Telpa vientuļniekiem

Mērs Blumbergs pirmdien izsludinājis projektu konkursu mazmazītiņiem dzīvokļiem, sauktiem par “mikrovienībām”, kas paredzēti jauniem neprecētiem cilvēkiem, kuri vēlas sevi iebāzt kurpju kastes izmēra mājoklī.

NYdailynews.com, 9. jūlijā

Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs nemēdz pārsteigt vēlētājus ar neprognozējamām darbībām, bet gan precīzi reaģē uz sabiedrības noskaņojumu un pieņem lēmumus, kuri tam atbilst, ir saprotami un tiek novērtēti atzinīgi; viņš, tā teikt, vienkārši apmierina kādu iepriekš vārdā nenosauktu pieprasījumu. Gluži kā ar arhitektūru – pieprasījuma apmierināšana ir šīs tradicionālās mākslas aicinājums un uzdevums. Ir ļoti maz piemēru, kad arhitektūra nevis sekojusi pieprasījumam, bet gan to radījusi, un šeit nav nekā neparasta – grūti iedomāties arhitektūras darinājumu, kurš veiktu tādu revolucionāru tirgus veidošanas pasākumu, kas būtu salīdzināms ar fotoaparāta iebūvēšanu telefonā vai tāda medija radīšanu, kas sniedz iespēju savu personīgo uzskatu un pārdzīvojumu labprātīgai tūlītējai un atkārtotai publiskošanai.

Šķiet, ka Ņujorkā, tāpat kā daudzviet pasaulē, arvien lielāka sabiedrības daļa izvēlas dzīvesveidu, kas nav saistīts ar ģimenes veidošanu un no šādas rīcības izrietošo nepieciešamību pēc atbilstošas dzīves telpas. Par galveno dzīves pamatvērtību ir kļuvusi pašapliecināšanās forma, kas vispār raksturīga mūsdienu sabiedrībai, – veiksmīgas karjeras veidošana. Savulaik šīs pašas pilsētas pārstāvis Ābrahāms Maslovs izvirzīja hipotēzi par cilvēcisku būtņu prioritāšu sakārtojumu piramīdas formā, kur pašapliecināšanās un atzinība aizņem virsotnes augšējo daļu, bet tādas savulaik pašsaprotamas vērtības kā ģimene un mīlestība – vidus posmu. Šobrīd tūlīt pēc fizisko vajadzību apmierināšanas seko virsotne – vidus posmu izlaižot. Ir izveidojusies sabiedrība, kas iemācījusies aizvietot ģimeni ar daudz plašāku ļaužu loku, kuru starpā iespējams dalīties visintīmākajās savas dzīves detaļās, uzskatos, attēlos. Šeit vislielāko ietekmi ir atstājis fotoaparāts mobilajā telefonā un sociālie tīkli, kuri neļauj būt vientuļam, bet rada ilūziju, ka tu nepārtraukti esi cilvēkos. Fizisko tuvību ir aizvietojusi “digitālā” tuvība un “globālā” ģimene. Tieši šādai sabiedrībai, pēc Blumberga domām, ir nepieciešami nelieli patvērumi diennakts tumšajam laikam un vieta, kurā īslaicīgi izvietot tos garderobes un saimniecības priekšmetus, kas tobrīd nav nepieciešami, un kura varētu kalpot arī par bāzes nometni savu jaunāko pārdzīvojumu un atklāsmju nosūtīšanai publiskās ģimenes vērtējumam. Var droši apgalvot, ka Ņujorkas apbūves noteikumi pilsētas mēra spiediena rezultātā tiks mainīti. Un, pretēji šobrīd spēkā esošajiem nosacījumiem, kuri pieprasa veidot apbūves vienības ar dažāda lieluma apdzīvojamajām platībām, pilsētas vara atļaus veidot ēkas, ēku kompleksus un veselus kvartālus, kas sastāvēs tikai no vienistabas dzīvokļiem “tīmekļa” ģimenes locekļiem. Tiks radīta tiesiskā bāze pieprasījuma apmierināšanai.

Nemēģinot prognozēt tuvāko piecdesmit gadu Ņujorkas centrālās daļas apbūves iespējamos attīstības virzienus, var teikt, ka vēsturiski blakus tām sociālajām parādībām, ko ierasts attiecināt uz Lielās depresijas un pēckara laiku, tieši likumdošanas izmaiņas negaidīti noveda pie jauna pieprasījuma izveidošanās.

Amerikas arhitektūras ikona Frenks Loids Raits jau 30. gados savā utopiskajā projektā “Broadacre City” lika teorētiskos pamatus vidusmēra amerikāņa nacionālajam sapnim par privātmāju, piedāvājot sadalīt valstij piederošo zemi starp iedzīvotājiem – katram pa četriem akriem. Pēckara gadu ASV valdība, cīnoties pret pārmērīgo arodbiedrību ietekmi uz valsts politiskajām un ekonomiskajām norisēm, pieņēma vairākus likumdošanas aktus, kas apzināti veicināja hipotekāro kredītu pieejamību, padarot iespējamu šī sapņa piepildījumu un veicinot tādas gandrīz vai bezgalīgas, vienmuļas un apnicīgas pilsēttelpas rašanos, ko mēdz saukt par par pilsētu izplešanos – “urban sprawl”. Nokļuvušas hipotekārajā gūstā, ģimenes kļuva par ķīlniekiem ne vien aizdevējiem, bet arī pašas sev un saviem tuvākajiem, jo pieļautie parāda atdošanas termiņi uz daudziem gadu desmitiem izslēdza tādas brīvības kā dzīvesvietas (tātad arī kaimiņu un apkārtējās sabiedrības) maiņu, neuzticību, šķiršanos, jaunas ģimenes un jauna cilvēka dzīves veidošanos ārpus autobrauciena sasniedzamības robežām.

Astoņdesmito gadu beigās parādījās sabiedrības pārstāvji, kurus vairs nesaistīja hipotekārie parādi, kuri bija novērtējuši labprātīgā ieslodzījuma tumšās puses līdz vissīkākajai detaļai, kuri gribēja izrauties no ierastā loka, dzīvot jebkur, tikai ne savā dzimtajā reģionā, dzīvot jebkā, tikai ne tā kā viņu vecāki. Tā bija paaudze, kura bija gatava nepieļaut tādu apstākļu rašanos, kas neatgriezeniski ierobežotu viņu brīvību.

Sākumam derēja kopīgi īrēti dzīvokļi, priekšpilsētas, gari braucieni sabiedriskajā transportā. Pašaizliedzīgā pašapliecināšanās cīņa, atzinības meklējumi un neierobežotais laiks, ko bija iespējams šai cīņai veltīt, deva blakusrezultātus – labklājības līmeņa strauju celšanos, kurš ļāva pretendēt ne vien uz labāku apģērbu, auto, ceļojumu, bet visai drīz arī uz īpašu apdzīvojamo telpu. Tie jau ir četrdesmitgadnieki ar “plusu”, kuri vēlas (un nu jau var atļauties) dzīvot pilsētas centrā, ierasti vēl arvien nevēlas ilgtermiņa saistības, un Ņujorka, Parīze, Londona viņiem ir gatava panākt soli pretī un piedāvāt ne tikai jaunu mājokļu, bet arī jaunu pilsētas tipu – pilsētu brīviem vientuļniekiem.