Ne pārāk sen (25. augustā) laikrakstā “Diena” bija lasāms rakstiņš par vairumam lasītāju gluži nesvarīgu, toties liberālajiem medijiem un to uzkultajam bezjēgas substrātam implicītu “tematu” – par t.s. seksuālo minoritāšu vēlmi “reģistrēt partnerattiecības”. Mani, aplūkojot attiecīgo laikraksta lappusi, piesaistīja īpaši izceltais, ar portretiņu rotātais “publiskā intelektuāļa” Roberta Ķīļa komentārs. Populārais sociālantropologs izteicās tā: “Socioloģijā ir termins “pseidoviedoklis”. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav zināšanu, bet ir viedoklis. Ja uz ielas cilvēkiem pajautātu, vai viņi atbalsta partnerattiecību reģistrēšanu, viņi atbildētu, ka diez vai. Bet, ja viņiem censtos izskaidrot un iznīcinātu pseidoviedokli, visticamāk viņu domas mainītos.”
Izlasot šo, mana pirmā reakcija bija – vienkārši nospļauties par kārtējām blēņām. Tomēr “pseidoviedoklis” negribēja un negribēja iziet no prāta. Kā tas tā gadījies, ka kaut kādi sociologi savā “zinātnē” ir pacēlušies tādā augstprātības un necilvēcības tornī, ka spējuši radīt un laikam taču ieviest lietošanā terminu, ar kuru apzīmēt faktiski jebkura cilvēka jebkurus ieskatus par jebkuru jautājumu. Vai tad kaut viens no mums, visus sociologus pieskaitot, ja spētu būt pilnīgi godīgs pret sevi, varētu apgalvot, ka kaut ko par kaut ko patiešām zina, nevis rīkojas ar (iespējamu) zināšanu drumslām? Labi, varbūt šo citētajā tekstā jaušamo terminoloģisko vīzdegunību var norakstīt uz sociālo zinātņu vēlmi kļūt eksaktām, rīkoties nevis ar dzīviem, katrreiz pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem, bet gan ar precīzi izmērāmām, aprēķināmām un prognozējamām “vienībām”. Taču šādā gadījumā Roberta Ķīļa ekskurss socioloģijā šķiet jau krietni novecojis, katrā ziņā socioloģijas dzimtenē Francijā jau gandrīz divdesmit gadus nebeidzas strīdi, vai tādas sociālās zinātnes vispār vairs iespējamas. Tiesa, Ķīlis varbūt patiešām vēl kavējas kādā romantizētā pagātnē. Viņa kaujinieciskā vēlme “iznīcināt pseidoviedokli” tā vien vedina skatīt viņu blakus Sartram stāvam uz benzīna mucas (vai kādam citam uz bruņumašīnas) un mācām strādniekus, kā pareizi jādzīvo.
Bet lai nu paliek Sartrs ar Ķīli pie savām revolucionārajām mucām. Visvairāk šajā sīkajā, ar nenozīmīgu avīzes raksteli saistītajā notikumā mani ieinteresēja un aizskāra neslēpti pejoratīvi (ar tieksmi aizvainot) lietotais apgalvojums, ka cilvēkam, redziet, nav zināšanu, bet ir viedoklis. Kas vispār ir viedoklis? Liekas, gluži vienkārši tā ir mana (tava, viņa, viņas) vārdiski formulēta attieksme pret visvienalga ko. Turklāt šai attieksmei nepavisam nav jābūt ētiski, estētiski, aritmētiski vai kā citādi vērtējošai un tādēļ (varbūt) kaut kā izmērāmai, kaut kādās amplitūdās iekļaujamai. Un tai nav jārodas gadiem ilgušu, mokošu Gīrca, Gelnera, Fuko un vēl simt citu prātvēderu izteikumu pārgremošanas darbu rezultātā. Nē – šī attieksme var rasties arī pēkšņi, spontāni un negaidīti. Kā radās, piemēram, Emanuela Svēdenborga viedoklis par to, kas un kā notiek eņģeļu valstībā.
Man var iebilst, ka Svēdenborgs nav labs piemērs, jo, pirmkārt, eņģeļu pastāvēšana un dzīve nekā neskar Latvijas “sabiedrībai” patlaban aktuālo Eiropas savienības “agendu” un, otrkārt, viņa viedoklis, no malas raugoties, radās tā, kā to vēlētos mūsu sociologi un sociālantropologi, proti, attiecīgās zināšanas viņam “nodiktēja” no Augšas. Tiesa gan, te sākas svarīgā atšķirība. Vēl Svēdenborga laikos Augšu saprata nedaudz citādi. Nedz viņam, nedz pat Jēkabam Lorberam neko nediktēja valdības, partijas, parlamenti, “zinātnieki”, masu mediji, populārās kultūras “guru” vai kādi citi. Viņus tiešāk vai pastarpinātāk uzrunāja Pasaules Radītājs. Šie mistisko atklāsmju uzredzētāji un pierakstītāji un viņiem līdzīgie, no kuriem daudzus, varbūt pat daudzus tūkstošus atklātība nekad tā arī nav iepazinusi, vēl nebija zaudējuši saikni ar pirmsākumiem, lai kā dumpīgā un tuvredzīgā cilvēce, kā to desmitiem reižu lasām jau Vecajā Derībā, bija centusies šo saikni saraut, pie reizes kļūstot pašpietiekamai un pašvarenai. Un atkal un atkal bargais Vecās Derības Dievs bija spiests neprāšus ar varu atsviest atpakaļ uz viņiem patiesi ejamā ceļa.
Sebastjāns Minsters. Eiropa kā karaliene, 1544
Bet runa nav tikai par dievišķām atklāsmēm, kas viena konkrēta mistiķa viedoklim ļauj izpausties kā bez zināšanām iegūtai zināšanai. Sociologi, kas uz ielām aptaujā garāmgājējus un konstatē “pseidoviedokli”, diezin vai laukumiņā pie Hotel de Rome sastopas ar mistiķiem, drīzāk gan ar skolēniem, studentiem, kantoristēm, banku kundziņiem, šoferiem, tūristiem, pārdevējām, nu, vēl visvisādiem. Konkrētajā, augstāk minētajā gadījumā garāmgājējiem tiek hipotētiski jautāts par “viendzimuma pāru partnerattiecībām”. Roberts Ķīlis izsakās, ka “cilvēki” tādas neatbalstītu un tas tad, Ķīļaprāt, būtu pseidoviedoklis. Jo nebūtu zināšanu. Jā, nebūtu to “zināšanu”, ko mūsu galvās dzen iekšā sociologi, antropologi u.tml. Pirms piecdesmit gadiem otro izdevumu piedzīvojušajā krievu cilmes ASV sociologa Pitirima Sorokina grāmatā “Sociālā un kultūras dinamika” jau bija rakstīts šādi: “Ģimenes kā svētas vīra un sievas, vecāku un bērnu savienības sabrukums turpināsies. Šķiršanos skaita pieaugums galu galā novedīs pie tā, ka pilnīgi izzudīs atšķirība starp sabiedriski sankcionētu laulību un nelikumīgām seksuālām attiecībām. Bērni sāks nodalīties no vecākiem aizvien agrāk un agrāk. Ģimenes galvenās sociāli kulturālās funkcijas aizvien sašaurināsies, līdz tā pārvērtīsies par tēviņa un mātītes gadījuma rakstura kopdzīvi, bet mājas kļūs par vietu, kur pārlaist nakti, galvenokārt, lai īstenotu seksuālus kontaktus.” Nav noliedzams, ka šajā drūmajā ainā ir daudz patiesības, tomēr tā nav visa patiesība. Līdztekus ģimenes sabrukumam ir vērojama arī ģimenes institūcijas nostiprināšanās, sevišķi dažādās reliģiskās denominācijās. Tomēr sabiedriskās intereses fluktuācijas (Pitirima Sorokina termins) priekšplānā patlaban izvirza nevis normālo, bet nenormālo, nevis sakārtoto, bet sagrauto. Aizvadītā pusgadsimta laikā “zinātnieki” ir maluši ģimenes iznīkšanas ainu līdz apnikumam, piesātinājuši ar to skolu mācību programmas un jauniešiem domāto periodiku, propagandējuši to no konferenču tribīnēm, avīžu slejās un televīzijā. Šī indeve ir caurvijusi visus tagadnes mākslas žanrus, arhitektūru ieskaitot (tiek projektēti ģimenei neapdzīvojami dzīvoklīši, tā sauktie studio, respektīvi, vietas, kur tēviņiem un mātītēm pārlaist nakti).
Un tomēr cilvēki, ja viņiem tā pēkšņi uz ielas pajautātu, būtu pret destruktīviem “minoritāšu” nodomiem un citām pret ģimeniskumu vērstām iniciatīvām. Man gribas cerēt, ka nevis aiz nezināšanas, bet gan tāpēc, ka visa nežēlīgā pret tradicionālu ģimeni vērstā propagandas mašīna nav spējusi pārmākt patiesās zināšanas. Tās visparastākās, ka tu – sīks pīslis Kosmosa vējā – ielāgojies šajā vējā tikai tad, ja cieši turies pie tiem, kas ir pirms tevis un pēc tevis. Turies pie savējiem.
