Vai jūs piekrītat, ka filmu Gredzenu pavēlnieks nav ieteicams skatīties bērniem līdz 12 gadu vecumam?

Jā

Zinta Lāzere, pirmsskolas pedagoģe

Tas ir pilnīgi pamatots brīdinājums, ko filmas veidotāji un izplatītāji izteikuši, apzinoties savu atbildību. Tas jau nav jautājums par to, vai filma ir laba vai slikta, es nemaz negribu iedziļināties un runāt tieši par konkrēto filmu. Mēs vienkārši nevaram zināt, vai mazi bērni neuztvers filmā parādīto vardarbību kā pamudinājumu. Arī Gredzenu pavēlnieks šajā ziņā līdzinās datorspēlēm, kurās bērni apgūst ne tik daudz kādas prasmes vai iemaņas, cik agresivitāti un greizus priekšstatus par to, kādas likumības valda reālajā pasaulē. Tas taču ir pierādījies jau neskaitāmas reizes — un īpaši jau bojeviku un datorspēļu dzimtenē Amerikā — ka pēc tam pusaudži ņem rokā šaujamieročus un šauj uz cilvēkiem, kas viņiem varbūt pat nav neko ļaunu nodarījuši, jo dzīvības vērtību viņi neizprot. Viņiem liekas, ka ar to var spēlēties. Protams, arī daudzās pasakās ir sastopama vardarbība, bet kāpēc maziem bērniem būtu ar to jāsastopas? Piemēram, kad bērniem stāsta pasaku par Sarkangalvīti un vilku, daudzi bērni ļoti uztraucas un pat raud, kad vilks aprij Sarkangalvīti, un arī tā morāle, ka ļaunumu ir nepieciešams uzvarēt un sodīt, šajā vecumā netiek uztverta tik viennozīmīgi, kā tas šajās pasakās ir domāts. Bērns prasa audzinātājai: bet vai tad vilkam nesāpēja, kad viņam pārgrieza vēderu? Es tad saku: viņš aizgāja pie veterinārsta un veterinārārsts viņam aizšuva vēderu atkal ciet. Vecāki, kas mīl savu bērnu, taču nelasa pie bērna gultiņas vakarā tādas pasakas, kas varētu viņu sabiedēt, lai bērns raudādams nevar aizmigt un naktī trūkstas augšā no murgiem, bet cenšas bērnu iepriecināt. Bērnam ir jāļauj dzīvot laimīgajā bērnības zemē, kur viņu nekas neapdraud, un vecākiem ir jābūt sargiem pie šīs zemes vārtiem.

Nē

Aivars Ozoliņš, komentētājs

Es esmu aizmirsis, kā jūtas bērns līdz 12 gadu vecumam. Bet principā es esmu liberālis un domāju, ka cilvēkam jābūt apveltītam ar brīvu gribu, un man nav pieņemama cilvēku dalīšana kategorijās pēc valodas, rases, dzimuma vai vecuma. Arī pēc vecuma — es domāju, ka tāds “bērns līdz 12 gadiem” vispār neeksistē, ir tikai konkrēti cilvēki un viņu brīvā griba, un cilvēks var izvēlēties. Ja viņi paši to nespēj, tad atbildība ir jāuzņemas vecākiem. Viss. Tiem cilvēkiem, kas šādu ieteikumu filmai ir pielikuši — viņiem varbūt arī ir bērni un viņi ir izdomājuši, ka negrib, lai viņu bērni skatītos vardarbību, kas tur ir — pēc formas maigi, taču kvantumā diezgan daudz. Bet tā ir šīs cilvēku grupas izvēle visu šā vecuma bērnu un viņu vecāku vietā.

Es zināju, ka Tolkīns ir vienas daļas Rietumu kultūras sastāvdaļa, bet pats es nebiju šīs kultūras sastāvdaļas daļa, es nebiju lasījis Tolkīnu, tāpēc varēju skatīties ar pilnīgi svaigu aci. Stāsts man patika, bilde un dekorācijas, šķiet, brīžiem ir uztaisītas tā, lai atbilstu priekšstatam par to, kādam jāizskatās tādam pasaku interjeram, gatavam priekšstatam, kas ir veidojies uz kompjūterspēlīšu bāzes — tā ir vesela kultūra, fantasy kultūra, kas tur tika veiksmīgi atražota lielākā mērogā. Bet stāsts — tas ir galvenais. Tur ir ceļš, tur ir mērķis, tur ir varoņi, kas it kā nav pilnvērtīgas personas — pareizāk, personības — bet pārstāv drīzāk kādus cilvēka dabas aspektus, un tomēr viņi nav plakani, viņiem ir šaubas un pārdomas, viņi reflektē.

Sagatavoja A.Z.