Sejai pielipināts mēsls

Manas pilsētas seja ir pagriezta pret Rietumiem. Pret rietošas saules gaismu, mākslas fotogrāfiem un tūristiem par prieku. Man patīk par to domāt tā, it kā tā būtu seja. Prātā pazib teiciens — tikai pa seju nesitiet. Šo seju redz, iebraucot pilsētā no Rietumiem. Vispirms, protams, priekšpilsētu. Pa Jelgavas šoseju vispār neko īpašu neredz, tikpat labi tie varētu būt Šauļi. Ar vilcienu no Jūrmalas vai Jelgavas, vai no kurienes tas vēl mūsdienās pa tām tur sliedēm, garām Torņakalnam, nāk. Vai arī mūsdienīgi, braucot no lidostas — tur jau arī iesākumā nekā tāda nav. Bet tad tiek līdz Daugavmalai un ierauga panorāmu.

Dažkārt, ejot uz darbu kājām, iznāk iet pa Akmeņu ielu. Tas ir Pārdaugavā, apmēram tur, kur varbūt kādreiz tomēr uzbūvēs Birkerta bibliotēku. Tur ir tāds piedrazots klajumiņš ar izvazātu žogu, tam blakus neliels kiosks, kurā ne pārāk sen varēja nopirkt atspirdzinošus dzērienus PET pudelēs un alu. Pēcāk kāds tam pielaida uguni, un tā nu tas tagad stāv, vietām melns, caurs, pa šķirbām lien laukā kaut kāda vate. Pāri krustojumam redzama upe, puikas peldas, ir Akmens tilts un pilsētas panorāma. Tik pazīstama, ka paliek bezmaz vai neērti. Gandrīz tāda pati kā tajā visiem zināmajā 16. gadsimta vidus Hansa Hāzentetera gravīrā. Vai tikpat pazīstamajā 17. gadsimta sākumā tapušajā 1612. gada Heinriha Tūma gravīras kopijā. Kādā militāri rūpīgi izzīmētā 17. gadsimta otrās puses anonīma autora perspektīvas zīmējumā. Vai Gustava Brusena 1776. gada gleznā. Uz veciem konfekšu papīriņiem. Bērnības melnbaltajos TV Panorāmas sākuma kadros. Uz nodzeltējušiem vilcienu aizkariņiem. Uz spožām māla medaļām, kas izgatavotas kaut kam par godu vai piemiņu. Pilsētas jubilejas svinību logotipos. Pat uz kubiešu dziedoņa Eliadesa Očoas koncerta biļetēm.

***

Ir diezgan patīkami un glaimojoši iztēloties, ka tas ir kāda Lielā Arhitekta nopelns. Acu priekšā iznirst bārdains vīriņš, kas, nopietni nolīcis, ķimerējas gar globusu. Bruņojies ar cirkuli un sagumzītā portfelītī noglabātu T veida lineālu jeb sliedi,viņš šīs pilsētas panorāmu uzzīmējis šādu, Ņujorkas (ar vai bez PTC torņiem) citādu, un dažu pilsētu, kas uzcelta ieplakā, vispār atstājis bez cienījama un daudzmaz uzminama silueta.

Droši vien te arī apslēpta galvenā atšķirība starp arhitektiem un, piemēram, neiroķirurgiem. Gan vieniem, gan otriem piemīt zināšanas vai mākas, par kurām lielākajai daļai ļaužu ir tikai vai nu kaut kādi aptuveni priekšstati, nojausmas vai pilnīgs to trūkums. Par neiroķirurģiju gudri paspriedelēt uzdrošināsies retais, pat pēc veiksmīgi pārciestas operācijas. Ar arhitektūru tā nav. To diendienā redz, tajā dzīvo, tai iet garām ikviens. Un ikviens zina, kā vajag.

Vislabāk, protams, paši arhitekti. Viņos, atšķirībā no, piemēram, tēlotājmākslas kopējiem, jauki saplūst šis pats “ikviens” ar mācību iestādē apgūtām eksaktām prasmēm, gaume ar kaut kādu, reizēm palielu, peļņu, mākslinieciskas ambīcijas ar cilvēku vājību pazinēja un radītāja no nekā slavu. Un kur tad vēl nostāsti par laikiem, kad arhitekti amatu apvienošanas kārtībā bieži vien bija arī astronomi, vai brīvmūrnieku raksti par Vecās Derības Jābalu, kas licis pamatus ģeometrijai un pirmais uzcēlis namu no akmens un koka, vai par kaut kādiem noslēpumainiem Dionīsa arhitektiem. “Apdāvinātam arhitektam bija visas iespējas kļūt par turīgu, pat slavenu vīru,” atradu kādā viduslaikiem veltītā grāmatā. Līdz beidzot 20. gadsimta sākumā nāk Le korbizjē sludinātais “arhitekts mesija”. Lielā Arhitekta vietnieks zemesvirsū, kas ar to pašu cirkuli un sliedi gatavs un tiesīgs nomērīt un samērot pilnīgi visu — politiskās intrigas, modernās mākslas bēdīgo stāvokli, literatūras pagrimumu, operdziedātāju viduvējo sniegumu un žurnālistu barbarismu.

Pēdējā laikā, kā jau juku brīžos ierasts, par dažādām noslēpumainām būšanām atkal ir slimīga interese. Cilvēka spēja lidot kā putnam, prezidentes vieta brīvmūrnieku ložā un tamlīdzīgi. Arī par arhitektūru, protams.

Visur kaut ko projektē, taisa maketus un būvē. Ož pēc svaiga betona un atmazgājamas naudas. Taču atšķirībā no vēl senas un ne pārāk senas pagātnes to visu pavada it kā demokrātiska ņudzināšanās un troksnis. Tāpēc nācis zināms, ka tas Saules akmens neglābjami sabojās rāmo pilsētas panorāmu, bet Preses nams, Lauksaimniecības ministrija, vanšu tilts un viesnīca Latvija to gaumīgi papildina. Vai otrādi. Citiem zināms, ka Saules akmens ir izcils modernisma arhitektūras paraugs. Vai atpakaļrāpulības un latviešu arhitektūras old school agonijas piemiņas zīme. Nacionālās bibliotēkas stikla augstceltne nav ēka, bet Power Point paaudzes simbols. Un Triangula bastiona ar vara skārdu apsistā sētas puses fasāde ir radoša veiksme. Bet varbūt tas stikla pampaks atgādina pilsētas sejā uzmetušos augoni. No jauna salipinātais Melngalvju nams vispār ir viņpus laba un ļauna, bet Rātsnama jaunbūve mums māca, kā jaunajam sadzīvot ar veco. Vai otrādi. Un tad vēl atbrauc kaut kāds vācietis un pašā vecpilsētas sirdī iedirš savu tērauda režģi. Nemaz nerunājot par Stacijas laukumu, bet tas jau pat muļķim skaidrs.

Būtu šitā ņēmušies tolaik, kad būvēja Kolhoznieku namu un viesnīcu Latvija, tagadējo Lauksaimniecības ministriju un Rīgas tehniskās universitātes ēku, nojauca Melngalvju nama sienas, cēla tagadējo Okupācijas muzeju un Pēterbaznīcas priekšā būvēja tās cakainās dzīvojamās mājas, tad gan būtu! Protams, ka neņēmās. Un nekā nebūtu bijis. Tāpat uzceltu, izdarītu un pabeigtu.

Iedomāties pilsētas panorāmu, kas būtu veidojusies demokrātiskas balsošanas rezultātā, ir gandrīz tikpat grūti kā iztēlē uzburt arhitektu vienošanos par to, kā, kāpēc un kas pilsētā būtu darāms (ja vien šī vienošanās nav Arhitektu savienības kongresā vai brīvmūrnieku ložā notikuša asiņaina kautiņa rezultāts). Šāda demokrātija apdraudētu Lielo Arhitektu (vai žargonā — “papīra arhitektu”), kas tīko izlauzties no katra mazā arhitekta, to, kurš ar vienu rokas vēzienu gatavs uzzīmēt savas sapņu pilsētas seju.

***

Reizēm es to pamanu negaidot. Braucot pa Skanstes ielu, pavisam no otras puses. Tas pat nav nekāds trīsceturtdaļ pagrieziens, tas ir pilsētas pakausis, tomēr tik pazīstams. Vai no Vienības gatves gala, pāri tiem mazdārziņiem. Un atkal pazīstu. Kā tādu pirmo mīlestību, kam nekad nav bijis piepildījuma, tomēr aizmirst nav iespējams, un tāpēc tai, neraugot vecumu, lemts kļūt par apsēstību visa atlikušā mūža garumā.

Kāds arhitekts man nesen tāpat vien vaicāja, kāpēc es neko nerakstot par arhitektūru. Teicu, ka neko no tās nejēdzu. Vēl jo labāk, viņš atbildēja. Bez šaubām, viņš jokoja. Taču šajā jokā īsu acumirkli pazibēja Lielā Arhitekta traģika. Dzīve, kas ir krietni vien smagāka, nekā tādiem kā es, kas vienkārši un bezrūpīgi čalo riņķī un apkārt vai raksta šitādus rakstiņus.

Viens amerikāņu rakstnieks nesen drūmi konstatēja, ka pat nauda vairs nav spējīga nevienam neko būtisku pastāstīt. Tāpat kā glezniecība. Un tagad šo spēju zaudē arī nekustamais īpašums, nami. Jo tiem vairs nav nekāda sakara ar vulgaritāti vai gaumi, varu vai īpašnieka personību. Viss, ko tie spēj mums pavēstīt, ir cena.

Var jau būt, ka mokpilnais Lielā Arhitekta noriets šeit un tagad ir tikai visu pārējo bezgalīgi ieilgušā apgaismības laika preču — individuālisma, humānisma, progresa — derīguma termiņa beigu un sabrukšanas atblāzma. Jo kurš gan, izrauts no sava biroja kolektīvā patvēruma un nonācis aci pret aci ar Lielo Arhitektu, būs vēl ar mieru atzīt, ka viņa celtais ir tikai pilsētas sejai pielipināts mēsls. Pat ja tajā spoguļosies saulriets.