Ulmaņa mīlestības pinekļos

Pirms pāris gadiem es pamanīju kādu fotogrāfiju. Uz tās bija redzams bariņš ļaužu, aiz viņiem rēgojās milzīga Kārļa Ulmaņa statuja un paraksts vēstīja, ka to veidojis tēlnieks Teodors Zaļkalns. Tobrīd atcerējos arhitekta Jāņa Lejnieka grāmatā “Rīga, kuras nav” lasīto apgalvojumu, ka prominentākie tēlnieki autoritārisma gados neriskēja vai nevēlējās strādāt politiskā portreta jomā. Bet te tas bija – paša Zaļkalna darinājums, ticis pat līdz Kopenhāgenai (ērtākai transportēšanai to pārzāģēja uz pusēm, iesaiņoja divās kastēs un apdrošināja par astoņiem tūkstošiem latu), lai 1938. gadā par to varētu papriecāties Dānijas iedzīvotāji Latvijas mākslas izstādē. Fotogrāfija mani pārsteidza, jo Latvijas historiogrāfija nestāsta par to, ka Ulmanim veidoti pieminekļi: visticamāk, tāpēc, ka šie priekšmeti vairs nepastāv, jo ideoloģisku apsvērumu dēļ tos iznīcināja jau 1940. gadā, nu, varbūt pēc Otrā pasaules kara beigām, kad kļuva skaidrs, ka padomju vara Latvijā nostiprinājusies uz palikšanu. Tomēr šīs Ulmaņa skulptūras reiz pastāvēja; tas liek domāt par vēsturnieka Aivara Strangas grāmatā “LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā” izteikto pieņēmumu, proti, 30. gadu beigās autoritārajā Latvijā bija izveidota sistēma, ko sev ērti varēja pielāgot padomju vara: vadoņa personības kultā vajadzēja vien nomainīt Ulmaņa seju ar Staļinu un Ļeņinu, un tā arī notika. Strādāt turpināja arī tie paši tēlnieki, kuri 30. gadu beigās bija palīdzējuši veidot vadoņa mīlestību autoritārajā Latvijā.

Pirmoreiz par plaša patēriņa vadoņu krūšutēliem uzzināju pirms gadiem pieciem sešiem, lasot Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrības Open Door valdes sēžu protokolus, kur bija atzīmēts filozofes Mildas Palēvičas-Bites teiktais, ka saņemts Iekšlietu ministrijas paziņojums biedrībām, aicinot tās iegādāties Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža krūšutēlus. Par nepirkšanu pat nebija runas, bet ierobežoto naudas līdzekļu dēļ sievietes nolēma nopirkt tikai Ulmani. Vēlāk vārdi “krūšu tēli” pazibēja, šķirstot arhīvā Sabiedrisko lietu ministrijas fonda aprakstus. Foto atstāja iespaidu; īsti pat nezinu, kas tīri cilvēciski šķebināja vairāk – fakts, ka uz pjedestāla uzlikts parlamentārās demokrātijas iznīcinātājs, kas izveidoja valsts iekārtu, kurā cienījams mākslinieks (un citi viņa laikabiedri) kaut kādu iemeslu dēļ bija spiests viņu slavināt, vai fakts, ka tēlnieks to tomēr ir izdarījis. Tā bija sasodīta vilšanās, jo man vienkārši bija paticis uzskatīt tēlniekus par tādiem kā baltajiem tēliem, kuri par spīti spiedienam tomēr nepadevās. Tikmēr bija zināms, ka Ulmani kā vadoni, kurš esot izglābis valsti no parlamentārās demokrātijas, slavināja gan gleznotāji, gan literāti, komponisti, režisori un daudzi citi. Šobrīd tikai preses fotogrāfijās un arhīva dokumentos (ne kā materiāli priekšmeti) ir atradušās četras statujas un vismaz pieci krūšutēli, kuru autori bija izcili starpkaru Latvijas tēlnieki, piemēram, Jānis Briedis, Aleksandra Briede un Teodors Zaļkalns. Ir saglabājušās arī dažas fotogrāfijas, kurās redzami mazpazīstamā tēlnieka Rūdolfa Feldberga veidotie Ulmaņa un Baloža krūšutēli, ko Žaņa Feldberga uzņēmums atlēja attiecīgi 365 un 238 eksemplāros un ko Aizsargu Štābs izplatīja daudzviet Latvijā. Par Rūdolfu Feldbergu nekas daudz nav zināms; tēlnieks Ojārs Feldbergs zināja teikt vien mātes savulaik stāstīto, ka viņu rados tāds tēlnieks ir.

Tēlnieki iesaistījās Ulmaņa slavināšanā, taču ne jau viņi vien radīja pasaciņu “Reiz visi mīlēja Ulmani”. Ulmaņa krūšutēli vēstī par mīlestību, ko, manuprāt, neuzkrītoši centās veidot, piemēram, Iekšlietu ministrijas Aizsargu Štābs, kas trīs gadus ik pa laikam lūdza ministrijas un pašvaldības aicināt tām pakļautās iestādes, uzņēmumus un personas iegādāties krūšutēlus.

Acīmredzami ietekmējoties no presē tiražētās gaisotnes ar slavinājumiem apvērsuma veicējam par valsts izglābšanu, ideju iemūžināt Ulmani tēlniecības darbos var konstatēt, tā teikt, “apakšu” iniciatīvā: latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Janis Valbrandts 1934. gada rudenī rakstīja vēstuli Brīvības pieminekļa celtniecības komitejai. Pārdomājot pārdzīvotos un “tagadējos” notikumus, viņš esot nācis pie domas, ka “būtu vēlams atzīmēt mūsu Lielā tautas Vadoņa K. Ulmaņa nopelnus, ceļot viņam pieminekli vēl dzīvam esot”. Liepājniekam Janim šķita, ka Brīvības pieminekļa galā vajadzētu likt “mūsu lielā Tautas Vadoņa tēlu, kas ir nešķirams ar brīvas Latvijas tapšanu uz mūžīgiem laikiem”. Janis vaicāja, ko gan pieminekļa galā var izteikt sievietes tēls, kaut arī to sauktu par Brīvības dievieti? Un pats arī atbildēja, ka tā varot atgādināt visu ko, tikai ne to, ko Ulmaņa tēls ar latvju ozola vainagu galvā.

Savukārt pragmatiskāki cilvēki cerēja izmantot režīmu, lai mazliet nopelnītu, izdodami jaunās valdības fotogrāfijas plakāta formātā un apkarodami konkurentus, kuri pastkartes ar ministru attēliem pārdeva nelegāli, bez Iekšlietu ministrijas atļaujas. Tā, piemēram, cīkstējās Latvijas Kara invalīdu savienība ar fotogrāfu Mārtiņu Lapiņu. Kāds zeltkalis saņēma atļauju pārdot Ulmaņa un Baloža reljefus metālā. Bet Latvijas Telegrāfa aģentūras direktors rakstnieks Rihards Bērziņš (Valdess) 1935. gada 20. novembrī rakstīja Iekšlietu ministrijas Biedrību un preses nodaļas vadītājam Robertam Lapsiņam, ka attiecīgās firmas pārstāvja pārdošanas veids, piedāvājot pirkšanai Ministru prezidenta un ārlietu ministra Dr. K. Ulmaņa reljefa tēlu metālā, bijis nekorekts. Pārdevējs esot izteicies, ka viņam kā firmas aģentam tēls ir jāpārdod par desmit latiem, bet, tā kā viņš jau šodien kādā citā vietā vienu esot pārdevis par divpadsmit latiem, tad varot Latvijas Telegrāfa aģentūrai piedāvāt par septiņiem latiem. Savu firmas aģenta apliecību viņš mēģinājis skaidrot kā oficiālu atļauju no valsts iestādēm. Valdess uzskatīja, “ka mūsu Ministru prezidenta kunga tēlu pārdot šādā veidā nedrīkst”, tāpēc esot atļāvies ierēdni informēt. Ministrijā nonāca arī citas sūdzības par to, ka tiek izplatīti mākslinieciski mazvērtīgi ģipša bareljefi.

Iespējams, lai nodrošinātu zināmu kvalitāti, kas gan nekādos noteikumos nav tikusi noteikta, Ulmaņa un Baloža krūšutēlu izplatīšanas iniciatīvu 1935. gadā pārņēma režīmam uzticamā Aizsargu organizācija, ko apvērsuma organizētāji bija izmantojuši tā īstenošanā. Tagad legāli bija tikai tie krūšutēli, kas, attiecīgi apzīmogoti, ar Ulmaņa un Baloža piekrišanu (domāju, ka mutisku, jo Aizsargu Štāba dokumentos nav Ulmaņa un Baloža rakstiska akcepta, ir tikai frāze, ar kuru Štābs vērsās pie potenciālajiem krūšutēlu pircējiem, ka pasākums notiekot ar minēto personu piekrišanu) bez peļņas izplatīja Aizsargu Štābs valsts un pašvaldību iestādēs, karaspēka daļās, aizsargu vienībās, organizācijās, uzņēmumos, kā arī piegādāja tos privātpersonām, kas krūšutēlus pasūtīja un par tiem arī samaksāja.

Ar Aizsargu Štāba starpniecību pirmo krūšutēlu nopirka 13. Bauskas aizsargu pulks 1935. gada 16. oktobrī, bet pēdējo pasūtījumu veica Rīgas Valsts tehnikums 1937. gada 14. oktobrī. Krūšutēli nokļuva dažādās vietās Latvijā, lai piešķirtu vajadzīgo svarīgumu sabiedriskajām telpām ikdienā un tiktu izmantoti par dekorāciju svētkos (valsts svētkos, skolu izlaidumos un citos svinīgos pasākumos) gan telpās, gan ārā. Tomēr pieprasījums nebūt neliecināja, ka iedzīvotāji rautos Ulmaņa krūšutēlus pirkt, drīzāk viņi centās no tiem izvairīties. Neskatoties uz salīdzinoši pieejamajām cenām – 65 cm augsts balts vai bronzas krāsas ģipša krūšutēls maksāja 16 latus, bet ar bērza vai ozola finiera postamentu sliedamies 1,85 m augstumā, tas maksāja 25 vai 30 latus – trijos gados tika nopirkti tikai 365 Ulmaņa krūšutēli. Tā bija katastrofāla aizsargu vīziju sakāve, spriežot pēc tā, ka līgumā par tēlnieka Rūdolfa Feldberga veidoto krūšutēlu izgatavošanu štābs izgatavotājam Žanim Feldbergam pieprasīja nodrošināt vismaz 250 krūšutēlus mēnesī. Tā kā līgums tika slēgts uz gadu (un tika divas reizes pagarināts, tātad bija spēkā trīs gadus), varētu pieņemt, ka gada laikā aizsargi bija cerējuši pārdot vismaz trīs tūkstošus krūšutēlu, teiksim, pusotru tūkstoti Ulmaņu un tikpat daudz Baložu.

No arhīva dokumentiem nav skaidrs, kāpēc Aizsargu Štābs pārtrauca līgumu ar Feldbergu. Šķiet, tika apšaubīta krūšutēlu mākslinieciskā vērtība. Par Jāņa Baloža krūšutēlu Kara ministrijas Armijas štāba priekšnieks jau 1936. gada 31. janvārī slepeni informēja Aizsargu Štāba priekšnieku, ka “Armijas komandiera ieceltā lietpratēju komisija atzinusi, ka mākslinieka R. Feldberga veidotam Kara ministra ģenerāļa J. Baloža krūšu tēlam techniskā un mākslinieciskā izpildījuma ziņā piemīt lieli trūkumi, kāpēc plašai izplatīšanai šis krūšu tēls nav piemērots. Armijas komandieris šim atzinumam piekritis, par ko ziņoju Jums zināšanai un rīcībai”. Tomēr Baloža krūšutēls tika izplatīts. 1937. gada rudenī viedoklis bija mainījies. Galu galā – Jaunākās Ziņas informēja, ka Vācijā 1936. gada beigās propagandas ministrs aizliedzis pārdot virkni dažādu tā saukto sēnalu priekšmetu; to vidū bija arī “Hitlera ģipša krūšu tēls sliktā un paviršā izvedumā un Hitlera portreja ģipsa ierāmējumā”. Visticamāk, par to lietas kursā bija Ulmaņa režīma propagandas lietu vadītājs, tobrīd vēl iekšlietu viceministrs Alfrēds Bērziņš (par jaunās Sabiedrisko lietu ministrijas vadītāju viņš kļūs 1937. gada aprīlī), kuru interesēja Vācijas Propagandas ministrijas aktivitātes. Kvalitātes problēmu saistībā ar Staļina krūšutēliem pieminējis vācu rakstnieks Lions Feihtvangers 1936. gadā, intervējot Maskavā Staļinu: “Dažādās vietās izstādītie jūsu krūšutēli – neglīti, slikti izgatavoti. Maskavas plānošanas izstādē, kur tik un tā pirmām kārtām domā par jums, – kāpēc tur atrodas tik slikts krūšutēls? Rembranta izstādē, kas ierīkota ar izcilu gaumi, kāpēc tur atrodas slikts krūšutēls?” Staļins norādīja uz birokrātu pašiniciatīvu: “Viņi baidās, ja nebūs Staļina krūšutēla, tad viņus vai nu avīze, vai priekšnieks izlamās, vai apmeklētājs izbrīnīsies. Tā ir karjerista domāšana, savdabīgs birokrātu “pašaizsardzības” veids: lai neaiztiktu, vajag uzstādīt Staļina krūšutēlu.”

Apšaubāmas kvalitātes krūšutēlu nonākšana sabiedriskajā telpā tātad nebija tikai Ulmaņa autoritārās valdības problēma. Latvijā šo problēmu risināja, atdodot šo biznesu profesionāļiem, kurus par tādiem uzskatīja paši tēlnieki. Kā paraugu citiem 1939. gada vasarā avīze Jaunākās Ziņas lasītājiem atrādīja Ozolnieku pagastnama interjera fotogrāfijas ar latviskām mēbelēm un Ulmaņa krūšutēlu kancelejā un sēžu zāli ar gleznotu Ulmaņa portretu pie sienas. Arhitekts Jānis Lejnieks par tādiem interjeriem rakstījis, ka vairāku 30. gadu sabiedrisko ēku interjeros vadoņa krūšutēls atradās telpas centrā. “Vizuālajam pierādījumam mūsdienās gan noder tikai publikācijas žurnālos un avīzēs. Fotogrāfiju oriģināli nav saglabājušies, jo cilvēki aiz bailēm no iespējamām represijām padomju varas gados ir iznīcinājuši pagātnes liecības. Spriežot pēc attēliem, krūšutēlu mākslinieciskā kvalitāte nebija augsta, bez tam vairumā gadījumu bija ģipša lējumi, kurus veidojuši otrā plāna tēlnieki.” Tomēr izrādās, ka Ulmani skulptūrās atveidojuši arī pirmā plāna tēlnieki – lielākā daļa no tiem, kas par tādiem tika un tiek uzskatīti. Autoritārā režīma laikā Kultūras fonda prēmijas saņēma astoņi tēlnieki – Rihards Maurs (1935), Burkards Dzenis (1936), Kārlis Zāle (1936), Teodors Zaļkalns (1936, 1938, 1939), Jānis Briedis (1937), Kārlis Jansons (1940), Aleksandra Briede (Kalniņa) (1940), Kārlis Zemdega (1940). Seši no viņiem bija veidojuši arī Ulmaņa krūšutēlus un statujas. (Prēmijas gan viņi ieguva par citiem darbiem.) Zaļkalns, kurš bija studējis Pēterburgā, Minhenē un Parīzē pie Rodēna, uzblieza ne tikai Ulmaņa bronzas krūšutēlu, bet arī teju trīs metru augstu statuju. Pēterburgā un Parīzē izglītotais Dzenis izkala krūšutēlu marmorā, bet Zāle (izglītību guvis Kazaņā, Pēterburgā, Berlīnē) izveidoja krūšutēlu bronzā. Latvijā studējušais Maurs radīja krūšutēlu, bet Briedis un Briede (Kalniņa) – trīs statujas, no kurām viena bija bronzas. Diemžēl paši tēlnieki un viņu laikabiedri par Ulmani slavinošajām skulptūrām neko nav teikuši, vismaz man tādas liecības nav izdevies atrast. 30. gadu beigās par to vienkārši nerakstīja, bet runātais atmiņās, šķiet, nav saglabāts. Arī pēc kara padomju Latvijā tapušajos tekstos par izcilo tēlnieku Aleksandras Briedes, Teodora Zaļkalna tā saucamo buržuāziskās varas slavināšanu, protams, rakstīts netika un Ulmaņa skulptūras netika pieminētas vispār.

Precīzi nav zināms, kad tēlnieks Jānis Briedis ķērās pie Ulmaņa statujas veidošanas un kurš kuram piedāvāja to darīt – Iekšlietu ministrija Briedim vai Briedis ministrijai. Statujai bija jābūt gatavai uz Kārļa Ulmaņa 60. dzimšanas dienu 1937. gada 4. septembrī. Ulmaņa jubilejas svinības tika apvienotas ar Zemgales apgabala izstādi un Pļaujas svētkiem Jelgavā. Īpaši šiem masu svētkiem izbūvētā izstāžu kompleksa centrālajā daļā atradās Sabiedrisko lietu ministrijas izstāde, kam bija jāpauž tautas vienības ideja, un te atradās Jāņa Brieža veidotais “tautas apvienotāja un vadītāja – Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa tēls”. Prese gan par statuju klusēja. Tomēr statuja, sauksim to par “Ulmanis mētelī, roku pie krūts pielicis”, kas atradās Sabiedrisko lietu ministrijas sēžu zālē, kā tas redzams 1938. gada sākumā publicētā fotogrāfijā, varētu būt minētais Brieža veidojums.

Pat ministriju dokumentos par izcilo tēlnieku veidotajām skulptūrām nav izdevies atrast vairāk par dažām frāzēm un lakoniskiem ierakstiem finanšu dokumentos, kas liecina, ka personai X izmaksāti Y lati vai ka skulptūra Z apdrošināta par tik un tik latiem. Dīvaini, bet arī autoritārajam režīmam padevīgā prese nerakstīja par to, kā tēlnieki darina Ulmaņa statujas. Tomēr, tāpat kā parādes portretu gleznošana, arī parādes statuju veidošana garantēja nokļūšanu varai pietuvināto tēlnieku elitē; tas savukārt nozīmēja arī lielāku iespēju saņemt valsts pasūtījumu.

Lai gan Ulmaņa skulpturālie veidojumi neparādījās avīžu pirmajās lapās, tomēr tās cītīgi informēja teju par katru viņa soli gan izvērstos tekstos, gan fotogrāfijās. Visdrīzāk, iemesls, kāpēc avīzes nepublicēja vadoņa skulptūru foto, bija pavisam triviāls – krūšutēli kā vadoņa surogāts tika izmantoti, lai radītu iespaidu par viņa klātbūtni vietās, kur viņš fiziski nevarēja būt klāt. Tas, ka presē netika izcelti Ulmani slavinošie monumentālās tēlniecības darbi, no vienas puses, notušēja šo neapšaubāmo propagandas gājienu, bet, no otras puses, nebija vajadzības presē rādīt surogātus, jo varēja tiražēt oriģinālu. Tā nu monumentālās tēlniecības artavu Ulmaņa personības kulta veidošanā varēja pamanīt tikai uzmanīgs sabiedriski politiskās dzīves vērotājs.

Paralēli Briedim Ulmaņa statuju veidoja arī Teodors Zaļkalns. Viņš attēlojis Ulmani uzvalkā, ar šlipsi, atpogātu žaketi un mazliet noliektu galvu maigi raugāmies plaukstā tā, it kā tajā tupētu, teiksim, trausls putnēns; otru roku Ulmanis aizlicis aiz muguras. Divus metrus un astoņdesmit centimetrus augstais ģipša veidojums “Vadoņa tēls” piedalījās Latvijas mākslas izstādē Kopenhāgenā, ko atklāja 1938. gada 18. novembrī, piedaloties valsts delegācijai, kas nofotografēta Ulmaņa tēla priekšā, tostarp Izglītības ministrijas referents mākslinieks Erasts Šveics, gleznotājs un ārzemēs rīkoto latviešu mākslas izstāžu ģenerāldirektors Vilhelms Purvītis, Latvijas ārlietu ministra pārstāvis Jānis Lazdiņš un vārdā nenosaukti citi.

Atšķirībā no Brieža 1937. gada darinājuma, ko bija iespējams redzēt tikai klātienē, Zaļkalna kolosu varēja aplūkot arī presē, tomēr nebūt ne kādā no populārākajām avīzēm, Jaunākajās Ziņās vai Rītā, bet reģionālajā Kurzemes Vārdā, turklāt attiecīgā numura pēdējā lappusē sliktā kvalitātē. Fotogrāfija uzņemta no rakursa, kas nav pateicīgs statujas izpētīšanai, jo publikācijas mērķis bijis parādīt Ulmani kā varas garantu, tāpēc šajā gadījumā bija nozīme viņa izmēram. Aplūkot Ulmaņa sejas izteiksmi un nolasīt statujas vēstījumu, ka šis ir vīrs, kura rokās trauslais ir drošībā, varēja dāņu avīzē Ekstra Bladet – tā vienīgā publicēja statujas foto, kaut gan par izstādi rakstīja vairākas ārzemju avīzes.

Latvijas prese pat neinformēja, ka Zaļkalns veido gan Ulmaņa krūšutēlu, gan statuju, bet 1938. gada sākumā avīze Kurzemes Vārds divus darbus sapludināja vienā – tajā bija rakstīts, ka Zaļkalns pēc Amatniecības kameras pasūtījuma veidojot vadoņa krūšu tēlu, kas būšot vairāk nekā divus metrus augsts un tikšot atliets bronzā, kaut gan īstenībā Zaļkalns veidoja kamerai bronzas krūšutēlu, bet paralēli tam – arī iespaidīgo ģipša statuju.

Dokumenti liecina, ka krūšutēlu Zaļkalns sāka veidot 1937. gadā. Amatniecības kameras kasē Zaļkalnam 30. oktobrī tika izmaksāts 800 latu, bet pēc darba nodošanas 1938. gada 19. maijā vēl 1700 latu. Publika krūšutēlu pirmo reizi ieraudzīja, visticamāk, 1938. gada 15. maija svētkos. Tai pašā laikā Ulmaņa krūšutēlu pēc Latvijas Universitātes padomes pasūtījuma veidoja arī Kārlis Zāle. Runa ir par metru augsto bronzas tēlu – saukšu to par “Ulmanis ar tauriņu” –, kurš Ulmani rāda gandrīz vai kā dendiju un kura foto tika publicēts Jaunāko Ziņu pēdējā lappusē. Krūšutēlu atklāja Latvijas Universitātes padomes telpās 1938. gada 15. maija svētkos. Universitātes izdaiļošanas komisija Eižena Laubes vadībā atzina, ka tas esot labi izdevies.

Viens no pirmajiem ievērojamajiem tēlniekiem, kas pievērsās Ulmaņa krūšutēlu veidošanai, bija Rihards Maurs 1937. gada pavasarī. Jau aprīļa sākumā viņa veidotais Ulmaņa krūšutēls rotāja Biroja iekārtas un veikala reklāmas izstādi Rīgā, Kongresu namā (Lielajā ģildē). Avīze Brīvā Zeme skulptūru gan piemin tikai pusteikumā: “..atklāšanas telpā skaistā dekorējumā starp zaļumiem un ziediem novietots tēlnieka R. Maura veidotais valsts prezidenta krūšu tēls”. To, visticamāk, bija pasūtījusi izstādes organizētāja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Savukārt hronoloģiski jaunākā, 1939. gada rudenī Latvijas Tēlotājas mākslas biedrības sekcijas Sadarbs izstādē aplūkojamā Ulmaņa krūšutēla autors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Viņa veidotā skulptūra ar lakoniski informējošu parakstu bija apskatāma uz žurnāla Atpūta iekšējā vāka. Jūlijs Madernieks izstādes recenzijā avīzei Jaunākās Ziņas rakstīja, ka, ieejot Rīgas pilsētas mākslas muzeja izstādes telpās, apmeklētāja skatu valdzina baltā marmorā cirsts prof. Burkarda Dzeņa rūpīgi un izjusti veidotais Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa krūšutēls. “Raksturīgi tvertā izteiksmē un modri gaišajos sejas vaibstos jo viegli saskatāma mūsu iemīļotā tautas Vadoņa labsirdīgā un gādīgi izcilā būtība. Izglītības ministrijas sēžu zāles daiļumu un svinīgumu mākslas darba ieguvums godam cels.” Izglītības ministrijas pasūtītais krūšutēls izrādījās tobrīd Latvijā lielākais marmorā veidotais darbs; tēlnieks pie tā bija strādājis nepilnus divus gadus.

Raiti Ulmaņa statuju taisīšana vedās Briežiem. Jau 1938. gada 13. jūnijā Aleksandrai Kalniņai Aizsargu Štābs ar Sabiedrisko lietu ministrijas starpniecību izmaksāja 500 latu par “1 valsts prezidenta tēlu atlietu bronzā”. Tas, visticamāk, bija krūšutēls, tomēr var tikai minēt, cik tādu krūšutēlu viņa kopā ar Jāni Briedi varēja būt saražojusi; lai nu kā, bet 30. gadu beigās viņi bija izveidojuši trīs Ulmaņa skulptūras. Bronzas statuja, ko kāds nezināmais bija nopircis tā sauktās Atjaunotās Latvijas piecu gadu jubilejas mākslas izstādē 1939. gada maijā, bija pēc skaita otrā. Trešo, ģipša modeli – sauksim to “Ulmanis uzvalkā, turot rokās labības vārpas” – viņi pabeidza 1939. gada jūnijā. Abi čaklie tēlnieki bija studējuši Mākslas akadēmijā, beiguši Konstantīna Rončevska klasi 1931. gadā un apprecējušies 1938. gada pavasarī. Ulmaņa skulptūras viņi veidoja kopā, tāpat kā 50. gadu sākumā – modeli Staļina piemineklim, ko bija paredzēts uzstādīt tagadējā Esplanādē, taču pēc Staļina nāves (tai pašā gadā nomira arī Jānis) līdz vadoņa skulptūrai lieta nenonāca. Aleksandra nodzīvoja garu mūžu (mirusi 1992. gadā), kura gaitā paspēja veidot pieminekļus arī Ļeņinam. Viņa nenoliedzami bija talantīga tēlniece, kas veidojusi arī lieliskas nepolitiskas skulptūras.

Mākslas zinātniece Ginta Gerharde-Upeniece uzskata, ka neviens no ideoloģiskajiem mākslas darbiem netika veikts piespiedu kārtā, tomēr “neatbildēts paliek jautājums, vai māksliniekus, veicot šos pasūtījuma darbus, vairāk vadīja pienākuma pildīšanas misija, patriotisma jūtas vai pat vēlme vienkārši pielāgoties un nopelnīt, vai patiess mākslinieku aicinājums”. Tas būtu jājautā arī sešiem no astoņiem autoritārisma laika Kultūras fonda prēmiju laureātiem tēlniecībā, kuri taisīja pieminekļus Ulmanim. Tomēr, manuprāt, nozīmīgāk būtu saprast, kāpēc divi no viņiem – Kārlis Jansons un Kārlis Zemdega – to nedarīja. Starp citu, pēc Otrā pasaules kara Staļina un Ļeņina pieminekļus veidoja ne tikai Ulmaņa slavinātāji tēlniecībā Jānis Briedis un Aleksandra Briede. Pirmais lielais darbs pēckara padomju Latvijā, ko izveidoja Teodors Zaļkalns, bija Staļina krūšutēls, ar kuru gan pats tēlnieks bijis neapmierināts un cerējis savu darbu turpināt, izkaļot Staļina tēlu marmorā. Arī Kārlis Jansons 50. gadu beigās izveidoja Ļeņina skulptūru, kas reiz atradās Cēsu pilsētas centrā, bet patlaban dus koka kastē Cēsu pils dārzā.

Tomēr kāpēc tik maz zināms par Ulmaņa krūšutēliem un pieminekļiem? Dažas bildes, bet stāstu nav. Acīmredzot Sabied­risko lietu ministrijas vadība (bet varbūt pat ne tā, jo dokumentu nav) mēģināja panākt, lai to, ko vēlējās režīms, izdara paši iedzīvotāji savām rokām, lieki to neafišējot. Piemēram, lai likvidē daudzās līdzīga profila biedrības, apvienojoties vienā, tādējādi propagandējot vienības idejas īstenošanos dzīvē. To, kā darbojās šis “brīvprātīgi piespiedu kārtā” princips, uzskatāmi parāda Latvijas sieviešu biedrības Liepājas nodaļas vadītājas vēstule biedrības centrālajai valdei Rīgā 1935. gada sākumā. Viņa ir aprakstījusi savu iespaidu par neoficiālajām pārrunām, uz kurām nodaļas vadību bija uzaicinājis Liepājas prefekts, savukārt par to, kā vēstules saņēmēja uztvērusi aprakstīto, liecina viņas pasvītrojumi tekstā. “Prefekta kungs skaidri un gaiši atļāvās mums noprasīt, kad notikšot mūsu visu Liepājas sieviešu organizāciju apvienošanās, ko visiem spēkiem centās pierādīt neviss kā valdības spiedienu vaj pavēli, bet gan kā Vadoņa vienotības idejas atbalstīšanu un sekmēšanu. Pēc tam darīja mums zināmu, ka visa Liepājas sabiedrība gaida uz šo 5 sieviešu organ. apvienošanos, šīs organizācijas lielos un plašos darbus, jo tagadējā laikmetā mums sievietēm esot jāveic ļoti lieli darbi. Mums esot jābūt tām, kas savāks kopā tos sabiedriskos slāņus, ko līdz šim bija sagrābuši savās rokās soc. demokrāti. Mums esot jāvieno tauta, kas bijusi līdz šim saskaldīta. Zināms, šinī priekšlikumā mums nebija ko iebilst (t. i. tautas vienošanā), bet pret pašu Sieviešu organ. apvienošanos turējāmies cik bija mūsu spēkos un cik varējām būt pretim, motivējot ar Liepājas b-bu saskaldīšanos, nesadarbību ar Kurzemes Siev. Apv. u. t. t. Tad nu Prefekta kngs ņēmās mums ieskaidrot, ka viss, kas bijis, esot jāaizmirst. “Mēs esam pārdzimuši, atliekas tikai augt lieliem.” Arī mums, sievietēm ir bijis laiks pārdzimt, aizmirst visu ļauno. Tagad atliekot tikai apvienoties, lai tad kopīgi, visas vietējās sabiedrības atbalstītas, augtu lielas un spēcīgas. Pats par sevi saprotams, ka ja sievietes kaut kur tiks aicinātas sabiedrībai talkā, tad nu, pēc Prefekta knga domām, aicinātās būšot no apvienotās sieviešu organizācijas. Pārējās savās b-bas četrās sienās varēšot mirt savu dabīgo nāvi. Vispēdīgi Prefekta kngs lūdz mūs tikai viņu nepārprast, jo spaidu kārtā neviena b-ba apvienota netikšot, bet gan tikšot lūgtas uz apvienošanos, ko izteicot Vadoņa domas.”

Visdrīzāk, līdzīgu metodi izmantoja Aizsargu Štābs ar saviem Ulmaņa krūšutēliem, vēloties radīt iedzīvotājos iespaidu, ka vēlme turēt savā dzīves telpā vadoņa krūšutēlu ir dzimusi viņos pašos. Tiesa, lai nodrošinātu vajadzīgo cieņu attiecībā pret valstiskajiem tēliem, Rīgas namsaimnieki pirms valsts 20 gadu jubilejas svinībām 1938. gada 18. novembrī tika informēti, ka “rotājot veikalu skatlogus ar valsts ģerboni, augstāko valsts vīru ģīmetnēm, krūšu tēliem jāparāda vislielākā cieņa, novietojot tos atbilstošā apkārtnē un rotājumā, pie kam, no skatlogiem šinī gadījumā preces būtu izņemamas”. Tomēr iedzīvotāju un varas struktūru izpratne par krūšutēlu izvietošanas veidu varēja atšķirties, kā tas gadījās ar Daugavpils poļiem un Politiskās pārvaldes priekšnieku Jāni Fridrihsonu. Ziņojumā par 1938. gada 18. novembra svētkiem atrodams, ka poļu sabiedrisko organizāciju mītnes, tā sauktā Poļu nama, dekorējums Daugavpilī uz Fridrihsonu atstājis “visai savādu iespaidu”. Nama fasāde bijusi izrotāta ar apmēram 2x4 metrus lielu melnu drānu, “pret kuru bija novietots Valsts Prezidenta kunga ģipsā atliets galvas attēls, kas pie vāja apgaismojuma atstāja neestētisku iespaidu”.

Krūšutēlus izmantoja sabiedrisko ēku interjeros, bet pilsētas atklātajā sabiedriskajā telpā izstādīja vienīgi valsts svētku rituālu laikā, iespējams, rēķinoties ar to, ka tik atklāta vadonības glorificēšana varētu izraisīt arī nepatiku. Priecāties par vadonības ideju Ulmaņa tēlā vai to nedarīt, redzēt Ulmaņa krūšutēlus, neredzēt tos vai izlikties neredzam – tā bija katra cilvēka personiska izšķiršanās. Tomēr 76 gadus vecajam Pēterim S. Gulbenes pusē nācās pavadīt divus mēnešus cietumā par to, ka viņš Jaunākajās Ziņās pie Ulmaņa un citu valdības locekļu runām bija pierakstījis savas pārdomas, izsakoties tādām frāzēm kā “švauksts”, “švauksti”, “muļķības” un “manos vārdos klausaties, manos darbos neskataties” un pie viena izkrāsojot ministru fotogrāfijas. Ulmanis noraidīja Pētera S. apžēlošanas lūgumu, un viņš nomira cietuma slimnīcā, izcietis 18 dienas no piespriestā soda. Viņa sazīmētu avīzi rajona politiskās pārvaldes priekšniekam bija aiznesis kaimiņš Latvijas Kara invalīdu savienības biedrs Jānis L., kuram, sev par nelaimi, Pēteris uz Lieldienām nokāvis cūku, bija uzdāvinājis putraimdesu, ko bija ietinis attiecīgajā avīzē. Tādas sasvītrotas avīzes Pēteris bija devis lasīt arī citiem, tomēr nosūdzēja viņu tikai Jānis un arī, visticamāk, nevis tāpēc, ka būtu dedzīgs ulmanisma aizstāvis, bet tāpēc, ka drīzumā viņam bija jāatstāj miteklis, kas atradās uz Pētera radinieka Reiņa zemes.

Pieņemu, ka nekāds centralizēts monumentālās propagandas plāns nepastāvēja, jo ministriju dokumentos nav norāžu, kas liecinātu par pretējo; par to, piemēram, mudina domāt arī fakts, ka amatpersonas pašvaldībās ārpus Rīgas rīkojušās pēc izjūtas – Ulmaņa ģipša krūšutēls vismaz 1940. gadā rotājis kādas Latgales pilsētas skvēru. Ja būtu pastāvējis plāns, kas paredzētu krūšutēlus izvietot arī apdzīvoto vietu atklātajā telpā, ulmanekļi zem klajas debess būtu atradušies arī citviet Latvijā. Ulmaņa autoritārā ideoloģija tika veidota taustoties. Iespējams, tā bija viena no autoritāras un totalitāras valsts atšķirībām, jo, piemēram, padomju Krievijā vadoņu pieminekļus uzstādīja atklātajā sabiedriskajā vidē. Savukārt nacistiskajā Vācijā netika izveidots neviens Hitlera piemineklis pilnā augumā, kamēr citos totalitārajos režīmos izceļas tieši tādas statujas.

Tomēr Latvijā pakāpeniski tika sagatavota augsne, lai Ulmaņa pieminekļi tiktu pieprasīti. Piemēram, iedzīvotāji tika pieradināti pie tā, ka vadonības ideja jāatbalsta ne tikai vārdos, bet arī darbos. 1937. gadā pirms Ulmaņa 60. dzimšanas dienas visā valstī tika vākti ziedojumi Ulmanim jubilejas sakarā (drīkstēja izvēlēties, kam ziedot – skolām, Tēvzemes balvai, nenorādītam mērķim, jaunatnei –, lai tad jubilārs varētu jau savā vārdā ziedojumus pasniegt), kopā tika savākti 211 532 lati un seši santīmi. Pašvaldības atskaitījās Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamentam par to, kas un cik ir ziedojis. Dažas norādīja tikai ziedotāju vārdus, citas – arī katra ziedotās naudas summas, vēl citas uzskaitīja arī to cilvēku uzvārdus, kuri nebija šķīrušies no naudas (piemēram, Aizkraukles un Inčukalna pagastos). Tas nudien nedaudz līdzinājās “nodevēju sarakstam”, par kādu sāka runāt nupat pirms referenduma. Tomēr jāuzsver, ka neviens normatīvais dokuments neprasīja uzskaitīt naudas nedevējus, neviens nelika veidot vai izvietot pieminekļus.

Uz privātpersonām aicinājumi pirkt krūšutēlus neiedarbojās, jo atšķirībā no organizācijām un privātuzņēmējiem varas struktūru iespējamā nelabvēlība viņus īpaši neietekmētu. Tomēr varas pārstāvji atrada izeju, 1939. gadā aicinot atrast katrā lauku mājā vietu “Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa” ģīmetnei, “lai atjaunotās Latvijas 5 gadu atceres svētkos ikviens valsts pilsonis, kas neliekuļoti un dziļi ciena mūsu Tautas Vadoņa lielos nopelnus, patiesi viņu godinātu ne tikai kopējās svētku sanāksmēs, bet varētu to darīt arī savās mājās”. Latvijas Lauksaimniecības kameras prezidijs visiem lauksaimniekiem ieteica Ulmani “15. maija rītā ģimenes kopbrīdī svinīgi novietot savās mājās cienīgā un izcilā vietā, lai, uzlūkojot sava Vadoņa ģīmetni, smeltos dzīvei un darbam pašaizliedzīgu un spēka pilnu apņemšanos vienmēr sekot viņa cēlajam darbam un paraugam un ziedot visu sevi Latvijai.” Drīz prese vēstīja, ka Ministru kabinets plāno kalt divus miljonus jaunu pieclatnieku ar Kārļa Ulmaņa attēlu, tāpēc valdība papildināja kredītlikumu. Ulmanis nomainītu Mildu uz pieclatnieka, taču sākās Otrais pasaules karš. Nepaspēja iznirt arī Ulmaņa pieminekļi, bet priekšstats par tautas lielo mīlestību uz Ulmani visdrīzāk balstās cilvēku nezināšanā vai precīzāk – neieinteresētībā izlasīt, kas īsti notika autoritārajā Latvijā, un uz to balstītā politiķu aprēķinā. Apvērsuma dienu ik gadu izmantojusi Visu Latvijai!, kas 15. maija sveču vakarā pie Ulmaņa pieminekļa Rīgas centrā turpina slavēt savu izvēli nezināt.

Izglītības sistēmai 30. gadu nogalē autoritārisma ideoloģiju salīdzinoši veiksmīgi izdevās iedēstīt pamatskolu audzēkņu galvās. Par to liecina pētījumi, kuros par avotu izmantoti jau atjaunotajā Latvijas Republikā pierakstītie teicēju stāstījumi. Piemēram, Ilze Boldāne, analizējot “labo Ulmaņlaiku” mīta vitalitāti Latvijas iedzīvotāju apziņā, secina, ka, ņemot vērā to, ka skolā tika mācīts, cik lieliskā, augstiem ekonomiskiem un kulturāliem sasniegumiem bagātā laikā salīdzinājumā ar citiem bērns dzīvo, daudziem skolēniem laikposma pozitīvs vērtējums kļuva par vispārpieņemtu un akceptētu ilūziju, kas tikusi saglabāta mūža garumā.

Vienīgais, kurš daudzajās atmiņās ir ko bildis par Ulmaņa krūšutēlu, ir Aleksandrs Burbo. Viņš stāsta, kā ganiņpuika Valdis, kurš pieskatījis lopus Aleksandra vecāku nelielajā saimniecībā Latgalē, cenšas glābt sadauzītu Ulmaņa krūšutēlu. Burbo nenorāda vietu nosaukumus, bet ir skaidrs, ka pilsēta nav Daugavpils. Lūk, šīs pilsētas skvērā uz ne visai augsta pjedestāla kaut kad bijis uzstādīts Kārļa Ulmaņa krūšutēls, kas drīz pēc padomju varas nodibināšanas nomests no augstumiem un salūzis gabalos. “Mūsu ganiņš Valdis, uzzinājis par šo notikumu no tēva sarunas ar kādu mūsu kaimiņu, palūdza manu brāli Žeņu, lai tas viņu aizstāj ganībās, un, paņēmis maisu, devās uz pilsētu. Tur viņš salasīja sadauzītās ģipša bistes gabalus un atnesa pie mums mājās. Kad viņš sāka likt kopā bijušā prezidenta galvu, viņu šajā nodarbē pamanīja mūsu tēvs un bija ļoti sašutis: “Tu ko, gribi, lai man būtu nepatikšanas! Tūlīt aiznes to visu un iemet upē...” Sarūgtinātais Valdis salika lauskas atpakaļ maisā, uzmeta to uz pleciem un devās uz upi, kur ar skumju sejas izteiksmi sāka gabalu pēc gabala atnesto mest ūdenī. Mēs ar brāli stāvējām blakus un jutām līdzi mūsu ganiņam. Es atcerējos to vietu mūsu upē, un katru reizi, kad gāju garām, mani vilka paskatīties uz to pusi. Tās pašas dienas vakarā tēvs teica mammai: “Es nekādi nesaprotu, no kurienes viņā tāda mīlestība pret Ulmani?! Apkārt dzīvo tik daudz bijušo ulmanisma ierēdņu un aizsargu, bet nevienam tā galva nebija vajadzīga... Bet viņš atstiepa...”

Var jau būt, ka pārējie 364 ar Aizsargu Štāba zīmogu iezīmētie Ulmaņa ģipša krūšutēli tāpat tika sadauzīti citās Latvijas malās. Un var jau būt, ka vēl kādu no tām mazas, uzticīgas rokas guldīja zem ūdens. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis, pamatojot ulmanisma kaitīgumu astoņās izvērstās tēzēs, 1990. gadā bija spiests atzīt, ka Ulmaņa apbrīnotāju pulciņš izsīks tad, kad visi mazpulki būs izmiruši. Domāju, ka šodien viņš toreizējo prognozi atzītu par pārāk optimistisku, jo bijušo mazpulcēnu ietekme uz vēsturisko atmiņu ir izrādījusies ilgstošāka. Galvenokārt tāpēc, ka viņiem kā bērniem bija lielākas iespējas palikt dzīviem un izstāstīt savus stāstus atšķirībā no pieaugušajiem, kuri tika iesaukti un gāja bojā Otrajā pasaules karā nacistu vai padomju armijā vai tika noslepkavoti okupāciju laikā, vai vienkārši bija miruši pirms Perestroikas un kuru attieksmi pret ulmanismu neviens nekad neuzzinās. Savukārt mazpulcēnu stāstu pamatu veidoja skaistās bērnības atmiņas, kas tādas tiešām varēja būt, jo bērniem notika sacensības ne tikai dārzeņu audzēšanā vai slaukšanā un pļaušanā un citās saimnieciskās nodarbēs, bet arī pieccīņā un šaušanā, tika organizētas nometnes un citi pasākumi, kuros viesojās pats Latvijas Mazpulku virsvadonis Kārlis Ulmanis, kurš par tādu kļuva jau 1934. gada 1. jūnijā. Mazpulcēnus audzināja tā, lai lauztu “vecās paaudzes kūtrumu un konservatīvismu”, viņus radināja “iztirzāt jaunā laikmeta idejas un saturus, paust tos sabiedrībai”.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc līdz mūsdienām nav saglabājies neviens no Ulmaņa ģipša krūšutēliem, kas bija izkliedēti dažādās Latvijas malās, var teikt vienkārši: tie tika sadauzīti, tāpat kā tajā Latgales pilsētā. Turklāt nelegāli taisītie Ulmaņi nebija kvalitatīvi; kaut kur nobāzti, tie ar laiku varēja sadrupt paši. Par apmēram 100 ģipša bareljefiem (ne tikai Ulmaņa, bet arī citu valsts amatpersonu), kas bija konfiscēti 1936. gadā, Kriminālās policijas pārvaldes Rīgas rajona lietisko pierādījumu glabātuves pārziņa vietnieks 1939. gadā tā arī vaicāja Sabiedrisko lietu ministrijai, cik ilgi tie jāglabā, “jo daudz no tiem ir sadrupuši”.

Tomēr izcilie tēlnieki vienu no Ulmaņa krūšutēliem bija darinājuši no marmora un vismaz trīs, tāpat kā vienu statuju, – no bronzas. To likteņi, šķiet, valsts iestāžu ierēdņiem bijuši visai vienaldzīgi; nekur memuāros nav pieminēts, ka kāds būtu glābis Ulmani slavinošos krūšutēlus un statujas. Cilvēku uzvedību drīzāk var raksturot ar Marisa Vētras pārdomām pēc sarunas ar sociāldemokrāti Klāru Kalniņu, kas notika drīz pēc viņas vīra, nelikumīgi atlaistās Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa, un dēla Bruno (Saeimas deputāta) apcietināšanas. Klāra izlikusies Marisu neredzam un, Marisa neatlaidīgi uzrunāta, apbrīnojusi viņa uzdrošināšanos sarunāties publiskā vietā. Jo cilvēki no Klāras vairījušies. “Bēg pāri ielai, bēg svešu namu durvīs. Nāk pretim, ierauga, pazīst, nobīstas kā no nelaimes un bēg, uz vietas apgriežoties, lai skrietu atpakaļ, no kurienes nākuši. Bēg, lai nebūtu jāsasveicinājas un, Dieva dēļ, varbūt pat jāpārmij kāds vārds. Bēg visi, pat tie, kas pagājušā nedēļā vēl bija lielākie draugi. Es tāpēc noduru acis, kad redzu paziņas. Tad viņiem ir ērtāk. Jāizpalīdz!” raksta Mariss Vētra. “Biju tā pārsteigts, ka nezināju, ko atbildēt. Smieties vairs nevarēju. Klāra Kalniņa runāja patiesību. Mežaparka tramvajā pēkšņi sapratu, ka pavasara naktī apvērsums noticis ne vien valsts varā un vadībā, bet arī – cilvēkos.”

Man patiktu pieņemt, ka ierēdņi un citi atmiņu rakstītāji noklusēja to, kā bija rīkojušies paši, un “aizmirsa” Ulmani slavinošos izstrādājumus, jo tieši tie 30. gadu beigas iezīmēja kā laiku, ko bija kauns atcerēties. Tas bija laiks, kad Ulmaņa mīlestība tika neuzkrītoši veidota arī ar monumentālās tēlniecības starpniecību. Vēsturiskā atmiņa, proti, tas, ko cilvēki uzskata (ne vienmēr zina) par notikušu, un vēsture kā pētnieka stāsts par pagātni var nesakrist. Ulmaņa mīlestība nenāca vis no iekšām, kā 80. gadu beigās apgalvoja daudzi pirmskara Latviju piedzīvojušie laikabiedri, kuriem padomju laikā nebija iespēju publiskajā telpā runāt par bijušo un kuri toreiz papildināja vēsturisko atmiņu ar savām bērnības atmiņām. Kaut kādu iemeslu dēļ viņiem bija svarīgi domāt, ka tauta mīlēja Ulmani. Šī nostalģiskā vēlme bieži vien joprojām tiek uzskatīta par faktu un vajadzības gadījumā izmantota kā pierādījums. Uldis Tīrons vēstulē man raksta, ka “Ulmaņa mīlestība” varētu būt no neskaidrās “Latvijas jaunās ideoloģijas” viens vēsturiskajiem pieņēmumiem. Manuprāt, būtu noderīgi apzināties, ka “Ulmaņa mīlestība” kā jebkura sociālā realitāte nav dabiska parādība, ka 30. gadu beigās to centās veidot atsevišķi cilvēki aizsargu vadībā un augstākajā ierēdniecībā, lai demonstrētu lojalitāti režīmam vai lai nodrošinātu savu stāvokli varas struktūrā, vai vēl kādu citu mērķu dēļ, turklāt Ulmaņa personības kulta uzturēšana bija ne tik daudz varas, kā pašu pielūdzēju rokās. Šāda apzināšanās varētu palīdzēt atbrīvoties no vēlmes veidot sabiedrību, bal­stoties uz vēsturiskās atmiņas mītiem, kliedējot ilūziju, kas bieži vien liek vadonību uztvert par panaceju no mūsdienu Latvijas sabiedriskajām un politiskajām likstām.