Šeit dzīvoja Sorokins, kurš centās pamosties

No VDK Ārējās novērošanas daļas darbinieka Sergeja Košeļeva atmiņām:

Tagad, protams, smiekli nāk, to atceroties, bet mēs ar pārinieku Oļegu “vedām” EPS lietu no 1982. gada decembra līdz 1985. gada septembrim. Literatūru toreiz stingri uzmanīja, mūsu pulkvedis, kad instruēja, vienmēr atkārtoja: “Puiši, atcerieties, rakstnieki arī mēdz būt noziedznieki, un reizēm pat bīstamāki par slepkavām.” Mēs mājām ar galvu, protams, skaidra lieta, priekšniecībai vienmēr taisnība. Es toreiz EPS[1. EPS — nelegāla literātu apvienība, kuru no 1981. līdz 1985. gadam veidoja Viktors Jerofejevs, Dmitrijs Prigovs un Vladimirs Sorokins] pazinu kā savu ģimeni. Visu: kā viņi dzīvoja, ar ko satikās, ar ko dzēra un uzdzīvoja, ar ko gulēja. Dzīvoja viņi toreiz, protams, vētraini. Bija populāri radošās inteliģences aprindās. Daudzi pazīstami cilvēki ciemojās viņu lasījumos. Tur vienreiz bija pat divi mūsu kosmonauti. Es nobrīnījos! Viņiem taču varēja būt nepatikšanas pa partijas līniju, laiki bija tādi: skrūves piegriezt toreiz mācēja. Bija lasījumos rakstnieki disidenti un vienkārši disidenti, diplomāti, ārzemnieki. Leonīds Ļeonovs, Arkādijs Raikins, Pjeha bija. Bet no māksliniekiem vispār daudzi, gan Mironovs, gan visi no Tagankas staigāja, un pat Bistricka bija divas reizes. Mākslinieki dzēra, protams, tā kā neviens. Viņus no turienes nešus iznesa. Zinātnes cilvēki arī piestaigāja: Veļihovs, Bergs, Haritons. Bet visvairāk nāca dažāda jaunatne, izlaidusies tāda, hipijaina. Uzvedās bezkaunīgi, izaicinoši, bieži rīkoja provokācijas. Mēs ar tiem jauniešiem strādājām, reizēm diezgan cieti... Bet ar pašiem epsiešiem bijām korekti, ne reizes neko sliktu viņiem neizdarījām. Tāds bija uzstādījums. Bet vienreiz es pat palīdzēju Sorokinam. Viņš dzīvoja Jaseņevā, Maskavas nomalē. Devās uz veikalu. Nu, mēs ar mašīnu pakaļ. Viņš nopirka pāris pudeles vīna, un kaut kādi divi puiši viņam piesējās: iedod rubli. Viņš tā maigi viņus pasūtīja. Un devās mājup. Es redzu –– šie pakaļ. Iet un iet no muguras. Tūlīt, domāju, kāpņutelpā nodurs viņu, un viss. Pie mums cilvēku pudeles dēļ numušīt kā vienreiz nospļauties. Es no mašīnas izlēcu, piegāju pie viņiem. Saku: “Zēni, iedodiet piesmēķēt.” Viņi neapstājās. Es viņus piebremzēju: “Kas ir, kurli esat, vai?” Viņi: “Ej tu...!” Bet es toreiz biju meistarkandidāts boksā. Pirmajam no kreisās pa aknām — viens, otrajam no labās pa žokli — divi. Šie gar zemi. Bet Sorokins iegāja savā kāpņutelpā, pat neatskatījās. Interesanti, vai viņš maz atceras to vakaru? Droši vien nē.Rīgas Laiks: Kad jūs runājāt par suni kā par trīcošu būtni, vai jūs domājāt cilvēku?

Vladimirs Sorokins: Nekādā gadījumā. Man šķiet, dzīvnieki jau ir pabeigti, vai ne? Un viņi ir tuvāk Dievam nekā cilvēks. Jo viņiem jau vairs nav jāattīstās. Un šajā ziņā viņi ir pilnīgāki par mums. Faktiski, viņi dzīvo paradīzē. Viņam (pamāj suņa Savas virzienā) galvā ir paradīze. Viņam nekur nav jātiecas, viņš ir sasniedzis pilnību. Bet cilvēks ir kaut kas tāds, kas pastāvīgi attīstās. Kā rakstīja Nīče, cilvēks ir kaut kas, kas jāpārvar. Vai Ortega — ka cilvēks ir neticami plastiska būtne, no viņa var iztaisīt visu, kas vien ienāk prātā. No cilvēka var iztaisīt suni, var arī kaķi. Bet no suņa neko vairs nevar iztaisīt kā vienīgi suni.

RL: Man šķiet, ka no kaķa būs grūtāk nekā no suņa.

Sorokins: Es vispār domāju, ka no dzīvniekiem cilvēku iztaisīt jau ir neiespējami.

RL: Kā jūs domājat, vai cilvēks — “tas skan lepni”?

Sorokins: Domāju, ka pagaidām nē, patiesībā. Pagaidām cilvēks skan nožēlojami. Vienīgās jūtas, ko izsauc cilvēks — ir žēlums. Pat supervaroņi — politikas, sporta zvaigznes… Lūk, cilvēks, piemēram, ceļ svaru stieni, un man viņa ir mežonīgi žēl.

RL: Kas tur ko žēlot? Stiprs…

Sorokins: Kāds tur stiprs, ja pēc divdesmit gadiem viņš nomirs vai saslims ar vēzi, piemēram! Es gribētu palūkoties uz cilvēku, nu, kaut vai pēc piecdesmit tūkstošiem gadu. Kas būs ar cilvēku? Tas, ka cilvēks attīstās, visumā ir skaidrs.

RL: Un kā tad viņš attīstās?

Sorokins: Lieta tā, ka, pirmkārt, ir pagājis pārāk īss laiks. Cilvēks ir ļoti jauna būtne. Taču pat pa šo laiku var ievērot, ka tikumi ir kļuvuši maigāki. Tas ir, pirms piecdesmit tūkstoš gadiem cilvēks bija cietsirdīgāks.

RL: Tie tādi nepierādāmi pieņēmumi.

Sorokins: Nu, jums taču nav līdzi zobena… Vai pistoles.

RL: Tas taču nepierāda cietsirdības samazināšanos.

Sorokins: Tomēr salīdzinot ar, teiksim, Ivana Bargā laikiem, dzīve kļuvusi maigāka. Cilvēkam ir vairāk garantiju, ka viņu nenogalēs vienkārši tāpat. Viņu var, protams, nogalināt…

RL: Pavisam vienkārši.

Sorokins: …tomēr ne tik vienkārši kā toreiz.

RL: Starp citu, ko jūs vairāk mīlat — cilvēkus vai lidmašīnas?

Sorokins: Es kaut kā…

RL: Es lasīju, ka bērnībā lidmašīna jūs ir pilnīgi satriekusi.

Sorokins: Tas nenozīmē, ka es to mīlētu. Es vienkārši biju satriekts. Es to ieraudzīju kā tādu mašīnu. Es neteiktu, ka ļoti mīlu lidmašīnas. Vispār esmu pret tehniku vienaldzīgs.

RL: Kā jūs skatāties uz 11. septembra kadriem?

Sorokins: Nu tas, protams, bija tāds visai savāds notikums, un tā ir īsta megakatastrofa. Savādums ir tas, ka skatoties to ir grūti pārdzīvot. Jo tas, pirmkārt, ļoti atgādina Holivudu, filmu. Otrkārt, cilvēks var kaut ko pārdzīvot, ja viņš var ielikt sevi tajā vietā. Piemēram, jūs tūlīt iegriezīsiet rokā, ja…

RL: Ko es sagriezīšu?

Sorokins: Ja jūs tūlīt iegriezīsiet rokā, es sajutīšu jūsu sāpes. Es ieraudzīšu, ka tek asinis, un cilvēciski man būs sāpīgi. Taču, kad es redzu, kā liela lidmašīna ietriecas debesskrāpī, es nevaru pārdzīvot, jo, pirmkārt, es viņus neredzu, un, otrkārt, viss ir ļoti liels. Droši vien ar atombumbu ir tāpat, vai ne? Uzsprāgst, nu, pilsētā. Mēs taču nejūtam katru cilvēku. Uzsprāgst skolas pagalmā, kļūst redzams, kā cilvēki raud…

Tā ka drīzāk es biju satriekts, nevis jutu līdzi.

RL: Sakiet, vai jūs gribētu, lai jūsu darbus lasītu ar līdzjūtību?

Sorokins: Vispār man ir vienalga, kā tos lasa.

RL: Kaut kādā ziņā tie atgādina to lidmašīnu, jo ja sāktu varoņiem just līdzi… Tas būtu risks izrādīties, teiksim, vecāku apēstam, nogalinātam, vārdu sakot, to būtu grūti izturēt. Jūsu radīto kosmosu jūs pats arī uzspridzināt.

Sorokins: Nu, ne man par to spriest. Es jau atrodos savas literatūras iekšpusē. Es nevaru būt vienlaikus gan lasītājs, gan rakstītājs. Tikmēr lasītājiem ir distance, šī lieta viņiem atnāk no ārpuses. Bet man tā atnāk no iešpuses, no kaut kurienes, es nezinu, no kurienes. Es nezinu, kāpēc es rakstu, man grūti spriest par to, kā tiek uztverti mani darbi.

RL: Sakiet, runājot par “no iekšpuses”, šī istaba — tā ir japāņu stilizācija[2. Vladimidrs Sorokins Tokijas universitātē vairākus gadus vadīja semināru krievu literatūrā. ] ? Vai jums kaut kāda iemesla dēļ ir nepieciešama tukša telpa?

Sorokins: Man patīk balta telpa un pavisam maz lietu. Ar antikvārām lietām es neaizraujos.

RL: Balta telpa — man šķiet, ka tā prasa, lai tajā kaut kas notiktu, lai tā būtu piepildīta.

Sorokins: Es to piepildu ar domām.

RL: Bet vai jums nav ienācis prātā, ka gadījumā, ja šeit notiktu slepkavība, slepkavam gribētos notraipīt šīs baltās sienas ar asinīm?

Sorokins: Nēē… Vispār es esmu miermīlīgs cilvēks.

RL: Cilvēks ir dzīvs nevis ar visām savām spējām, bet tikai ar dažām. Ar ko esat dzīvs jūs?

Sorokins: Es bieži par to domāju. Tas ir jautājums par cilvēka pabeigtību. Viņš nav sapratis visas savas iespējas. Man šķiet, ka mēs, ne tikai es, dzīvojam, nezinu, kādus 20 procentus no mūsu iespējām, varbūt divus. Mēs vispār neesam iemācījušies būt par sava ķermeņa, savas dvēseles un sava prāta saimniekiem. Un es dzīvoju tāpat kā miljoni citu cilvēku.

RL: Bet tas jau neizsaka jūs kā konkrētu cilvēku.

Sorokins: Un kas tas ir — “konkrēts cilvēks”?

RL: Personība. Tas ir, “es”.

Sorokins: Runāt pašam par savu personību — tas man būtu tāpat, kā runāt par savu seju. It kā muļķīgi. Pirmkārt, es to redzu tikai spogulī. Bet no sāniem es to vairs neredzu. Tātad es nevaru par to objektīvi spriest. Vispār man šķiet, ka dzīvē esmu pavisam ikdienišķs cilvēks. Ir daudz spilgtākas personības.

RL: Tas nozīmē, ka jūs neesat izdarījis nekā no tā briesmīgā, kas aprakstīts jūsu tekstos?

Sorokins: Līdz septiņpadsmit, astoņpadsmit gadiem es ārēji biju ļoti brīvs cilvēks. Tas ir, es ļoti daudz ko atļāvos. Es agri sāku medīt, tā bija tāda azarta sajūta… Pēc tam, kad es sāku rakstīt, viss aizgāja literatūrā. Un es kļuvu diezgan mierīgs.

RL: Bet jūs vismaz nogalinājāt dzīvniekus?

Sorokins: Lielākoties putnus.

RL: Es zinu kādu mākslinieku, kurš medībās dzer nošauto dzīvnieku asinis.

Sorokins: Nu, tas bija tāds vecums, kad medības — tās ir gandrīz erotiskas sajūtas. Trāpīt mērķī. Viss šis mīts. Tagad es, piemēram, neēdu gaļu.

RL: Vienā Akuņina detektīvā ir par krievu Džeku Uzšķērdēju. Vai jūs piekrītat, ka dzīvu būtņu iekšas ir skaistas?

Sorokins: Nu, skaistums ir visur. Jā, ir skaistas — es atceros, pat putni, kad tos ķidājām… Lūk, šīs pilnīgi perlamutrīgās zarnas. Bet pašlaik es tā… Man vairs neliekas, ka tas būtu skaisti.

RL: Vai skaistums glābs pasauli?

Sorokins: Neglābs, protams. Par skaistumu mēs varam runāt tikai abstrakti. Dzīvē mēs vadāmies no ētiskiem principiem. Un par asinīm, kas tek no ievainota cilvēka, es tīksmināties netaisos. Es centīšos viņam palīdzēt. Taču romāna ietvaros var būt pilnīgi citas situācijas. Jo tā ir literatūra. Es esmu par literatūras un dzīves nošķirtību, un skaistums pats par sevi nepastāv.

RL: Vai jūs sevi varat uzskatīt par mākslas darbu?

Sorokins: Šī pasaule ir it kā Dieva radīta, šajā nozīmē tā ir mākslas darbs. Protams. Tā vispār ir skaista. Taču arī kroplīga. Man šķiet, ka šajā pasaulē ir dziļāka jēga nekā vienkārši skaistums. Tajā ir, tā teikt, kāds noslēpums. Kaut kas, ko mēs varam tikai minēt.

RL: Kas?

Sorokins: Piemēram, atoma uzbūve. Pilnīgi noslēpumaina lieta. Un kāpēc tikai tā ir uzbūvēts? Ir kaut kāds līmenis, ko mēs ar prātu nespējam saprast. Mēs varam saprast atoma konstrukciju, taču kāpēc tā ir tieši tāda, to mēs nesaprotam. Un tā arī ir esamības dziļākā jēga.

RL: Atceroties banalizēto frāzi, ka Ādams atzina Ievu, — jūsu darbos sievietes atzīšana, tas ir, izzināšana, saistīta galvenokārt ar viņas iegūšanu. Vai iespējams izzināt cilvēku?

Sorokins: Domāju, ka nav iespējams.

RL: Ja mēs guļam ar sievieti, vai mēs viņu zinām? Izzinām?

Sorokins: Nē, protams. Neizzinām. Un pat vairāk es teikšu. Mēs varam nodzīvot ar viņu divdesmit gadus un pilnīgi nezināt par kādām viņas iekšējām pasaulēm. Cilvēki nevar izzināt, taču viņi var mīlēt. Mīlestība, protams, ir stiprāka par izziņu. Tāpat kā nevar izzināt pasauli. Bet mīlēt to var. Un sievieti arī…

RL: Jūs, šķiet, teicāt, ka būtu vareni, ja varētu mīlēt vairāk — teiksim, glāstīt sievietes muguru, laist pār to roku, ielaist mugurā un paglāstīt sirdi…

Sorokins: Es to nedomāju burtiski.

RL: Jūs esat teicis, ka, jūsuprāt, kādā tur molekulārā līmenī cilvēku galu galā varēs “noķert”.

Sorokins: Nu… Es domāju, ka tas būs vēl viens solis, saprotot cilvēku. Tas ir, kad mēs ar datora palīdzību ieraudzīsim cilvēku kopumā — kas viņš ir, kas ir smadzenes, kas ir visi šie procesi molekulārā līmenī, tad mēs sapratīsim… Bet varbūt arī ne. Jo tādas zinātnes kā psihiatrija taču nav. Ir dažādi literāri minējumi par cilvēka psihi.

RL: Bet tas atgādina uzskatus, kas bija pamatā Smadzeņu institūta radīšanai — ja nu pēkšņi no mirušo ģēniju smadzenēm varēs izdabūt ārā kaut ko gudru? Taču nekāda noslēpuma nebija — gaļa un asinis…

Sorokins: Nē, tur vēl ir arī molekulas…

RL: Nu, molekulas ir visur. Katrā ziņā.

Sorokins: Es runāju par to… Lūk, dvēseles pastāvēšana nav pierādīta. Un, iespējams, kad mēs ieraudzīsim smadzenes kopumā, mēs labāk sapratīsim, kas ir dvēsele. Lūk, kas padara cilvēku dzīvu!

RL: Kas?

Sorokins: Nu tak! Kad es, piemēram, redzu pazīstamus cilvēkus, nomirušus, — zārkā kaut kas guļ, bet tam nav nekāda sakara ar cilvēku, kurš bija. Lai arī viss tur pagaidām vēl ir vietā, pat nagi aug, vai ne? Un mati arī.

RL: Es arī atceros kādu mirušo, viņš bija pārklāts ar baltu palagu, un zem tā īpaši izcēlās viņa loceklis, tāds kā bijušās dzīvības iemiesojums…

Sorokins: Jā, jā, jā. Tieši tā. Kad skūpsta, arī… Lūk. Atvadās no mirušā. Ir tāda sajūta, ka kaut kas ir izplūdis. Kas viņu pildīja. Bet kas tas ir — nav saprotams.

RL: Mani tomēr pārsteidz, ka jūs tā saistāt domas un smadzenes, teiksim, runājot par Savu, kam galvā ir paradīze…

Sorokins: Galvā viņam ir paradīze, miers, tur nav jautājumu. Bet mēs ne jau ar sirdi uzdodam jautājumus.

RL: Bet ar ko?

Sorokins: Nu, ar sirdi it kā var tikai priecāties, mīlēt, nīst, bet pasauli izzināt ar to nevar. Tā nav sirds funkcija. Bet visi jautājumi, sākot ar sadzīviskiem un beidzot metafiziskiem, tie, manuprāt, atrodas šeit. (Norāda uz galvu.)

RL: Tad nu es pie reizes uzdošu jautājumu no Jerofejeva.

Sorokins: Viktora?

RL: Nē, Venedikta. Viņš gribēja Sartram un Bovuārai uzdot pašus aktuālākos sociālos jautājumus. Vai jūs sev uzdodat tādus dzīvei svarīgus jautājumus?

Sorokins: Jā, protams, katru dienu.

RL: Un kādus jautājumus jūs uzdotu Sartram un Bovuārai Elizejas laukos?

Sorokins: Sartrs un Bovuāra man nešķiet interesanti, viņi bija pārāk politizēti, bez tam viņš bija pārliecināts ateists… Par ko ar viņiem runāt? Viņiem viss bija skaidrs.

RL: Labi. Jūs ejat pa ielu un tieši gadās, ka jums pretī nāk Buda. Ko jūs viņam pajautātu?

Sorokins: Jūs zināt, kā viens dzena meistars teica mācekļiem? Ja tu satiec Budu, nogalini viņu. Ko var jautāt Budam? Viņš visu ir pateicis. Tāpat kā Kristus. Viss ir skaidrs. Neko piebilst viņi vairs nevar. Patiesībā es uzdodu jautājumus sev. Jo uzdot jautājumus cilvēkiem nav jēgas. Jo viņi zina par pasauli tikpat daudz kā es. Vienīgais, kas mums ir — mūsu personiskā pasaules izziņas pieredze. Bet visas reliģijas balstās uz dogmām. To vajag izpildīt, un viss. Un tu būsi it kā patiešām laimīgs.

RL: Kā Sava.

Sorokins: Jā, jā, jā.

RL: Var būt, ka viņš patiesībā ir meistars?

Sorokins: Jā. Viņi visi ir…

RL: …meistari.

Sorokins: Lūk. Tā ka reliģija — vispār tā ir ticība. Bet jautājums “kāpēc es esmu šeit”… To es varu uzdot tikai sev, jo uz to nav atbildes.

RL: Bet ir taču visai maz iespējams, ka cilvēks tā sev jautā.

Sorokins: Es pastāvīgi jautāju. Īpaši no rītiem.

RL: Nu, kur gan ir tādi cilvēki, kas no rītiem atver acis un sper vaļā: “Ak, Kungs, kam gan es esmu šajā pasaulē?” Normāli cilvēki tā neuzvedas. Tas ir tikai tāds retorisks jautājums, tā teikt, žurnālistiem.

Sorokins: Nē. Es nepozēju. Es patiešām sev bieži uzdodu tādus jautājumus.

RL: Kādus jautājumus vēl jūs sev uzdodat?

Sorokins: “Kāpēc man tas viss jādara?” — Jātīra zobi. Vai — jāpelna nauda. Lūk, tā man ir mīkla. Katrā ziņā jāpelna nauda. Patiesībā es pastāvīgi jūtu savu nepilnību. Man… nav spārnu, teiksim.

RL: Ko jums tie spārni neliek miera?

Sorokins: Nu kā… Iedomājieties, ka tagad vajag nopirkt maizi, un tā vietā, lai tur visu ko vilktu mugurā, es — hop, no balkona, un jau esmu veikalā Septītais kontinents. Tā teikt, atlidojis.

RL: Nu, Vendersa filmā Debesis pār Berlīni eņģeļi tieši arī var lidot, bet iemīlas pilsētā un zaudē šo spēju.

Sorokins: Jā. Nē, vai arī, teiksim, žaunas. Lai varētu kaut kur nirt, nu, es nezinu… Vai gulēt ūdenī, piemēram. Cilvēks vispār ir tāda ļoti trausla būtne. Mēs nevaram eksistēt vienā līmenī ar dabu. Vienkārši — dzīvot mežā, bez nekā. Obligāti…

RL: …vajag bikses.

Sorokins: Un vēl veselu kaudzi mantu.

RL: Tad kāpēc tieši cilvēks ir pēc Dieva ģīmja un līdzības? Ja jau cilvēks pat lidot nevar.

Sorokins: Jo, kā parādīja Kristus, mūsos ir ļoti maz ticības. Mēs sev neticam. Ja mēs sev ticētu, es tagad varētu iziet uz balkona un aizlidot. Bet es neticu, es nokritīšu un nositīšos. Un tas viss ir tādēļ, ka mēs vēl neesam attīstījuši ticību sev. Tā, kā sev tic dzīvnieki. Šajā nozīmē mēs esam nepilnīgi.

RL: Tomēr, atgriežoties pie jautājuma, kas jūs dara dzīvu…

Sorokins: Tomēr tā ir rakstīšana. Un vēl — draudzība, es kaut kā ļoti augstu vērtēju šīs jūtas. Un vēl — sievietes. Sievietes daba.

RL: (Saruna pievēršas levretei Savam, kas mēģina uzbudināties pret RL kāju.) Interesanti, ka viņš izvēlas kādu svešu sugu, varēja taču izvēlēties kaut ko pavisam citu, kādus priekšmetus.

Sorokins: Nē, nu jūs taču esat dzīvs.

RL: Bet ja manā vietā būtu kaut kas cits, arī dzīvs… Nu, ezis, teiksim. Vai arī jūs viņam esat iekārojams seksuāls objekts?

Sorokins: Viņš to dara ne tikai ar mani.

RL: Bet ja jūsu vietā būtu, teiksim, vista…

Sorokins: Jā. Viņš censtos izdrāzt vistu. Protams.

RL: Bet ja viņš cenšas uzmākties man, ieprieš neredzētam, tad es kaut kādā veidā esmu no tās sugas, kas viņam ir seksuāli iekārojama.

Sorokins: Jā. Bet varbūt viss ir vienkāršāk. Vienkārši šeit nav vistu. Ja tās būtu…

RL: Jā. Mēs palikām pie sievietēm. Jūs teicāt, ka esat dzīvs sievietēs.

Sorokins: Es it kā vienkārši jūtu sieviešu enerģiju. Viņu mentalitāti. Un tā iedvesmo un pievelk. Tā ir kaut kāda pavisam savādāka. Un ir arī sieviešu gudrība, nevis prāta gudrība, bet it kā sieviešu dabas gudrība. Man visi svarīgākie notikumi — iepazīšanās ar draugiem, rakstniekiem, māksliniekiem — ir saistīti ar sievietēm, viņas vienmēr man ir palīdzējušas.

RL: Tas ir, jūsu sargeņģelis ir sieviete?

Sorokins: Jā. Lai gan es domāju, ka sargeņģelis ir būtne, kas aiziet nāves brīdī.

RL: Vai jūs atceraties anekdoti par zvanu pie durvīm un mazo nāvīti, kas bija atnākusi pēc sunīša?

Sorokins: Jā.

RL: Kā jūs domājat, pēc kādas pazīmes jūs pazīs nāves eņģelis, kad būs atnācis pēc jums?

Sorokins: Bet viņš taču pie manis būs atnācis.

RL: Bet var jau arī kļūdīties. Bet jums nav jāmirst par citiem.

Sorokins: Nē… Saprotiet, nāve nav kino, tai nav pieredzes. Tāpat kā nav pieredzes bailēm. Kas ir bailes? Briesmīgi, vai ne? Nāve arī… Viņa jau nu zinās.(Smejas.)

RL: Labi. Tas, kas jūs dara dzīvu –– tieši jūs kā unikālu — tieši tas ir vajadzīgs nāves eņģelim, jo tieši tam arī jāmirst. Kas tas ir?

Sorokins: Bet kā lai es to artikulēju? Es taču neredzu sevi no malas. Lūk, jūs. Vai jūs varat pateikt, kas jūsos ir unikāls?

RL: Es taču neuzdodu sev dažādus jautājumus.

Sorokins: Vārdu sakot, es nezinu. Godīgi saku, nezinu. Nu, varbūt… Tā ir… Vēlēšanās pamosties. Jo man dzīve lielākoties ir tāds miegs. Tāpēc vēlēšanās, lai mani sapurinātu un pamodinātu. Laikam gan vajadzētu, lai šis miegs beigtos.

RL: Iespējams, jūs zināt epitāfiju uz Skovorodas kapa: “Pasaule mani ķēra, taču nenoķēra.” Ja runā par rakstnieka Sorokina iespējamo piemiņas plāksni uz mājas, blakus akadēmiķa Gubkina plāksnei, kas uz tās varētu būt rakstīts? “Šeit dzīvoja Sorokins, kas tā arī nepamodās?”

Sorokins: (Smejas.) Kāpēc — “nepamodās”? Es gribu pamosties.

RL: Dīvaini. Lūk, Sava necenšas ne iemigt, ne pamosties.

Sorokins: Kas zina. Varbūt tas ir vienkārši cits sapnis. Bet… Ir cilvēki, kas ļoti skaidri uztver pasauli. Man nav šādas skaidrības.

RL: Mūsu sarunas laikā es atcerējos Mišimu. Nez kādēļ jūs man atgādinājāt viņu. Tiesa, viņš ar savu ķermeni pabeidza to, ko sāka ar literatūru. Vai jūs spētu ar savu ķermeni pabeigt to lielo, noslēpumaino, ko rakstāt savā literatūrā?

Sorokins: Es domāju… (ilga pauze) Ķermenis pabeigs to lielo un noslēpumaino, to, kas ir saistīts ar manu dzīvi. Nevis ar manu literatūru. Es uzskatu, ka literatūra ir nodarbošanās, kas mums mazliet palīdz sevi saprast. Censties. Vai — pat vienkāršāk. Tā palīdz mums labi justies. Tādas kā zāles. Un es domāju, ka literatūra — tā ir uz laiku.

RL: Jums personīgi vai cilvēcei?

Sorokins: Laikam jau arī cilvēcei. Pagaidām cilvēki nespēj bez tās iztikt, bet pēc — es nezinu — kādiem tūkstoš gadiem, iespējams, ka cilvēki, tā teikt, atradīs citus paņēmienus negarlaikoties.

RL mājaslapā lasāms Vladimira Sorokina stāsts Erotiskā Maskava.