Tā tik bija vasara!

Es atveru acis. Es atkorķēju pirmo alus pudeli un dzeru. Es uzpīpēju pirmo rīta “kāsi” un esmu laimīgs, jo saprotu, ka pilnīgi noteikti dzīvoju Kristiānijā, starp milzīgiem suņiem un veciem hipijiem.

Sākšu visu pēc kārtas, sākšu ar to, ka es ar draudzeni 2001. gada 15. jūnija rītā izlēmu doties… Ar mugursomām un vienu guļammaisu mēs stāvam netālu no centrālstacijas Rīgā, vasaras čībās, un nezinām — ar kuru autobusu var izbraukt uz Bauskas šoseju. Bauskas šoseja pilnīgi noteikti virzās uz Lietuvas pusi. Stacijas pulkstenis rāda 14.00, un es saprotu, ka mēs vēl stāvam pie stacijas Rīgā.

Uz Lietuvas robežas nav nekādu problēmu. Ar stopiem nesamies uz Poliju. Tiekam līdz Polijai — uz robežas ir problēmas! Sakām, ka braucam uz Čehiju vērot muzejus, bet poļu robežsargus tas īsti nepārliecina, jo manu matu sasuka tobrīd ir — izskūti deniņi ar melnu matu spurekli pa vidu. Grebene — īstākā panku frizūra, kāda vien redzēta. Ja runā par pankiem — tieši šī iemesla dēļ es devos prom no Latvijas, jo vairāk kā sešu gadu garumā es nevaru šeit atrast normālu darbu, vienmēr bijušas problēmas ar dzīvošanu un izdzīvošanu, jo pankus mūsu valstī neuzskata par normāliem un pilntiesīgiem cilvēkiem. Daļēji es tam varētu piekrist, panki nekādi nespēj iekļauties cilvēku izvirzītajās normās, ideoloģijās, kā arī izskatā. Un te nu es redzu — arī poļu robežsargiem mans izskats neiedveš uzticību, tomēr, pārmijuši dažus vārdus par mākslas vērtībām, viņi mūs pārlaiž pāri robežai.

Tumsā nostopējam lielo kravas auto — fūri, un tā mūs aizved uz Suvalkiem. Sāk līt lietus, un nav kur gulēt. Ko mēs darām? Pirmajā naktī izmainām 10 dolārus zlotos un ejam dzert uz bāru (kopā mums bija 280 dolāru). Bārs strādā visu nakti. Es tik dzeru alu, jo nezinu ko citu darīt. Pa to starpu ejam pie galdiņiem ar karti rokās un prasām — vai kāds nebrauc tālāk? Un patiesi, nākamajā rītā kāds brauc tālāk. Nokļūstam līdz Polijas vidienei kādā pārkingplacī. Visā Eiropā ir pārkingplači, kuros sastājas fūres un nogaida nakti. Tikai Latvijā nav pārkingplaču. Atskārstam, ka ir sestdiena, un fūres sestdienās nedrīkst braukāt un gandēt ceļus. Gaidām šajā placī divas dienas un dzeram šņabi divatā ar Auci. Guļam vientuļā pļaviņā pie meža. Par vienu lietu esmu pikts — kāpēc Polijā līst lietus tieši ceļojuma sākumā?

Pirmdienā veiksmīgi atrodam fūri un dodamies Berlīnes virzienā. Kāda sieviete mūs izlaiž Berlīnes centrā, esam apdulluši, jo pēc brīža nesaprotam — kā tikt ārā no tik lielas pilsētas. Samainām 10 dolārus doičmarkās un dodamies dzert kafiju. Jāteic, ka Vācijā kafija garšo pēc žļuras un pīrādziņi pārsvarā sastāv no svaiga gaisa — te pat pārtika ir “uzpūsta” no gaisa! Biju sajūsmā, kad sastapu pa kādam pankam uz centrālās Berlīnes ielas: panki dzīvo mazā treilerā, kuru pieķēdējuši pie staba, lai policisti neaizvelk.

Tuvojas vakars. Viss liekas butaforisks, neīsts un domāts tikai tūristiem. Man šie tūristi jau sāk apnikt kā suga, jo pēc uzvedības atgādina mazus bērnus vai plānprātīgos. Tas pierādījās arī pārējās Eiropas pilsētās. Viņi izkāpj no autobusa, visi rindā iet pačurāt, visi fotografējas pie māju stūriem un stabiem, reizē dodas paēst uz restorānu un gulēt uz hoteli, citi organizēti nolemj apmeklēt supermārketu vai labākajā gadījumā — muzeju.

Ar to mēs arī atšķīrāmies — ka nekad nezinājām, kur šodien gulēsim, ko šodien ēdīsim un uz kurieni dosimies. Uzmeklējam dzelzceļa staciju un pievakarē laižam uz Potsdamu “pa zaķi”. Naudu biļetēm nekad neatļāvāmies tērēt. Auce bija galīgi satraukusies par braukšanu “pa zaķi”, bet nekad negadījās uzķerties. No rīta ar vilcienu iebraucam Potsdamā, stacijā iedzeram brūno vācu žļuru. Potsdama man rādās pilnīgi garlaicīga vieta. Pabraukājam ar tramvajiem pa pilsētu, šur tur paklīstam un nolemjam to pamest. Kāds vīrs benzīntankā mums pienāk klāt un skaidro, ka šeit nedrīkst stopēt, jo policistiem tas nepatīk. Bet nu tik sākas.

Sākas tas, ka es nesaprotu ne angļu, ne vācu valodu, jo nekad arī neesmu tās mācījies. Aucei ir līdzi angļu valodas vārdnīca. Ar tās palīdzību kaut ko gvelžam. Vēlāk tas vīrs no benzīntanka mūs aizved uz restorānu paēst. Mēs apspriežam, ko panki dara Latvijā un ko Vācijā. Jāatzīst — Vācijā viņi ir īsti huligāni. Manā izpratnē — panks — tā, pirmkārt, ir dzīves filozofija, varbūt pat sirreāla un nevienam nesaprotama. Personīgi man šī filozofija Latvijā bija apgrūtinoša, taču uzjautrinoša, jo sirreāli un neloģiski man drīzāk liekas ikdienas standarta cilvēki. Manuprāt, Latvijā panku ideoloģija pārsvarā sastāv no blefa un izlikšanās par neatkarīgiem cilvēkiem. Saplēstas drēbes, auskari visdažādākajās vietās un izaicinoša frizūra man arī nozīmē tikai saplēstas drēbes… Stilīgie, neatkarīgie un smieklīgie jaunieši Latvijā pārsvarā arī izrādās atkarīgie, komplekšainie un atstumtie. Varbūt tas nav nemaz sliktākais, jo — ja tu esi panks kaut vai Vācijā — no tevis baidās, izvairās un atstumj. Visi rēķinās, ka nekas labs jau nebūs sagaidāms. Mana dzīves filozofija atšķiras no mūsdienās veidotā panku estētikas un huligānisma vadmotīva, jo speciāli nevienam ļaunu nevēlu. Esmu labdabīgs panks.

Tas vīrs no restorāna aizveda mūs līdz pat Beļģijas robežai, jo arī viņš domā, ka Vācijā mums nav ko redzēt. Tur mūs atrod par labu kāds lādzīgs zviedru tālbraucējs. Dzeram alu un tik dodamies. Man sāk šķist, ka mēs par ātru pārvietojamies nezināmā virzienā, tāpēc izvirzām mērķi — Parīze. Sēžot Latvijā, mēs ar Auci bijām sapņojuši iedzert kafiju Parīzē, papļāpāt. Bet pa priekšu Beļģija… Beļģija ir maza, forša un mīlīga valstiņa! Man šķiet, ka labākus un draudzīgākus cilvēkus nekad neesmu saticis!

Kāds gadījums no rīta: pamostamies pļaviņā lielceļa malā, izejam uz ceļa stopēt, bet gadās tā, ka garām brauc tante ar divriteni. Un ko redz īsta beļģu tante? — Divus izsalkušus ceļiniekus ar smagām mugursomām! Viņa sazvana mājiniekus, kas atbrauc mums pakaļ, mājās papucis jau gatavo brokastis. Vēlāk tiekam apdāvināti un aizvesti uz nākamo pārkingplaci.

Parīzē nobraucam gar Eifeļa torni, bet šis tornis mani galīgi nesajūsmina. No rīta dzeram kafiju Parīzes centrā! Liekas, ka sapnis nu ir piepildījies, jo spīd saule, kūp karstā kafija un mēs divvientulībā pļāpājam. Kurp doties tālāk? Auce nav ar mieru apmesties parkā un dzīvot zem kokiem. Parīze ir tik liela, ka es pat apmulstu. Draugus neatrodam, jo arī šeit ir pilns ar tūristiem, tāpēc nolemjam dotes uz Tezē, kas ir reliģiska kristiešu komūna, kurā var apmesties ceļinieki, kā arī tie, kas grib tur palikt uz dzīvi. Par tādas eksistenci es uzzināju no kāda sendienu drauga vēstules Ziemassvētkos. Šis draugs bija latviešu “indiānis” ar iesauku Alps, kurš šobrīd klejo pa pasauli. Pa ceļam uz Tezē Francijas vidienē mēs iebraucam Makonas pilsētā un atskārstam, ka šajā dienā latvieši svin Jāņus un dzied — līgo, līgo! Sagribam alu un sieru! Un kas latvietim notiek Francijā, kad viņš sadomā iedzert alu? Es uz ceļa atrodu 200 frankus un sīknaudu… un Līgo svētkus svinam restorānā. Franči brīnās, ka mēs tik tempjam alu, jo paši dzer tikai vīnus un rāda plikus dibenus. Jā, šajā restorānā dibenu rādītāji ar to pelna naudu. Vīnogu laukā papardes zieds ir visskaistākais! Arī siers ir ļoti gards. Tezē notiek tā: atbrauc cilvēks vai grupa, ar tulka palīdzību tam visu izrāda un apstāsta, tas iemaksā naudu par ēšanu (50 franki nedēļā), trīsreiz dienā jāiet uz lūgšanām, katram tiek iedalīts darbs komūnā, jo visu gatavo paši. Kāds strādā virtuvē, kāds mazgā telpas un maina palagus, kādam darbs ir Bībeles stundas. Mēs piesakāmies Bībeles grupā, jo tur nekas nav jādara. Nodzīvojam vienu nedēļu, gozēdamies upē starp baltajām franču govīm, un dzeram lētos franču vīnus. Tad sagribas atkal izkustēties, jo šāda dzīve komūnā mani nomāc un garlaiko. Laižam uz Venēciju! Par brīnumainu sagadīšanos — Aucei pienāk dzimšanas diena un kāda franču ģimene mūs uzved Alpos. Ēdam picu, dzeram vīnu un sēžam sniegā 2 km augstumā! Vakarpusē nokļūstam pilsētelē Briansona. Nolemjam iedzert tēju bārā, kur spēlē dzīvo mūziku. Nepaiet ne stunda, un mēs esam draugos ar visiem, kas bārā strādā. Visi mūs aicina pie sava galda, nevar sadalīt, kurā ģimenē mums tagad būs jāviesojas. Tā mēs tur ciemojamies četras dienas. Dzīvojam mūziķu ģimenē un katru dienu klausāmies ģitāru skaņas un divas jaukas dziedātājas. Ceļam uz Venēciju iedod daudz naudas un šķiramies ar asarām acīs. Naudu jau vajag gan, jo gandrīz visus savus krājumus esam iztērējuši, pērkot otas, krāsas un kartonus, uz kā gleznot.

Venēcija ir ļoti smuka pilsēta ar šaurām ielām un gondolām kanālos. Cilvēki atgādina tūristus un robotus. Gauži garlaicīgi un bagāti cilvēki, kas tikai cirkulē no moteļa uz restorānu, no restorāna uz gondolu, no gondolas uz muzeju. Venēcijā neatradīsiet nevienu laukumiņu ar zāli. Zaļumu tur gandrīz nav. Un nav arī kur gulēt. Nakts melnumā gluži saguruši uzejam tomātu dārziņu pašā pilsētas nostūrī. Tur arī guļam. No rīta mūs modina saniknots itālis ar tekstu: my tomatos! Spļaudīdamies dodamies uz Vidusjūras pusi. Pa ceļam gadās kāds lāga itāļu vīriņš, kurš mūs negrib laist uz Franciju, pirms neuzēdīsim nacionālo ēdienu. Itāļi pārsvarā ir nerunīgi, neatsaucīgi un dusmīgi, tāpēc ātrāk gribam pamest šo nejēdzīgo vietu. Kā uzzinājām vēlāk — sākot no Romas līdz Sicīlijai cilvēki esot draudzīgāki un atvērtāki. Bet nu jau mēs dodamies uz Barselonu Spānijā. Ceļš caur Franciju liekas jaukāks. Cilvēki dāvina mums naudu, ved restorānos. Tie, kas parasti apstājas, ir vai nu biznesmeņi vai, tieši otrādi — diezgan trūcīgi un lādzīgi, gadās arī bagāti tūristi, kas grib kliedēt vientulību ar jautru ceļinieku. Fūristi bieži vien ir jāpierunā un jāpārliecina, ka mums nav ļaunu nolūku — mēs tikai ceļojam nezināmā virzienā!

Abi ar Auci secinām, ka lielajās pilsētās mums nav ko darīt. Netālu no Barselonas padzīvojam kādā marokāņu ģimenē. Mazajās pilsētās un ciematos cilvēki ir draudzīgāki un atsaucīgāki. Viesmīlīgie marokāņi piedāvā mums braukt uz Maroku, diskoklubiem un pērk alu. Pēc trīs dienām mums sagribas atpūsties un mēs apmetamies kādā milzīgā augļu dārzā. Cepam ugunskurā kartupeļus, ēdam tomātus un dzeram viskiju. Atklājam, ka Spānijas augšdaļā ir brūni tuksneši simtiem kilometru garumā. Vienīgais interesantais gadījums kādā pārkingplacī — kad es eju palūgt karsto ūdeni tējai — daži ellīgi melni nēģeri manu Maskovskij čai notur par jaunu hašiša paveidu… Rādu bārmenim savu tēju un ar zīmēm lūdzu ūdeni. Nēģeri sāk ostīt manu tēju. Arī bārmenis ieinteresējas. Rezultātā — esmu spiests demonstrēt, ka es to dzeru. Viņi arī sagrib iedzert. Toties visu turpmāko ceļojuma daļu pa Spāniju un Portugāli mēs nevaram vien atkauties no hašiša piedāvājumiem. Secinām, ka varen lielas pīpētāju tautas dzīvo šajā Eiropas galā.

No Lisabonas man sametas galīgi bail un neomulīgā noskaņojumā ejam gulēt zem tilta. Pie okeāna nevar tikt, jo visur ir sabūvētas sētas. Pēc iespējas ātrāk gribam doties prom, jo nabadzība un noziedzība ir samanāma katrā desmitajā satiktajā sejā… Dodamies uz Lagosu! Esam pašā zemes ragā milzīgā cietoksnī klinšu galā! Un no zemes raga nekas cits neatliek, kā lēnām doties atpakaļ, jo uz Āfriku vēl nevilina.

Kādu nedēļu dzīvojam Tavirā Portugālē. Daži vācieši mums izpērk biļetes uz kuģīša, kas ved uz salu sauļoties. 3 dienu laikā mēs pārcepamies. Peldam beidzot okeānā! Pilsētas bārā iepazīstamies ar kādu universitātes pasniedzēju no Londonas. Vīrs ap 50 gadiem, atbēdzis uz šejieni, labprāt runā ar mani par Sex Pistols panku grupiņu, turklāt Sids ar savu nelaimīgo basģitāru esot viņa elks un viņš mums demonstrē My Way. Vēlāk nolemjam pagleznot, jo pilsēta ir diezgan skaista. Stāvam uz kāda tilta pāri upei, kas galā ietek okeānā. Krastmalā sēž sapīpējušies portugāļi un dauza bungas. Un es šeit iegūstu pilnīgu dzīves atziņu, ka viss dabā un starp cilvēkiem ir saistīts, jo tālāk notiek šis: no okeāna puses uzpūš stiprāks vējš un mani kartoni, otas un krāsas iebirst upē. Kad manu, ka tas viss plūst prom uz okeānu, sāku uzvesties ka vājprātīgais. Tad viens portugālis, bungu dauzītājs, ielec upē un visus manus dārgumus iznes krastā. Pārliecinājušies, ka mums nav naudas, ar ko atlīdzināt par veikumu, portugāļi piedāvā hašišu. Viņus ieinteresē mani pasteļi un tilts tiek apgleznots ar velniņiem. Atceļā uz Spāniju Seviļā gleznojam. Malagā daudz marmora. Granadā neatrodam nevienu apelsīnu lauku. Barselonai nobraucam garām. Biju uzzinājis, ka netālu no Tulūzas dzīvo mans sendienu draugs Alps. Uzmeklējam adresi un taujājam kādai franču sievai — vai te dzīvo kāds no Latvijas? Sieviete sāk smieties un saķer galvu. Jā, patiesi — vēl šorīt šeit esot bijis Alps, bet aizbraucis uz Tezē! Abi ar Auci esam sašutuši par likteņa spēli, bet šajā namā paviesojamies kādas 2 dienas. Pagleznojam, atpūšamies no ceļa un izmazgājam drēbes. Nedēļas laikā nokļūstam Tezē. Patiesi — satiekam šeit manu sendienu draugu Alpu. Precīzāk, divus latviešus vārdabrāļus (tāpēc otru saukšu par Skalpu). Šoreiz jautrībai nav gala. Jandalējam uz nebēdu kādu nedēļu, bet pēkšņi Aucei sagribas doties mājās, jo tuvojas 1. septembris un viņai laiks uz skolu. Es mājās galīgi vēl negribu. Auce ar tūristu autobusu “pa zaķi” tiek nogādāta uz Latviju. Mēs — palikušie trīs latviešu indiāņi — nolemjam doties uz Kopenhāgenu Dānijā. Kopenhāgenā atrodas veca hipiju komūna, kurai šogad aprit 30 gadu jubileja. Un šis arī bija tas senais sapnis, ko sapņojām ar Alpu pirms kādiem gadiem pieciem — nokļūt Kristiānijā pie hipijiem.

Sadalāmies, jo trijatā stopēt nav iespējams. Alps kopā ar Skalpu dodas divatā, jo Skalps nav visai pieredzējis stopētājs. Atzīšos, ka drausmīgi skumu pēc Auces, bet mājās atgriezties negribējās. Piecu dienu laikā vienatnē es nokļūstu līdz Dānijai. Braucot caur Vāciju, esmu kļuvis gluži bagāts, jo tur stopētājiem naudu dāvina tāpat vien. Ar vilcienu iebraucu Kopenhāgenas sirdī. Tā nu es te stāvu — Kristiānijas vārtos. Kristiānijai apkārt ir uzbūvēta sēta kilometra rādiusā. Visi cilvēki līdzinās laimīgiem bomžiem. Jā, patiesi, šeit legāli tirgo hašišu, zāli un kosmiskas iedarbības sēnes. Nopērku pirmo alu un nolemju meklēt draugus, jo no Alpa un Skalpa nav ne vēsts. Pirmais, kas man iepatīkas, ir vecs hipijs, kurš piesaista cilvēkus ar cigarešu trikiem. Eju draudzēties. Jā, un notiek tā, ka līdz vakaram man jau ir daudz draugu, ka esmu sadzēries alu un sapīpējies nezin ko. Galu galā — es jau esmu ievācies veca hipija dzīvoklī un dzīvoju hipijam piedienīgu dzīves veidu. Katru rītu tiek atkorķēts pirmais alus — “benzīns”, katru vakaru ir izklaides — dzīvā mūzika un koncerti. Pa dienu visi Kristiānijas pilntiesīgie iedzīvotāji vāc tukšās pudeles, jo par tādu darbiņu var dabūt labu naudiņu.

Piektās dienas novakarē sākas īstais Kristiānijas stāsts. Tātad, piektās dienas novakarē par 100% jau esmu apradis ar visiem šeit dzīvojošajiem tipiem un dzeru alu uz kādas kafejnīcas jumta (rūfa). Uz rūfa guļ bomži, čurā suņi un izklaidējas tūristi. Atkorķēju savu kārtējo “benzīna” pudeli un redzu — divi latvieši ar mugursomām. Alps un Skalps! Tūdaļ cienāju viņus ar alu. Izrādās, ka diviem puišiem stopēties ir pagrūti. Piedāvāju nakts mājas, bet vecais hipijs nākamajā rītā pamana, ka nu viņa dzīvoklī cilvēku skaits sasniedz 7. Tātad — mazliet par daudz. Visi ieejam dušā pēdējo reizi, un hipijs mūs izliek uz ielas, jo gribot atpūsties. Atpūta viņam patiesi ir noderīga, jo hipijam nekad neatradās laika novilkt drēbes pirms gulētiešanas, laika ieiet dušā un izķemmēt savus pinkainos matus. Turklāt viņam mājā nekā netrūkst no modernām ierīcēm. Katru nedēļu nāk kalpotājs, kas izmēž grīdu, noslauka apputējušo aparatūru un ierakstu kolekciju. Ledusskapis vienmēr tukšs.

Sēžot uz ielas un pīpējot zāli, es draugiem saku: esiet sveicināti ellē! Šis ironiskais joks līdz sirds dziļumiem aizskar Skalpu, un viņš grasās doties Norvēģijas virzienā strādāt siltumnīcās. Šādu dzīvošanas būšanu viņš neatzīst par jēdzīgu un normālu. Palikuši divatā, es un Alps, nesaskumstam. Pieņemam Kristiānijas dzīvi tādu, kāda tā ir, jo tieši mēs abi pirms daudziem gadiem vēlējāmies te dzīvot. Sapnis par bezrūpīgo dzīvi nu ir piepildījies pilnībā! Nākamajā dienā abi sēžam Kristiānijas baznīcas dārzā, malkojam vīnu un apsmejam leģendu par šo baznīcas torni. Leģenda esot šāda: vīriņš, kurš uzprojektējis šo torni, dzērumā no augšas pats nokritis lejā, jo nebija izprojektējis kā nākas — margas gar kāpnēm. Un šādi — malkojot vīnu un funktierējot, es sāku atpazīt kādu, kas nāk man pretī. Uzjautāju Alpam, vai viņš redz apmēram to pašu? Jā! Viņš redzot apmēram to pašu; un ja vēl šis pats sāk spiegt Auces balsī, tad es tam sāku pat noticēt. Galu galā — izrādās, ka tā ir Auce, kas atbraukusi sameklēt mani, jo Latvijā esot skumīgi. Viņai līdzi ir vēl viena sparīga latviešu meiča — Diāna! Bet nu sākas tas, kas vairāk līdzinās iereibušai pasakai. Visu laiku mēs pavadām smejoties. Pots — tā sauc lētāko legalizēto zāli. Normāls hipijs šādu potu pīpē ik pēc stundas. Atceros, ka visapkārt klaiņoja milzīga izmēra suņi…, vecais hipijs nodzēries un vairās no mums, jo baidās, ka mēs sagribēsim ievākties viņa dzīvoklī; esmu atradis puķainu plašķi un indiāņu spalvas, ko sabāzt matos — un šādā uniformā ar ķerru tukšās alus pudeles tiek nogādātas uz veikalu; ar kādu norvēģu anarhistu mēģinām pārdot salauztu motorzāģi, bet vēlāk to atzīstam par labu basģitāru; savu Kristiānijas gleznu, kuru apčurāja melnais suns — es uzdāvinu vecajam hipijam; un kad es sagribu uzpīpēt vēl, es izlienu no savas eskimosu sniega būdas ar cepuri rokās un saku pret pūli — man vajag naudu biļetei uz koncertu. Nauda tūdaļ ir, un ir arī kārtējais pots.

Sadraudzējamies ar Kristiānijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, un viņi stāsta par Kristiāniju. Jau 30 gadus policija “mēģina” šo vietu aizklapēt ciet. Neizdodas. Jo, pilnīgi iespējams, ka uz šo vietu nāk pavakariņot arī valdības vīri. Toties — tādiem kā mēs pilsētas centrā ir bezmaksas ēdināšanas punkti; patversmes, kurās var iet dušā, mazgāt drēbes, skatīties televizoru, čatoties internetā un pārlaist nakti. Tas viss bez maksas! Ar mājvietu atrašanu mums iet interesanti. Sākumā guļam krūmos pie kanāla, bet tad kādā naktī sākas lietus sezona. Atrodam pamestu mājiņu kokā un ievācamies tajā. No rīta, kāpjot no koka lejā, mēs iepazīstamies ar Džoni. Džonis jau nedēļu nedzerot, tāpēc lūdz, lai mēs nākam palīgā sakrāmēt malku grēdās. Naudu mums vajag, tāpēc ejam palīgā. Tad Džonis mums sadabū vecu Kristiānijas telti, kas domāta 10 personām. Man tā atgādina futbola halli. Ar šo telti mēs pārvietojamies no viena Kristiānijas gala uz otru, jo vienmēr atrodas kāds, kurš negrib savā teritorijā svešu telti. Pats atraktīvākais vīriņš savu rīcību motivē šādi — tieši tajā vietā, kur atrodas mūsu telts, pēc 80 gadiem uzdīgšot sena rožu šķirne, ko vējš šeit drīz atpūtīšot… Tad tomēr atrodas kāds dūšīgs vīrs ar privātmājas pagalmu. Turklāt viņš ir ar mieru gatavot mums vakariņas, pirkt vīnu, ja mēs palīdzam remontdarbos. Vienu nedēļu mēs tur nodzīvojam, bet neko nejēdzam no remontu darbu veikšanas. Vīrs grib, lai mēs pārvācamies.

Kopumā par Kristiānijas dzīvi varu teikt tikai dažus vārdus: ilgāk es tur negribēju, jo kaut kā tur bija par daudz, laime reibumā var arī pārvērsties par murgu un sapņi par bezrūpīgu dzīvi dara tevi nelaimīgu. Tie atrauj prātu no miesas un realitātes, paceļas virs Kristiānijas debesīm… Tad vajag tikai kādu, kurš iemet šai laimei ar akmeni, un visa laimība pārsprāgst. Viss alus nolīst pār Kristiāniju kā lietutiņš. Suņi skrien grābt desas, hipiji paver mutes, lai alus līst pats tajās iekšā. Un no gūtās baudas visi iet pagulēt uz sačurātā jumta.

Pēc šādas jezgas 3 nedēļu garumā man “iesper zibens”, un es piedāvāju Aucei braukt precēties uz Polāro loku. Zviedrijā ir tāda ledus pilsēta — Kiruna. Tur trakie un bagātie braucot precēties.

Zviedrija izrādās pilnīgi nejēdzīga vieta. Šeit stopētājus neciena vispār. 4 dienas nodzīvojam vietā — Kalmarā. Neizkustamies ne no vietas. Izrādās, ka zviedri nebrauc nevienā virzienā. Zviedri ir snobi, ņergas un bagāti roboti. Ja dienā mēs ar Auci varam aptaujāt ap 500 zviedrus un saņemt par to pretī 500 dežūrsmaidiņus un identiskas atbildes, tad man patiešām rodas aizdomas, ka zviedri ir roboti. Pirmais, kas krīt acīs, ir apģērbs. Vīriešiem — džinsu bikses, rūtains krekls, brilles un ūsas. Sievietēm — gumijas zābaki, jo ir lietus sezona, dzeltenas pufaikas un vīrišķīgs matu griezums. Man no tā visa gribas vemt, bet Auce raud vienā laidā. Izkļūt no šejienes nav iespējams. Par laimi, es esmu iedomājies, ka šajā pārkingplacī (kurā ietilpst arī hotelis un restorāns) ir “zviedru galds”. Tas manā izpratnē nozīmē — ēdiens par brīvu. Ēdiens arī, iespējams, ir par brīvu, taču tikai tiem, kas dzīvo hotelī. Četras dienas barojamies un sūrojamies, ka neizdodas precību plāns. Tad pienāk oficiante ar neizprotošu sejas izteiksmi un  pienāk arī laiks doties projām. Ar vilcienu, drebēdami no kontroles, mēs dodamies atpakaļ uz Dāniju. Auce grib mājās. 300 km garumā kontrole brīvi staigā mums garām. Jāliek lietā visi maskēšanās talanti, lai izvairītos no nepatīkamās “uzķeršanās”. Tas arī ģeniāli izdodas. Vēl ģeniālāk — gala stacijā pilnīgi nejauši mēs satiekam kādu francūzi, pie kura var atrast naktsmājas šajā Zviedrijas galā. Pie telefona automāta es lūdzu zvanīšanas karti kādam jaunietim. Eleganti — tas ir viņš, kam man jāzvana!!! Pilnīgākā sagadīšanās! Viņš uzņem mūs savā mājā, un tur ilgi tērgājam par ceļojuma gaitām.

Uz Polāro loku caur šo Zviedrijas galu nav iespējams nokļūt.

Mazliet skumīgi, mazliet tomēr laimīgi mēs ar Auci dodamies atpakaļ uz Dāniju, Vāciju, Poliju… Visa nauda iztērēta līdz pēdējam, tomēr atkal uzrodas kāds, kas mums to dāvina.

Kādā ļoti lietainā dienā, guļot pie benzīntanka, es sagaidu savu 25 gadu jubileju. Pa televizoru bārā redzam, ka teroristi spridzina Ņujorku. Labāku dāvanu dzimšanas dienā laikam nevar vēlēties. Nopērku vīnu, šņabi un dodamies uz ceļa. Nostopējam autobusu, kurš velkas ļoti lēni. No pavērtajām durvīm raugās 3 piemīlīgas sejas un aicina iekšā. Esmu pārsteigts un laimīgs, jo tie ir 3 hipiji, (2 no Šveices, 1 no Vācijas), kuri ceļo pa pasauli ar dzīvoklim līdzīgu autobusu. Viņi dodas uz šamaņu mūzikas festivālu Ragana Lietuvā. Koncerts notiek meža klajumā, un šis mežs atrodās pie Kernaves ciemata. Un ko dara hipiji Lietuvas mežā? Uzceļ milzīgu, krāšņu telti, vāra sēnes kopā ar tēju, fonā uzliek tehno ritmus, miksētus ar šamaņu brēcieniem. Kopā to visu nosauc par Čai Shop. Vienīgais, par ko ir izbrīnīti hipiji — Polijas un Lietuvas robežpunkts. Neko tādu viņi nebija redzējuši. Arī poļu robežsargi neko tamlīdzīgu nebija redzējuši, un visu hipiju iedzīvi nosauc par “barahlo” un bardaku. Es nu dodos hipijiem palīgā kā tulks un dzejnieks, jo sākas “kratīšana”, un krievu valodu hipiji nemāk. Robežsargus nomierina fakts, ka mēs dodamies koncerttūrē. Uzrādot festivāla flajerus, autobuss drīkst doties tālāk. Jā, šie hipiji ir īstākais labestības iemiesojums un mums ar Auci ir žēl šķirties no viņiem. Beidzot varu tikai piebilst, ka ir septembra beigas un mēs esam mājās, Latvijā. Es no sirds esmu pateicīgs visiem labajiem cilvēkiem, kas mums palīdzēja, jo bez viņiem šāds ceļojums nebūtu bijis iespējams. Cilvēki man iemācija būt labam, taisnīgam un izpalīdzīgam.

Visu turpmāko laiku mājās es tikai gleznoju, gleznoju, gleznoju, jo biju pilns! Brīvība — tā ir visskaistākā un lielākā lieta!!!

Sēdošais Irokēzs,
šis ir mans pieņemtais indiāņu vārds,
ar kuru stādījos priekšā cilvēkiem ceļojuma laikā.
Autora fotogrāfijas un māksla