Tiklīdz piedzims Vitgenšteins

Igors Šuvajevs: Kāds ir vēstures kā zinātnes stāvoklis Latvijā?

Aivars Stranga: Desmit gadi brīvībā ir ļoti īss, praktiski — niecīgs, nenozīmīgs posms, lai spriestu par “vēstures zinātnes stāvokli”.

Šuvajevs: Lai kas arī būtu vēsture — zinātne, māksla vai kas cits, tā pastāv valodā. Var tikai brīnīties par latviešu vēsturnieku nevērību pret valodu.

Stranga: Vēsture pieder pie zinātnēm (un mākslām), kuru nobriešanai vajadzīgi ļoti ilgi gadi. Pirmkārt, ir vajadzīga ilgstoša literārās valodas attīstība un tādu cilvēku esamība, kuri spēj vēsturi pasniegt elegantā valodā. Atgriezīsimies vēlreiz pie mūsu dialoga 2000. gada janvārī (skat. RL janvāris 2000). Toreiz runājām par to, ka vēstures zinātne Eiropā piedzima pirms aptuveni 250 gadiem un britu vēsturnieks Edvards Gibons bija viens no pirmajiem, kurš stāvēja pie tās šūpuļa: 1776. gada 17. februārī iznāca viņa The History of the Decline and Fall of the Roman Empire  1. sējums. Šodien šis darbs var maz interesēt no Romas vēstures izpētes viedokļa, ir radušies daudz dziļāki un modernāki darbi (lai arī daudzas viņa idejas — piemēram, nenogurstošā intelektuālās brīvības aizstāvēšana — fascinē arī šodien), taču tas joprojām ir liels literatūras piemineklis, stila ģenialitātes piemērs, kurš radās jau ilgi pēc tam, kad bija radusies lielā britu un franču literatūra, kuras valoda (īpaši franču) iedvesmoja Gibonu. Otrkārt, lai izaugtu un dabiski attīstītos vēstures zinātne, ir vajadzīgs laiks un kontinuitāte, vismaz pāris gadsimtu garumā, kuru laikā nenotiek mākslīgi un vardarbīgi pārrāvumi nāciju un valstu politiskajā un garīgajā dzīvē. Kopš 18. gadsimta Anglija bija liberāla valsts, kurā tika sargāta vārda brīvība un pakāpeniskas kontinuitātes apstākļos pieauga liberālisms, labklājība un — pat — demokrātija (kuras loma vēstures zinātnes attīstībā var būt vismazākā, nereti pat izteikti negatīva, piemēram, populistiska nacionālisma demokrātijās). Liberālismu baudīja visu novirzienu autori, ieskaitot Kārli Marksu. Latvijas vēsture ir pilnīgi cita. Mēs esam ļoti jauna nācija ar ļoti jaunu literāro valodu, par kuru īstā nozīmē var runāt tikai pēc Raiņa veiktā Gētes Fausta tulkojuma, tas ir, tai ir nedaudz vairāk par gadsimtu. Mums nav nevienas vēsturnieku paaudzes, kas būtu nodzīvojusi visu savu mūžu liberālā, buržuāziskā sabiedrībā; nav vērts atkārtot to, cik vardarbīgi saraustīta ir bijusi mūsu vēsture 20. gadsimtā, kura sākumā radās pusprofesionāla, sākotnēji — kreisi radikāla, latviešu  vēsture (Kārļa Landera Latvijas vēsture trijos sējumos, izdota 1908. un 1909. gadā Pēterburgā). Ja Latvijai tiks dota iespēja normāli attīstīties kā liberāli buržuāziskai valstij ar tolerantu, pārtikušu lasītāju, ja Latvijas vēsturnieki ilgstoši uzturēs sakarus ar moderno pasauli un modernu vēstures zinātni, ar vēsturi Latvijā viss būs kārtībā. Pat 20. gadsimtā — ekstrēmistu un monstru gadsimtā — tā spēja dot ievērojamus darbus (piemēram, Švābes un Dunsdorfa trimdas laika lieldarbi Daugavas sērijā).

Šuvajevs: Vēsturisku apcerējumu beidzamajā laikā ir gana daudz, tikai to autorus visai pagrūti uzskatīt par vēsturniekiem. Kas tad ir vēsturnieks?

Stranga: Nevienam nav monopola uz vēsturnieka statusu; vēsturnieks — profesionālā izpratnē — ir katrs, kurš raksta par pagātnē notikušo, izmantojot vēstures zinātnei raksturīgos profesionālos “ieročus”. Tas nenozīmē, ka profesionālu izglītību neieguvušais vai tradicionālas metodes ignorējošs autors nevar radīt vēsturnieka cienīgu darbu; var radīt un bieži arī rada, jo vēsture ir ne tikai zinātne, bet arī māksla, vismaz jātiecas pēc tā.

Šuvajevs: Godīgi sakot, mani pārsteidz bieži vien dzirdētā atziņa, ka galvenais ir savākt faktus. Tie tiek radīti, un tos ir iespējams ieraudzīt tikai noteiktas teorijas ietvaros.

Stranga: Fakti noteikti jāsavāc, jo vēsture ir par to, kas ir noticis, neapšaubāmi noticis: Vācija tika sakauta abos pasaules karos, nevis otrādi. Bez faktiem nav vēstures, taču tas nenozīmē, ka mūsdienās noteikti jāpievienojas lielā Leopolda Rankes atklātajai nepatikai pret teoriju un vispārinājumiem; taču nav arī jāpieņem katrs pseidozinātnisks vārdu savārstījums, kurš tiek pārdots kā “teorija”. Vismaz šodien Latvijā nekādus dižus teorētiķus vēl neesmu saredzējis. Iedoma, ka teorija ir sinonīms gudrībai, ir tukšas uzpūtības paraugs. Grūti izskaidrot kāpēc, bet regulāri pārlasu Tolstoja darbu Karš un miers. Aprakstot Aleksandra I un Kutuzova domstarpības par tālāko kara gaitu 1812. gada beigās, Tolstojs saka: “Kutuzovs nesaprata, ko nozīmē Eiropa, līdzsvars, Napoleons. Viņš to nevarēja saprast. Tautas kara pārstāvim atlika vienīgi nāve. Un viņš nomira...” Vai tā ir teorija? Nē, tā ir ģenialitāte...

Šuvajevs: Varbūt faktopēdijas kultivēšana ir saistīta ar teorijas trūkumu? Tiesa, var pieļaut, ka cilvēks tā dara, jo iepriekš pārstāvējis citu teoriju un patlaban to cītīgi cenšas aizmirst.

Stranga: Nekad neviens padomju Latvijā nepārstāvēja “citu teoriju”; es nezinu nevienu vēsturnieku padomju Latvijā, kurš pārzināja Marksu tā, kā to pārzināja lielais britu vēsturnieks Ēriks Hobsbaums. Marksisti padomju Latvijā sēdēja cietumos vai tika ieslodzīti nespējnieku namos — kā pēdējais marksists, sociāldemokrāts, divkāršais Šveices universitāšu doktors Fricis Menders, kurš pēdējo reizi tika apcietināts 83 gadu vecumā (1969. gadā), divām latviešu padomju vēsturniecēm piepalīdzot čekai uzturēt apsūdzību pret viņu. Nekad padomju Latvijā arī nebija pat pretenziju uz kaut cik neatkarīgu komunistisku teoriju, tādu, kāda tā bija, piemēram, itāļu komunistam Antonio Gramši. Teorijas vietā bija primitīvs staļinisms vai Brežņeva prātulu atkārtošana.

Šuvajevs: Manuprāt, vēsturnieka ētika ir jautājums, kas Latvijā nemaz nav ticis risināts.

Stranga: Tas nav risināts nevienā zinātnes nozarē; vēsturnieki nav vairāk (noteikti — mazāk) “neētiski” par tiem eksakto zinātņu pārstāvjiem, kuri apkalpoja padomju militāri rūpniecisko kompleksu. Tas ir jārisina, taču būtu grūti iedomāties ko pretdabiskāku par ētikas jautājumu risināšanu administratīvu kampaņu veidā. Domāju, ka vēsturnieki, tāpat kā citu nozaru pārstāvji, varētu tikt iedalīti tādos, kuri izdzīvošanas dēļ ir gatavi rakstīt par visu ko (vakar par Ulmani — fašistu, šodien — par vadoni-glābēju), un tādos, kuri ir vienkārši hameleoni (varētu teikt arī rupjāk) pat tad, ja to neprasa izdzīvošanas problēmas (īpaši, ja pārdošanās tiek arī labi apmaksāta, piemēram, masveidīgā aizraušanās ar “integrācijas problēmu”), un tādos, kuri patiešām nav ļoti laimīgi, jo nevar aizmirst to, ko kādreiz ir rakstījuši...

Šuvajevs: Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka vēsture sākoties tikai pēc 50 gadu noilguma. Ja esi vēstures darinātājs, tad nevari objektīvi spriest. Dīvains apgalvojums, tomēr savs patiesības graudiņš tajā ir.

Stranga: Tas ir atkarīgs no vēsturnieka talanta, tas ir, no Dieva. Niecība un muļķis pat par notikumiem, kuri notikuši pirms simt gadiem, uzrakstīs niekus, liela personība — lielus darbus pat par to, kas noticis aizvakar (kaut vai Hobsbaums).

Šuvajevs: Vēsturnieks un vara. Vai tiek reflektēts par šo tematu?

Stranga: Skaidrs, ka viena no populārākajām “definīcijām” ir šāda: vēsturnieki — tā ir ļaužu grupa, kura kalpo valdošajiem režīmiem un attaisno tos (varbūt arī filosofi?). Par šo jautājumu nav daudz “jāreflektē”; ja runājam par latviešu vēsturnieku darbiem, īpaši Latvijā, tad visa 20. gadsimta gaitā, un arī šodien, vēsturnieks ir bijis ļoti cieši saistīts ar varu, bieži — atkarīgs, pakļauts, spiests pakļauties, pats pakļāvies un nav spējis būt brīvs pat tad, kad jau varēja būt brīvs. Es, protams, nerunāju burtiski par katru vēsturnieku; profesore Aleksandra Rolava visus padomju okupācijas gadus pētīja Florences vēsturi, ignorējot pat varenā Augusta Vosa nievas. “Vēsturnieks—vara” sāks mainīt savu saturu tad, kad būs īsta civilā sabiedrība, kas jau rodas, būs privātas izdevniecības, kas var publicēt arī ar varu nesaistītus vēsturnieku darbus, kad būs bagātas un neatkarīgas universitātes, vairāk privātu fondu. Tas viss jau rodas, un ir pamats saraut saites ar varu, ja jūs gribat tās saraut.

Šuvajevs: Atgriezīsimies vēlreiz pie jautājuma par teoriju. Cik lielā mērā paši vēsturnieki apzinās šā jautājuma nozīmīgumu?

Stranga: Skaidrs, ka apzinās; citi varbūt neapzinās, ka mēs apzināmies; apzinās, un ne tikai. Teorija spēcīgi piesaka sevi etnogrāfijā, etnoģenēzē, senvēsturē, arheoloģijā. Katru vasaru pasniedzu Valmieras augstskolā ārzemju studentiem, esmu spiests mācīt pat to, ko pats maz saprotu, tāpēc lasu Gēteborgas universitātē 1999. gadā izdoto darbu Inside Latvian Archeology  un redzu, cik daudz kolēģu meklē to, ko jūs nepārtraukti pieprasāt, — teoriju.

Šuvajevs: Tradicionāli ir pieņemts, ka filosofi izstrādā teorijas. Vai Latvijā pastāv vēsturnieku un filosofu dialogs?

Stranga: Pat ja tas vēl nav ļoti aktīvs, tas vēl nenozīmē, ka visa vaina meklējama aprobežotajos, empīriskajos vēsturniekos; tiklīdz Latvijā piedzims Vitgenšteins, mēs noteikti to sāksim lasīt...