Tikšanās ar Svēto Garu

“Strihnīnu mēs šodien nedzersim,” stāvēdams sapulcējušos divdesmit cilvēku priekšā, ar tādu kā nožēlu balsī sacīja Maikls Lenams. “Taču klaburčūskas mums ir. Tur, tajā kastē,” viņš norādīja uz lēzenu, ar sietu pārklātu apbružātu kasti, no kuras nāca paskaļa čaboņa. “Un nealojieties savā lepnībā un iedomībā,” Lenams turpināja, “tur, tajā kastē, ir nāve.”

Maikls Lenams ir mūsu kontaktpersona Skreblkrīkas Zīmēm sekotāju baznīcā. Viņš nav gluži mācītājs — šāds amats baznīcā nepastāv —, drīzāk tāds kā draudzes vadītājs — viens no tiem, kas veido baznīcas mugurkaulu, viens no vecajiem, kam tiesības sprediķot, nevis tikai “liecināt”. Liecība ir personīgas dabas stāsts, kas atklāj Tā Kunga varenību un žēlastību. Tās jēga nav pamudināt vai pamācīt draudzi — tā būtu sludināšana —, bet gan vienkārši slavēt Dievu. Tas ir pusmūža vīrs tumšiem matiem, tumši zilā uzvalkā, rētu rētās savilktu vienu sejas pusi — kā uzzinājām vēlāk, vainīgs “sprādziens ogļraktuvēs”. Arī lielākā daļa pārējo draudzes vīriešu iztiku savulaik pelnījuši, vai pelna vēl tagad, ogļraktuvēs vai citos Apalaču kalnrūpniecības uzņēmumos. Kad ienācām baznīcā, viņš mūs tūliņ iepazīstināja ar savu sievu — lielu, apaļu, ar trim zodiem un gariem, uz pieres apgrieztiem pelēkblondiem matiem (Baznīcas “iekšējās kārtības” noteikumi paredz sievietēm negriezt nost matus un ģērbties garos svārkos un pieklājīgās kurpēs — tas izpaužas kā melni saitējami zābaciņi līdz potītēm, savukārt īsas piedurknes un šorti nav pieļaujami ne vīriešiem, ne sievietēm.) un pieveda arī pie goda viesa — Boba Elkinsa. Viņš ir Zīmēm sekotāju baznīcas vadītājs Džoulo, kas atrodas visnabadzīgākajā un nomaļākajā Rietumvirdžīnijas daļā pašos štata dienvidos. Džoulo baznīca laikam gan būs vispazīstamākā no tā saucamo “čūsku cilātāju” (snake handlers) draudzēm — gan tāpēc, ka tā ir vislielākā, gan tāpēc, ka tajā darbojušies plašā apkārtnē slaveni cilātāji, piemēram, leģendārais Djūijs Čeifins, gan tāpēc, ka nāves gadījumi šajā baznīcā piesaistījuši sabiedrības uzmanību un izraisījuši negatīvu publicitāti presē. Jāpiebilst, ka, kaut gan čūsku cilāšana joprojām ir visai izplatīts rituāls arī Tenesī, Alabamā un Džordžijā, šajos štatos tas aizliegts ar likumu jau kopš 50. vai 60. gadiem — savu vietu baznīcā čūskas vairs saglabājušas tikai Rietumvirdžīnijā, kaut gan arī tur zīmēm sekotājiem ik pa brīdim nākas saskarties ar sabiedrības nosodījumu, sašutumu un dažādiem, patiesiem un nepatiesiem, apvainojumiem. Par šī publiskā fona esamību liecina uzraksts pie Skreblkrīkas baznīcas sienas “Uzmanību! Baznīca nekādā ziņā neuzņemas atbildību ne par vienu, kurš dzer nāvējošu indi, cilā čūskas vai tiek sakosts.”

Pēc aptuveniem skaitļiem Savienotajās Valstīs no reliģisku rituālu laikā saņemtiem čūsku kodieniem pēdējos divdesmit gados miruši vairāk par 70 cilvēkiem. To skaitā ir arī vīrs, kas, saskaņā ar leģendu, bijis čūsku cilāšanas aizsācējs — Džordžs Vents Henslijs. Viņš, vemdams asinis, nomira Ziemeļfloridā kādā šķūnī 1955. gadā. Ap 1910. gadu viņš paņēma rokā pirmo indīgo čūsku, un 45 gadu laikā čūskas viņu sakodušas vairāk nekā 400 reizes. No čūskas kodiena baznīcā agrā jaunībā mirusi arī Lidijas Elkinsas Holinsas māte Kolumbija, Boba Elkinsa nelaiķes pirmās sievas Bārbaras meita — Bārbara esot baudījusi vispārēju cieņu, jo bijusi pēdējais dzīvais cilvēks, kas cilājis čūskas kopā ar Hensliju. Lidija, Bārbaras mazmeita, kalsna, stiegraina sieviete starp piecdesmit un sešdesmit, sirmiem taisniem, līdz pleciem apgrieztiem matiem, šodien sēž pie elektriskajām ērģelēm, kas atrodas uz skatuves netālu no pārējiem vadošajiem draudzes locekļiem un goda viesiem. Visu dievkalpojuma laiku dzirdamas ne vien no instrumenta izvilinātās tumšās, disonējošās notis, bet arī viņas balss — raupja un skarba kā plīstoša auduma čirkstoņa. Dziedot viņas balss skan pāri visām pārējām, bet ik pa brīdim dzirdami arī izsaucieni, atbalstot un atbalsojot to, ko teicis kāds no sludinātājiem vai liecinātājiem, piemēram: “Okei! Okei! Lai slavēts Tas Kungs! Paldies, saldais Jēzu!”

Pagaidām gan no Lidijas un citu klātesošo mutes atskanējuši tikai daži “Lai slavēts...” un “Alelujā,” jo viss ir tikko sācies. Maikls Lenams ir veicis īpašo ticības apliecinājumu, kas balstās uz Marka evaņģēlija (16:17-18) burtisku izpratni: “Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Viņš izsaka prieku par iespēju sludināt un iedvesmo klātesošos aktīvi piedalīties norisēs: “...kliedziet, dejojiet, skrieniet, tikai neskrieniet projām.”

No Lenama sludinātā saprotu un spēju pierakstīt tikai atsevišķas frāzes — pirmkārt, viņš runā dialektā, otrkārt, teikto sakropļo runas defekts, un, treškārt — neļauj klausīties pats šis piedzīvojums, saskare ar kaut ko no citas, man absolūti nepazīstamas pasaules, liekot domām klīst nezin kur, pūloties atrast pieturas punktus lasītajā un dzirdētajā un uzmeklēt to ilustrācijas tepat uz vietas. Un neaizmirsīsim ceturtkārt — čūskas. Kad tiek ienesta kaste un novietota uz sola pāris metru atstatumā no mūsu krēsliem, man sāk likties, ka diez vai adekvāti spēšu pildīt savus žurnālistes un neitrālas vērotājas pienākumus, un mēs neuzkrītoši pārceļamies uz zāles attālāko kaktu. Pagaidām uzrakstiem “Kungs Jēzus Ir Mans Dievs” un “Jāņa Atklāsmes Grāmata: 21:6-7” rotātā kaste netiek kustināta, taču par to, ka tajā kaut kas atrodas, liecina čaboņa un šņākoņa — it kā no milzīgas ādas bumbas tiktu palēnām izlaists gaiss —, kas klusākos dievkalpojuma brīžos šķiet gandrīz neizturami skaļa. (Diez vai jūs man ticēsit, ka tā pilnībā apklusa tikai pie pēdējā izrunātā “Jēzus”, taču tā nudien bija!)

Savienotajās Valstīs mīt divas indīgo čūsku dzimtas — Elapidae, austrumu un rietumu koraļļčūskas, kas ir kautrīgas, skaistas un ārkārtīgi bīstamas, un Crotalidae — klaburčūskas, varagalves un vatesmutes, kas ir mazāk indīgas, toties agresīvākas. Crotalidae upuri mirst no iekšējas asiņošanas, sirds asinsvadu šoka vai nieru un elpošanas orgānu darbības paralīzes. Visbīstamākā ir austrumu rombmuguras klaburčūska, kas sasniedz divu metru garumu, ir kareivīgi noskaņota un kurai ir lieli indes krājumi. Relatīvi nekaitīgāka ir varagalve, kaut arī tās kodiens var nogalināt bērnu. Kaut kur pa vidu starp šīm abām sugām ir meža klaburčūska — tieši tā visbiežāk sastopama čūskotāju baznīcās, jo ir ārkārtīgi izplatīta Apalaču kalnāja zāļainajās ielejās un akmeņainajās nogāzēs. Nebrīvē šīs čūskas var nodzīvot līdz trīsdesmit gadiem, un ir gadījumi, kad cilātāji pret tām sāk just ko līdzīgu maigumam. Piemēram, sludinātājs Lī Valentains, gulēdams uz nāves gultas, mudinājis apstāvētājus: “Bērēs izmantojiet manas čūskas — cilājiet visas pēc kārtas virs mana kapa.” Tomēr parasti čūsku mūža ilgums daudz nepārsniedz vienu sezonu — to anatomija vienkārši nav paredzēta intensīvai staipīšanai. Dievkalpojumos cilājamās čūskas tiek pirktas no eksotisko dzīvnieku kolekcionāriem (atkarībā no sugas, cena svārstās no 40 līdz 200 dolāriem), iemainītas, tomēr visbiežāk tās vienkārši noķer, liekot lietā ķeksi un maisu vai spilvendrānu. Fotogrāfs Čaks Koners, kura attēli ilustrē šo rakstu, jau gadiem ilgi draudzējas ar zīmēm sekotājiem, un ir pats piedalījies čūsku tvarstīšanā; viņš apliecina, ka tās izmanto jau noķeršanas dienā. Katrā ziņā jāatceras viens — čūskas nav iedresējamas vai pieradināmas. Tās ir un paliek pilnīgi neaprēķināmas. Arī daudzie saņemtie kodieni negarantē imunitāti — patiesībā tie palielina letālas alerģiskas reakcijas iespēju. Kā izteicies Djūijs Čeifins: “Viņas var pierast pie cilāšanas, bet nodomu iekost viņas neatmet nekad. Viņām vienalga, kas tu tāds esi. Viņas kodīs. Un ja arī viņas tevi nenogalinās, tad vismaz liks vēlēties, kaut tu būtu miris.”

Kad pirms dievkalpojuma spiedu roku Maiklam Lenamam, Bobam Elkinsam un citiem godājamiem zīmēm sekotājiem, ievēroju, ka vairākiem no viņiem uz rokām lieli, melni, atmiruši plankumi — izrādās, tieši tādas arī izskatās pārdzīvota indīgas čūskas koduma atstātās zīmes; nopietnākos gadījumos roka vairs nav kustināma. Tas, ka čūska iekož, nozīmē, ka tobrīd nav bijis īsti klāt Svētais Gars, taču nebūt neliecina, ka upuris bijis īpaši grēcīgs vai nosodāms. Patiesībā viņi rēķinās, ka var mirt kuru katru brīdi, bet, atkal citējot Djūiju Čeifinu: “Labāk pārceļos uz otru pusi no čūskas kodiena nekā ar lodi sirdī tāpēc, ka esmu iekārojis cita vīra sievu!” Nu, un galu galā līdzīga “krievu rulete” taču esot arī, piemēram, smēķēšana, tikai bez kādas tiecības pēc Svētā Gara. Čaks Koners stāstīja, ka šad un tad redzējis, kas baznīcā notiek tajā brīdī, kad kādam iekodusi čūska: “Viņi sapulcējas ap to cilvēku, liek viņam virsū rokas un lūdz. Tas ir tāds ļoti intīms brīdis.” Nekādā gadījumā netiek meklēta medicīniska palīdzība; kāds Čārlijs Hols pat atteicies no vēsinoša ventilatora vai ledus uz brūces un teicis: “Ja jūs tā rīkosities, tad tikpat labi varat mani vest pie daktera. Tā jau, puiši, nav nekāda ticība. Ja man jāmirst, es tik un tā esmu mironis.”

Kamēr tā prātoju, Lenama sludināšana uzņēmusi tempu, tajā piedalās viss viņa ķermenis. Viņš pārlec skatuvi uz vienas kājas, tad atpakaļ uz otras, brīdi palēkā uz abām, tad sāk tā dīvaini slidināties, pēdām gandrīz neskarot zemi — šķiet, šīs kustības viņš varētu būt iestudējis no Čārlija Čaplina filmām.

Lidijas elektriskās ērģeles kļūst aizvien skaļākas, aizvien uzstājīgākas, mūzika kāpj pretī griezīgam kreščendo. Arī pārējie draudzes locekļi ir atdzīvojušies — sit ar kāju līdzi ritmu, cits vieglītēm, cits ar spēku, ceļas augšā no vietas un mīņājas vai, kā dažas sievietes, iziet starpejā un līgani šūpojas līdzi mūzikai. Tikai viens — sirms, bumbierveidīgs vīrs, tērpies pelēcīgā kreklā un citādi iepelēkās biksēs — sēž pirmajā rindā pilnīgi nekustīgi. Īpašu vērību notiekošajam neveltī arī četri zālē sēdošie bērni — neviena neapsaukti, viņi sarunājas un dīdās, pieklustot tikai tad, kad parādās čūskas.

Lenams pagrābj blondu, jaunu, brūnā uzvalkā ģērbušos vīrieti, kurš līdz šim tupējis zāles priekšā uz ceļiem, atspiedis pieri un rokas pret paaugstinājumu — vēlāk izrādās, tas ir Lidijas ceturtais vīrs Kērbijs, uz pusi jaunāks par viņu. Lai gan laulības šķiršana tiek uzskatīta par grēku, pret dažiem nopelniem bagātiem draudzes locekļiem acīmredzot izturas visnotaļ liberāli. Koners stāstīja, ka Džoulo draudzē jau 20 gadus cilājot čūskas arī kāds atklāts homoseksuālists — daži gan no viņa izvairoties, taču prom neviens nedzenot. Lenams un Kērbijs sāk dejot, gan nepieskaroties viens otra ķermenim.

“Kas visiem šodien vainas — kur kliegšana? Kur Tā Kunga slavēšana?” sauc Lenams, tad sāk joņot pa telpas perimetru, visu laiku sludinādams un ik pa brīdim uz mirkli pauzēdams te pie viena, te pie otra sēdošā. Viņš ir pietvīcis sarkans, mutes kaktiņos sakrājušās siekalas. “Mums jāsaņem Svētais Gars!” — skrējienā viņš ir atgriezies telpas priekšā, sāk ātri lēkāt uz vietas, tad nometas ceļos un strauji pārrāpo skatuvi no viena gala līdz otram, tad atpakaļ.

Vīrietis pirmajā rindā joprojām ir nekustīgs, ja neņem vērā galvas palocīšanu, vai varbūt vieglu nodrebēšanu, kas varētu būt reakcija uz dažiem Lenama izsaucieniem.

Viena no sievietēm starpejā — stalta, tumšiem gariem matiem, klasiskiem vaibstiem, melnās drēbēs — sāk griezties uz vietas; viņa virpuļo un virpuļo strauji kā vilciņš, taču skatās tikai taisni uz priekšu — kaut kur pāri sēdošajiem, cauri sienai, kaut kādā man neredzamā bezgalībā. Viņas vārds esot Lusila Čeifina, Djūija Čeifina meita. Viņas parastā stihija esot uguns — proti, daži dievkalpojumos necilā čūskas, bet gan petrolejas kanniņas, tuvinot liesmu dažādām vārīgām ķermeņa daļām. Starp citu, nav dzirdēts, ka kāds būtu smagi apdedzinājies, tāpat nav zināmi gadījumi, kad kāds būtu miris vai stipri saindējies, iedzerot strihnīnu.

Beidzot atskan Lidijas kreščendo, un varbūt tai pašā mirklī, varbūt sekundi vēlāk beidzot atsprāgst lēzenās kastes vāks un Kērbijs izņem no tās pirmo čūsku. Tā ir apmēram pusotru metru gara klaburčūska viņa rokas resnumā. Čūska snaikstās, taču viņš tur to ap vidu, pavērstu prom no sevis, un atpakaļ atliekties tā laikam tomēr nespēj. Viņš paceļ to virs galvas. Viņš pamet to gaisā un veikli satver. Ļaujot izdzist ilgākai notij, Lidija brīdi vēro notiekošo, tad mierīgi pieceļas un paņem no kastes otru čūsku — tā ir garāka, bet slaidāka par to, kura staipās viņas vīra rokās. Tāpat kā viņš, Lidija čūsku tur tās vidusdaļā, bet ar otru roku glāsta tai muguru. Tad viņa sāk glaudīgi slidināt pār čūsku abas rokas, atspiedusi to pret vēderu. Čūska ir elastīga, muskuļota, lunkana, gluži kā Lidijas kustības, pēc mirkļa šķiet, ka viņas abas ir viens organisms — nekad agrāk neredzēts, taču visnotaļ iespējams, patiesībā gluži dabisks.

Svaidītajai ekstāzei, kāda lasāma viņas sejā, tomēr, šķiet, vairāk kopīga ar Erotu nekā ar kristīgo Dievu, gluži tāpat kā sekss nereti šķiet tuvāks nāvei nekā baudai. Bet tas jau laikam ir likumsakarīgi — seksuālā ekstāze sasniedzama, tikai atdodoties, pakļaujoties, atsakoties no sevis, un vai gan Jēzus nesaka, ka tikai sevi pazaudējot, varēsim sevi pa īstam atrast? Cilātāji savos rituālos tiecas saņemt Svēto Garu, taču viņu sejas nudien pauž arī zaudējuma sāpes.

Kērbijs ieloka savu čūsku atpakaļ kastē, taču ilgi tai tur nav lemts uzkavēties — to satver tumšmatainais puisis, kas dievkalpojuma sākuma daļu pavadīja, savā nodabā lasot milzīgu Bībeli, no kuras, pāršķirot lappuses, krita ārā krāsaini aprakstīti papīriņi. Savādā kārtā viņam izdodas no čūskas izveidot riņķi, tad tā atvijas un daļu sava lunkanā ķermeņa apliec ap viņa apakšdelmu, pārtopot dzīvā aprocē.

“Pienācis laiks pestīšanai!” kliedz Lenams, pagrābis otru čūsku. “Pienācis laiks izdzīt visus sātanus! (Saucieni: “Ir laiks!” “Āmen!” Un Lidijas — “Okei!”) Ļaujiet man parunāt mēlēs! (“Runā!”) Ļaujiet man sludināt. (“Sludini!”) Patiesība mūs darīs brīvus. Ļaujiet man svaidīt. (“Jā! Okei!”) Man ir pienākums še atrasties, turēties līdzi svētajiem. Šī te ir nāve,” — viņš izteiksmīgi pavicina čūsku gaisā, “bet Jēzus ir uzvara pār nāvi. (“Slavēts Jēzus!”) Nāve, kur tavs dzelonis?” viņš izsmējīgi uzrunā čūsku, kuras žuburotā mēlīte zibinās dažus centimetrus no viņa kakla bedrītes.

Brīdi atkal atslēdzos, jo lūkoju izdibināt, kas tā par savādu saldi pliekanu smaržu, ko saožu jau ilgāku laiku. Nē, odekolona pudelīti neviens nav atkorķējis, vīraks arī netiek kūpināts. Varbūt man tikai tā licies.

Kad attopos, uz paaugstinājuma stāv cits vīrietis ar čūsku, kuru pirms mirkļa redzēju tīkojam iecirst zobus Lenamam rīklē — tagad tā ļengani karājas vīrietim elkonī kā gara, mīksta desa. “...elektrība — es neko nesaprotu no elektrības, bet man izdevās tā vienkārši visu salabot, savienot kailus vadus, un strāvas trieciena nebija... Tēvs zina, kad man viņu vajag... Mans krietnums ir netīras skrandas salīdzinot ar viņa krietnumu... Man vienbrīd nebija nekā, es nezināju, kā izdzīvošu, bet Kungs gādāja, un brāļi un māsas cits pēc cita nāca pie manis un nesa dēstus. Man ir tomāti... (“Lai slavēts Dievs!”) Man ir paprika... (“Paldies, saldais Jēzu!”) Man ir kartupeļi... (“Okei! Okei!”) Man ir lociņi... (“Āmen!”) Man ir pat jauns portfelis… (“Paldies Dievam!”) Tēvs zina, kad man viņu vajag... (“Jā, Viņš to zina! Lai slavēts Dievs! Okei! Okei!”)

Beidzis liecināt, vīrietis čūsku saudzīgi kā dārgu rotaslietu pasniedz brālim Bobam Elkinsam, kas ar vienu roku to satver, ar otru atāķējas no skābekļa balona, pie kura visu laiku bijis piestiprināts. “Dakteris man teica, ka tad, ja nebūšu pie balona, nomiršu dažu minūšu laikā, pat stāvēdams mierīgi,” viņš iesāk. “Bet man gribas dejot!” Un viņš teciņus veic sarežģītu līkloci. (“Uz priekšu, brāli Bob! Lai Dievs tevi svētī!”) Bobs pietupstas, palēkā, izslienas. Čūska tostarp izskatās visnotaļ apātiska, droši vien pagurusi no iepriekšējās rosības. Elkinss samīca to čupā un uzliek uz galvas. “Man ir divreiz iekodusi čūska. Un tad? Ja Viņš ir cietis par mums, kāpēc gan lai mēs neciestu par Viņu?” (“Okei! Okei! O-O-O-kei!”) Čūska noslīd viņam no galvas un paliek karājamies pār plecu. “Nevar pildīt Dieva gribu, ja pilda cilvēku gribu!” Piepeši atdzīvojas līdz šim nekustīgais bumbierveidīgais vīrs pirmajā rindā un sāk teju konvulsīvi klanīt galvu pie katra Elkinsa teikuma. “Cilvēku vidū nav vienotības! (“Turpini, brāli! Āmen!”) Bet mums vajag vienotību! (“To mums vajag! Jēzus saldajā vārdā!”) Mums jāsaved kārtībā mūsu nams. Mūsu ticības nams. Mēs esam pēdējo dienu kopā ar Kungu, mani bērni! Viņš necīnīsies ar cilvēkiem mūžīgi! Viņš ir žēlīgs Dievs, Viņš ir mīlošs Dievs, bet, ticiet man, Viņš ir arī taisnīgs Dievs, un pienāks brīdis, kad mums būs jāatbild par to, kā dzīvojam! Labāk pie laika savedīsim kārtībā savu namu!” — viņš ir paliecies uz priekšu, seja koši sarkana, acis zvēro, siekalas šķīst. “Viena miesa, viens gars, viens Kungs, viena ticība, viena kristība!” Divdesmit cilvēki šķiet piepeši pārtapuši divsimtgalvainā pūlī. Lidija dauza ērģeļu taustiņus, Kērbijs strinkšķina ģitāru, izrādās, kaut kur skatuves dibenplānā ir arī sitamie instrumenti, publika rībina tamburīnus, daži piecēlušies kājās, pulcējas grupiņās un apskāvušies šūpojas līdzi mūzikai un Elkinsa vārdiem. Bumbierveidīgais vīrs ir pietrūcies no savas vietas un satvēris Elkinsa roku, kurā joprojām ir čūska, otru roku Elkinss uzlicis bumbierveidīgajam uz galvas. Atskan saucieni: “Es esmu svētīts! Es esmu svētīts! Lai slavēts Dievs, es esmu svētīts!” “Tikai sātans tic trīsvienībai! Tikai sātans netic tam, kas Bībelē! Ja jūs negribat svēto vārdu, jūs negribat To Kungu! (“Mēs gribam! Mēs gribam! Lai Jēzus tevi svētī, brāli Bob!”) Atsakieties no grēka! Izraidiet grēku no savas sirds! Tad jūs varēsit izslieties stalti! (“Runā, Kungs, runā!”) Viena miesa! Viens gars! Viens Kungs! Viena ticība! Viena kristība!”

Zālē turpinās juceklīgā ekstāze, taču Elkinss savu ir pateicis. Mierīgā solī viņš dodas pie čūsku kastes, rūpīgi ievieto tajā rāpuli, aizver vāku. Tad tikpat mierīgi atgriežas uz skatuves, pieslēdzas skābeklim, paņem mandolīnu un sāk rāmi trinkšķināt kaut ko melodisku. Pamazām aprimst arī pārējie klātesošie. Man tā vien liekas, ka pieklusušajā telpā dzirdams, kā mežonīgā ātrumā dauzās mana sirds.

Pārgājusi mājās, kādā grāmatā izlasīju, ka Svētajam Garam piemītot tvanīgi salda smarža.

Atsevišķi rakstā minētie fakti aizgūti no grāmatas
Dennis Covington.
Solvation on Sand Mountain.
Snake Handling and Redemption in Southern Appalachia,
Penguin Book, 1995