Grāmata

Pauls Bankovskis

Tālāk par kapu jau neaizskriesi

Rakstā aplūkota grāmata
The Thief of Time.
Philosophical Essays on Procrastination.
Edited by Chrisoula Andreou and Mark D. White.
Oxford University Press, 2010

Par to es domāšu rīt.

Skārleta O’Hāra no “Vējiem līdzi”

[Pirmā diena]

Šo rakstu grasījos uzrakstīt jau sen, taču allaž atradu dažādus aizbildinājumus, kas liedza tam pievērsties. Savukārt jums, dārgo lasītāj, pilnīgi noteikti varētu būt simt un viens iemesls atlikt šī raksta lasīšanu – kaut vai aizbildinoties ar nogurumu, izsalkumu, darba pienākumiem, citiem daudz interesantākiem rakstiem vai pat žurnāliem. Arī es iestāstīju pats sev, ka būtu jāsavāc vēl kādi nebūt materiāli, ka vajadzētu ķerties pie darba ar skaidru galvu, bet pirms tam – “atpūsties”, vārdu sakot – bija daudz un dažādu iemeslu. Taču pats nozīmīgākais, protams, bija pati raksta tēma – pagājušajā gadā Oksfordas universitātes apgādā izdotais rakstu krājums “Laika zaglis jeb Filozofiskas esejas par prokrastināciju”.

Kad pa pastu saņēmu nesen iznākušo grāmatu, vienā acumirklī parādība, kas citu acīs un bieži vien arī pašam varētu būt šķitusi izskaužams netikums, nepiedodams vājums vai, es atvainojos, varbūt pat grēks, bija pārtapusi par nopietnu pārdomu vērtu disciplīnu un iemantoja pat sava veida cienīgumu (nemaz nerunājot par to, ka šī grāmata kļuva par lielisku ieganstu atlikt daudz dažādus citus darbus un pienākumus). Ne jau par visu pēc kārtas akadēmiski grāmatu apgādi mēdz izdot godājamu profesoru rakstu krājumus (lai gan arī šajā ziņā kaut kas ir sācis mainīties – piemēram, pazīstamajā izdevniecībā Routledge ir iznācis “Gotikas ceļvedis”, kurā bez ieskatiem gotiskajā arhitektūrā un šausmu romānos sniegts ievadījums arī gotiskajā komiksu kultūrā un gotiskajās izpausmēs pie bērniem jeb tā sauktajiem gotiem).

Ar bēdīgi slaveno un neprasmīgo Atikas kalēju Prokrustu, kas apcirta vai pavilka garākas gulētāju kājas, tā, lai tie ērti iegultos viņa pagatavotajā dzelzs gultā, šai parādībai nav nekādas saistības, lai gan runa patiesi ir par stiepšanu – prokrastinācija jeb burtiskā tulkojumā “atlikšana uz rītdienu” ir laika jeb, kā dažkārt mēdz sacīt, gumijas stiepšana.

Psihologi savā šķietami bezkaislīgajā nopietnībā šo parādību ir definējuši kā nozīmīgu darbību vai uzdevumu aizstāšanu ar mazāk svarīgiem, svarīgo arvien atliekot uz vēlāku laiku un tādējādi izvairoties no būtisku lēmumu pieņemšanas, nozīmīgu uzdevumu vai darbu izraisīta sarūgtinājuma vai nepatikšanām, kas varētu draudēt, ja nozīmīgais pasākums beigtos ar izgāšanos. “Prokrastinācija ir vilcināšanās apvienojumā ar subjektīvu neērtības sajūtu,” pētījumā “Akadēmiskā prokrastinācija” bija rakstijuši akadēmiķi L. Dž. Solomons un Estere D. Rotblūma. “Prokrastinācija ir neloģiska rīcības novilcināšana,” parādību definējuši vilcināšanās pētnieki Morija Silvere un Džons Sabini, savukārt motivācijas un tās trūkuma pētnieks Pīrss Stīls rakstīja, ka prokrastinācija nozīmē “brīvprātīgi kavēties īstenot iepriekš nolemto, neraugot to, ka šādas novilcināšanas iespaidā iznākums var būt tikai sliktāks.” Ekonomists Girs Ešeims rakstījis: “Cilvēki prokrastinē, kad, saskaroties ar uzdevumiem, kas saistīti ar tūlītējiem ieguldījumiem un tikai nākotnē paredzamiem ieguvumiem, paveic uzdevumu vēlāk, nekā viņiem pašiem šķitis, ka tas būtu jāpaveic, un vēlāk, nekā būtu gribējies to paveikt.”

Atzīšos, šajā vietā es pirmajā dienā pārtraucu rakstīt, jo nekad neesmu spējis vienā paņēmienā uzrakstīt vairāk par vienu lappusi. Man gan allaž ir bijušas klusas aizdomas, ka spētu arī vairāk, taču parasti aptuveni viena lappuse ir robeža, pēc kuras sāku meklēt attaisnojumus darbu pārtraukt un, iespējams, pat atgriezties pie tā vienīgi nākamajā dienā. Arī tagad bija jāpārbauda e-pasts, jāielūkojas feisbukā un tviterī, visbeidzot – jāpašķirsta Augustīna “Atzīšanās”, jo grāmatā “Laika zaglis” biju pamanījis atsauci uz šo darbu. Tie visi bija nopietni attaisnojumi, taču pats galvenais bija apziņa, ka šis tas jau tomēr ir paveikts, raksts beidzot ir vismaz iesākts.[Otrā diena]

Pīrss Stīls raksta, ka pazīstamais rakstnieks, romāna “Galaktikas ceļvedis stopētājiem” autors Duglass Adamss, esot bijis tik rūdīts darba novilcinātājs, ka viņa redaktori bijuši spiesti Adamsu ieslēgt istabā un dežūrēt pie durvīm, kamēr rakstu darbs bijis pabeigts.

“Šķiet, galvenais Adamsa hroniskās vilcināšanās iemesls būs bijusi nepatika pret jebkādiem pienākumiem,” rakstīja Stīls. “Kaut gan viņš bija spējīgs un ārkārtīgi radošs rakstnieks, pati doma, ka vajadzētu ķerties pie rakstīšanas viņam nešķita pievilcīga. Viņš atlika rakstīšanu, cik vien ilgi iespējams, un tikai beigās nepieciešamības spiests drudžainā tempā paveica iecerēto. Līdz ar naudas ienākšanu par pirmajiem bestselleriem tas kļuva mazāk nepieciešams un viņa kavēšanās varēja izstiepties gadu garumā.”

Mēs visi šo stāvokli pazīstam. Un ar “mēs” es nebūt nedomāju vienīgi žurnālistus, kas, kā zināms, ir bēdīgi slaveni ar darbu novilcināšanu līdz pēdējam brīdim un nespēju ievērot noteiktos termiņus. “Man taču nebija, ko tev atbildēt, kad tu man teici: “Gulošais, mosties! Celies augšā no miroņiem, un Kristus tevi apgaismos!” darbā “Atzīšanās” pirms vairāk nekā 1500 gadiem rakstīja Augustīns (VIII grāmata).

“Man, patiesības uzvarētam, vispār nebija nekā ko atbildēt tev, kas it visur rādi, ka saki patiesību, kā vien gausi un miegaini vārdi: “Tūlīt! Jā, tūlīt! Vēl mazliet!” Bet “tūlīt, tūlīt” nepiemita tūlītējība, un “vēl mazliet” turpinājās ilgi.”

“Tikko atmodies, viņš nolēma tūliņ celties augšā, nomazgāties, padzert tēju un labi pārdomāt, šo un to apsvērt un tad uzrakstīt, vispār nodarboties ar šo jautājumu kā pienākas,” Ivans Gončarovs rakstīja 1859. gadā iznākušajā romānā “Oblomovs”, taču būtu aplam iedomāties, ka Iļja Iļjičs Oblomovs bija sliņķis:

“Kādu pusstundu viņš nogulēja mocīdamies ar šo apņemšanos, tad nosprieda, ka to visu paspēs pēc tējas, bet tēju var dzert kā parasti gultā, jo vairāk tāpēc, ka nekas viņu netraucēs domāt arī guļot.”

Kopš tā laika prokrastinācija ir kļuvusi ne vien par psiholoģisku vai ticības jautājumu, tai pievērsušies dažādu nozaru pētnieki. 1991. gadā darbā “Prokrastinācija un paklausība” novilcināšanai pirmoreiz tika pievērsta padziļināta uzmanība arī ekonomikas zinātnē, un, kā tas novilcināšanas jomā laikam ir visai ierasts, viens no Nobela prēmijas laureāta Džordža Akerlofa pamudinājumiem bija paša pieredze.

Akerlofa leģenda, uz kuru grāmatā “Laika zaglis” atsaucas ne viens vien autors, neatkarīgi no tā, vai prokrastināciju aplūko kā psiholoģisku, ētisku vai ekonomisku parādību, ir šāda. 60. gados Akerlofs kādu laiku bija dzīvojis Indijā, pie viņa bija viesojies Amerikāņu ekonomists Džozefs Stiglics un atstājis šādas tādas drēbes. Akerlofs bija apņēmies tās aizsūtīt uz ASV. Taču allaž atradās kāds darbiņš padarāms, tāpat bija skaidrs, ka pasta kantora birokrātiskajā juceklī būs jāpavada ievērojams laiks, un Akerlofs šo uzdevumu no dienas uz dienu atlika. “Katru rītu visus šos vairāk nekā astoņus mēnešus es pamodos un nospriedu, ka nākamajā rītā noteikti nosūtīšu Stiglica kasti,” viņš rakstīja. Tā pagāja gads, un arī Akerlofs pats devās prom no Indijas. Stiglica drēbju sūtīšanu viņš laimīgi pamanījās uzticēt kādam paziņam. Šis gadījums Akerlofam neizgāja no prāta, un kļuva par iedvesmas avotu meklēt šādas šķietami iracionālas cilvēka rīcības izpausmes arī ekonomikas jomā – kaut vai runājot par uzkrājumu veidošanu vai naudas aizņemšanos.

Par dažām minūtēm uz priekšu pārbīdīts modinātāja pulksteņa rādītājs; vispirms apēsti kartupeļi, bet kotlete atstāta uz beigām; negulētas naktis pirms eksāmena, lai gan laika pa dienu mācīties pirms tam ir bijis atliku likām; nespēja saņemties aiziet pie zobārsta vai izņemt ķīmiskajā tīrītavā nodotu paklāju; politiķu aizbildināšanās ar nepieciešamību risināt “šeit un tagad sasāpējušas” problēmas – dažāda nozīmīguma un apmēru novilcināšana ar tikpat dažādām iespējamām sekām mums uzglūn ik uz soļa.[Trešā diena]

Prokrastināciju nekādā ziņā nevajadzētu jaukt ar slinkumu, jo kā pirms pāris gadiem laikrakstā The Guardian rakstīja Gajs Braunings, “[patiesi sliņķi] nekad neizlemj kaut ko atlikt, jo viņiem ir sveša pat doma par piepūli, kas nepieciešama, lai kaut ko atliktu. [..] Daži īpaši rūdīti prokrastinācijas adepti bieži vien dažādās atlikšanas aktivitātēs iegulda nesalīdzināmi lielāku enerģiju, nekā būtu nepieciešams konkrētā darba paveikšanai.” Šķiet Braunings labi zināja, par ko runā, jo gandrīz identisku pārdomu rakstiņu ar gandrīz tādu pašu virsrakstu tajā pašā laikrakstā bija publicējis jau pirms četriem gadiem.

Uzmanības vērta gan ir viņa piebilde par novilcināšanā ieguldītās piepūles nesamērīgumu, kas noteiktās situācijās ļauj prokrastināciju uzlūkot pat par atbalstāmu un veicināmu ieradumu. Amerikāņu rakstnieks Deivs Egers reiz rakstīja, ka tieši darbu novilcināšana un atlikšana ir vienīgais paņēmiens, kas viņu piespiež kaut izdarīt. Priekšnoteikums tam gan ir tik daudzu darbu un pienākumu uzņemšanās, ka allaž pastāv izvēle starp svarīgākiem un mazāk svarīgiem vai pat izklaidējošiem, un tā ir prokrastinācija visā tās spožumā, jeb kā grāmatas ievadesejā “Prokrastinācijas pamatimpulss” raksta biheiviorisma ekonomists Džordžs Einslijs: “Tādējādi tieksme novilcināt atbilst klasiskai impulsīvas rīcības definīcijai: priekšroka tiek dota mazākam un ātrākam gandarījumam iepretī lielākam un vēlākam.” Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā.

Einslijs nesteidz vērtēt vai nosodīt un norāda, ka šāda novilcināšana ir cilvēkiem tikpat fundamentāli nozīmīga kā priekšstats par laiku, un būtu jāuzskata par vienu no cilvēka rīcību nosakošiem pamatimpulsiem.

Fakts, ka par šo parādību interesējas Einsijs un citi ekonomisti, tāpat tas, ka šai tēmai veltīta grāmata iznākusi tieši tagad, visticamāk, nav nejauša sagadīšanās. Kopš ekonomiskās krīzes sākuma šķietami saprātīgu cilvēku pieņemti impulsīvi un iracionāli lēmumi ir kļuvuši par pastiprinātas zinātniskas, populārzinātniskas un arī nezinātniskas intereses priekšmetu.

Vairāki no grāmatas autoriem pauž pārliecību, ka prokrastinācijas pamatā ir ar mūsu laika izjūtu saistīta parādība, ko pieņemts dēvēt par “hiperbolisko devalvāciju”. Tās ilustrēšanai parasti mēdz izmantot izvēles situāciju starp iespēju saņemt 100 latus šodien vai 110 latus rīt. Pēc tam jāizvēlas starp iespēju saņemt 100 latus mēnesī, sākot no šī brīža, vai 110 latus mēnesī, nogaidot vienu dienu. Kaut gan abos gadījumos izvēle ir vienkārši starp 100 un 110 latiem, pirmajā gadījumā lielākā daļa eksperimenta dalībnieku parasti izvēloties 100 latus, savukārt otrajā gadījumā – esot gatavi samierināties ar gaidīšanu un gribot saņemt par 10 latiem vairāk. Kā uzskata eksperimenta autori, šis piemērs uzskatāmi parādot cilvēku spēju krietni vien racionālāk domāt par nākotni, nekā tagadni. Savukārt nākotnei pienākot, allaž pastāv risks, ka iepriekš nosprausti mērķi un racionālas apņemšanās (piemēram, sākt apmeklēt sporta zāli no 2. janvāra) paliks dažādu tūlītēju iegribu, iedomātu vajadzību un vājību ēnā (kā teica Toms Veitss filmā “Kafija un cigaretes”: “Viss [smēķēšanas] atmešanas skaistums ir tajā, ka tagad, kad esmu atmetis, es vienu varu izsmēķēt, jo esmu atmetis.”).

Kā sava esejā aprāda Floridas štata universitātes Juridisko zinātņu koledžas profesors Manuels A. Utsets, prokrastinācija ir saistoša tēma arī tiesību zinātnēs, un runa nebūt nav tikai par novilcinātiem tiesas procesiem, gaidot lietas noilgumu un cerot uz izsprukšanu sveikā. Utsets ir ieviesis “steidzamības reizinātāju” – tas ir lielums, kas neiespaido personas lēmumus ilgtermiņā, taču ar papildu vērtību apveltī tūlītējas un tiešas darbības. Tādējādi, pēc Utseta definīcijas, var uzskatīt, ka persona prokrastinē ikreiz, kad vienā laika sprīdī ir nospriedusi, ka darbību A veikt citā laika periodā varētu būt vērts, taču brīdī, kad šis laiks pienāk, steidzamības reizinātājs ļauj secināt, ka A nebūt nav pirmās nepieciešamības darbība. Ar šo formulu, piemēram, var aprakstīt likumpārkāpējus, kas secinājuši, ka ilgtermiņā sistemātiska likuma pārkāpšana (piemēram, banku aplaupīšana) var neatmaksāties, taču tas nav šķērslis laiku pa laikam izdarīt sīkākus un neregulārus pārkāpumus – teiksim, pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu.

Līdzīgu iemeslu dēļ prokrastinācija ir ieinteresējusi filozofus, jo ir spilgts piemērs izpausmei, ko senos laikos grieķi bija nodēvējuši par κρασία jeb rīcību, kas ir pretrunā ar “veselo” saprātu. Jāsaprot, ka apzinātu lēmumu, piemēram, nestrādāt no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, bet gan “dzīvot tik nost” vai “dzīvot ātri, mirt jaunam” par prokrastināciju dēvēt nevar. Lai kvalificētos prokrastinācijai, ir nevis kaut kas jādara atbilstoši vairāk vai mazāk saprātīgiem apsvērumiem, bet gluži pretēji – spītējot un neliekoties ne zinis par šādiem apsvērumiem, ar jebkādiem līdzekļiem no rīcības izvairoties. Sokrats dialogā “Protagors” sprieda, ka cilvēka dabā neesot no brīva prāta izdarīt ļaunāko izvēli, līdz ar to κρασία ir faktiski neiespējama un morāli neloģiska rīcība, kuras pamatā var būt vienīgi nespēja mums iespējami labo atšķirt no tā, kas mums var nest potenciālu postu. Tomēr cilvēki uz šādu šķietami neiespējamu rīcību ir pat ļoti spējīgi. Un šķērslis nevar būt pat apziņa, ka prokrastinācija ilgtermiņā bieži vien izrādās sliktākā izvēle – kaut vai tāpēc, ka, ļaujot izvairīties no patiesi vai tikai iedomāti nepatīkamām lietām un pienākumiem šeit un tagad, nekādu mierinājumu nākotne sniegt nespēj.

Nezināšana, nespējot atšķirt labu no ļauna, apvienojumā ar atmiņas īsumu veido auglīgu augsni ieslīgšanai prokrastinācijā. Kā rakstīja 19. gadsimta Skotu ekonomists Džons Rae:

“Izredzes tikt pie nākotnes labumiem, ko varētu mums nest nākamie gadi, šajā acumirklī šķiet neskaidras un šaubīgas, un tām raksturīgi palikt ēnā, jo spožas dienas gaismas apmirdzētas lietas rēgojas mūsu rokas stiepiena attālumā.”

Viegli iztēlojams atmiņas īsuma un prokrastinācijas saistības piemērs būs zināms ikvienam, kas apzinās sevī kādu nebūt atkarību – vienalga, vai tā būtu smēķēšana, alkohols, azartspēles, narkotiskas vielas vai kaut kas vēl izsmalcinātāks. Atgriešanos pie, iespējams, kaitīgiem vai citādi nevēlamiem paradumiem pat pēc ilgstoša atmešanas perioda reti spēj aizkavēt atmiņas par šo atkarību nestajām nepatīkamajām vai pat bīstamajām blaknēm, toties par pamudinājumu un attaisnojumu atturībniekam iedzert vai nesmēķētājam uzsmēķēt var kļūt sīks ikdienas kreņķis un pārliecība, ka tam ir atrastas tūlītējas pretzāles. Šādas situācijas līdzinās tam, ko sociologs Džons Elsters nodēvējis par “plānošanas kļūdu”. Pēc Elstera domām, cilvēkiem raksturīgi nenovērtēt patieso laika apjomu, kas varētu būt nepieciešams noteikta darba veikšanai, jo viņi parasti nepatur prātā, cik ilgs laiks bijis nepieciešams šādu pašu uzdevumu paveikšanai pagātnē, turklāt allaž paļaujas uz to, ka viss notiks laikā un pēc iepriekš nosprausta plāna. Nepalīdz pat tas, ka mēs labi zinām – parasti tā nenotiek, no rīta ir paģiras, bet rakstu nevar pabeigt laikā, jo ne no šā, ne no tā pie ārsta ir jānogādā suns.[Ceturtā diena]

Kaut gan, kā redzams no Augustīna piemēra, problēma ir bijusi pazīstama jau ārkārtīgi sen, pastiprināta uzmanība un dažādu jomu zinātnieku interese novilcināšanai pievērsta tikai 20. gadsimta otrajā pusē, un, kā rakstīja Pīrss Stīls, no 1978. gada līdz 2002. gadam tādu cilvēku skaits, kas atzīst, ka novilcināšana viņiem mēdz sagādāt grūtības un raizes, esot četrkāršojies.

Tā vien šķiet, ka līdzīgi daudzām modernās pasaules parādībām, rūpēm un raizēm, par nopietni ņemamu problēmu prokrastinācija kļuvusi tikai Apgaismības laikmetā. Angļu valodā šis vārds bija ieviesies 16. gadsimtā, viens no pirmajiem, kas “vienai no lielākajām vājībām, kas lielākā vai mazākā apmērā mīt ikvienā galvā” bija pievērsis padziļinātu uzmanību, bija rakstnieks un Angļu valodas vārdnīcas autors Semjuels Džonsons divus gadsimtus vēlāk. Jāpiebilst, ka arī viņu šī problēma, visticamāk, ieinteresēja, tā teikt, personisku motīvu dēļ. Viņa biogrāfs Džeimss Bozvels rakstīja:

“Mēs runājāmies par bērnu izglītošanu, un es vaicāju, ko pēc viņa ieskatiem tiem būtu labāk mācīt visupirms. Džonsons: Tam, ko jūs viņiem mācāt vispirms, nav lielākas nozīmes kā tam, kuru kāju jūs pirmo iemaucat biksēs. Jūs varat apspriest, kuru kāju apģērbt pirmo, taču pa to laiku biksēs nebūs neviena kāja. Kamēr jūs apsverat, ko no divām lietām savam bērnam mācīt vispirms, kāds cits puika būs iemācījies abas.”

Kā esejā “Nepiemērots brīdis” rakstījis Džons Elsters, Džonsons, būdams Šekspīra darbu pārzinātājs, iespējams, netieši atsaucies uz Ķēniņa sacīto Hamleta trešā cēliena trešajā ainā: “Kā nostatīts starp diviem uzdevumiem,/ Es vilcinos, ar kuru sākt, un abus/ Es atstāju.” Pats Džonsons uz nostatīšanos “starp diviem uzdevumiem” vai tukšu bikšu apcerēšanu nebija īpaši mudināms, un pretēji sākotnējām iecerēm savu Angļu valodas vārdnīcu spēja pabeigt nevis trīs gados, bet deviņos, turklāt, kā uzskata daži autori, lielāko daļu šī laika viņš pie tās nebija strādājis. “Nespēju vien beigt pārmest sev, ka tik ilgu laiku esmu atstājis novārtā to, kas nenovēršami darāms, un tāpēc katrs dīkā pavadīts mirklis tikai vairojis grūtības,” viņš sūkstījās.

Šādi dīkā pavadīti mirkļi var dārgi maksāt gan tiešā naudas, gan dažādās pārnestās nozīmēs – un runa nebūt nav tikai par Džonsona stāstam līdzīgiem gadījumiem, kad kādam pasākumam paredzētais budžets jau sen ir notērēts, nekas nav paveikts, un pēc neskaitāmiem nokavētiem un pārceltiem termiņiem solītais tomēr bezmaz piespiedu kārtā ir jāizpilda (protams, pukojoties, ka jāstrādā par baltu velti).

Grāmatā lasāms, ka tieši prokrastinācijas dēļ ik gadus ASV iedzīvotāji zaudē simtiem miljonu dolāru, jo laikus neizpilda nodokļu deklarācijas un nesamaksā nodokļus. Jāšaubās, vai viss šis cilvēku lērums to nespēj izdarīt, kad pienākas, tāpēc, ka viņiem tajā pašā laikā darāms kas svarīgāks. Var tikai minēt, cik visā pasaulē ik dienas nomirst cilvēku, kuru slimības, iespējams, nebūtu nāvējošas, ja vien viņi laikus būtu aizgājuši pie ārsta, taču arī neiešanai pie ārsta bieži vien nav tikai finansiāli vai kādi citi “objektīvi” vai “racionāli” iemesli.

Lasot “Laika zagli”, pienāk brīdis, kad tevi pārņem bezmaz vai šausmas. Runa vairs nav par rafinētu ļaundarību, smieklīgu muļķību, cinisku aprēķinu, nekrietnu nodevību un tamlīdzīgām operiskām kaislībām. Kur vien skaties, kādā jomā ielūkojies – it visur sāk rēgoties prokrastinācijas sisti cilvēki un viņu vilcināšanās izraisīts posts, zaudējumi, nepatikšanas un bēdas.

Kārlis Ulmanis ar savu “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!”, pārliecība, ka Banka Baltija vēl ir glābjama, koncertzāles būvprojekta izstrādes līguma parakstīšana gada pēdējā darbdienā, nerunāšana par pensiju samazināšanu pirms vēlēšanām, naudas aizplūšana no Parex bankas, augstākās izglītības sistēmas reforma, valsts budžeta izdevumu daļas samazināšana, nodokļu paaugstināšanas plāni, purvos un slīkšņās sabūvēti nevienam nevajadzīgi “jauno projektu” ciemati, bezdarbnieki ar neskaitāmiem patēriņa kredītiem – tā šķiet gluži vai slimība, kas nesaudzē nevienu sabiedrības slāni, nevienu darbības jomu. Birkenbaums Blaumaņa “Nāves ēnā” no ledus gabala bija gatavs tūliņ pat trausties iekšā igauņu laivā, pat nepainteresējoties, cik vīrus laiva spēj nest. “Kāps tik iekšā, un tad jau redzēs,” viņš teica, un savā ziņā šādu pieeju var uzskatīt par ikviena prokrastinētāja devīzi un diagnozi.

Par diagnozēm runājot, droši vien nebūtu nekāds brīnums, ja pēc kāda laika farmācijas uzņēmumi sāktu piedāvāt drošas un iedarbīgas zāles, kas bez blaknēm līdzēs cīnīties arī ar prokrastināciju. Jau tagad ilustrētos populārzinātniskos un dažādos citos žurnālos sāk parādīties 10 vai, piemēram, 12 punktos izteiktas pamācības un praktisku vingrinājumu saraksti, kuru autori sola palīdzēt atbrīvoties no šīs ligas. Nopietnu zinātņu vīru un sievu interese par šo cilvēka dabas vājību un augstskolu paspārnē iznākoši rakstu krājumi ļauj cerēt, ka neizturamā novilcināšana beidzot varētu tikt klasificēta kā vēl viens cilvēkiem dažādā intensitātē piemītošs “stāvoklis” – līdzās uzmanības deficīta sindromam, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, autismam un citām cilvēka psihes izpausmēm, kuru pazīmes lielākā vai mazākā mērā ir sastopamas mūsu visu uzvedībā, taču pārlieku lielās devās tiek uzskatītas par traucējošām un ārstējamām.

Bet kamēr tas vēl nav noticis, man būtu jāsaņemas beidzot aizstaigāt līdz pastam un nosūtīt uz Angliju pāris grāmatas, jo šis uzdevums man tika uzticēts vēl pirms Ziemassvētkiem. Tāpat nebūtu slikti izņemt no ķīmiskās tīrītavas pirms nedēļas tur nodotās drēbes.

Filozofs Marks Kingvells rakstīja, ka:

“Prokrastinācija visbiežāk dzimst no sajūtas, ka darāmā ir pārāk daudz, un līdz ar to nekas no darāmā nav darīšanas vērts. Taču šīs visai senās darīšanas kā nedarīšanas formas pamatā ir vēl nepatīkamāks jautājums par to, vai jebkas vispār ir darīšanas vērts.”

Raksts no Marts, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela