Tēlnieks tīģera ādā

Reizēm žēl, ka, veidojot rakstu par kādu cilvēku, nevar viņu raksturot vienkārši: “Ziniet, Lukašenko Baltkrievijā ir tas pats, kas Fidels Kastro Kubā.” Šķiet, ka politiķus salīdzina visbiežāk, īpaši odiozus. Salīdzina arī rakstniekus un māksliniekus. Nesen “Sestdienā” izlasīju, ka Janis Rozentāls latviešiem esot bijis tas pats, kas kāds somu mākslinieks attiecīgi Somijā.

Maskavā, gaidot Zuraba Cereteli muzejā pašu Zurabu Cereteli, es mokoši domāju par šī mākslinieka “priekšā stādīšanu” latviešu auditorijai vienā teikumā, lai, tā teikt, viss būtu skaidrs uzreiz. Bet nesanāca. Garais stāsts, savukārt, sākas 1934. gadā Gruzijā, kur Zurabs Cereteli piedzimst un daudzsološi sāk savu karjeru mākslā. Sākumā viņš strādā par mākslinieku Arhitektūras pārvaldē un kopā ar ekspedīcijām daudz ceļo pa Gruziju. Cereteli ir labs zīmētājs vēl joprojām, viņš zīmē visur, gan lidmašīnā, gan Krievijas Mākslas akadēmijas sēdēs, gan pieņemšanās. Vēlāk pievēršas lielākiem apjomiem – veido mozaīkas bērnu kinoteātrim Tbilisi, kūrorta kompleksu Picundā un pat monumentālo ansambli Uļjanovskā.

Pieļauju, ka virzība pretī monumentālajām formām sākās 1974. gadā Adlerā, kad, kā vēstī Cereteli oficiālā biogrāfija, “mākslinieks sevī sajuta jaunrades spēku pilsētbūvnieciskā līmenī, lai radītu darbus, kas spēj organizēt lielus laukumus un tādējādi kļūt par svarīgām dominantēm pilsētas mērogā.” Šis spēks ir bijis tik liels, ka izvietojis šīs dominantes ne tikai Adlerā, Tbilisi un Maskavā, bet arī Londonas Sitijā (“Cilvēks iziet caur sienu”), Seviļā (“Kristofers Kolumbs”, veltījums Amerikas atklāšanas piecsimtgadei), Parīzē (piemineklis Šarlam de Gollam), Jeruzālemē (veltījums pirmajiem krievu svētajiem tēviem), Ņujorkā (pie ANO ēkas), bet tieši pretī vietai, kur atradās Dvīņu torņi­, Ņūdžersijā sliesies terorisma upuriem veltīts piemineklis “Asara”, Brokportā novietoto skulptūru sauc “Gaisma un zināšanas – mieram” (padomju laikā Cereteli pat ir strādājis par Brokportas universitātes pasniedzēju). Uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi.

Cereteli darbnīca-muzejs ir viens no Maskavas apskates objektiem: turp ved ekskursijas un ārzemju delegācijas: sākot ar Adriāno Čelentāno un beidzot ar Džordžu Bušu. Maskavā Cereteli skulptūras atrodas visur: sākot ar milzonīgo nerūsējošā metāla sakausējumu, kurš nosaukts Pētera Pirmā vārdā (veltījums Krievijas flotes trīssimtgadei), un Kristus Glābēja tempļa vārtu dekoru un beidzot ar citiem, kas Latvijā vēl mazāk zināmi, starp tiem memoriāls totalitārisma upuriem Poklonnaja Gorā, galvenais Uzvaras monuments, tautā saukts “Sieviete uz adatas”, kā arī krietni izdekorētais metro “Uzvaras parks”, kur rodas iespaids, ka visi 1812. gada kara krievu pulkveži bija gruzīnu izcelsmes. “Dominante” Maskavā sašūpojās, kad presē parādījās runas, ka mākslinieks grib uzstādīt pieminekli Josifam Brodskim: īsā laikā mājaslapā www.helptobrodsky.ru tika savākti 13 500 paraksti pret šī pieminekļa uzstādīšanu, un nu tas ir aplūkojams vien meistara darbnīcā. Tomēr visskaļākā neuzstādīšana notika Jaltā: Krimas varasvīri nolēma pasūtīt māksliniekam Jaltas konferencei veltītu pieminekli. Viens-divi-gatavs! Pēc neilga laika uz soliņa sēž Rūzvelts, Čērčils un Staļins. Diemžēl, nedz pasūtītāji, nedz veidotāji nebija ņēmuši vērā visai nopietnu apstākli – Krimas tatāri paziņoja: ja būšot vajadzīgs, tad viņi uzspridzināšot ne tikai Staļinu, bet arī tā veidotāju, un, ja nepieciešams, tad arī sevi – bet Staļins Krimā mierīgi uz soliņa nesēdēs. Tomēr piemineklis izrādījās kārdinošs: šad tad Cereteli zvana Sahas Republikas prezidents un par bargu naudu piedāvājas to nopirkt. Cereteli nepārdod: “Negribu, un viss!” Maskavā Aleksandra dārzā uzstādīti klauni no vēl neizveidotā bērnu Rotaļu parka, kuram 1994. gadā Maskavas mērija atvēlēja 300 hektārus. Krievijas atbilde Disnejlendai, kuru, kā runā, bija ieplānojis jau Ņikita Hruščovs, kavējas, žurnālisti ceļ traci par mākslinieka saistību ar azartspēļu biznesu, krāsaino metālu eksportu un Maskavas tēlu kropļojošiem pieminekļiem, bet Cereteli turpina čakli strādāt.

Fragments no publicista Jegora Gorodecka atklātās vēstules Gruzijas prezidentam 2004. gada 3. jūnijā

Godātais Prezidenta kungs!

Krievijas sabiedrība ar sajūsmu seko līdzi jūsu veiksmīgajiem risinājumiem kadru politikas jautājumos. Vēro, cik jūs gudri izmantojat pasaules gruzīnu diasporas milzīgo potenciālu, pievēršot tās labākos pārstāvjus vēsturiskajai dzimtenei. Nenoliedzami, ka gan Salome Zurabišvili ārlietu ministres amatā, gan Kaha Bendukidze, kurš nesen ieņēmis ekonomikas ministra amatu, nodrošinās Gruzijai jaunas vēsturiskas perspektīvas. Pēc Gruzijas iekļaušanās civilizēto valstu saimē, kā arī pēc īsteni liberālu reformu ieviešanas Krievijai vairs nav par ko uztraukties.

Mēs aicinām jūs neapstāties šīs veiksmīgās stratēģijas īstenošanā. Katram Maskavas iedzīvotājam ir acīmredzams: nav labākas kandidatūras kultūras ministra amatam kā izslavētais tēlnieks monumentālists Zurabs Cereteli. Nebūs vietā aprakstīt Cereteli nopelnus tēlniecības un akmeņkalšanas jomā, gluži tāpat kā tautu draudzības stiprināšanas sfērā un ekonomisko saišu dibināšanā. Tikai nelabvēļu skaudība traucē Zurabam Konstantinovičam pilnā apjomā realizēt savas radošās ieceres. Vienīgi atgriežoties dzimtajā zemē, viņa talanti varēs pilnvērtīgi uzplaukt – gan kā radošai personībai, gan kā uzņēmējam.

Ekonomiskie un politiskie labumi, ko Gruzija iegūtu no jaunā kultūras ministra, ir ne mazāk acīmredzami kā kultūras jomā. Drīzumā Gruzija pārvērtīsies par varenu krāsaino metālu eksportētājvalsti. Spēļu zāles un izklaides iestādes nekavējoties vērs vaļā savas durvis Gruzijas vēstures un arhitektūras pieminekļos, piesaistot valstij daudzus jo daudzus tūristus. Bet draudīgais solījums beidzot uzsliet Amerikā Kolumba pieminekli, kā arī citas Cereteli aktivitātes var kļūt par varenu diplomātiskā spiediena ieroci uz attīstītajām valstīm. Lai jūs nebiedē nedz kultūras ministrs, nedz viņa kultūra! Ar batono Zurabu Tbilisi veidols pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Senie Gruzijas tēlniecības pieminekļi, Cionas baznīca un Mchetas ansamblis iegūs jaunu dzīvi, ja Zurabs Konstantinovičs izdaiļos tos ar skulpturālām grupām, līdzīgi kā Kristus Glabēja templī Maskavā. [..] Dārgais Mihail Saakašvili! Lūdzu, atsauciet Zurabu vēsturiskajā dzimtenē! [..] Tikai jūs spēsiet nolikt viņu pie vietas!

Maskavas laiks 11:15-11:59. Darbnīca
(Mākslinieks glezno. Atraujas uz īsu brīdi, lai saņemtu žurnālu.)

Zurabs Cereteli: Par ko raksta jūsu žurnālā, vai par mīlestību? (Šķelmīgi paskatās uz manis dāvāto februāra RL numuru ar kailo sievieti uz vāka.)

Rīgas Laiks: Par mīlestību… uz gruzīniem, pagājušajā žurnālā, piemēram, bija raksts par Merabu Mamardašvili, tagad, lūk, par jums rakstīsim.

Cereteli: (Smaida.) Runāja viņš ar mani, mēģināja izjautāt… (Sāk gleznot kokam lapas.) Daudzi mani draugi viņu pazina: labs cilvēks, dižens… (Glezno.) Ļoti slavens.

RL: Un par ko gan viņš jūs izjautāja?

Cereteli: Par Gruziju. Toreiz, astoņdesmito gadu beigās, bija tādi interesanti brīži: nu ļoti jau viņš, cilvēks pārdzīvoja, ļoti gribēja palīdzēt Gruzijai…

RL: Un kā Gruzijai var palīdzēt?

Cereteli: Veikt lielu inventarizāciju un parādīt faktus… (Sparīgi.) Faktus, kas liktu inteliģencei ņemt rokās visu tur notiekošo! Nevis ļaut ieņemt vietu mazizglītotiem ļautiņiem, kuri tur visu pārņēmuši savās rokās un rada… sliktu laiku. (Pasmaida.)

RL: Vai jūs ir aicinājuši strādāt uz Gruziju?

Cereteli: Nē, nē, neviens nav aicinājis. Nē, neviens…

RL: Bet ja nu dzimtene sauktu?

Cereteli: Nu nē. Sen jau dzīvoju šeit, Maskavā – kopš septiņdesmitajiem gadiem, es barojos šeit, tā ka…

RL: Jūs domājat – jūs barojaties garīgā, radošā nozīmē?

Cereteli: Jūs taču redzat (ar galvu pamāj darbnīcas dziļumā) – es esmu šeit. Ja jūs vēlaties mani sastapt, tad nāciet uz šejieni, esmu šeit jau kopš agra rīta. Šeit ir mana dzīve.

RL: Pēdējā laikā daudzi gruzīni atgriežas dzimtenē, lai, tā teikt, palīdzētu celt valsti.

Cereteli: (Sapīcis.) Ko nozīmē – celt valsti? Es atrodos savā dzimtenē un esmu arī Gruzijā. Ziniet, man par to visu nāk smiekli. (Piemiedz acis un rūpīgi izzīmē kārtējo koka lapiņu.) Reizēm taču ir tā, ka vīrs un sieva paņem pauzi. Manās attiecībās ar Gruziju arī ir iestājusies pauze.

RL: Un jūs būtu vīrs, bet Gruzija – sieva?

Cereteli: (Smejas.) Uz pusēm!

RL: Kas jūs visvairāk satrauc šajās, ja tā varētu teikt, personiskajās attiecībās?

Cereteli: (Atmet ar roku.) Teikšu jums atklāti: par to šodienas politiku es pat zināt neko negribu. Ne arī jaukties tajā iekšā. Par mākslu – lūdzu, par to vienmēr esmu gatavs parunāt! Vai par mīlestību…

RL: Ejot pie jums uz darbnīcu, nākas iziet cauri vairākām lielām telpām, kuras no apakšas līdz augšai ir piekārtas ar jūsu gleznām. Zinot arī jūsu sabiedriskās aktivitātes, rodas jautājums: kā jūs to spējat paveikt?

Cereteli: Darbs, tikai darbs. Katru dienu no paša rīta sāku ar darbu (koka lapas gleznā tiek papildinātas ar dzelteno krāsu), un uzskatu, ka ieguldītā darba daudzums nosaka talantu.

RL: Jūsu darbi ir izstādīti daudzās valstīs visā pasaulē, un kā UNESCO labas gribas sūtnim jums nākas daudz ceļot. Vai ir kāda valsts, izņemot Krieviju un, protams, Gruziju, kura jums ir nepieciešama, kurā jūs vēlētos palikt uz ilgāku laiku?

Cereteli: Ar vislielāko prieku es brauktu uz Brazīliju, tur es esmu strādājis, un tā ir vieta, kur vienmēr gribas atgriezties. Kapakabanā, piemēram… Kaut kas tur ir pavisam atšķirīgs: īpaša muzikalitāte, dzīvesprieks, no paša rīta visur sākas svētki, un tā-ā-āds skaistums visapkārt…

RL: Un kā jūs izjūtat skaistumu? Kā vērtējat to, kas ir skaists un kas nav?

Cereteli: (Turpina gleznot.) O-o-o! Skaistums ir tur, kur ir pareizas proporcijas. Proporcijas un gars! Ziniet, piemēram, reizēm mani draugi ir sajūsmā par tādiem cilvēkiem, tādām… sievietēm, kurās, šķiet… Kurās, šķiet, nav nevienas skaistas, nevienas pareizas līnijas, bet kurās iemīlas! Un kad es jautāju: klausies, kas gan tev viņā var patikt? Viņš man saka: ak, bet viņa ir tik skaista! Bet es kā mākslinieks redzu: viņa ir vienkārši neglīta. Mākslinieks vienmēr visu redz skaidri, ievēro visas detaļas. Piemēram, es ļoti labi pārzinu cilvēka anatomiju, un varu dot vērtējumu vizuālām lietām.

RL: Mani gan, šķiet, audzināja tā, ka skaistums ir garā, lietās, kuras, kā jūs sākumā minējāt, ne vienmēr tiek mērītas pēc formas kritērijiem.

Cereteli: Bet es, piemēram, ieraudzīju jūs, un uzreiz sāku domāt par proporcijām…

RL: Būs grūti, ja jūs par mani runāsiet, parunāsim labāk par jums! Jūs kā mākslinieks, piedevām vēl būdams temperamentīgs gruzīns, laikam bieži un ātri iemīlaties?

Cereteli: Ai, ziniet (sapņaini), man ir bijis arī ilgs romāns, ļoti ilgs. Nevaru jums teikt, kas tā bija par sievieti, bet tas bija ilgstoši (lepni) – sešus gadus. Tas ir ļoti daudz.

RL: Interesanti… Bet es vēlētos nedaudz atgriezties pie mākslas.

Cereteli: Mēģiniet.

RL: Maskava un daudzas citas pilsētas, pateicoties jums, ir mainījušas, ja tā var teikt, savu siluetu, jūsu vārdiem runājot – savas proporcijas…

Šajā brīdī Cereteli mobilajā telefonā sāk skanēt polifonisks “Bolero”, un viņš iesāk lietišķu sarunu, bet sarunu ar mani viņa vietā turpina preses sekretāre Irina. Viņa stāsta, ka 2005. gada 16. septembrī Ņujorkā jau ielikts pamatakmens Cereteli piemineklim “Asara”, kas veltīts Dvīņu torņu upuriem. Es savukārt pievēršos kaila vīrieša un sievietes figūru maketam – atceros, ka tieši šīs figūras gigantiska ābola iekšpusē mani iepriekš pārsteidza Mākslas Akadēmijas galerijā. “Tie ir Ādams un Ieva,” paskaidro Irina. “Mākslinieka ideja bija tāda: iekožot ābolā, cilvēki ieguva visas baudas, kādas apdzied antīkā literatūra. Bet ābola iekšpusē savukārt ir milzīga antīkā erota krātuve: Zurabs Konstantinovičs ir savācis visu, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. Kaut gan kopētu sižetu šeit nav, no daudzajiem avotiem mākslinieks ir smēlies tikai iedvesmu. Tā ir saudzīga attieksme pret antīko kultūru. Un tajā pašā laikā tas ir autora darbs, jo ir mainīts gan mērogs, gan citas principiāli svarīgas lietas. Runājot par monumentu, kas veltīts cīņai pret AIDS (pievēršas cita pieminekļa maketam), UNESCO ir pieņēmusi to kā šīs cīņas simbolu. Redziet, šajā fotogrāfijā UNESCO ģenerālsekretārs stāv pie pieminekļa. Ko tas nozīmē? Redziet šos divus gredzenus fonā vīrietim un sievietei? Tie simbolizē nesaraujamu mīlestību: ja mīlestība paliks šķīsta un izslēgs gadījuma sakarus, tad slimot ar AIDS nebūs nekādas jēgas. Tātad, būtībā nav nepieciešami nekādi īpaši AIDS novēršanas pasākumi, ir pietiekami ar to, lai cilvēki kļūtu cildenāki, lai izslēgtu šīs nejaušības, jo attiecību skaidrība AIDS iznīcina. Gluži tāpat kā savā laikā vienkāršu higiēnas normu ievērošanas rezultātā tika izskausts mēris. Un šie pieminekļi tāpat kā “mēra kolonnas”, kuras uzslēja par godu kādam svētajam vai Madonnai par to, ka viņi atbrīvoja pilsētu no sērgas, vienlaikus katram garāmgājējam arī atgādinās, kam tieši ir jāpateicas par savu dzīvību. Tas ir, dievišķajai klātbūtnei.” Šai brīdī mākslinieks ir beidzis sarunu un atkal pievēršas man.

Cereteli: Ja ir pavards, mājas pavards, ģimene, tad dzimst veseli bērni, bet no visādiem citādiem gadījumiem arī rodas visas pasaules nelaimes. Atcerēsimies – vēl nesenā pagātnē visur stāvēja pieminekļi, kas atgādināja par tautas varonību cīņā pret vāciešiem…

RL: …vai Ļeņina pieminekļi. Starp citu, kā jums liekas, vai tie ir jāatstāj?

Cereteli: Tas pats par sevi… Skaidrs, ka katrs savu ideoloģiju mēģina realizēt ar mākslas palīdzību.

RL: Interesanti, kurš no jūsu pieminekļiem vislabāk patīk jums pašam?

Cereteli: Es tā par to nemaz nedomāju, jo esmu aizņemts ar radīšanas procesu: skatos, kā izdarīt ko jaunu, un necenšos skatīties atpakaļ vakardienā.

RL: Tas ir – jūs par to nedomājat?

Cereteli: Ziniet, tā ir tāda profesionāla slimība: man visu laiku vienkārši gribas strādāt, un tad nepārtraukti attīstās fantāzija… (Aizrautīgi.) Lūk, tagad man, piemēram, “nāk” manas bērnības atmiņas. Es atceros, ka eju uz gaiļu cīņām. Jūs zināt, kā tas bija? Apkārt stāvēja ļaudis un derēja, kurš būs pirmais, kurš uzvarēs. Es neatceros, ka tur būtu derēts uz naudu vai ko tādu, galvenais – lai gailis būtu stiprs, tā bija tipiska zemnieku spēle. Redziet, es to parādīju savā gleznā: visi skatās un domā: ēeh, kuram gan tūlīt, tūlīt šķīdīs spalvas!

RL: Un tas mazais puika esat jūs?

Cereteli: Jā, es skatos platām acīm uz to visu, lai pierādītu jums, ka es pats to visu esmu redzējis. Vēl atceros – sēdēja kalnos ļaudis un atcerējās bijušos laikus, to, kas bijis pirms simt, pirms trīssimt gadiem. Pagājušā gada augustā es biju Gruzijā un skatos, ka astoņdesmit procenti un pat vairāk raugās uz Krieviju ar labvēlību.

RL: Vai jums pašam ir svarīga tautas atzinība? Par jūsu darbiem sabiedrībā notiek visai plašas diskusijas.

Cereteli: (Strauji pārtrauc.) Ziniet ko: es nu pats gan diezgan labi zinu, ko daru! (Lēni, uzsvērti mierīgi.) Un tāpēc es… nepievēršu tam lielu uzmanību.

RL: Un tādi negatīvi viedokļi – tie jūs neaizvaino?

Cereteli: Nē. Nudien nē! Tiesa, reizēm izsakās pilnīgi nezinoši cilvēki. Tas viss ir kaut kā speciāli organizēts, tas nav… godīgi. No kurienes gan tāds, kurš nekad zīmuli nav rokā turējis, zinās, kas ir pareizi un kas nepareizi!

RL: Bet ja nu kāds no šiem kritiķiem tomēr ir turējis to zīmuli rokā vai varbūt ir mākslinieks?

Cereteli: Protams (domīgi), ir cilvēki, kuriem es ticu. Bet no īstiem māksliniekiem, kuriem es ticu, es neko tādu neesmu dzirdējis. Un jūs ieejiet MA galerijā un paskatieties uz ļaudīm, kas tur stāv rindā. Vakar, piemēram, mani apstādina kāds vīrietis un saka: “Ak, es jūsu darbus iepriekš nezināju, un tagad es gribu atvainoties!” Un sāk man stāstīt, ka piedalījies kādā tur pasākumā pret mani.

(Ieskanas “Bolero”. “Labs, labs rīts, dārgais! Kā tantei ar veselību? Kā varu tev palīdzēt?” Aptuveni pēc 10 minūtēm atsākas saruna.)

Cereteli: Nupat Manēžā gatavojām manu izstādi un izdabūjām no visām malām manus darbus, kurus es biju atlicis malā, jo man tie nepatika. Tagad skatos – tīri tā nekas…

RL: Jūs esat UNESCO brīvas gribas sūtnis. Kuras no pasaules problēmām jūs satrauc visvairāk?

Cereteli: Tas, kas mani satrauc, pret to es arī darbojos: ar mākslas palīdzību cīnos pret terorismu un AIDS.

RL: Mākslai piemīt varens spēks, laikam tāpēc katras nākamās ideoloģijas pārņēmēji vienmēr novāc iepriekšējos “ieročus”. Jums taču kā māksliniekam noteikti piemīt zināma gaišredzība (Cereteli piekrītoši māj ar galvu) attiecībā uz nākotni: vai jūs redzat savu Pēteri Maskavā pēc 100 gadiem?

Cereteli: Es tūlīt atbildēšu: man ir to šedevru saraksts, kuri pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem Krievijā tika iznīcināti, uzspridzināti un kas tikai vēl ar tiem netika darīts. Visi brīnišķīgi darbi, un tas saraksts ir garš. Es tos gribu iekļaut akadēmijas mācību programmā kā diplomdarbus, bet nākotnē, protams, centīšos tos uzstādīt. Tas būs nākamais solis politikā mākslas aizstāvībai. Nu, vai laba doma?

RL: Doma jau laba.

(“Bolero.” Pēc runātā var noprast, ka māksliniekam paredzētas pusdienas ar delegāciju no Japānas vēstniecības.)

Cereteli: (Taisnodamies.) Redziet, kā ir: cilvēki zvana, visiem kaut ko vajag… Varbūt jūs… pastaigājiet pa māju, paskatieties apkārt, tēju iedzeriet! Mēs varētu turpināt vakarpusē, tad es būšu Akadēmijā, tad varēsim mierīgi parunāt!

Maskavas laiks 12:10-13:30.
Muzejs

Sagaidu Irinu un mēs dodamies ekskursijā pa muižu, laikam tā varētu latviski skanēt tas, ko paši krievi dēvē par “imeņije”. Mums ir jāiziet no darbnīcas un, šķērsojot iekšpagalmu, jādodas uz galveno ēku, kas no ārpuses nešķita īpaši dižena, tomēr, ienākot iekšā, pārsteidz ar saviem teju vai Rundāles mērogiem. Es, protams, pārspīlēju – Bīriņu pils. Aptuveni tā. Pagalmā stāv marta sniegā ieslīguši bronzas dievi un dievietes, sienas grezno mozaīkas, gar netālā žoga malu sasēduši gigantiski klauni no neuzceltā atrakciju parka, bet gar ieeju goda sardzē stāv nozīmīgāko Krievijas caru un carieņu bistes. Irina mani ved cauri daudzajām zālēm, kur vienojošais elements ir Cereteli gleznas. Vēl darbnīcā sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka man vairums no tām tīri labi patīk. Īss raksturojums būtu tāds: to magnētismu rada samērīgi izmēri, košas krāsas, dinamika un dzīvesprieks. Patiesībā tieši gleznas sagādā man vislielāko izbrīnu. Cereteli tās nekad nepārdod un nedāvina: esot bijuši tikai atsevišķi gadījumi pēc īpašas pierunāšanas vai dāvāšana jūtu uzplūdā… Šeit, tāpat kā darbnīcās tās ir sakārtas vairākās rindās un grezno burtiski ikvienu sienu no augšas līdz pat apakšai. Dīvainā kārtā, tas diezgan patumšo un nopietno 18.–19. gadsimta interjeru padara daudz jestrāku: “Šī ir atpūtas telpa, tur ved trepes uz otro stāvu, šajā fotogrāfijā ir Zurabs Konstantinovičs kopā ar savu tēvu viņa 98. jubilejā, šī ir ēdamzāle: mākslinieks mīl vakaros draugu kompānijā pasēdēt un parunāt.” Un norāda uz garu, vairāk nekā trīsdesmit personām servētu galdu lielas zāles vidū. Nākamajā zālē pie spoguļa novietotas antikvāras apakštasītes, kā arī Maskavas mēra Jurija Lužkova un Krievijas prezidenta Putina foto dubultportrets. Un tad jau esam nokļuvušas līdz vietai, kur gaida apsolītā tēja. Gādīga saimniece piedāvā pagaršot kizila tēju ar hačapuri. Mums pievienojas tumīgs vīrietis uzvalkā ar sārtu seju un pāri galvaskausam pārķemmētiem matiem. Viņa runas maniere ir klīrīga: “Tas ir pīrāgs ar raugu? Nē, gavēņa laikā varu tikai macu! Vai ir maca? Nav…Vispār, tas pīrāgs izskatās diezgan garšīgs…” Seja iegūst bēdīgu izteiksmi, bet rokās tiek paņemts nazis, ar to sāk mizot ābolu, tad sagriež un ēd to ar nazi un dakšiņu. Pēkšņi ierodas Cereteli. Irina sarauc uzacis: “Jūs vēl esat šeit, japāņi zvanīja jau divas reizes – jūs taču zināt, cik tie ir punktuāli!” Vīrietis ar ābolu komentē, intonācijā ir pārākuma sajūta: “Ak, japāņi? Es jums teikšu tā: kavē re-gu-lā-ri. Nekad nekur laikā neatnāk.” Vīrietis esot pazīstamais mākslas zinātnieks Dmitrijs Švitkovskis, viņam bieži nākoties strādāt ar ārzemju delegācijām. Cereteli apsēžas uz krēsla maliņas un kaprīzi sarauc lūpas: “Ziniet ko, negribu es ne pie kādiem japāņiem, laika man arī nav – labāk pastrādāšu!” Šķirsta zīmēšanas bloku, kuru ņem līdzi uz visiem pasākumiem. Cilvēki, kas bariņā pārvietojas līdzi māksliniekam un kurus es nodēvēju par “svītu”, sāk nervozēt. Irina un vīrietis sāk uzskaitīt iemeslus, kāpēc tomēr būtu vērts aiziet. Cereteli pieceļas un nopūšoties iziet pa durvīm: “Aizejiet uz manu izstādi Manēžā!”

Maskavas laiks 15:18-16:41.
Manēža

Viena no lielākajām, varbūt pat – pati lielākā Maskavas izstāžu zāle, kas atrodas trīs soļu attālumā no Kremļa. Izgājusi cauri metālu detektoram, laikam jau, lai novērstu iespēju kādam no plašā anticienītāju pulka ienākt ar spridzekli, kā tas bieži vien ir ticis piesolīts, nokļūstu zālē. Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Cereteli darbību mākslas laukā, ikvienam apmeklētājam aizraujas elpa: tā ir fiziska sajūta un grūti pateikt, cik to ietekmē mākslas spēks kā tāds. To, ka sava nozīme ir mērogam, daudzumam un raibumam, noliegt nevar. Uz video projektora tiek rādīta filma par Cereteli nopelniem, īpaši izceļot, ka par labdarību gan nav pieņemts skaļi runāt, tomēr drīz pēc tam “neuzkrītoši” pieminot, cik ļoti mākslinieks mīl bērnus un kā viņam patīk tiem palīdzēt. Kā arī, kā tieši un kur tas ir noticis. Trīs televizora ekrānos vienlaikus tiek demonstrētas trīs citas filmas par mākslinieka dzīvi. Vienu no tām, par Pētera Pirmā pieminekļa uzstādīšanu, es noskatos ar diezgan lielu interesi: izrādās, ka daudzas no būvniecībā izmantotajām sarežģītajām tehnoloģijām ir paša Cereteli jaunievedums, bet tīstoklis Pētera rokās, kurš tautā “draudzīgi” tiek dēvēts par falla imitatoru, nezin kāpēc ir pat apzeltīts. Izstāde sākas ar Krievijas un arī Gruzijas aizbildņa sv. Georgija pieminekļa maketu. Tā oriģināls atrodas Ņujorkā pie ANO ēkas: zem zirga pakaviem mokās uzvarētais kodolpūķis – sacirstais ķermenis izgatavots no tālas un vidējas darbības rādiusa raķešu čaulām. Nolemju pievērsties izstādes tēlniecības daļai. Georgijs zirgā izskatās tāds norūpējies pēc grūtā darba. Jo tālāk, jo… Princese Diāna vienos kruzuļos, lēkājošs Vladimirs Visockis, kuram no muguras nezin kāpēc ārā rēgojas pareizticīgo baznīcu torņi, kāds cilvēks, kurš it kā sastāv no divām daļām: labā puse tiesneša drēbēs, bet kreisā puse “zeka” kamzolī. Tad vēl sv. Ņina, Māte Terēze, Kristofers Kolumbs, Šarls de Golls, neskaitāmi Čaplini utt. Uzskaitījums vien varētu aizņemt diezgan daudz vietas.

Tomēr visšausmīgākais manā skatījumā, bija piemineklis Beslanas bērniem, pareizāk sakot, dažas tā precīzi un rūpīgi izstrādātas detaļas: sēdošs Buratino un spēļu bruņurupucis. Nezin kāpēc īpaši mani satrieca Buratino. Tad jau genocīda upuriem bija daudz labāks: ārkārtīgi naturālistiskas kailu, izģindušu cilvēku figūras. Lai nomierinātos, nolēmu palasīt atsauksmes. Rezumējot īsi: cilvēki ir sajūsmā. Cik labi, cik skaisti, cik izcili un ka noteikti vajag vēl. Ieraksti ir patiesi: meitene man blakus, aiz centības iespiedusi mēli zobos, raksta : “Liels paldies jums par skaisto…bla-bla-bla.” Kaut gan tas jau ir skaidrs: Cereteli pretinieki nemaz uz šejieni nenāk. Viskritiskākā ir šāda: “Pēc iepazīšanās ar jūsu gleznām ES JUMS PIEDODU Pēteri Pirmo. Maskavietis.”

Tālāko sienu rotā darbi emaljas tehnikā ar reliģisku simboliku. Katra izmērs varētu būt 3x4 metri, bet Galerijas kafejnīcā biju redzējusi vismaz 3 reizes lielākas. Līdz šim lielākais emaljas darbs, ko bija nācies redzēt, nepārsniedza 60 centimetrus. Diezin kādās krāsnīs tos apdedzina? Domnās, vai? Šādi domājot, pētīju gigantiskos mākslas darbus un kāpos atpakaļ, līdz gandrīz uzskrēju virsū Marinas Cvetajevas cilnim, kurā īpaši izcēlās milzīgas nopulētas krūtis, – nu īsta Bella Ahmaduļina! Kaut gan turpat stāv arī pati Ahmaduļina, nezin kāpēc slavenās krūtis īpaši neizceļas uz pārējā ķermeņa fona. Dziedātājs Kobzons, dzejnieks Vozņesenskis, Jurija Lužkova piemineklim rokās slota, viņš mēž ar monētām pildītas konservu bundžas, bet no priekšauta rēgojas avīze “Izvestija”. Slotas gals plūstoši pārvēršas laternas stabā… Apkārt viņam izvietojušies pilsētnieki: saskatu ceļojošus artistus, vecus večukus, māksliniekus, ielu tirgotājus un bērnus. Visi kā viens (izņemot pašu mēru) ir ar gruzīnu vaibstiem. Neraugoties uz mākslinieka ciešo draudzību ar Juriju Lužkovu, pret Cereteli februāra sākumā ir ierosināta krimināllieta par
71 195 529 rubļus lielu nesamaksātu nodokli. Acīmredzot Lužkova pozīcijas arī sākušas šūpoties, ja jau reiz ir pacelta roka pret sv. Zurabu. Gleznas pērk privātpersonas, bet skulptūras – tā ir nauda, vara, politika un ideoloģija. Starp citu, Kremlis esot bijis ļoti neapmierināts ar Cereteli veidoto skulptūru “Putins – likumdevējs”, kur šis likumdevējs basām kājām stāv likumu kalnu priekšā – un tā nav pieņemta pat kā dāvinājums. Pat oficiāla kritika bijusi. Diezin kāpēc…

Maskavas laiks 20:22-20:23.
Akadēmija

Pie ieejas Akadēmijā mani sagaida būdīgs miesassargs smalkā uzvalkā: “Es domāju, ka jūs atbrauksiet ar taksometru.” Viņš izskatās diezgan sapīcis, jo, spriežot pēc maniem aprēķiniem, ir gaidījis vismaz četrdesmit minūtes. Domādama, ka dosimies iekšā pa durvīm, speru soli Akadēmijas virzienā, bet vīrietis norāda virzienu pa labi. Izrādās, Cereteli atrodas itāļu restorānā turpat aiz stūra.

Maskavas laiks 20:30-23:53.
Itāļu restorāns.

Kopā ar viņu ir aptuveni 10 cilvēku kompānija: uzreiz pazīstu dažus “galminiekus”, vēl citi liekas kaut kur redzēti, īpaši vīrietis, kurš sēž gandrīz man pretī. Ar rokas mājienu tieku aicināta pie galda. Ē-eh, kā saka gruzīni – ja labs cilvēks aicina pie galda, tad grēks atteikt. Esmu atnākusi īstajā brīdī – “uz tostu”. “Tava dvēsele, Zurab,” izjusti saka vīrietis ar skūtu galvu, un pirmajā brīdī viņš man atgādina kādu citu, pie tam, kā man liekas, viņš arī runā ar latviešu akcentu, “tava dvēsele ir mīksta, zīdaina – nevienam tādas dvēseles nav, kā tev! Es gribētu,” vīrieša acīs iemirdzas asaras, “es gribētu kļūt par daļu no tavas dvēseles!” Cereteli priekšā atrodas jau pazīstamais blociņš, kurā viņš, galvu nepaceļot, zīmē krāšņu formu sievieti. Tostu vīrietis pabeidz jau ar gruzīnu akcentu. Man sanāk smiekli, lai arī vēl ne reizi dzīvē nav nācies sastapties ar latvieti, kurš būtu spējis noturēties pretī brālīgas kaimiņvalsts vilinājumam – pēc Igaunijas apmeklējuma simtprocentīgi visi latvieši runā ar igauņu akcentu.

Manas pārdomas pārtrauc Zuraba tosts: “Par visiem puikām, kuri sēž pie šī galda!” Visi iesmejas. “Ja es neatcerēšos, tad kurš gan jūs atcerēsies? Sievietes jūs neatceras! Nav nevienas… Nē, viena ir gan…” Cereteli paskatās uz mani. “Es esmu žurnālists,” delikāti izlaboju, drošs paliek nedrošs. “Tad arī iedzer kā žurnālists, nevis ap suliņu knibinies!” iespraucas vīrs ar baltiešu akcentu. Visi korī iesmejas.

“Vai Latvija ir liela valsts?” bikli pajautā kāds, kurš sēž blakus vīrietim – nevis plikgalvainajam, bet tam, kurš likās redzēts. “Pat ļoti,” ātri atbildu, “vispār tā ir lielvalsts, hokeja.” Vīrietis samulst vēl vairāk, ir skaidrs, ka viņš par Latviju gan kādreiz kaut ko ir dzirdējis, tikai nevar atcerēties, kad un ko īsti. “Un cik tālu līdz turienei jālido?” “Stunda un divdesmit minūtes,” atbildu.

Pārējie turpina jau agrāk iesāktu sarunu par visu kopējo labo paziņu – Jordānijas karali. Izrādās, ka skūtais pusmūža vīrietis ir horvātu mākslinieks, vārdā ­Mirko. Drīz vien viņam pievienojas aptuveni divdesmit gadus veca meitene Ļena, kuru viņš pa horvātu modei sauc par Elenku, un viņa uzvedība kļūst rāmāka. Cereteli saldā balsī pievēršas Elenkai: “Ja es vakar, zīmējot Mirko portretu, būtu zinājis, ka viņš domā par jums, tad būtu piešķīris viņam daudz glītākus vaibstus!”

“Ko šodien tie japāņi no tevis gribēja?” lietišķi apjautājas Mirko. Cereteli: “Tur bija no divām dažādām kompānijām. Ļoti lūdza, vai nevaru viņu mūsdienu mākslas muzejā savu izstādi iekārtot. Tie otrie atkal grib, lai uzstādu viņiem savu skulptūru. Tokijā. Visa tā lieta velkas jau diezgan ilgi, apnicis. Šodien gan bija glauna uzņemšana: pat es paliku vaļā muti. Sarunas ievilkās, un apkalpotāja trīs reizes zupu vien nesa! (Ar neviltotu sajūsmu.) Pie tam izrādījās, ka viņiem ēdienkarte mainās atkarībā no mēneša. Jūlijs vai februāris un – pilnīgi atšķirīgs ēdiens. Un tās zupas: iesākumā zupiņa ar ko tur, tad tram-ta-ra-ram – nākamā zupiņa. Un tad vēl zupiņa noslēgumam. Tīrā fantastika! Gaļiņas visādas jocīgas.” Stāsta labad Zurabs Konstantinovičs vairākas reizes apklusina savu “Bolero”. Saruna par japāņu virtuvi tiek pabeigta, saprotams, ar tostu.

Pie galda sēdošos papildina vēl viena kompānija, kurā īpaši izceļas aptuveni divus metrus garš – gluži kā Pēteris Pirmais, nodomāju, un tomēr frizūras dēļ nodēvēju par “Puškinu” – jauns vīrietis ar nepaklausīgām matu cirtām, aktīvu žestikulāciju un skaļu balsi: “Mums ir vajadzīgs simbols!” “Kāds vēl simbols?” Cereteli ir neizpratnē. “Nu tāds – parasts simbols: tā kā Sarkanais laukums, ne mazāks! Vai arī – atbraucat jūs uz Parīzi un fotografējaties! Kur? Saprotams, pie Eifeļa torņa! Pareizi? Maskavā – uz tā paša Sarkanā laukuma! Nu?!” Zurabs Cereteli tonī, kas izklausās pēc taisnošanās, saka: “Es taču jau uztaisīju… pie Manēžas, tās strūklakas…” Jaunais vīrietis (jau pavisam neiecietīgi, ar zināmu sašutuma pieskaņu): “Zurab Konstantinovič, nu kādas vēl strūklakas – pie mums sešus mēnešus ir sniegs! Vajag, lai ir tik vērienīgi (runātāja balss kļūst sapņaina), lai ir tik skaisti kā “Asara” Ņujorkā… (Enerģiski.) Lūk, tas ir pasaules līmenis, tā ir lieta! Mums vajag tādu kompozīciju: ja cilvēks nebūs pie tās stāvējis, tad – viss, var uzskatīt, ka viņš Maskavā nemaz nav bijis!” Cereteli mēģina sarunbiedru pārtraukt: “Ziemā strūklakas nestrādā, bet darbojas slidotava, es tūlīt katalogā parādīšu.…” Mākslinieks šķirsta grāmatu. “Nezinu gan,” “Puškins” ir nepielūdzams, “varbūt vēl Poklonnaja Gora pavelk uz simbola lomu, tagad ir daudz fotogrāfiju, kur ir Maskava un Poklonnaja Gora: to, lūk, es saprotu! Tas, lūk, ir vēriens! Pat ne mērogs, bet pati ideja!” Šoreiz Cereteli runātāju pārtrauc: “Bet, lūk, Amerikā, es radīju pieminekli pieciem kontinentiem. Kas ir cilvēkam? Kad tu pavisam maziņš esi un ej bērnudārzā? Tu spēlē klavieres: “Bāā, badam!” Un pēc tam, kad kļūsti nedaudz vecāks: “Ak un vai: mīla nāk virsū!” Bet trešais kas mums ir? Tiekšanās, Dievs. Lūk, tā ir cilvēka dzimšana, un to es uzliku Amerikā.” “Nu labi,” “Puškins” attrauc, “ir jābūt tādai lietai, kuru nevajag paskaidrot!” “Tūlīt, tūlīt,” mākslinieks šķirsta savu darbu albumu, “tūlīt, kaut kur tam ir jābūt, ir man arī Prometejs kaut kur… Tūlīt! Tūlīt kaut kur būs!” Nejauši uzšķiras lapa ar Pētera Pirmā pieminekli Maskavā. “Ziniet,” “Puškins” uzreiz kļūst aktīvāks, “šito pašu skulptūru vajag nolikt Pēterburgā Vasilija salā pretim Petropavlovskas cietoksnim un – būs ne-re-ā-li grandiozs skats, bet šitas Pēteris pāri Maskavai sabojā…” “Kādas muļķības!” Cereteli viņu pārtrauc, “tūlīt es jums visu paskaidrošu: aizies mūsu paaudze un atnāks nākamā paaudze, kura domās pareizāk. Pēteris stāv tur, kur viņu kristīja, viņa vecāki tur laulājās – tieši tur viņi laulājās,” Cereteli balss triumfē, “un to tiltu, kas tur priekšā stāv, to tiltu Pēteris zīmēja savām rokām! 45 ukazus Pēteris izdeva Maskavā, bet nezin kāpēc visi domā, ka viņš bija Pēterburgas gubernators!”

“Puškins” pat nedomā padoties: “Nu nav tas!” Cereteli (ironiski un jau nogurušā balsī): “Ak tad nav tas?” “Puškins” (nopietni un entuziasma pilns): “Nu nav tas!” “Bet es,” Cereteli pamazām mostas kaukāzieša cīņas spars, “izpētīju visus arhīvus, izpētīju, ka visas vērtīgākās skulptūras vienkārši (ar uzsvaru) uzspridzināja! Jūs nevarat pat iedomāties – es biju uz pakaļas: kā-ādas lietas viņi uzspridzināja.”

Cereteli izstāsta par savu plānu ar studentu diplomdarbiem, par ko bija stāstījis jau no rīta. Toties tagad es zinu arī varbūtējo Cereteli “spridzināšanas projekta” spara iemeslu: viņa veidoto pieminekli no diviem savītiem gredzeniem, kurš bija veltīts Krievijas un Gruzijas 200 gadu savienībai un atradās uz robežas starp Tbilisi un Lielā kara ceļa sākumu, 1992. gadā uzspridzināja pēc toreizējā prezidenta Zuraba Gamsahurdijas rīkojuma. Cereteli māte nomirusi, turot rokās avīzi, kuras pirmajā lapā Gamsahurdija pasludina Cereteli par dzimtenes nodevēju. “Starp citu, tā vēl nav informācija presei, bet, kad es darīšu to zināmu, tā būs īsta sensācija.” Tā kā biju šo stāstu dzirdējusi, savā nodabā zīmēju uz salvetes. Cereteli uzmet man skatienu un ar lepnumu vēlreiz paskaidro apkārtējiem: “Redziet – no Rīgas atbrauca!” Mana iepriekšējā “Rīgas” sarunu biedra acīs atkal lasāms apjukums, es vēroju, ka viņš jautā blakussēdētājam, kur “tas Rīga” atrodas. “Rīga. Ak, Dies, nu Rīga taču! Eiropā, lūk, kur tas ir!” “Neknibinies, iedzer labāk, Eiropa!” Tas atkal ir Mirko, kurš nākamajā mirklī pievēršas telefona zvanam, horvātu valodā runā ar kādu, tad iedod klausuli Cereteli, kurš runā krieviski, bet tad nodod stafeti Anatolijam Karpovam – nu arī es attopos, kur esmu redzējusi “pazīstamo” vīrieti. Viņš, tāpat kā Mirko, turpina sarunu horvātiski. Otrs runātājs esot Horvātijas prezidents, man klusi paskaidro Zurabs Konstantinovičs.

Viesību noslēgumā pie galda ir palikuši daži “svītas” cilvēki, kā arī Cereteli mazdēls un brālēns – slavenā gruzīnu mākslinieka Georgija Nidžaradzes dēls, stalts, ārkārtīgi glīts vīrietis pusmūža gados. “Pateicoties viņa,” Cereteli šķelmīgi pamāj uz mātes brāļadēla pusi, “viņa tēvam, es kļuvu par mākslinieku: viņš bieži nāca pie mums, un es vienmēr apbrīnoju, cik skaists ir tēvocis Goga: garš un stalts. Domāju: kļūšu es par mākslinieku, tad arī tāds būšu: garš un gudrs. Un ļoti, ļoti skaists.”