Senlietu veikals

Latvijā šādam laikam piedēvētu trešo, nelabvēlīgo prognozi. Līst. Ielas ir tukšas. Četros pēc pusdienas veikali, tikko vaļā vērušies, jau taisās ciet. Nupat paēduši pusdienas, franči gatavojas vakariņām. Es tikko esmu iznācis no antikvāro lietu veikala un paņēmis aizmirsto skrūvi. Pārdevēja vaicāja, vai es atkal atnācu kaut ko apskatīt. Nē, — atbildu — atnācu pēc skrūves. Tur tā guļ uz galda — es nebiju domājis, ka tai būs četrkantīga, bet gan sešstūraina forma. Ak, piedodiet, — saka pārdevēja un atvadoties atver man durvis — Arevoir! Arevoir, madame, merci, — es paviļāju skrūvi rokā — tā ir sarūsējusi un smērē pirkstus. Es zinu, ka viesnīcas vannas istabā es to nomazgāšu zem krāna, lai nenosmērē drēbes. Neko jau daudz tā nevar nosmērēt — tikai jakas vai bikšu iekškabatu. Bet es vēl atceros, ka jātaupa arī tās. Un es zinu, ka sievietes, pirms Latvijā parādījās efektīvie Rietumu veļas pulveri, mācīja vīriešus — rūsas traipi ir neizmazgājami.

Pirms tam mēs skrūvi mocīdamies nomontējām no lietussargu turētāja — fonte emallie — kā uz vizītkartes uzrakstīja seno lietu pārdevēja — lai sadalītu to divās daļās transportēšanai lidmašīnā — viņa ar knaiblēm vienā galā, es ar roku pieturēdams kloķi otrā. Tikai viņa pakojot aizmirsa skrūvi iedot līdzi.

Tās trūkumu es nojautu intuitīvi. Nogājis dažus simtus metru pa ietvi, es sapratu, ka viņa to aizmirsa ielikt. Atpakaļ griezties nebija vērts, jo uz tās ielas veikali jau bija aizvērušies pusdienlaikam. Es sevi mierināju, ka mājās piemeklēšu kādu vecu skrūvi no padomju laikiem — tāpēc iztēlojos, ka tā būs sešstūraina, jo padomju laikos visas skrūves bija ar sešām malām. Bet, iegājis viesnīcā, es kļuvu bēdīgs — tad taču tas vairs nebūs īsts sens franču lietussargu turētājs no 20. gadsimta sākuma. Ja nu kāds to apgāzīs otrādi un ieraudzīs, ka turētājs pie pamatnes pieskrūvēts ar parastu padomju skrūvi? Tāpēc izlēmu vakarpusē doties uz veikalu vēlreiz un sameklēt skrūvi. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka veco lietu pārdevēja nebūs to izsviedusi, pat ja tā būtu bijusi pilnīgi lieka.

Es to meklēju ar acīm uz grīdas — pārdevējas galda aizmugurē lejā pie sienas uz vecas saņurcītas avīzes, tieši tajā vietā, kur mēs abi to noskrūvējām, taču tur tās nebija. Bet es biju neatlaidīgāks un attapīgāks. Kamēr pārdevēja runāja man nesaprotamajā valodā ar klienti un rādīja tai vecus izšūtus galdautus, es cēlu skatienu augstāk uz galdu. Tur tā stāvēja — pietiekami rūpīgi novietota, lai nenokristu, un man par pārsteigumu — diezgan liela. Es to uzreiz paņēmu, pacēlu acu augstumā un parādīju pārdevējai — lūk, ko mēs abi aizmirsām! “I am sorry,” viņa noteica un, jūtoties vainīga, pameta klienti, lai pavadītu mani līdz durvīm vēlreiz. “Arevoir madame, merci!” es izgāju uz tās pašas ielas. Tikai tagad mans pirkums bija pabeigts un es varēju justies apmierināts. Es nolēmu, ka tā dēļ ir vērts iedzert glāzi vīna.

Turpat netālu ielas galā, gandrīz pie paša centrālā laukuma ar strūklaku bija kafejnīca. Es biju to pamanījis jau vakar. Tā bija tā pati kafejnīca, kurā es dzēru vīnu pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi biju šajā pilsētā cita projekta sakarā. Patiesībā tas nebija cits, bet pats pirmais vai viens no maniem pirmajiem projektiem — citi nāca vēlāk un katrs nākamais kļuva par vēl vienu citu. Bet tas bija pirmais, un tāpēc arī ciemošanās reize šajā kafejnīcā bija pirmā. Es nezinu, vai tāpēc, bet toreiz te bija daudz vairāk cilvēku. Tos pat nevarēja saskaitīt. Kafejnīca bija ļaužu pilna. Bija starp 10 un 11 vakarā un mēs pēc apspriedes dzērām jau kuro glāzi vīna. Apkārt visi pīpēja un Hans no Holandes stāstīja, ko viņš gribot darīt šajā projektā. Arī viņam tas bija viens no pirmajiem projektiem, un mums abiem bija lieli plāni. Tos gan nevarēja labi sadzirdēt. Tagad es drīzāk domāju, nevis atceros, ka toreiz kafejnīcā skanēja skaļa mūzika. Vai gan citādi man atmiņā būtu iespiedies, ka par toreizējiem sapņiem nekā lāgā nevarēja dzirdēt.

Tagad kafejnīcā nebija pilnīgi neviena. Es piestājos pie bāra letes un teicu — e vjer de vin ruž! Bārmenis nesaprata un man jau bija nelaba pieredze no vakardienas, ka viņš nesapratīs arī tad, ja atkārtošu. Tā arī notika — es atkal lēni vilku — e vjer vin ruž. Viņš kaut ko prasīja man franciski un rādīja ar roku uz pudelēm. Kad viņa pirksts atdūrās pret sarkanā vīna pudeli, es pamāju ar galvu un parādīju sprīdi — e vjer — one glas. Viņš ielēja, un es apsēdos pie galdiņa. Krēsli bija veci Vīnes, varbūt pat Tonē — mūsu pēdējā laika puspiepildītais sapnis. Tādu maziņu Tonē krēsliņu bērniem par 60 eiro varēja dabūt tajā pašā antikvariātā, bet pirms divām dienām Barselonā tikai vienā no kādām 60 senlietu pārdotuvēm ar pretenciozo nosaukumu El Bulevard dels Antiquaris es redzēju līdzīgu Tonē krēslu ar roku atbalstiem pieaugušajiem un tam blakus — mazgātuvi ar porcelāna bļodu un lejamo krūzi — tie varēja būt diezgan dārgi — es pat neprasīju cenu — tik un tā būtu bijis bezcerīgi tos dabūt uz Latviju — no Briseles Tonē mēteļu pakaramā aiztransportēšana uz Rīgu maksātu tik pat, cik pats pakaramais, porte manteau, kā tā nosaukumu uz Briseles kartes malas uzrakstīja veikala pārdevējs. Vēl pirms pusgada Pēterburgā slavenajā grāmatu veikalā ar globusu uz jumta Ņevas prospekta un Gribojedova kanāla stūrī Tonē mēbeļu katalogs maksāja 30 latus. Mēs gandrīz to nopirkām. Vēlāk Liepājā mēs nopirkām divsēžamo dīvāniņu, nevis Tonē, bet Kohne, bet tas jau ir gandrīz tas pats. Pārdevēja zināja stāstīt, ka to atstājuši ebreji, kuri emigrēja no Padomju Savienības, un Liepāja bija viņu pēdējā cietzeme nebrīvē, kurā nācās daudz ko atstāt. Mēbeļu pārvilcējs, pēc tautības krievs, kas atbrauca noņemt mērus, iesaucās — karetka! — tā mēs uzzinājām, ka krievi tos kādreiz laikam saukuši par karetkām. Bet toreiz — pirmoreiz šajā kafejnīcā es nepievērsu uzmanību krēsliem, tāpat kā neievēroju, ka šajā pilsētā un uz šīs pašas ielas ir senlietu veikali.

Un tā nu es sēžu uz šī vecā krēsla un dzeru vīnu. Laiks nekur nesteidzas, un es esmu to nopelnījis. Es zinu, ka man tagad būtu jāguļ viesnīcas gultā un jālasa kāds manuskripts, bet no mājām šorīt zvanīja un teica — apskati pilsētu, nedari šodien neko, pastaigājies pa ielām, ieej kafejnīcās, baudi dzīvi. Šodien gan laiks ir draņķīgs. Visu dienu tā kā līst, lai gan var iztikt arī bez lietussarga. Ap 12 es izgāju ārā, paņēmis līdzi fotoaparātu. Es nebiju noskaņojies uz fotografēšanu, bet labprāt biju gatavs uzņemt divus, trīs kadrus. Un tad, kad es izgāju tirgus laukumā un mākoņi tā kā pašķīrās, ielas perspektīvā atsegdami kalnus, es pacēlu fotoaparātu knipsim un izdzirdēju saucienu: “Hi, Talis!” Tas bija Žeralds. Es viņu redzēju kadrā caur kameras aci, viņš smaidīdams nāca pāri tramvaja sliedēm. Mēs vakar bijām šķīrušies pēc apspriedes un man šodien vajadzēja lidot uz Rīgu. Bet franču gaisa kontroles dispečeri streikoja un man bija viena lieka diena Grenoblē. Žeralds bija steidzīgs. Viņš teica — pusvienos man jābrauc pie tēva uz slimnīcu. Vēl bija dažas minūtes laika un mēs ieskrējām turpat blakus bārā. Es Žeraldam teicu — Lisabonā uz ielas satiku Valtu un Saimonu, šeit nejauši satieku tevi — maza Eiropa. Viņš smiedamies atteica — maza pasaule! — bet šķiroties vēl uzsauca: “Enjoy Grenoble!”

Tā nu es te sēžu tukšā kafejnīcā un dzeru vīnu. Durvis ir vaļā, augšējais logs virs tām ir atgāzts, un es nodomāju, ka Francijā ziemas laikam nemaz nav. Stūrī stāv bāra ķeblis — Vīnes stilā — un es nobrīnos, vai tiešām tādus ražoja jau 20. gadsimta sākumā. Tā apaļais kāju paliktnis ir gluži noberzts. Es gribu krēslu apgāzt otrādi, lai apskatītos, vai tur nav rakstīts Tonē, bet tas būtu nepieklājīgi, un es palieku sēžot, ierāvies jakā pie durvīm.

Un tad es redzu, ka pa ielu garām iet vīrietis. Tas atkal ir Žeralds. Ticis pāri skatloga pusei, viņš pagriež galvu un ierauga mani. Satikt pazīstamu cilvēku svešā pilsētā vairs nav nekas neparasts. Viņš ienāk iekšā, apsēžas pretī, pasūta kafiju un saka — Tāli, pēc slimnīcas es vienmēr esmu depresīvs. Es atbildu — mans tēvs arī ir vecs un viņš slikti redz. Mēs runājam par projektiem, viņa fotoizstādi, kuru drīz atklās Rīgā [1. 2002. gada decembrī Kinogalerijā bija  Žeralda Asulina fotoizstāde Baltijas nomales ziema.], manām esejām par ceļojumiem un vietām un to, ka mēs varētu publicēt kopīgu grāmatu, varbūt ar nosaukumu Baltijas Ekspresis. Viņš ar fotogrāfijām, kas no centra meklē aizmirsto nomali, es — ar esejām, kas no nomales meklē centru. Mēs abi jūtam, ka tur kaut kas varētu iznākt. Tad mēs atkal atvadāmies, lai drīz tiktos Rīgā, un promejot viņš saka — šī ir ļoti fešenebla vieta, tev vajag te atnākt vakarā. Un pareizi ir jāsaka — un verre du vin rouge.

Es atgriežos viesnīcā un rakstu šīs piezīmes. Tur pārāk bieži minēts vārds Tonē, bet es nezinu, kā to pareizi raksta. Tad es atceros, ka tā rakstību redzēju antikvariātā, apgāzis mazo Vīnes krēsliņu otrādi. Sēdekļa ovāla iekšpusē bija balts pusnolupis taisnstūris, kurā melniem lielajiem burtiem bija rakstīts vārds Tonē. Man bija tas jāredz. Es piecēlos no gultas, uzvilku jaku, sacēlu apkakli, apsēju šalli un izgāju uz ielas. Pulkstenis bija seši un trīsdesmit minūtes un es vēl varēju pagūt, pirms veikalu slēdz. Es ātri gāju pa šaurajām ielām antikvariāta virzienā.

Es piegāju pie veikala un nopriecājos — tas bija vēl vaļā. Tikko pirms manis tajā iegāja kāda sieviete, pārdevēja ar viņu apkampās. Es stāvēju pie skatloga un cauri vitrīnai neizpratnē raudzījos uz to vietu, kur vajadzēja atrasties mazajam krēslam. Tas bija mazs Vīnes krēsls ar roku paliktnīšiem. Es pat iztēlojos, kā uz tā sēdētu mani mazbērni. Taču tur bija tikai mazs dzelzs saliekamais krēsliņš. Es nodomāju, ka pārdevēja mārketinga nolūkos ir pārkrāmējusi preces. Es atvēru durvis un iegāju iekšā. Kamēr manas acis bija vērstas uz to vietu, kur vajadzēja būt krēslam, viņa man kaut ko skaļi teica. Es domāju — viņa saka — veikals jau ciet un man vairs nevajadzētu šeit atrasties. Bet, kad es pacēlu acis uz viņu, viņa pārgāja uz angļu valodu un teica: “I am sorry. It was sold out this afternoon.”  [2. Man ļoti žēl. Tas tika pārdots šopēcpusdien.]