Svētie augi un mistiskās realitātes

Vēl labu laiku pēc tam, kad 60. gadu LSD vilnis bija pierimis, par galveno autoritāti apziņas paplašināšanas jautājumos Rietumu pasaulē bija pieņemts uzskatīt Timotiju Līriju. Ceļš uz garīgo apskaidrību viņa izpratnē bija tuvs masu izklaidei. Iespējams, tādēļ viņu Amerikā arī bija tik ļoti iemīlējuši – pēkšņi katrs pusaudzis varēja aprīt lizergīnskābē izmērcētu papīrīti un bez liekas piepūles izceļoties pa tādiem realitātes slāņiem, kādi viņa vecākiem nebija rādījušies pat vistrakākajā drudzī.

Tagad, atskatoties vēsturē, tā vairs neliekas. Leģendārais amerikāņu etnogrāfs, dabaszinātnieks un psihonauts Terenss Makena reiz izteicās, ka, cenšoties padarīt LSD par masu patēriņa preci, Līrijs un kolēģi nodarījuši psihedēliskajai kultūrai vairāk ļaunuma nekā labuma. Un tiešām, savulaik tik modernais Sanfrancisko hipija tēls sabiedrības acīs pamazām kļuva par karikatūru, bet neizpētītie cilvēka apziņas plašumi – par apsmaidāmu vai pat pilnībā noklusējamu tēmu.

Mūsdienās attieksme pret šīm lietām ir mainījusies. Dabiskie enteogēni gan zinātnē, gan individuālajā praksē gūst arvien lielāku ievērību, bet par vienu no svarīgākajām intelektuālajām figūrām psihedēliskajā kultūrā jau kopš 80. gadiem tiek uzskatīts tieši Terenss Makena. Viņa interese par psihedēliskiem ceļojumiem sākās ar Oldesa Hakslija romānā “Uztveres durvis”izlasītiem meskalīna iedarbības aprakstiem. Līdzīgi kā Hakslijs, Makena apziņas apsekošanu uzskatīja par atbildīgu un dziļi individuālu uzdevumu, kas ikvienam nemaz nav obligāti jāveic. Arī sabiedrības līmenī tas, pēc Makenas domām, būtu jāuztic nevis no malas vērojošiem laborantiem baltos halātos, bet gan profesionāliem brīvdomātājiem – māksliniekiem, filozofiem, psihologiem, humanitārajiem un eksaktajiem zinātniekiem, garīdzniekiem un citiem nosacītās profesionālās “šamaņu klases” pārstāvjiem.

Nesagatavotam lasītājam Makenas idejas var likties ārprātīgas. Un zināmā mērā tādas tās arī ir – atrastas un noformulētas ārpus prāta, kaut kur dziļajos apziņas ūdeņos. Viņš pats to nekad nav noliedzis, taču nav arī uzskatījis, ka iespēja reducēt ideju līdz loģiskam un matemātiskam formulējumam ir vienīgais, kas liecina par tās kvalitāti. Dzīves pieredze vispār ir ļoti individuāla padarīšana, un Makena kritizē domāšanu pēc šablona “es nezinu, kā ir patiesībā, bet gan jau kaut kur pasaulē ir formula, kas visu izskaidro”. Pat ja šāda formula eksistētu – viņš apgalvo –, gandrīz nevienam no tās nebūtu labuma, jo tai nebūtu nekāda sakara ar to dzīvi, kas risinās šeit un tagad.

Šis domāšanas veids cieši saistīts ar to, ka psihedēliskā pieredze ir ļoti individuāla un spēj līdz pamatiem noārdīt pat visnoturīgāko ontoloģisko struktūru. Tieši tādēļ, kā apgalvo Makena, mēs (tas ir – izglītotie pērtiķi, kas atraduši pieeju paši savai apziņai) vairs nevaram atļauties uzskatīt atsevišķus prāta sektorus par aizliegto teritoriju. It sevišķi tad, ja to aizliedz abstrakta un nedomājoša kultūras mašinērija. Viens no skaistākajiem salīdzinājumiem, ko Makena izmantojis, ilustrējot nepieciešamību ceļot savos prātos, ir atrodams viņa 1991. gada grāmatā “Arhaiskā atdzimšana” (“The Archaic Revival”, no tās arī šeit publicētā intervija): psihedēliskās vielas psiholoģijā ir apmēram tas pats, kas teleskops 16. gadsimta astronomijā. Ne katram obligāti jāieskatās teleskopā, taču diez vai cilvēks, kurš nekad nav to darījis, varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem saukt sevi par astronomu.

Svens Kuzmins

Nevils Drurijs: Vai jūs varētu aprakstīt sava garīgo meklējumu ceļa dažādās fāzes, sākot no paša sākuma?

Terenss Makena: Pirmo grūdienu man deva Centrālāzijas šamanisms, kas mani kā mākslas vēsturnieku 60. gadu beigās ārkārtīgi ieinteresēja. Es devos uz Nepālu studēt tibetiešu valodu un guvu ieskatu nevis budismā, kas Tibetā ienāca 7. gadsimtā, bet gan vietējā šamanismā, kas tur bijis kopš senseniem laikiem un ko sauc par bonu. Salīdzinājis Nepālā gūto pieredzi un tās mākslu ar to, ko biju pieredzējis kā augstskolas students 60. gadu LSD kultūrā, es drīz vien pārliecinājos, ka psihedēliskā pieredze ne visai pārklājas ar tradicionālajām ezoteriskās domas sistēmām, kaut arī Timotijs Līrijs un Ralfs Mecners bija devuši spēcīgu impulsu šādai idejai, publicējot “Tibetas mirušo grāmatā” balstītu psihedēlijas rokasgrāmatu.

Dzīvodams Indijā un Seišelu salās, es praktizēju jogu un sapratu, ka vai nu esmu pārāk lumpenisks, lai jebkad šādā veidā sasniegtu apgaismību, vai arī tās pamatos ir vēsturisko formulu atkārtošana, kuru patiesais objekts jau sen zaudēts vai aizmirsts. Tad es pievērsos šamaniskajām tradīcijām vietās, kur kultūru mazāk skāris pašreizējais civilizācijas uzvaras gājiens, kas nozīmēja attālas salas Indonēzijā un Amazoni. Es pabiju abās vietās – vispirms Indonēzijas attālajās salās, sākot ar Sumatru. Desmit mēnešus gāju kājām uz dienvidiem un austrumiem, apmeklēdams Sumbu, Sumbavu, Timoru, Floresu, Moluku salas, Seramu un Ternati. Iztiku pelnīju kā profesionāls tauriņu ķērājs, kas bija brīnišķīgi, un risināju mīklu, ko apsprieduši daudzi jo daudzi botāniķi, proti – psihoaktīvo augu neizskaidrojami trūcīgo klātbūtni Vecās pasaules tropos.

Neizskaidrotu iemeslu dēļ Dienvidamerikas tropiem ir faktiski monopols uz augiem, kas izdala halucinogēnos indolus. Mēģināt uzkonstruēt evolucionāro scenāriju, kurā šie savienojumi koncentrētos vienā kontinentā, ir nepateicīgs uzdevums. Bet, pārliecinājies, ka Indonēzijā nav augos balstīta vietējā psihedēliskā šamanisma, 1970. gadā pirmo reizi devos uz Dienvidameriku. Pirms braukšanas es veicu pamatīgu etnogrāfisku pētījumu par Amazones baseinu. Pateicoties Hārvarda Universitātes biologa Ričarda Evansa Šultisa darbam, šāda veida materiāls ir pieejams. Galvenie Amazones baseina halucinogēni ir tāda vai cita veida triptamīns, ko aktivizē, uzņemot kombinācijā ar harmīnu – monoamīnoksidāzes inhibitoru. Tas bija ļoti interesanti, jo šķita norādām uz pamatiedzīvotāju farmakoloģiskajām zināšanām, kuras Rietumi atklāja tikai 20. gadsimta 50. gadu vidū, kad šo monoamīnoksidāzes sistēmu izprata.

Tātad mēs ieradāmies Dienvidamerikā un sākām ar šiem augiem eksperimentēt – ajavaska, vizionārais vītenis, ko Ričards Sprūss pirmoreiz sastapa, kad tur pabija 1853. gadā, un vaiku un janomamu tautu triptamīnu saturošie šņaucamlīdzekļi. Man kļuva skaidrs, ka LSD pieredze profānajā sabiedrībā bija tikai psihedēliskā kosma nomale, un es sapratu, ka slēdziens par LSD kā pašu spēcīgāko no šiem savienojumiem nav gluži pamatots. Triptamīna halucinogēni ārkārtīgi spēcīgi aktivizē smadzeņu pakauša daivu, kas padara tos par īstām halucinācijas izraisošām vielām. Dominējošais motīvs ir spēcīga vizuālo attēlu straume, kurā, lai kā mēs vēlētos, nevar atpazīt neko no personīgās vai kolektīvās bezapziņas. Tas mani tiešām fascinēja. Biju pamatīgi studējis Jungu un tāpēc gaidīju, ka bezapziņas motīvi un ideju sistēmas būs daudzmaz viendabīgas visā pasaulē. Bet atklāju, ka šo augu izraisītās intoksikācijas augstākajā punktā parādās vesela ideju, vizuālo attēlu un noētisku atziņu pasaule, kas nekādi nesasaucas ne ar vienu tradīciju, pat ne ezoterisko. Tas šķita vedam kaut kur daudz tālāk. Tas mani tā savaldzināja, ka es to padarīju par savas dzīves kompasu.

Drurijs: Kāda ietekme bijusi psihedēliskām vielām uz jaunradi Rietumu kultūrā?

Makena: Rietumos pirmās durvis uz izmainītiem apziņas stāvokļiem noteikti pavēra opijs. Opijs bija nozīmīgs romantisma tēlainības rosinātājs: Kolridžs, de Kvinsijs, Lorenss Stērns un daudzi citi rakstnieki radīja aptumšotu drupu, pamestu klosteru un melna ūdens apskalotu tuksnešainu krastu pasauli, kas skaidri atspoguļo opija izraisītu stāvokli. Tad ap 1820. gadu Bairons, Šellijs un citi sāka eksperimentēt arī ar hašišu. Bet dīvainā kārtā – droši vien kultūras iemeslu dēļ – hašišs nekad nav tik dziļi ietekmējis angļu literatūras tēlainību kā opijs. Amerikānim Ficam Hjū Ladlovam tika gods detalizēti aprakstīt savus eksperimentus ar kaņepju želejas ēšanu lielos daudzumos studiju laikā Junionkoledžā 1853. gadā. Un viņš uzvedās tā, kā gandrīz neviens cits nākamos simt gadus!

Tam sekoja aizraušanās ar to, ko Bodlērs un Gotjē dēvēja par “mākslīgo paradīzi”. Viņi šīs narkotikas uzskatīja par spēcīgu literārās tēlainības ierosinātāju. Šo attieksmi tālāk pārņēma tādi cilvēki kā Havloks Eliss, Viljams Džeimss un vācieši Klīvers un Levins attiecībā uz meskalīnu, kas bija nākamais izolētais savienojums. 19. gadsimta 90. gadu beigās Levins aizveda peijotkaktusus uz Vāciju un ekstrahēja tīru vielu. Un pie tā principā arī apstājās līdz pat 60. gadu LSD laikmetam.

Kad pētniecība vēl bija atļauta, šie agrīnie pētnieki nostiprināja atziņu, ka šīs vielas tiešām ierosina eidētisku tēlu parādīšanos apziņā un ka tās tiešām šķiet atveram durvis uz to, ko varētu dēvēt par “mistiskiem laukiem”. Bija sajūta, ka viņi ielaužas gnosis pasaulē.

20. gadsimta 60. gados ASV aizliedza LSD un nedaudz vēlāk – arī visus pārējos zināmos psihedēliķus. Tā rezultātā mūsu apraksts par to, ko šie savienojumi iespēj, aprobežojas ar tādu kā tūlītējo psihoanalīzi. Lūk, tu ieņem šo vielu, tā tev atsedz bērnības traumu, un šīs traumas apzināšanās palīdz tev atbrīvoties no neirozēm. Tā bija sava veida brīnumzālīte pret psiholoģiskām problēmām. Un tur to atstāja, jo pētniecību aizliedza, sevišķi pētniecību ar cilvēkiem.

Tomēr pastāvēja liela pagrīdes kopiena, kas turpināja niekoties šajā laukā, un šī kopiena sāka veidot šo vielu aktivitātes ainavu, kas izveda tālu ārpus Freida un Junga modeļu robežām. Šī skatpunkta attīstību sevišķi veicināja psilocibīna raisītie pieredzējumi. Psilocibīns ir aktīvais halucinogēnais savienojums noteiktās sēņu sugās, kas jau gadu tūkstošiem lietotas Centrālmeksikas kalnienē. Psilocibīna ietekmē lietotājs pieredz kontaktu ar runājošu entitāti – iekšēju balsi, ko es dēvēju par Logosu. Logoss runā patiesību – neapstrīdamu patiesību. Sokratam bija kaut kas, ko viņš dēvēja par savu daimonu – savu stāstošo “Otru”. Un vieglums, ar kādu psilocibīns šo fenomenu izraisa, padara to – raugoties no zinātniskajā tradīcijā balstīta materiālista vai redukcionista viedokļa – par gandrīz brīnumainu.

Tā nu es sāku pētīt šo fenomenu un mēģināju noskaidrot priekš sevis: vai šis ir dziļāks psihes līmenis, kas tikai izskatās pēc apziņā kaut kā autonomi dzīvojoša “Otra”, ar kuru var risināt sarunu? Vai tā ir Mātes Dabas balss? Vai varbūt tas ir ārpuszemes saprāts? Šīs hipotēzes var šķist trakas, bet jums jāsaprot, ka mani uz tām mudināja paša un citu pieredzējumi. Tās nebija no zila gaisa pagrābtas. Lūk, mums ir kāda “balss galvā”, kas rautin raujas atklāt plašus ezoteriskās vēstures sižetus un priekšā stāvošās tūkstošgades.

Drurijs: Ko jūs no tā sapratāt?

Makena: Atbildes man vēl arvien nav. Es svārstos. Tas atkarīgs no tā, cik spēcīgs bijis pieredzējums – no tā ceļas stāvus mati kā no tikšanās ar citplanētieti! Un tomēr, kad tas ir pārdzīvots, racionālie ieradumi atjaunojas un es sev saku: “Tas noteikti nevarēja būt tas...”

Drurijs: Jums liekas, ka esat nokļuvis gluži citās garīgajās sfērās nekā tās, ko aprakstījuši Austrumu mistiķi un guru, vai ne?

Makena: Jā. Viņu uzsvars uz ķermeņa enerģijas centriem, apziņas līmeņiem, garīgo dimensiju, morālo perfekciju – neko no tā es nevaru apstiprināt. Psilocibīna pieredze šķiet vēstām par sava veida paralēla visuma eksistenci; šis visums nav līdzīgs mūsējam, un tomēr to apdzīvo domājošas būtnes. Tas nav atpazīstams kā astrālo ceļojumu visums vai kaut kas no Roberta Monro ārpusķermeņa eksperimentiem. Okultisti mani vienmēr atbaidījuši ar vienmuļo tās otrās pasaules raksturu. Viņi runā par starojošiem cilvēkiem plīvojošos tērpos – meistariem, kas pacēlušies augstumos un tā tālāk. Mans iespaids par to valstību ir tās pilnīga svešādība – tās “Citādība”. Tas pat nav trīsdimensionālas telpas un laika visums. Otra lieta, par ko ezoteriskā tradīcija manā skatījumā nekad tieši nerunā, ir tās īstums. Es neesmu okultists. Garīgs esmu tikai tādā mērā, kādā mana pieredze likusi tādam būt. Es ar to sāku nodarboties kā redukcionists, racionālists, materiālists un empīrists un uzskatu, ka neviens redukcionists vai empīrists nevarētu piedzīvot to, ko esmu piedzīvojis es, nopietni nepārrevidējot savu filozofiju. Šī nav tā realitāte, ko apraksta menopauzes mistiķi, pašhipnotizētāji vai uz augšu pasistie. Tā ir īsta. Un sajūta, ko psihedēliskā pieredze izstaro, ir tāda, ka tā ir iesaistīta vēsturē, ka 20. gadsimta notikumi ir dabas kataloģizēšanas – kas sākusies 16. gadsimtā ar Linneju – beidzot sasniegtā kulminācija. Un dabas kataloģizēšana atklājusi pilnīgi negaidītas lietas – piemēram, tādas dimensijas eksistenci, ko mūsu valoda, mūsu emocionālā struktūra un reliģiskā ontoloģija nepieņem.

20. gadsimtā mēs esam atklājuši, ko ragandakteri patiešām dara un kas šamanim patiesi ir padomā. Šo informāciju nevar vienkārši ievietot muzejos un aizmirst: tā satur neapstrīdamu pieredzes tīrradni, kas šķiet vēstām, ka mūsu izpratne par realitāti ir gaužām nepilnīga. Mēs esam gājuši pa tādu attīstības ceļu, kas no mums paslēpis milzīgus realitātes apgabalus – sfēras, ko sākumā atmetām kā māņticību un tagad vispār nepieminam.

Drurijs: Vai jūs domājat, ka šamaniskā realitāte ir plašākā mums pieejamā paradigma? Vai tā ir plašāka nekā, teiksim, Austrumu mistiskais modelis?

Makena: O, jā! Domāju gan. Es domāju, ka aizvēstures pasaulē visas reliģijas sakņojās tiešā pieredzē un balstījās ekstāzes sasniegšanā ar augu palīdzību. Un kādā brīdī, ļoti agri, starp cilvēkiem un nepastarpinātu “Otra” pieredzi iespraucās kāda ļaužu grupa. Tas radīja hierarhijas, priesterus, teoloģiskās sistēmas, kastas, rituālus, tabu. Šamanisms, no otras puses, ir eksperimentāla zinātne, kas darbojas jomā, par kuru mēs nezinām neko. Svarīgi atcerēties, ka mūsu epistemoloģiskie rīki Rietumos attīstījušies ļoti neviendabīgi. Mēs zinām ļoti daudz par to, kas notiek atoma kodolā, bet nezinām pilnīgi neko par prāta dabu. Mums nav ne mazākās sajēgas. Ja drošticamības pamatā jāliek matemātisks formulējums, tad mums nav pilnīgi nekādas skaidrības, kas ir prāts. Mēs neapzināti pieņemam to vai šo, bet vajadzības gadījumā nespējam savu pozīciju aizstāvēt.

Domāju, ka vienā līmenī psihedēlijas un citā līmenī kvantu fizikas dēļ racionālā dabas izpratnes programma beidzot nonākusi līdz tam, ka esam sasnieguši pašas dabas iracionālo kodolu. Tagad mēs varam redzēt: ak Dievs! Rīki, kas mūs šeit noveduši, nemaz nav atbilstoši.

Drurijs: Vai Cilvēka potenciāla attīstības kustība¹ šobrīd no jauna izvērtē psihedēlijas lomu, lai izprastu apziņas dabu? Vai arī jūs stāvat mazliet nomaļus no saviem laikabiedriem?

Makena: Nedaudz no abiem. Cilvēka potenciāla attīstības kustība dažbrīd, šķiet, bēg no psihedēliskās pieredzes. Tā darīs visu, ja vien būs noteikta pārliecība, ka tas nestrādās. Terapijām ir sava vieta, bet tās nemeklē atbildi uz jautājumu “Kas ir esības pamatā?”.

Neesmu vienīgais, kas mudina pārskatīt attieksmi pret psihedēliķiem, bet mēs ar kolēģiem noteikti pārstāvam stipri aizdomās turētu un ne pilnībā integrētu Cilvēka potenciāla attīstības kustības frakciju. Savā ziņā, redziet, mēs vēl arvien reaģējam uz to, kas notika sešdesmitajos. Var teikt daudz ko par savu personīgo psihedēlisko pieredzi – un tā vienmēr ir personīga –, bet, ja mēģina apskatīt desmittūkstoš psihedēlisko pieredžu, tad vispārināts slēdziens par to, ko šīs lietas dara: pirmām kārtām tās dzēš visas robežas, kādas vien eksistē. Un rezultātā tās izšķīdina cilvēkā ieprogrammēto kultūru. Tās ir ļoti demokrātiskas – tās izšķīdina visu ieprogrammēto kultūru. Tāpēc gan marksists, gan šamanis, gan fundamentāls kristietis, gan arī kodolfiziķis pēc psihedēlijas pamatīgi pārvērtēs savus uzskatus. Runājot par LSD, no visām citām psihedēliskajām vielām to atšķīra tas, ka daudzmaz lietpratīgs ķīmiķis varēja saražot piecus miljonus dozu vienā dienā! Tas cilvēces vēsturē bija kaut kas jauns. Kad dodaties uz Amazoni vai uzņemat peijotu kopā ar huičolu indiāni, iegūt pietiekami daudz materiāla 20 cilvēkiem ir visai smags darbs. Tāpēc tik liela daudzuma LSD izlaišana mūsdienu sabiedrībā pie varas esošajiem radīja iespaidu, ka visa sabiedriskā mašinērija tika burtiski šķīdināta skābē viņu pašu acu priekšā. Domāju, ka tā bija kļūda. Tolaik bija dzirdamas daudzas balsis skandējam dažādas teorijas par to, kā būtu jārīkojas. Ja Oldess Hakslijs būtu nodzīvojis desmit gadus ilgāk, būtu pavisam citādi. Pēc viņa domām, psihedēliskā pieredze jādara pieejama māksliniekiem, filozofiem, pilsētplānotājiem, arhitektiem, nevis katram 18 gadus vecam puikam uz pasaules.

Drurijs: Jūs īpaši koncentrējaties uz triptamīnu – bet vai tas ietver arī kultūras faktoru? Vai mūsdienu rietumnieks, lietojot šos psihedēliķus, piekļūst tai pašai realitātei kā Dienvidamerikas šamanis?

Makena: Pašā būtībā es nedomāju, ka tas ir kultūras jautājums. Kad smēķē DMT, ir pieredze, kas nāk no cilvēciskuma miesas un kauliem. Tomēr šis pieredzējums eksistē tikai kā privāta realitāte, līdz to ielej lingvistiskā traukā. Ja to ielej lingvistiskā angļu valodas traukā, tad tas izskatīsies pavisam citādi nekā, ja ir ieliets lingvistiskā masateku valodas traukā. Un tas saistīts ar neizbēgamo valodas relativitāti. Tāpēc daļa mana darba bijusi mēģināt radīt fenomenoloģisku aprakstu tam, kas patiesībā notiek. Otra lieta par šiem psihedēliskajiem pieredzējumiem – tie ir tik neparasti, ka nav iespējams tos noenkurot atmiņā. Ja apmeklējat pilsētu, kurā nekad neesat bijis, tad vienmēr varat to salīdzināt ar pilsētām, kurās esat bijis, bet, ja apmeklējat vietu, kurai nav ne mazākās līdzības ne ar ko citu, tad jums jārada jauna valoda gandrīz no nekā. Paradoksālā kārtā DMT, šķiet, ir kāds sakars ar valodas rašanos.

Interesanti, ka pirms desmitiem tūkstošu gadu Āfrikas kontinents kļuva aizvien sausāks, un tas turpinās arī mūsdienās. Milzīgie lietusmeži, kas klāja lielāko Āfrikas daļu, sāka atkāpties, atstājot aiz sevis zālaines. Kokos dzīvojošās primātu populācijas selektīvā spiediena dēļ nokāpa zālainē un atmeta agrākos veģetāros paradumus par labu visēdāju uzturam. Tiem jau bija sarežģīta bara signālu sistēma kā mūsdienu mērkaķiem, bet, kad tie sāka attīstīt medību stratēģijas uz velda², spiediens attīstīt šo signalizēšanas spēju pastiprinājās vēl vairāk. Viņu visēdāju uzturs lika koncentrēties uz milzīgajiem nagaiņu ganāmpulkiem – savvaļas lopiem –, kas attīstījās ar viņiem vienlaikus. Lūk, šo nagaiņu mēsli ir psilocibīna sēņu dabīgā mājvieta. Tās ir koprofili – tas ir, mēslus mīlošas sēnes. Tā ir vienīgā vieta, kur tās aug. Es pats esmu novērojis paviānu barošanās paradumus Kenijā. Paviāni skrubinās pa zemi, un viens no viņu iemīļotajiem paņēmieniem ir apmest otrādi govs pļeku, lai atrastu vaboles un kāpurus. Tātad govs pļekai ir svarīga nozīme viņu pasaulē. Un tomēr sēne ir pilnīgi anomāls objekts zālainē – to ir viegli ievērot.

Rolands Fišers, kurš daudz strādājis ar psilocibīnu, pirms to aizliedza dot cilvēkiem, 60. gadu sākumā veica ļoti interesantu novērojumu. Viņš deva cilvēkiem ļoti mazas dozas – tik mazas, ka nekādu psihedēlisku efektu nemaz nevarēja just, pat īsti nevarēja neko manīt, izņemot vieglu uzbudinājumu. Bet viņš šiem cilvēkiem ar redzes asuma testu atklāja, ka psilocibīns mazās devās var padarīt redzi skaidrāku nekā parastā stāvoklī. Nav jābūt evolucinārajam biologam, lai saprastu: ja vidē ir augs, kas sniedz paaugstinātu vizuālo asumu dzīvniekam, kurš medī, tad dzīvnieki, kuri ēd šo augu, būs veiksmīgāki mednieki un tādēļ veiksmīgāki reproduktīvajā stratēģijā nekā tie, kuri šo augu neēd. Ja uzņem nedaudz lielāku psilocibīna devu, vieglais uzbudinājums pāraug seksuālā uzbudinājumā. Un atkal jau – veiksmīgāka kopulācija nozīmē veiksmīgāku apaugļošanos, veiksmīgākas dzemdības. Tas savukārt sniedz priekšrocības tiem, kas vairošanās stratēģijā lieto šo augu. Ja dubulto dozu, kas izraisa seksuālo uzbudinājumu, tad ir pilnvērtīgs kontakts ar kaut ko tik dīvainu, tik mistisku, ka līdz pat šai dienai, 50 000 gadus vēlāk, mums vēl nav intelektuāla ekipējuma, lai to saprastu. Mūsdienu cilvēku prātos tas parādās ar to pašu transcendentālo, bijību raisošo spēku, ko tas droši vien iedvesa australopitekam.

Drurijs: Kāda tad ir jūsu atbilde cilvēkiem, kuri turpina noraidīt psihedēlisko pieredzi kā mākslīgu? Jūsu uzskats noteikti ir tieši pretējs.

Makena: Tajā nav nekā mākslīga. Šīs lietas bijušas daļa no cilvēka pārtikas ķēdes kopš pašiem pirmsākumiem. Pārpratums rodas no birkas “šīs ir narkotikas”, un “narkotikas” ir vārds, kas iekrāsots ar sarkanu. Mēs krītam histērijā, runājot par narkotikām. Visa mūsu sabiedrība, šķiet, irst narkotirdzniecības krimināli sindicēto tīklu uzbrukuma iespaidā. Lai tiktu ar to galā, mums būs nedaudz gudrāk jārīkojas ar definīcijām. Patiesībā jau mēs esam pret “narkotikām” tādēļ, ka mūs satrauc to lietotāju nesaprātīgā, kompulsīvā un pašiznīcinošā uzvedība. To izraisa atkarība no tādām narkotikām kā kokaīns vai morfijs. Kad redzam kādu tā rīkojamies, mēs uzreiz atkāpjamies. Taču psihedēliķi patiesībā lauž ieradumus un domāšanas modeļus. Tie tiešām mudina indivīdus pārskatīt savas dzīves struktūru un izvērtēt to. Psihedēliskajām vielām ar “narkotikām” kopīgs ir tikai tas, ka tās ir fizikāli savienojumi, bieži vien sapresēti tabletēs, un tos uzņem iekšķīgi. Bet es uzskatu, ka prātīga narkotiku definīcija liktu mums legalizēt psilocibīnu un aizliegt televīziju!

Iedomājieties, ja japāņi būtu uzvarējuši Otrajā pasaules karā un amerikāņu dzīvē ieviesuši tik mānīgu narkotiku, ka pēc 30 gadiem vidējais amerikānis pavadītu piecas stundas, patērējot šo vielu. Cilvēki to uzskatītu par vājprāta šausmām. Un tomēr mēs Amerikā sev nodarām tieši to. Un briesmīgākais televīzijas sniegtajā “tripā” ir, ka tas nav tavs trips. Tas ir trips, kas nāk caur tādas sabiedrības vērtību sistēmu, kuras augstākais dievs ir visvarenais dolārs. Tātad televīzija ir tautas opijs. Domāju, ka valdības tik ļoti pretojas psihedēliķiem ne jau tādēļ, ka to tirgus ir kriminālbizness, kas apgroza miljoniem dolāru, – šajā līmenī tie ir visai primitīvi. Taču tie iedvesmo vērtību pārskatīšanu, un tas ir graujošākais, kas vien var notikt.

Drurijs: Jums pieder doma par psihedēlisku pionieri kā sava veida alķīmiķi, kas var padarīt dvēseli taustāmu, ja tā var teikt. Vai varat par to pastāstīt vairāk?

Makena: Alķīmija bija ticība, ka gars mājo matērijas kodolā. Alķīmiķi bija dižo hellēnistisko reliģisko sistēmu, kuras parasti dēvē par “gnostiskām”, darba turpinātāji. Gnosticisma centrālā ideja ir, ka materiāls, no kura veidota “dvēsele un patiesā esība”, ir dažādu kosmisku negadījumu rezultātā ieslēgts zemāka līmeņa visumā, kas tam ir svešs. Alķīmiķi šīs idejas interpretēja burtiski un domāja, ka garu varētu kaut kā atbrīvot vai izvilināt no blīvās matērijas masas. Gluži to pašu uzsver psihedēlija, un ir interesanti vērot, kā alķīmiķi dažādos laikos devuši ieguldījumu farmakoloģijas attīstībā. Piemēram, alkohola destilēšanu atklāja alķīmiķi, kas meklēja dzīvības eliksīru, un Paracelzs popularizēja opiju. Es negribu mazināt alķīmiķu meklējumu nozīmi, bet tikai norādīt, ka alķīmija – ticība, ka matērija satur garu, – bija mantiniece senākam šamaniskās ticības slānim, kas iekļāva savienības veidošanu ar augiem. Manuprāt, uzskats, ka garīgu progresu var panākt paša spēkiem, ir dziļi maldīgs. Praktiski neiespējami iegūt garīgu pieredzi, kas apstiprina noteiktu morālu kārtību un vērtību sistēmu, bez psihedēlisku vielu izmantošanas; vēl to var arī gavējot vai pazūdot tuksnesī. Nedomāju, ka cilvēki vispār saprot, cik efektīvi ir psihedēliķi – tā lieta strādā!

Es vēlētos, kaut cilvēki savos uzskatos būtu atvērtāki. Ja esat jogas, dabīga uztura vai mantru piekritējs, jums tiešām derētu papētīt šīs lietas ar psihedēliķu palīdzību. Es pētīju minētās iespējas, pirms devos pa Zelta ceļu³ pretim dvēselei.

Drurijs: Tad kādēļ gan Austrumos, gan Rietumos ir tik milzīgi aizspriedumi pret psihedēliju?

Makena: Es domāju, ka cilvēkiem ļoti patīk ceļot. Viņiem patīk meklēt atbildes. Ja cilvēkiem teiktu, ka meklējumu laiks ir beidzies un tagad jāsniedz atbilde, tad tas būtu daudz grūtāk. Jebkurš var gadiem ilgi vazāties apkārt pa āšramu un slavēt sevi, ka seko Babam uz apgaismību. Vajag drosmi, lai ķertos pie psihedēlijas, – īstu drosmi. Vēders sažņaudzas, plaukstas svīst, jo tu saproti, ka tas ir pa īstam – tam būs efekts. Ne pēc 12, ne 20 gadiem, bet pēc stundas! Visā garīgajā uzņēmējdarbībā redzu lielu skaitu cilvēku, kas tādā vai citādā veidā pelna iztiku ar to, ka viņu sekotāji neko nesasniedz. Ja tie kaut ko sasniegtu, tad visi šie uzņēmumi beigtu pastāvēt. Bet uz to neviens nesteidzas.

Drurijs: Vai jūsu shēmā ir kāda vieta institucionālai reliģijai, ortodoksāliem reliģiskiem uzskatiem?

Makena: Jā. Esmu sapratis, ka visas šīs sistēmas, kuras piedāvā garīgo ceļu, darbojas lieliski, ja tajās iesaista psihedēliķus. Ja uzskatāt, ka mantras ir efektīvas, tad pamēģiniet mantru ar 20 miligramiem psilocibīna un raugiet, kas notiks. Psihedēlija izgaismo visas patiesās reliģiskās motivācijas. Varbūt trivializējot: reliģiskie meklējumi ir kā automobilis, bet psihedēlija ir degviela, kas to dzen. Bez degvielas nekur netiksiet, lai arī cik smalki būtu polsterēti sēdekļi un nevainojami konstruēts dzinējs.

Drurijs: Kurp, pēc jūsu domām, dodas Cilvēka potenciāla attīstības kustība, un kur jūs redzat sevi šajā spektrā?

Makena: Ticu, ka uzvarēs labākā ideja. Mums visiem ir pienākums pret sevi un pret pasauli paveikt labāko – likt galdā labākās idejas. Pēc tam mums atliek tikai atkāpties un vērot. Man ir šī darvinistiskā pārliecība, ka pareizā ideja triumfēs. Pēc manām domām, psihedēliķi ir vienīgā kategorija, kas sava autentiskuma dēļ tiek iznīcināta ar likumdošanas palīdzību. Neaizliegs kvarca kristālus vai kviešu asnu sulu⁴ – šīs lietas nerada problēmas. Bet ar psihedēliķiem mums būs jātiek skaidrībā. Mēs Amerikā jau sen to būtu izdarījuši, ja vien valdība nedarbotos kā kristiešu fundamentālistu izpildvara. Dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes ir iekļautas ASV konstitūcijā kā neatņemamas tiesības. Ja tiekšanās pēc laimes neiekļauj psihedēliskos meklējumus pēc apgaismības, tad es nezinu, ko tā vēl varētu nozīmēt. Mums priekšā ir visai tumšs periods, pirms nonāksim gaismā, jo sevi maldinošās valdības žēlabas šajā jautājumā jāizgaismo ar patiesību. Uzskatu, ka viss “stipro narkotiku” fenomens ir milzīga krāpšana. Valdības vienmēr bijušas atkarību izraisošu narkotiku sagādnieces – sākot jau no Anglijas cukura tirdzniecības, opija kariem Ķīnā, CIP iesaistes heroīna tirdzniecībā Dienvidaustrumāzijā 60. gados un mūsdienu kokaīna piegādēm no Dienvidamerikas. Mums būs jāatmet šī kristiešu vēlme ar likumu ierobežot citu cilvēku uzvedību “viņu pašu labā”.

Uz brīdi pretnostatīsim divas narkotikas: kokaīns skaitās ultrastilīgs, maksā 100 dolārus gramā, ir pilnīgi bezvērtīgs manā skatījumā un neuzlādē vairāk kā dubultais espreso. Tad ir momentlīme. Tā maksā 1,20 dolārus par tūbiņu, un no tās var būt pilnīgās lupatās un pat sevi nogalināt ne sliktāk kā ar kokaīnu. Tad kādēļ ļaudis Diora uzvalkos un rolsroisos neosta līmi? Tāpēc, ka tā domāta nabagiem, dīvaiņiem un deklasētajiem. Un tieši tas mums jāpavēsta par šīm stiprajām narkotikām. Vienīgais risinājums ir samazināt kokaīna cenu līdz 1,25 dolāriem par gramu. Tad to uzskatīs par kaut ko šausmīgu, banālu un graujošu. Tikai tad, kad valdība ierobežo kādas lietas pieejamību, tā pēkšņi iegūst astronomisku vērtību. Tās ir tādas valdības spēlītes.

Drurijs: Vairākās valstīs es redzu pazīmes, ka valdība beidzot sāk ieklausīties vides aizstāvju vēstījumā. Ja mēs Gajas hipotēzi⁵ apskatām kā dzimstošās globālās apziņas atspulgu, tad man šķiet, ka arī jūsu planētas “Pārdvēseles” koncepts varētu kļūt nozīmīgs...

Makena: Šīs lietas ir daļa no ņūeidža⁶, bet es esmu šo terminu atmetis par labu tam, ko dēvēju par arhaisko atdzimšanu – kas to visu ievieto skaidrākā vēsturiskā perspektīvā. Kad kultūra zaudē savus orientierus, tradicionālā reakcija ir doties atpakaļ vēsturē, lai atrastu iepriekšējus “enkurmodeļus”. Piemērs tam varētu būt viduslaiku pasaules sabrukums renesanses laikā. Bija zaudēti orientieri, tāpēc viņi devās atpakaļ uz grieķu un romiešu modeļiem un radīja klasicismu – romiešu tiesības, grieķu estētiku un tā tālāk.

20. gadsimtā globālā civilizācija ir zaudējusi orientierus, un, kad lūkojamies atpakaļ pagātnē pēc enkurmodeļiem, tad mums jādodas uz 12 vai 15 tūkstošus gadu senu vēsturi. Svarīgākā Cilvēka potenciāla attīstības kustības un New Age daļa, pēc manām domām, ir rituāla spēka atjaunošana, šamanisma jaunatklāšana, psihedēliķu un Dievietes nozīmības atzīšana. Ir jābūt arī autentiskai reliģiskai mistērijai, kas tam dod dzinējspēku.

Psihedēliķi savieno ar kaut ko, kas ir gan īsts, gan tūlītējs, – planētas prātu. Tā ir visas uz Zemes mītošās dzīvības Pārdvēsele. Gajas hipotēze, kas sākās ar apgalvojumu, ka mūsu planēta ir pašregulējoša sistēma, tagad novesta līdz līmenim, kad daži saka: “Tā ir gandrīz dzīva.” Bet es ietu vēl daudz tālāk. Tā ne tikai ir dzīva, bet tai ir arī prāts.

Es ļoti nopietni attiecos pret domu, ka Logoss ir īsts, ka pastāv virzošs Prāts – Pārdvēsele –, kas apdzīvo planētas biomu, un ka cilvēces līdzsvars, pašcieņa un reliģiozitāte ir atkarīga no tieša kontakta ar šo sfēru. Tieši to sniedz šamanisms. Rietumos tas bija pieejams – nedaudziem – līdz Eleusīnas⁷ un mistērijas tradīciju krišanai, bet tad to iznīdēja barbari, kas nesaprata, ko izdarījuši.

Planētas dvēsele neizturas neitrāli pret cilvēces vēstures pašreizējo virzienu. Mēs esam daļa no kosmiskas drāmas; es tiešām tam ticu, un, kaut arī kosmiskā drāma turpinās kopš mūžīgiem laikiem, es nedomāju, ka tā turpināsies mūžīgi arī nākotnē.

Drurijs: Jūs saredzat, ka tā sasniegs tādu kā kulmināciju 2012. gadā. Vai varat to paskaidrot?

Makena: Es saredzu sava veida kulmināciju 2012. gadā. Maiji arī nosprauda 2012. gadu kā pēdējo 5128 gadu ciklā. Es ticu, ka tas, ko mēs dēvējam par vēsturisko eksistenci, ir pašierobežojošs stāvoklis, kuru nevar projicēt gadsimtiem tālā nākotnē. Mēs raujam pasauli gabalos, mēs šļācam toksīnus – un visa planēta reaģē. Psihedēliķi spēlēs nozīmīgu lomu, palīdzot cilvēkiem nākt pie apziņas, kas patiesībā notiek.

Drurijs: Jūs esat teicis, ka nozīmīga mistisko meklējumu daļa ir sastapties vaigu vaigā ar nāvi un atzīt to par dzīves ritma sastāvdaļu. Vai jūs varētu nedaudz izvērst savu skatījumu uz pašu miršanas procesu?

Makena: Es nopietni attiecos pret uzskatu, ka psihedēliskie stāvokļi ir bardo stāvokļa⁸, kā to sauc tibetieši, priekšvēstnesis. Šķiet ticami, ka mūsu fiziskā dzīve ir sava veida starta platforma dvēselei. Kā vēsta ezoteriskā tradīcija, dzīve ir iespēja sagatavoties nāvei, un mums būtu jāmācās pazīt ceļrāžus, lai tad, kad nāve būs klāt, mēs spētu šo pāreju veikt gludi. Es domāju, ka psihedēliķi parāda realitātes transcendentālo dabu. Ateistam vai eksistenciālistam ir grūti nomirt eleganti. Kāpēc gan tas būtu jādara? Kāpēc nepretoties gaismas nāvei⁹? Bet patiesībā tā ir nevis gaismas nāve, bet gan Varena gaišuma ausma¹⁰, tāpēc tai noteikti nevajadzētu pretoties. Ņūeidža kustībā pastāv tendence nāvi noliegt. Ir cilvēki, kas tiecas pēc fiziskas nemirstības un iesaldē savu galvu, lai kaut kad piektajā gadu tūkstotī to varētu atkausēt. Tas viss norāda uz līdzsvara trūkumu. Dao plūst caur dzīves un bezdzīves valstībām vienlīdz viegli.

Drurijs: Vai nāves procesu jūs uzlūkojat kā ceļojumu uz savu uzskatu sistēmu?

Makena: Gluži tāpat kā ar psihedēlisko pieredzi, arī nāve jāielej valodas traukā. Bet miršana ir pamatos fizioloģiska. Iespējams, ka smadzenēs ir noteikti ķīmiski savienojumi, kuri atbrīvojas tikai tad, kad vairs nevar miršanas procesu pavērst atpakaļ. Un tomēr tuvās nāves pieredzējumi interesantā kārtā ir līdzīgi šamaniskajam ceļojumam un psihedēliskajiem pieredzējumiem.

Es uzskatu, ka vislabākā mūsu apziņas karte ir šamaniskā. Saskaņā ar šo skatījumu pasaulei ir “centrs”, un, kad tu dodies uz centru – kas ir tevī pašā –, tajā ir vertikālā ass, kas ļauj virzīties augšup un lejup. Tajā ir debesu pasaules, tajā ir elles pasaules, tajā ir paradīzes pasaules. Tās ir pasaules, kas mums paveras šamaniskajos ceļojumos, un domāju, ka mūsu pienākums ir šīs sfēras izzināt un nodot šo informāciju tiem, kurus interesē psihes kartēšana. Šajā vēstures posmā tas varbūt ir iedvesmojošākais ceļojums, kādā vien cilvēks var doties.