Ūdens neskatās atpakaļ

Poļu čigānu dzejnieces Papušas ģeniālā rinda par ūdeni laikam ir visietilpīgākā dzīves formula, kādu man jebkad nācies lasīt. Tā viena pati atsver visu pārējo, ko varētu pateikt šajā “priekšvārdā jaunajai dzīvei kopā ar čigāniem”.
Dzīvei mūslaiku Eiropā nepietiek ar idillisku atziņu, ka Latvijā ir ļoti latviski čigāni un viņu attiecības ar pamatnāciju, lai gan nav brīvas no aizspriedumiem, tomēr nav arī savstarpēji agresīvas, jo priekšā stāv jaunas tikšanās un jaunu attiecību veidošanās. Pasaulē dzīvo ap 12 miljoniem čigānu, un apmēram 8 miljoni no viņiem ir eiropieši, lielākā Eiropas minoritāte. Mūsu vecišķajā kontinentā, kas izceļas ar negatīviem dzimstības skaitļiem, čigānu skaits katros 17 gados dubultojas, taču viņu vidējais dzīves ilgums ir par trešdaļu mazāks nekā pārējiem eiropiešiem. Otrā pasaules kara laikā simti tūkstošu čigānu tika nogalināti. Piecdesmitajos gados visas Austrumeiropas sociālistiskās valstis deklarēja prasību, lai čigāni apmestos kaut kur uz pastāvīgu dzīvi un centās viņu nacionālās īpatnības paslēpt zem vāciņa “padomju cilvēks”, “dienvidslāvs” un tamlīdzīgi — tiesa, tas nebija nekas jauns, jau ķeizariene Marija Terēze gribēja, lai Austroungārijas čigāni būtu “jaunungāri”. Postsociālisma laikmets Austrumeiropas valstīs, kurās mīt vairums Eiropas čigānu, atnesa viņiem jaunus (patiesībā — vecus, atkal un atkal tos pašus) pārbaudījumus, kurus  rezignēti formulēja Vāclavs Havels: čigāni ir lakmusa papīrs, taču pārbaudīti ar viņiem tiek ne jau demokrātijas principi, bet pilsoniskā sabiedrība.
Tas ir “fons”, bet mums, protams, ir pilnas kabatas ar katram saviem maziem ikdienas veidotiem stereotipiem. Sentimentāliem kā zirgs, kas ganījās pie Slāvu tilta un nakšņoja šaurā Lubānas ielas šķūnītī. Tramīgi bravūrīgiem kā narkotiku pārdevēju sejas, kas lūkojas caur sava dzīvokļa ar restēm nodrošinātajām durvīm — pirmoreiz paredzētā saruna ar Maskavas ielas sievietēm nesanāk tādēļ, ka viņu vīrieši ir sarijušies velns zina ko un staigā pa dzīvokli asiņaini nodauzītām sejām, otro reizi tāpēc, ka dzīvoklis ir tukšs un visi arestēti. Gludi spīdīgiem, kā bagāto čigānu sejas un pulētie kapu pieminekļi. Neticami dzīvespriecīgiem kā zaļš vecas Kauguru čigānietes lakats pļavā pie jūras — viņa viena pati sēž zālē ar savām kārtīm tik dekoratīvi, it kā visapkārt būtu sapulcējušies man neredzami skatītāji. Tomēr visumā vērojama sakritība ar klasiskajiem stereotipiem. Ar dēmonisko, kas saista čigānus ar pārdabiskiem spēkiem un liek tiem kalpot sen mirušā grāfa Drakulas karadraudzē vēl gadsimtu pēc beztiesīgo Transilvānijas vergu brīvlaišanas. Ar kriminālo, kas interpretē viņus kā organizētu noziedznieku bandu, un ar operetisko, kas tēlo saldas ainas ar cildenu kaislību apmātiem varoņiem, kuri pārtiek no mūzikas un mīlestības. Protams, negribētos izvēlēties no tiem nevienu. Iespējams, ka jauni stāsti, “meli, kas spilgtāki par patiesību” spēj paplašināt to kontekstu, kurā mēs lietojam vārdu “čigāni”.

Sākt aprakstīt to, kā izskatās Sofijas izgāztuvē Dolni Bogrovā, šķiet gandrīz nepiedienīgi — tik daudz jau ir rakstīts par cilvēkiem, kas spiesti pelnīt iztiku, caurām dienām rakņājoties atkritumos. Taču atšķirība ir liela, jo šoreiz nav runa ne par Getliņiem, ne Tallinu. Sofijas izgāztuvē strādā tikai čigāni. Viņi pieder pie klana, kas uz galvaspilsētu pārcēlies no Kjūstendilas. Un galvenā šokējošā atšķirība ir bērni, kuru te ir daudz un kuri atkritumus pārcilā ar plikām rokām, tūlīt pat bāžot mutē to, kas izrādās ēdams. Viņu drēbes ir tik taukainas, ka tās varētu kaut vai cept uz pannas. Bērni ir izauguši izgāztuvē un pieraduši ieelpot smaku, kas šeit piepilda pilnīgi visu. Darbu, kurā piedalās čigāni vecumā no 6 līdz 76 gadiem, izkārtoti mazās brigādēs, vada jauns cilvēks netīros džinsos un ādas mētelī. Ap kaklu viņam ir vismaz puskilograms zelta un viņu te sauc par Lielo Bosu. Lielajam Bosam ir mobilais telefons, kurā viņš zina (vai drīkst zināt) tikai vienu pogu — to nospiežot, var piezvanīt Vislielākajam Bosam, kuram pieder šis atkritumu bizness. Oficiāli Vislielākais Boss ir čigānu arodbiedrības dibinātājs un vadītājs.

Kjūstendilā šim klanam ir palikušas mājas, kuras viņi tagad apskata tikai reizi mēnesī, kad dodas uz municipalitāti saņemt savus bezdarbnieku pabalstus. Ap Dolni Bogrovas izgāztuvi saceltās ir daudz sliktākas, taču izgāztuvē, ja uzsmaida veiksme, var nopelnīt pat 50 vācu markas dienā — un tā ir summa, kas daudz neatpaliek no minimālās mēnešalgas Bulgārijā. Kaut kur tepat zemē, kur rindām vien aug kaņepes (kāds pajoko: “Lai ko mēs stādām — kartupeļus, piparus vai tomātus — izaug tikai zāle!”), ir aprakts zelts. Par to nav nekādu šaubu. Čigāni turas pie tradīcijas savus ienākumus ieguldīt zeltā — turku monētās, zelta dolāros, napoleonos — un norakt slepenā vietā. Dažas ģimenes no paaudzes paaudzē uzkrājuši vairākus dučus kilogramu, un ārā tie tiek rakti, kad jārīko kāzas, bēres vai sv. Jura dienas svinības. Viņi staigā pa atkritumiem, dzīvo atkritumos, ēd un dzer pa lielākajai daļai atkritumus, ieelpo atkritumus, mīlējas atkritumos un — teiksim, sēž virsū zeltam. Dažas reizes dzīvē čigānam ir jāparāda, ka viņš ir bagāts — jānopērk savam dēlam līgava, jāsarīko kāzu svinības un jaundzimušā bērna kristības — un tad lepni jāaiziet viņā saulē. Līgavas parasti ir maksājušas ap 50 000 vācu markām, bet, piemēram, 1998. gadā krīze ir nodzinusi cenu līdz 1000 markām par jaunu sievieti, kura nav gājusi skolā, toties ir labi sagatavota rūpēm par māju un ģimeni. Visdārgākās un pieprasītākās esot tās līgavas, kas apguvušas kabatzagļa arodu (tas nav vīriešu darbs). Taču šeit, izgāztuvē, nav neviena vīrieša, kas būtu precējies ar meiteni no kabatzagļu aprindām — tās aprindas skaitās augstākas.

Kāzās pat cilvēks, kam visu mūžu piederējusi tikai telts, rati un zirgs, pēkšņi izrādās tik bagāts, ka trīs dienās iztērē naudu, par kuru varētu nopirkt puskvartālu labā rajonā. Sofijā klīst leģenda par kādu ogļu deģi, kurš nekad mūžā nebija vilcis apavus savās ogļu melnajās kājās, bet uz dēla kāzām noīrējis helikopteru, lai jaunais pāris varētu izkaisīt banknotes pār savu dzimto ciemu. Čigānu kāzas var pārspēt tikai čigānu bēres. Visbagātākie Sofijas čigānu baroni būvē sev īstas baronu — gandrīz vai faraonu — kapenes. Līdzās nelaiķim, kas tiek apguldīts gultā ar dūnu pēli, atrodas viņa mīļākās lietas, galds, kas lūst no ēdieniem un dzērieniem, radio, magnetofons, televizors. Izgāztuves Lielajam Bosam — kā runā viņa brigāžu ierindnieki — esot bijis brālēns,1998. gada pavasarī viņu uz ceļa sabraukusi smagā mašīna. Lūk, šis vīrs ir paglabāts izcili: kapenē novietots pilns ledusskapis un pagalvī — uzlādēts mobilais telefons. Kāpēc? — Lai pastāstītu Dievam debesīs, cik labi cilvēki palikuši te, uz zemes.

Vislielākais Boss ir 39 gadus vecs, neparasti atlētisks un atgādina lielu bērnu, kas spēlē Robinu Hudu, tikai dzīvo nevis Šervudas mežā, bet dārgā rajonā, lielā mājā, aiz kuras 3 metrus augstā dzelzs žoga stāv 5 vai 6 mašīnas ar Mercedes priekšgalā. Viņš ir bijušais reslinga čempions, bijušais cietumnieks un bijušais emigrants, kas ar naudu atgriezies no Latīņamerikas un sācis “godīgu biznesu”. Viena asiņaina apšaude ar policiju notikusi tepat pie viņa namdurvīm, bet pāris gadus ilgā izmeklēšana un tiesa beigusies ar to, ka notiesāts vienīgi policists, kas bija pietiekami veikls, lai nošautu cilvēku, kurš nebūtu kavējies nošaut viņu. Pilsētas municipalitāte, kam Vislielākais Boss piedāvājās kļūt par izgāztuves apsaimniekotāju un legāli maksāt, gangstera sliktās slavas dēļ noraidīja iesniegumu, bet viņš dabūja izgāztuvi tik un tā — tikai par brīvu.

Palīgi un miesassargi virtuvē nenolaiž no auss mobilos tālruņus — tiek kārtotas biznesa lietas. Uz galda ir šķīvis ar kūpinātas cūkas galvas gabaliem. “Mana produkcija,” saimnieks palepojas. “Vīns arī ir pašu, rudenī nopirku 300 tonnas vīnogu.” Viņam ļoti patīk dzīvnieki, un čigāni uzdāvinājuši viņam lāci. Tas ir ļoti labi veidots un barots dzīvnieks, kurš spēj tikt pāri augstajai sētai un paēst arī kaimiņu dārzos. Vispār kaimiņi esot pieraduši, tikai reiz viena grūtniece pārlieku sabijusies, ieraugot dzīvnieku savas guļamistabas durvīs...

Vislielākais Boss specializējas strādnieku piegādē īpaši bīstamiem darbiem — piemēram, viņš noorganizējis brigādi, kas tīra cisternas Vracas ķīmiskajā rūpnīcā. Tas ir darbs, kur saindēšanās garantēta, bet lielā nauda, kas par to solīta, liek čigāniem aizmirst par veselību. “Čigāns labāk mirs, nekā ilgi strādās vienā un tajā pašā vietā,” — viņš izskaidro savu “biznesa filozofiju”. “Iedodiet viņam īpašumā zemi — un divās dienās viņš nebūs uzracis pat divus metrus. Bet, kad jāvāc dzelži, viņš vara stieples kilograma dēļ izraks pazemes tuneli. Šito, draudziņ, sauc par etnopsiholoģiju. Mani apsaukā par bandītu, bet es esmu bulgāru biznesmenis, kas spēj likt čigānu enerģijai strādāt nācijas labā. Čigāni mani vienkārši ciena.”

Visa palīgu un miesassargu birzs ēd, stāvot ap ogļu kasti. Katrs dabū divus trīs gaļas gabalus, puskukuli svaigas maizes un padzeras vīnu, kas saliets glāzēs no plastmasas kolas pudeles. Stāvēšana ap ugunskuru atgādina kādu bērnu nometni, kur puikas ar apbrīnu raugās uz savu vadītāju. Parādās stirnu buks un stirna, buks ēd Bosam no rokas un berzējas gar viņa kāju. Nopakaļ stirnu pārim izlec zaķis, notupstas un suniski skatās uz kūpošo ogļu kasti. “Es viņam iemācīšu grauzt kaulus,” saka Boss. “Var pārlēkt pāri pagalmam vienā stiepienā. Mana skola.”

Izgāztuvē pirmoreiz nākas dzirdēt vēl par kādu dzīvnieku. Tas dzīvo zaļā pļavā netālu no bijušās Mihailovgradas, ko tagad sauc par Montāna. Pļavas vidū ir iedzīts miets, pie tā piesieta pavada un tās galā — mazs, bērs zirdziņš. Galva pārāk liela, salīdzinot ar rumpi, dzelteni zobi. Viņš ir pilnīgi iegrimis zāles plūkšanā. Pļavas otrā malā kāds čigāns, atlaidies zālē, tomēr visu laiku patur acīs savu zirgu, savu labāko draugu.

Tomēr viss ir citādi. Šis ir slavenais Košarnikas zirgs-cilvēkēdājs, kurš apēdis jau divus saimniekus. Šis, kas guļ zālē, ir viņa jaunais saimnieks, kas uzņēmies risku, jo dabūjis zirgu par brīvu.

Traģēdija notikusi pēc 1998. gada Lieldienām. Tēvocis Krusto Georgijevs bija pret ēzeli iemainījis no Slavko Mateva zirgu, piemaksājot 210 markas, apsolot vēl 40 un apslakot darījumu ar rakiju. Krusto ģimene dzīvo teltī pļavas vidū, un turpat Krusto piesēja savu zirgu. “Vienu rītu ap astoņiem viņš devās pie zirga un pārsteigts juta, ka zirgs ar purnu iesit viņam pa seju, iekož vaigā, sāk tecēt asinis,” stāsta atraitne. Sieviete simto reizi atstāsta drausmīgo notikumu. Viņa centusies aizdzīt zirgu ar akmeņiem, bet kanibāls, sajutis asiņu garšu, nogāzis saimnieku zemē un turpinājis ar zobiem plosīt viņa galvu. Nejauši pa ceļu braukusi garām policijas mašīna. Taču no Krusto galvas maz kas bija palicis pāri. Slimnīcā viņam nācās mocīties līdz nākamas dienas rītam, tad sirds apstājās. “Vīrs, kas mūs uzturēja, ir miris, bet Slavko Matevs negribēja dot mums naudu atpakaļ! Lai viņš ir nolādēts,”saka atraitne. Krusto bijis jau otrais zirga upuris. “Tāds cilvēkēdājs var terorizēt visu ciemu. Nevar jau zināt, kad viņš metīsies man virsū. Tāpat cūkām vai cāļiem,” saka jaunais zirga saimnieks. “Bet kāpēc tad jūs turat to zirgu?! Vai nebūtu labāk viņu nošaut?” “Nu, ko jūs! Dievs, sargi zirdziņu, tikai pateicoties viņam es varu pabarot savus bērnus. Ja viņš nebūtu apēdis tēvoci Krusto, kas tad man viņu dotu par brīvu?”

Katrs iztiek, kā var. Sociālisma laikā bija tāda anekdote: divi zemnieki sēž un runā par politiku. Viens saka: “Vai tu zini, ka peršings maksā 2 miljonus?” Otrs atbild: “Kā man gribētos, lai tāds nokrīt manā pagalmā!”

Pasardžikas rajonā, čigānu ciemā Govedarā ir tāda vieta, kur šis sapnis ir piepildījies, tikai tie nav gluži peršingi, bet Varšavas bloka ekvivalents. Pa vienam ir katra čigāna pagalmā. Viņu bizness ir nesprāgušo šāviņu un bumbu savākšana no armijas poligona. Sestdienās un svētdienās tur notiek artilērijas mācības. Kad apsardze ir prom, Govedaras čigāni dodas savākt metālu un izrakņā lauku kā kurmji. Bulgārijā vēl piemin gadījumu, kad uzsprāga liela metālu otrreizējās pārstrādes rūpnīca — tajā bija ievests vesels vagons ar bumbām... Kopš tā laika uzpirkšanas punktos nepieņem veselus šāviņus. Tāpēc čigāni tos pacietīgi dauza ar smagu āmuru. Izklausās kā pareizticīgo baznīcas zvani Lieldienu rītā. Viņi saprot, ka rotaļājas ar nāvi. 1994. gadā Govedarā uzsprāga 70 tonnu aviācijas bumba un divu sešpadsmitgadīgu zēnu ķermeņu daļas bija izsvaidītas 200 metru rādiusā. Pēc šīs traģēdijas policija pārmeklēja ciemu un atrada vienu vai divas nesprāgušas bumbas katrā mājā. Pa šiem gadiem ciems ir atkal pielādēts kā bumbvedējs. Kā stāsta pieredzējušais demontētājs Stojans Ilijevs, cieminieki agrāk esot pelnījuši labu naudu, bet tagad valstij vairs nav naudas armijas mācībām: “Cita lieta, kad vēl bija Varšavas pakts un kopīgās mācības ar krieviem — mums vēl tagad ir ko rakt ārā no tiem laikiem.” Viņa znots Ilko ir norūpējies arī par valsts drošību: “Ja armija ir plika kā baznīcas žurka, kas tad aizsargās mūsu skaisto zemi? Kas būs, ja vienā jaukā dienā mums uzbruks turki?”

Viņiem abiem ir viena atbilde — vai kāds nevarētu pateikt prezidentam, ka ātrāk jāstājas NATO?