Upju un ezeru sakritību māksla

Daudzu klasisko ķīniešu tekstu savdabīgu tulkojumu autors, Krievijas tējas kultūras tēvs, kurš kļuvis turīgs, izplatot pasaules dārgākās tējas, nefrīta senlietu lietotājs, tējas ceremonijas kopējs, kaligrāfs, dzejnieks, cigun skolotājs, kurš pirms pāris gadiem sāka izdot žurnālu Цигун, vienlīdz labi runā gan ķīniešu valodā, gan krievu cietumnieku slengā. Vienvārdsakot – paša veidots tīrradnis. Maskavas biznesa un politiskajās aprindās pazīstams vienkārši kā Broņislavs, jo otra tāda nav. Plaši materiāli pieejami viņa interneta vietnē.

Rīgas Laiks: Ko jūs esat atradis Ķīnā?

Broņislavs Vinogrоdskis: Ko es esmu atradis Ķīnā? Piemēram, Ķīnā es atradu vislielāko senā nefrīta kolekciju, milzīgu daudzumu garšīgu, brīnišķīgu, lielisku lietu. Taču es ne tik daudz esmu atradis Ķīnā, drīzāk es domāju, ka esmu atradis Krievijā. Vispār, ieskatoties Ķīnā, eiropeiskā paradigma var kaut kā citādi pašnoteikties. Bet Ķīna – tas nu tā, ponta pēc, pēdējā iespēja. Protams, ne pēdējā, iespēju ir daudz, taču smuki izklausās. Tādēļ, ja Ķīnā ieskatās no šejienes, no krievu vides, var aizpildīt daudz caurumu, kas vēsturē radušies. Tu skaties – lūk, te taču kaut kam jābūt, bet kur tas ir? Kaut kāds caurumiņš... Ķīniešiem ir totāla attieksme pret ķermeni, apzināta ēšana, tur nav tādas ne ar ko nesaistītas mākslas, viņiem viss ir ļoti pragmatiski – ja tev ir priekšmets un tu nezini, ko ar to iesākt, izmet to. Jebkurš priekšmets pārveido īstenību. Teiksim, jebkura Krievijas telpa, kas piepildīta ar nebeidzamiem skaistumiem un nevajadzīgiem priekšmetiem. Ķīnā turpretī, ja ir bildīte, tad pēc fen šui principa tā obligāti kaut kur iedursies. Patiesībā Ķīna ļauj sākt apzināti attiekties pret to grūti uztaustāmo iespēju, kas dota ar nosaukumu “dzīve”. Ielūkoties tajā... Jo šajā kņadā, tai skaitā kaut kādā prātvēderu kņadā, tur iespēju nav nekādu. Nu, visu mūžu kādam kaut ko pierādīsi, pierādīsi un tā arī izniekosi visu, kas tev dots. Bet ķīniešiem... Pēdējā laikā es vairāk tiekos nevis ar ķīniešiem, bet ar uiguriem, Hotanas uiguriem. Pašiem rūdītākajiem... Tur, uz robežas starp Kuņluņa kalniem un Taklamakana tuksnesi. Uiguri ir ļoti neviennozīmīga, mistiska substance uz planētas miesas. Daudzus tūkstošus gadu viņi ķīniešu civilizācijai piegādā pašu lielāko vērtību – kā simbolisko, tā vielisko –, tas ir nefrīts. Tieši no nefrīta šo gadu tūkstošu laikā izgatavoja rituālos, maģiskos priekšmetus. Kaut kādā brīdī es neizbēgami pievērsu tam uzmanību. Un es uzskatu, ka pašreiz vērtīgākais materiāls uz planētas ir nefrīts.

RL: Kur slēpjas nefrīta vērtīb?

Broņislavs: Šajā sakarā var pārstāstīt milzum daudz ķīniešu stāstu. Piemēram, viņi stāsta, ka nefrīts mainot likteni...

RL: Kam?

Broņislavs: Tam, kuram nefrīts pieder, kurš to nēsā.

RL: Mongolijā man stāstīja, ka dinozauru kauli, kas tur mētājās, – glabāti mājās, esot ļoti labas zāles pret vēzi. Jūs sakāt, ka nefrīts maina likteni.

Broņislavs: Jūsu pirmais izteikums liecina, ka jūs neko neesat dzirdējis par ķīniešu medicīnu. Jūs esat žurnālists. Dinozaura kauli – lungu – tiek izmantoti dažādu zāļu sastāvā ķīniešu tradicionālajā medicīnā. Un, ja jūs aiziesiet pie ķīniešu ārsta ar sūdzībām par kaut kādu kaiti, ir iespējams, ka viņš, pataustījis pulsu, izrakstīs jums dinozaura kaulus.

Nefrīts ir pavisam citāds materiāls. Ķīnā tūkstošiem gadu laikā cilvēki, kas nepastarpināti nodarbojās ar garu, nefrītu uzskatīja par pašu vērtīgāko materiālu, kam piemīt dažādas funkcijas. Piemēram, viena no tām ir mājokļa gara nomierināšana, vēl cita novirza no cilvēka dažādas kropļojošas ietekmes.

RL: Bet vai tad tas ir liktenis? Jūs teicāt, ka nefrīts var izmainīt likteni.

Broņislavs: Protams. Jo – kā tad izpaužas mūsu liktenis? Tā, ka ikviens klibo ar savu kāju. Cilvēks pievēršas liktenim, kad nokļūst galējos punktos, – vai nu sāpēs, vai laimē. Un visbiežāk viņš nesaprot, kā tur ir nonācis. Bet viņš tur ir nonācis vai nu pieļaujot lielu daudzumu mazu, sīku grēciņu, vai arī otrādi, veicis mazas, sīkas, bet labas darbības. “Pārmaiņu grāmatā” teikts, ka mazais cilvēks nekad neuzskata mazu ļaunumu par ļaunumu un tādēļ nekad neatturas no maza ļaunuma, bet mazu labumu nekad neuzskata par labumu, tādēļ arī nekad nedara labu. Bet, tā kā mazo cilvēku pie mums ir ievērojams pārsvars, tad arī ļaunuma pasaulē ir vairāk nekā labā.

RL: Jā, bet kāds tam sakars ar nefrītu?

Broņislavs: Nu kā jūs nesaprotat! Mēs esam nonākuši pie šī likteņa, kas izpaužas vai nu ļaunuma, vai labuma uzkrāšanā, augstākajos punktos. Un, lūk, šajos punktos tu sāc domāt: bet kāpēc tomēr tā ir noticis? Bet tā ir noticis tādēļ, ka pie tevis no šīs pasaules atnāk vai nu mazi kropļojumi, vai mazi labojumi. Nefrīts ir materiāls, kurš palīdz vadīt šīs izkropļojumu un labojumu straumes, ja vien tu to proti darīt.

Es vispār esmu cilvēks, kurš absolūti un bez ierunām tic liktenim, vēl vairāk, varētu teikt, ka es visu savu mūžu nodarbojos ar likteņa vielas pētīšanu, pētot, kā šis liktenis ir salicies, kas no kā ir atkarīgs un kurp tevi ved tavas domas. Kur ir tas netveramais diedziņš, ko sauc par brīvo gribu? Lielāko daļu laika taču tu dzīvo kaut kādā determinētībā. Tu pat nevari pa īstam izdarīt gribas piepūli, lai pavirzītos uz kaut kurieni patiešām pēc savas brīvas gribas. Tādēļ es ar uiguriem... Patiesībā, lai satvertu šo gribas diedziņu, vajag neticamu smalkumu, jābūt uzmanīgam un jāiemācās izdarīt vissmalkākās piepūles.

RL: Sakiet, kāpēc būtu jāzina liktenis?

Broņislavs: Es jums tūlīt pateikšu. Vispār, mēs pastāvīgi izmantojam izziņu un zināšanas. Principā, ja ir vēlēšanās sasniegt... pabeigt Radītāja ieceri sevī, tu, protams, tieksies pēc vispilnīgākās zināšanas, bet pilnīga zināšana sasniedzama tikai caur pilnīgu likteņa zināšanu. Viss. Nekāda cita pragmatisma. Protams, ne tādēļ, lai no kaut kā izvairītos, ne tādēļ, lai kaut ko sasniegtu.

RL: Sakiet, vai jūs, piemēram, zināt Putina likteni?

Broņislavs: Putina? Jā, vispār, godīgi sakot, zinu.

RL: Vai jūs nevarētu atklāt to arī mums?

Broņislavs: Atklāt Putina likteni? Es domāju, ka viņam pie varas siles vēl palikuši, augstākais, divi gadi. Vienīgais, kas rūp Putinam, ir atrasties pie varas, bez varas viņš absolūti nevienam nav interesants. Tāds ir Putina liktenis, un tas ir neiedomājami skumji. Tādēļ, ka cilvēkam patiešām ir neparasta iespēja, un, patiesību sakot, viņš ir Krievijas cienīgs, jo mēs šeit visi esam tādos sūdos... Mēs tos tā grozījām, valstījām, un tagad vairs nekā nevaram tikt ārā. Lai izķepurotos – lūk, jūs jautājāt, kāpēc vajag zināt? –, vajag apzināties neizzināmo, bet tās ir ļoti sarežģītas zināšanas...

Tā nu mūsu priekšā atrodas kaut kāds pusmistisks VV... Bet Vladimirs Vladimirovičs ir pirmšķirīgs pasažieris, mums viņš visumā ir piemērots. Taču viņš ir vājš diktators, vājš. Bet vājš diktators – tas ir tik pazemojoši cilvēkiem, kuriem galvenais ir griba. Tas ir, mēs te visi esam kļuvuši tādi bez gribas, un pār mums nu ir kaut kāds – nav saprotams, kas. Kauns, neērti bērnu priekšā par to, kas noticis. Vispār es uzskatu, ka jebkura vara ir no Dieva, tādēļ gribētos kaut kā pa īstam stiprināties. Bet valdnieku pastiprināt var tikai apzināti, ar gudrību. Citu iespēju pastiprināt valdnieku nav.

RL: Bet Krievijā taču ir bijuši periodi, kad pie varas ir bijuši “pastiprināti” valdnieki...

Broņislavs: Protams, ir bijuši. Bet mūsu dzīve, tā ir, lūk, šāda... Un tādēļ, ka mēs visi kaut kad izdarīsim pēdējo izelpu, tādēļ apgulties un neko vairāk nedarīt un necensties uzlabot dzīvi – tas nav iemesls, vai ne? Lūk, kad starp cilvēkiem notiek jēgas spēka zudums, tad, kā tagad aiz loga, sākas kaut kāda migla, drēgns mitrums smadzenēs.

RL: Bet uz ko balstīta jūsu zināšana, ka Putinam ir palikuši divi gadi?

Broņislavs: Uz ciklu struktūru. No 2014. gada sāksies jauna paradigma, kura noslēgs 360 gadu apli, kas sākās 1684. gadā, kad tepat netālu, Maskavā, Lefortovā – toreiz to sauca par Kukuju – cars Petja Romanovs, “izstīdzējušais puisēns”, agri nobriedis pusaudzis, iepazinās ar šveiciešu avantūristu, masonu Lefortu, kurš ne vien viņam vēlāk pameta vienu vācu beibi, tādu apetītlīgu, bet arī ieperināja viņam galvā ziemeļeiropeisku – dutch un deutsch – paradigmu, ko tad viņš arī sāka vilkt šurp. Un tad arī šī vēsture sākās; tā griezās zināmu gadu skaitu, tas ir 60 gadu cikls: 1684. – 1744. – 1804. – 1864. – 1924. – 1984. – 2044. Katrs cikls dalās divās daļās pa 30 gadiem, viena – jaņ daļa, otra – jiņ daļa. Jaņ parasti ir kaut kādu kustību, kaut kādu atklājumu pasionārs uzliesmojums. 1924.  gadā nomirst pasaules proletariāta vadonis Ļeņins. Ar to brīdi sākas jauns laikmets, kas turpinās tieši 30 gadus, – Staļins, kaut kādi neticami sasniegumi, briesmīgas asinis, tā ir paranoidālā Krievijas vēstures daļa, kas beidzas 1954. gadā, kad pie varas nāk Hruščovs. Sākas Atkusnis, pilnībā mainās pasaules uzskats, pasaules iekārta, laikmeta izpratne, taču tā ir jiņ daļa, tajā nav enerģijas. Tādēļ pēc desmit gadiem, 1964. gadā, pie varas nāk Brežņevs, novāc Hruščovu, vēl desmit gadus mēs dzīvojam pamatīgā stagnācijā, bet vēl pēc desmit gadiem, 1984. gadā, nomirst Jurijs Andropovs, pēdējais sociālistiskais vadonis, jo tie jau vairs neskaitās. Ustinovs jau vairs nevaldīja, bet desmit mēnešus pavadīja komā, tā bija Gromiko un Gorbačova kuluāru spēle. Nāk Gorbačovs, un atkal sākas pārkārtošanās, atklātība, kustība, cilvēki iegūst brīvības, un, lūk, mēs noripojam līdz pilnīgai pakaļai, kurā tagad arī atrodamies. Apmēram trīs gadus pirms cikla beigām izpaužas tas, kas būs nākošajā ciklā. Un mēs patlaban tuvojamies šim nākošajam ciklam, kas sāksies 2014. gadā. Ja Putins spētu domāt, kas notiek, ja viņam kāds pateiktu priekšā, ka tauta nav lopiņi, ka “tu arī esi tauta, Vova!”... Oļegam Gruzam, neticami kaifīgs dzejnieks, ir dzejolis “Četri jautājumi Vovam”:

Какого такого, Вова,

Там, где всё должно быть

пиздато, – хуёво?

А сколько тузов в колоде,

Которую ты тасуешь, Володя?

И ещё кое-что, Вован,

Коль уж мазута нет, нельзя ль привести дрова?

Кстати, чем вы кормите своих львов,

Вов?

RL: Bet kāpēc jūs nevarētu būt tas, kurš ieteiktu un palīdzētu Vovam apdomāt to, par ko jūs runājat?

Broņislavs: Laikam liktenis nav lēmis. Nezinu... Piegriezt Vovam: “Vovan, paklau, es tev tūlīt pateikšu, kā...” Bet tā taču ir sarežģīta spēle! Kā iekļūt vēsturē, turklāt iekļūt ar pareizu viedokli. Vajag ļoti pareizi iekļūt, ir ļoti svarīgi, kurš tevi ieved, kā tu ieej... Bet es neizslēdzu arī tādu variantu.

RL: Kādēļ jūs uzskatāt, ka Krievija ir pakaļā?

Broņislavs: Tādēļ, ka es šeit dzīvoju. Tā ir mana dzimtene. Tādēļ, ka es redzu, tādēļ, ka ir ļoti smacīgi, tādēļ, ka cilvēki baidās domāt, baidās dziļāk ieskatīties. Spēks... Tādēļ, ka pakaļa ir šeit, bet gars, lūk, šeit. Pakaļa jau arī ir svarīga lieta, ja gribam tikt skaidrībā ar gremošanas sistēmu. Taču ar gremošanu var tikt skaidrībā, tikai apzinoties sava gara spēku.

RL: Varbūt jūs tomēr izstāstīsiet, kā izmainīt likteni?

Broņislavs: Jūs acīmredzot, uzdodot šādu jautājumu, uzskatāt, ka es esmu idiots. Pieņemot, ka īsā satikšanās reizē var izstāstīt, kā izmainīt likteni. Es tieši netaisos jūsu likteni nekā mainīt. Kam jums tas? Vai jūs tagad spēlējat spēli vai nopietni man uzdodat šādu jautājumu? Par bazāru taču jāatbild...

RL: Es nopietni.

Broņislavs: Ja nopietni, tad atnāciet vēlreiz, un mēs par to parunāsim īpaši. Bet pašreiz jūs mani intervējat kaut kam tur, tā man liekas. Jūs taču neesat atnākuši pie garīgā skolotāja, lai paklausītos viņa pamācības. Nekā tamlīdzīga! Un ja pēc tam viss tas nekaunīgi kaut kur tiks publicēts kaut kādā presē, tad izskatīsies – re, kāds pizdabols, konkrēti, gatavais sētmales razpizdjajs, afērists, kurš cenšas iesmērēt dārgus grabuļus pasaules varenajiem.

RL: Jūs ar to nodarbojaties?

Broņislavs: Protams. Un, starp citu, veiksmīgi.

RL: Un kas jūs vilina šajos cilvēkos? Vara?

Broņislavs: Ne taču! Šīs pasaules varenajos vilina varenība, spēks. Vēl vairāk, es uzskatu, ka spēks šiem varenajiem piemīt itin pēc taisnības. Es reti kad esmu saticis pasaules varenos, kuri būtu neinteresanti. Nē, nospiedošā vairākumā tie visi ir ļoti interesanti cilvēki.

RL: Bet vai nav dīvaini, ka jūs dzīvojat pašā Maskavas centrā, ļoti skaistā vietā. Pastāv taču arī priekšstats, ka labāk ir dzīvot impērijas nomalē, pie jūras, un nekur neiejaukties...

Broņislavs: Man ir tāds dzejolis:

Знал бы прикуп,

Жил бы в Сочи или в Адлере хотя бы.

Чтобы в сочинские ночи

Напролет ласкали бабы.

Dzīvoju tur, kur esmu gadījies. Nu, kā mēs rullējam pa dzīvi? Ar kā palīdzību un uz kurieni? Tiesa, tas ir interesants jautājums. Jādomā, ka atbilstoši kādam mērķim. Es esmu tāds daoistisks, bandītisks – dzjanhu –, upes un ezeri, mani šī valsts interesē, un es vēlos to izmainīt. Es, bez šaubām, esmu spēlē; saprotams, es neticu šai spēlei, tā ir stulba, bezjēdzīga, šausmīga... Taču mūs tomēr kaut kāda iemesla dēļ ir atsūtījuši un atsūtījuši acīmredzami ne tādēļ, lai...

RL: Mūs šurp ir atsūtījuši?

Broņislavs: Nu, mēs esam iemiesojošies... Un mums ir savi uzdevumi. Nostrādāsi savu – un brīvs, ar tīru sirdsapziņu, bet nenostrādāsi – tad arī grozies, kā vari. Patlaban ir tāds periods, ka es saprotu – tas, ko es šajā pilsētā, šajā valstī daru, no šejienes... Tas strādā.

RL: Vai par sevi jūs varat teikt, ka esat kaut ko dzīvē sasniedzis?

Broņislavs: Nu, es domāju, tas būtu pārspīlējums. Man ir kaut kādas iespējas, taču cilvēkam, kurš uzstāda lielus mērķus, tas notiek, kad viņš šos mērķus ir sasniedzis. Lūk, kad es patiešām sapratīšu, ka esmu palaidis kaut kādas apzināšanās, kaut kāda siltuma atjaunošanas procesus šajā valstī, tad – jā. Bet lietas pa vidu – tās it kā ir sagatavošanās... Viss, ko es daru pēdējos 20 gadus, ir mācīšanās. Lūk, patlaban es beidzu kārtējo “Pārvērtību grāmatas” tulkojumu. Taču tas jau nav pašmērķis, tas tulkojums man ir vajadzīgs kaut kam tālākam, tie ir ķieģeļi, no kuriem es būvēju. Lūk, kad es namu uzcelšu, tad varēs teikt: jā, es patiešām kaut ko esmu sasniedzis.

RL: Un nams, ko jūs ceļat, ir...

Broņislavs: Tas ir Krievijas gars. Krievu tautas gara spēks.

RL: Oho... Bet ja šis gars pieaugs spēkā, vai tam negribēsies izplesties aiz savām robežām?

Broņislavs: Un atkal paverdzināt nabaga Latviju?

RL: Piemēram.

Broņislavs: Dievs vien zina. Lai gan es domāju, diez vai. Lieta tāda, ka tas, kas notika iepriekšējā posmā, tas nebija gara spēks, bet vienkārši paranoja. Sociālisms vispār ir kaut kāda paranoidāla parādība. Taču gara spēks – tas ir kaut kas cits, tas nemēdz būt bez cilvēciskas labestības, bez saprātīguma.

RL: Ziniet, mani nedaudz pārsteidz, ka jūs nodarbojaties ne tikai ar savu likteni vien...

Broņislavs: ...bet arī ar pasaules un Krievijas likteni kā atsevišķu gadījumu. Es jums tūlīt paskaidrošu viegli un vienkārši. Cilvēkam, stāvot ar abām kājām uz zemes, ir sešas locītavu vietas, kurās notiek mijiedarbība ar smaguma spēku. Lūk, ir sešas bāzes savienojuma vienības, kam atbilst seši personības līmeņi; tādā pašā veidā ir strukturēta cilvēka apziņa. Pirmais līmenis atbilst tev kā gaļai, kas uzskata sevi par neatkarīgu un trīcošu radījumu (tāda kā putraimdesa, kas pildīta ar domām). Pirmais līmenis – tā ir personība kā es, kas sevi identificē ar savu galiņu.

RL: Tātad personību jūs saucat par gaļiņu.

Broņislavs: Nē, es nesaucu, es saku, ka personība – tā vienmēr ir sevis apzināšanās veids. Pirmais sevis apzināšanās veids – tas esmu es, atsevišķa persona, atsevišķs indivīds, lūk, šis – mans. Klausieties tālāk, un jūs visu sapratīsit! Viss ir ļoti vienkārši. Tātad, pirmā matrica – tas ir jūsu ķermenis, kas sastāv no sešiem savienojumiem, kuros jūs kustaties, un te nav par ko strīdēties. Visas kustības norisinās noteiktā kārtībā. Arī par to nevajadzētu strīdēties. Savienojumi caurausti ar dzīslām – pa tām tek asinis, limfa, kustas kaulu smadzenes, tie ir apvilkti ar ādu. Nākošais līmenis ir ģimene. Trešais līmenis ir dzimta, kas sniedzas tālāk par tavu ģimeni, un, par spīti taviem reliģiskajiem vai ateistiskajiem uzskatiem, tu nekur nespruksi no tiem, kas dzīvojuši pirms tevis un dzīvos pēc. Un arī ar to jārēķinās pašapziņas procesā. Ceturtais – tā ir tava tauta, tu apzinies sevi kā latvieti vai kā vācieti, vai krievu utt. Piektais – tā ir valsts, liela, ģeopolitiska vienība, kas arī pret tevi jāattiecina. Sestais – tā ir cilvēce, cilvēks kā cilvēces daļa.

Lūk, šie seši līmeņi arī ir seši personības līmeņi, un, ja tu esi dao – kā tas ir ar mani – un tavs mērķis ir fiziskā nemirstība, tad tas nozīmē iegūt absolūtas zināšanas par visu. Var jau teikt – tas viss ir labi, tikai es ar to nekrāmēšos, lai viņi paši rakņājas, bet es domāju, ka saprašana ir darbība: ja esi sapratis – tas nozīmē, ka proti izdarīt. Pareiza domāšana, pareizi domāšanas veidi izpaužas kā spēja dot pareizas – tādas, kas piepildās! – prognozes.

RL: Tātad jūsu darbības veids ir dot prognozes?

Broņislavs: Nē, es saku, ka pareizi domāt – tas nozīmē dot pareizas prognozes. Viena no tām piepūlēm, ko es izdaru, un tas, ko es mācos, protams, ir spēja redzēt, kā attīstās nākotne un kā šī attīstība būtu jāvirza.

RL: Kāpēc?

Broņislavs: Tas ir, kam?

RL: Jums!

Broņislavs: Es sevi apzinos kā valsti. Es esmu valsts. Vai saprotat?

RL: Nē.

Broņislavs: Tad domājiet! Es sevi apzinos kā valsti, es esmu Krievija, Krievija ir manī, un tur kaut kas nav kārtībā. Tur nelaimīgi, nenomierinājušies guļ aprakti mana mamma un tēvs, manas vecmāmiņas un vectētiņi, mani tēvoči, tur ienāk mani bērni, un tas viss esmu es. Un man par to jāatbild. Un ja es par to visu neatbildēšu, tad kāds tur Vova, kāds Petja! Un mēs arī netiksim galā cits bez cita. Un ar pasauli arī mēs cits bez cita netiksim galā.

RL: Un kā jūs rīkojaties, lai tiktu galā?

Broņislavs: Runāju ar jums. Skaidroju. Jūs taču arī, spriežot pēc visa, man liktenis atsūtījis. Pie manis īstenībā tikt nepavisam nav vienkārši. Visam ir jāsakrīt. Es bieži braukāju apkārt, bieži neesmu pilsētā, bieži esmu ļoti aizņemts. Bet tā, ka piezvanīt un uzreiz...

Ziniet, manā darbnīcā – tā ir liela, laba telpa, tā atrodas mājā numur 10 uz Boļšaja Sadovaja. Turpat atrodas arī slavenais 50. dzīvoklis, kurā dzīvoja “Meistara un Margaritas” autors. Bet mana darbnīca ir 46. dzīvoklī, virs tā ir 48. dzīvoklis, kurā dzīvoja Annuška ar iesauku Mēris, kura eļļu izlēja... Bet vēl augstāk bija nelabais Berlioza dzīvoklis, kur bija tas pats kamīns, kurš tagad atrodas manējā, 46. dzīvoklī... Kaut kā nejauši tā viss sagadījās. Es tur eju un sēžu...

RL: Un jūs tur neesat pamanījis neko dīvainu?

Broņislavs: Es tur esmu manījis visu ko dīvainu, es jūtu... Es strādāju ar vietām un gados dažādās vietās. Pēdējais gadījums, kas tur notika, atstāja nopietnu iespaidu uz tā dalībniekiem. Es tur bieži rīkoju sanākšanas – man patīk runāt ar cilvēkiem, klausīties un saprast. Vienreiz mēs tur sapulcējāmies, lai parunātu par iespējamo fāzes pārejas tuvošanos. Mani draugi jūt, ka tuvākajā laikā kaut kam ir neatgriezeniski jāmainās – par to liecina jau notikušās pārmaiņas. Nāks citi noteikumi, citas vērtības. Lūk, mēs – kādi piecpadsmit cilvēki – sanācām parunāt par šo tēmu. Un tur bija arī jauns cilvēks, vārdā Haidars, kuru neviens nepazina un kuru ieteica kāds viņa paziņa; mēs gribējām, lai šajā sarunā būtu klāt arī kāds, kas kaut ko saprot no islāma. Tāds jauks, gaišs, skaists puisītis, gadi trīsdesmit. Beidzis Starptautisko attiecību institūtu, Hārvardu, strādā Morgan Stanley bankā labā amatā, kaut kāda sūfiju skolotāja skolnieks, ticīgs... Un viens no vadītājiem kādā brīdī viņam pajautāja, ko viņš šajā sakarā domā, un šis jaunais cilvēks atbildēja, ka pašlaik ir tāds laiks, ka saskaņā ar islāma pravietojumiem Muhameds jau ir mūsu vidū, tikai pagaidām vēl nedod par sevi zināt. Un vadītājs atteica – visi cilvēki ir mirstīgi. Bet skumjākais ir tas, ka reizēm viņi ir pēkšņi mirstīgi.

RL: Tas ir citāts.

Broņislavs: Jā, protams. Tas bija citāts, kas tika izteikts telpā, kur citātus vajadzētu izteikt piesardzīgi. Tas puisis izgāja no mājas, un viņu notrieca mašīna, viņš gāja bojā. Tas uz visiem atstāja ļoti dīvainu iespaidu. Tas nebūtu dīvaini, ja nebūtu visa šī konteksta.

RL: Proti, Annuška atkal jau bija izlējusi eļļu...

Broņislavs: Viņš izgāja un nomira. Tas bija pavisam nesen, starp citu, 11. 11. 2011. Un tas notika ap 11 vakarā. To, ar ko es pašreiz nodarbojos, es saucu par vadāmo sakritību mākslu. Principā viss sakrīt, ja izdodas. Sakrīt – kā saules stari krīt, notiek.

RL: Bet kā jūs vadāt šīs sakritības?

Broņislavs: O, tad šī saruna var turpināties gadus piecpadsmit. Tas ir ilgi, to vajag mācīties.

RL: Vai jums ir daudz skolnieku?

Broņislavs: Vispār es jums pirmajam pateicu, ka varu iemācīt. Patiesību sakot, es neticu, ka jūs nopietni gribat mācīties. Jūs jau arī pats līdz galam neticat, ka tas ir nopietni, jo kāpēc gan lai jūs man tā ne no šā, ne no tā uzticētos? Mēs taču spēlējam tādu spēlīti, vai ne? Vai arī es uz jums esmu atstājis tik neizdzēšamu iespaidu, ka jūs esat gatavs mani izvēlēties par savu skolotāju.

RL: Nu, zināmu iespaidu jūs uz mani esat atstājis. Vismaz negribas uzdot muļķīgus jautājumus.

Broņislavs: Jā, ar muļķīgiem jautājumiem pašam sava dzīve kaut kā paiet garām. Tādēļ visi šie kā būtu, ja būtu... Mēs savu dzīvi dzīvojam tieši patlaban, un es visu laiku visiem saku – neviens nezina, kad tev izslēgs gaismu. Un es arī nezinu...

RL: Un ko tas nozīmē?

Broņislavs: Tas nozīmē, ka jādzīvo pa īstam.

RL: Kā Gētem, kurš mirstot lūdza vairāk gaismas...

Broņislavs: Tas nozīmē, ka vienmēr jābūt gatavam pēdējai izelpai. Jebkurā punktā jābūt gatavam, ka tā būs tava pēdējā izelpa.

RL: Kādas priekšrocības ir tādai attieksmei pret dzīvi?

Broņislavs: Es nerunāju par to kā par kādu neizbēgamību. Man visa dzīve ir nāves dēļ. Tu vari izgorīties, kā vien tīk, iztaisīties vienalga par ko, tomēr šis darbiņš tiks pabeigts vienīgi tavas aiziešanas punktā. Bet tā varētu teikt, ka iznāk tikai tāda figņa, centies, centies – bet tad, kāda, bļin, stulba.

RL: Stulba nāve?

Broņislavs: Nuja.

RL: Un kādā ziņā tad šis punkts ir svarīgs?

Broņislavs: Nāve? Tās svarīgums ir nāves punktā.

RL: Nu, tie ir tikai vārdi...

Broņislavs: Man šķiet, ka arī tas, ko jūs pašreiz darāt, ir tikai spēle, mans dārgais draugs...

RL: Bez šaubām, un, tā kā mēs izmantojam vārdus, turpināsim šo spēli. Tomēr mēs nemirsim šeit uz vietas.

Broņislavs: Nav zināms. Ticiet man, nav zināms. Mirsim mēs vai nemirsim šeit uz vietas, viens otra priekšā.

RL: Kā tas puisis?

Broņislavs: Kā milzīgs daudzums ļaužu, kuru līķiem piegāztas pilnas kapsētas un kuri uzskatīja, ka ir neaizvietojami.

RL: Bet es sapratu, ka jūsu mērķis ir nemirstība.

Broņislavs: Mans mērķis ir nemirstība, jā... Visās izpausmēs.

RL: Tas ir, arī miesiski?

Broņislavs: Vispār kopumā, pilnībā. Ar to jau arī esmu tautai dārgs, ka labās jūtas tai ar joptvaimaķ un lauzni sēju.

RL: Bet varbūt jums jau tāpat ir vairāk par 300 gadiem?

Broņislavs: Neviens nezina manu vecumu. Nu, man ir 55. Es ar tuviem draugiem no Beļģijas 90. gadu sākumā braucu no Šveices uz Briseli. Un viņi mani aizveda uz Antropozofijas kustības Vispasaules centru, kas atrodas netālu no Bāzeles, Dornahas pilsētiņā. Antropozofija ir mācība, ko dibināja Rūdolfs Šteiners, lai plašam cilvēku lokam atklātu tā saucamā “garīgā vērojuma” metodes, kā arī iepazīstinātu ar pētījumu rezultātiem, kas bija saistīti ar šādiem vērojumiem. Es tur biju divas reizes – pirmo reizi pilnīgi piedzēries, kā cūka. Turklāt tas notika absolūti nejauši – es dzīvoju pie viena ļoti garīga cilvēka, sūfija Fredija Pola Dreifusa. Un tas notika pilnīgi stulbi, es aizbraucu satikties ar savu paziņu Ralfu, kurš izrādījās milzīga auguma vācietis. Kādreiz viņš arī bija bijis sinologs, un viņš mani pielēja ar alu vienkārši līdz nemaņai. Tad viņš mani ielādēja vilcienā, stacijā mani saņēma mani cilvēki un mani kā garīgu cilvēku aizveda uz Dornahu – tur esot antropozofi un arī kaut kādi garīgi cilvēki. Bet es vispār esmu pilns kā mārks, neatceros pat, kad ar mani vēl tā būtu bijis. Turklāt man ir lielisks, bramanīgs noskaņojums, bet kājās nostāvēt es nevaru. Tie cilvēki, kas mani veda, bija tik garīgi, ka viņi vispār neko nemanīja. To pamanīja tikai tā nama saimnieki. Viņiem es tiku stādīts priekšā kā rakstnieks no Krievijas, atkal – garīgs cilvēks. Seminārā es neko nesapratu, man bija garlaicīgi un nebija interesanti, patiesību sakot, es negribēju braukt, jo Rietumu garīgās tradīcijas mani neinteresē, bet vārds “spiritual” manī izraisa vemšanas refleksu – tāpat kā vārds “garīgums”. Tā es to visu aizmirsu, bet pēc gadiem pieciem sešiem es atkal kopā ar draugiem braucu cauri tai vietai, un manī atplaiksnīja kaut kādas neskaidras atmiņas, rimeiki. Draugi mani aizveda uz veikalu un nopirka man šokolādi “Nirvāna”. Un es teicu – nu, viss, nirvāna man ir rokā, nopērciet man vēl vienu – draugiem. Lūk, tik idiotiskos apstākļos es arī ieguvu nirvānu. Varbūt tādēļ es arī esmu nemirstīgs – kas to lai zina, tikai nekas jau neko nenozīmē.

RL: Kad jūs sakāt, ka nekas neko nenozīmē, jūs jokojat?

Broņislavs: Protams, es jokoju. Tikai caur joku var nokļūt pie kaut kādas jēgas. Citu variantu nav.

RL: Krievu skomorohu tradīcijās?

Broņislavs: Jā, protams, joku plēšana. Pilnīgi viennozīmīgi – pēc būtības es esmu jokdaris. Man arī apģērbs ir kā klaunam. Reiz es Kremlī satiku vienu pasažieri – viņš viss tāds, ziniet, oligarhs, bet es viss tāds, ziniet, klauns. Sandalēs, es tā mēdzu staigāt. Es vispār nekad neievēroju nekādu dreskodu, droši vien tādēļ es arī pie VV varu piekļūt. Lai gan, manuprāt, es viņam neesmu vajadzīgs, bet, kad vajadzēs, Kungs visu arī iekārtos, kā teiktu jukušie pareizticīgo ortodoksāļi.

RL: Bet tie, kas ir pie varas, vai viņi jūs uzskata par klaunu vai tomēr – par skolotāju?

Broņislavs: Ta’ Die’s vien zina, par ko viņi mani uzskata. Nav, tā ka sēžu un skaitu – šitais man dod par diviem punktiem vairāk, šitais – par diviem mazāk... Ta’ lai taču viņi... Vajag darīt pareizi, bet dzīve ir tāda stulba padarīšana, kaut kāda putra visu laiku, un tu pats arī kaut kādā bludņakā trāpies.

RL: Ko tas nozīmē?

Broņislavs: Bludņaks – tas ir bludņaks, tas ir tīri no feņas. Tas nozīmē – kaut kur ne tur esi ielīdis. Bet tas nav pareizi. Kad nav poņatkas. Es tagad gribu sarīkot tādu pasēdēšanu par tēmu: personiskā tikumība kā likteņa vadīšanas instruments. Lai varētu kopā parunāt. Lūk, tu sēdi manā priekšā, pasaki, no kā tu vari atteikties? Un no kā nevari, kādēļ, kā vispār kādi jēdzieni, personiskas vērtības jebkurā sfērā ietekmē tavu likteni? Ļoti interesanti. Ikviens cilvēks ir cilvēks tādēļ, ka viņam ir tieši šīs vērtības, nevis citas. Cilvēks ne tik daudz grib ēst, kā grib pats sevi cienīt.

RL: Ziniet, tā jūsu pasēdēšana atgādina ainu no Dostojevska “Idiota”, kur ikvienam jāizstāsta pats sliktākais, ko viņš dzīvē pastrādājis.

Broņislavs: Tas arī ir interesanti, taču tā jau ir erotisko fantāziju tēma: kad tu esi vecs un pieredzējis, tu jau visu esi pamēģinājis. Tādēļ arī nav interesanti runāt par to, kurš kā pie kura piekārtojas un kādā caurumā. Vairāk vai mazāk tas ir viens un tas pats; un ir jau skaidrs, ko kāds sliktu var izstāstīt. Ikviens ir darījis kādas nelabas lietas. Kaut gan, patiesību sakot, tu pats nemaz nevari novērtēt – ko gan es tādu sliktu esmu izdarījis... Daudz ko no tā, ko tu esi darījis, tagad, jau pieaudzis, tu nedarītu. Bet darītais droši vien ir ietekmējis un ietekmē tavu likteni, tavu pārvietošanos pa dzīvi. Tomēr es arī vienkārši ticu, ka celt nākotni nevar, celt var vienīgi pagātni. Tikai pareizi apzinoties, kas bija un kāpēc, var virzīties uz priekšu.

RL: Viena no dīvainākajām idejām, ar ko es esmu sastapies ķīniešu tekstos, ir par to, ka prāta vai sirds stāvoklis var ietekmēt pasauli.

Broņislavs: Jā, protams. Man ir trīs grāmatas – “Ķīniešu gudrības valdnieka ceļā”, “Ķīniešu gudrības paaudzes ceļā” un “Tēja”. Faktiski ir runa par cilvēku, kurš vada pasauli. Un tagad es gribu sagatavot grāmatu “Pasaules vadīšanas māksla”.

RL: Ne vairāk un ne mazāk...

Broņislavs: Nu bet protams. Viss pārējais ir no nelabā un no erotiskām fantāzijām – es nezinu, kaut kāds nedabūts mīļums no meitenes, kura bērnībā atteikusi. Bet runa ir par stāvokli – darbībām un apstākļiem. Parastais cilvēks mūsdienu pasaulē cenšas norobežoties no uztraucošiem apstākļiem, kas ielenc viņu no visām pusēm kā kaut kādi informācijas brīdinājumi – lūk, tūlīt kā dos iekšās! Dari taču kaut ko! Un cilvēks kaut ko dara, un izdarītajā griežas vērtības, un ar uzkrāto vērtību spilvenu viņš cenšas kaut kā saglabāt savu stāvokli. Tā ir izvirtusi, perversa shēma. Jo vienmēr tu darāmajam tērēsi vairāk, nekā esi gatavs, un tu maitāsi savu stāvokli, lai norobežotos no apstākļiem. Tādēļ vienīgais veids, kā vadīt šo pasauli, ir – iemācīties vadīt savu stāvokli. Rīkojoties ar sava stāvokļa vienībām, vadīt apstākļus. Tad, saskaņā ar dao, darbošanās izzūd.

RL: Un pasaules vadīšana...

Broņislavs: Atnāk patīkami cilvēki, es sēžu, dzeru tēju, sarunājos – tā arī ir pasaules vadīšana. Vēl varu nodziedāt...

RL: Sakiet, bez pasaules vadīšanas jūs vēl par ko strādājat?

Broņislavs: Es – strādāju?! Mums, blatnojiem, nav jāstrādā pēc poņatkas. Ir laba tēja, kāpēc strādāt.

Vispār es daru daudz. Es ceļos agri, četros, un pusotru trīs stundas vingroju. Vingrojumi nav pārāk sarežģīti, es tos daru bez īpašas piepūles. Ir kāda lieliska anekdote: uzņēmuma īpašnieks izsauc ģenerāldirektoru un saka: paklau, tu, gondon, es tev tādu kāpostu maksāju, ātri pasaki – kad es jāju savu sievu, es strādāju vai atpūšos? Tas saka – es atzvanīšu, tūliņās mēs visu precīzi noskaidrosim. Sasauc meistarus – jūs man pasakiet, mēs ar Pjotru Petroviču jums tādu kāpostu maksājam, tātad, kad viņš ar sievu nodarbojas ar mīlestību, viņš strādā vai atpūšas? Galu galā nonāk līdz pagrabam, tur viens čuvaks sēž, un viņam prasa – vārdu sakot, strādā vai atpūšas? Čuvaks atbild – protams, ka atpūšas! Ja būtu jāstrādā, liktu man!

Tā es arī – vai nu kaut ko daru, vai nedaru. Viss ir atkarīgs no domāšanas: ja tu domā, ka dari, tātad dari, bet, ja zini, ka dari kaut ko citu, tad labāk nedari...

RL: Labi, bet nauda no kurienes?

Broņislavs: No naktsskapīša! Zāra ieliek naktsskapītī. Visa nauda ir no Dieva, mani draugi. Vajag kaut kam ticēt. Kāds visu atnes... Nauda jau vispār, kā teiktu blatnoji, ir dubļi.

RL: Bet vai mīlestība jums šajā lietā palīdz? Vadīt pasauli?

Broņislavs: Bet absolūti viss! Vispār pat nav iespējams kaut ko neizmantot. Gan mīlestība, gan naids, gan nodevība...

RL: Nē, es domāju, fiziskā mīlestība.

Broņislavs: Ā, fiziskā? Protams, mums patīk tāda lieta. Man ir tāda “Bezgalīgās gudrības grāmata”. Līdz astoņpadsmit aizliegta. 129. lappusē tur ir tāda Skolotāja gudrība: “Pisties skolotājs mīlēja.”

RL: Un jūs to lietu pieprotat?

Broņislavs: Nemāku teikt. Kā saka viens mans draugs, maziņš, taču mīksts. Lūk, atkal par šo pašu tēmu uzšķīrās: “Skolotājs meitenes mīlēja, bet, kad mīlēja, tad mīlēja vēl vairāk. Tādās spēlēs audzināja sevī mīlestību uz visu cilvēci. “Tad gan cilvēce nopriecāsies, kad Skolotājs viņu iemīlēs,” mēdza teikt skolnieki. Bet skolotājs, atskatoties uz savu pagātni, smalki piezīmēja: “Bet kāda sūda pēc tas viss...”” Šeit tieši ir atbildes uz visiem jautājumiem, ko jūs man uzdevāt.

RL: Ziniet, es nesen izlasīju grāmatiņu par garīgajiem meklējumiem Krievijā 60., 70. gados. Un mani pārsteidza, ka tur brauca uz Uzbekiju pie skolotāja un to vien darīja kā dzēra, drāzās un galu galā arī vienu piebeidza.

Broņislavs: Jā, tur tāds tēvocis Volodja bija, Stepanovs, labs.

RL: Vārdu sakot, garīgums, garīgums, bet galu galā viss beidzas ar seksu un slepkavību.

Broņislavs: Es taču teicu, ka man sākas vemšanas reflekss no šitā garīguma. Lai gan vaina nav pašā garīgumā, bet tajā, kā uzstādīts mērķis. Proti, lai sasniegtu garīgumu, nedrīkst tiekties pēc garīguma. Vajag nodarboties ar kaut ko citu.

RL: Es nodomāju...

Broņislavs: Lūk, tā tieši ir kļūda.

RL: Nu, ne jau vienmēr domāt ir kļūda.

Broņislavs: Protams, ka vienmēr. Nu, nekas. Pasaule – tā ir kļūda. Un es arī, simtprocentīga. Un dzīve, ja tā paskatās ar aukstu skatienu apkārt, ir tik tukša un muļķīga...

RL: Tas ir, dzīvei jēgas nav?

Broņislavs: Kāda te jēga... “Viss, ko poēts teicis, ir vien murgs...”

RL: Vai jūs esat bijis cietumā?

Broņislavs: Jau piecdesmit piecus gadus sēžu, te pahans piesienas, te bugors. Zemes cietums, bēdu leja.

RL: Sakiet, kāpēc šeit visapkārt ir tāds daudzums visādu krāmu?

Broņislavs: Kad man bija 24 gadi, es devos klejojumos, jo sapratu, ka man ir vairāk mantas, nekā spēju pacelt vienā reizē. Bet tā ir tikai maza daļa to krāmu, ko esmu savācis savā mūžā. Vispār neko neesmu darījis, kaut kā savācas, pieaug. Zināt, kā tie krāmi savācas? Lūk, es kaut kur nonāku, un tie uzreiz pieaug klāt. Droši vien magnēts. Mantkārība.

RL: Nevaru atcerēties, kad es būtu bijis mājā, kur ir tik daudz priekšmetu. Kur tad ir tukšums?

Broņislavs: Šeit bija tukšums. Ziniet, kad es ierodos kārtējā telpā... Drīz taisos uz Skolkovo, lūk, tur ir patukšs. Gribu ar viņiem uzsākt vienu afēru, piedāvāt viņiem tādas ļaužu plūsmas. Baidos, ka tur ātri tukšums aizpildīsies. Bet tikko aizpildās, es ātri pazūdu.

RL: Vai jūs no kaut kā baidāties?

Broņislavs: Droši vien. No sievas baidos, viņa man tāda stingra. Mana cīņu biedrene. Lūk, par nāvi visu laiku domāju. Nāve nav briesmīga, bet viņa tur kaut kur pie bērna gultiņas slepeni man kaut ko pavēl, liek asaru notraukt. Un, ziniet, – šīs man ir mājas sprādzes un kareklīši, bet, kad eju ārā, tad man arī šeit vēl viss kaut kas karājas. Un rokā kādu priekšmetu obligāti turu. Vēl arī bumbiņas valstu. Kāpēc – tas ir sarežģīts jautājums. Uz dažiem jautājumiem nav ātru atbilžu. Man tā patīk. Man patīk šis audums, šie priekšmeti. Pilnīgi pārdabiska pieķeršanās priekšmetiem. No malas varētu teikt – cilvēks maļ tukšu. Bet es jau teicu – es esmu simtprocentīgs afērists, es neticētu nevienam savam vārdam. Tādēļ, paldies Dievam, nav nekādu iespēju, ka man noticēs kāds no nopietniem, svarīgiem cilvēkiem. Es visu daru nopietni. Un arī joki man ir nopietni.

Patiesībā es cenšos tikt skaidrībā arī ar pareizticību. Viņi ir tādi kā nepieņemti. Piepūtušies visu laiku.

RL: Viņiem arī gribat palīdzēt?

Broņislavs: Nuja. Pašu cilvēki, visi savējie. Lūk, piemēram, man ir deviņi bērni, un viņi visi ir atšķirīgi. Taču savējie. Kā visi cilvēki, jūs arī – visi ir savi. Protams, slimas aknas liek par visu skaisties. Bet cilvēks tāpēc arī ir cilvēks, ka viņš tiek ar savu niknošanos galā. Kā teikts brīnišķīgajā Optinas klostera starecu lūgšanā: “Iemāci man, Kungs, lūgties, cerēt, ticēt, izturēt, piedot un mīlēt.” Man pats svarīgākais ir satikties un runāties. Agri no rīta – ap astoņiem – es beidzu visus savus darbus, bet pēc tam vaļojos. Jūs man esat izklaides daļā. Alkoholu dzeru ļoti maz. Agrāk dzēru vairāk, bet tad es vēl to nepratu lietot. Gadījās ekscesi, jo viss jādara tā, lai no tā būtu labums, bet reizēm ir kaut kas nepareizs... Lūk, ķīniešu medicīnā ir tādas slimības, kuras ārstē ar bailēm. Vai skumjām. Bez šaubām, jebkurai pieredzei jābūt vērtīgai, taču nepavisam nav obligāti visu izmēģināt. Ja, teiksim, pamēģinātu, kā ir, kad elektriskais vilciens nobrauc kāju, es neesmu pārliecināts, ka no tā būtu kāds labums. Lai gan nevajag minēt... Taču tas nenozīmē, ka, ja tu domā, ka vari palikt bez kājām, tad jau šodien vajag sākt trenēties dzīvot bez kājām.

RL: Vai Veņičkas Jerofejeva pieredzi varētu uzskatīt par askētisku vingrinājumu?

Broņislavs: Nosaukt to par askēzi diez vai varētu. Taču tā bija iespaidīga tehnoloģija, kā sevi saindēt, ar ļoti nežēlīgiem līdzekļiem izvest sevi kādā noteiktā stāvoklī. Vienkārši lielākoties no tāda tipa sadhanas vairs nav iespējams tikt ārā. Aiziet ar galiem. Tādi bija visi mani pieci tēvoči, visi dzēra, visi kaut kā nelāgi nomira.

RL: Varbūt arī nav vietas, kurp vajadzētu tikt ārā.

Broņislavs: Tas tiesa, jo visa valsts ir slima un nepaskaidro vienkāršajai tautai vienkāršas lietas. Bet metafiziskā nozīmē nav, kur likties, nu i sūds ar to.

RL: Dīvaini, jūs sakāt, ka nav jēgas runāt par sevi, tomēr visu laiku sevi eksponējat.

Broņislavs: Tā ir pretruna. Jā, es sev esmu vērtība, tāda vērtība... (Smejas.) Reizēm tā paņem sevi priekšā, un skūpsti sevi cieši, skūpsti, kamēr nebeidz... Tā parasti gadās: ieraugi spogulī, pēc tam rokas tā vien stiepjas... Tāds skaistums, nevar nociesties.

RL: Varbūt arī es varētu pie jums mācīties, taču man ļoti nepatīk Maskava.

Broņislavs: Maskava ir smaga pilsēta, tā ļoti daudz prasa, ļoti precīzu noregulējumu. Jābūt lielam daudzumam cilvēku, kas nodrošina ērtu dzīvi. Ja ir mērķis šeit uzturēties. Kad esmu Honkongā, rodas vēlēšanās tur padzīvot, no antropoloģijas pētīšanas viedokļa tur būtu interesanti. Taču tur bez penthausa un porša nav ko darīt, nav nekādu izredžu kaut ko saprast. Mazgāt traukus? Tas neiet krastā!

RL: Bet jums taču poršs un penthauss nav problēma!

Broņislavs: Nevienam tā nav problēma. Taču man tur nav jābūt. Ja vajadzētu, arī traukus mazgātu un sūdus smeltu – labāk par citiem.

RL: Kāpēc jums šķiet, ka penthauss un poršs nevienam nav problēma?

Broņislavs: Katram ir tas, kas viņam ir. Ja tu pa īstam esi mierā ar to, kas tev ir, un uzskati, ka tas ir pietiekami, tad tev viss ir. Un nav svarīgi, cik daudz tev ir. Tev ir sajūta, ka tev pietiek, un sapratne, ka tev vienmēr ir viss, kas tev vajadzīgs.

RL: Bet ir divas iespējas: vai nu tu maini attieksmi pret lietām un saki, ka man ne sūda nav, bet ar to pilnīgi pietiek, vai arī saki – gribu to un iegādājos.

Broņislavs: Tas ir smags ceļš. Smaga maniakāla karma. Gribēt...

RL: Kā teica Aleksandrs Pjatigorskis, vēlmes ir ciešanu avots. Gribi gribēt – gatavojies ciest.

Broņislavs: Gribēšana krieviski ir no senkrievu “хыть” un “хыст” vai indoeiropiešu “zest”, tas ir ļoti jaudīgs enerģijas tips.

RL: Un jūs šādu enerģiju neizmantojat?

Broņislavs: Man šķiet, ka ne. Es, protams, varu kļūdīties, taču tā ir tāda diezgan nežēlīga enerģija, bet es... Maziņš, bet mīksts. Vēl ir arī tāds krievu teiciens – maziņš, bet pislīgs.

RL: Man šķiet, es nekad neesmu saticis cilvēku, kurš nopietni izvairās izmantot gribēšanas enerģiju.

Broņislavs: Varbūt. Tā nav vienkārša tehnoloģija. Es patiešām strādāju mazliet ar budistu enerģiju.

RL: Kas jums ir šīs enerģijas avots?

Broņislavs: Rīta nodarbības, dienas, vakara, nakts nodarbības. Visa dzīve. Un kad atrodies pareizā plūsmā un nezaudē apzināšanos, nekāda enerģētika tev nekaitēs. Ko nozīmē – gribēt? Tā ir kaut kāda afāzija, tu esi šeit, bet tev vajag kaut kur citur. Ja pieņem, ka visa pasaule iet tev pretī, bet tu visu laiku kaut ko laid garām – tad ko gan tev gribēt? Esi pacietīgs. Esi mierīgs. Mācies pareizi lūgties, cerēt, ticēt un piedot.

Bet vai jūs negribat ar mani paēst kopā pusdienas? Manu ēdienu?

RL: Ar lielāko prieku.