Četras stundas vīriešiem, piecas sievietēm, bet sešas – idiotiem!”

Piektajā pakāpienā jums jāvienkāršo savas attiecības. Jāsāk ar “aizbēgšanu no paša izveidotās salas ar sociālā tīkla palīdzību”: jums jāveido draugu loks, jāmācās uzvesties ballītēs, jāzina, ka nav labi, ja sludināsiet veģetārismu brīdī, kad tiek pasniegts rostbifs [sic]. Pie malas Leibnica monādismu un žigli reģistrējamies draugiem.lv vai facebook, ja vēl neesam vīžojuši to izdarīt. Nekas, ka pirmās atveres monādē būs identiskas klaviatūras taustiņiem. Tomēr pats labākais ieteikums šajā pakāpē, manuprāt, ir: “Bēru jautājums – nav vērts lieki saspringt.”

Nākamajā posmā jums jāvienkāršo savas partnerattiecības, pilnveidojot tās, atbrīvojot sarunas no lieka dramatisma un atraisot seksuālo enerģiju (pieļauju, ka šo sadaļu gaidīja daudzi no jums, tomēr, brīdinu, ka kundalīni jogas te nav). To visu vainago aicinājums “jau šodien abiem kopā izlemt par savu dzīvi vecumdienās”.

Visbeidzot jūs esat sasnieguši virsotni, kas skan iedvesmojoši: “Dzīvo vienkārši.” Pirms jūs kļūstat par daoistu “neaptēsto koku”, vajadzēs gan vēl atklāt savu dzīves mērķi un attīstīt savas stiprās puses, kā arī atslogot savu sirdsapziņu (dzirdu katoļus gavilējam!) un, visbeidzot – atminēt sevi. Easy peasy lemon squeezy.

Kāds Vakarzemes tradīcijas domātājs reiz jau bildis, ka “lietu aspekts, kas ir visnozīmīgākais mums, ir apslēpts, pateicoties to vienkāršībai un ikdienišķumam. (To var neievērot, jo tas vienmēr ir acu priekšā.)” (Philosophische Untersuchungen, §129). Šis Vitgenšteina domugrauds, dīvainā kārtā, aicina mani aizdomāties, un nekaunēties no eirocentrisma (mēs dzīvojam vislabākajā no pasaules sabiedrībām un tās Weltanschauung ir vislabākais no visiem), kā arī no tā atvasinājuma latvjucentrisma (mēs, latvieši...). Tādēļ aicinu jūs nekautrēties tuvākajā nedēļas nogalē kopā ar draugiem uzgrillēt šašliciņu, parunāt par būtisko un neko nesarežģīt, tā, lai nākamajā rītā jūs pamostos un justos kā vienkāršs “neaptēsts koks!” Tikai neaizmirstiet, ka daoistu “neaptēstā koka” papildinošais jēdziens ir su – “neapstrādāta (neaprakstīta/neizrotāta) zīda drāna”. Tātad katru rītu sākam kā tabula rasa!