“Lai gan vārds “manna” ir pazīstams un plaši lietots, tam nav precīzas nozīmes: tas var attiekties uz augiem vai pat uz putniem,” tā sākas šķirklis “Manna” Britu enciklopēdijā. Tālāk jau visiem zināmās atsauces uz Veco Derību, apraksti par kādiem īpašiem ķērpjiem, kas paši par sevi jau ir noslēpumaini, jo apveltīti kā ar augu, tā sēņu īpašībām. Vēl par dažādiem tuksneša augiem, kam ievainojuma vietās pa naktīm izdalās sula, kas dienā sabiezē un pil, to iespējams savākt un lietot uzturā. Latviešu konversācijas vārdnīca akcentē, ka pie ievainojumiem varētu būt vainojamas bruņu utis.
Ir rīts, skaidrākais nomoda brīdis, kad galvā vēl nejoņo visvisādu vēlāk jau padzirdētu, pamanītu, sakombinētu un šā tā pārklājušos iespaidu, jutumu, apjēgumu krikumi un plēksnes. Stāvu pie plīts un maisu katliņā pienu, kurā iebērti mannas putraimi. Atkal, jau kuro reizi, šķietami tukšajā prātā nez kāpēc ienāk Katjas Meteļicas stāstiņš par to, kā cilvēki sasēžas ērtos krēslos pie kamīna, kā nu tagad pēc labām pusdienām runās par kaut ko cēlu vai vismaz nezināmu, bet saruna pamazītiņām, palēnām, taču noteikti ievirzās citādi – par malku. Nu tā: kādu izvēlēties, bērza vai skujkoka, kur dabūt sausu un netrūdējušu.
Piens jāmaisa gandrīz nepārtraukti, lai pamazām uzbriestošie mannas putraimi nepiecepas pie katliņa dibena vai lai nesaiet kunkuļos. Vienmēr viens un tas pats: neticība, ka ar vienu ēdamkaroti mannas pietiks veselai putras porcijai. Bet pietiek.
Interesanti, kas tur notiek, tajā katliņā?
Skaidrs, ka bruņu utu sagādātās un Sīnāja klosteru mūku savulaik iecienītās tuksneša mannas tur nav. “Rīgas Dzirnavniekā” man paskaidro, ka mannas putraimus jau tikai tā ierasti sauc par putraimiem un par mannu, patiesībā tā ir “rupjā frakcija”, kas paliek, maļot kviešu miltus, vai varbūt malēji speciāli liek tai palikt tādai. Un, atsijā, saprotiet? Var sacīt, milti paliek milti. Bet tomēr manna. Glābiņš tuksnesī klejotājiem, apsolīto zemi meklētājiem. Nu, kāds tur glābiņš, mannas biezputra ar ievārījumu puikam brokastīs, turklāt vēl negaršo, te tev nu bija ambrozija un nektārs, dievu pārtika, man arī savureiz deva, liekas, biju tieši tikpat sešgadīgs, ka tik vēl ne slimnīcā toreiz, tas paliek atmiņā.
Domā par malku kamīnā. Domā par karotes riņķojumu putras katliņā: uz riņķi, uz riņķi vien, jā, kā kuram, vienam – no labās uz kreiso, citam kādam – otrādi, skaiti klusībā pie sevis alfabētu no A līdz Z un atpakaļ, atceries reiz mēģināto: mana labā roka kļūst silta un smaga…
It kā atskaldot nost visu lieko, it kā ikdienas ritumu mēģinot padarīt tīru no. Ko nozīmē šis “it kā”, vai nedrošību, kontūru neskaidrību, sadzīviskai prātuļošanai gandrīz vai vienmēr klātesošo neprecizitāti, duļķainību? Vai bez neprecizitātes itin nemaz nevar?
Piezvanīju Jurim Lorencam, gribēju zināt, vai iespējams aprakstīt matemātiskās fizikas metodēm mannas biezputras vārīšanos. Viņš atbildēja, ka aprakstam pakļaujas atsevišķo putraimiņu uzbriešanas process, protams, jāņem vērā piena fizikālās īpašības, kas no paciņas paciņā var atšķirties, tāpat arī tādi, es pat nezinu, kvantitatīvie vai kvalitatīvie rādītāji kā mannas graudiņu diametrs, dzirnavās iemantotā forma, blīvums. Droši vien mannas graudiņa uzbriešanas aprēķinu elegancei kaut ko pieliek klāt vai atņem nost arī antropais faktors, tas, cik ātri un/vai vienmērīgi es putru maisu. Bet vienalga – graudiņu skaits katlā ir galīgs (saskaitāms) utt.
Taču mannas biezputra nav tikai mazo putraimiņu uzbriešanas spēle, tā ir arī notikums, ko pazīstam kā vārīšanos. Un šis notikums, izrādās, visus labos nodomus sagrauj. Jo, saka man Lorencs, tikko parādās burbuļi, procesa aprēķināšana (teiksim, matemātiska modelēšana) kļūst neiespējama. Iemesls tam pavisam vienkāršs: notiek pārāk daudz daudzveidīgu kustību. Lai tās visas pievestu pie kārtības, var gadīties, ka nepietiktu pat visu mūslaiku cilvēcei pieejamo datorjaudu.
Tā nu agrā rītā, pie plīts stāvot, gribot negribot jānonāk pie agnosticisma (tas nekas, ka vismaz kādu pusgadsimtu, šķiet, nav populāri šādu terminu lietot). Lietas mums apkārt ir izzināmas un aprakstāmas, bet tikai līdz kaut kādai robežai. Šī robeža, iespējams, visu laiku attālinās, bet nevajag daudz iztēles, lai saprastu, ka līdz ar saprotamās pasaules rādiusa pagarināšanos palielinās arī sasakares virsma ar nesaprotamo.
Vērojot nesaprotamo putras burbuļošanu, jūtot sevī visādus atmiņu vai iedomu džinkstus (kaut vai tas, ko jau minēju, par iespējamu smaržas vai konsistences atmiņu no slimnīcā notikušā teju vai pirms pusgadsimta), top kaut kāds mirklis, kaut kāda “manis” monāde, sīks ilgstamības graudiņš ar savu specifisku piepildījumu. Nākošreiz, kad vārīšu mannas biezputru, no tā vairs nebūs, kur dēties. Būs jau iespējams salīdzināt, ieviest secību, iekļauties savādajā ritmā, apjaušot sevi par esošu. Turklāt tā būs iespēja, kas no visu nevienam un nekad nezināmo iespēju noslēpumainās glabātuves izšķīlusies un palikusi. Te. Virspusē.
