Uz deķa spēlē orķestris

Var iedomāties, kā jūtas cietumnieki, arvien redzot garām aizejošos kuģus ar brīviem ļaudīm.

Jānis Bērziņš, premjerministra Andra Bērziņa vectēvs, piedzima 1888. gada 21. jūnijā Ļaudonā. Mūrmaņa kursos Rīgā ieguvis tiesības strādāt par skolotāju, viņš atrada darbu Variešu skolā un mācīja bērnus līdz pat 1914. gada vasarai, kad tika iesaukts karaklausībā. Nokļuvis 97. Vidzemes pulkā, Jānis Bērziņš, būdams izglītots cilvēks, kļuva par kara rakstvedi, nonāca Rumānijas frontē, bet vēlāk kopā ar bēgļu plūsmu — Arhangeļskā, kur kādu brīdi strādāja bibliotēkā. Vladivostokā viņš ieradās tad, kad dibinājās Imantas pulks — nacionāla karaspēka daļa, kas 1918.-1919. gadā Tālajos Austrumos izveidojās no Pirmā pasaules kara bēgļiem un bijušajiem latviešu strēlniekiem. Pulka izveidošanas sākotnējais mērķis bija cīņa pret Vāciju un tās sabiedrotajiem Urālu frontē, tomēr Centrālā biroja patiesais nolūks bija paglābt Sibīrijas latviešu kolonistus un bēgļus no Krievijas pilsoņu kara un pārvest viņus Latvijā. Brīvprātīgo atsaucībai pamazām pieaugot, 1919. gada beigās Imantas pulkā jau bija 74 virsnieki, 1114 kareivji un instruktori. Imantas pulks izdeva savu žurnālu Imanta, kareivju sagatavošana notika latviski, bet viņiem mācīja arī angļu un franču valodu. Karavīri valkāja īpatnējas formas ar Latvijas nacionālo krāsu iekantējumiem. Pulka uzturēšanu un apbruņošanu uzņēmās Francija, bet par to Imantas pulka karavīri izpildīja franču un viņu sabiedroto uzdevumus: veica Vladivostokā garnizona dienestu, pavadīja kara materiālu transportu, piedalījās starptautiskās militārās milicijas patruļās. Uz Latviju Imantas pulks devās trīs kuģos: vispirms 1920. gada 25. februārī no Vladivostokas ar ķīniešu tvaikoni Gweneth zem angļu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji, viņi Rīgā nokļuva ar kuģi Pomona. Angļu tvaikonis Dania, uz kura klāja bija arī Jānis Bērziņš, sekoja 23. martā un, veicot ap 25000 kilometru garo ceļu, pēc trim mēnešiem ieradās Liepājā. Pēdējie imantieši kopā ar dažiem Troickas pulka karavīriem un ģimenēm izbrauca ar tvaikoni Brandenburg 1920. gada augustā.

Latvijā Imantas pulku izformēja — vecākos kareivjus demobilizēja, bet jaunākos sadalīja pa citām karaspēka daļām. Jānis Bērziņš turpināja dienestu Daugavpilī, 30. gadu sākumā demobilizējās un viņam kā brīvības cīņu dalībniekam piešķīra zemi Liepnas pagastā, kur viņš uzbūvēja māju. Pēc kara kādu laiku strādājis par pamatskolas skolotāju, viņš aizgāja pensijā un kopā ar sievu dzīvoja komunālā istabiņā Rīgā, Krēslas ielā. Uzsvērtā principialitāte, piekasība, neiedragājamā nopietnība, ar kuru šis vīrs — “īsts skolmeistars” — palicis savu pēcteču atmiņā, manāma jau viņa 1920. gadā rakstītajā dienasgrāmatā. Vienlīdz precīzi detaļās ir gan jūras slimības un algas izmaksu mocīto strēlnieku vemšanas skati, gan strādnieku slinkuma apdraudētās Anglijas perspektīvu un strēlniekiem nolasīto lekciju analīze, gan jūras novērojumi un lieliskie saulrietu apraksti.”Doma ir galvā, ka nav liela māksla rakstīt sentimentāli pagātnē, par bijušo, zaudēto, bet māksla sevi tā nostādīt, ka lai nebūtu jāpiedzīvo tas, kas vēlāk tik jānožēlo.”

27.04. Kolomba. Stāvam uz vietas ostā. Katru vakaru un nakti ir lietus. Ļoti skaists skats bij vakar vakarā, kad debess mala visa laistījās vienās ugunīs. Nebij gandrīz nevienas sekundes, kad neatspīdētu zibeņa liesmas, minūtē bija 35 zibeņojumi. Kaut arī pie mums lietus lija, šodien izmaksāja algu par aprīļa mēnesi. Es dabūju 10 dollarus 93 centus.

Tika brīdināti, lai pilsētā nepiedzeras, jo attiecības ar policiju esot paasinājušās arestantu nezināšanas dēļ. Naudu dabūjuši, lielākā daļa aizgāja arī uz pilsētu. No strēlnieku puses nekas piedauzīgs netika dzirdēts. Ne tā var sacīt par virsniekiem. Leitnants Stenbergs tā bijis piedzēries, ka galvā uzlicis cepuri ar kokardi uz pakaļu un tā vazājies pa Kolombas ielām. Arī Briģis bez jēgas piedzēries, visādi plātījies, melnie viņu apcēluši. Briģis vienu no melniem iesviedis ūdenī, nenolielīties vien par savām spējām, utt.

28.04. Indijas okeānā. Šodien ap pulksten 8 rītā izbraucām no Kolombas ostas. Izrādās, ka okeāns no iepriekšējām vētrām ir nikni saviļņots un tagad, kaut arī tīri neliels vējiņš, viļņi tā svaida mūsu kuģi, kā nekad agrāk. Nenoskatīties vien bija, kā mūsējiem veicās — rindām stāv, lai varētu laist pār malu. Arī Briģis laiž, ka spirts vien smird. Viena krieviete guļ zemāk, viņai padod katliņu, un tad ar mūziku vien laiž. Lācis ķēķī labi pieēdies, viņam paliek nelabi, uziet uz kuģa galu, noslauka sviedrus, novelk kreklu, tad nomet virsbikses, nekā, sāk tad laist pār bortu. Viss novēmies, nonāk lejā, dzer ūdeni, lūpa atkārusies, acīs asaras, raud, galva sāpot, tad sāk atkal laist un vaimanāt — mīļie brālīši, palīdziet apturēt. Bet puikas tik viņu apcēluši, katrs tur savas asprātības laižam, nenosmieties vien. Viens nez kur no angļiem dabū veselu bļodu ar kotletēm un puikiņi noliek Lācim priekšā, lai uzkniedējas, bet Lācis tikai raudādams gaudo — nevajag, nevajag.

29.04. Indijas okeānā. Jūra šodien mierīgāka, tomēr kuģi vēl arvien manāmi šūpo. No rīta lietus ar pērkonu. Šodien profesora v.i. Bernsteins lasīja krievu valodā lekciju Matemātikas audzinošā nozīme. Lasīja diezgan veikli, īsi, bet man likās, ka tomēr pietiekošā mērā reljefi neizcēla savu tematu, bez tam varēja lasīt vairāk populārā veidā.

1.05. Indijas okeānā. Arvien neatstāj domas — kā būs, kas sagaida dzimtenē? Kādu darba lauku uzņemties? Kā asmens sirdi grauž doma, ka velti pavadīts šis laiks, tik maz ir sasniegts. Arvienu esi izplūdis sentimentalitātē, neesi izvedis reālā dzīvē savu ideālu, esi žēlojis izlietot visus līdzekļus, lai sasniegtu reiz sprausto mērķi. Tāpēc tagad braucu ar diezgan niecīgu zinību balastu. Jo ko palīdzēja nodoties ar sirdi un dvēseli savam pedagoga darbam — tu kā niedra tiki salauzts un izsviests dzīves vētrā, trakojot kara aukām. Doma ir galvā, ka nav liela māksla rakstīt sentimentāli pagātnē, par bijušo, zaudēto, bet māksla sevi tā nostādīt, ka lai nebūtu jāpiedzīvo tas, kas vēlāk tik jānožēlo. Bez tam harakterisku īpašību sevī ievēroju — ar vienu rāvienu iebrukt kaut kādā ellē, kur tad vajadzēja nāvīgi daudz enerģijas, lai izkļūtu no ķezas ārā. Vai nevarētu izsargāties no tādām nejaušām katastrofām? Ja tas man izdotos, varbūt tad vēl nebūtu par vēlu.

2.05. Indijas okeānā. Ļoti jauks skats ir vakarā, kad mēness atspīd pār viegli viļņojošo ūdens spoguli. Kā savādi tad gribas atraisīties no šīs seklās ikdienības un lidot uz garīgā ziņā labāku, bagātāku sabiedrību, uz gaismas tālēm.

4.05. Indijas okeānā. No rīta bija redzams vesels bars haizivju, varēja saskaitīt ap gabalu desmit, kuras paralēli cita citai peldēja uz vakariem. Ap pulksten 2 šodien mēs atrodamies pusceļā starp Vladivostoku un Rīgu. Tātad tagad jau braucam otru ceļa pusi, uz jūras jau esam 43 dienas. Šovakar bija ļoti labi redzama jūras spīdēšana, sevišķi stipra viņa bija tur, kur ūdens no kuģa tika saputots. Reizēm spīdēšana bija tik stipra, ka likās, ka kuģis peldētu pa sidraba straumi. Bija arī novērojami atsevišķi spīdoši punkti. Šo spīdēšanu izsauc mikroskopiski organismi, galvenām kārtām 2 sugas, viena no viņām pieder pie dzīvnieku, otra pie stādu valsts. Spīdēt sāk šie mikroorganismi, kad viņus kairina, tad viņos notiek savienošanās ar skābekli, kas rada spīdēšanu. Lidojošās zivis vēl arvien redzamas. Jūra rāma kā ezers.

5.05. Indijas okeānā. Ceļas vējš, caur ko jūra top viļņota. Laikam sekas no taifūna, kurš plosoties no Sokotras salas, kurai šonakt brauksim garām. Vakardiena bija ne tik vien caur to ievērojama, ka nobraukts pusceļš līdz Rīgai, bet arī caur to, ka no vakardienas sākot iet jau Eiropas meridiāni.

6.05. Adenes jūrā. Mūsu kuģis taisīja ap 80 jūras mezglu līkuma, lai izbēgtu taifūnam. Šodien lasīja A. Meinerts Par Latvijas nākotni, kas bija tīrais bleķis.

Vakar vakarā tika sarīkots mazais teātris, tika izrādītas pāris mazas ludziņas — Pulveris un Alunāna Bagātā brūte. Spēlēja labi, bet galveno piekrišanu aktieri ieguva ar kuplejām, kuras bija sarīmētas no kuģa dzīves. Tā tika uz grauda ņemti
1) ārsts; 2) kristīgie jaunekļi — apsolīts esot, ka Singapūras koncertu atkārtošot priekš strēlniekiem uz kuģa, bet tagad lai tik pagaidot, jo māksla neesot priekš strēlniekiem; 3) sievas, kurām esot tik mazas kājiņas un tāpēc nevarot ienest ūdeni mazajā mājiņā; 4) kuram ķēķī griboties sviedrus liet, aiziet ēst pie angļiem.

8.05. Adenes jūras līcī. Tuvojamies Āfrikas un Āzijas tuksnešiem, tā ka temperatūra paliek manāmi augstāka, karstāka, kas bija sevišķi šodien jūtams, jo bija bezmākuļu debess. Ap pusdienas laiku kuģa augšgala deķis, kur nav virsū brezents, bija tik sakarsis, ka knapi vien basām kājām varēja pāriet viņam pāri. Pie vakara ieraudzījām kādu Āzijas krasta klints ragu, kur bij bākas. Interesanta bija saules norietēšana. Pirms rieta saule īsti iebrida mākoņos, tā, ka viņas noiešana jūrā nebija redzama. Bet par to jo skaisti nosarka virs saules rieta mākoņi, kuri, savukārt, atkal atspoguļojās jūrā. Skatoties tad tieši uz saules rietu, jūras viļņi bija rozā krāsās, bet, tā kā uz jūras virsmas bija mazi vilnīši, tad viņu galotņu rozā krāsa pastāvīgi mainījās ar viļņu ielejas svina krāsu.

9.05. Sarkanā jūrā. Temperatūra vējā ēnā 24 grādi pēc Reomīra, saulē 47 grādi. Tās bākas, kuras vakar vakarā redzējām uz Āzijas krasta, esot bijušas Adenes bākas. Šorīt jau no paša rīta ieraudzījām tā Āzijas, kā Āfrikas krastus. Rīta agrumā izbraucam cauri Bab-el-Mandebas jūras šaurumam un iebraucam Sarkanā jūrā. Tā kā še jūras ceļš šaurs, tad neilgā laikā satiekam pretī nākam kādu pusduci kuģu, viens no kuriem mūs arī no pakaļas apdzen steidzīgā tempā. Še, pie ieejas, jūra vēl tik šaura, ka līdz pat vakaram varam redzēt i Āzijas, i Āfrikas krastus, tomēr Āzijas krasti no mums tālāk, nav tik labi saskatāmi un arī pa priekšu izzūd. Par to ļoti labi redzami Āfrikas krasti, kuri še ir melnās klintīs, vietām pāriedami kalnos, kuru galotnes no sevis rada lauztas līnijas, rāda daudzstūru asās galotnes. Ļoti skaisti izskatījās kāda bāka uz nelielas saliņas no kuģa pa labo pusi. Strēlnieki teica, ka Mozus stāvot uz klints ar bauslības vārdiem rokā. Un patiesi, cik daudz šī bāka atgādināja veco patriarhu savā svinīgā apģērbā, teiksim, šo pašu Mozu.

Vakar vakarā mūsu kuģi piemeklēja nāves eņģelis. Nomira leitnanta Skujas 3 mēnešus vecais dēls, kurš šorīt tika paglabāts jūras dziļumā, uz brīdi tika apturēts kuģis, līķīts bija ietīts audeklā, uzsiets uz dēļa, pie dēļa dzelzs, lai grimtu dibenā. Mācītājs noturēja apglabāšanas ceremoniju, pa to laiku līķīts ietinumā atradās uz Latvijas karoga, kad beidzās dievvārdi, angļu oficieri pacēla karoga vienu galu uz augšu un līķīts līdz ar dēli iekrita pār bortu un tūliņ nogrima ūdenī. Apglabāšanas ceremonija bija beigta.

10.05. Sarkanā jūrā. Man tik daudz līst sviedri, ka sāk sirds uzbudināti klapēt, palieku tik nespēcīgs, ka tikko kājas pavelku. Ēst negribas, tik dzert un dzert, labi, ka man lieli krājumi ūdens. Tā kā esmu ļoti noguris, tad liekos gulēt uz kuģa deķa, un nu gulēdamam nenolūkoties vien Arābijas-Abesīnijas zvaigžņotās debesīs. Bet arī te gaiss karsts, arvienu pamētājos guļot, bez tam rītā tīri nokvēpis, jo pa nakti no ķēķa trubas esam apņemti tīri melni ar sodrējiem. Pulksten 2 pēc pusdienas profesors Šmits nolasīja lekciju Par Āzijas tautu ticību. Šmita kungs ievadā jo gari pierādīja ticības nozīmi. Pēc tam iztirzāja persiešu ticību, Konfūcija mācību, bet sevišķi Budas mācību. Interesanti bija viņa fakti, kādus viņš pieveda, norādīdams uz sakaru starp visām, arī starp kristīgo ticību un Budas mācību. Norādīja arī dažas interesantas teikas, kas latviešu valodā cēlušās jeb pārnākušas zem Budas mācību iespaida.

11.05. Sarkanā jūrā. Pie vakara vējš sāk celties, arī viļņi jau manāmi. Šodien profesora vietas izpildītājs Bernsteins lasīja lekciju, tā vispārībā grūti sekojama. Šodien esam uz vienāda augstuma ar Jaroslavļu. Rīt būsim ap pusdienu Sarkanās jūras visdziļākā vietā
(2 verstis).

12.05. Sarkanā jūrā. Pēdējās dienās katru dienu notiek lekcijas. Šodien priesteris Lietenieks nolasīja referātu Filozofiskie pierādījumi par Dieva būšanu un dvēseles nemirstību. Klausītāju bija daudz, var redzēt, ka “mūžīgie” jautājumi daudzus interesē. Tikai šie pierādījumi palika “pierādījumi”, nevis pierādīšana. Mūžīgo jautājumu jūra, kā viļņojusi, tā arī vēl šodien joprojām viļņo — kā Gētes jaunekļu šaubas.

13.05. Debesbraukšanas dienā. Sarkanā jūrā. Katru minūti redz peldam daudz mazu medūzu. Raugoties uz saules rietu, jūra bija zaļi zila, bet, paskatoties pār galvu uz rītiem, virs jūras līgojās rozā svītras. Viļņu zaļais zilums bija tik stiprs, ka no viņa te kuģa baltās sienas un strēlnieku baltie krekli atspoguļojās zaļganā krāsā. Šovakar bija koncerts. Dziedāja dubultkvarteti, parasti, bet diezgan vāji. Spēlēja flautu un klavieres. Bez tam bija solo gabali. Caunes kungam maiga balss, bet sevišķi skaists baritons bija angļu oficierim. Viņš ieguva lielu piekrišanu. Dāmu duets pavisam neizdevās. Šodien esmu ļoti nemierā ar sevi. Viens otrs šo to sasniedz, bet man nav spējas sevi piespiest, arvien domāju šo to izvest, bet arvien pametu pusceļā. Tagad daudzi jau pietiekoši labi runā angļu valodā, bet es palaižu garām izdevību. Vienādi mīņājos uz vietas, pat pietiekoši neprotu vācu valodu. Tā tagad tālāk uz priekšu nevar iet. Jo cik grūti ir pēcāk sev būt par soģi, tas ir, kad apziņa nedod nekur miera.

14.05. Sarkanā jūrā. Ap pusdienu iebraucam Suecas jūras šaurumā. Abās pusēs it labi saredzami krasti, šaurākā vietā platumā vērtēju uz 15-20 verstīm. Kur vien raugies, visur apkārt tikai sarkani smilšu krasti, vietām paceļas arī kaili klints kalni. Nekur ne dzīvības, viss izdedzis karstajos saules staros. Pa labai pusei no mums Sinaja pussala. Tālumā arī zilā miglā tīta kāda augstāka kalna virsotne. Tā esot Sinaja kalna virsotne, kur Mozus devis baušļus. Kalni sastāv no slāņveidīga akmeņa, no kura var ļoti labi iztaisīt galdiņus, kādi, piemēram, Mozum bija vajadzīgi priekš bauslības uzrakstīšanas. Āfrikas pusē arī nekur ne dzīvības, tikai sarkana smilts un klinšu kalni, kāds no viņiem ļoti augsts. Mūsējie ļoti ziņkārīgi. Braucot par to vien dzird runājam, kur esot Sinaja kalns. Citi saka, vai še Mozus pārvedis pār jūru Izraēļa bērnus utt. Temperatūra manāmi kritusi, kam palīdz pretējais vējš.Gar jūras malu vairākās vietās redzami milzīgi bāki, tie esot naftas rezervuāri, jo še uzieta nafta.

15.05. Suecas kanālā. No rīta piebraucam pie Suecas. Še mūsu kuģis izmet enkuru, jo gaida, kad laidīs caur kanālu un drusku ieņem ūdeni. Pie mums atbrauc turku tirgotāju laivas. Turki dūšīga auguma. Piedāvā pastmarkas, krelles un tabaku, atstāj simpātisku iespaidu. Pulksten pusdesmitos kuģis uzceļ enkuru un bocmaņa vadībā dodas kanālā. Mūsu orķestris spēlē vienu gabalu pēc otra. Braukšana pa kanālu atgādina pilnīgi dzelzceļu, jo uz katra soļa kanāla administrācija un dažādas izrīcības, bieži ir stacijas, kur, tāpat kā dzelzceļa stacijās, ir savs priekšnieks. Gar kanāla abām pusēm kaila tuksneša smilts. Lielas pūles ir bijušas, kamēr kanāla krasti nostiprināti, jo smiltis pastāvīgi iebrūk, bez tam vējš arvien putina kanālā tuksneša smiltis, tā, ka gandrīz uz ik soļa redz bagarmašīnas, kuras zvejo no kanāla dibena smiltis. Pa kanāla grāvi pūš itin stiprs vējš. Vietām Āfrikas puses krasti apstādīti ar dzīvības kokiem, citādi nekur dzīvības, tikai retam redzams kāds šakāls skrejam pa karstām tuksneša smiltīm. Pie pirmā pārbrauktā ezera tomēr ir redzami palmu koki un citi augi, arī beduīnu būdiņas. Vispār zemākie kalpotāji un strādnieki pie kanāla ir turki. Tāpēc gar visu kanāla malu viņu būdiņas ar atklātiem, lieliem ūdens traukiem, ko angļu jūrnieki no kuģiem piegādā. Redzam arī pāris vietās pa tuksneša smiltīm klejojam divkuprainus kamieļus. Še smiltīs aug kāda gandrīz smilšu krāsai līdzīga zāle ceriņiem, tos tad kamieļi lasa. Gar visu kanāla malu ir neskaitāmi drāšu aizžogojumi. Ir redzami arī brāļu kapi. Še notikušas divas kaujas ar turkiem, kuri ar vācu palīdzību centušies dabūt savās rokās kanālu, bet angļi savilkuši lielus spēkus un uzbrukumus atsituši, kam palīdzējuši arī koka kuģi kanālā. Redzu uz vienām brāļu kapenēm, kur kādi 14000 angļi krituši. Naktī kuģa priekšgalā ir prožektors, ar kuru apgaismo kanāla krastus, jo citādi var uzskriet virsū krastiem.

16.05. Šorīt no rīta iebraucam Port-Saidā. Iebraucot mūsu kuģis iet garām krievu brīvprātīgās flotes tvaikonim Novgorod, kurš atgriežas uz Vladivostoku no čehu pārvešanas uz Triesti. Uz minētā tvaikoņa vairāki latvieši, kuri pazīstami mūsu strēlniekiem, tāpēc, kuģim garām ejot, mūsējie ar viņiem varen sarunājas, vēlāk minētie latvieši atbrauc uz mums. Kuģi nepieiet pie malas, bet noenkurojas ostas vidū. Izrādās, ka še ir ļoti stingra angļu policija, jo še neilgi atpakaļ bijuši nemieri Ēģiptē, bez tam arī tagad Arābijā esot nemieri. Ja malā kādu saķerot bez dokumentiem, tad liekot koncentrācijas lēģeros, tā esot jau daži latvieši tur iekļuvuši, te netaisot nekādas izšķirības starp latviešiem un krieviem. Aleksandrijas Kairā tagad esot Deņikina armijas atliekas, arī ievainoto transports esot šurp atsūtīts. Saplūdis milzum daudz krievu oficieru, kuri esot ļoti nožēlojamā stāvoklī, noplīsuši, bet staigājot spožās pagonās un atdodot cits citam godu. Deņikina nauda esot ļoti zema, par jūras līča pārbraukšanu prasot pāris tūkstošu Deņikina naudas. Romanovu naudai arī kurss zems, tā mums uz kuģa par Romanovu 1000 rubļiem piedāvāja 10 šiliņus. Neskatoties uz pulka pavēlnieka lūgumu, angļu policija atļāva uz pilsētu noiet tikai virsniekiem, laižot arī feldfēbeļus. Es tad arī pasteidzos izmantot atļauju. Cik stingri skatās angļu policija, redzams no tā, ka atteicās pat apštempelēt pasi Bernsteinam, jo esot žīds, arī dažiem ar vācu famīlijām gājis šaubīgi, stingri izprašņāti. Pilsētā vispār nav nekādu zaļumu. Citādi ēkas parastas dienvidu būves, daudz kas atgādina Rumānijas pilsētu būves, arī tie paši augļi pomidori, ir arī citroni, apelsīni (lielie, mīkstie) un citi augļi. Interesantas arābu sievietes, kuras slēpjas no pretī nācējiem un nēsā aizklātu ģīmi. Cenas še ir augstas, kas arī pilnīgi saprotams, jo še manufaktūras tiek ievestas no metropoles. Par labu strausa spalvu prasa 1/2 angļu mārciņas. Še bija dabūjamas Anglijas avīzes no 2. maija.Tomēr nekas nebija rakstīts ne par Krieviju, ne par Latviju. No Prūsijas flotes atbraukušie latvieši par Latviju stāsta diezgan tumšās krāsās.

17.05. Port-Saida. Šodien uz kuģa uznāk kāds Bībeles biedrības aģents, kurš piedāvā bībeles, un, starp citu, latviešu bībeles. Pilnu bībeli par 3 šiliņiem, Jauno derību par 6 centiem. Bībeļu pārdevējam iet tik šeptīgi, ka vakar brauca divas reizes.

19.05. Port-Saidā. Šodien dabūjām algu, pirmo reizi normālā vērtībā, tas ir, sidrabā. Es dabūju 100 franku, strēlnieki 30 franku. Es tūliņ nopirku dzeltenas kamašas (1 mārciņa 5 šiliņi) un vasaras haki uzvalku (2 mārciņas sterliņu). Pilsētā franki ļoti iet, bet tikai sudraba. Papīra frankiem kurss uz pusi mazāks. Mūsu puikas, dabūjuši naudu, tūliņ steidzās apgādāt grādīgos dzērienus: vīnu, konjaku un spirtu. Un tad vakarā bij gan sviķošana, tā, ka pat naži un pudeles lidoja pa gaisu, par dūru darbā laišanu jau nemaz nerunājot.

20.05. Vidus jūrā. Šodien pusvienos izbraucām no Port-Saidas. Garām bija jābrauc franču mīnu nesējam Ernsts Romans un angļu mīnu nesējam. Franči nolaida flagu, sasveicinoties, saprotams, papriekšu arī mēs, angļu kuģis arī tāpat darīja. Garām braucot, franču matroži mūs sirsnīgi apsveica, daudzi gan cepures vicināja, gan ar rokām signalizēja. Vispār var redzēt, ka franči ir ļoti sirsnīgi. Citādi izturējās angļi, kā jau parasts, korekti, bez lieka entuziasma, bet ar cienību noraudzījās uz mums, un tas viss. Izejot no kanāla pa labo pusi, var saskatīt jūrā nogremdētus kādus piecus kuģus, kuriem vēl masti ārā. Tos kara laikā esot nogremdējusi vācu zemūdens laiva. Viens no kuģiem ļoti liels, divmastu kuģis, tas esot krievu kuģis, uz viņa bijuši 1500 zaldāti, kuri aizgājuši bojā.

22.05. Vidus jūrā. Saule pašulaik riet, arvien dziļāk ugunīgā ripa grimst jūras līmenī, tā vien liekas, ka dzirdēšu ūdens šņākšanu no ugunīgās bumbas karstuma. Bet šņākšanu nedzird, tik saules ripai pazūdot, vēl uz ūdens rotājas pēdējais viņas smaids un tad tik paliek parastais šejienes vakara nosarkums un zila debess virs galvas, kura tomēr nav tik dzidri zila, kā to iedomājos, gar malām horizonts sakūst pilnā krāsā, izņemot vakarus. Ir jau tik vēss, ka vakarā tīri patīkami būt mantelī. Es tad arī uzģērbju manteli un raugos no kuģa priekšgala tanī brīdī, kad mēs pārpeldam Rīgas meridiānu (ap pusdienu kuģis peldēja uz 25 grādu austrumu garuma un 33,7 grādu ziemeļu platuma). Kaut gan tuvojamies Latvijai, tomēr vēl neko nezinām par turienes stāvokli, nezinām pat, vai latvieši vēl ar lieliniekiem karo, tas ir, ņem dalību poļu-ukraiņu uzbrukumā, jeb jau ir miers. Tātad nezināma nākotne. Uz kuģa deķa pūš mūzika, saņemot svētkus. Bet taures skan neskaidri, iztrūkst vidējo balsu, tā, ka rodas ausīs griezoša mūzika, nav nekāda cēluma. Strēlnieki pa tumsu klausās, daudzi no viņiem izlieto tumsas gadījumu un rāda visādus huligānu paņēmienus: dažs sit plaukstas, ka vai ausis jātaisa ciet, cits atkal uzsvilpj.

23.05. Vidus jūrā. Šodien ir Vasarsvētki. Tātad divi mēneši pagājuši no tā brīža, kad atstājām Vladivostokas krastus. Divus mēnešus braucam pa jūru, galvenām kārtām pa tropiskām jūrām, kur bij jāpārcieš liels karstums. Un, neskatoties tomēr uz lielo karstumu, kā arī slikto barošanu, saslimšanas uz kuģa gandrīz nemaz nav bijis, arī nāves gadījumu ne, kas zināmā mērā izskaidrojams ar telpu ērtību un sanitāro tīrību. Es atceros pērnajos Vasarsvētkus. Tos es svētīju, braukdams pa Urāliem pie kāda zavoda. Bija gaišs, saulains rīts. Braucām stāvā kalnā, kur bij jāiet kājām. Es, uzgājis kalnā, ar Sašku sacirtu bērziņus, kaut biju tālu no dzimtenes, atgādājos Vasaras svētkus un centos svētīt tos pēc dzimtenes modes ar meijām un zaļumiem. Te nav bērziņu jeb citu zaļumu, bet ir tikai zilais ūdens un zila debess, kura naktī apbērta neskaitāmām spožām actiņām — zvaigznēm. Vasaras svētkus svinam tomēr labākā gara stāvoklī kā Lieldienas. Tā, kaut nu nedaudz, tomēr ēdiens ir labāks, pusdienas no divi bļodām, bez tam rītā tiek pie kafejas izdoti kādi papildu cvībaki. Tas viss atstāj labu iespaidu. No rīta mācītājs Tēriņš notur Dievkalpošanu. Tik šoreiz demokrātiskāk, nevis II klases telpās, bet uz deķa, kur arī strēlnieki var iet. Kaut kas silts pārņem, pirmo reizi atkal pēc ilgiem gadiem dzirdēt mātes valodā svētku dievvārdus. Vakarā uz kuģa deķa spēlē orķestris. Nejauši sāk spēlēt kādu valsi. To izlieto virsnieki uz II klases deķa un sāk griezt valsi ar mācītāju Tēriņu priekšgalā.

24.05. Vidus jūrā. Sākot ar šo dienu iebraucam izotermas līnijā, kur gada temperatūra ir zemāka par 20 grādiem. Kā atsevišķs gadījums jāatzīmē, ka ap pusdienas laiku garā slimais Aničuks meties no kuģa jūrā. Tūliņ tika nosviests glābšanas riņķis, bet slīkons pie viņa neķērās, tad nosvieda otru riņķi un pie tā slīcējs pieķērās. Pa to laiku tika nolaista laiva un jūrā ielēkušais izglābts.

25.05. Vidus jūrā. No rīta braucam gar Sicīlijas un Maltas krastiem, pēdējie pieder angļiem. Pie vakara braucam Pantellerijas salai garām, kura pieder Itālijai. Viņai ir tāda pat nozīme kā priekš Krievijas Sahalīnai: uz Pantelleriju itālieši sūta savus katorgas cietumniekus. Pati sala dažas kvadrātverstis liela, kailas klintis, še ir cietoksnis un katorgas cietumi. Var iedomāties, kā jūtas cietumnieki, arvien redzot garām aizejošos kuģus ar brīviem ļaudīm.

26.05. Vidus jūrā. Tādas bildes, kā Dienvidu Ķīnas jūrā, še vairs nevar redzēt, jo paši delfīni ir drusku mazāki, nav arī tik lielā daudzumā un tik ilgi nedzenas kuģim pakaļ, un tā nelēkā. Braucam garām gar Ziemeļāfrikas krastu, gar franču koloniju Tunisiju. Pēc pusdienas profesors Šmits nolasīja lekciju Par jauno ortogrāfiju. Aprādīja vecās ortogrāfijas ļaunās puses: 1) latviešu valoda nav pieietama cittautiešiem savas neziniskās rakstības dēļ; 2) rodas greizi uzskati, ka latviešu valoda ir tik no igauņiem sabojāta latviešu valoda, greizi uzskati par latviešu valodu visās konversācijas vārdnīcās; 3) kā lai iemāca skolās bērniem veco ortogrāfiju pēc skanošanas metodes; 4) jaunās ortogrāfijas labumi, ka mazāk aizņem rūmes; 5) pāreja uz letiņu burtiem drukas valodā tuvinās mūs latgaliešiem. Leiši jau pieņēmuši mūsu jauno pareizrakstību. Vēlams būtu “O” vietā rakstīt “UO”.

27.05. Vidus jūrā. Laiks jauks, jūra rāma. Nekā sevišķa, atskaitot dažus pretim nākošus kuģus, dažus delfīnus, kādu vanadziņu un bezdelīgu, kuri noguruši bieži vien uzlaižas uz kuģa.

28.05. Vidus jūrā. Braucam starp Alžīru un Spānijas krastiem. Pēc pusdienas Mežaka kungs nolasīja lekciju par biškopību. Lekcija bija ļoti sīka, man likās, ka par daudz stiepta, ar ilgo klausīšanos nogura klausītāji. Šodien bija visam pulkam parāde pilnā apmundierējumā. Tika apskatīts atsevišķi katrs strēlnieks (kareivis).

29.05. Ģibraltārā. Cauribraucot. Jau no paša rīta redzami Spānijas krasti, Sierra Nevadas kalnu grēdas, kuru augstākās virsotnes ir pāri par 3 verstīm augstumā. No kuģa varēja redzēt vienu kalna virsotni, pārklātu ar sniegu, kurš še, siltajā klimatā savādu iespaidu atstāj, bez sava skaistuma, ar spilgto baltumu spulgodams saulē, mums, ziemeļniekiem, atgādināja mūsu ziemeļnieku dzimteni un mūs iztraucēja no mūžīgās vasaras sapņa, lika aizmirst palmu un citu tropisko koku birzes. Mums priekšā Spānijas krastā ir “Snaudošā Atlantika” klints, uz kura ir uzbūvēts slavenais Anglijas Ģibraltāra cietoksnis, pirmsākumu kuram likuši mauri ap 300. gadu pēc Kristus.

30.05. Atlantijas okeānā. Redzējām lielāku daudzumu (ap 10) līdzīgu valzivīm dzīvnieku, kuri pūta ļoti stipri ūdeni. Daži teica, ka valzivis, citi, ka kašeloti, skaidri nezinu, kas. Viena pienāca tīri klāt pie kuģa, izcēlās virs ūdens, garums bija ap 40 asis.

1.06. Atlantijas okeānā. Jau esam Portugāles krastiem garām un braucam atkal gar Spānijas ziemeļvakaru ragu, līdz izbrauksim Biskajas jūras ūdeņos. Ap pusdienu saceļas stiprs N vējš, kurš pie vakara arvien pieņemas. Viļņi vēl nekad nav bijuši tik lieli, kuģi stipri svaida. Jūra visa vienos ūdens kalnos un ielejās, viļņu galotnes baltās krēpās, tā, ka, skatoties jūras tālumā, rodas iespaids, ka mēs atrastos stepes vidū, pa kuru trako “burāns”, kur horizonta malā viz tik sniega blāķis — tādi izskatās viļņi ar savām putu krēpām. Viļņi tik stipri, ka sit pāri par kuģa galu, vidu. Gar malām tik stipri sit, ka viļņi pārskalo līdz otrai kuģa malai pār visu deķi. Vējš tā savādi šņāc kuģa mastā. Tauvas kā smalki diedziņi trīc. Ap pulksten 4 priekšniecība nosacīja, kur katram simtam jādodas gadījumā, ja kuģis ietu bojā. III simtam jāsteidz uz pakaļējo deķi un jāķeras pie tukšajām kastēm.

2.06. Atlantijas okeānā. Naktī vētra arvien pieauga, tā, ka ap pulksten 2 no rīta trumā varēja dzirdēt, ka vējš mastos svilpa. Deķis bija tīri slapjš noliets ar ūdeni. Daudzi naktī negulēja, vai arī gulēja neizģērbušies, baidīdamies nelaimes gadījuma, es gan izģērbies mierīgi gulēju. Līdz pusdienām vētra ar iepriekšējo sparu turpinājās, bet pie vakara vētra piestāja, jūra bija mierīgāka. Kuģa stūre tagad tiek ar tvaiku vadīta. No rīta bija ko noskatīties, kā viļņi lauzīja stūri, kuģi mētādami, dzelži vien krakšķēja.

4.06. Lamanšs. Laiks auksts, nemīlīgs. Jau redzami Anglijas krasti, pabraucām garām Plimutai. Nu pirmo reizi pēc Āzijas un Āfrikas tuksnešiem redzam kultivētus laukus un apdzīvotas vietas. Tā kā vējš daudz maz piestājis, tad vakarā bija teātra izrāde. Izrādīja no Roberta Luksa sarakstīto ludziņu Viņi un viņas (pats autors viņu nosauc par “skatiem”). Jāatzīst, ka tehniskā ziņā ludziņa diezgan izdevusies, ievērojot, ka autors iesācējs. Ne to varu teikt par saturu un ideju. Autors gribējis it kā satīru rakstīt, tāpēc izvēlējies korporeļu tipa studentus. Bet kāpēc viņš domā, ka tādi būs pēc pieciem gadiem Rīgā. Ļoti naivs ir mīlestības iztirzājums.

5.06. Padekalē. Anglijas pusē atrodas Duvras cietoksnis ar vecām pilsdrupām, Francijas pusē Kalē cietoksnis.Visa krastmala no vietas apdzīvota, velkas gandrīz nepārtraukta pilsētu rinda, pa vidam katrs zemes gabaliņš rūpīgi apstrādāts. Gar krastmalu iet dzelzceļš, kurš vietām iet pa tuneļiem caur stāvām klintīm; vilciens, var redzēt, iet ļoti ātri. Garām braucam kādam nogrimušam kuģim, tas esot 1912.gadā bojā gājis, ļoti liels vācu zēģeļkuģis, uzskrējis uz klints pie krasta miglas laikā.

6.06. Sheerness (kara osta Širnesa). Šodien neiet tālāk tāpēc, ka svētdienā Anglijā arī ostas nestrādājot. Širnesas kara osta ir pilna visādu vecu kara kuģu, no lielākās daļas jau lielgabali noņemti, kuģi nolemti vai nu izpārdošanai jeb noplēšanai. Viņu ir tik daudz, ka baidos pat skaitli minēt, bet par 100 būs vairāk. Ir arī daži jauni kreiseri, tā viens pirms kara būvēts priekš Turcijas, bet vēl nenodots līdz karam pēdējai. Tagad uz viņa ir admirāļu flaga. Uz viena veca kuģa uzraksts Princ Rupert no veciem laikiem. Še hidroplānu šķūņi, redzam arī dažus aparātus paceļamies un nolaižamies. Krasta malā ir vesela cisternu (bāku) rinda ar benzīnu un petroleju. Kara laikā, baidoties no vācu aeroplāniem, bāki nokrāsoti vai nu akmeņu mūru krāsā, jeb izkrāsoti pēc kokiem, lai viņus neieraudzītu. Avīzē lasām, ka poļi okupē Lietuvu. Tas uz visiem atstāj ļoti sliktu, uztraucošu iespaidu. Dzird izsaucamies, ka vajag iet pret Poliju.

7.06. Čatemā. Mūsu kuģis ieiet sausā dokā, likšot priekšā mīnu sietu, kā arī pervēšot. No doka administrācijas ir stingrs noteikums, ka neviens nedrīkst no kuģa nokāpt, kā tik savu dabisko vajadzību apmierināšanai un mazgāties. Izrādās, ka še ir kara osta un šis doks piederot kara flotei, bet mūs kā kara transportu ielaiduši še. Tomēr daži strēlnieku virsnieki sāka staigāt apkārt kuģa dokam. Viņiem piebiedrojās arvien vairāk un vairāk, priekšgalā ar pulka adjutantu, aizlieguma pavēlējuma parakstītāju, III simta pavēlnieku, II klases braucējiem un citiem. To redzēdami, vai puse strēlnieku nogāja no kuģa. Angļu politsmeni un zaldāti kā nesaprašanā nolūkojās, bet neko neteica. Mūsējie sāka organizēt spēlītes, pat bērnu dārzu kāda dāma organizēja. Un nu rāvās vaiga sviedros, it kā gribēdami angļiem parādīt savu mākslu. Bet ilgi tas tā nevilkās. Ieradās angļu sargu pulciņa priekšnieks, oficieris, kurš bija ļoti uztraukts un izbrīnījies, ka pilna mala ļaužu. Tūliņ pavēlēja visus uzdzīt uz kuģa un izsauca pulku pavēlnieka palīgu majoru Potkovsku un adjutantu. Tie angļiem nostājas priekšā kā bērni un atdod godu, bet anglis, sabāzis rokas kabatās, nu no šiem prasa, kāpēc mūsu kuģis nepildot kuģa administracijas pavēles, pa tam izsauc priekšā arī savu sargu zaldātu un ņem uz grauda, kāpēc nedzinis ļaudis prom no doka malas. Vispār mūsu virsnieki rāda labu priekšzīmi strēlniekiem disciplīnas ziņā, tā C telpās par smēķēšanu daži nosodīti, bet virsnieki tūliņ demonstratīvi tin smēķus, jo viņiem to nevarot aizliegt, līdz viņi jāliek zem mājas aresta.

8.06. Čatemā. Atvestas dažas jaunākās latviešu māju avīzes. Viņu īso saturu tad referē advokāts Akmentiņš, juriskonsults. Ziņas, pēc viņa vārdiem, ļoti labvēlīgas, kaut gan miera sarunas ar lieliniekiem vēl arvien novilcinoties. Izrādās, ka ir divas frontes: lielinieku un vācu, bet ar Vāciju jau noslēgts miers, tikai miera līgums vēl jāratificē. Izsaka baumas, it kā mūs nevedīšot vis uz Rīgu, bet uz Liepāju. Vispār, ņemot vērā šīs dienas jauno ziņu pasniegumu par Latviju, gara stāvoklis manāmi uzlabojies.

Cik smalki angļiem nostādīta slepenpolicijas darbība, un cik angļi baidās no špionāžas, redzams no tā, ka, tiklīdz vakar pulka pavēlnieks iebraucis Londonā, jau no turienes pa telefonu bijis uz šejieni pieprasīts, ka Londonā redzēti divi latviešu oficieri un pa kādu noeju viņi tikuši nost no kuģa, jo admirālis nedevis atļauju (propusku), izrādās, ka to, viņam nezinot, izdevis štāba palkaunieks.

Braucot uz šejieni, es iedomājos angļu strādnieku kā ļoti strādīgu darba laikā, bet šejienes strādnieki iet nesteigdamies, lēni kustas, bieži atpūšas, atgādina kaut ko līdzīgu krievu sliņķiem. Zināms, varbūt še savu daļu vainīgs angļu flegmatiskais gars, nepārsteigšanās. Dzīves apstākļi, cik redzams, angļu strādniekam ir labi, sejas rāda paēdušu cilvēku izskatu, kājās kamašas, apģērbta žakete, ap kaklu krādziņas, galvā hūte. Lai darba drēbes nenosmulētu un arī nesaslapinātu, tad uz ātru roku uzvilkts ļoti vaļējs brezenta uzvalks.

9.06. Čatemā. Latvijas priekšstāvis Bisenieks ne vakar, ne šodien mūs neapmeklē, katram it kā rādīdams, ka par mums daudz neinteresējas. Vakarā R. Akmentiņš lasīšot par Latvijas augstskolu iekārtu, gaidīšu ar interesi, ko jaunu dzirdēt, bet tagad, acumirklī, pievakarē, garastāvoklis nospiests. Galvenām kārtām žēl šo kara laiku, veltīgi pavadīto laiku, vismaz seši gadi. Tagad domāju kaut kā pēc kara iekārtoties uz dzīvi pilsētā un to, kas nokavēts, censties panākt.

10.06. Čatemā. Kareivji bija nostādīti visapkārt gar
II klasi, uz deķa, pa divi rindā. Bisenieka kungs tika saņemts ar mūziku, pēc tam viņš pulka pavēlnieka pavadībā divreiz apstaigāja kareivjus. Ar to parāde beidzās, bet kareivji tika saaicināti uz kuģa pakaļējo galu, kur valdības priekšstāvis tuvāk pastāstīja par Latvijas apstākļiem. Runa atstāja patīkamu iespaidu, uz Latvijas nākotni cerēt gribas. Pats Bisenieka kungs atsāj ļoti zolīdu iespaidu. Kā kuriozs jāatzīmē, ka mūsējie par daudz pieraduši pie applaudēšanas. Tā, pēc Dievs, svētī Latviju, Bisenieka kungam ejot, kāds no streļķiem (Videmanis), sāk nāvīgi klapēt, daži arī piepalīdz, bet lielākā daļa saprot, ka oficiālos gadījumos neapplaudē, un tie aplausi izjūk.

11.06. Čatemā. Kā tas nācis, ka akurātais un enerģiskais anglis nonācis līdz tagadējam stāvoklim. Es domāju, ka še spēlē lomu cilvēka enerģijas zudums, kurš pienācīgi neatjaunojas. Tagad še dokos nekādu steidzamu darbu nava, tomēr valdība strādniekus visus nevar atlaist, algu tāpat maksā, lai cik darbu, it kā rādīdami strādniekiem pateicību un atmaksu par kara grūtībām, bet man liekas, ka še taisni ir priekš Anglijas Ahileja papēdis, jo tiklīdz Anglija vienīgi stutēsies uz savām kolonijām, bet visi angļi, arī strādniekus neizņemot, paliks laiski, tad bez šaubām, ekonomiskā ziņā Vācija satrieks Angliju, un tad nelīdzēs tagadējā militārā uzvara.

14.06. Čatemā. Vakarā Kentas glābšanas armijas locekļi deva pie kuģa Dania Čatemas doka garīgu koncertu. Par izpildīšanu jāsaka, ka tā bija vispār laba, nebija nekā kliedzoša, bet balsu un instrumentu noskaņojums. Kā jau vispār anglikāņu un baptistu garīgā mūzika, koncerta gabali skanēja stipri harmonijā, debešķīgumā un svētsvinīgumā, nebija tur protestējošo vētras akordu, par piemēru, no Vāgnera. Orķestris sastāvēja no 25 cilvēkiem, dziedātājas lielāko daļu padzīvojušas sievietes, tomēr netrūka starp viņām arī gluži jaunu sievišķu. Kā patīkama parādība jāatzīmē tā neuzbāzība, ar kādu koncerta izpildītāji uzstājās, nevienu tīši ne velk, ne spiež, bet, ja vēlies, nāc un klausies. Tāpat arī patīkama angļu klausītāju — matrožu izturēšanās: daži nopietni klausās, citi vienaldzīgi, dažus soļus attālumā sit futbolu, bet daži, orķestrim spēlējot garīgu gabalu, uzgriež kādu deju. Mūsējie tomēr visi klausās ar lielu uzmanību un pēc katra gabala daudzi applaudē. Beigās tika spēlēta angļu himna, mūsējie atdeva militāro godu, liekot roku pie cepures. Angļi paši izturējās brīvāk, daži ar rokas pielikšanu pie cepures, daži himnas spēlēšanas laikā ņēma nost cepuri, bet citi vienaldzīgi. Priekš aiziešanas anglietes daudzus lūdza ierakstīt albumā par atmiņu savu autogrāfu jeb kādu pantiņu. Tas koncerts vispār mūs vairāk tuvināja angļiem, jo mūsējie izstāstīja, kas latvieši, citādi angļu vietējā avīzē pāris dienu parādījās ziņa, ka mēs krievu bēgļi, braucam no Vladivostokas uz Rīgu, starp mums esot krievu princese. Vakar, mūsu virsniekiem esot pilsētā, puikas skrējuši pakaļ un dziedājuši “Božje, carja hraņi”. Tātad mūs tur par īstiem monarhistiem.

15.06. Čatemā. Šodien rotaļās un spēlē piedalījās ļoti daudz angļu matrožu, kuriem, redzams, mūsu spēles varen iepatikušās. Pirmās dienās angļiem nāvīgi iepatikās līšana par zemi, kura tad bij modē, šodien vairs tā ne. Vispār jāsaka, ka spēles — kā futbols, mūs ar angļu matrožiem padarījušas par lieliem čomiem.

16.06. Braucam uz Latviju, kaut gan pagaidām kuģis kursu vēl tura uz Kopenhāgenu.

17.06. Man šodien tik daudz darba ar mantu specifikāciju un pulka un bodītes rēķinu nokārtošanu, ka augu dienu sēdu trumā pie rēķinu kauliņiem. Uz deķa parādos tikai uz dažām minūtēm. Šodien uz jūras migla, tā ka kuģis pūš ar sirēnu.

18.06. Ziemeļjūrā. Braucam apmēram ap to vietu, kur 1916. gada maija mēnesī notika jūras kaujas starp Anglijas un Vācijas kara flotēm. Man tomēr nava vaļas mīlināties ar jūras skatiem, jo darba šausmīgi daudz, ka pat nakti nedabū gulēt. Tā iznāk, ka agrāk nedeva strādāt, bet tagad visu grib uz reizes kā putru sastrēbt.

19.06. Ziemeļjūrā. Ap pusdienas laiku tuvojamies Kopenhāgenai. Drīz pēc mūsu ierašanās mūs uz kuģa apciemo turienes Latvijas valdības priekšstāvis, ja nemaldos, Ducmaņa kungs, atved mums pretī puķes un vispār sirsnīgus laimes vēlējumus. Runā tomēr vairāk izmanāma sirsnība nekā diplomātija, kas ir Ducmaņa kunga vājā puse, ko nevar salīdzināt ar Londonas Bisenieku.

20.06. Baltijas jūrā. Krasti pazuduši, tikai ūdens, nelieli vilnīši. Saule arī smaida tik mīļi. Jau no agra rīta daudzi tin kopā savus šineļus un pako mantas.Kaut gan man tik daudz darba, tad tomēr gribu pēdējo saules rietu uz jūras. Un, kā par brīnumu, viņš ir tik skaists, ar tik daudz variācijām, jo, saulei nonākot pie horizonta malas, viņa tiek aizklāta mākoņiem jeb miglas blāķiem, kuriem vidū vēl laužas cauri saules stari, bet mala tiek aizsegta, caur ko saule pieņem gan elipses, gan tējas kannas izskatu, beidzot Honkongas ķīniešu stiebru cepures veidu. Beidzot viņa rietot paliek arvien šaurāka un šaurāka sarkanas krāsas lenta. Un tad, kas sevišķi uzkrītoši, saule jau sen norietējusi, vismaz minūtes 5-10, bet pie apvāršņa malas vēl arvien redzams saules atspīdums uz ūdens kā sarkana, asiņaina strīpa, kas ceļas no saules staru atsviešanas caur tvaiku sabiezējumu.

Vēlu vakarā uz kuģa saņemti trīs radio pieprasījumi no Liepājas, paziņot, kur mēs atrodamies. Latvijai ar Vāciju vēl nava salīgts miers, mūs var nogremdēt, tāpēc, nevarēdami kontrolēt, kas pēc mums prasa, neatbild.

21.06. Liepājā. No rīta jau agri, sen pirms 7 visi kājās, kaut gan citus rītus i septiņos dieninieki nevarēja piecelt. Visiem drudžains uztraukums, kaut kādas savādas ilgas un gaidas manāmas katra krūtīs. Nākot vairāk uz pusdienu, jo nepacietīgāk sākam lūkoties uz Latvijas pusi. Ap pulksten desmitiem horizonta malā saredzama kāda melna strīpa — tie Latvijas — Kurzemes krasti. Pēc brītiņa redzamas arī zvejnieku laivas, vienai no viņām braucam tuvu garām. Mūsu puikas vēdina mutautiņiem. Zvejnieki atbild, kāds no zvejniekiem paceļ rokās zivi un ar to mūs sveicina, kas ļoti skaisti izskatās, jo zivs vareni no vienas puses uz otru līgojas. Arvienu nepacietīgāki sāk acs raudzīties uz Liepājas siluetiem, kur jo skaidri izdalās trīs baznīcas. Braucam uz kara ostu pa šauro ieeju. Pa tam no pilsētas mums tuvojas tvaikonītis ar publiku, kura vienā laidā mums vēdina ar puķēm un mutautiņiem. Kareivji tāpat atbild. Top tik silti, ka tikko asaras var valdīt.

Braucam, bet te uz reizes necerēta klizma. Izrādās, ka nevar tik viegli izgriezt tiltu, tā ka kuģis atkal jāaptur. Beidzot izdodas tiltu dabūt vaļā, mēs ceļam enkuru un braucam. Pa ceļam, gar kanāla malu visur tek publika, kura nemitoši vēdina lakatiņiem. Sevišķi daudz publikas salasījies uz abām tilta pusēm. Bet tālu jau nav vairs jābrauc, jo tepat necik tālu uz piestātnes steķiem stāv nostādīta goda vakts, divi orķestri, publika un dažādi priekšstāvji, kā kara, tā organizāciju. Un patiešām, man nācās grūti savaldīties, lai neraudātu kā mazs bērns. Pēc diezgan ilgām pūlēm izdevās kuģi dabūt pie steķiem, nolaida trepes un mēs kāpām uz brīvās Latvijas zemes. Pa ceļam mūs Sieviešu Palīdzības korpusa dāmas un jaunkundzes, kā arī publika apmētāja puķēm. Man arī uzmeta pāris puķu, laikam kreimenes. Sastājušies strojā, ejam netālu, kur nostājamies uz klajuma. Še notiek apsveikšana. Pirmais mūs apsveic garnizona priekšnieks, pulkvedis Kalniņš. Runā jau kā kareivis, ka, par nožēlošanu, vēl Latvijas debess neesot galīgi noskaidrojusies, bet mums vajagot tā stāvēt, ka lai ienaidnieks zinot, ka tikai pār mūsu līķiem viņš varēšot atņemt mums mūsu dzimteni. Pēc tam runāja apgabala priekšnieka vietas izpildītājs Lukins. Apsveica ar pārbraukšanu, norādīdams, ka par mums pukstot jaunavu sirds pulkstenīši. Tad runāja pilsētas galvas biedris Lejiņš, apsveikdams īsos, bet kodolīgos vārdos mūs kā pilsoņus, kam jāķeras pie radoša darba, pie demokrātiskas Latvijas uzbūves. Vēl runāja Amenskis, trūcīgo bērnu kolonijas palīdzības biedrības priekšstāvis, kas runāja klusi. Beidzot pāris vārdos mūs apsveica S.P.K. priekšniece Alkšņa kundze, pasniegdama kapteinim Groskaufmanim puķes. Pēc visām runām atbildēja pulka pavēlnieks, kapteinis Groskaufmanis, apsolīdamies visu strēlnieku vārdā kalpot Latvijai vai mirt, ja vajadzīgs, par viņas brīvību. Drīz pēc tam, ap pulksten 6, mēs tikām uzaicināti uz Jūras klubu, kur priekš mums tapa sniegts goda mielasts. Kā nepatīkams iespaids jāatzīmē, ka nav vairs še tā kārtība, kas citur ārzemēs, par piemēru, Anglijā. Osta kā izmirusi, reti redz kādu kuģi. Zināms, tās kara sekas. Bet tas kāzus ar tilta izgriešanu. Var redzēt, ka nava kārtības, nezin, kādā kārtībā tilti. .

23.06. Liepājā. Lieta tā, ka tā mūžīgā latviešu nesaticība, plēšanās, skaudība un nenovīdība. Jau ļoti nospiedošu iespaidu atstāj uz tevi tas, ka Satversmes sapulcē tik liela šķelšanās, lielākā politiskā partija Sociāldemokrāti neieiet vis valdībā, bet par to jo nāvīgi kritizē valdību. Tātad, ne radīt, bet ārdīt ir sociāldemokrātu ideja! Bet vai to tie kungi sajēdz, kas bija tie, kas valsti noveda līdz Satversmes sapulcei! Bet vēl nožēlojamāki, ka mūsu virsas grib savu netīro Vladivostokas veļu mazgāt arī še Latvijā.

27.06. No rīta pārbrauc mājās no Rīgas kapteinis Groskaufmans. Izrādās, ka viņa ceļa brauciena mērķis nava piepildījies, jo pulku tomēr izformēs. Strēlnieki minēto vēsti saņem pilnīgi aukstasinīgi.

Publicēšanai sagatavoja Anija Pelūde un Inta Naļivaiko