Šeit nedrīkst skanēt nekas šausmīgi uzmundrinošs

Justīne Vernera: Labi. Vispirms mēs ieliesim sev padzerties. Es tev varu izstāstīt, ka šajā rubrikā parasti sarunas biedri satiekas restorānā un apspriež kādu gudru tēmu, ik pa laikam atnāk viesmīlis. Bet, tā kā mums nav laika un es tevi varēju noķert tikai šeit pirms maiņas, mums būs, kā mēs teicām: “Manas padzisušās takeaway pusdienas ar Andrē.” Es paņēmu mums abām vienu un to pašu – poki ar garnelēm un mango.

Krista Peika: Un granātābola sēkliņām.

Justīne: Un no dzērieniem es esmu sev izvēlējusies mūsu lielisko bezalkoholisko alu Autenrieder Helles.

Krista: Un es – kokakoliņu. Labu apetīti!

Justīne: Paldies, tev arī! Mums ar tevi abām divām ir pilnas slodzes darbs citos uzņēmumos, mūsu motivācija turpināt nākt un strādāt aiz letes ir diezgan līdzīga. Tas vairs nav naudas jautājums. Tu vispār ikdienā esi Vidzemē. Tas nozīmē, ka tad, kad mēs piesakāmies te strādāt, tas ir tāpēc, lai…

Krista: Tu nezini atbildi?

Justīne: Par sevi es zinu. Es gribu satikt tos cilvēkus.

Krista: Man ir tas pats. Tie īstenībā ir mazi svētki. Tieši pēdējo reizi, kad šeit strādāju, atbrauca draugi, kurus nebiju satikusi gadu. Vienu es informēju, ka es te būšu, bet otru satiku pa ceļam.

Justīne: Jā, tā tas notiek. Es nesen te ieklīdu darbdienas vakarā, “civilajā”, kā es saku. Pēkšņi bārā ienāk Mihals – poļu vēsturnieks, kurš pēdējoreiz bija Latvijā pirms trim četriem gadiem, mēs kopā strādājām holokausta ekspedīcijā. Viņš dzīvo Parīzē. “Es jau zināju, ka tu te būsi,” viņš teica.

Krista: Jā, bet kāpēc tas tā notiek? Es skaidri zinu, ka nekad negribētu strādāt nevienā citā bārā. Man ir piedāvājuši, bet es atsaku.

Justīne: Man jau pirms tam nebija vispār nekādas pieredzes ar bāriem. Un es arī neuzprasījos. Ir bijis, ka atnāk jaunietis: “Ziniet, es esmu strādājis bāros, vai jums nevajag bārmeni?” Viņš nesaprot, ka tas tā nenotiek. Te vienmēr vajag bārmeni, bet pēc kādas sistēmas priekšnieki izlemj, ka tagad ir laiks uzaicināt darbā šo sievieti, kura vispār uz šejieni nāk ar datoru tulkot? (Skatās augšup.) Mmm… Man te aizvien vairāk apaug ar leģendām mūsu griesti. Tu zini, kas tur ir?

Krista: Cik zinu, “Pepija Garzeķe”.

Justīne: Pēc idejas tur vajadzētu būt Franca Kafkas “Pilij”. Es pat redzēju, kā Klāvs Upaciers stāv uz trepēm vai galda un to pārraksta. Man šķiet, ka viņam rokā bija Kafkas “Pils”. To mēs arī klientiem stāstījām.

Krista: Es arī stāstīju!

Justīne: Bet tad Svens Kuzmins teica, ka nē: viņš esot Jura Simanoviča koncertā sēdējis uz grīdas, skatījies griestos, palasījis un sapratis, ka tas esot no “Pepijas Garzeķes”. Uz griestiem ir uzrakstīts daudz teksta spoguļrakstā. Mēs arī atradām fragmentu, kurā teikts: “Nē, Pepij.” Sākām spriest, ka priekšnieki ir vienkārši apčakarēti. Taču tad izrādījās, ka Kafkas romānā ir tāda varone Pipi. Bet pirms kādām divām nedēļām viena dāma man saka: “Eu, jūs zinājāt, ka jums uz griestiem ir “Pepija Garzeķe”? Es tieši savam bērnam tagad mājās lasu, un tur ir šie fragmenti!” Un man reāli liekas, ka ir noticis kaut kāds gļuks. Mēs noticam tam, kam gribam noticēt, bet neviens nepaņem… Pirmkārt, vienkārši nepaprasa Klāvam: “Ko tu tur uzrakstīji?” Bet arī nepaņem visu fragmentu un tā brutāli nepārbauda.

Krista: Tāpēc, ka nav laika iedziļināties. Uz bāru nenāk sēdēt un lasīt, kas griestos rakstīts.

Justīne: Vienreiz nāk un prasa: jums uz griestiem ir lībiešu valoda? (Smejas.) Bet man tev ir jautājums: tev ir kādreiz bijuši sapņi, kuros tu strādā bārā?

Krista: Nē, nekad. Tev?

Justīne: Tas ir interesanti, jo tad, kad es vairāk sāku nodarboties ar skriešanu, pamanīju, ka man neilgi pirms sacensībām gandrīz vienmēr ir sapņi, kuros kaut kas nočakarējas. Vai nu man nav līdzi apavu, vai nu esmu sajaukusi laikus. Tad es parunāju ar citiem skrējējiem, viņi teica, ka arī tādus sapņus redzot. Un vienubrīd man rādījās arī daži sapņi, kuros es strādāju Pilī: ir mana maiņa, un kaut kas saiet greizi.

Krista: Bet kas varētu saiet greizi? Pirmais, kas ienāk prātā, – esmu aizmirsusi bāra atslēgas, vienkārši netieku iekšā.

Justīne: Nu, šis būs ļoti tumši, bet vissliktākajā sapnī, patiesībā murgā, ienāca vīrietis atstarojošā vestē un nošāva viena klienta meitu. Es nodomāju: “Vāu, tā ir maksimāli slikta maiņa!”

Krista: Jā. Bet es patiešām nekad neesmu redzējusi sapnī, ka strādāju.

Justīne: Varbūt es nedaudz uztraucos. Šķiet, sākumā, strādājot bārā, man viss likās tik trausls. Kases aparāts… Tā salīdzināšana, vai visi cipari ir kārtībā, un kaut kādas uzliesmojošas un degošas lietas. Lai neuzlīst uz datora alus...

Krista: Jā, bet man liekas, ja ir atsaucīgi darba devēji, kas pacels naktī telefonu, tad tas mazināsies un tev beigās vairs nerādīsies darba murgi. Citur ir stress, nejēdzīgu papīru kaudzes…

Justīne: Par Pili nekādu šaubu nav. Tieši pēdējās nedēļās man bija divējāda korporatīvo pasākumu pieredze.
Viens mums bija bāra kolektīvam brūzī Nurme.

Krista: Es nevarēju ierasties.

Justīne: Diemžēl. Priekšnieki bija visām bārmenēm noorganizējuši ekskursiju. Vispirms mēs sēdējām pie galda. Meitene ik pēc 20 minūtēm mums nesa nogaršošanai jaunu Nurmes aliņu. Tad parādīja brūzi, stāstīja par tehnoloģijām. Ļoti relaksēti. Savukārt pagājušonedēļ bija darba pasākums otram uzņēmumam, kurā es strādāju, un tas notika Rīgas Motormuzejā. Tur bija tik nenormāli daudz kā. Es saprotu, ka cilvēkiem, kuri strādā būvniecības industrijā, arī to vajag.

Krista: To balagānu?

Justīne: Balagāns varbūt ir skarbi teikts. Vienkārši ka visu laiku kaut kas jādara.

Krista: Nu jā, ekšenu, kad visu laiku kaut kas notiek.

Justīne: Ekskursija, visiem kopā kaut kāda spēle, improvizācijas teātris, iluzionists. Viens ēdiens, otrs ēdiens, mūzika..

Krista: Visām gaumēm.

Justīne: Dīdžejs. Un īstenībā bija baigi forši. Man ļoti patika improvizācijas teātris, tie jaunieši bija tiešām brīnišķīgi. Es kaut kā, tur sēžot, vairāk identificējos ar viņiem nekā ar saviem kolēģiem. Viens no viņu skečiem nonāca diezgan tālu. Viņi bija ļoti tuvu tam, lai atainotu, kā viens no mūsu priekšniekiem iet mīlēties ar savu sievu. Redzēju, ka viņiem pašiem nāca smiekli. Un kaut kādā ziņā varbūt arī, strādājot bārā, mēs reizēm esam tie aktieri.

Krista: Tu diriģē! Tu diriģē vakaru.

Justīne: Tu diriģē vakaru, bet reizēm tu arī nekontrolē, kas notiks. Man nesen bija maiņa, kurā, man liekas, kādas astoņas reizes kāds apgāza glāzi. Es sākumā par to jokoju, bet beigās vairs nebija smieklīgi. Tu satīri vienu, pēc divām minūtēm nokrīt nākamā. Bārs jau ir slēgts, pie letes sēž viens pats Sīgals, pasūta pēdējo dzērienu, un pat to viņš izlej. Un es domāju: nu šodien viņiem vienkārši krīt glāzes. Un viss. Un tu pavadi visu maiņu, ik pa laikam satīrot lauskas. Tu jau dzirdēji atsauksmes par Baby Dee koncertu?

Krista: Nē, neko.

Justīne: Ļoti skaists vakars.

Krista: Ja?

Justīne: Viens mans amerikāņu draugs nopirka pēdējo biļeti, ļoti priecīgs. Pēc tam gāja arī ar mākslinieci parunāties. Teica, ka viņas tekstos esot kaut kāds baigais simbolisms, ko mēs kā latvieši nesaprotam, bet amerikāņi uztverot uzreiz. Sarkankrūtītis, piemēram, – tas baigi daudz ko nozīmējot. Te vispār prasītos vairāk koncertu.

Krista: Zini, kā, viss jau ir atkarīgs no kaimiņiem, jo es ticu, ka tu ļoti nogursti, ja tev visu laiku naktī zvana policija un saka: “Kas te notiek, kas te notiek?”

Justīne: Kāda tev ir bijusi saskarsme ar policiju šeit?

Krista: Es policiju nekad neesmu saukusi, apsardzi gan pāris reizes, bet man liekas, ka presē un internetā ir tik daudz negatīvu ziņu, ka labāk nestāstīšu. Man tiešām negribas.

Justīne: Man nav bijis tas gods spiest apsardzes pogu, bet, manuprāt, katrs bārmenis izvērtē pats, cik ļoti apsardzes izsaukšana var atrisināt vai, tieši otrādi, saasināt situāciju. Un jāatrod robeža, pirms kuras vēl ar cilvēku vienkārši jāsarunājas normālā valodā un viņš pats aizies.

Krista: Tāpēc es saku: kas īstenībā ir bārmenis? Viņš ir apkopējs, apsargs un diplomāts. Un vienlaicīgi arī psihologs, vai ne? Un tad vēl no tevis gaida, ka tu māki superīgus kokteiļus taisīt. Nē, nemāku. Un deju te arī nav. Priekšā gan Vecgada vakars.

Justīne: Tu vēl ceļo?

Krista: Nē.

Justīne: Bet arī neprasās?

Krista: Man ļoti gribas. Es joprojām ļoti gribu uz Islandi.

Justīne: O, jā!

Krista: Es taču biju nopirkusi biļetes, bet, kad pienāca izlidošanas reize, viss atkal atkrita.

Justīne: Dzīve ievieš savas korekcijas. Es pat nezinu, kā tur tagad ir. Es tur nodzīvoju, sanāk, kopumā gadu.

Krista: Tu man rakstīji toreiz, atceries? Tu strādāji kaut kur uz salas, viesnīcā.

Justīne: Hostelī. Es biju dabūjusi prakses vietiņu uz ļoti mazas saliņas, nodzīvoju astoņus mēnešus, un tas īstenībā bija diezgan drausmīgi.

Krista: Tāpēc, ka uz salas?

Justīne: Tāpēc, ka nevajag dzīvot uz salas, ja tu neesi uz salas piedzimis. Vismaz man to bija psiholoģiski grūti izturēt. Bet, ja es kādreiz atgriezīšos Islandē, es aizbraukšu uz to Heimaeju un aiziešu uz vienu bāru, ja tas vēl eksistē. Tur bija salas vienīgais bārs. Uz turieni gāja pilnīgi visi. Es arī vedu hostelīša tūristus. Es neesmu laikam citu tik jocīgu bāru savā dzīvē pieredzējusi.

Krista: Ar ko tieši viņš bija jocīgs?

Justīne: Tieši ar to, cik dažādi cilvēki tur nāca. Rīgā rabotņikiem ir Kupčs pie Torņakalna stacijas, jaunieši iet uz Ezīti, mākslinieki – šeit, tūristi – kaut kur Vecrīgā. Bet tur visi bija vienā bārā. Vēl tur bija spēļu automāti. Mūsu hostelītī dzīvoja vietējais zvejnieks, viņš no tiem bija atkarīgs. Viņš tā arī teica: “Automāti ir sātans.” Bet pats dīvainākais – tu apsēdies, pagaidi, un tad tu redzi, ka salinieki tevi pamana. Neviens nenonāk Vestmanu salās tāpat vien; viņi sēžas klāt un grib zināt, kas tu esi, ko tu te dari. Vienā vakarā pie mums piesēdās dāma, kura izrādījās Krievijā kādreiz bijusi olimpiskā peldētāja. Citreiz kāds portugāļu džeks man saka: “Welcome to Alcatraz!”

Krista: (Smejas.)

Justīne: Es to praksi arī pametu agrāk un aizbraucu uz Portugāli. Vienkārši gribēju atrasties siltā vietā, kur ir sauszeme. Tu saproti, tā ir sala, un sauszeme skaitās cita sala, tikai lielāka. Tu saviem spēkiem netiec laukā.

Krista: Klaustrofobiska sajūta?

Justīne: Visapkārt ir jūra, visu laiku apkārt jūra. Ja bija labs laiks, prāmītis atbrauca kādās četrdesmit minūtēs. Ja laiks slikts, viņam jāizbrauc no citas ostas, kas ir tālāk, viņš brauc ilgāk, divas trīs stundas. Ārzemnieki vemj, islandieši mierīgi ēd friškas. Un, ja ir pavisam slikts laiks, prāmītis nebrauc vispār. Man jau neko nevajadzēja tajā sauszemē, bet tu vienkārši apzinies...

Krista: Ka tu vari arī tikt projām…

Justīne: Un tu apzinies, ka vari arī netikt. Viņiem kaut kādā 1970. gadā bija vulkāna izvirdums, un viņiem paveicās, ka bija pietauvojušies zvejnieku kuģi un viņus varēja ātri evakuēt. Citādi… Tur laikam gāja bojā tikai viens ugunsdzēsējs. Pēc tam viņi atgriezās. Bet man reizēm liekas, ka Āgenskalns arī ir ja ne sava sala, tad mazpilsēta. Tev arī tā ir, ka Āgenskalnā pa ielu visu laiku klienti nāk pretī?

Krista: Man ir bijis tā, jā. Un tad pasmaida – čau, čau.

Justīne: Āgenskalnā vairāk, bet viņi ir visur.

Krista: Klienti!

Justīne: Es viņus pa jokam saucu par pacientiem. Ceru, cilvēki saprot, ka es to nedomāju ļauni. Kad man ir maiņa, es parasti aizsūtu draugiem bildi no bāra un uzrakstu: “Šodien pieņemu pacientus.” Tu jau arī minēji, ka reizēm bārmenis ir psihiatrs vai psihologs. Psihiatrs tādā ziņā, ka viņš izsniedz zāles.

Krista: Tikai tas ir depresants.

Justīne: Feisbukā bija diskusija, kur sieviete tipa pa jokam, tipa nopietni uzrakstīja: “Ha! Biju uz psihoterapijas sesiju. Kāpēc man par to jāmaksā, ja es par to naudu varu nopirkt vīna pudeli?”, un es nenoturējos, uzrakstīju komentārā: “Jā, jā, jums nevienam nevajag psihoterapeitu, bet pēc tam jūs nākat uz bāru un stāstāt to visu bārmenim, kurš saņem kaut kādus astoņus eiro stundā.” (Smejas.)

Krista: Piespiedu kārtā jāklausās.

Justīne: Nu labi, nav jau tā, ka viņi te mums baigi kratītu sirdi. Gadās. Bet viņi sevi nodod tāpat. To, ka viņiem dzīvē ir kaut kāds smagums, es redzu.

Krista: Ir, ir tā. Bet zini, tie cilvēki, kuriem ir grūti, ļoti ātri pasaka, kas viņiem ir, viņi nevelk garumā.

Justīne: Bet man jau tāpat droši vien būtu. Nedomāju, ka es spētu bārmeņa priekšā uzvilkt savu labāko masku. Vēl jo vairāk, ja tu jūti, ka bārmenim patīk savs darbs, tev nav viņa priekšā jātaisa no sevis tas, kas tu neesi. Bārmenis ir redzējis visu, viņu nav iespējams šokēt.

Krista: Negribi pie krāsniņas? Es gribētu pie krāsniņas.

Justīne: Labi.

Krista: Man arī patīk, ka, bārā strādājot, tu pats noregulē atmosfēru, klausies savas dziesmas...

Justīne: Šeit ir ļoti laba skaņas sistēma. Varam klausīties mīļu mūziku augstā kvalitātē. Un otrs, mēs runājām par to ne gluži vakara vadītāja, bet kā tu teici?

Krista: Diriģenta?

Justīne: Jā, diriģenta momentu. Tu tiešām vari kontrolēt apmeklētāju noskaņojumu ar mūziku. Šeit es iemācījos, ka ne viss, kas man patīk, ir obligāti jāatskaņo bārā. Tam, kas skan, jābūt noteikti kaut kam, ko es pati gribētu klausīties. Bet ne visam, ko es gribētu klausīties, te jāskan.

Krista: Tāpēc man ir vairākas pleilistes, pēc sajūtām.

Justīne: Mans vienīgais princips ir tāds, ka šeit nedrīkst skanēt nekas šausmīgi uzmundrinošs. Un tam jau atbilst ļoti daudzi žanri. Tā var būt elektronika vai tikpat labi… Esmu šeit likusi arī Bahu.

Krista: Skyforger man arī te ir skanējis.

Justīne: Urzula liek Lanu Del Reju, kuras mūzika šajā bārā, manuprāt, brīnišķīgi iederas. Es no Urzulas iemācījos, ka vakara gaitā varam arī noklausīties visu viena mākslinieka albumu.

Krista: Ričards Skeltons. No viņa es varu mierīgi klausīties visu albumu.

Justīne: Un pēc tam likt atkal. Es nesen atklāju ukraiņu avangarda mākslinieci Svitlanu Ņaņo. Ir tāds ukraiņu leibls Šukai, kas tagad platēs pārizdod ukraiņu andergraundu. To es esmu sākusi šeit ļoti daudz likt. Tu paklausies un saproti: jā, tā skan šis bārs. Bet bija vienreiz gadījums.

Krista: Nu?

Justīne: Gatis Ziema bija nošērojis feisbukā, ka viņam ļoti patīk grupa Rituaļnije uslugi. Tā ir tāda divu meiteņu grupa, laikam no Pēterburgas. Man arī iepatikās. Es ieliku bāra pleilistē. Ir mana maiņa, un skan viena dziesma. Un šeit, kur mēs tagad sēžam, sēž puisis. Viņš pienāk un krieviski saka: “Afigeķ! Nespēju noticēt, ka jums te skan Rituaļnije uslugi! Es pazīstu tās meitenes, tā ir pilnīgi margināla grupa, uz viņu koncertiem nāk labi ja divdesmit cilvēki.” Un viņš nofilmē skaļruņus. Saka: “Aizsūtīšu viņām!” Tu esi no Krievijas atbraucis uz Rīgu, aizej uz mazu bāriņu, un tur skan tavas draudzenes.

Krista: Tas atkal parāda, cik pasaule ir maziņa, vai ne?

Justīne: Jā. Maziņa un liela vienlaicīgi. Te ir bijuši cilvēki, kas ļoti tālu braukuši un attapušies šajā bārā. Bija tāds rakstnieks Filips no Aļaskas.

Krista: Jā, es tieši viņu atcerējos. Ja nemaldos, viņš kaut ko pasniedza Daugavpils Universitātē, bet nevienam viņš tur nelikās interesants. Viņš rakstīja grāmatu, un viņu nesaprata. Vjetnamas karā esot vadījis helikopteru, pie tam veģetārietis kopš bērnības. Viņš bija ļoti interesants cilvēks.

Justīne: Viņš esot bijis budistu mūks kaut kur Āzijā, bet tad klosteri pametis, jo viņam pārāk daudz paticis lasīt literatūru. Es ne vienmēr spēju noticēt visam, ko viņš teica. Kovida laikā viņš aizbrauca atpakaļ uz Aļasku, bet nesen viņš atgriezās, it kā nekas nebūtu bijis.

Krista: Biežāk jāstrādā, lai uzkrātu visādus šādus stāstiņus.

Justīne: Tas ir viens no maniem motivatoriem vispār turpināt strādāt. Patiesībā man ir tāda sajūta, ka varētu jau beigt tās bārmeņa gaitas, bet joprojām ir vēlme to pierakstīt un kaut kā savilkt kopā. Man vienkārši nav īsti saprotams, kā es to stāstu vēlētos nobeigt.

Krista: Pareizi, Justīn, tu taču rakstīji grāmatu!

Justīne: Es nesteidzos. Man ir sarakstīti tādi īsi skeči. Es atnāku pēc maiņas mājās un, ja kaut kas ir bijis vērtīgs, tad ieskicēju. Bet kāda būtu tā stratēģija...

Krista: Tās varētu būt Pils etīdes.

Justīne: Pils etīdes… Nu re, tad jau skaidrs, ka tas būs par Pili. Bet kā uzrakstīt tā, lai tie, kuri sevi atpazīst, ir vienīgie, kuri sevi atpazīst? Tur vēl jāizdomā. Man liekas, pēdējā reize, kad sapratu, ka man tajās piezīmēs kaut kas jāpieraksta, bija tad, kad nomira vēsturnieks Artis Buks. Es ļoti ilgi nebiju tur neko rakstījusi. Un tad man Malvīne atsūtīja SMS. Tobrīd es biju Berlīnē, gāju naktī no Vedingas uz Pankovu, un man atnāca īsziņa, ka Buka vairs nav. Un tas bija tāds – bam! Pārrāvums realitātē. Es pat par savu māti zināju, ka tas notiks, bet par Buku tas vienkārši nebija ienācis prātā.

Krista: Ka pirmais cilvēks no Pils publikas aiziet uz neatgriešanos.

Justīne: Tas ir pirmais gadījums, jā. Un tajā brīdī es sapratu, ka tā notiks. Mēs sāksim iet uz savu klientu bērēm. Todien bija tava maiņa, vai ne?

Krista: Jā, bet es no sākuma nesapratu. Nāk visi tādi melnā ģērbušies, un es vēl prasu: “Kas ir? Uz bērēm sataisījušies?”

Justīne: Ir nākuši klienti, kuriem kāds ir nomiris, un tad viņi satiekas šeit viņu pieminēt, bet tas nekad nav bijis viens no mūsu vidus. Un tas nevarētu būt ļoti vecs klients, jo vecākā paaudze šeit īsti nenāk.

Krista: Skaidris gan jau šovakar ienāks.

Justīne: Viņš vienmēr atnāk uz tavu maiņu. Man, starp citu, bija joks, ka Skaidra mīļākais dzēriens ir limončello, jo viņš kādreiz strādāja orķestrī. Drausmīgs joks!

Krista: Dažreiz jau ieklīst pa kādam senioram. Viss laikam atkarīgs no aizspriedumiem.

Justīne: Varbūt viņiem liekas, ka te ir kārtējā dzertuve, un varbūt tā arī ir, bet man Pils neasociējas ar dzertuvi, jo es pati nu jau alkoholu cenšos nelietot gandrīz vispār, un…

Krista: Man tas pats. Es nevaru lietot alkoholu.

Justīne: Es arī domāju, ka nav tāda viena vidējā bāra Pils apmeklētāja. Viens tiešām nāk izdzert astoņus Brāļus pēc kārtas...

Krista: Mēs viņus nosauksim vārdā?

Justīne: Mēs viņus nenosauksim vārdā. Katrā ziņā dažiem ir jūtama tāda apzināta, mērķtiecīga vēlme nepamest šo iestādi skaidrā prātā. Bet ļoti daudzi šeit nāk sarunāties. Cik svarīgi tev, piemēram, tas, ka Pils atrodas tieši Āgenskalnā?

Krista: Man tas ir vissvarīgākais.

Justīne: Tas ir apkaimes bārs.

Krista: Viennozīmīgi. Man ļoti patīk Āgenskalns. Ja tas būtu centrā, būtu citādāk. Tad ir ļoti liela iespējamība, ka ieklīdīs dažādi cilvēki.

Justīne: Tu esi piestrādājusi bārā Čē?

Krista: Nē. Es gribētu kādreiz pastrādāt 1983.

Justīne: Klik-klakā?

Krista: Nezinu, vai Klik-klakā, bet drīzāk kādā koncertā. Smagās mūzikas.

Justīne: Klik-klaks ir diezgan īpaša pieredze. Es nezināju, ka pastāv tāda nerakstīta vienošanās, ka, ejot uz šādiem pasākumiem, tu velc visas tās ķēdes, siksnas ap kaklu. Tas bija ārkārtīgi skaisti un interesanti. Un tie jaunieši ir ļoti pieklājīgi! Bet uz pieciem rītā ar visiem jau sāk notikt kaut kas jocīgs. Ir tie, kuri grib mājās, un ir tie, kuriem tikai viss sākas, un tu izlem, kurš tu būsi. Es pēdējos gados jau esmu izlēmusi, ka sešos braukšu mājās. Tu redzi, cilvēki iet uz darbu, sētnieki iet uz darbu, kaut kādi celtnieki, bet tu no darba brauc ar ričuku. Vasarā tā ir diezgan bieži.

Krista: Tās ir manas jaunības atmiņas. Šitādi rīti.

Justīne: Šad tad jau var. Bet vai tev kādreiz pietrūkst vecā Čomska?

Krista: Nē. Man patīk šis formāts, kā es viņu saucu, bāra Čē guļamistaba.

Justīne: Es uz Čomski baigi daudz negāju… Nu jā, galvenais zināt, ka tur būs ļoti lēts alus.

Krista: Un būs vaļā.

Justīne: Un būs vaļā neatkarīgi no diennakts stundas. Un tāda ķēžveidīga dzeršana: tu dzer, nākamo, nākamo un nākamo. Tur nebija nekādu degustāciju, nekādu “paskatīsimies, kādu triple dry hop atkal ir izdomājuši brūzī Ārpus”.

Krista: Viennozīmīgi nē. Bet tur bija Saules dūriens, tas bija pirmais interesantais aliņš.

Justīne: Bet tagad mēs esam ļoti kārtīgi izdresēti, ka alu var gatavot dažādi. Tajā ekskursijā brūzī Nurme mums stāstīja par niansēm: kādas tur tās temperatūras, ko ar apiņiem dara, lai alus iegūtu to konkrēto, reizēm dzidro, sulīgo un supersvaigo garšu, kad liekas, ka klāt ir pielikti augļi. Ko ar iesalu dara. Un tad es iedomājos: cik interesanti, ka pirms cik tur tiem tūkstošiem gadu eksperimentālā kārtā – jo tur ir vismaz četru pakāpju process, lai dzērienu pagatavotu tieši tādu, kāds tas ir, – ka tie cilvēki visu laiku eksperimentēja, līdz nonāca līdz kaut kam tik specifiskam kā alus. Tagad jau liekas, ka to robežu nav vispār. Laikam Nurmei bija skābu kāpostu...

Krista: Vai nebija Prusakam?

Justīne: Prusakam bija Atentāts, no tomātiem. Bet bija skābu kāpostu alus.

Krista: Re, beigās atklājas, cik mēs daudz zinām par alu.

Justīne: Tas ir normāli. Kultūras akadēmijā Raimonds Briedis man teica: “Tev nav jābūt izlasījušai visus tos darbus, tev nav jāzina Šekspīra soneti no galvas, bet tev jāzina, kas ir sonets.” Man liekas, ka ar alu ir tāpat. Nav jābūt dzērušai, lai varētu klientam paskaidrot, kāds var būt alus.

Krista: Ka nav tikai gaišais un tumšais.

Justīne: Kādas tev ekspektācijas par šī vakara maiņu?

Krista: Sen neesmu strādājusi pirmdienā. Parasti tā ir sestdiena. Man nav ne jausmas. Pirmdienā, man liekas, vairāk nāk darba cilvēki, kas pēc darba noiet garām pagarināt brīvdienas.

Justīne: Es arī paņēmu līdzi datoru, mana pamatdarba burvība ir tāda, ka to var visur paņemt līdzi. Vienīgais, reizēm ļoti gribas klausīties sarunās, un tad gan baigā strādāšana neizdodas. Es biju nesen tējnīcā Illuseum, un tur vienmēr nāk sievietes, kuras ir… Nu, tā vieta pievelk sievietes, kuras ir tādas guru tipa. Nesen viena meitene puisim stāstīja, kā nonākusi no tumsas gaismā. Man gan liekas, ka tumsa nekad nebeidzas. Ka nav un nebūs tādas laimīgās vietas, kur tu dzīvojies pa augšām. Ir tikai viens solis uz priekšu, divi atpakaļ. Bet beigās viņa tam puisim rādīja bildi no kaut kādas pirts Krievijā. Un saka: “Paskaties, paskaties, cik skaistas zivtiņas! Lūk, tas mums ir vajadzīgs. Tas ir tas, kas izglābs cilvēci.” Pirts ar zivtiņām. Jā. Šeit tādas tikšanās nenotiek. Šeit nav nākušas spirituālās guru.

Krista: Līdz kakao ceremonijām mums vēl tālu.

Justīne: Kāds varētu mēģināt izvēlēties šo vietu, bet diezgan ātri laikam saprastu, ka čakras te…

Krista: Nevērsies vaļā!

Justīne: Nē. Kāda veida tikšanās šeit visbiežāk, tavuprāt, notiek?

Krista: Man liekas, ka te satiekas vairāk vai mazāk draugi.

Justīne: Šahisti.

Krista: Arī šahisti. Atceries, bija viens tāds periods, kad šeit bieži nāca jaunie ārsti.

Justīne: Man ļoti patika viņu kompānija. Viņi bija tādi, kuri bez ierunām viens otram visu laiku izmaksāja dzērienus.

Krista: Jā, tā ļoti neierasti.

Justīne: Ārkārtīgi skaisti. Bija arī reize, kad viņi nevarēja izstrīdēties, kurš maksās par pārējiem, un izdomāja spēli: noliek priekšā kartes termināli, un, kurš pirmais nopīkstinās, tas ir uzvarētājs. Ir arī cilvēki, kuri varbūt to nebija sapratuši, bet viņi to, ko šeit meklēja vai no kā mēģināja šeit aizbēgt, beigās ir sakārtojuši ārpus bāra, un tad viņiem šī vide vairs nav vajadzīga.

Krista: Pietura, dzīves pietura. Pilnīgi saprotami.

Justīne: Es domāju, arī pašiem bārmeņiem tai ir jābūt pieturai.

Krista: Viennozīmīgi. Nevis galastacijai.

Justīne: Tā nedrīkst būt galastacija. Šeit ir strādājušas visdažādāko profesiju pārstāves – režisores, gleznotājas, restauratores –, un viņas visas beigās pamet šo vietu. Tas ir diezgan skaisti, bet man prieks, ka mēs ar tevi turamies.

Krista: Kaut vai tāpēc, lai pastāvīgie darbinieki var nedaudz atpūsties.

Justīne: Un mēs priecīgi turam rūpi. Uz vienu dienu mēnesī tu esi saimniece, un kaut kas tajā visā ir. Tās lomas pilnībā saplūst, kad tu esi klients, kad – bārmenis. Klienti nesaprot: “Paga, tu šodien strādā?” – “Nē,” es saku, “atnācu uz koncertu.” – “Bet kāpēc tu tagad strādā?” – “Nu kā, es gribu palīdzēt kolēģei!” Tas ir kā ģimenē. Tu zini, ja tev ir smaga maiņa un uz bāru ir atnācis kāds no kolēģiem, tevi palaidīs uzpīpēt.

Krista: Vai kaut vai palīdzēs savākt tukšās netīrās glāzes. Bez jautājumiem. Bet īstenībā te forši ir arī tas, ka tie, kas nāk pastāvīgi, vienmēr atnes savas glāzes. Tā vienmēr var atšķirt, kurš te ir pirmoreiz ieklīdis: tad vienmēr uz galda paliks viss. Tie, kas te nāk regulāri, vienmēr atnes un noliek uz letes.

Justīne: Man bija vienreiz situācija. Domāju, es šoreiz arī saukšu vārdu un uzvārdu. Tas nav galīgi nekas negatīvs. Daniels Pavļuts bija atnācis, varbūt pat kovida laikā, sēdēja terasē, pēc tam nāca pēc nākamā dzēriena, un es viņam palūdzu atnest savu glāzi. Un, kamēr viņš iet pakaļ glāzei, viens džeks pie letes saka: “Tu vispār zini, kas viņš bija?” Es saku: “Nu jā, a kas ir?” Viņš saka: “Tu ministram palūdzi atnest glāzi.” Bet mums beidzās glāzes, mēs nevaram strādāt.

Krista: Tu atceries arī maiņas kovida laikā, kā te bija? Aizmirstas, ne?

Justīne: Maiņas kovida laikā – es gribēju uztaisīt…

Krista: Tā ir atsevišķa grāmata!

Justīne: …pēc simt gadiem uztaisīt tādu ekspozīciju – būtu pandēmijas laika bārs, kur skanētu tas Ekonomikas ministrijas paziņojums, kas bija jālaiž obligāti ik pa trim minūtēm, pa piecām?

Krista: Neatceros. Reizi stundā tas paziņojums bija jāuzliek.

Justīne: Nē, bija biežāk, ik pa vairākām minūtēm. Un tad Roberts izdomāja, ka viņš saliks rindā to Keidža skaņdarbu, kur ir cik tur tās minūtes klusuma. Viņš salika divus slāņus – vienu, kurā starp to skaņdarbu sabāza tos paziņojumus. Un tad otrs slānis bija mūzika. Bija reizes, kad tas Ekonomikas ministrijas paziņojums tik labi sagāja kopā ar mūziku, ka izklausījās pēc repa.

Krista: Viens otru papildina.

Justīne: “Cienījamie apmeklētāji!” Un tad tie uzraksti, kas mums bija visur jāizvieto. Pirmajā mēnesī es sapratu, ka rokas mazgāju tik daudz, ka man vienkārši āda lobās nost. Man bija ļoti bail no visa. Man bija bail arī no tiem ierobežojumiem, ka mēs kaut ko pārkāpsim, ka tūdaļ bārs vērsies ciet.

Krista: Ka klienti sēž par tuvu viens otram un visi jāuzmana. Jo mēs tāda mamma visiem.

Justīne: Tas laiks man ļoti, ļoti patika un vienlaikus arī riebās. Tas, ko es atceros vislabāk, ir krievu drāmas teātra aktieri, kuri kāpj uz galdiem, lai deklamētu dzejoļus.

Krista: Ak tā? Šeit?

Justīne: Jā. Jo viņi jau vairs nevarēja… Viņiem vakaros taču parasti bija izrādes. Tās vairs nenotika. Viņi bija kā dzīvnieki, kuri vienkārši nezina, kur likties. Aktieriem vajag uzstāties. Tā nu viņi nāk uz bāru, klauvējas pirms slēgšanas un tad... Jā, te Puškins ir lasīts.

Krista: Uz galda!

Justīne: Ko tu atceries no kovida laika bārā?

Krista: Es atceros, ka pēkšņi ienesās iekšā policija. Es biju aizmirsusi aizslēgt durvis. Laikam līdz vienpadsmitiem drīkstēja būt vaļā. Es biju pilnīgi aizmirsusi. Trakums. Mēs te visi pīpējām, jau to vien nedrīkstēja darīt.

Justīne: Un tā bija vēl viena lieta, ko, es domāju, tagad mēs jau varam brīvi pārrunāt. Tas noteikums, ka konkrētā laikā visiem jāiet prom. Es varu saprast – nelaist jaunus cilvēkus iekšā, bet bija ārkārtīgi grūti tiem, kuri jau šeit ir vairākas stundas pavadījuši kopā, pateikt: tagad jums jāiet mājās. Man reiz gadījās tā: ienāk policists, ir vienpadsmit vakarā, un bāri jau atkal drīkst līdz divpadsmitiem un…

Krista: Tu viņam atgādini noteikumus!

Justīne: Viņš iesperas iekšā un saka: “Tā! Kas te notiek?!” Bet viņš ātri vien redz, ka visi ir absolūti mierīgi, un es viņam prasu: “Kādā ziņā?” Kolēģis arī blakus, un mēs to policistu jau tā kā ielencam, gribam uzzināt, ko esam pārkāpuši. Un tajā brīdī tu redzi: viņš saprot, ka pats nemaz nezina. Viņš kāpjas atpakaļ un vēl saka: “Nē, nē, jums jau bija jābūt ciet,” – bet tur bija redzams, ka…

Krista: Viņš bija sajaucis dienas.

Justīne: Viņš nevarēja izsekot tiem noteikumiem.

Krista: Mēs paši nevarējām izsekot.

Justīne: Vienreiz no bāra nācām es, Veiss un Guntis, mums bija pa ceļam uz mājām, un mēs bijām pārāk tuvu viens otram.

Krista: Tu teici par to tauri.

Justīne: Tie policisti paši mazliet neticēja tam, ko viņi dara, vismaz man viņi tā kā atvainojās. Protokolu izrakstīšana bija tik ilga, ka mēs jau tobrīd pavadījām cits ar citu vairāk laika, nekā vajadzētu. Plus, mums tagad klāt vēl divi cilvēki. Un, kamēr viņi tos protokolus rakstīja, tā super, super lēnām pabrauca garām tramvaja sliežu tīrītājs. Tas bija ārkārtīgi komiski. Man kaut kur tas protokols ir, un es vēlētos piebilst, ka es neiebilstu ne pret kādiem noteikumiem un aizliegumiem, bet atļaut bāriem strādāt un pēc tam uzlikt veselu virkni noteikumu, kuri viņus gandrīz noved pie bankrota, ir diezgan brutāli. Pils izdzīvoja tāpēc, ka tas ir apkaimes bārs.

Vispār daudz ko mēs te esam dabūjuši redzēt. Tev bija tas stāsts… Vīrietis un Allažu ķimelis?

Krista: Tās ir briesmas! Es nevaru vairs paskatīties uz turku zirņiem.

Justīne: Vīrietis, kurš, īsumā izstāstot, vispirms pasūtīja un tad uzreiz izvēma Allažu ķimeli tepat uz letes.

Krista: Turku zirņi visur gāja pa gaisu. Nu bet fui! Nē, ar šito nedrīkst beigt.

Justīne: “Turku zirņi pa gaisu” būs šīs sarunas virsraksts! (Smejas.)

Krista: Nē, viņš nav pelnījis. Bet kas ir ar Pili? Kāpēc mēs te atgriežamies?

Justīne: Man par šo vietu ir sajūta, ka esmu nevis bārā, bet atnākusi ciemos. Tas ir viens. Otrs: Āgenskalns pats par sevi pievelk cilvēkus ar ļoti konkrētu gaumes izjūtu. Tāpēc ne velti ļoti daudzi mākslinieki te labprāt dzīvo, jo te ir koki, vecā arhitektūra. Te nav komercijas visās malās. Te ir tā fiziskā saskare ar vēsturi, kura mums abām tik ļoti patīk. Un pāri visam šī ir tikšanās vieta, un tikšanās ir svarīgāka par dzeršanu. To arī Buks esot teicis: uz bāru nāk nevis dzert, bet sarunāties.

Krista: Un satikties.

Justīne: Cik gadus tu, tavuprāt, vēl nāksi šeit strādāt?

Krista: Es tieši pirmīt domāju, cik es gadus šeit esmu un līdz cik gadiem būtu pieklājīgi vēl nākt šeit strādāt. Netīk tas vārds “strādāt”, jo es īsti nejūtos, ka brauktu strādāt.

Justīne: Un, ņemot vērā, ka mēs šeit esam reizi mēnesī, – vai tas ir darbs?

Krista: Šomēnes šīs sarunas dēļ iznāks divreiz mēnesī.

Justīne: Daudz gan... Rietumeiropā, piemēram, ir normāli, ka bārmenis ir tāds vecs, cienījams cilvēks, kurš tur jau ir nez cik ilgi. Es gan sevi šeit neredzu ilgtermiņā. Divas reizes jau esmu gājusi no šejienes projām. Ir bijis, kad pasaku: “Nu tagad gan viss, tagad es braucu uz Briseli – atā, atā!” Un vienmēr atgriežos, un vienmēr vieta atrodas. Patiesībā varbūt nav jēgas par to domāt, cik ilgi mēs te būsim. Kamēr gribas uz šejieni nākt, tikmēr jānāk.

Krista: Neviens jau nespiež. Var neņemt maiņu, mierīgi. Bet tā ir tāda mazā atkarība, šī vieta.

Justīne: Es nezinu, ko es domāju par vārdu “atkarība” šajā kontekstā. Cerams, ka tas ir pozitīvā nozīmē.

Krista: Tikai pozitīvā.

Justīne: Vai atkarība var būt arī pozitīva? Vajag taču varēt redzēt dzīvi arī bez Pils, lai saprastu, ka…

Krista: Protams! Tāpēc jau mēs esam šeit, lai salīdzinātu. Tie kontrasti ir interesanti. Tie, protams, ir pilnīgi visur – arī sabiedriskajā transportā.

Justīne: Šeit ir savs kontrasts, kura nav citur.

Krista: Protams, ir gan tā negulētā nakts, un no rīta domā: kāpēc, kāpēc?

Justīne: Tā ir slodze. Tu arī teici, ka nevari saprast, vai tu te strādā, bet īstenībā viena lieta, ko es gan sapratu – sākumā strādājot likās: jā, ir ballīte; bet patiesībā tu esi visu laiku uz kājām. Un, ja tu gribi savu darbu izdarīt labi un arī varbūt novērst kaut kādas situācijas, kurām nevajadzētu notikt, tad visu laiku jābūt apzinātā stāvoklī. Apzināties, kas notiek. Es nerunāju par milzu traģēdijām, kad kāds ko izdarīs. Bet kaut vai to, ka zini, ka ledusskapī vienmēr būs auksts Prosecco…

Krista: Kasē arī nevar sist trīs eiro vietā trīssimt.

Justīne: Klientam karšu terminālī trīs eiro vietā iesist trīssimt, un neviens no mums to nepamanītu...

Krista: Atceries, pirms sarunas es tev teicu, ka vairs nelasu Rīgas Laiku? Man tam vienkārši nav laika. To žurnālu nevar kā instagramu šķirt. Ir jāiedziļinās.

Justīne: Tu esi kādreiz bārā lasījusi, ja ir garlaicīgāka maiņa?

Krista: Nē. Man tas vienmēr licies tabu. Man te maksā.

Justīne: Es gan esmu lasījusi. Šeit bija atstāti, piemēram, Čehova stāsti. Reizēm pildu vācu valodas mājasdarbus, bet tai ir jābūt tādai maiņai, kad neviena nav.

Krista: Man tādu maiņu nav. Kaut vai glāze jāpaceļ, ir kaut kas jādara. Nevar tā vienkārši sēdēt, lasot grāmatu. No sākuma tas aizgāja galējībās.

Justīne: Jā. Bet šad tad, ja negribas baigi runāties ar viņiem, sākt pievērsties grāmatai ir diezgan labs veids, kā galanti norādīt, ka bārmenis nav pašlaik gatavs čatiņam.

Krista: Jā, bet man ir jautājums: kāpēc agrāk šeit nebija šo aizkaru?

Justīne: Burvīgi.

Krista: Vai ne? Un tieši tumši sarkani.

Justīne: Kā Linča filmā. Ļoti labi, paldies Baby Dee. Paldies Mikam Magonem.

Krista: Nenormāli labi. Tas bārs jau paliek erotisks. Klau, bet mēs varam slēgt derības: kurš šodien atnāks pirmais?

Justīne: Tas nav nekāds derību jautājums. Mēs taču viņus pazīstam.