Vai Dievs varētu būt sieviete?

Nē
Aivars Krancmanis, operdziedātājs

Noteikti nē. Pats vārds “Dievs” ir vīriešu dzimtē, savukārt, ja saka “dieviete”, tad tas ir pavisam kas cits, no antīkās mitoloģijas — piemēram, mīlas dieviete Afrodīte. Hēra, Diāna vai tamlīdzīgi. Dieviete ir kas līdzīgs pasaku personāžam, tā es to uztveru. No aizvēsturiskiem laikiem ir iesakņojies priekšstats, ka — neraugoties uz savu nemateriālo izcelsmi — Dievs ir vīrietis... vīriešu dzimtē, teiksim tā. Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Es nezinu, vai par Jēzu Kristu var runāt kā par vīrieti, bet viņš bija Dieva dēls un taču ne jau nu sieviete.

Dievu var tikai sajust, sajust dievišķo klātbūtni nevar ne redzēt, ne aptaustīt, ne pierādīt. Ne nepierādīt. Un nevar attēlot to, ko nevar redzēt. Tomēr cilvēks ir tā iekārtots, ka viņš mēģina vizualizēt savas sajūtas — un šeit jāatgriežas pie Dieva Dēla. Cilvēks cenšas piešķirt Dievam izskatu — tāpat kā multfilmās, kur zvēri pārvietojas uz divām kājām un runā cilvēku balsīs — un tas ir vīrieša izskats. Varētu domāt, ka šis pieņēmums ir izveidojies tāpēc, ka tie, kas rakstījuši par Dievu vai attēlojuši to, ir bijuši vīrieši. Ir jābūt teoloģiskām zināšanām, kuru man nav, lai par to spriestu. Varbūt to var izskaidrot ar vīrieša pārākumu. Nezinu. Kaut gan — jautājums ir par mani pašu. Es nebūt neuztveru, ka vīrietis ir pārāks par sievieti, to pat nevar tā salīdzināt. Ir jomas, kur vīrietis ir pārāks, un ir tādas, kur sieviete. Bet Dievs ir vīrietis. Skaidrs.Jā
Kirils Šmeļkovs, mākslinieks

Manis pēc — lai ir sieviete! Mana sieva grib, lai mēs laulātos baznīcā, es saku — man nav nekas pretī, tikai neliec atbildēt uz jautājumu, vai ticu Dievam. Es negribu melot. Attiecībā uz Dieva dzimumu — man vienalga, kam neticēt, dievam vīrietim vai dievam sievietei. Priekšstats par cilvēku, radītu pēc Dieva līdzības, ir ārprātīgs anahronisms. Tas mani pie monoteiskām reliģijām arī visvairāk tracina — miljoniem priesteru (simt paveidu, visi — “pareizie”) mierīgu prātu katru dienu sludina Vienīgo. Loģiski tas bija feodāļu laikos, kad reliģija bija valsts — ar nolūku pārvaldīt pasauli. Tomēr, ja man šo jautājumu uzdod — jā, es atbalstu pieņēmumu, ka Dievs ir. Cilvēka apziņā. Par Dieva dzimumu var runāt tad, ja tas ir kristiešu, islāma, jūdaistu (atvainojiet, kuru nepieminēju), proti, viens Dievs. Tāpat arī, ja pieņemam, ka Dievam vispār ir dzimums. Vai viņam tas ir vajadzīgs? No praktiskā viedokļa raugoties — nav. Dievs, cik saprotu, rada dzīvo un nedzīvo ne jau dzimumdzīves veidā. (Grieķi neskaitās.)

Cilvēki var piešķirt Dievam jebkādu veidolu. Senie latvieši pielūdza akmentiņus, saulīti, zvēriņus — un kāpēc gan ne sievieti? Reliģija atspoguļo pasaules priekšstatu. Matriarhāta laikā Lielā māte šķiet pavisam loģiska. Runā, matriarhāts atgriežas... Manam uzņēmumam ir četri lielāki klienti, visos četros vadītājas — sievietes.

Var jau spriest par to, kāpēc Dievs vairuma cilvēku apziņā ir vīrietis, bet diez vai tas būs produktīvi — kad mēs ieradāmies, tas jau bija noticis. Drīzāk tā ir psiholoģiska problēma, aizspriedumi, kas traucē iedomāties Dievu kā sievieti — man šādu problēmu nav.

Mums taču ir vienalga, kāds dzimums veikalā stāv aiz letes, maksā algu, vai, piemēram, iespiež trolejbusa durvīs. Svarīgi ir iegūt to, ko vēlas. Ko mums vajag apmierināt pie Dieva tētiņa un nevajag no Dieva mammītes?

Dzimums ir no svara, kārtojot seksuālās vajadzības. Un, tā kā man seksuālas attiecības ir ar vienu sievieti, visu pārējo dzimumi, kristiešu Dievu ieskaitot, manās acīs ir vienlīdzīgi.

Sagatavoja A.A.