Vējam līdzi laikam

Inese Zandere: Es nekrāsoju lūpas, kad eju tikties ar draugiem, jo man negaršo lūpukrāsa. Lūpas ir jākrāso vīnam. Tāpēc nepiedāvājiet man baltvīnu, bet tikai sarkanvīnu. (Visi smejas.) Tīron, mums tagad ir jāēd? Tas ir tā pieņemts?

Uldis Tīrons: Jā, tā ir pieņemts.

Ilmārs Šlāpins: Nu ko, picu?

Ieva Lešinska: Dievs pasarg!

Šlāpins: (Skatās ēdienkartē.) Pašu kūpināts nozīmē, ka pašiem jākūpina? Pašu kūpinātas ribiņas un pašu gatavots burgers.

Zandere: Vai drīkst, es kaut ko ne tik lielu?

Lešinska: Vai tev ir kādam jāatskaitās? Ņem, ko gribi!

Tīrons: Kā var būt tomātu buljonzupa?

Zandere: Droši vien tomāti ar buljonu.

Šlāpins: Ar vegetu.

Tīrons: Padomā, Ilmārs tāds asprātīgs!

Lešinska: Kļuvis.

Šlāpins: Dzēlīgs.

Tīrons: Vai arī cinisks.

Lešinska: Tulkošana tak noved pie tā. Pie pilnīga cinisma.

Tīrons: Ne tikai tulkošana. Dzīve vispār noved pie cinisma.

Lešinska: Nu labi, bet tas jau ir banāli.

Tīrons: Tieši pirms nākšanas uz šejieni es prātoju par Rīgas Laiku un nodomāju: dīvaini, pirmais, kas nāk prātā, ir... teiksim tā, ballītes. Prasti sakot, dzeršanas. Un patiešām dažas, sākot ar… kā to sauca? Es tagad meklēju vārdu, bet aizmirsu... Ļoti piemērots vārds. Nevis lielisks, nevis majestātisks, nevis...

Zandere: Foršs.

Tīrons: Kurā gadsimtā mēs esam tagad?

Lešinska: Divdesmitajā, protams.

Tīrons: Lūk. Bet man vajag 21. gadsimta vārdu.

Zandere: Šausmas! Tādus mēs nezinām, vai ne?

Tīrons: Ē… Bļin, mēles galā. Nu kā tas var būt, ka es nevaru atcerēties to vārdu? Ar uzvārdiem ir normāli, ka neatceros...

Lešinska: Man galvenā nelaime ir sasaistīt seju ar vārdu kopā.

Zandere: Nelaimes mums ir katram savas un daudzveidīgas.

Tīrons: Jā, tā teikt: muļķība visiem ir vienāda, bet gudrība katram atsevišķa.

Lešinska: Iedzeram!

Zandere: Par nelaiķi!

Lešinska: Vajag stāvus?

Zandere: Par nelaiķi – stāvus? Nu beidz!

Šlāpins: Vēl taču kustas.

Zandere: Vēl kustas. Nākamais numurs vēl jāuztaisa, vēl nevar stāvēt.

Tīrons: Par Rīgas nelaiķi! (Šķind glāzes.) Saistībā ar Dāvja topošo filmu es tagad esmu gandrīz vai speciālists augšāmcelšanas jautājumos. Lai pēc tam varētu atdzīvināt. Teiksim, Amerikā Alcor tur viņi gandrīz vai tādos kā kosmiskos sarkofāgos klusu gaida tik, kad atsaldēs. Tiesa gan, Pjatigorskis teica: kāpēc tādus idiotus modināt, viņi taču būs tādi paši idioti.

Zandere: Es esmu vienu vienīgu reizi mūžā bijusi kinoteātrī Maskava Ķengaragā, un tur rādīja Luija de Finesa filmu “Iesaldētais”. Un man riebums un šausmas ir saglabājušās līdz pat šai dienai. Es iztēlojos, ka pamostos kā kaut kāds Luijs de Finess... Es sajuktu prātā.

Lešinska: Jā, es arī par to esmu domājusi. Iedomājies, ka tās tehnoloģijas attīstās tiktāl, ka tiešām izvelk kaut kādu vienu tavu gēnu no kaut kurienes, tavu šūniņu, un uztaisa tevi atkal. Un tu pamosties un neko nesaproti. Šausmīgi! Naudas tev nav!

Tīrons: Ne jau tu tā būsi.

Lešinska: Kā? Bet varbūt būšu es?

Zandere: Tu baidies no tā, ka tava apziņa tur varētu parādīties.

Lešinska: Tieši tā! Par miesu tak es neuztraucos.

Šlāpins: No kurienes tev šīs bailes? Tev ir kaut kas tāds bijis?

Lešinska: Man nav tā bijis, bet man ir dzīva iztēle.

Zandere: Nu mums visiem taču tā ir. Kuram tad ir savādāk?

Tīrons: Mēs saprotamies no pusvārda. Joprojām.

Zandere: No krustvārda.

Tīrons: No Prustvārda. Tūliņās aizies par Brodski.

Zandere: Nu, par Brodski laikam vairs neaizies.

Tīrons: Kāpēc? Tāpēc, ka krievs?

Zandere: Nē. Tāpēc, ka apnicis.

Lešinska: Garlaicīgs. Cik var?

Zandere: Eu, bet tas ēdiens... Esmu nolūkojusi šitādu uzkodiņu.

Viesmīlis: Kroketītes.

Lešinska: Tad jāsāk ir ar uzkodām, vai kā?

Zandere: Nē, man vienkārši negribas otro.

Tīrons: Te ir tikai glāzēs? Tā nevarētu būt. Šis ir tas grenašs, Roussanne... Kā to izrunā?

Zandere: Mani tā šķidrā daļa interesē vairāk nekā tas ēdiens.

Tīrons: Ir arī stiprie dzērieni.

Zandere: Es jau par to lūpu krāsošanu paskaidroju. Tie jau nekrāso lūpas, tie tikai vaigus padara pretīgi sarkanus. Tas nav vajadzīgs.

Lešinska: Es ēdīšu to kārtojumu.

Tīrons: Bet protams, Ieva, ēd, kas tev vien ienāk prātā.

Šlāpins: Ēd kārtīgi.

Zandere: Ēd kārtīgi kārtojumu.

Tīrons: Atcerējos!!

Zandere: To vārdu? To maģisko vārdu? Nu?

Tīrons: Episki!

Zandere: Ā, episki! Tā saka pat mazi bērni.

Tīrons: Nu lūk, episkais gadījums, ko es atcerējos, bija dejošana Slāvu restorānā uz galda pēc mūsējo uzvaras pār krieviem hokejā. 3:2.

Šlāpins: Tur mēs atklājām hrenovuhu.

Lešinska: Tas vēl nav viss. Tur mēs ar Modri Brasliņu izsitām…

Šlāpins: Zobus.

Lešinska: (Smejas.) Nē, tas nāca vēlāk... Tas nāca, jau klausoties lakstīgalas Gaujmalā. Pie tam nevis zobus, bet… nē, mēs izsitām. Bet kur mēs skatījāmies?

Tīrons: Manuprāt, zem redakcijas apakšā bārā. Tur bija televizors.

Lešinska: Pareizi. Un tur dejojot mēs izsitām kaut kādu vitrīnu vai kaut ko tādu, bet nevienam nekas nebija jāmaksā. Un tad Brasliņš, Goba un es devāmies stopēt Juglā mašīnas, lai brauktu klausīties lakstīgalas. Un tad tur bija tāda epizode, kur mēs esam jau gravā un pēkšņi man tas Brasliņš metas virsū un bučos, un es krītu, krītu…

Zandere: Tu šito uzraksti!

Tīrons: Noteikti uzrakstīšu.

Lešinska: …krītu un sasitu galvu. Un tad viņš briesmīgi uztraucās.

Tīrons: Varēja izlaizīt brūci.

Lešinska: Nē, viņš uztraucās, ka Zandere viņu atlaidīs.

Zandere: Lūk, tātad tajā periodā tev, Tīron, bija kreņķi un sirdslietas un es biju par galveno redaktori.

Lešinska: Tur vēl ir turpinājums. Es pamostos nākamajā rītā, un man visa istaba, tā teikt, šilierējas. Man jau bija bijis smadzeņu satricinājums, tā ka es šito pazinu. Un man ir ļoti slikti. Un pēkšņi zvana telefons. Es paceļu, un tā ir Ināra Ķemere, kura saka: “Kur jūs esat?” Es saku: guļu, man ir slikti. Viņa saka: mēs lasām, brauciet šurp! Es saku: nevaru, man ir slikti. – Nē, mēs pagaidīsim. Ko nu? Devos uz tramvaju un braucu. Protams, kā es apsēžos, tā viņa liek man lasīt. Platonu. Grieķiski.

Tīrons: Ilmār, tu izdomāji kaut kādas uzkodas?

Šlāpins: Es kalmāra steiku.

Lešinska: Es izdomāju to pamatēdienu. Man būs šis te grillētais dārzeņu...

Tīrons: Un šī ir vīna karte?

Viesmīlis: Šī ir kokteiļu karte, vīnu karte ir atsevišķa grāmatiņa, varu atnest, ja ļoti gribas.

Tīrons: Jā, vajadzētu atnest. Baigi gribas. Un man vajadzētu buljona zupu un to ēdienu, kas saucas…

Viesmīlis: Antrekotu?

Tīrons: Jā, antrekotu.

Viesmīlis: Tur piedevās ir vai nu grillēti dārzeņi, vai arī frī kartupeļi ar parmezāna sieru.

Tīrons: Hmmm.

Lešinska: Tīron, saņemies.

Tīrons: Bet tie ir paša gatavoti frī kartupeļi?

Viesmīlis: Nē.

(Šlāpins smejas.)

Tīrons: Tad dārzeņus.

Viesmīlis: Ok.

Lešinska: Fotogrāfam nedod ēst?

Fotogrāfs: Fotogrāfs parasti neēd.

Tīrons: Parasti neēd, bet šodien varētu arī ieēst.

Lešinska: Ieēd neparasti!

Šlāpins: Bet par to “episki” es atcerējos... Mūsdienu bērni, kas zina visu par pasaules bojāeju un apokalipsi, bet nevar izrunāt…

Zandere: Vārdu “apokalipse”?

Šlāpins: Vārdu “apokaliptisks”. Un tad viņi saka: “Apisks.” Bet, runājot par episkiem notikumiem no Rīgas Laika, es bieži atceros to, kā Uldis Tīrons meta man ar krievu-latviešu vārdnīcu.

Tīrons: Ā, jā, es arī to reizēm atceros. Par ko man bija tā jādusmojas?

Zandere: Es tev pastāstīšu, par ko. Tu tiešām neatceries?

Tīrons: Nē.

Zandere: Šī epizode iemieso visu, kas mums vispār ir bijis, Tīron. Jo mēs esam nepārtraukti strīdējušies par vārdu lietojumu, par to, kā tu tulko, par to, kādi vārdi ir, kādu nav, kādi eksistē, ko var latviski teikt, ko nevar. Un toreiz redakcijā ienāca nelaiķis aktieris Reinfelds. Armands. Viņš gribēja pakonsultēties ar gudriem cilvēkiem, jo viņš taisīja kaut kādu reklāmu, kurā bija runa par izlaiduma kleitām. Un viņš gribēja pajautāt: vai var – krievu valodā tā reklāma –, vai var teikt vienkārši “платье на выпускной”, vai arī obligāti jāsaka “платье на выпускной вечер”. Mēs ar Ilmāru vienā balsī atbildējām, ka jā, var, bet tu ietiepies, ka nē, nevar.

Šlāpins: Nē, es domāju, ka es aizstāvēju versiju, ka tas “вечер” ir nepamatoti norauts.

Zandere: Tad tu biji tas, kas pilnīgi nepamatoti aizstāvēji šo versiju.

Tīrons: Nestrīdieties. Vajag noskaidrot patiesību. Un par ko tad tās dusmas?

Šlāpins: Ka es tev neticēju bez vārdnīcas.

Zandere: Ilmārs neticēja, nepiekrita, un tu paņēmi lielo, biezo krievu-latviešu vārdnīcu, laidi pāri galdam, un, ja Ilmārs nebūtu pieliecies, būtu ar stūri tieši pa pieri. Es šito mūžam atcerēšos, jo tas izsaka visu mūsu attiecību būtību: tikai par valodu, bet zvērā. Un tad, kad tu man vienreiz pateici – mēs sastrīdējāmies par kādām pilnīgām muļķībām, es nezināju, kāds izskatās Gatis Šmits, un tu biji sašutis, ka es nezinu Šmitu, bet pazīstu tikai kaut kādus muļķus –, un tu man pateici vārdu, kura dēļ es tik šausmīgi apvainojos. Es atceros, ka es divas nedēļas ar tevi nerunāju. Tās jūsu “šļebas” – kaut kādas jūsu sarunas, kuras tev likās stulbas, tās jūsu šļebas.

Šlāpins: Tāda vārda nav.

Zandere: Nu nav, bet viņš tādu pateica.

Tīrons: Tiešām tādu es pateicu?

Zandere: Tieši tādu. Un tas man ir bijis visbaisākais spļāviens sejā.

Lešinska: Bet tas jau tieši tā arī izklausās.

Zandere: Nu jā, un viss. Es aizgāju un nostājos autobusu pieturā pie katedrāles, lai brauktu mājās, apraudājos un nolēmu, ka vispār tu vari iet dirst. Vienkārši ka es ar tevi nerunāšu. Un nerunāju ar’ kādu brīdi. Vari to arī ierakstīt, tas bija pietiekami episki, priekš manis.

Tīrons: Varbūt par episku var saukt arī sivēnu, kas bija saistībā ar pirmā numura iznākšanu – restorānā Lido, šķiet, toreiz tas bija restorāns.

Zandere: Jā, tur bija sivēns, un viņš bija izcakots ar krējumu.

Tīrons: Vai majonēzi. Atceraties, kā mums Brīvības ielā mantu grasījās aprakstīt? Redakcijā bija tikai viena pati sekretāre Endija, un bija atnākuši šitie... Nu, kā tos sauc?

Zandere, Lešinska, Šlāpins (reizē): Aprakstītāji!

Tīrons: Aprakstītāji. Un Endija viena pati, un visa manta tiek aprakstīta. Tur gan nebija nekā daudz, ko aprakstīt, jo tas laiks, kad mums bija sava mašīna, uz kuras pat bija rakstīts Rīgas Laiks, bija pagājis.

Šlāpins: Mums taču bija pat sava basketbola komanda…

Zandere: Mums bija sava basketbola komanda, un uz lielā autobusa arī bija uzraksts Rīgas Laiks.

Tīrons: Kaut kad pašā izskaņā tur pat es pats spēlēju!

Zandere: (Smejas vēderu turēdama.) Kur jūs šito visu taisāties publicēt?

Tīrons: Tiešām episki.

Zandere: Bet episkākie laiki sākās pēc tam. Sākās Santas laiki, un episkākais bija tas, ka Santa divas reizes ieradās uz mūsu sapulcēm apspriest, kā vajag to lietu darīt.

Tīrons: Un rezultāts bija mana intervija ar kolhoza priekšsēdētāju un dziedātāju Miķeli Gruzīti.

Zandere: Bet viņa mūs gruzīja ne tikai ar Gruzīti, bet teica arī, ka vajag uz vāka būt sievietēm un dzeltenai krāsai.

Lešinska: Man no tā laika ir palicis prātā episkais teiciens: jūs varat turpināt taisīt žurnālu, tikai mēs jums nemaksāsim. Un tad bija kādi trīs mēneši bez algas un bez nekā.

Zandere: Interesanti, ko es ēdu un dzēru tajā laikā, jo es neko tādu neatceros.

Tīrons: Un tad mēs pārvācāmies.

Zandere: Dambiņš no Santas pārņēma. Un es atceros, mēs Vilim uzdevām jautājumu, kāpēc viņš to dara. Un Vilis atbildēja: bet, ja jūs nosprāgsiet, ko tad es lasīšu? Jūs gribat, lai es jaguāru pērku?! Un tad sākās Viļa laiki, kas bija ļoti krāšņi.

Tīrons: (Viesmīlim.) Vienu mirklīti! Mēs vēl to pašu Ronas vīnu.

Zandere: Mēs tik vīnu dzersim un dzersim! Jā, es esmu svaigi no Spānijas, un man tur iegaršojās šitās viņu muļķīgās kroketes. Tāpēc, ka tās ir mīkstas un es varu tās sakost.

Tīrons: Ļoti laba izvēle.

Zandere: Tā zupa?

Tīrons: Jā. Buljons. Grūti saprast, kā var būt tomātu buljons, bet…

Šlāpins: Tagad tu saproti.

Tīrons: Tagad es saprotu. Bet atcerieties, ka mums bija rubrika, saistīta ar ēšanu, kurā es rakstīju kā Aivars Bauhs.

Zandere: Un es rakstīju kā, piemēram, Tīna Kuiva, noteikti. Un, kad bija par slīkoņiem jāraksta, es rakstīju kā Andrejs Dole. Un vēl, kad bija tāda baltvāciska vai verandu pieskaņa, tad es biju Natālija Ārensburga.

Tīrons: Varbūt ir laiks pienācis arī noraut masku Rudītei Šteinerei?

Lešinska: To nu gan visi vēl joprojām grib zināt.

Zandere: Kurš no jums abiem viņu īsti izdomāja?

Tīrons: Nē, es tur vispār nekādā sakarā.

Zandere: Ā, Ilmārs tikai, ja? Tu esi Rudītes Šteineres tēvs faktiski. Varbūt māte.

Tīrons: Grūti pateikt. Mūsdienās tu nepārsteigsi nevienu ar to, ka esi Rudīte Šteinere, bet toreiz tas vēl bija jauki. Piedevām vēl kliba.

Šlāpins: Un Rudīte Šteinere taču tika nofotografēta enciklopēdijā.

Tīrons: Jā.

Zandere: Jā, un arī Indijā. Tur bija viena mugura kādai no jūsu draudzenēm, kas bija līdzi tajā braucienā uz Indiju. Un bija apakšā zem bildes rakstīts, ka Indijā ir arī Rudīte Šteinere. Bet tad, kad Pēteris Apinis izdeva kaut kādu grāmatu par Rīgu un gribēja arī Rīgas Laiku nofotografēt, mēs lūdzām toreizējai grāmatvedei tajā bildē izkustēties, lai seja būtu izsmērēta, un ierakstījām, ka tur ir Rudīte Šteinere. Tas ir grāmatā nodrukāts.

Tīrons: Un ar kādiem tu esi pseidonīmiem, Ieva?

Lešinska: Var būt, ka es kaut ko esmu uzrakstījusi kā Evelīna Dorna. Un vēl es biju Kate Sūna.

Tīrons: Kādam nolūkam?

Lešinska: Ar kaut kādu muļķīgu rakstiņu vienkārši negribējās vārdu smērēt.

Zandere: Nu bet zināt, kāds vēl bija iemesls, kāpēc mēs tā ņēmāmies ar tiem vārdiem? Mēs bijām tik, cik mēs bijām, un pierakstījām visu žurnālu.

Tīrons: Tieši tā, lai neizskatītos, ka nav citu, kas raksta.

Šlāpins: Mēs nevarējām atrast citus, kas tik labi rakstītu.

Zandere: Arī tiesa.

Tīrons: Ilmār, tu smiesies, bet…

Šlāpins: (Smejas.)

Zandere: Ilmārs smejas.

Tīrons: Ilmārs smejas, bet es viņus joprojām nevaru atrast.

Šlāpins: А вы спрашивали? Kā ebreju anekdotē.

Lešinska: Nu, izstāsti.

Šlāpins: Veikalā stāv rinda, vēl padomju laikā. Rabinovičs stāv rindā un skatās: uzraksts “Евреям сметану не продают”. Viņš sašutis pieiet pie pārdevējas un jautā: “А почему это евреям сметану не продают?” Viņa pieliecas un saka: “А вы эту сметану пробовали?”

Tīrons: Nujā, un otra ir par to trolejbusu.

Lešinska: Par ko?

Tīrons: Par trolejbusu.

Lešinska: Nu?

Tīrons: Brauc trolejbuss, un ir jākāpj ārā. Tur tāds mazs vīriņš, pieņemsim, tās pašas tautības, viņš uzsit priekšā stāvētājai pa plecu un prasa: “Atvainojiet, jūs nākamajā izkāpjat?” Tā atbild: izkāpju. Pēc kāda laika viņš uzsit viņai vēl vienreiz: “Bet tas kungs zvērādas cepurē jums priekšā, tas arī izkāpj?” Jā, jā, tas arī izkāpj. Viņš pēc kāda laika atkal piesit: “Bet priekšā tai cepurei, lūk, tā meitene arī izkāpj?” – “Jā, izkāpj!!!” – “А вы спрашивали??” – “Да, да, спрашивала!” – “И что она говорит?”

Zandere: Un, par to episkumu runājot, Rīgas Laika episkākais notikums bija tāds, ka mums bija bartera attiecības ar Vincentu. Mēs bijām gada beigās sarīkojuši tur balli. Bija šausmīgi garšīgi, viss tur tā, un pēc tam kaut kā jāizklaidējas. Un es biju izdomājusi, ka visiem jāstāsta, ko katrs savā mūžā ir nozadzis. Izrādījās, ka visiem ir ko stāstīt, un visi stāstīja ar lielu prieku. Un mēs to balli nevarējām beigt, un Vilis teica: “Ejam tālāk!” Un mēs aizgājām uz šito Ķiberam piederošo… Doma laukumā… kā to sauca, Ilmār, Doma laukumā?

Šlāpins: Kasablanka?

Zandere: Kasablanka! Un Vilis vilka no kabatas ārā kaut kādas naudaszīmes un aizdzina dīdžejus, sacīdams, ka tagad tālāk mūziku liks Ilmārs. Otrā rītā man bija jāiet uz bērēm. Tad es tualetē noģību. Uz bērēm nespēju aiziet, jo man bija ļoti slikti, un es apņēmos vairs nekad nedzert līdz rītam. Lūk, tas bija episks notikums manā izpratnē.

Lešinska: Es neko tādu neatceros.

Zandere: Ūja! Mēs dejojām visas tā, ka… Es atceros, ka Linda uz mani skatījās un teica: “Patiešām? Tu arī dejo?”

Tīrons: Bet es atceros, ka mums bija divas intervijas jātaisa paģirās kopā ar Ievu.

Lešinska: Viena bija ar Gorbunovu.

Tīrons: Un otra bija ar Koelju. Viņš vēl iepriekšējā vakarā pasākumā Andalūzijas sunī bija Andrim Krieviņam grāmatā ierakstījis: “Gaismas bruņiniekam...” Bet no rīta mēs ar Ievu tā laicīgi bijām atkal kaut kādā kafejnīcā Vecrīgā, zem viesnīcas, kur viņš dzīvoja. Un, kamēr viņš nebija atnācis, mēs nolēmām ātri paņemt pa glāzei baltvīna.

Lešinska: Lai būtu labāk.

Tīrons: Lai būtu labāk. Un pēkšņi tas Koelju nāk, tāds padrūms. Apsēžas un domā, ko tur no rīta varētu pasūtīt, bet pēkšņi tas oficiants nes mums baltvīnu.

Lešinska: Viņš arī grib!

Tīrons: Man liekas, ka viņš nepaņēma.

Lešinska: Viņš paņēma!! Tur jau tas joks. Un. Un viss pavisam mainījās, jo viņš atnāca tāds ļoti viss sevī.

Tīrons: Bet pie Gorbunova mēs aizgājām, un, es atceros, es biju tāds galīgi…

Lešinska: Noplucis!

Tīrons: Ne jau noplucis, bet īgns, teiksim tā. Un es atceros, ka toreiz mums bija indeve prasīt jautājumus no Maksa Friša jautājumu saraksta pašam sev. Un tu atnāc paģirains un plāj vaļā: “Gorbunova kungs, jūs gribētu būt pats sev draugs?”

Šlāpins: Vai: “Cik gadu vecumā jūs sapratāt, ka pārstājat kļūt gudrāks?” (Visi smejas.) Bet tu atceries to episko braucienu intervēt Gidonu Krēmeru?

Tīrons: O, jā! O, jā!

Šlāpins: Jo Krēmers par interviju bija aizmirsis. Es sēžu viesnīcas kafejnīcā un gaidu, viņš atnāk pēc stundas, aizmirsis, ka bija sarunājis interviju, un saka: “Es varētu nākamajā tuvākajā laikā jums ielikt – pēc trim mēnešiem Šveicē.” Mazā ciematiņā.

Tīrons: Tas bija episks brauciens. Mēs ar Gobu un Ilmāru, manā mašīnā.

Šlāpins: Jā, jā, melnajā mersedesā.

Tīrons: Nē, baltajā Volvo. Šausmīgi tādā noplukušā Volvo pikapā. Pirmo reizi mūs paņēma pie dziesmas kaut kur, man šķiet, Minhenē. Mēs braucam un redzam, ka aiz muguras jau ir policijas mašīna, un pēc maza brīža viņi ieslēdz tās gaismas. Tagad visiem liek rādīt dokumentus, bet Gobam pasē kādas 100 visvisādas vīzas, un tie vācieši šķirsta viņa pasi un smejas. Mana mašīna izskatījās tā, ka to vienkārši nevarēja neapstādināt tajās ārzemēs.

Zandere: Čigānu mašīna.

Tīrons: Un tad mēs aizbraucām līdz tam Šveices ciematam, agri no rīta, kādos četros, apstājāmies ciema malā. Es, būdams romantiskas dabas, aizgāju uz kalniem skatīties saullēktu.

Zandere: Nostāties zināmajā pozā.

Tīrons: Jā, tieši tā, zināmajā pozā. Nāku atpakaļ, un ko es redzu? Šie divi jaunie cilvēki stāv pie sētas ar paceltām rokām, un apkārt rosās Šveices policisti un viena policiste. Es pienāku un mēģinu ar savām knapajām vācu valodas zināšanām kaut ko jokot. Bet man tā policiste saka, lai es tā lēnām un mierīgi paceļu rokas un nostājos saviem draugiem līdzās pie sētas. Un sāk krāmēties pa to mūsu mašīnu, kaut ko meklē… Nodevēji šveicieši. Kāds piezvanījis uz policiju un teicis – te lietuvieši kaut kādi atbraukuši, un šitie uzreiz ir klāt. Ko jūs te darāt? Mēs sakām: intervēt Krēmeru, jūs zināt, kas ir Krēmers?

Zandere: Un viņi zina?

Tīrons: Nē, viņi nezina. Bet jūs paskatieties tur uz afišu staba!

Lešinska: Man nāk prātā intervija ar toreizējo Igaunijas prezidentu Ilvesu. Un es tagad kāpju pa kāpnēm augšā tai pilī, kur sargi stāv, un viņi manā priekšā sakrusto ieročus.

Zandere: Pīķus!

Lešinska: Nē, pīķi tie nebija, bet kaut kādi ieroči tie bija. Es neko. Ā, nē, nesakrustoja, viņi piesita pie zemes.

Zandere: Ak šausmas!

Lešinska: Jā. Bet es neko, man jāiet, es eju iekšā. Bet viņi piesit vēlreiz. Es saku: man jāiet prezidentu intervēt. Viņi noburkšķ: jūs nevarat te iet. Vārdu sakot, viņiem nav domāts runāt, viņiem tikai piesist un tad šaut. Un tad es prasu: bet kur tad man jāiet? Neko nesaka. Beigu beigās es sapratu, ka laikam jāiet pa kaut kādām citām durvīm, ne pa parādes.

Zandere: Bet viņi varētu vēl kaut kā tos savus sargus pamācīt, lai prot arī runāt.

Šlāpins: Bet atceries, mums bija intervija nevis ar psihoanalītiķi, bet… kā to lai nosauc? Ar to garīgo līderi Jāni Kalnu.

Tīrons: Neatceros.

Šlāpins: Tev vēl līdzi bija meitene ar stikla acīm.

Lešinska: Ko?!

Zandere: Abām?

Šlāpins: Stiklotām ne, bet stiklainām. Redakcijā viņš bija atnācis.

Tīrons: Neatceros.

Šlāpins: Kaut kāds para-para-para…

Zandere: Parādība!

Šlāpins: …kas noved cilvēkus transā.

Tīrons: Acīmredzot – mani.

Šlāpins: Un mēs viņam palūdzām, lai viņš to meiteni mūsu acu priekšā noved transā. Lai viņa pasaka, kā ir, par lietām. Un tu vēl jautāji: kā viņa tur redz, pēc kā es izskatos? Kā mana dvēsele izskatās. Viņa teica: tāda brūna, sačokurojusies. (Visi smejas.) Bet ar to Kalnu bija traki, viņu pēc tam arestēja. Viņš bija ieslēdzies kaut kādā dzīvoklī un no turienes zvanīja man. Viņš teica: mani tūlīt arestēs. Glābiet! Un viņu tiešām toreiz arestēja un ielika psihenē. Un mēs viņu neizglābām.

Tīrons: Un tagad, kad esam, tā teikt, iesildījušies, nāk jautājums. Ko jūs katrs esat ieguvuši Rīgas Laikā?

Zandere: Lūk. Tas ir jautājums!

Šlāpins: Hipohondriju.

Lešinska: Ei nu!?

Zandere: Tev tak nekādas hipohondrijas nav!

Tīrons: Man liekas, tas bija joks.

Lešinska: Patiesi!

Zandere: Es tev skaidri un gaiši pateikšu, Uldi, ja nu tu gribi zināt, ko es esmu ieguvusi. Baigo mazvērtības kompleksu. Tāpēc, ka visu laiku ir bijis tā, ka mani visi paslavē par intuīciju, par kaut kādu mistisku viedumu, ka es tur visiem māte un visai sabiedrībai… Bet reāli es visu laiku jutu, ka man ir baigais zināšanu deficīts, par jebko. Tāpēc, ka salīdzinājumā ar jebkuru no jums trim man vienkārši to zināšanu ir daudz, daudz mazāk. Jo es vienkārši esmu daudz, daudz mazāk mācījusies un daudz mazāk lasījusi to, ko varētu definēt kā zināšanas saturošus avotus. Saproti? Un es to izjutu katru mīļu dienu.

Lešinska: Šausmas!

Tīrons: Tā jau var iedzīvoties kaut kādā hipohondrijā.

Šlāpins: Čūlā.

Zandere: Un tad beigās – o, bērnu literatūra! Nu labi, es pateikšu līdzībās. Man pirmajā ģimenē visi cilvēki bija saistīti ar Zemgali un Rīgu un visiem nebija lielāka prieka kā kādu špiļku tev ielikt un paņirgt: tu tur tāds esi vai šitāds. Kad es tiku pie laimīgas otrās laulības, mani Atis pirmo reizi aizveda pie saviem lauku radiem, un pirmais teikums, ko es izdzirdēju no šiem cilvēkiem, bija tāds: “Atiņ, kur tu tik brīnišķīgu sievu dabūji?” Un ar tādu attieksmi mani saņēma arī bērnu literatūra, tajā es nejūtu nekādus kompleksus, es jūtos diezgan droši. Un, kopš mēs braukājam pa visādām Boloņām, es arī saprotu, ka tas mūsu bērnu grāmatu līmenis ļauj mums tiešām justies droši. Un viss – es esmu to pārvarējusi.

Tīrons: Nu, Ilmār, tagad tev jāstāsta.

Šlāpins: Izstāsti par to cilvēku bez sejas, kurš atnāca un tev sniedza paciņu ar tēju.

Zandere: Tas bija cilvēks, kurš iemiesoja to visiem redaktoriem labi zināmo patiesību, ka pilnmēness laikā uz redakciju nāk visādi īpatņi. Un viņš atnāca pie manis gan uz Dienu, gan arī Rīgas Laiku. Tā pirmā reize bija Dienā, Pils ielā, tur augšā bija tāda gara telpa, kur sēdēja visi Sestdienas un iekšlapu darbinieki. Un es sēžu galda galā, tieši blakus man ir durvis, un – es nezinu, kā viņš bija sargiem ticis garām, – un pēkšņi atveras durvis un ienāk cilvēks, kuram nav sejas. Viņam visa seja ir nodegusi, viņam ir tikai sarkanas acu un deguna nāsu līnijas, bet viss pārējais ir sārtas rētas. Un viņš man tuvojas un pasniedz tādu kā mazu papīrīti, kā kartona gabaliņu, šitik lielu. Es viņam jautāju: “Kas tas ir?” Un viņš man atbild: “Bumba!” Un es viņam tādā baiļu humora izjūtā saku: bet tad šito varbūt labāk uz Aizsardzības ministriju. Un jau pēc tam Lāčplēša ielā atkal ierodas šis pats cilvēks, bet šoreiz viņš ir atnesis rakstu. Par to, ka Vaira Vīķe-Freiberga ir gaišais spēks. (Visi smejas.)

Tīrons: Kurš gan to noliegtu.

Šlāpins: Bet mums bija vēl tāds, kurš bija atnesis tādu burtnīcu, pierakstītu visu ar cipariem, un mēs mēģinājām saprast, vai tur ir Fermā teorēmas atrisinājums.

Zandere: Man viens uz Dienu arī atnesa tādu. Viņš teica, ka viņam tā ir ceturtā burtnīca. Tur bija vēja viļņu enerģija. Nu par visu, visu enerģiju. Un pie beretītes viņam bija piesprausts tāds taurenītis, no alumīnija izgriezts.

Tīrons: Tas ir pret starojumu.

Zandere: Laikam. Tie bija agrīnie folijas laiki.

Tīrons: Vēl es atceros, ka turpat Lāčplēša ielā mani pasauca trepju telpā. Es izeju, tur stāv tāds padrukns, jauns vīrietis. Viņš uz mani skatās un saka, ka man cukura esot par maz.

Zandere: Tev?

Šlāpins: Es jums te atnesu!

Tīrons: Un es viņam saku: un ko nu? Viņš saka: es esmu Izraēlas nāves eņģelis.

Šlāpins: Ak, cukura jums par maz! Sveiciens no Cukura!

Zandere: Varbūt viņš to bija domājis?

Tīrons: Jā, patiešām. Jo es taču, iedomājieties, Cukura brāli intervēju.

Zandere: Jā, es atceros.

Tīrons: Pie Alauksta viņš dzīvoja vagoniņā. Nu, un es aizbraucu, biju iepazinies un visu izpētījis, ko varēju, un tā, bet nu Cukura brālis. Aizbraucu – tas vagoniņš tieši pie ezera bija –, viņš nav pārāk laipns, bet nu vārds pa vārdam, izrunājamies par visu, un viņš saka: viss par Cukuru ir muļķības, nekas tāds nav bijis, un neko tādu viņš nav darījis. Un es tagad laimīgs eju projām, bet viņš durvīs apstājas atvadīties un saka: “Es skatos, jūs tāds normāls latviešu vīrietis. Nu sakiet, vai tad tos žīdus nevajadzēja...?”

Lešinska: Tas jau bija labs pagrieziens.

Tīrons: Bet, Ilmār, tu, piemēram, neatbildēji, ko tev Rīgas Laiks ir devis.

Lešinska: Tāpēc, ka jūs visu laiku runājat.

Šlāpins: Kā es varu tikt pie vārda?

Zandere: Paņemot šo vārdu!

Šlāpins: Es nezinu. (Klusē.) Es vispār slikti sniedzu intervijas.

Tīrons: Šī nav intervija.

Zandere: Tu labi ņem.

Šlāpins: Es slikti atbildu uz jautājumiem. Milzīgu… piedzīvojumu gūzmu vai vispār priekšstatu par to, ka ir iespējams kaut kā tā dzīvot. Lai gan visādu mantkārīgu iemeslu dēļ un ģimenes apstākļu dēļ es diezgan drīz sāku strādāt paralēli visādās citās vietās.

Tīrons: Reklāmas aģentūrā…

Šlāpins: Jā, jā, Rīgas Laiks it kā nekad nebija mans vienīgais ienākumu avots. Atceros, gadus piecus es saņēmu no Rīgas Laika 127 latus mēnesī... Nē, nu jā, ka var pats par sevi atbildēt un izdomāt, ko tu gribi darīt, kā tu to gribi darīt un kā to izdarīt. Neviena intervija netika taisīta pēc kaut kādiem formāliem principiem, tās notika jebkādos, visdažādākajos apstākļos. Kad intervēju Mārtinu Žaku no Tiger Lillies, viņš nolika mūsu tikšanos lielveikala kafejnīcā. Nu, gaitenī, kas ir pa vidu supermārketā. Waitrose – laikam ir tāds Londonas tīkls –, un viņš tur atnāk, apsēžas. Mēs sākām runāties, un pēkšņi tā saruna tur aiziet šausmīgi [labi]. Viņš vēl pēc tam atcerējās, kad mēs tikāmies jau Rīgā. Vai, piemēram, ar Žanu Mišelu Žāru, kur es braucu arī speciāli uz Parīzi. Mēs tiekamies, ir sarunāts no rīta pie viņa mājās. Es uzkāpju augšā viņa dzīvoklī, virtuvē mēs tur sēžam un pļāpājam.

Zandere: Bet to jau mēs bijām it kā paredzējuši, ka intervētājs nav vienkārši intervētājs, kaut kāds jautājumu uzdevējs. Viņš ir sarunu biedrs, un viņš arī parādās tajā intervijā. Un līdzīgu interviju nav.

Šlāpins: Bet, ja man jānosauc top intervija un top raksts, tad intervija – tā joprojām ir ar Arvo Pertu.

Zandere: Par kuru pirms tam Sigvards atļāvās uzdot jautājumu: un par ko tad jūs tur runāsiet?

Šlāpins: Pilnīgi neretorisks jautājums – tādā nozīmē, ka Perts vispār nesniedz intervijas. Pirms tam viņu intervēja Gints Grūbe “Vakara intervijai”, un tas viss raidījums sastāvēja no tā, ka viņš staigā ar kameru pakaļ Pertam un Perts visu laiku no viņa mūk un neko neatbild. Tad viņš viņu noķer liftā, un viņi brauc liftā, viņš uzdod jautājumu, un Perts visu brauciena laiku domā un tā arī nepasaka neko. Saproti, viņš nerunā. Viņš intervijās nerunā. Viņš nesniedz intervijas. Mēs sarunājām caur Pēteri Vasku. Sarunājam, ka es varu viņu satikt, jo viņš piedalās skaņdarba mēģinājumā baznīcā. Un es ierodos tajā baznīcā un saku: es gribētu jūs nointervēt. Viņš: ēēēēē, nav laika, un viņš tai dienā gribot aizbraukt un apskatīt sava garīgā tēva kapiņu, viņš gribot to atrast, bet nezinot, kur lai to atrod. Es saku: mēs varam atrast, braucam! Es sarunāju mašīnu. Un es satieku Pertu pirms tam kafejnīcā no rīta, un jau pie brokastīm mēs sākam runāt. Es viņam saku – es piespraudīšu mikrofonu sev pie atloka, un ielieku to mini disku rakstītāju Sony, kuram ir sešarpus stundu ietilpība, kabatā. Un mēs braucam, un es sēžu viņam blakus mašīnā, mēs ejam uz kapiem. Ejam benzīntankā paēst. Pavadu ar viņu visu dienu kopā un visu laiku ar viņu runājos. Un tas viss tiek ierakstīts.

Zandere: Tā nemaz nav intervija.

Tīrons: Nu, rezultātā īsiņa iznāca tā intervija.

Šlāpins: Nuja, viss, viss labākais ir izgriezts. Bet grūtākais raksts, ko es esmu rakstījis, ir par Rēriha kustību.

Tīrons: “Nedzīvā ētika” saucās. Tas ir viens no maniem favorītajiem Ilmāra rakstiem.

Šlāpins: Rudītes Šteineres raksts. Jo bija bažas, ka varētu būt kādi dusmīgi rērihieši. Un es to moku, moku un nevaru, nevaru parakstīt. Man nav uzrakstīts raksts, un man palikusi nakts priekšā līdz nākamajam rītam. Un es sēžu un, man liekas, izdzēru kaut kādu pudeli viskija pa to nakti mocīdamies, un es nevaru parakstīt. Un tad aust saule – tā bija vasara –, aust saule kādos četros no rīta, un es piesēžos, un man sāk rakstīties, un līdz kādiem septiņiem, astoņiem vai deviņiem uzrakstu to lielo rakstu, aizsūtu un nododu.

Zandere: Bet, zini, vispār šitas darbojas. Es to esmu, Ilmār, pārvērtusi par apzinātu metodi. Tad, kad es netieku nekādā jēgā, esmu iestrēgusi, tad mana metode ir gulēšana. Man ir vienā istabā rakstāmgalds un turpat gulta, un, tiklīdz es jūtu, ka netieku uz priekšu, es tūliņ liekos gultā, ieņemu tādu pusembrija pozu un miegā vai pusmiegā, vai kaut kādā nebūt citā miegam pielīdzināmā stāvoklī...

Tīrons: Inese, vai joprojām, ieejot kādā svešā istabā, tu…

Zandere: Es skatos, kā tur varētu nomirt. Tieši tā es daru. Es vienmēr domāju, kā būtu, ja man šeit būtu jāpaliek un es nevarētu neko daudz kustēties, uz ko es skatītos un ko es redzētu.

Tīrons: “Nomirt Somijā” ir viens no man mīļākajiem Ineses rakstiem.

Zandere: Man pašai viņš arī ir baigi mīļš. Un vispār viss, kas ir saistījies ar Somiju. Somu karš. Kā es tur cīnījos! Es taču beigās vienalga izmetu pusi no tā ārā.

Tīrons: Jā, es atceros. Un tad es, iespējams, vēl kaut ko izmetu. Man liekas, tu atnesi kādas 114 tūkstoš zīmes.

Zandere: Es neatnesu, es atrados, atvainojos, Visbijā.

Tīrons: Atsūtīji.

Zandere: Tā bija visaukstākā ziema, kādu es vispār atceros, kad vēl aprīlī, man liekas, sniegs nebija kārtīgi nokusis. Un tajā Visbijā vēl jo vairāk, un man bija istaba ar gala logu. Redzi, mani tas vienmēr interesē, uz kurieni tie logi. Es gan netaisījos tur nomirt, bet jau pirmajā vakarā no tā loga man atkal sapūta to trīszaru nervu, kas ir mana dzīves nelaime.

Tīrons: Kur ir tas nervs?

Zandere: Šite. Nu te. (Rāda.) Viņš dur šinī pusē, viņš arī šite, nu, tur uz ausi. Jo tur kaut kur bija šķirba tam logam, kur pūta. Un tagad man jāraksta tas sasodītais raksts par Ziemas karu, jo materiāla ir savākts nenormāli daudz un kaut kā tam visam jātiek cauri. Un man sāk durt, un es uzvelku galvā vienu adīto cepuri un tai virsū vēl otru, un šādā izskatā es kā biedēklis tur staigāju un gāju pusdienot un pie citiem rakstniekiem, kas tur arī uzturas, un mocījos ar to rakstu par Somijas Ziemas karu.

Lešinska: Man gulēšana nav tāda stihija, absolūti. Mani gulēšana uztrauc. Man negribas iet gulēt. Man ir ļoti sliktas attiecības ar gulēšanu. Bet ar to Rīgas Laiku, es domāju, ir tā. Kopš tā brīža, kad, Tīron, tu un Arnis sākāt braukt man virsū, cik tad es vispār mēnesī uzrakstot, es sāku domāt: varbūt es tiešām savā būtībā esmu slinka?

Zandere: Varbūt tikai būtībā, parādībā tu neesi.

Lešinska: Vārdu sakot, man ir bijuši daži cilvēki dzīvē, kuriem vajag, lai es rakstu. Es it kā gribu rakstīt, bet, ja nav neviena, kuram to vajag, tad man liekas, ka tas tāds vipendrjožs, tāda ākstīšanās. Un sev rakstīt... sevišķi, kopš man aizgāja bojā tas dzejoļu krājums, man vienmēr licies: nu ko tad?

Tīrons: Kurš dzejoļu krājums?

Lešinska: Nu bija man tāds viens.

Tīrons: Kad?

Lešinska: 1991. gada 16. janvārī.

Zandere: Aizgāja bojā, kopā ar čemodānu.

Lešinska: Tajā datumā sākās Persijas līča karš. Es lidoju no Minhenes uz Helsinkiem, kur notika sociāldemokrātu sanāksme, kur bija paredzēts būt cilvēkiem no Rīgas, no kuriem daži man bija, tā teikt, intīmi tuvi.

Tīrons: Pat vairāki...

Lešinska: Nē, viens, ne vairāki. Tas viss bija pēc Viļņas notikumiem un visa tā. Tas bija kaut kāds agrs lidojums, un es atceros, ka es esmu tajā Minhenes lidostā. Es vēl biju savākusi tāāādu kaudzi ar dažādiem materiāliem par to, kā ārzemju prese reaģē uz Lietuvu, un tā tālāk, un tā joprojām, un čemodānā biju ielikusi savu beidzot kopā salikto dzejoļu krājumu, lai Godiņam tiek, jo tas man tika prasīts un prasīts, un prasīts, un nu tagad būs. Un vēl tai čemodānā bija radio, lai varētu dzirdēt Rīgu. Un tagad es esmu tai Minhenes lidostā, un tur staigā kaut kādi cilvēki ar automātiem; nekas tāds vēl nebija redzēts toreiz. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka, jā, sācies karš, un tā. Tagad es aizlidoju uz Helsinkiem, un manas bagāžas nav. Nu nekas, mēs jums uz viesnīcu aizsūtīsim, viss būs labi. Un nepienāk un nepienāk. Un beigu beigās es satieku tos no Rīgas, un es tur esmu visa tāda satraukta par visu, kas ir noticis un vēl tagad notiek pasaulē, un tie tādi sārtvaidzīgi, tikuši ārā no Rīgas ārzemēs un priecīgi, viņiem ne par ko nav jāmaksā un tamlīdzīgi. Un vienā brīdī sazinos ar Minheni, un man saka, ka viņi noskaidrojuši: jebkura bagāža, kurā bijusi kaut kāda elektronika, ir vienkārši likvidēta, iznīcināta. Un man tur bija tas radio un vēl arī maģis, jo es taisījos visādas intervijas taisīt. Un tā tas krājums aizgāja pa pieskari, un es sapratu, ka nu…

Tīrons: Tur bija mīlas dzeja?

Lešinska: Kāpēc mīlas? Man nebija mīlas!

Šlāpins: Sieviešu literatūra.

Tīrons: Par politiku?

Lešinska: Nu nav svarīgi, par ko. Nevar izstāstīt, par ko. Bet nu labi, es sevi esmu paglābusi no…

Tīrons: Mani vairāk pārsteidza tas, ka Ilmārs kļuva par dzejnieku. Nevis tas, ka jūs jau bijāt dzejnieces.

Zandere: Tas mani nebeidz pārsteigt.

Šlāpins: Kas tur tāds pārsteidzošs?

Tīrons: Es nezinu. Man kaut kā nelikās, ka tev jābūt dzejniekam.

Zandere: Nu labi, bet Ieva nepabeidza par to, ka nevar uzrakstīt, ja nevienam to nevajag.

Lešinska: Nu tieši tā! Man tas Rīgas Laika posms bija brīnišķīgs.

Zandere: Jo mēs gribējām, lai tu raksti.

Lešinska: Tāpēc, ka, pirmkārt, jā, ir jāuzraksta, bet, otrkārt, tu vari tam mierīgi sagatavoties. Tas nav tā kā Brīvajā Eiropā, kur katru dienu kaut kas jārada vai reizi nedēļā.

Tīrons: Bet par interviju?

Lešinska: Kas par interviju? Kāda mana labākā intervija?

Tīrons: Kura palikusi prātā.

Lešinska: Visvairāk mani iespaidojusi intervija ar Morisu Hali, jo tas man kaut kā atvēra visu attiecībā uz to, kas notika ar Latvijas ebrejiem. Un viņš pat nepateica neko īpašu. Es biju iecerējusi, ka mēs runāsim par valodniecību, jo tas Hale fonoloģijā ir tikpat nozīmīgs zinātnieks kā Čomskis sintaksē, Hale bija Čomska skolnieks. Gribēju runāt par valodu, bet pajautāju par Latviju un par to, ko viņam tā nozīmē. Viņš teica, ka viņa pamatskola – es vēlāk izpētīju, tā atradās Ģertrūdes ielā – viņam devusi vairāk nekā Hārvarda un Čikāgas Universitāte kopā, un tā tālāk. Un tad es jautāju, kā viņi aizbrauca no šejienes, un viņš stāstīja, ka sākumā viņi nav gribējuši braukt, bet tēvs esot uzstājis, ka jābrauc. Viņi nokavējuši kuģi un kaut kādā šausmīgi sarežģītā veidā no Latvijas izkļuvuši, pa starpu nokļūstot Itālijā. Florencē viņš ar māsu esot gājis uz Ufici – visi svinējuši Lieldienas, un galerijā neesot bijis daudz tūristu –, un tur esot staigājis viens tāds dīvains cilvēks. Lai viņš nesaprastu, Hale ar māsu runājuši latviski, un, protams, tas izrādījies latvietis. Strunke. Tad es pajautāju, ka notika ar tiem no viņa ģimenes, kas palika Latvijā. Un viņš teica: visus nošāva. Un tad es viņam jautāju – es nezinu, kā formulēju, tas nebija tik stulbā veidā – nu, kādas bija sajūtas par to, un viņš teica: sākumā bija vienkārši neizpratne, kā tā var būt, un pēc tam – dusmas. Bet pēc tam viņš saka: es jau nezinu, ja es būtu tādā situācijā, kur, teiksim… Nu nē, es jautāju laikam par attieksmi pret latviešiem. Un viņš saka: es jau nezinu, kā es rīkotos, ja man būtu tāda situācija, kādā bija latvieši, tāpēc ok, ar to vienkārši ir jāsamierinās un jādzīvo.

Zandere: Man prātā intervija ar Belševicu, protams, jo es viņu ļoti mīlēju, un viņa patiesībā izturējās tā, it kā viņa mani arī mīlētu. Un tas jau ir vēl siltāk. Bet sirdij vēl tuvāka tomēr ir intervija ar Zigi, ar Zigurdu Elsbergu. Tad Vizma jau bija prom, un mums ar Zigi izveidojās ļoti sirsnīga saruna.

Tīrons: Tagad var nopirkt viņa vijoles.

Zandere: Jā, protams. Nu jā. Un viņš izstāstīja ļoti daudzas tādas lietas, kas mani uzrunāja. Bet no tām lietām bija divas tādas... satricinošas. Viena bija tā, ka viņš man izstāstīja, kā tieši Vizma nomira. Un otra lieta bija par Vizmas tēvu. Un tās abas lietas bija savā starpā saistītas, jo Vizma nomira, skatoties Latvijas enciklopēdiju, kas bija plauktā pie gultas, un viņa jau bija švaka, un tā. Tobrīd viņa lasīja viena novadpētnieka grāmatu, kur bija minēta ebreju šaušana Sēlijā. Un viņa bija ņēmusi no plaukta enciklopēdiju, lai salīdzinātu kaut ko ar to novadpētnieka rakstīto, un pēc tam viņai vairs nebija spēka ielikt to atpakaļ plauktā. Tad viņa vienkārši pateica: “Būs jāmirī nost,” – un nomira. Un tad, kad Zigis man visu izskaidroja, tad es arī sapratu, kāpēc viņa to darīja. Tāpēc, ka Vizmas tēvs arī bija bijis Arāja vienībā, viņš bija reāls žīdu šāvējs. Bet viņi par to nebija zinājuši un kapakmenī – tur, kur Klāvs, vecāmāte un Vizma, – brīvajā vietā bija ierakstījuši Vizmas tēva vārdu. Bet Vizmas tēvs bija pēc kara Anglijā. Un tur viņš visai ātri tādos īsti nezināmos apstākļos gāja bojā: pastāv iespēja, ka Izraēlas dienests palīdzēja viņam ātri aiziet, un Vizma to bija zinājusi. Kā viņa tur kārtoja savas attiecības ar iestādēm par šo tēmu, to mēs nezinām. Bet Zigis to uzzinājis, kopā ar Juri Kronbergu lapojot Ezergaiļa grāmatu par Holokaustu Latvijā, beigu lapas, kur bija Arāja komandas saraksts. Un tur viņi ieraudzīja: Jānis Belševics. Un tālāk tas stāsts jau sāk kļūt bišķīt ezoterisks. Vārdu sakot, viņi nospriež, ka nav īsti labi, ka tas uzvārds ir uz kapu plāksnes, un tas varētu būt Vizmai tāds, nu, teiksim, kompromitējošs fakts. Turklāt viņš arī tur īstenībā neguļ. Ka vajag to izkasīt ārā. Un viņi uzaicināja tēlnieku Vilni Titānu, lai viņš to izdara. Tad Zigurds kopā ar Vilni aizbrauca uz kapiem, un Titāns to arī izdarīja. Un tad pie Raiņa kapu vārtiem viņi atvadījās, Zigurds devās uz tramvaju, bet Titāns – uz savu automašīnu. Un turpat uz līdzenas vietas viņu sabrauca, uz pārejas pie Brāļu kapiem, Titānu. Ja to zina, tad, lasot, piemēram, “Billi”, arī var sajust, ka tur tas ir. Viņa nav, protams, to minējusi, ka tas ir tieši tas. Bet tur parādās, ka tēvs baigi dzer un ka viņa drēbes...

Tīrons: Mans stāsts ne tuvu nelīdzinās jūsu... Atceros interviju ar Ziedoni, tādu izdevušos. Es aizgāju uz to interviju – kaut kādā kafejnīcā netālu no viņa mājām – tieši no slimnīcas: man bija uzstādīta diagnoze, nepatīkama, un pa ceļam uz interviju pārdomas bija visai eksistenciālas. Taču saruna kaut kā ļoti labi aizgāja, sākot tieši ar to operāciju tēmu. Viņš teica, ka vairs negrib uz tām iet, jo agrāk viņš esot gājis...

Šlāpins: Labprāt!

Tīrons: Labprāt. Vārdu sakot, iesāk dzejoli, aiziet uz operāciju, paguļ tur, atgriežas un raksta tālāk. Un tagad – vairs ne.

Zandere: Es īsti nesapratu, kāpēc.

Tīrons: Viņš vairs neticēja, ka pēc tam viss turpināsies. Nujā, bet es viņam pajautāju par sievietēm, jo “Trioletās” ir rindiņa “bail man sievietēm ir tuvoties”. Ziedonis teica, ka tas esot par bailēm netikt ar viņām galā, bet “Trioletas” jau esot ļoti erotiskas. Un ir jau arī: “Vai tev ir arī pirkstu gali? Paldies par tavām lūpām biezām...” Viņš teica, ka varbūt tās esot tādas pēdējās konvulsijas. (Smejas.) Un vēl viņš stāstīja par savu vecomāti, kura, kad viņai tā dzērāju muldēšana bija galīgi piegriezusies, teikusi: “Ai, dirš tam lielu čupu virsū.”

Zandere: Starp citu, kad Ziedonim iznāca “Trioletas”, Jānis Baltvilks teica: “Man ir labākas.” Un viņš uzrakstīja un izdeva. Viņš bija nolēmis uzrakstīt deviņdesmit deviņas. Bet viņš gāja bojā, kad bija uzrakstījis 91. Taču grāmatiņa vienalga ir nosaukta “99 trioletas”.

Tīrons: Mēs vēl vienu pudeli izdzersim?

Šlāpins: Nu, diez vai...

Tīrons: (Viesmīlim.) Vēl vienu pudeli, lūdzu, atnesiet, tādu pašu. Tas bija joks no Ilmāra.

Šlāpins: Es vēl par intervijām atcerējos... vienu hrestomātisku interviju. Mēs bijām izdomājuši tādu muļķīgu ideju vai žanru – anonīmu interviju ar anonīmu sievieti. Un man bija jāintervē tā anonīmā sieviete: vīrietis intervē sievieti. Es vēl biju diezgan jauniņš, mēs bijām sameklējuši kādu sievieti, kas pārstāv visas sievietes, un es gāju viņu intervēt. Viņa bija stikla māksliniece, un intervija notika Mākslas akadēmijas darbnīcā vēlu vakarā, mēs ilgi runājām. Bet tas uzstādījums bija tāds, ka tā ir anonīma intervija, vārds netiek atklāts un mēs varam runāt par jebko. Un mēs tur arī runājām par jebko – par visiem, par seksu, par mēnešreizēm, izrunājam visu. Un paliek arvien tumšāks, un jāslēdz ciet tā akadēmija, un es viņu vedu uz pēdējo vilcienu, un viņa man saka: “Kā tev šķiet, vai tā intervija būtu bijusi labāka, ja mēs pirms tam pārgulētu?” Un es viņai atbildu pašu banālāko: “Bet vai tad mēs to jau neizdarījām?”

Zandere: Ak, Ilmār! Nu re, un tu saki, kāpēc viņš raksta dzejoļus... Bet, runājot par intervijām, kur visādi ministri, vai tu atceries to, ka mana darbošanās Baltic Outlook atdūrās pret to, ka mums administratīvi tika paziņots, ka numurā, kuru es gatavoju, steidzami nepieciešamas intervijas ar Šķēli un Šleseru. Pirmsvēlēšanu situācijā, protams. Es pateicu “nē”, un...

Šlāpins: Paga, paga...

Zandere: Ko paga?

Šlāpins: Es tieši nupat beidzu rediģēt Andras Neiburgas dienasgrāmatas, un tur aprakstīts, ka viņa skatās televīziju un tur ir beidzot arī Rīgas Laikam sadots pa mici. Es paskatījos to datumu un ziņas, tur ir sižets televīzijā par to, ka Baltic Outlook publicējis intervijas ar Šķēli un Šleseru.

Zandere: Bet es taču tās atteicos taisīt!

Šlāpins: Bet tās bija!

Zandere: Es saprotu, neatceros, kurš no jums viņas uztaisīja, bet es ne... Tīron, nesaki neko, varbūt tu tas biji.

Tīrons: Es taisīju latviešu Rīgas Laikam ar Šķēli.

Zandere: Nē, to es zinu. Bet toreiz es uzrakstīju atlūgumu, pateicu, ka to nedarīšu un viss.

Tīrons: Es atceros, bet tu jau neaizgāji tomēr toreiz.

Zandere: Es pārstāju taisīt Baltic Outlook.

Tīrons: Bet ar Šķēli bija tā, ka Bendiks un Liepnieks mani uzaicināja uz Možumu parunāties... paēst, padzert un sāka stāstīt, ka vajadzētu Rīgas Laikā interviju ar Šķēli – viņš jau bija premjers –, ka foršs džeks un tā. Nu, un es aizbraucu pie Šķēles uz māju, bet viņi jau bija apmācījuši, kā vajadzētu ar RL runāt, bet nu beigās – es neatceros, kā, bet man ienāca prātā jautājums no svētā Augustīna.

Šlāpins: To viņi nebija paredzējuši. (Smejas.)

Tīrons: To viņi nebija paredzējuši. Droši vien Šķēle sarunā bija tik spodrs, ka es sāku domāt par iedzimto grēcīgumu un pajautāju, vai viņš noplūktu bumbieri no kaimiņu dārza, kas karājas pāri sētai, lai gan viņam pašam dārzā būtu bumbieri. Un Šķēle kaut kā atdzīvojās un atbildēja, ka tādā situācijā nu nekādi nevar neņemt, nevar neņemt... (Visi smejas.)

Zandere: Tur ir visa būtība. Arī mums toreiz – cilvēks, ar kuru mēs ar Grūbi organizējām savu sarunu ar toreizējo ekonomikas ministru, atvainojiet, Šleseru, bija viņam pateicis, ka “viss būs pa draugam”. Un, kad Tīrons to atšifrēto tekstu ieraudzīja, viņš teica, ka tur tak nekā nav.

Tīrons: Es teicu: “Pilnīgs sūds.”

Lešinska: Atceros, kā jūs ar Grūbi satikāties ar mani uzreiz pēc tās intervijas un teicāt, ka tas bija vienkārši ārprāts, kas tur notika. Un es teicu: “Tad tā arī to vajag pasniegt.”

Zandere: Bet tas nebūt nenozīmē, ka netika rediģēts, jo, lai dabūtu kaut ko uz papīra…

Šlāpins: Tu pierakstīji viņam to visu klāt!

Tīrons: (Smejas.) Par tām sievietēm un iekšām. Tas tiešām bija eleganti.

Zandere: Brīnums, ka tu nesaki “smieklīgi”, jo tas ir tas, kā tu parasti raksturo labu materiālu.

Tīrons: Jā, smieklīgi... Vispār Rīgas Laiks deva arī iespējas viskautkur izceļoties. Uz Indiju es Rīgas Laika sakarā biju vairākkārt, vienreiz kopā ar Ilmāru. Taču viens tāds ceļojums man ir īpaši palicis prātā: tas bija tūlīt pēc tās operācijas, kad bija pilnīgi nepieciešamas kaut kādas Kamī dzeltenbrūnās krāsas un vietas, lai gan es devos “pa pēdām” nevis viņam, bet Prustam, protams. Es taisījos rakstīt rakstu mūsu sērijā “Ģēnijs un vieta”. Lūk, un es biju pie Pjatigorska Londonā, eksistenciāls un nelaimīgs, varbūt tur, žēlodams sevi, iedzēru par daudz šņabja un knapi paguvu uz lidmašīnu pāri Lamanšam uz Normandiju. Lidmašīnā es biju stipri aizmidzis, iekritis kaut kādā pilnīgā neesamībā, un atceros, ka uztrūkos augšā no atsitiena pret zemi. It kā uztrūkos jaunai dzīvei. Tāds arī bija pirmais teikums rakstā par Prustu. Bu-bum! Es atsitos tajā Normandijā un iekrītu pasaulē, kuras nebūtu, ja nebūtu Rīgas Laika.

Lešinska: Runājot par to jūsu ar Ilmāru kopīgo Indijas braucienu, labākais bija tas “very good for sado-maso in your own country”! (Visi smejas.)

Tīrons: Jā, jā, jā, to es nekad neaizmirsīšu. Mums tas ielu tirgotājs uzmācās, lai mēs nopērkam ādas pletni. Es jau biju iegājis tur vienā ēstuvē, redzu: nāk Ilmārs, un viņam rokā tā ādas pletne. For sado-maso in your own country. Tu taču to pletni pēc tam Inesei uzdāvināji.

Zandere: Man! Kur tad es viņu liku?

Lešinska: Redakcijā!

Zandere: Es vispār tik ļoti daudz ko neatceros no tā, ko jūs stāstījāt. Un es arī necenšos atcerēties, es tur nevaru neko darīt. Es vispār funkcionēju uz aizmiršanas bāzes. Un, ja kāds grib zināt, kas ir bijis, tad no manis to var izdabūt tikai vienā veidā: apskatīties, kāda es esmu. To noteikti ir ietekmējis tas, kas ir bijis, un tad no tā var izdarīt secinājumus. Cita veida nav.

Tīrons: (Viesmīlim.) Jums beidzas viss jau?

Viesmīlis: Nē, vīns vēl ir.

Zandere: Vīns vēl nav beidzies.

Tīrons: Nu, tad atnesiet, lūdzu, vēl vienu: mums vēl divi jautājumi jāizrunā.

Viesmīlis: Ā, okei, tad vēl.

Tīrons: Mums ir pēdējās vakariņas.

Zandere: Mums ir pēdējās vakariņas, ko tad tur vairs runāt.

Tīrons: Dīvaini, par tiem eksistenciālajiem jautājumiem mēs it kā jau visu zinām – es par sevi saku “mēs” –, bet tās intervijas, kas man palikušas atmiņā, nez kāpēc ir par dzīvniekiem: viena ir par klejojošiem suņiem, otra ir par vilkiem, un trešā – par zirnekļiem. Es pat nezināju, ka mani tā interesē dzīvnieku pasaule. Turklāt jautājumos es dzīvniekus salīdzinu ar cilvēkiem vai otrādi, un intervējamie zinātnieki brīnās...

Zandere: Bet, Tīron, kas, viņi nav bērnu grāmatas lasījuši? Visas bērnu grāmatas sastāv no cilvēciskotiem dzīvniekiem!

Tīrons: Atceros, kaut kur Kalifornijā 2003. gadā mēs ar Arni bijām Google – viņi vēl tad nebija tik visaptveroši –, un ar mums atsūtīja parunāt kādu sirmu kungu, kurš uz turieni nesen bija pārgājis strādāt no NASA. Lūk, un es viņam pajautāju, ar kādu dzīvnieku viņš salīdzinātu Google. (Visi smejas.)

Zandere: Ar ķirmi.

Tīrons: Viņš... bija diezgan satriekts par jautājumu, bet, šķiet, atbildēja, ka ar kaut ko pūkainu.

Lešinska: Un ar kādiem dzīvniekiem tu salīdzinātu mūs?

Zandere: Salīdzini mūs ar dzīvniekiem!

Tīrons: Es jūs salīdzinātu ar visu to Vinnija Pūka bandu. Tu esi Pūce, bez šaubām, lai gan varbūt drīzāk Sivēntiņš.

Zandere: Ak, es jau drīzāk tāds I-ā...

Tīrons: Ilmārs ir I-ā. Bet nu jūs varat arī mainīties… ar astēm!

Zandere: Bet pats?

Tīrons: Es velku uz Robinu.

Zandere: A-ha-ha… cilvēks.

Lešinska: Tu esi Kenga.

Zandere: Tu esi Kengas mazulis Rū!

Šlāpins: Bet jūs esat aizmirsuši vienu būtisku personāžu – Trusīti.

Tīrons: Trusītis man vienā brīdī kļuva par totēma dzīvnieku. Kopš Pjatigorska plaši pazīstamajiem zaķiem no Tartu trakomājas. Viņš tur bija ieraudzījis trusīšus pagalmā un nolēmis, ka tie arī kļūs par Absolūto novērotāju. Viņa filozofijā. Kopš tā laika arī viņš vienmēr – vietā un nevietā – mēdza teikt, ka “to jau katrs zaķis laukā zina”.

Zandere: Zināt, ko es vēl ieguvu Rīgas Laikā? Es ieguvu epizodi Ērika Ešenvalda operas “Iemūrētie” libretam, jo epizodē, kur studenti bibliotēkā kaut ko lasa un apspriež, viņi apspriež Pjatigorski. Nu, protams, savā veidā un komentējot, bet tas tiešā tekstā ir no Rīgas Laika.

Tīrons: Cik interesanti, es to nezināju.

Zandere: Protams, ka tu nezināji. Tu uz operu negāji un neklausījies.

Tīrons: (Smejas.) Vispār gan tad, kad jūs vēl bijāt redakcijā, gan jo vairāk tagad, esmu domājis: izrādās, jums ir arī katram sava dzīve.

Zandere: Dīvaini gan.

Tīrons: Tagad, kad esmu pilsētās, man ir tik dīvaina sajūta: neviens nav jāmeklē, neviens nav jāintervē... Un ko tad tādā pilsētā darīt?

Lešinska: Tas gan fakts, ka tajos gados, kad strādāju Rīgas Laikā, viss izskatījās tā: nu, vai tas derēs žurnālam? Es atcerējos savu interviju Ņujorkā ar Loriju Andersoni, kad pie viņas uznāca pilnīgi negaidīta sajūta. Kad es vēl dzīvoju Amerikā, man bieži vien likās, ka Latvijā pastāv kaut kāda otra es, kura tur turpina kaut kādu savu dzīvi. Un ka es nevaru ar viņu savienoties, viņa atrodas aiz tāda kā plīvura vai stikla sienas... Un, lūk, pie Lorijas man pēkšņi uznāca sajūta, it kā es esmu turpinājusi dzīvi Ņujorkā un ka mēs esam kaut kādā veidā sen pazīstamas. Un tā sajūta pēkšņi bija tāda, ka es nevaru ar viņu parunāt. Nevaru. Es nevaru dabūt atpakaļ savu Rīgas Laika “es”, kas tagad runā ar Loriju Andersoni, jo pēkšņi ir iestājusies kaut kāda pilnīgi cita “es”. Lorija bija speciāli gājusi, pirkusi kūkas un tā tālāk. Un es nevaru vispār. Es nevaru ne to kūku ieēst, ne ko, tikai šausmīgi izmisīgi pūlos dabūt sevi atpakaļ, lai varētu ar viņu normāli sarunāties.

Tīrons: Jā, arī man atrašanās Rīgas Laikā ir vienlaikus ar nevēlēšanos būt par to, kas tu esi. Kad reizēm Arnis man ir jautājis, ko es protu, esmu atbildējis: nu, rediģēt es protu. Varbūt es protu iztaisīt kādu interviju, uzrakstīt kaut ko. Un tomēr – vienmēr esmu gribējis būt arī kaut kas cits.

Zandere: Bet kas, ellē ratā, tad ir tas, ko tu īstenībā gribēji?

Tīrons: Es īsti nezinu. Bet, piemēram, ārpus Rīgas Laika es nekad nebūtu runājis ar visiem tiem cilvēkiem, ar ko es runāju intervijās žurnālam. Cik tur to ir? Kādas 200? Un ar savām intervijām es iemaisos arī tā intervējamā dzīvē, tā nav viņējā, kur es parādos...

Zandere: Un tā nav arī tava, tā ir Rīgas Laika dzīve, saproti? Ne viņam to gribas, ne patiesībā arī tev, jo tu neesi tu, bet tu esi Rīgas Laiks, tā rodas šī situācija.

Tīrons: Nuja, es jau to arī teicu: man ir kaut kāda “īstā” dzīve un Rīgas Laika dzīve.

Zandere: Kur tad tev tā īstā dzīve ir?

Tīrons: Kaut kādā filozofijā, kaut kādā Mongolijā, kaut kādā Tibetā, kaut kādā teātrī, nu, viss kaut kas tāds. Un Pjatigorskī. Bet, nu, nupat man arvien vairāk sāk šķist, ka Rīgas Laiks arī bija mana dzīve.

Zandere: It īpaši tāpēc, ka viņa ir pagājusi.

Tīrons: Дай, я тебя поцелую! (Abi smejas.) Tā Zaza parasti saka. Дай, я тебя поцелую. Я тебя уважал, а теперь я тебя полюбил.

Zandere: (Smejas.)

Tīrons: Es gribēju prasīt vienu jautājumu, jūs, protams, smiesieties...

Zandere: Ilmār! Smejies! (Ilmārs smejas.)

Tīrons: Sākumā tu smējies un arī tagad. (Pauze.) Kas ir svarīgākais, ko jūs esat sapratis savā dzīvē ar Rīgas Laiku?

Šlāpins: Tāds jau bija jautājums.

Lešinska: Kā? Tas taču bija.

Zandere: Nē, nē, viņš prasīja, ko mēs esam ieguvuši no Rīgas Laika. Saprast un iegūt laikam ir divas dažādas lietas Tīrona izpratnē, vai ne?

Tīrons: Nē, nu jūsu neizpratne tikai liecina par to, ka jūs ne pārāk uzmanīgi lasāt Rīgas Laiku.

Šlāpins: Kurš no mums vispār lasa Rīgas Laiku? (Smejas.)

Lešinska: Nu, es lasu šo un to tur.

Tīrons: Es arī lasu. Bet es parasti lasu jau tai gatavošanas procesā un tūlīt pat aizmirstu. Un pēc tam man bieži vien stāsta kaut ko interesantu un, kad es pajautāju, kur tas lasīts, man atbild: Rīgas Laikā.

Zandere: Nu ja, tieši tā!

Šlāpins: Man ir bijis tā: es Rīgas Laika arhīvā redzu kādu interesantu rakstu. Un tur rakstīts, ka tas ir mans raksts. Un es viņu lasu un neko neatpazīstu.

Zandere: Mīļais, tas nav pārsteidzoši.

Lešinska: Jā, ar to tiešām nevar vairs nevienu izbrīnīt. Man arī tā ir.

Tīrons: Rīgas Laiks ir no mums attālinājies savā valodiskajā ķermenī. Bet kas ir, Inese, svarīgākais, ko tu esi sapratis dzīvē ar...

Zandere: Es nezinu. Man liekas... Vispār es to jau pateicu: žurnāls – tas ir cilvēks. Viņš veido žurnālu pēc sava ģīmja un līdzības. Un, ja tas cilvēks beidzas vai izsīkst, tad kaut kāda dzīves daļa beidzas un žurnāls beidzas. No vienas puses, tas tā traģiski izklausās, tā “ah!”, kas tad mums te, vecums klāt un nāve? Bet īstenībā tas ir ļoti normāli, tas ir dabiskāk par dabisku. Es zinu, ka Ņujorkeris nebeidzas ar kādu konkrētu cilvēku, ir žurnāli, kas turpinās no viena gadsimta otrā. Bet man, godīgi sakot, tas ir diezgan vienalga. Man patīk, ka Rīgas Laiks ir žurnāls, kas beidzas. Ka viņš ir mirstīgs, ka viņam ir sākums un viņam ir gals.

Tīrons: Ilmār, tagad tu.

Šlāpins: Nē, nu, es gribēju teikt, ka man pilnīgi pretēji. Es sapratu, ka žurnāls... Nu, ka viena lieta ir – mēs kaut ko darām, ākstāmies reizi mēnesī vai kā savādāk, uztaisām kaut kādus jokus vai nopietnas lietas, bet otra – ka tas žurnāls var pastāvēt arī pats par sevi. Jā, es pēkšņi redzu, ka Rīgas Laiks turpina pastāvēt arī bez manis. Lai gan... cik sanāk?... gandrīz 15 gadus pēc manas aiziešanas no žurnāla cilvēki man jautā: ko jūs tur Rīgas Laikā, kā tur Rīgas Laikā?

Zandere: Nu, man arī joprojām prasa.

Šlāpins: Vai, tieši otrādi, pārmet kaut ko par Rīgas Laiku. Lai gan es tur vairs neesmu, bet tai pašā laikā es joprojām tur esmu. Rīgas Laiks kaut kā var pastāvēt pats par sevi, tam ir kaut kāda iespēja turpināt planēt. Lai gan neviens viņu vairs nebiksta.

Tīrons: Tomēr tā nav atbilde uz jautājumu “Ko tu esi sapratis?”...

Šlāpins: Varbūt es vēl neko neesmu sapratis.

Zandere: Es nezinu. Saproti, es nespēju uz šo jautājumu tā īsti nopietni atbildēt.

Tīrons: Tā ir tava dzīves daļa.

Zandere: Es zinu, bet... Es vienkārši netieku tajā jautājumā iekšā. Tāpēc, ka man Rīgas Laiks patiešām ir dzīves daļa. Un par savām dzīves daļām nav galvenais kaut ko saprast. Viņas ir jādzīvo, jānodzīvo.

Šlāpins: Iedomājies tādu cilvēku, kurš sev saka: “Es esmu sapratis to, to un to.”

Zandere: “Un šito”, ja?

Šlāpins: Tev tāds cilvēks šķiet simpātisks? (Abi smejas.)

Lešinska: Nē, nu es arī varu tikai pievienoties, ka tas ir tā kā no kāda Holivudas seriāla, kur kaut kas notiek, tad cilvēki sarunājas savā starpā un saka: “Es tagad sapratu to un to.”

Zandere: Tu saproti savu kreiso kāju, piemēram?

Lešinska: Un ko tu esi sapratis?

Tīrons: Bet...

Zandere: Tu esi kaut ko sapratis vispār kaut kad?

Lešinska: Nē, atbildi, atbildi! Tagad netaisies.

Zandere: Neiztaisies.

Tīrons: Nē, tikai... Šeit man ir viena papildu piezīme. Šis jautājums patiešām skan, nu... nu, kā tu saki, – kā filmās. Bet es...

Zandere: “Bet tu gribi par to parunāt.” (Lešinska un Zandere smejas.)

Tīrons: Bieži vien esmu pārliecinājies, ka intervijās visi mani samudrītie jautājumi ir, teiksim tā, vējā. Savukārt tādi parasti, vienkārši jautājumi – cilvēki sāk par tiem domāt, un rodas interesantas atbildes. Un šis, kā man liekas, tāds ir.

Zandere: Bet nenopietni es varu. Esmu sapratusi, ka mēs būsim mūžīgie opozicionāri attiecībās ar latviešu valodu. Jo man joprojām krīt uz nerviem, kā tu lieto latviešu valodu. Un es joprojām uzskatu, ka latviešu valoda ir daudz pilnīgāka un vērtīgāka, nekā tu viņu esi gatavs izmantot. Un joprojām es saku, ka tu rīkojies ar viņu vardarbīgi. Un to es esmu sapratusi, ka es stāvēšu un kritīšu par to, ka latviešu valodā visu var pateikt. Un ka nav jāizmanto ne krievu konstrukcijas, ne angļu kalki, lai kaut ko pateiktu latviski.

Šlāpins: Nav taču tādas latviešu valodas, kas eksistētu ārpus krievu un angļu aizguvumiem...

Zandere: Nav tādas, protams. Ja lasa Tīronu, teiksim, tad nav.

Šlāpins: Nu paga, viss, ko saucam par latviešu valodu...

Zandere: Tas nebija uzbrukums, tas vairāk kā joks domāts!

Tīrons: Nu, un te mēs varam aiziet ļoti tālu...

Zandere: Jā, un te mēs varam izkauties...

Šlāpins: Tieši tā, tieši tā.

Zandere: Tāpēc, ka tā ir tā valoda, kādu tu zini. Bet jāpieņem doma, ka varbūt ir izteiksmes līdzekļi, kurus tu nepārzini.

Tīrons: Nē, par to es neesmu pārliec...

Zandere: Es gribu, lai tu izmanto visas tās latviešu valodas iespējas, kuras tu mēdz ignorēt.

Tīrons: Vispār tā nemaz nav. Atceros, Brūveris man uzdāvināja Mīlenbahu, un man tas nokrita zemē, kad agrā, agrā rītā gāju pa Lāčplēša ielu. Es viņu nesu uz rokām...

Zandere: Mīlenbahu!

Lešinska: Ah...

Šlāpins: Uz kā cita vēl var nest? Uz galvas...

Zandere: Zini, mums Puškina ielas vietā Rīgā tagad ir Mīlenbaha iela. Tu to zini vispār?

Tīrons: Ja?

Zandere: Un Ļermontova ielas vietā tagad ir Plūdoņa iela.

Tīrons: Un Gogoļa ielas vietā?

Zandere: Es nezinu.

Fotogrāfs: Valdemāra, Gogoļa ir Valdemāra?

Lešinska: Pagaidi, Valdemāra sen jau...

Zandere: Valdemārs sen jau stāv savā vietā.

Lešinska: Man liekas, Gogolis ir saglabāts.¹

Tīrons: Labi, bet es arī gribēju pateikt svarīgāko, ko es esmu sapratis. (Smejas.) ...ka savā ziņā es neesmu nekāds galvenais redaktors. Nav pat svarīgi, kurš ir. Rīgas Laiks ir kaut kāda man īsti nesaprotama kaislība, kas, kā man šķiet, izpaužas visos šajos stāstos – gan par kopīgajām dzeršanām, gan par valodas strīdiem, gan stāstos par intervijām. Iznāk, ka Rīgas Laiks pats par sevi ir dzīve.

Zandere: Paplašinātā dzīve.

Lešinska: Dzīves paplašinājums. Pilnīgi pareizi.

Tīrons: Un, lai gan Inese saka – tas ir cilvēki, es vienalga gribu teikt, ka tas ir tāds kā tāds dievišķs gadījums...

Zandere: Gars...

Tīrons: ...kad tu tajā esi nokļuvis kā situācijā, kā stāvoklī, kā kaut kādā vietā. Vietā. Un tā vieta tevi nes. Tā tev gan uzliek savus pienākumus, gan uzdod savus jautājumus, bet galvenais, kas tai raksturīgs, ir vējš. Nu, pat ne vējš, bet vilkme. Kaut kas tāds, kas tevi velk cauri tam laikam. Proti, izvilkties cauri laikam Rīgas Laikā – tas, iespējams, ir tas, ko ar mani ir izdarījis Rīgas Laiks. Es pats tam laikam cauri... nu, kaut kā pavisam savādāk būtu gājis. Bet ar Rīgas Laiku tas bija tā – gan kopā ar jums, gan atsevišķi, gan turpu, gan šurpu, bet visu laiku tādā šiūūūūūū...

Zandere: Man tā analoģija par to vēju un par kaislību visvairāk, zini, ar ko asociējas? Ar tīri reliģisku... Nu, Dievs cilvēkam dod iespēju īstenot to savu ideju. Bet nav tā, ka tas var pastāvēt pilnīgi ārpus laba un ļauna, ārpus cilvēka – kā tāds dievišķs gars.

Tīrons: Rīgas Laiks pūš, kur pats grib.

Zandere: Jā, viņš pūš, kur pats grib, bet... Tu taču pats teici, ka nevar atrast tos cilvēkus, kas...

Tīrons: Nevar.

Zandere: Saproti, ja jau tas gars būtu ārpus cilvēkiem, tad jau varētu atrast. Tad atnāktu kaut kādi citi cilvēki un turpinātu to pašu darīt. Kaislība nepastāv ārpus cilvēkiem. Kaislība – tā ir cilvēkam raksturīga īpašība.

Tīrons: To tu Šopenhaueram pasaki.

_Zandere: Es viņam pateikšu, jā. Tu jau zini, es esmu audzināta uz Šopenhauera. Man vecmāmiņa atstāja mantojumā savu fotogrāfiju, 30. gadi – viņa tā smuki sēž, viņai zīda zeķes, laka kurpes, un otrā pusē tai kartiņai rakstīts: “Jo augstāk attīstīta kāda būtne, jo vairāk tā pakļauta sāpēm. Šopenhauers.” (Tīrons nevaldāmi smejas.)

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”