Sekss, pasakas un politika

Sensenos laikos (proti, 1997. gadā) nāca klajā pirmais no septiņiem angļu autores Džoanas Roulingas darbiem par briļļaino bārenīti vārdā Harijs Poters. Tobrīd tajā nebija nekā seksuāla, teksts bija ieturēts labākajās pasaku tradīcijās – sirdsšķīsts lūzeris, proti, pie izcili nejaukiem un nežēlīgiem audžu vecākiem nīkstošs dzīves pabērns pēkšņi uzzina, ka viņa vecāki ir bijuši burvji un ka arī viņam piemīt burvju spējas. Līdz ar to Harija dzīve acumirklī pārvēršas – viņš sāk iet burvju skolā, iegūst gan draugus, gan ienaidniekus, cieš no dažāda kalibra apcēlējiem, kuru netrūkst ne skolnieku, ne skolotāju vidū, un neremdināmi skumst par saviem īstajiem vecākiem, kurus nogalinājis pasakas megaļaundaris Voldemorts. Ar viņu mazais Poters, par spīti jaunībai un tik tikko sāktajai maģiskajai izglītībai, cīnās ne uz dzīvību, bet nāvi.

Visa progresīvā pasaule šo vienkāršo un sentimentālo lielpasaku ar šausmu trillera elementiem uzņēma ar sajūsmu. Bērniem, it īpaši briļļainajiem un skolā ne pārāk populārajiem, tā acumirklī kļuva par īstu poteromāniju. Vecāki pārsteigti atklāja, ka pasaulē vēl ir tāds spēks, kas spēj atraut bērnus no TV un datorspēlēm. Kareivīgi noskaņoti kristieši, lieki netērējot laiku pasakas lasīšanai, uzsāka kampaņu pret pesteļošanu un velnišķām zintīm, neiztiekot arī bez grāmatu dedzināšanas,[1. Christians Unite to Burn Harry Potter Books] bet pati autore un Holivudas kino profesionāļi, kas nopirka viņas grāmatu ekranizācijas tiesības, sapelnīja miljonus. Vārdu sakot, visi bija laimīgi un apmierināti, izņemot dažus literatūras kritiķus, kuri varēja kārtējo reizi pārliecināties, ka viņu kompetentais un argumentētais viedoklis nevienu neinteresē. Pat vecais brontozaurs Harolds Blūms tur neko nespēja padarīt: “Es izlasīju pašu pirmo Potera sērijas grāmatu, kas skaitās tā labākā. Es biju satriekts. Katrs teikums tur ir klišeju virknējums, netiek iezīmēts neviens raksturs. [..] Taču vispār jau protestēt pret Hariju Poteru ir tas pats, kā lūkot pārpeldēt Atlantijas okeānu – nekādu izredžu.”[2. “Brokastis ar brontozauru”, Rīgas Laiks, 2005. gada aprīlis.]  Bērnus taču neinteresē literāri smalkumi, viņiem vajadzīgs aizraujošs story, kas spiež uz jūtām un kur netrūkst asu sižeta pagriezienu. Tieši to Roulinga arī piedāvā – spriežot pēc potersāgas panākumiem, viņa ir pirmšķirīga pasaku stāstniece un negaidītu pārsteigumu radītāja. To apliecina arī autores publiskās izpausmes – dažus mēnešus pēc tam, kad pasaulē tika laista šī seriāla pēdējā grāmata, autore nāca klajā ar paziņojumu, ka burvju skolas direktors Baltuss Dumidors ir gejs.

Šīs ziņas iespaidā man pat iznāca neliels misēklis ar septītās grāmatas nosaukumu. To sauc “Deathly Hallows”, ko aptuveni varētu latviskot kā “Nāvējošās relikvijas”, taču pirmajā brīdī man hallows vietā nez kāpēc izlasījās hollows, kas tulkojumā būtu “Nāvējošie dobumi”. Tāds, lūk, freidisks pārpratums.

Toties informācija par to, ka visnotaļ solīdā paskata burvis ir homoseksuāli orientēts, gan nekādus pārpratumus neradīja. Tā tika saprasta pareizi un tūlīt pat kļuva par karsto ziņu visā progresīvajā pasaulē, ieskaitot mūsu tēvzemi. Pirmais, kā parasti, reaģēja minoritāšu tiesības aizstāvošais laikraksts Diena: “Rakstniece Dž. K. Roulinga nedēļas nogalē savas ASV turnejas J.K.Rowling Open Book Tour noslēgumā pārpildītajā Ņujorkas Kārnegija zālē paziņoja, ka Cūkkārpas Raganības un burvestību arodskolas direktors Baltuss Dumidors ir gejs.

Rakstniece atklāja, ka Dumidors bija iemīlējies ļaunajā burvī Grindevaldā un šī mīlestība bija viņa dzīves “lielā traģēdija”. Seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvji nekavējoties slavēja Dž. K. Roulingas paziņojumu: “Tas ir apsveicami, ka bērnu literatūra atspoguļo geju realitāti, jo mēs eksistējam katrā sabiedrībā.”” [3. Diena, 2007. gada 22. oktobris., 9. lpp.] Savukārt, karojošo kristiešu nometnes pārstāve Laura Melorija izteicās: “Es lūdzu Dievu par to, lai vecāki beidzot atmostos, lai tiktu atmaskota tā viltība, ar kādu šī veiklā antikristīgo vērtību indoktrinācija tiek pasniegta kā nevainīga fantāzija. Bērni tiek iepazīstināti ar raganiskām praksēm un kultu,” un piebilda, ka “homoseksuāls dzīvesveids ir kaitīgs. Tas ir medicīniski pierādīts.” [4. Rowling Lets Dumbledore Out of the Closet, ABC News]

Kādēļ gan tas Roulingai bija vajadzīgs?

Pieņemsim, tas varētu būt saistīts ar autores literārajām ambīcijām – paziņojums var tikt uztverts kā aicinājums paskatīties uz šo pasaku seriālu kā uz “atvērtu mākslas darbu”. Ja tā, tad apmierināsim savu freidisko ziņkāri, un mēģināsim paskatīties, kas notiek, ja, saskaņā ar autores aicinājumu un svētību, tiek mainīts lasījuma fokuss.

Vai Dumidors ir vienīgais gejs, vai arī tādi ir visi burvji? Vai homoseksualitāte ir vienīgā netradicionālās seksualitātes izpausme, ko iespējams uztaustīt Roulingas tekstos, vai ir arī citas? Izrādās, ka burvju pasaulē, tāpat kā vientiešu (tā tiek dēvēti ar maģiskām spējām neapveltīti indivīdi) pasaulē darbojas vieni un tie paši sugas turpināšanas principi, līdz ar to, arī šeit dominē heteroseksualitāte. Tekstā tā parādās, kad Poters un citi romāna varoņi pārkāpj pubertātes slieksni un viņu sirdsšķīstuma medus mucā ar sulīgu plunkšķi iekrīt dzimumdziņu karote. Sākot ar trešo grāmatu, saldumus un ēdienu, kas līdz šim bija aktuālākā no pusaugu burvju bioloģiskajām interesēm, strauji nomaina seksuālā nobriešana un ar to saistītās peripetijas. Tēmas iztirzājums sasniedz savu apogeju pasakas sestajā sējumā, kur skolēni sadalās pārīšos, kas sūcas un maigojas katrā izdevīgā brīdī, taisa greizsirdības scēnas un mainās ar partneriem tieši tāpat, kā parastie tīņi.

Šīs seksuālās revolūcijas avangardā visaktīvāk darbojas rudmatainā bestija Džinnija Vīzlija, kas ir Harija labākā drauga Rona Vīzlija jaunākā māsa. Kaut arī viņai ir tikai četrpadsmit gadu, par viņu klīst runas, ka “viņa jau tin ap pirkstu piecus nabaga jaunekļus”.[5. Roulinga, Dž. K. “Harijs Poters un jauktasiņu princis”. Rīga: Jumava, 2006, 111. lpp.]

Lūk, kā tiek aprakstītas Džinnijas seksuālās brīvības izpausmes: “... kad Harijs pavilka sāņus pie sienas piekārto gobelēnu, lai izmantotu ierasto eju uz Grifidora torni, viņi tur ieraudzīja Dīnu un Džinniju, kas bija apskāvušies un skūpstījās tik kaislīgi, it kā būtu salīmēti kopā.”[6. Turpat, 256. lpp.] Ieraugot šo ainu, Džinnijas kautrīgais un ne pārāk izskatīgais brālis ir sašutis un mēģina norādīt savai māsai uz to, ka šāda uzvedība koplietošanas telpās viņam neliekas atbilstoša nedz pieklājības, nedz morāles normām. Izceļas karsts strīds, kura ietvaros viņa, savukārt, norāda uz brāļa incestuālo flirtu ar tanti un iesaka viņam gūt vairāk pieredzes ar jaunākām sievietēm: “[Tu] tā domā tikai tāpēc, ka dzīvē ne ar vienu [neesi] sūcies, tikai tāpēc, ka [tu] kaislīgāko skūpstu dzīvē esi saņēmis no Mjurielas tantes... [..] Ja tu pats draudzētos ar kādu meiteni un arī pats mazliet pasūktos, tu tik briesmīgi neuztrauktos, ieraudzījis to darām ar kādu citu!”[7. Turpat, 257. lpp.]

Rons paklausa māsas padomam, betHarija Potera reakcija uz Džinnijas brīvuļošanu (apburošs vārda “libertināža” latviskojums, kura autors ir filozofs Ansis Zunde) ir negaidīta un vētraina, taču pilnīgi intraverta. Viņā parādās kaut kas tāds, kas šim viscaur pozitīvajam tēlam agrāk nebija raksturīgs. Tā ir mežonīgas, dzīvnieciskas iekāres dzemdināta greizsirdība:

“Harijam likās, ka dziļi pakrūtē piedzimst liels un zvīņots briesmonis, kas sāk plosīt iekšas. Smadzenēs, šķiet, saplūda verdošas asinis, kas apslāpēja vispēdējo domiņu, palika tikai mežonīga vēlme pārvērst Dīnu galertā.”[8. Turpat, 256. lpp.] Izrādās – ne velti, jo vēlāk izrādās, ka Džinnija arī nav pret viņu vienaldzīga: “...šurp skrēja Džinnija ar ciešu un svilinošu skatienu, un viņa apķērās Harijam ap kaklu. Un Harijs – bez domāšanas, bez plānošanas, neuztraukdamies par to, ka piecdesmit cilvēki noskatās – noskūpstīja viņu. Pēc diezgan ilga brīža – vai varbūt bija pagājusi pusstunda – vai arī vairākas saulainas dienas – viņi atrāvās viens no otra.”[9. Turpat, 470. lpp.] Tā Harijs Poters tiek pie pastāvīgas draudzenes, kura vēlāk kļūst par viņa sievu. Harija tuvākie draugi Rons un Hermione, viens otru kaitinot, ik pa brīdim nevaldāmi maigojas ar kādu citu nimfomaniakālu būtni, līdz beigu beigās izskaidrojas, kļūst par pāri un, kā vēstī septītā romāna epilogs, arī par ģimeni.

Aizmirsts netiek arī skolas personāls. Harijs un Hermione dalās pārdomās par bibliotekāres Pinsas un skolas dežuranta Argusa Filča attiecībām: “Man vienmēr ir licies, ka starp viņiem varētu būt romāns...”[10. Turpat, 277. lpp.]

Hormonu dīdīto skolēnu un padzīvojušu skolas darbinieku vēlmes ir pavisam vienkāršas, bet pasniedzēju seksualitātes izpausmes izrādās daudz rafinētākas. Neviens no viņiem īpaši neapgrūtina sevi ar ētiskiem apsvērumiem, visi nekautrēdamies izmanto savu dienesta stāvokli un bauda “aizliegtos augļus”. Lūk, ko Dumidors saka par profesoru Gliemjragu, kuru viņš vēlas pierunāt atgriezties darbā: “...viņš mēdza izvēlēties favorītus, reizēm viņu ambīciju vai prāta, reizēm pievilcības vai talanta dēļ. [..] Horācijs bija izveidojis tādu kā mīļāko audzēkņu klubiņu, kas centrējas ap viņu pašu.”[11. Turpat, 70. lpp.]

Arī pats homoseksuālais (kā mēs to tagad zinām) Dumidors nekautrējas uzmākties Harijam Poteram ar intīmām vēstulēm, kuras sākas ar vārdiem “Mīļo Harij”, un divdomīgiem piedāvājumiem:

“– Es vēlētos, lai nākamgad jūs nāktu pie manis uz privātstundām.
– Uz privātstundām... pie jums? – Dumidora priekšlikums izrāva Hariju no dziļdomīgās klusēšanas.
– Un ko tad jūs, profesor, man pasniegsiet?
– Nu, no visa pa druskai, – gaisīgi atbildēja Dumidors.”[12. Turpat, 74. lpp.]

Savukārt, megaļaundaris Voldemorts, atbilstoši savam raksturam, ir sadists un nekrofils, kuram sagādā baudu nevainīgu cilvēku spīdzināšana un nogalināšana. Taču arī tas viss vēl ir tikai ziediņi. Domājams, pats briesmīgākais teikums visā sestajā grāmatā ticis veltīts maģisko dzīvnieku kopējam Hagridam, kura tēlā parādās galēji izvirtuša zoofila un incestofila iezīmes: “Harijs bija redzējis Hagridu mazam, nešpetnam pūķītim dāvinām plīša lācīti, līkņājam pār milzīgiem skorpioniem ar visām to spīlēm un dzeloņiem, viņš zināja, kā Hagrids cenšas saprasties ar savu mežonīgo pusbrāli, bet šis, iespējams, bija pats neizprotamākais no Hagrida romāniem (sic!) ar dažādiem briesmoņiem: milzīgais, runājošais zirneklis Aragogs...”[13. Turpat, 208. lpp.]

Šķiet, ka kristīgo un ģimenes vērtību aizstāvjiem patiešām ir par ko satraukties: Cūkkārpas skola pēkšņi izrādās īsts netiklības perēklis, kur plaukst visdažādākās perversijas. Iespējams, ka izlasot rakstu līdz šai vietai, ne viens vien konservatīvāk noskaņots cilvēks pie sevis nodomāja “Johaidī!” un “Bitīt matos!”, vai pat ko skarbāku, un sāka apsvērt nepieciešamību atņemt saviem bērniem Roulingas grāmatas un nobēdzināt tās turpat, kur atrodas visa cita pieaugušajiem domātā iespiedprodukcija. Steidzu viņus mierināt – šādam satraukumam nav ne vismazākā pamata. Vienīgā seksualitātes forma, kas patiešām ir aprakstīta Roulingas pasakā, ir jau līdz kaulam nozelētā tīņu pubertātes un pieaugšanas drāma. Un arī tā tiek aplūkota tikpat nevainīgā veidā, kā to dara pusaudžu seriālu veidotāji, proti, nekādas pikantas detaļas vai detalizēti aktu apraksti tekstā nav atrodami, varat būt droši.

Tāpat potersāga nepropagandē homoseksualitāti, pedofiliju, nekrofiliju, zoofiliju, sadismu, incestu vai orģijas – šāds iespaids var rasties, vienīgi izraujot augstāk minētos citātus no konteksta un lasot tos ar tīšu nodomu atrast tekstā kaut ko perversu. Izlasīt Roulingas pasaku šādā veidā nozīmētu nodarboties ar to, ko Umberto Eko sauc par pārinterpretāciju (overinterpretation) proti, tādu interpretāciju, kas neņem vērā teksta intenci.

Šie apsvērumi rada aizdomas par motīviem, kuru dēļ Roulinga vispār ir ieminējusies par skolas direktora seksuālo orientāciju. Aizdomas vēl vairāk pastiprina tas, ka grāmatas septītajā daļā, kur tiek runāts par Dumidora jaunības dienām un tiek aplūkotas viņa attiecības ar Grindevaldu, šim paziņojumam nav iespējams atrast nekādu apstiprinājumu, proti, viņa seksualitāte tur vispār netiek pieminēta.

Taču ir vēl kāds pasakas lasījums, kuru autore nez kādēļ nemaz nav pieminējusi. Šis lasījums ir politisks un ir saistīts ar to, ka divās pēdējās daļās burvju pasaulē varu pārņem Voldemorts, un viņa ideoloģisko platformu veido tēze par to, ka burvju rasei ir jāattīrās no draņķasiņiem (mudbloods), proti, burvjiem, kuru vecāki ir parasti cilvēki, kas nav apveltīti ar maģiskām spējām. Tiek izvērsta propagandas kampaņa, kuras aprises ļoti atgādina Trešā Reiha doktrīnu par āriešu rases tīrību. Savukārt, pats Voldemorts un viņa sekotāji nāvēži (Death Eaters) gan ar savām metodēm, gan izteikumiem atgādina Hitleru un viņa domubiedrus.

Ar politiku saistās arī kāda drīzāk komiska potersāgas detaļa, kura parādījās tās kino versijā. Tas ir sirsnīgā, taču pagalam neaptēstā mājas elfa Dobija vizuālais attēlojums, kura dēļ Roulingas grāmatas Krievijā tika uz laiku aizliegtas. Par aizlieguma iemeslu kļuva tas, ka Dobijs Holivudas datorgrafiķiem bija iznācis ļoti līdzīgs Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Aizliegums gan vēlāk tika atcelts, taču rūgtums droši vien ir palicis, jo, par spīti Roulingas juristu pūlēm, joprojām tiek izdots pasaku seriāls par Taņu Groteri, kura autors ir krievu rakstnieks Dmitrijs Jemecs.

Un tomēr, preses konferencēs autore daudz labprātāk iztirzā pašas radītā tēla seksuālo orientāciju, kura tekstā nemaz neparādās, nevis politiku, kuras tekstā ir atliku likām – patiesībā, daudz vairāk, nekā pierasts redzēt bērnu grāmatās. Šādi rīkoties nozīmē mēģināt kaut kā ietekmēt teksta interpretāciju, nevis ļaut lasītājiem spriest par to pašiem, jo bez autores palīdzības diez vai kādam ienāktu prātā apspriest Dumidora seksualitāti. Ir skaidrs kāpēc viņai tas varētu būt izdevīgi – jebkurš skandalozs paziņojums, protams, ir lieliska reklāma, kas vairo jau tā milzīgos grāmatas pārdošanas apjomus (tikai pirmajās 24 pārdošanas stundās tika nopirkti 11 miljoni potersāgas septītās daļas kopiju). Taču kāpēc seksuālo minoritāšu tiesību aktīvisti par to ir tādā ekstāzē un nemaz nemana, ka Roulinga brutāli izmanto viņus un šo sabiedrībā aktuālo tēmu par reklāmas instrumentu? Kas tur ir tik seksīgs, nudien nav saprotams.