Tik jauna un laimīga

Berlīnes klubs Red Wings. No aizkulisēm iznāk trausla sieviete, kuras klātbūtne uzreiz piepilda visu telpu. Viņa sasveicinās ar katru, apjautājas, no kurienes cilvēki ir ieradušies. Viņai ir 57 gadi. Petija Smita atbraukusi uz Berlīni, lai sniegtu vienu preses konferenci un nelielu koncertu, pastāstītu par savu jaunāko albumu Trampin’  (Klejošana) un iedzertu kafiju kafejnīcā Einstein. Pirmajā brīdī nespēju uzdot nevienu pašu jautājumu, bet pēc tam sapratu, ka tas ir tieši tāpat, kā pavisam citā situācijā reiz jutusies pati Petija: “1995. gada septembrī mani uzaicināja strādāt un piedalīties Pasaules miera konferencē Berlīnē. Katru reizi, kad es satiku Dalailamu, es sastingu un nespēju pateikt ne vārda, vien smaidīt. Kad mēs kopā vakariņojām, es sēdēju pretī Dalailamam, smaidīju un māju ar galvu. Es jutos tik... jauna. Un laimīga.”

70. gadu sākumā kalsna meitene ar Keita Ričardsa cienīgu frizūru ieradās Ņujorkā no nelielas apdzīvotās vietas Ņūdžersijā. Viņas iedvesmas avoti un skolotāji bija Bobs Dilans, Artūrs Rembo, Viljams Berouzs,franču sirreālisms un Tibetas budisms. Ņujorka Petijai, kas savā dzimtajā miestā jutās kā svešiniece, bija īstā vide. “Nav otras tādas vietas, kas vēl spētu tā pavedināt, samaitāt un tajā pašā laikā iedvesmot, kā Ņujorka,”atzīst Petija. Kopš 70. gadu sākuma viņa dzied, raksta, dzejo, glezno, fotografē un uzskata, ka patiess mākslinieks vēlas un ir pelnījis, ka viņu dēvē un atceras vienīgi kā Mākslinieku. Petijas Smitas daiļrade, īpaši pirmais albums Horses, ietekmēja veselu jauno mūziķu paaudzi – REM, U2, The Clash, The Sex Pistols. 1979. gadā Florencē pēc uzstāšanās 70 tūkstoš cilvēku lielam pūlim Petija skatuvei teica ardievas. No nemierīgās Ņujorkas viņa ar vīru, grupas MC5 līderi Fredu Smitu Soniku pārcēlās uz Detroitas priekšpilsētu, lai parūpētos par ģimeni. Tieši tādēļ daudziem mūsu dienās nav ne jausmas, ka šī sieviete ir viena no spilgtākajām, spēcīgākajām un oriģinālākajām personībām rokmūzikas vēsturē. 

Bet sākās ar to, ka Petijas labākais draugs, fotogrāfs Roberts Mapltorps iedrošināja viņu uzstāties ar savu dzejoļu deklamācijām. Lai priekšnesums būtu interesantāks, viņa pieaicināja rokkritiķi un ģitāristu Leniju Keju piespēlēt pavadījumu dzejas lasījumam. Lenijs vēlāk kļuva arī par Petijas grupas ģitāristu. Dzejas lasījumiem Petija vienmēr izvēlējās dienas, kas kaut kādā veidā saistītas ar viņai tuviem māksliniekiem. Pirmā Petijas uzstāšanās notika vācu dramaturga un dzejnieka Bertolda Brehta dzimšanas dienā Svētā Marka baznīcā. Tā kā pēc Petijas uzstāšanās savu dzeju lasīja Džeralds Malanga, baznīcā bija ieradušies tā laika Ņujorkas jaunie intelektuāļi un brīvdomātāji, kas drīz vien kļuva arī par Petijas sabiedrotajiem – dramaturgs un aktieris Sems Šepards, Basketbola dienasgrāmatu autors Džims Kerols, Endijs Vorhols, Lū Rīds, grupas Television dalībnieki. Gluži tāpat kā agrāk, Petija no dzejas pievērsās mūzikai. Viņas dziesmas pirmām kārtām ir spēcīgi un bieži vien sarežģīti dziesmu teksti. Petija, jautāta, vai teksts ir labas rokmūzikas priekšnosacījums, atbildēja: “Nē, man šķiet, daudzas lieliskas rokdziesmas ir, gluži pretēji, ar vienkāršiem tekstiem. Piemēram, Little Richard dziesma – “Tutti Frutti, all over rootie...” Var šķist, kas tur īpašs, bet tā ir enerģija, kas piemīt šai dziesmai, un tādēļ saturam nav nozīmes. Tiesa, manu dziesmu tekstos ir daudz vārdu, jo pirms es sāku dziedāt, es jau rakstīju dzeju. Manuprāt, 60. gadu mūzikā tas bija tipiski, šādā veidā rokmūzikā ienāca Džims Morisons, Džimijs Hendrikss, Bobs Dilans un Džons Lenons. Man ir grūti uzrakstīt nesarežģītu tekstu dziesmai, jo tā nav mana būtība. Jaunajā albumā es mēģināju dziesmā Peacable Kingdom atmest daudzus jau sarakstītus vārdus, lai pēc iespējas vienkāršāk izteiktu kaut ko universālu. Tam ir vajadzīgs liels talants, lai spētu radīt vienkāršas un enerģiskas dziesmas. Piemēram, Bobs Dilans par izcilāko amerikāņu dzejnieku uzskata Smokiju Robinsonu. Var domāt, ka viņš joko, bet tā nav, jo tas nemaz nav viegli.”

Patti Smith Group, Television, Talking Heads, Ramones un Blondie 70. gados noteica toni Ņujorkas rokā un pankmūzikā. Viņu tikšanās un uzstāšanās vieta bija leģendārais CBGB’s klubs, kurš pulcēja arvien vairāk šīs mūzikas viļņa piekritēju, kļūstot par vietu, kurā rodas un attīstās novatorisks mūzikas virziens. 

Kas tad bija tik īpašs Petijā, ka viņa spēja pievērst sev uzmanību, šokēt, provocēt un vēl ilgi pēc tam likt runāt par sevi? Grupas Sonic Youth dalībnieks Tērstons Mūrs rakstīja žurnālam Bomb: “Petijā Smitā bija un ir jaušama skaidrība, kaut kas patiess un tīrs... Kad septiņdesmitajos Petija bija vadošā rokmesija, šķita, ka viņa ir ieradusies no vakuuma. Meitene bez pagātnes un nākotnes – “nākotne ir tagad,” viņa dziedāja. Es biju dzirdējis romantiskus nostāstus par meiteni ar melniem matiem, kas dzejo ierakstu sesiju starplaikos. Pirmo reizi es Petiju ieraudzīju 1975. gadā kādā žurnālā, kur bija publicēti divi viņas dzejoļi par rokenrolu, seksu un Ņujorku. Viņas foto bija fascinējošs – ne miņas no tam laikam raksturīgajām disko un glemroka krāsām, acis zaigo kā naktsputnam, tērpusies melnās ādas biksēs. Viņa izskatījās trausla un gudra. Petija ieņēma tādu pozu, it kā būtu pirmais džeks pilsētā.”Tajā laikā tas bija neticami – sieviete guvusi panākumus rokmūzikā, nekļūstot par stereotipisku sekssimbolu. 

Petijas Smitas debijas albums Horses, ar kuru strādāja Velvet Underground producents Džons Keils, bija pārliecinošs, patiess un izaicinošs mākslas darbs, un tas joprojām tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem debijas albumiem rokmūzikā. Petija arī bija pirmā no tajā laikā klubā CBGB’s muzicējošajiem māksliniekiem, kam izdevās tikt pie ierakstu līguma un izdot albumu. “Jesus died for somebody’s sins, but not mine” (Jēzus mira par kāda grēkiem, bet ne manējiem.) – viņa dziedāja. Maikls Staips no REM atceras:“Šis albums burtiski uzšķērda mani, izrāva ārā visas iekšas un pēc tam salika atpakaļ manā ķermenī pavisam citādā kārtībā.” Petija izdeva vēl pāris albumus, ar dziesmu Because The Night, ko sarakstīja kopā ar Brūsu Springstīnu, viņa ieguva pirmo Top20 singlu, uzstājās Amerikā un Eiropā, visi bija pārliecināti, ka šī uzlecošā zvaigzne kļūs par pasaules zvaigzni. Lai arī Petija novērsās no publiskās dzīves, viņa kopā ar vīru turpināja strādāt – gan mūzikā, gan rakstot dzeju un prozu, gleznojot un fotografējot. 1988. gadā viņi uz mirkli parādījās publiski – izdeva kopīgu albumu Dream Of Life, vēlāk plānoja atkal doties kopā uz ierakstu studiju, taču Fredu pārsteidza slimība un viņš atstāja šo pasauli. Drīz pēc tam Petija pieredzēja arī brāļa, viņas turneju menedžera Toda, kā arī labākā drauga, ar AIDS slimā Roberta Mapltorpa nāvi. 

Savu radošo darbu Petija raksturo kā smalku un ciklisku pārdzimšanu: “Tas ir tā, it kā, māksliniekam radot, ikreiz kā kāpuram jāsaplēš kūniņa, lai varētu pārvērsties par gaisīgu tauriņu. Un ir svarīgi izjust un fiksēt gan šo pārtapšanas mirkli, gan arī atgriešanos kāpura statusā.” 

Petija ar dēlu un meitu atgriezās Ņujorkā un 1996. gadā atsāka aktīvi muzicēt, izdodot albumus Gone Again, Gung Ho un labāko dziesmu izlasi Land. Šā gada aprīlī klajā nāca Petijas Smitas jaunais albums Trampin’. Albuma tituldziesmā, kas ņemta no amerikāņu kontralta Mariana Andersona repertuāra, klavieres spēlē Petijas meita Džesija. Viņas dēlam Džekam ir sava grupa, bet iepriekšējā Petijas koncerttūrē viņš spēlēja otro ģitāru Petijas grupā.

Trampin’ ir pirmais Petijas albums pēc traģiskā terora akta Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī. Petija vienmēr savā mākslā ir paudusi politisku nostāju, un šis albums nav izņēmums. “Es to piedzīvoju. Mana meita tieši tobrīd, kad tas notika, gāja uz skolu netālu no Pasaules tirdzniecības centra. Kā māte es biju pārbijusies. Taču pēc tam, kad es sapratu, ka ar manu meitu viss ir kārtībā, es sāku domāt, kas notiks tālāk... Es neuztraucos par savu valsti, bet gan par to, ko Amerika darīs atbildes gājienā – pret kuru valsti tiks plānota atriebība.”

Savu pacifistisko attieksmi Petija ielikusi arī dziesmā Radio Bagdad, kuras ievadā dzirdami bērni, kas rotaļājas Bagdādes ielās. Petija piedalījās pretkara demonstrācijās Ņujorkā: “Es biju kara sākšanas pretiniece un kopā ar miera organizācijām maršēju demonstrācijās. Mēs savu viedokli izteicām un izplatījām gan Amerikā, gan Eiropā. Vēlāk mēs runājām arī par to, kā Buša administrācija rīkojas un risina situāciju pēc kara. Es gribētu kādreiz apciemot Bagdādi un ceru, ka pilsētas iedzīvotāji neizjutīs nepatiku pret mani tikai tādēļ vien, ka es esmu amerikāniete.”

Petija kā ņujorkiete izjūt, kā 11. septembra notikumi ir mainījuši ikdienas dzīvi gan pilsētā, gan visā valstī: “Kaut vai tīri fiziski – torņu vairs nav tajā vietā. Kādreiz es tos varēju redzēt no savas mājas loga. Šie terora akti ir iedragājuši cilvēku pašapziņu; cilvēki ir kļuvuši bailīgāki un aizdomīgāki. Turklāt joprojām mēs Ņujorkā izjūtam vides piesārņojumu. Taču visbriesmīgākais aspekts, kā šie notikumi ir ietekmējuši cilvēkus, ir tas, ka vienīgā reakcija uz notikušo ir nacionālisma vilnis. Es uzskatu, ka tas ir pats sliktākais, kas var notikt pēc terora akta. Terorisms rodas no tā, ka pastāv ļoti lielas valstis un organizācijas, kurām ir milzīgi resursi un vara, kuras aizēno un nerēķinās ar citu cilvēku un valstu interesēm, ideoloģiju un reliģiju. Un valstis vai cilvēku grupas, kuras izjūt netaisnīgumu un apspiestību, jūtas kā slazdā, kā iedzītas strupceļā. Terorisms ir veids, kā viņi cenšas pievērst sev uzmanību un cīnīties. Šiem cilvēkiem nav ne spēcīgas aizsardzības sistēmas, ne armijas, ne masu iznīcināšanas ieroču. Viņi ir kā Dāvidi un viņiem ir jācīnās pret Goliātiem. Manuprāt, lai cīnītos pret terorismu, pirmkārt, ir jāmēģina radīt veselīgāka atmosfēra cilvēkiem, kas jūtas apspiesti, viņiem jāļauj just, ka viņi kaut ko nozīmē un ar viņiem rēķinās. Buša administrācija rīkojas tieši pretēji. Un veids, kā Amerika to visu parāda, sakot: “Mēs esam stiprākie, lielākie,” šo situāciju tikai sarežģītu un pasliktinātu.” 

Petija apgalvo, ka, pirmām kārtām sevi uzskata par pasaules cilvēku, bet, neskatoties ne uz ko, ir lepna būt amerikāniete un notikušais neesot sagrāvis viņas pašapziņu: “Mani neuztrauc, vai mana nācija ir lielākā un stiprākā pasaulē. Mani satrauc, ka mana lielā un varenā nācija izraisa kara situāciju citās valstīs. Un vēl es varu piebilst, ka ir daudz lietu un notikumu, kas mūs apdraud. Es, piemēram, jūtos apdraudēta no reklāmas industrijas – lielām reklāmu izkārtnēm ar kokakolu, modi un apakšveļu, kas ir visapkārt. Ielūkojieties internetā – vienā laidā izlec reklāmas un pornogrāfiski piedāvājumi. Reklāma, globālais bizness, mūzikas TV mūsdienās ir kā terora paveids, kas to vien dara, kā maitā jauno paaudzi. Jaunieši ir nākamā patērētājsabiedrība un šo industriju pārstāvjus, šķiet, neuztrauc viņu garīgās pasaules un politisko uzskatu stabilitāte. Pasaulē ir daudz ļaunuma, par ko uztraukties.” 

Izklausās, ka Petija, kas reiz uzrakstīja savai dziesmai vārdus People have the power (Cilvēku rokās ir vara), nav zaudējusi ticību rokenrolam un tā spējai mainīt pasauli: “Rokenrols ir spēks, tikai cilvēki to šobrīd neizmanto. Es joprojām ticu, ka rokenrols ir veids, kā uzrunāt cilvēkus garīgi un politiski. Es ticu, ka mans jaunais albums Trampin’ ir tieši šāds rokenrola ieraksts. Taču ticēt vai nē, tam, ko mākslinieki pauž ar savu mākslu, ir cilvēku izvēle. Jā, 11. septembris ir izpostījis cilvēku spēju ticēt un uzticēties, un vienmēr, kad kāds man saka: “Atceries 11. septembri!”, es atbildu: “Nē, atceries 10. septembri, dienu pirms šīs traģēdijas. Un padomā, vai tad tu pieļautu, ka tava pašapziņa un brīvība būtu iznīcināta, vai tu pieļautu, ka Buša administrācija bombardē Irāku? Padomā par savu sirdsapziņu un morālo atbildību un to, kāds cilvēks tu biji pirms šīs traģēdijas.” Es cenšos domāt šādā veidā. Mani satrauc, ka cilvēki neizmantoja savu iespēju izteikties. Lai gan bija kāds atgadījums, kad aktieris Ričards Gīrs teica runu un viņš tika izsvilpts. Tas notika vienā no lielajiem labdarības pasākumiem par godu traģēdijas upuriem. Viņš runāja par lietām, kas, manuprāt, ir svarīgas – par to, ka šajās dienās mums ir jābūt līdzjūtīgiem vienam pret otru, jācenšas nodibināt un izveidot pozitīvu komunikāciju. Cilvēki viņu nesaprata. Un šādā atmosfērā mēs, amerikāņi dzīvojam beidzamajos gados. Es uzskatu, ka radošiem cilvēkiem nebūtu jābaidās izteikt viedokli, kurš ir pretējs valdošajiem uzskatiem un nebūtu jābaidās, ka tas var ietekmēt viņu albumu pārdošanu, ka cilvēki neapmeklēs viņu filmas un izstādes. Es vīlos daudzos māksliniekos, kas nespēja pacelties pāri šīm ikdienišķajām lietām un būt stipri.”

Bieži vien, braucot turnejās, Petija izvēlas vietas, kas saistītas ar viņai tuvu cilvēku gaitām: “Man nepatīk vakaros iet uz naktsklubiem, man sagādā prieku apmeklēt vietas, kurās dzimuši, dzīvojuši un strādājuši man svarīgi cilvēki. Berlīnē es dodos uz kapsētu apciemot vācu dramaturga un dzejnieka Bertolda Brehta kapu, man patīk iedzert kafiju vecajā Einstein kafejnīcā. Reiz, kad uzstājos Vīnē, es apskatīju vietas, kur studējis Ludvigs Vitgenšteins. Biju saviļņota, apciemojot Montaņolu, kur Hermanis Hese sarakstījis Stikla pērlīšu spēli. Tas man nozīmē ļoti daudz.”

Jaunajā albumā ir dziesma My Blakean Year, kas veltīta britu dzejniekam un domātājam Viljamam Bleikam. Uz preses konferenci Petija bija paņēmusi līdzi ģitāru un nodziedāja, kā viņai pašai tīk teikt, “šo dziesmiņu”.Iesākumā viņa atvainojās, ka neesot īpaši laba ģitāras spēlētāja: “Taču tas nekas. Es neprotu arī izcept garšīgus pīrādziņus. Šo dziesmu es sarakstīju dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, slavējot Viljamu Bleiku, kuru es apbrīnoju ne vien par darbu, bet arī apzinoties faktu, ka, negūdams plašu atzinību, visu savu dzīvi viņš nepārtrauca rakstīt un saglabāja ticību paša izvēlētajam ceļam. Ar Viljama Bleika daiļradi es iepazinos jau sen, kad man māte iedeva viņa grāmatas Songs Of Innocence un Expierence. Vēlāk Viljams Bleiks ietekmēja arī manu radošo darbību, jo es no viņa mācījos, kā izmantot valodu. Viljams Bleiks uztvēra dzeju kā rokenrolu. Mēs ar Alenu Ginsbergu, kurš bija mans draugs un kuru arī ietekmējuši Viljama Bleika darbi, bieži mēdzām strīdēties par šī mākslinieka dzeju.”

Otrs vadmotīvs, kas caurvij šo dziesmu, skar 11. septembra notikumu sekas. “Dziesmā ir šādas rindas: Through off your stupid cloak/Embrace all that You fear/For joy will conquer all despair/In my Blakean year [1. Dziesmas teksta tulkojums: Aizmet prom savu smieklīgo apmetni/Apskauj to, no kā bīsties/Jo prieks ņems virsroku pār izmisumu/Manā bleicīgajā gadā.] Es to uzrakstīju, domājot, ka situāciju, kāda tā kļuva pēc 11. septembra, var uzlabot, ieskatoties bailēm acīs, jo cilvēki nav radīti, lai dzīvotu pastāvīgās bailēs un paranojā. Un vienīgais veids, kā mēs varam to vērst par labu, ir komunikācija. Bieži lietas un situācijas, kas mums iedveš bailes, iepazīstot tuvāk, izrādās, nemaz nav tik briesmīgas, un reizēm no tā visa var izrietēt kaut kas labs.”