Uztraukties par sapni

Apmēram pirms nedēļas viens mans draugs nosapņoja, ka augstceltnei, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu Saules akmens, ir pazudis indīgi spilgtais uzraksts “HansaBanka”. Pirms pāris dienām mēs naktī nācām pār tiltu un uzraksts patiešām nespīdēja – gan vienā, gan otrā tilta pusē ūdens bija melns un tīrs.

Šo es nosauktu par labu sapni – skaidru un svētīgu savā vēstījumā, kura nejauši pravietiskā daba uz ilgāku laiku piesaistīja domu. Apmēram tajā pašā laikā es pati sapņoju, ka man pēkšņi uzradies visu dzīves problēmu atrisinājums: tāda kā koka ķemmīte, kuras zaru patrinkšķinot, izpildījās jebkura vēlēšanās, un es – it kā taču pieaudzis cilvēks – ne tikai sapnī, bet pat vairākas minūtes pēc pamošanās bērnišķīgi par to sajūsminājos.

Protams, ja pašanalīzes rokas būtu garākas, arī šāds sapnis, līdz ar visiem pārējiem, kuros tu cīnies ar čūskām vai bēdz no policijas, jo esi kādu nogalinājis, atrastu piemērotu un bagātinošu paskaidrojumu par taviem “dvēseles faktiem”, kā teiktu Jungs. Bet es pārskatīju kādā konferencē nolasītas lekcijas kopsavilkumu un gandrīz pilnībā varēju parakstīties zem autores teiktā: mūslaiku pasaulē sapņiem ir ļoti slikta reputācija; atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem, kad sapņu atstāsti un sapņu tulkojumi ieņēma stabilu vietu literatūrā (sākot ar Bībeli un beidzot ar
Šekspīru), mūsdienu lielie romāni ir gandrīz pilnībā atteikušies no oneiriskajiem iedvesmas avotiem; tieši tāpat – lekcijas autore piebilst – mūsu rakstītā vārda pasaulē ir aizvien mazāk un mazāk dzejas, eņģeļu, putnu, sieviešu un drošsirdības. Protams, teikto nevar attiecināt nedz uz cilvēkiem, kas pieraksta savus sapņus, lai vēlāk tos izmantotu sarunās ar psihoanalītiķi, nedz uz new age tipa reliģiju sekotājiem, kas lieto sapņus savos ezoteriskās patiesības meklējumos.

Sapņu tulkošanas sliktās reputācijas cēloņi ir viegli izskaidrojami. Jebkurš cilvēks, kas interesēsies par šo tēmu, agri vai vēlu, aizšķīris Freidu, sadursies ar mūsdienu zinātnes atzinumiem. Izskatās, ka mums tiek piedāvāti vismaz trīs dažādi veidi, kā varam aplūkot savus sapņus, kaut gan īstenībā mums netiek piedāvāts neviens un jebkāda iespēja domāt par sapņiem filosofiskā vai teoloģiskā aspektā kļūst bezjēdzīga:

1) sapņošanas laikā smadzenes, lietojot vīziju formu, sagrupē uztverto informāciju noteiktās grupās, daļu īslaicīgo atmiņu pārnesot uz ilglaicīgo atmiņu, ko cilvēks saglabās līdz mūža galam;

2) sapņošana jeb ātro acu kustību miegs ir smadzenēm nepieciešama stimulācija, ko veic pašas smadzenes, lai kompensētu ārējās stimulācijas trūkumu, kas miega laikā ir tuvu nullei;

3) sapņošana aktivizē noteiktas smadzeņu šūnu grupas noteiktās kombinācijās un secībā, kas nomoda laikā nav iespējama, un tādējādi ļauj cilvēkam savās domās un uzvedībā palikt elastīgam. Un tā tālāk.

Interesantais sapņošanā ir tas, ka, būdams dabisks un fizioloģiski nepieciešams process, sapnis līdzinās augam. Sapnim var piešķirt nozīmi vai saskatīt tajā noteiktu problēmu, bet pašā sapnī šādas nozīmes vai problēmas nav. Sapņa saturs veidojas brīdī, kad tas tiek atstāstīts vai pierakstīts. Pilnībā atstāstīt sapņus nav iespējams, jo to apraksti, ja tie ir godīgi, grimst neierobežotā aptuvenībā. Sapņu stāstītāji visbiežāk lieto izteikumus, par kuriem paši nav pārliecināti, – “apmēram”, “it kā”, “laikam”, apzinoties, ka ar katru vārdu tie aizvien tālāk aizvirzās prom no trauslās patiesības un sapni aizvien vairāk sagroza. Kāds 19. gadsimta dzejnieks salīdzināja sapni ar staigāšanu pa nostieptu virvi, pa kuru nav iespējams griezties atpakaļ, tas ir, aiziet atpakaļ tajā pašā sapnī un apskatīties vēlreiz. Es nespēju iedomāties, kā varētu veikt nopietnus zinātniskus pētījumus par sapņu saturu, kas izietu ārpus psihoanalīzes nosacītības un tēlu piespiedu simbolizācijas, – piemēram, par to, kā sapnis atspoguļo laiku un telpu – , jo sapņotājam nav liecinieku. Miegs, ko jau pirmssokratiķi ļoti trāpīgi sauca par starptelpu starp dzīvi un nāvi, ir totāli vientuļš eksistenciāls stāvoklis, un sapni nav iespējams ne kādam pārsūtīt, ne kādu tajā iesaistīt. Šie apstākļi ir būtiski ikvienam, kas pievēršas jautājumiem par to, kāpēc, ko un kā cilvēki sapņo.

Un tomēr, aizņemoties izteicienu no dvīņu sarunas Arundhati Rojas grāmatā [1. Arundhati Roja, Mazo lietu dievs.], kur tiek apspriests, vai satikšanos sapnī ir jāuzskata par notikušu satikšanās reizi, sapnis kā pieredze “skaitās” un, jo pieļāvīgāk mēs izturamies pret atziņu, ka arī tā sauktais nomods var būt tikai viens vienīgs sapnis, no kura mēs kādudien atmodīsimies, jo vairāk tas “skaitās”. “Attiecībās starp sapņiem un nomodu,” sacīja Sokrats, “ir daudz vietas šaubām.”

Pazīstu kādu cilvēku, kas apgalvo, ka nekad mūžā nav sapņojis “ar bildēm”. Sapņos viņš tikai domā un sarunājas – kaut ko stāsta vai par kaut ko taisnojas, nedzirdot, ko viņam atbild, bet it kā jau iepriekš zinot, ko viņam iebildīs, pārmetīs vai jautās. Bezgalīgais dialogs–monologs, no kura blakus guļošais cilvēks var uztvert nesaprotamus fragmentus, bieži notiekot, izmantojot SQL konstrukcijas [2. SQL (Structured Query Language) - datubāzu pieprasījumu valodas standarts.]. Sarunāšanās tēmas esot kaut kādas sarežģītas situācijas, piņķerīgi atgadījumi. Viņš saka, ka dažreiz zinot, līdz kurai vietai diskusijā ticis iepriekšējā sapnī un kāda doma viņam tagad jārisinot tālāk. Atbilde uz jautājumu “ar ko viņš sarunājas un kam taisnojas?” mums, kas dzīvojam vairāk nekā gadsimtu pēc tam, kad pirmoreiz iznāca Freida pētījums Sapņu tulkošana (1900), ir skaidra. “Viņa smadzenes (vai zemapziņa) sarunājas pašas ar sevi” – lai kā to arī varētu saprast. Bet tā tas ir tikai mums.

Freida grāmata, ko pamatoti uzskata par vienu no 20. gadsimta kultūras stūrakmeņiem, sākas ar diezgan plašu (un grāmatas nākamajos izdevumos aizvien plašāku) pārskatu par sapņošanas teorijām senajā Grieķijā. Freids izmantoja savā laikā pieejamo pētniecības literatūru un acīmredzami nebija izvēlējies labākos darbus, jo viņa dotais pārskats ir visai nepilnīgs. Viņš raksta, ka grieķi laikā līdz Aristotelam sapņus saistīja ar pārdabisko pasauli, uzskatot tos par vēstījumiem no dieviem vai dēmoniem, kuru mērķis ir pareģot nākotni. Tas ir tiesa, runājot tikai par daļu no grieķu filosofiem un sapņu teorētiķiem. Freids apiet sapņu fizioloģisko skaidrojumu sengrieķu medicīniskajā literatūrā jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras un filosofu–atomistu priekšstatu par sapņiem kā materiāliem veidojumiem, kas nekontrolējamā plūsmā iekļūst ķermenī no ārpuses.

No otras puses, apvedceļš uz psihoanalīzi caur sengrieķu literatūru ir gluds, lai arī garš, jo grieķi sapņa fenomenu saistīja ar dvēseles (psychē) darbību, aplūkojot to kā sapņu saņēmēju, sapņu radītāju vai arī kā gan vienu, gan otru. Oneiroloģija grieķiem bija psiholoģijas paveids vai, Plīnija Vecākā vārdiem runājot, “miegs nav nekas cits kā vien dvēseles atgriešanās viņas pašas vidē”.Tempļu gulētāji un sapņu tauta

Visā grieķu civilizācijas pastāvēšanas laikā līdz pat vēlīniem romiešu laikiem un neatkarīgi no valdošajām filosofiskajām vai medicīniskajām teorijām sapņošanu izmantoja reliģiskos rituālos kā līdzekli mistēriju atklāšanai vai arī mediju attiecībās ar dievībām vai miru šajiem. Vēl mūsu ēras 2. gadsimtā romiešu rētors Aēlijs Aristīds, kas iegājis vēsturē kā nedziedināms hipohondriķis, pierakstīja 130 dziedniecības dieva Asklēpija sūtītus sapņus. Daļu no tiem viņš sapņoja Pergamas Asklēpija tempļa inkubācijaS [3. Inkubācija (incubatio, latīņu val.) – gulēšana svētvietā vai templī ar mērķi redzēt pravietiskus sapņus. telpā, pēc rituālas attīrīšanās sapnī saņemot dieva norādījumus cīņā ar to vai citu slimību.] Ņemot vērā šo plašo praksi (grieķu zemēs bija vairāk nekā simt oneiriskās dziedināšanas tempļu), zīmīgi, ka pats pirmais grieķu literatūrā aprakstītais sapnis ir melīgs. Homēra Īliadas sākumā Zevs sūta grieķu karavadonim Agamemnonam sapni, kura mērķis ir viņu tīši maldināt. Eposa sapņu teorijā ar gandrīz traģiskiem vilcieniem iezīmēta cilvēku – pat dievu mīlestības lolotu cilvēku – bezspēcība, atšķirot ticamus sapņus no tādiem, kam ticēt ir “bīstami”. Homērs ar savu varoņu muti sapņus nosauc par “tukšiem”. Savukārt Pēnelope sarunā ar Odiseju kādā no teksta versijām, ko ne visi atzīst par autentisku, izklāsta vienu no spilgtākajiem sengrieķu mītiem par sapņu dabu: tie ienākot cilvēkos caur diviem vārtiem – raga vai ziloņkaula; sapņiem, kas nāk caur raga vārtiem, var ticēt, bet sapņiem, kas nāk caur ziloņkaula vārtiem, ticēt nav droši; mirstīgie sava sapņa ienākšanas vārtus var tikai minēt [4. Homērs, Odiseja, XIX, 560–568.]

Homēram sapņi ir vienlaikus lingvistiski un vizuāli notikumi, un sapnis ir vairāk tēls nekā pieredze. Tēls, kas sevi izrāda kā sapni, var būt vai nu dievs vai dēmons, vai īpašs vēstnesis, vai parādība, kas radīta tieši šim gadījumam, taču savas parādīšanās laikā tas objektīvi pastāv telpā un ir neatkarīgs no sapņotāja, kuru tas apmeklē. Homēra mitoloģijā sapņi nāk no noteiktas vietas mitoloģiski reālā ainavā. Tas ir sapņu dēms jeb ciemats (dēmos Oneirōn), kas atrodas tālu uz rietumiem aiz Okeāna – “reālo” pasauli aptverošās upes, gandrīz turpat, kur mirušo valstība. Sapņu ciemats aprakstīts kā “zeme, kur īstenība beidzas un viss ir brīnumains”. Šim sapņu ciematam tad arī ir tie divi vārti.

Hēsioda teogonijā personificētā dievība – Sapnis ir Nakts dēls, Miega, Nāves, Liktens un Taisnīguma brālis. Lai arī Nakts cēlusies no pirmatnējā Haosa un pastāvējusi pirms Erosa – mīlestības sakārtotāja spēka dzimšanas, tā ir virzošs un radošs spēks, nevis iznīcība. Saguļot ar pirmatnējo tumsu – Erebu, Nakts radīja Ēteru – debesu gaismu un Dienu – zemes gaismu. Saka, ka arī Hārons, kas ar laivu cēla mirušos pāri uz pazemes valstību, bija Sapņa brālis.
Simulakri

No antīko atomistu sapņu teorijas saglabājušies tikai fragmenti un vēlīni pārstāsti, taču viņu atziņas tieši izriet no mācības, ka viss sastāv no nedalāmiem ķermeņiem – atomiem, kas kustas tukšumā, un uztvere ir šo daļiņu iekļūšana maņu orgānos. Epikūra vēstulēs par sapņošanu ir pāris rindiņas, bet plašākais it kā uz Epikūru balstītais izklāsts Lukrēcija poēmā Par lietu dabu ir līdzīgs Dēmokrita teorijai, tāpēc es palikšu pie tā.

Sapņus nerada dvēsele, to izcelsme nav dievišķa un tie nav pravietiski. Dēmokrits rakstīja, ka sapņi ir rēgi jeb simulakri, kas cauri ādas porām iespiedušies cilvēka ķermenī un uzkrājušies tā dziļumā. Miega laikā šie rēgi no dziļuma paceļoties augšup un parādoties kā vīzijas, ko cilvēks redz miegā. Šie rēgi pārvietojas pa gaisu, un rodas tāpēc, ka visas pastāvošās lietas – gan rīki, gan apģērba gabali, gan augi, gan arī dzīvas būtnes no sevis nemitīgi izdala sīku daļiņu plūsmas, kas līdzinās starojumam vai izgarojumam. Šīs daļiņas saglabā to priekšmetu vai dzīvu būtņu apveidus, no kurām tās nāk. Mēs varam redzēt sapņos sen mirušus cilvēkus, jo to rēgi vēl ilgi pēc nāves klīst apkārt pa pasauli. Dzīvas būtnes – dzīvnieki un cilvēki – šīs plūsmas izdala vairāk, jo tās kustas un to ķermenis ir silts. Arī dievi sastāv no smalkiem atomiem un tāpēc var parādīties sapņos.

Gaiss ir “pilns ar rēgiem”. No sengrieķu atomisma pozīcijām angļu dzejnieka V. B. Jītsa lūgums “staigājiet uzmanīgi, jo jūs bradājat pa maniem sapņiem” būtu saprotams burtiski – mēs kustamies cauri rēgu pūļiem, ko mūsu rupjie jutekļi nomodā neuztver. Rēgu ir tik daudz, ka tie bieži saduras cits ar citu un, saplūstot kopā, rada jaunus rēgus. Teiksim, kentaurs, kas parādās sapnī, bet dabā nepastāv, ir cilvēka un zirga rēgu saplūdums.

Ja laiks ir mierīgs, bez vēja, un ja rēgi savā ceļā nesastop šķēršļus, tie pārvietojas ļoti ātri un iespiežas citu ķermeņos, saglabājot tiešu līdzību ar priekšmetiem vai būtnēm, no kurām tie nāk. Bet, ja laiks ir vējains un nemierīgs, rēgu pārvietošanās var būt traucēta. Kāds Dēmokrita komentētājs raksta, ka tieši šī iemesla dēļ nevajagot ticēt sapņiem, kurus gadās redzēt vēlā rudenī. Šajā gadalaikā, kad kokiem birst lapas, gaiss esot nevienmērīgs un “grubuļains” un tas saraustot rēgus gabalos, kavējot to pārvietošanos, tāpēc sapņi neesot skaidri.

Runājot par citu cilvēku redzēšanu sapņos, Dēmokrits raksta, ka atomu plūsmas, kas nāk no dzīvām būtnēm, nes sev līdzi arī šo dzīvo būtņu domas, noskaņojumus, dvēseles kustības, paradumus, kaislības un vārdus. Tāpēc cilvēku rēgi sapņos kustas, uzvedas un runā tieši tāpat, kā šie cilvēki dzīvē. Tātad, ja ārējie apstākļi rēgu kustībai ir labvēlīgi un to iespiešanās ķermenī nav traucēta, sapņotājs var nepastarpināti ieskatīties citu cilvēku dvēselēs, lasīt viņu domas, un redzēt, ko viņi dara vienatnē. Sapnī cits cilvēks parādās tieši tāds, kāds viņš ir. Ar sapņa palīdzību gulētājs var iegūt citu cilvēku fizisku un “psiholoģisku” nospiedumu, kurš saglabājas arī tad, kad šie cilvēki ir miruši. Pārfrazējot pazīstamo teicienu – “Pastāsti, ko tu sapņo, un es pateikšu, kas ir citi.”

Dievišķais un ķermeniskais

Atomistu materiālistiskā monisma teorija atšķiras no pārējās grieķu filosofijas ieskatiem sapņos. Parasti, spriežot par sapņiem, grieķi tos iedalīja vairākās grupās atkarībā no to izcelsmes vai satura. Grieķi izmantoja sapņus, lai ieviestu kārtību (kosmos) savā pasaulē. Sapņu klasifikācijas sistēmas, kas parādījās jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras un vēlāk romiešu laikā sazarojās kā koks, atspoguļo hellēņu tieksmi visu sakārtot.  

Viena no senākajām sapņu klasifikācijām lasāma anonīmā medicīniskā traktātā Par dzīves veidu. Šī sacerējuma mērķis ir ļaut ārstam pazīt un pareizi izskaidrot sapņus, kas atspoguļo slimnieka ķermeņa stāvokli un tā iekšienē notiekošos procesus. Tā ir rokasgrāmata, kas māca pareizi izmantot sapņus, nosakot slimību un paredzot tās gaitu. Šajā darbā izšķirti diva veida sapņi: 1) dievišķie jeb dievu sūtītie un 2) somatiskie jeb ķermeņa sūtītie, kuros “dvēsele pasaka priekšā”, kas notiek vai notiks ķermenī. Šis šķīrums pamatojas pieņēmumā, ka ķermenim aizmiegot, nomodā paliek vienīgi dvēsele, kas ir spiesta veikt gan savus, gan arī ķermeņa “darbus”. Ar pirmās kategorijas sapņiem lai nodarbojas pareģi un sapņu tulki, bet otrās kategorijas sapņi ir ārsta ziņā. Diemžēl nezināšanas dēļ pie somatisko sapņu tulkošanas ķeras arī pareģi, un tāpēc viņu pareģojumi dažkārt “netrāpa mērķī”.

Somatiskie jeb ķermeniskie sapņi dalās sešās apakšgrupās. Tie rāda: a) iepriekšējās dienas rīcību un domas; b) debesu parādības; c) zemes parādības; d) pašu sapņotāju; e) mirušos; f) dažādas vīzijas.

Sapņi, kuros dienas domas un darbi parādās tieši tā, kā tie notikuši, norāda uz labu veselību, bet tie, kuros cilvēks rīkojas vai domā pretēji tam, kā darījis un domājis dienas laikā, liecina par slimību. Ja cilvēks ir vesels, viņš redz sauli, mēnesi un zvaigznes tieši tādus, kādi tie ir, bet, ja viņā slēpjas slimība, debesu ķermeņi viņam rādās izkropļoti, to kustības ir traucētas vai arī tie ir pavisam apstājušies. Tie redzami kā caur miglu, mākoni, lietū vai vētrā.

Ja sapnī tu staigā stingru soli, droši un ātri skrien, un nejūti bailes, tu esi vesels, bet, ja tev pinas kājas, tu esi slims. Ja sapnī tu redzi pats sevi tādu, kāds esi, ne lielāku, ne mazāku par savu augumu, tu esi vesels. Ja redzi mirušos tīros un baltos apmetņos un saņem no viņiem kaut ko, kas ir tīrs, tu esi vesels un dzīvosi, bet ja mirušie ir kaili vai melnās drēbēs un kaut ko tev atņem, tavs ķermenis ir smagi slims. Ak, jā, un vēl: ja sapnī tu skaties uz pazīstamām lietām, tas nozīmē, ka tava dvēsele kaut ko vēlas.
Vēlmju piepildījums

Sokrata un Platona uzskati par sapņiem ir izsvaidīti dažādos Platona dialogos. Vietām tie ir pretrunīgi, un tie neveido vienotu sistēmu. Tomēr mēs varam teikt, ka Sokratam sapņus sapņotājam nodod dvēsele, pat ja dvēsele nav vienīgais to avots. Dialogā Valsts, kur par to runāts visvairāk, Platons apraksta vairākus sapņu tipus saskaņā ar teoriju par trīs dvēseles daļām. Sapņošana visbiežāk ir zemākās – nesaprātīgās, kaislību pārņemtās dvēseles daļas fenomens. Šajā dialogā iezīmējas ļoti būtisks, it kā pirms-Freida pieņēmums par sapni kā “vēlmju piepildījumu”. Platons raksta, ka arī cēli un krietni cilvēki redz sapņus, kuros izdara slepkavības vai stājas asinsgrēcīgās attiecībās. Šie sapņi izsaka vēlmes, ko sevī slēpj šie paši cēlie un krietnie cilvēki, bet kas viņu apzinātajās domās neparādās. Šie sapņi rodas, kad dvēseles augstākā – saprātīgā daļa ir aizmigusi un zaudējusi vadību pār dvēseli kopumā.

Savukārt, kad dvēseles kaislīgā daļa guļ un valda saprātīgā, cilvēka sapņi ir krietni un cēli. Dialogos Tīmajs un Sofists Sokrats piedēvē šiem sapņiem dievišķu izcelsmi. Ja gulētājs pirms iemigšanas ir sevi atbilstoši noskaņojis, dvēseles saprātīgā daļa miegā tiecas pēc nezināmā un spēj izzināt ne tikai pagātni un tagadni, bet arī nākotni.
Cēloņi, zīmes un sakritības

Minētajam traktātam Par dzīves veidu bija zināma loma arī Aristotela pārspriedumos par sapņiem, kam viņš veltījis trīs filosofiskas esejas. Aristotels, kas grieķu oneiristiskajā panorāmā izceļas ar savu skeptisko un agnostisko attieksmi pret pareģošanu, atzina tikai un vienīgi sapņu lietderību ārstniecībā. “Visapdāvinātākie ārsti,” viņš raksta, “vērtē un pēta sapņus.” Un viņš paskaidro, kāpēc. Sapnim piemītot īpašība kā lielu un spēcīgu parādīt kaut ko, kas ir ļoti mazs un vājš. Piemēram, var novērot, ka cilvēkam, kas sapņo, ka viņa kājas deg uguns liesmās, pēdas ir tikai nedaudz siltas. Un, tā kā visa sākums vienmēr ir kaut kas mazs, arī slimību sākums ir kaut kas mazs – kāda niecīga kustība ķermenī, ko sapnis atspoguļos kā lielu.

Aristotelam sapnis ir iedomāta vīzija, kas rodas no jutekļu gūto iespaidu kustības, kad cilvēks ir miega stāvoklī. Miegā prāta spriešanas spēja ir traucēta, tāpēc gulētājs savas vizuālās iedomas lielākoties uztver kā īstas. “Lielākoties” tāpēc, ka dažreiz – un Aristotels ir pirmais oneiroloģijas vēsturē, kas to atzīmē, – “kaut kas aizmiguša cilvēka dvēselē saka, ka tas, kas parādās, ir tikai sapnis.”

Savukārt, ar ticību sapņu pravietiskajai dabai ir tā: būtu taču absurdi uzskatīt, ka sapnis var būt vienlaikus dieva sūtīts, un tai pašā laikā nonākt pie “pirmā pretimnācēja”, proti, ne pie tā saprātīgākā un gudrākā cilvēka. Sapņi ir vai nu notikumu zīmes vai to cēloņi, vai arī vienkārši apstākļu sakritība. “Zīmes” tādā ziņā, ka sapnis it kā jau priekšlaicīgi pavēsta, kas notiks ar ķermeni vai dvēseli, kaut gan patiesībā tas jau notiek. “Cēloņi” tādā ziņā, ka mūsu vēl niecīgais un neapzinātais nodoms veikt kādu rīcību parādās sapņa vīzijās un tādējādi ierosina darbību nākotnē. Visbeidzot, ja mēs sapnī redzam kādu notikumu, kas nākotnē tiek novērots nomoda dzīvē, tā ir tikai sakritība. Kaut kas, kas gadās.
Sapņu atslēga

Es šaubījos, vai rakstīt par Artemidoru, jo tas man liek pārlēkt uz priekšu laikā līdz mūsu ēras 2. gadsimtam. Taču Artemidora darbs Sapņu tulkošana jeb Sapņu atslēga ir vienīgais oneirokritikas teksts, ko šodien var izlasīt pilnībā, un mēs zinām, ka tādu darbu iepriekšējos gadsimtos bija daudz. Antīkajā pasaulē sapņu tulki bija ļoti pieprasīti un augstu vērtēti. Piemēram, Maķedonijas Aleksandrs, kura skološanā nozīmīga loma bija Aristotelam, visos karagājienos vadāja līdzi personīgo sapņu tulku.

Artemidora sacerējums ir gan praktiska rokasgrāmata, gan teorētisks traktāts, kas sīki apraksta sapņu tulkošanas “mākslas” (technē) likumus un noteikumus. Artemidoram sapņu tulkošana ir nozīmīga ikviena cilvēka dzīvē – tas ir veids, kā nodrošināt kontroli pār savu dzīvi un sagatavoties notikumiem tuvā nākotnē. Par sapņu izcelsmi viņš nedod konkrētu atbildi. Pareģojošie sapņi it kā nāk no dvēseles, bet tai pašā laikā kaut kādā neizprotamā veidā iespiežas tajā no ārienes. Dvēsele ir kā spogulis, kurā ik pa brīdim atspīd nākotne.

Visi sapņi dalās divās lielās grupās: 1) stāvokļa sapņos (enhypnia), kuros uzpeld subjekta pašreizējās kaislības un kuri ir vērsti uz tagadni, un 2) ilgās jeb pravietiskajos sapņos (oneiroi), kuros tagadnē nobriest nākotnes notikumu sēklas. Pēdējie tālāk var iedalīties pēc izteiksmes līdzekļa: a) vīzijās (horamai) un b) orākulu atbildēs (chrēmatismoi), kā arī pēc pārnesuma pakāpes: a) tiešajos (theorēmatikoi) un b) alegoriskajos (allegorikoi). Sapņu tulks nodarbojas lielākoties tikai ar šiem pēdējās kategorijas sapņiem, ko Artemidors vēl sadala piecās apakšgrupās: personīgajos, svešajos, parastajos, publiskajos un kosmiskajos.

Sapņu tulkošana nav nekas cits kā vien “līdzību savilkšana kopā”. Tulka darba lauks ir metaforu tīkls, kas sapņa realitāti savieno ar reālo pasauli – sapnī attēloto ar gaidāmo notikumu aktuālo norisi. Lai izvairītos no kļūdām, viens no pirmajiem noteikumiem ir tulkot tikai tos sapņus, ko sapņotājs var pilnībā atcerēties. Sapņu tulkam ir arī labi jāpārzina vietējās tradīcijas, jo sapnis ir saprotams tikai atbilstošajā kultūras vidē. Labi jāpazīst arī sapņotājs: kas viņš ir, ko viņš dara, kāds ir viņa īpašums, stāvoklis sabiedrībā, veselība, vecums un dzimums (sieviešu sapņi izdalīti atsevišķā ailē, jo sapņotāja dzimums maina sapņa nozīmi). Tāpat jāzina viņa uzskati un paradumi. Šie parametri oneirokritikā ir izšķiroši, jo vienam un tam pašam sapnim var būt atšķirīga nozīme dažādiem cilvēkiem.
Pēcvārda vietā – par spārnoto skudru

Pirms es sāku rakstīt par grieķu sapņiem, es palūdzu dažiem pazīstamiem cilvēkiem pierakstīt un atsūtīt savējos. Lielākā daļa atsūtīja tos sapņus, kas viņiem pašiem likās vai nu īpaši zīmīgi, vai īpaši spilgti, bet visbiežāk – īpaši svešādi. Sapņu pavadvēstulītēs es starp rindām izlasīju aplinkus formulētu, bet tomēr skaidri izteiktu sapņotāja vajadzību pēc tulka. (“Jocīgi izklausās, vai ne?” “Šis ir ļoti īpašs sapnis. Es to vēl neesmu sapratis.”) It kā sapņi arī šodien, neskatoties uz zināšanām par smadzeņu pašstimulāciju, tiktu uztverti kā patības tīrākais nospiedums, kurā atrodama noslēpuma atslēga. Volts Vitmens pa šo ceļu gāja vēl tālāk un rakstīja, ka tas, kurš redzētu citu sapņotāju sapņus, pārvērstos par šiem citiem sapņotājiem.

Citēšu vienu no draugu un paziņu sapņiem. To atsūtīja kāds jaunās paaudzes dzejnieks, ar piebildi, ka tas ir pirmais sapnis, ko viņš atceras un ka tas sapņots “aptuveni 1990. gadā”. Jums mājās noteikti ir viņa dzejoļu grāmatiņa, un, pat ja nav, jūs tik un tā viegli varēsiet uzminēt, kas ir sapņotājs.

“Es atrodos kāpņu telpā. Tā ir pilna ar viengabalainu ledu. Ledus nerada pārvietošanās grūtības. Vienā brīdī pie manis pielido spārnota skudra. Rokās viņai ir šļirce. Gan skudra, gan šļirce ir caurspīdīgas. Skudra uzbur mana ķermeņa shēmu un rāda, kā un kur viņa varētu špricēt, ja rastos tāda vajadzība. Šļircē ir viengabalains ledus.”

Pateicos visiem, kas palīdzēja šī raksta sagatavošanā.