Šeit bija Benksijs

Britu grafiti māksliniekam Benksijam garšo pica, tomēr nav iespējams precīzi noskaidrot, kāda. Viņam ir zelta zobs. Viņam ir sudraba zobs. Viņam ir sudraba auskars. Viņš ir anarhistisks vides aktīvists, kurš braukā apkārt šofera vadītā apvidus auto. Viņš ir dzimis 1978. vai 1974. gadā Bristolē, nē, Jeitā. Miesnieka un mājsaimnieces vai varbūt šofera un slimnīcas darbinieces dēls. Viņš ir resns, viņš ir kaulains, viņš ir intraverts darba zirgs, viņš ir tarkšķīgs ekshibicionists, kurš vienu pēc otra tukšo alus kausus. Nu jau kādu laiku Benksijs mājo Londonā – ja ne Šordičā, tad noteikti Hokstonā. Džoels Junangsts, cilvēks, kuram pērn Losandželosā laimējies mākslinieku skatīt vaigā, kad tas noīrējis no viņa noliktavu izstādes sarīkošanai, var apstiprināt, ka Benksijs bieži ģērbjas tēkreklā, šortos un kedās. Kad viņam vaicā, kas tad rotājot mākslinieka krekliņus, viņš, vispirms pavaimanājis, ka jau tā esot pastāstījis pārāk daudz, izspiedīs, ka tie esot klāti ar baltas krāsas traipiem.

Mākslā nu jau labu laiku bijis papilnam šādu nenotveramo, proti, cilvēku, kuru identitāte vismaz uz laiku palikusi nenoskaidrota – vai nu mākslas darbu skandalozā satura (“Stāsta par O”[1. Histoire d’O (1954), erotisks romāns. Rakstniece Anna Deklo atzinusi, ka ir tā autore, tikai 40 gadus pēc publicēšanas.] autore), baiļu tikt izstumtam (Džo Kleins[2. Džo Kleins, amerikāņu žurnālists, anonīmi publicējis romānu Primary Colours (1996), kurā maskētā veidā aprakstījis Bila Klintona priekšvēlēšanu kampaņu un personīgās dzīves sarežģījumus.]), riebuma pret nepotismu (Stīvena Kinga dēls Džo Hils[3. Džo Hils, tāpat kā viņa tēvs, raksta šausmu romānus. Savu radniecību ar Stīvenu Kingu viņš publiski atzinis tikai 2007. gadā.]) vai konceptuālas nepieciešamības (Saša Barons Koens) dēļ. Anonimitāte ļauj tās piekopējam tiekties pēc slavas, vienlaikus pasargājot no slavas tīkojumu nepatīkamākajām sekām. Apmaiņai pret atteikšanos no autorības, šāds cilvēks tiek atbrīvots arī no pienākumiem, kas ar to saistīti. Piemēram, Benksijs neapmeklē savu izstāžu atklāšanas. Tiesa, viņš palaiž secen visas slavas dziesmas, taču nav arī spiests pavadīt ceturtdienas vakaru no pulksten sešiem līdz astoņiem, bakstot siera kubiņus ar kokteiļu irbulīšiem.

Anglijā Benksija vārdu zina gandrīz ikviens – tikai pēdējo sešu mēnešu laikā laikraksts Evening Standard pieminējis viņu trīsdesmit astoņas reizes –, bet mākslinieka identitāte vēl aizvien ir drudžainu minējumu priekšmets. Skaidri zināms vienīgi tik daudz: 1993. gadā Benksija grafiti sāka parādīties uz vilcieniem un ēkām Bristoles apkaimē, bet līdz 2001. gadam viņa parakstu varēja lasīt uz sienām jau visā Lielbritānijā. Daži šausminājās, citi salīdzināja viņu ar Žanu Mišelu Baskjā un Kītu Heringu. Sekoja Vīne, Sanfrancisko, Barselona un Parīze, kā arī daži mēģinājumi pievērsties arī tradicionālākai glezniecībai. Taču Benksijs nekad nav atteicies no grafiti mākslinieka paraduma strādāt ar pseidonīmu. Runā, ka viņa anonimitātes iemesls ir vēlēšanās izvairīties no policijas – gluži saprotama šādam “augsta līmeņa vandalim”, kā viņam patīk dēvēties. Nu jau gadiem Benksijs atsakās sniegt intervijas klātienē.

Izveidojis sev šādu glezniecības Pūblija imidžu, Benksijs laiku pa laikam uzpeld, lai paspārdītu sabiedrības sirdsapziņu. Neskartas virsmas viņā modina vēlēšanos noklāt tās ar antiautoritāristiskām fantāzijas ainām: Vinstons Čērčils ar panka cekulu, divu policistu skūpsts, armijas helikopters ar rozā lentes pušķi. Savus darbus Benksijs parasti rada ar krāsas aerosolu un kartona šablonu palīdzību, un tie ir rūpīgi izstrādāti līdz smalkākajām detaļām. Viņa estētika ir tīra un acumirklī nolasāma. Ielu māksla ir ātri gaistoša, tāpēc Benksijs palaikam izdod grāmatas ar savu darbu fotogrāfijām un saviem komentāriem. Pēdējā nāca klajā apgādā Random House un tika pārdota vairāk nekā 250 000 eksemplāros.

Benksijs ir kreisais, taču tajā pašā laikā mīl iedzelt arī kreiso spēku svētulībai. Kādā no 2003. gada pretkara demonstrācijām Londonā viņš dalīja cilvēkiem trafaretus ar uzrakstiem: “I Don’t Believe In Anything. I’m Just Here for the Violence”[4. Es neticu nekam. Atnācu tikai papriecāties par vardarbību.] . Vēlāk Benksijs pievērsās revizionistiskām eļļas gleznām (Mona Liza ar dzelteno “smailija” seju; idilliska ainava, nožogota ar policijas lenti kā nozieguma vieta) un, nomaskējies ar putekļu mēteli un lieko bārdu, uzstādīja tās Luvrā un Teita galerijā. Dabas Vēstures muzejā tā bija Banksus militus vandalus, izbāzta žurka, kas bruņojusies ar miniatūru krāsas baloniņu. 2005. gadā Benksijs Rietumu krastā uz Betlēmes mūra uzgleznoja hiperreālistisku caurumu, pa kuru paveras brīnišķīga pludmale – radās iespaids, ka kādam izdevies izrakties līdz paradīzei. Reizēm Benksijs pasmejas arī pats par savu svētulību. “Mani ne mazākajā mērā neinteresē iespēja noraut masku,” viņš ir teicis. “Tāpat jau pietiek visādu pašpārliecinātu kretīnu, kas uzbāžas ar saviem atbaidošajiem ģīmjiem.” Un tomēr viņš savā interneta lapā regulāri publicē ziņas par saviem jaunākajiem nedarbiem.

Lai kas arī Benksijs būtu, paša imidža pretrunīgums viņam sagādā lielu labpatiku. “Mākslas vide ir smieklīgākā lieta pasaulē,” viņš ir teicis. “Tas ir pansionāts, kurā patverties pārspīlēti privileģētajiem, pretenciozajiem un vājajiem.” Lai gan savulaik Benksijs paziņoja, ka, “salīdzinājumā ar grafiti, jebkura cita māksla ir solis atpakaļ,” pēdējos gados viņam ir krietni daudz tradicionālu darbu uz audekla un papīra, kas kā radīti tam, lai tos pieliktu pie sienas virs dīvāna. Viņa Londonas galerists Stīvs Lazaridess uztur siltas attiecības ar Sotheby’s izsoļu namu, apliecinot izsolēs piedāvāto Benksija darbu autentiskumu un līdz ar to arī mākslinieka vārdos neizteikto piekrišanu to tālākai tirgošanai. Februārī Sotheby’s mūsdienu mākslas izsolē tika pārdoti septiņi Benksija darbi. Darbā Bombing Middle England[5. Vidusanglijas spridzināšana.] (2001, akrils un krāsas aerosols uz audekla) attēloti trīs pensionāri, kas spēlē ķegļus ar īstām granātām; tika lēsts, ka glezna tiks pārdota par 60 000 – 100 000 dolāriem. To nopirka par 200 000 dolāriem. Pagājušajā mēnesī glezna Space Girl and Bird[6. Meitene no kosmosa un putns.] izsoļu namā Bonham’s tika pārdota par 575 000 dolāru, un tas ir līdzšinējais Benksija rekords. Uz Sotheby’s izsoles rezultātiem Benksijs reaģēja, ievietojot savā mājaslapā gleznu, kurā redzama izsoles aina ar uzrakstu “I can’t believe you morons actually buy this shit.”[7. Taisni neticami, ka jūs, kretīni, patiešām pērkat šos sūdus.]

Šāds antagonisms cilvēkus vēl vairāk uzkurina, un tieši tāds jau arī ir tā mērķis. Kādu laiku Benksijam veltītais šķirklis Vikipēdijā sākās ar vārdiem: “Benksijs ir mīkstais.” Daiena Šekspīra, kampaņas Keep Britain Tidy pārstāve, man teica: “Mūsos rada bažas fakts, ka Benksija ielu māksla būtībā glorificē vandalismu.” Bet laikraksta Guardian žurnālists Džonatans Džounss nesen savā blogā rakstīja, ka Benksija darbos esot zināma asprātība un intelekts, taču vēl daudz vairāk tukša gaisa. Taču uz katru ielu tīrības fanātiķi un kultūras pūristu atradīsies arī kāds, kuru Benksija māksla sajūsmina. Strādājot pie savas Losandželosas izstādes iekārtošanas, Benksijs reiz pasūtīja picu, apēda to un tukšo kasti izmeta atkritumu konteinerā. Pāris nedēļu laikā tā jau tika pārdota eBay izsolē par simt diviem dolāriem. Cilvēks, kurš kārbu pārdeva, izteica domu, ka pāris tajā aizķērušos anšovu noteikti būšot saglabājuši Benksija DNS pēdas.

Pirmā oficiālā Benksija izstāde notika 2000. gadā Bristolē, paziņu restorānā, taču plašāku Londonas mākslas pasaules ievērību viņš piesaistīja tikai pēc trim gadiem ar akciju Turf War[8. Cīņa par ietekmi.]; tā tika sarīkota kādā slepenā vietā, piedaloties dzīvām cūkām un telei, uz kuras ar krāsu bija uzpūsts Endija Vorhola portrets. Karaliene Elizabete II, kura tikko bija nosvinējusi savas valdīšanas Zelta jubileju, kādā portretā bija attēlota kā šimpanze.

Nākamajā izstādē Benksijs kādā Notinghilas galerijā palaida divsimt žurku. Grauzēji viņa mākslā vispār ir iecienīts motīvs. “Tāpat kā vairums cilvēku, arī es fantazēju par to, ka visi sīkie un bezspēcīgie neveiksminieki reiz metīsies uz vienu roku,” Benksijs raksta, “visi mazie parazīti beidzot tiks pie kārtīgiem ieročiem, un tad pagrīde iznāks virszemē un izdemolēs šo pilsētu.” Paši populārākie Benksija ielu gleznojumi ir melnbaltu žurku sērija; vairums no tām ir nedaudz lielākas par dabisko izmēru. Katra ir savādāka, taču visām raksturīgs šķelmīgs dzīvīgums, kas Benksija žurkas acumirklī padarīja ļoti populāras Londonas gājēju vidū. Viena no tām, “gangsteržurka” uz sienas netālu no Smitfīldas tirgus, aplikusies pacifistu medaljonu un ķepiņās tur transparentu ar uzrakstu: Welcome to Hell[9. Laipni lūdzu ellē!]. Kāda cita lūdzas: Please Love Me![10. Lūdzu, mīliet mani!] Sotheby’s mūsdienu Eiropas mākslas nodaļas vadītāja Šeiena Vestfāla pastāstīja: “Mana pirmā saskarsme ar Benksiju notika 2004. gada oktobrī, kad viņš atstāja kādu savu darbu pie vietas, kur mēs rīkojām viesības par godu Demjenam Hērstam.” Tā bijusi žurka ar uzrakstu: You lie.[11. Jūs melojat.]Tas ir tipisks piemērs – Benksijs publiski uzspļauj mākslas pasaulei un vienlaicīgi lūdzas, lai tā viņam pievērš uzmanību.

Tomēr viņa mērķis ir izpatikt publikai, nevis lietpratējiem. “Kad es pēdējo reizi izstādīju savus darbus,” Benksijs stāstīja pirms Losandželosas izstādes atklāšanas pērnā gada septembrī, “man likās, ka esmu saņēmis četrzvaigžņu recenziju. Un tad es sapratu, ka patiesībā tur bija rakstīts kas cits: Tas ir galīgais sūds.” Viņš precizē: “Holivuda ir pilsēta, kura savus varoņus godina, uzrakstot viņu vārdus uz ietves, kur pāri bradā resni cilvēki un čurā virsū suņi. Man likās, ka šī ir lieliska vieta, kur ierasties ar savām ambīcijām.”

Junangsts atceras: “Man piezvanīja daži cilvēki, ar kuriem es kopā strādāju, un pavaicāja, vai varot apskatīt manu noliktavu. Mēs norunājām tikšanos nakts vidū. Benksijs piebrauc apvidus auto un visu apskata. Tad viņš prasa, vai man būšot iebildumi, ja viņš atvedīšot dzīvu ziloni. Es saku, nē, vienā mierā.” Junangstam tika dots norādījums uzrunāt Benksiju citā vārdā, ko viņš atsakās izpaust, pasakot tikai, ka tas bijis “parasts vīrieša vārds”.

15. septembrī notika izstādes Barely Legal[12. Tik tikko likumīgi.] atklāšana. Tās atrašanās vieta tika izziņota tikai tās dienas rītā. Taču Kianu Rīvzs un Džūda Lovs iepriekšējā vakarā jau bija ieradušies uz V.I.P. domāto pasākumu, tāpat arī Andželīna Džolija un Breds Pits, kuri vairākus Benksija darbus iegādājās. “Mūsdienās katrs cenšas kļūt slavens, bet viņš bauda anonimitāti,” Pits izteicās. “Man liekas, ka tas ir lieliski.” Iespējams, aktiera uzmanībai bija paslīdējis garām ironiskais fakts, ka uz izstādi viņu bija ielūdzis kāds no Benksija publicistiem.

Nākamajā dienā Losandželosas dzīvnieku tiesību aizstāvji jau bija paguvuši publiski izteikt savu neapmierinātību. Benksijs bija izstādījis četrtonnīgu ziloni vārdā Tai, vispirms nokrāsojot to sarkanu un izgreznojot ar zelta fleurs-de-lis, lai pieskaņotu noliktavā iekārtotā salona tapetēm. (Zilonis šajā telpā, kā tika paskaidrots izdalītajās lapiņās, simbolizējot globālo trūkumu.) Aktīvisti apgalvoja, ka krāsa esot toksiska. Losandželosas Dzīvnieku inspekcijas direktors Eds Bokss izteica nožēlu, ka viņa vadītā iestāde izsniegusi atļauju un pēc izstādes apmeklējuma savā blogā rakstīja, ka, ieskatoties dzīvnieka acīs, viņam gribējies raudāt. Vēlāk Bokss deva rīkojumu ziloni nomazgāt. Laikraksts L.A. Times, kas vispār nebija plānojis šo izstādi recenzēt, publicēja divus rakstus. Par skandālu ziņoja Al Jazeera. Citus savukārt saniknoja lielais Mātes Terēzes portrets ar uzrakstu “I learnt a valuable lesson from this woman. Moisturise every day”.[13. No šīs sievietes es iemācījos kaut ko ļoti svarīgu – mitrinošs krēms jālieto katru dienu.] Līdz svētdienai izstādi bija apskatījuši 30 000 cilvēku, iepriekš izstāvējuši piecus kvartālus garu rindu.

Es pavaicāju Junangstam, ko vēl viņš man varētu par Benksiju pastāstīt. Viņš atbildēja: “Vienīgais, ko es varu pateikt, ir tas, ka viņš ir tāds pats kā visi, bet viņš ir tāds kā neviens.” Un tā aizsākās Benksija koans. Viņa aforista talants (“Nekad neglezno grafiti pilsētā, kur uz lidmašīnām vēl rāda ar pirkstu!” vai “Tikai tad, kad būs nocirsts pēdējais koks un izžuvusi pēdējā upe, cilvēks beidzot sapratīs, ka, citējot indiāņu sakāmvārdus, viņš izklausās pēc pēdējā kretīna.”), šķiet, iedvesmo visus, kam gadījies viņu sastapt. Un gandrīz visiem Benksijs pamanījies iedvest pārliecību, ka viņa attēlu izplatīšana līdzinātos nekrietnam dvēseles nolaupīšanas aktam.

“Benksijs ir ģēnijs un trakais,” Junangsts turpināja.
“Tas ir viens džeks no Bristoles,” man vēlāk paskaidroja kāds cilvēks, kurš viņu pazīst.
“Man nav jāsaka nekas vairāk par to, kas man ir jāsaka,” atbildēja kāds cits “lojālais”.

Izstādes Barely Legal laikā Šeiena Vestfāla bija Losandželosā. Viņa atceras, ka pusdienās par godu fotogrāfam Volfgangam Tillmansam visi spriedelējuši tikai par to, kas gan ir šis Benksijs. Kalifornijā Benksijs ar iespējamiem savas mākslas aizbildņiem gan nesatikās, toties, kā saka, uzstellēja vairākus mākslas darbus par prieku visiem losandželosiešiem. Izdaiļojis ar saviem grafiti vairākas ēkas, viņš iegādājās piepūšamo lelli un ietērpa to kā Gvantanamo ieslodzīto, oranžā kombinezonā un maisu galvā. Tad Benksijs slepus ienesa lelli Disnejlendā, kur tā palika vispārējai apskatei veselas 90 minūtes. Nedēļu pirms tam viņš bija saražojis piecsimt uzlabotu Parisas Hiltones debijas CD kopiju un izplatījis ierakstu veikalos visā Lielbritānijā. Uz vāka Hiltone bija redzama līdz jostasvietai kaila, bet starp dziesmu nosaukumiem tagad bija atrodami tādi kā, piemēram, Why Am I Famous? un What Am I For?[14. “Kāpēc es esmu slavena?” un “Kam es esmu vajadzīga?”]

Martā, kad es ierados Londonā, manā rīcībā bija tikai viens pavediens, kas varētu ļaut noskaidrot Benksija identitāti, proti, vairākas fotogrāfijas, ko 2004. gadā internetā bija ievietojis Jamaikas fotogrāfs vārdā Pīters Dīns Rikardss. Togad Benksijs esot ieradies Kingstonā, lai strādātu pie kāda projekta, un apciemojis regeja dziedātāju Budžu Bantonu viņa ierakstu studijā. Šo notikumu tad arī iemūžinājis Rikardss. Benksija galerists Stīvs Lazaridess apstiprinājis, ka mākslinieks Jamaikā tiešām uzturējies, taču apgalvo, ka Rikardss neesot nofotografējis īsto. Budžu Bantons telefona sarunā nemēģināja noliegt, ka attēlos redzamais cilvēks tiešām ir Benksijs, bet Kolins Seisels, grafiti apkarotājs no Bristoles, kurš nu jau gadiem mēģina sadzīt viņa pēdas, secinājis, ka fotogrāfijas ir autentiskas. Tāpat domā arī Saimons Hatenstouns no laikraksta Guardian; viņš ar Benksiju – vai vismaz kādu, kurš uzdevās par Benksiju – tikās 2003. gadā, kad grafiti mākslinieks vēl nebija sarāvis attiecības ar presi.

Stīva Lazaridesa Londonas galerija atrodas bijušās intīmpreču veikala telpās, kādas Soho ķieģeļu ēkas pirmajā stāvā. Lazaridess, tāpat kā Benksijs, ir uzaudzis Bristolē. Viņa māte bija mājsaimniece, bet tēvs tirgoja kebabus. Bērnībā Lazaridess un Benksijs nebija pazīstami; kopīgi draugi viņus saveda kopā, kad abiem bija jau pāri divdesmit. Tad Lazaridess sāka fotografēt Benksija grafiti. (Viņš kādu laiku bija profesionāls fotogrāfs, bet pirms tam pelnījis iztiku arī, jaucot betonu un plūcot vistas.) Viņš iekaroja Benksija uzticību un sāka pildīt viņa izsūtāmā, durvju sarga un ar laiku arī aģenta pienākumus. Abi pamazāk izsitās, un 2005. gadā Lazaridess jau varēja nodibināt pats savu galeriju.

Tās moto gan ir Art by People[15. Cilvēku radīta māksla.], tomēr Lazaridesa cilvēki ir visai izvairīgi attiecībās ar tiem, kuri nepieder pie šaurā uzticības personu loka. Daudzi no viņiem eksistē tādā kā simbiozē. Teiksim, Benksijs zīmēja vāku 2003. gadā iznākušajam albumam Think Tank; to ierakstījusi grupa Blur, kuras līderis ir Deimons Albarns. (Benksijs gan pēc tam nozvērējās, ka ar komercmākslu vairs nenodarbošoties.) Savukārt Albarns ir nodibinājis arī grupu Gorillaz, kuras publiskā vizuālā seja ir četri animēti tēli, bet Remī Kabaka, kam pieder šīs grupas bundzinieka balss, strādā jau minētajā galerijā par tādu kā pārvaldnieku. Kādā slēgtā ballītē, kas nesen notika turpat tuvējā bārā, viņa vārds tika izmantots par paroli.

Benksijs ir tik cieši saistīts ar Lazaridesa panākumiem – un otrādi –, ka ne viens vien, kurus tas patiešām interesē, nonācis pie secinājuma, ka Lazaridess patiesībā ir Benksijs. Man gan tas liekas maz ticams: vienam cilvēkam atbildēt vai kaut vai atteikties atbildēt uz visiem pasaules jautājumiem par Benksiju ir pietiekami darbietilpīga nodarbošanās. Un tomēr jāatzīst, ka Lazaridess ir no dziļajiem ūdeņiem. Viņš reiz bija izteicies, ka nesatiekoties ar Benksiju personīgi, lai saņemtu darbus galerijai: “Man piezvana, es aizbraucu pakaļ uz lielveikala sētas durvīm.” Kad es viņam par to apjautājos, Lazaridess atzina, ka tā neesot gluži taisnība. Acīmredzot tieši šīs inscenētāja meistarības dēļ kāds zinātājs man viņu aprakstīja kā “izspļautu Malkolmu Maklārenu”. Lazaridess nav ar pliku roku ņemams – ierakstiet Google meklētājā Banksy, un tūdaļ uznirs Laz Inc. reklāmas.

Martā Stīvs Lazaridess man telefoniski apgalvoja, ka Benksijs nu jau aptuveni gadu “sēžot klusu”. Apgāds Pictures on Walls tomēnes laidis klajā Benksija darba Morons[16. Kretīni.] kopijas, un apmeklētāju sastrēgums paralizējis kompānijas interneta lapu uz veselām piecām stundām; taču, ja neskaita šo vēsti, viņš par Benksiju neko neesot dzirdējis. Bet aprīļa beigās es kādudien, ielūkojoties sava datora pasta kastītē, atradu tur sūtījumu no Benksija. “Sveiki,” tajā bija teikts, “paldies par interesi.”

Benksijs piekrita ar elektroniskā pasta starpniecību atbildēt uz dažiem jautājumiem. Viņš vēl joprojām bija sarkastiski daiļrunīgs, tomēr šī tērgāšana vairs nelikās tik rotaļīga kā senāk. “Es nedomāju, ka māksla šais laikos vairs ir tāds lāga skatītāju sports,” viņš iesāka. “Nezinu, kā mākslas pasaulei tādas lietas piedod. Tikpat labi radio varētu spēlēt dziesmas, kas patiesībā būtu tikai trokšņu haoss, un tad dīdžejs paziņotu – ja jūs būtu lasījuši to teorētisko pamatojumu, kas nāk ierakstam līdzi, tad dziesma liktos saprotamāka.”

Es biju dzirdējusi, ka Benksijam uzmācoties arvien lielāka vajāšanas mānija, un vēlējos saprast, vai viņu nav nogurdinājuši apvainojumi divkosībā un vai viņš vispār spēj izbaudīt pats savus panākumus. “Man ir sacīts, ka es esot pārdevies, bet es tūkstošiem gleznu atdodu par velti. Ko vēl no manis var prasīt?” Benksijs rakstīja. “Šķiet, bija vieglāk, kad es vēl biju nevienam nezināms neveiksminieks, un šajā lietā man ir liela pieredze. Es jūtos mazliet neērti par tām summām, ko tagad saņemu par saviem darbiem, bet to jau ir viegli atrisināt: jābeidz činkstēt un viss jāatdod labdarībai. Es nedomāju, ka ir iespējams radīt mākslas darbus par to, ka pasaulē valda nabadzība, un tad sabāzt kabatās visu naudu. Tāda ironija nu būtu mazliet par spēcīgu pat man.” Viņš turpināja: “Man patīk, kā kapitālisms atrod vietu pat saviem ienaidniekiem. Neapmierinātības industrija šobrīd neapšaubāmi piedzīvo uzplaukumu. Nu, teiksim, cik piķa jau ir sapelnījis Maikls Mors?”
“Kāpēc jūs nodarbojaties ar to, ko jūs darāt?” es viņam pavaicāju.
Benksijs atbildēja: “Es sāku ar domu, ka jāmēģina glābt pasauli, bet tagad neesmu vairs drošs, vai tā man maz īsti labi patīk.”

Mēs apspriedām viņa sienas gleznojumu Bristolē[17. No uzgleznota loga karājas kails vīrietis, pieķēries pie palodzes ar pašiem pirkstu galiņiem. Istabā pie šī loga stāv apģērbts vīrietis un pusapģērbta sieviete. Tieši pretim apgleznotajai sienai atrodas Bristoles pilsētas domes ēka. 2006. gadā dome gleznojuma likteni uzticējusi sabiedrībai; 93% no izvaicātajiem nobalsojuši par mākslas darba saglabāšanu.] un pilsētas domes lēmumu to saglabāt. “Man liekas, palīdzēja tas, ka aiz šīs sienas, izrādās, atrodas seksuālo slimību klīnika, un tas pierāda tikai vienu: ja tu uzmālēsi pietiekami daudz bilžu pietiekami daudzās vietās, tad agri vai vēlu izrādīsies, ka kāda no tām kādam kaut ko nozīmē. Man liekas sasodīti neticami, ka pilsētas dome ir gatava pieņemt lēmumus par nelegāli uzgleznota grafiti saglabāšanu. Es ar viņiem tīri vai lepojos.”

Benksijam vienmēr piemitis zināms fatālista gars. Vienā no viņa darbiem maza meitenīte palaiž gaisā sirdsveidīgu sarkanu balonu; uzraksts vēsta: “Kad pienācis laiks atvadīties, aizej klusi un bez trača.” Nesen Londonas laikraksta Times mākslas kritiķis Valdemars Januščaks rakstīja, ka Benksija “galvenais sasniegums [..] bija tas, ka viņš atradis veidu, kā tik veiksmīgi darboties ārpus mākslas pasaules,” ar šo pagātnes formas lietojumu liekot noprast, ka viņa nevainojamās underground reputācijas ēra ir pagājusi. Arī anonimitātes rotaļai jābūt zināmām robežām un zināmiem ierobežojumiem. “Kas notiks, ja jūs atmaskos?” es pavaicāju.
Benksijs atbildēja pārsteidzoši tieši: “Šādas anonimitātes sargāšana var būt ļoti traumējoša. Es reiz savam iemīļotajam krodziņam atdevu vienu gleznu, lai samaksātu rēķinu graudā, un viņi to pielika virs bāra. Tur sāka piestaigāt tik daudz cilvēku ar visvisādiem jautājumiem, ka es neesmu šai vietā rādījies jau divus gadus.”

“Šīsdienas acīm raugoties, liekas, ka publicēties avīzēs ir diezgan stulbi, ja tavam darbam nepieciešama zināma anonimitāte. Tā lieta man pieleca drusku par vēlu. Breds Pits kādam žurnālistam pateica: “Man liekas baigi forši, ka neviens nezina, kas viņš tāds ir.” Un nedēļas laikā pie mana galerista tēta čipšu veikaliņa durvīm jau klauvēja ļaudis no Daily Mail un jautāja, vai viņš nezinot, kur mani meklēt. Uzmanība, kas man tika veltīta, nozīmē, ka zudis zināms pārsteiguma elements. Pāris dienas pēc Losandželosas izstādes atklāšanas es stāvēju un gleznoju zem viadukta pilsētas centrā. Pēkšņi man pieskrēja klāt kāds bezpajumtnieks un noprasīja: “Paklau, tu esi Binskis?” Nākamajā dienā es notinos.”

Vēstules beigās Benksijs bija pievienojis failu. Es to atvēru, un datora ekrānu piepildīja melnbalts attēls. Saulessarga ēnā sēž kāds profilā attēlots mākslinieks, ar lepnu stāju un van Deika ūsām. Viņam līdzās uz molberta izlikts audekls, kas klāts ar grafiti. Un mākslinieka pirksti ir līki un mezglaini, gluži kā žurkai.

Publicēts žurnāla The New Yorker,
2007. gada 14. maija numurā. No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola