Politikā jokot nedrīkst

Darbojošās personas:¹

Māris Kučinskis, Zaļo un Zemnieku savienība

Aldis Gobzems, KPV LV

Roberts Zīle, Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK

Artis Pabriks, partiju apvienība Attīstībai/Par!

Jānis Bordāns, Jaunā konservatīvā partija

Krišjānis Kariņš, Jaunā Vienotība

Vjačeslavs Dombrovskis, sociāldemokrātiskā partija Saskaņa

Edvards Smiltēns, Latvijas Reģionu apvienība

Arnis Rītups, vakara vadītājs

Ivars Ijabs, vakara vadītājs

Jautātāji no publikas

Vēls vakars. Latvijas Mākslas akadēmijas aula. 2018. gads. Telpas vidū pie garena galda sēž sarunas dalībnieki melnos priekšautos, Latvijas Republikas Ministru prezidenta amata kandidāti. Vakara vadītāji – galda galos, viens otram pretī. Viena vieta brīva; norādīts, ka tā paredzēta Edvardam Smiltēnam. Publika sēž puslokā apkārt. Uz dažiem krēsliem rekvizīti: anatomisks skeleta modelis, izbāzta lapsa, manekens ar balaklavu galvā.

Arnis Rītups: Dažus procedurālus jautājumus es gribētu pieminēt pašā sākumā. Pēc namatēvu lūguma šajās sarunās iztiksim bez skaitļiem – neviena skaitļa, izņemot “Latvijas simtgade”. Un otrs: iztiksim bez solījumiem. Runāsim par to, kas šobrīd ir mūsu prātos. (Roberts Zīle un Artis Pabriks klusi sačukstas un sasmaidās.) Sāksim ar jautājumu, kuru uzdosim jums visiem. Kāds teksts vai autors ir atstājis vislielāko iespaidu uz jūsu domāšanu? Sāksim ar vecāko: ja nemaldos, tas ir Roberts Zīle.

Roberts Zīle: (Smaida.) Jā. Nu šobrīd man nāk… vakarā… “Es nešaubos vienīgi par to, ka es šaubos”, Dekarta teiciens. (Smejas.) Šodien desmitos – tāda noskaņa.

Rītups: (Kasa galvu.) Varbūt jūs varētu mazliet attālināties no šī brīža un padomāt par plašāku savas dzīves perspektīvu?

Zīle: Es domāju, es palikšu pie tā paša, jo šaubas ir diezgan lietderīga cilvēka stāvokļa sajūta.

Rītups: Labi. Turpināsim. Artis Pabriks. Kāds teksts vai autors ir atstājis uz jums vislielāko iespaidu, uz jūsu domāšanu, un kāpēc?

Artis Pabriks: Smags jautājums… Es mēģinu ātri izdomāt, ko es visus atceros... Bet es gribētu teikt tā, ka manu domāšanu ļoti daudz ir iespaidojis vārds, kas jums nevienam droši vien neko neizsaka. Tas ir mans doktora darba vadītājs Dānijā, Jorens Polsens. Caur viņu principā es apguvu lielāko daļu to visu balto mirušo vīriešu domātāju. (Iesmejas.)

Ivars Ijabs: Kariņa kungs?

Kariņš: Nu, te jūs jau mani raujat atpakaļ jaunībā uz studiju laiku. Es vispār studēju filozofiju, daudz lasīju. Platons, protams, visa viņa rakstīšana, kā Sokrats taujā... “Republika”. Faktiski šis te darbs īpaši, kur viņš meklē, kas ir taisna pārvalde. Faktiski tas, iespējams, ir veidojis manu domāšanu. Es tikai… nu, atzīšos, droši vien 20 gadus neesmu šķirstījis Platonu.

Rītups: Jūs gan viņu lasījāt laikā, kad valdīja doma, ka viņš ir Popera atvērtās sabiedrības ienaidnieks un vispār nevēlams domātājs Rietumeiropas vēsturē.

Kariņš smaida. Zīle un Pabriks smīn.

Ijabs: Bordāna kungs?

Jānis Bordāns: Jā, skolas laikā, it sevišķi komunisma laikā, bija viens šausmīgi garlaicīgs un smags autors – tas bija Rainis. Bet, kad tu atbrīvojies no visa tā uzliktā stāsta, kas bija okupācijas laikā, un kad pārlasīju Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi”, tad… lēnām, nobriestot vienkārši kā cilvēks, tu saproti, ka tajā kodā, ko varbūt Rainis pats ir izdomājis… Varbūt viņš ir kaut kādā ziņā kopējis, kā daudzi latviešu izglītoti cilvēki gan agrāk, gan tagad, tad tas princips “pastāvēs, kas pārvērtīsies” – nu, viņš ir ļoti klasisks un visos laikos, es domāju, cilvēkam ļoti svarīgs. Tas ir arī konservatīvs, bet konservatīvs patiesajā nozīmē – ka, lai tu saglabātu savu esību, patstāvību, tev ir jāattīstās, patiesību sakot. Bet tas nenozīmē, ka tev ir jāatsakās no kaut kā.

Rītups: Paldies. Dombrovska kungs, kāds teksts vai autors ir atstājis vislielāko iespaidu uz jūsu domāšanu?

Vjačeslavs Dombrovskis: Dažus no jums šī mana atbilde pārsteigs, bet ne visus. Varbūt, lai palīdzētu šiem pārsteigtajiem, es atzīmēšu, ka šādi teksti kaut kādu šādu iespaidu uz mani var atstāt, visticamāk, kādos jaunības gados. Pēc tam jau ir daudz grūtāk jebkuram radīt kaut kādu mega atklāsmi. Bet tās divas grāmatas, es teiktu, tas ir Ayn Rand. Lielākā mērā “Fountainhead”, mazākā mērā “Atlas Shrugged”. Nu, es uzskatu, ka pirmajā kārtā tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem ir drosme sekot savai vīzijai.

Rītups: Gobzema kungs, kāds teksts vai autors ir atstājis uz jums, uz jūsu domāšanu, vislielāko iespaidu un kāpēc?

Aldis Gobzems: Es domāju, ka man jāsāk teikt to, ka tas jautājums sevī iekodē zināmu problēmu… (Kasa seju un lūkojas griestos.) Un tā problēma, līdzīgi kā tava mīļākā dziesma, mīļākā filma vai mīļākā grāmata un tādā garā… (Zīle un Pabriks klusi sačukstas.) Un tas vienmēr mainās, tas ir ļoti mainīgs lielums – dažādos vecumos, dažādos dzīves notikumos...

Rītups: Ja tas ir vienmēr mainīgs, varbūt jūs varat pateikt, kas ir tagad?

Gobzems: Un tāpēc es arī nonāku līdz tam brīdim, kas ir tagad, ja? Un... Šobrīd, es domāju, man aktuāls ir Vinstons Čērčils. Vinstons Čērčils šajā priekšvēlēšanu laikā man noteikti saistās ar teicienu “Ja tu ej cauri ellei, tad turpini iet”.

Kučinskis ar pirkstu slauka acu kaktiņus.

Gobzems: Bet… Teksti ir daudz un dažādi. Ja man jāsaka par tādu, tādu... tādu ikdienas situāciju, kas daudz ko manā dzīvē ir nozīmējusi no praktiskā viedokļa – varbūt ne no cilvēciskā, to grūti pateikt –, bet no praktiskā viedokļa, tad to jau es esmu arī nesen publiski teicis, ka tas noteikti ir Civillikums, lai cik dīvaini tas nebūtu.

Rītups: Labi, paldies.

Gobzems: Es tikai pabeigšu, kāpēc. Tāpēc, ka tā ir bijusi mana maizīte visus šos 20 gadus un es nedrīkstu novērtēt par zemu to, kas ir mana maizīte.

Rītups: Paldies. Kučinska kungs, kāds teksts vai autors ir atstājis vislielāko iespaidu uz jūsu domāšanu un kāpēc?

Māris Kučinskis: Jāatgriežas pie pirmsākumiem. Es pamatskolā tā ar rīšanu apriju trīs autoru grāmatas. No latviešiem tas bija Vilis Lācis, tad bija Hamsuns un Džeks Londons. Tajos pirmajos divos tomēr dzīves gaitā drusciņ vīlos, jo Vilis Lācis – es dabūju redzēt, cik latvietis mēdz būt mainīgs. Es tad palieku pie Džeka Londona, kas tomēr atstāja iespaidu... nu jā, tikai caur kaut kādu bieži vien rupjumu, caur grūtībām tu vari kaut kā iet tālāk, ja tu neapstājies.

Rītups: Paldies. Nu, diezgan raiba kompānija mums ir sapulcējusies. Rainis un Džeks Londons, Aina Renda un Dekarts, Vinstons Čērčils un Platons, un maz zināmais dāņu profesors Jorens Polsens.

Es gribētu jums pavaicāt: kādā mērā jums palīdz vai traucē jūsu varaskāre?

Kučinskis: Nav tādas!

Rītups: Kučinska kungam nav varaskāres. Pabrika kungs?

Pabriks: Es tā ļoti vienkārši definēšu, kas mani virza būt aktīvākam. Un tas nav saistībā ar lielajiem filozofiem, drīzāk ar jau vecāka gadagājuma mūzikas klausītājiem: bija tāds Saimons un Garfunkels, un tur vienā dziesmā dzied apmēram tā, ka “labāk būt par āmuru nekā par naglu”. Un man ir tāda negatīvā izpratne par brīvību, saproti, es negribu, ka man kāds sit pa galvu visu laiku. Un, ja tu negribi, lai tevi kāds visu laiku komandē...

Ijabs: Tad tev pašam jāsit.

Rītups: Un tāpēc jūs izvēlaties kļūt par āmuru, nevis par naglu, ja?

(Ijabs smejas.)

Pabriks: Teiksim tā, es drīzāk cenšos izvairīties būt tā nagla.

Rītups: Saprotams.

Gobzems: Varaskārei patiesībā ir viens būtisks pretmets, un tas ir saistīts ar kalpošanu. Īsts valdnieks patiesībā ir valdnieks, kurš ir spējīgs kalpot vairāk nekā jebkurš cits. Un tā ir īstā varaskāres būtība. Un patiesībā tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc tas ir bijis mans izaicinājums, jo kalpot ir milzīgi liels izaicinājums.

Rītups: Tas nozīmē, ka jūsos nav varaskāres, jūsos ir kalpotkāre?

Gobzems: Varaskāre patiesībā ir kalpošana.

Rītups: Tieši pretēji Pabrika kungam, kurš grib kļūt par āmuru.

Visi kandidāti, izņemot Gobzemu, smejas, apmainās replikām.

Gobzems: Varaskāre patiesībā ir kalpošana.

Zīle: (Caur smiekliem.) Labi, ka visiem melni priekšauti.

Gobzems: (Nopietni.) Tas arī no filozofiskā viedokļa ir patiesībā vispareizākais uzstādījums. (Zīle cenšas apvaldīt smieklus.) Jo varaskāre kā kaut kāda egoisma izpausme – viņa ir neauglīga.

Rītups: Labi. Platona cienītāj, Kariņa kungs, sakiet, kā jūs tiekat galā ar savu varaskāri? Un cik konstruktīvi?

Zīle iespurdzas.

Kariņš: Es nezinu, man liekas, ka tas, kas mani motivē, ir ietekmēt notikumus. Un bez varas to nevar izdarīt. Es agrāk biju no tiem, kas sēdēja vakarā, “Panorāmu” skatījos, lamāju visus politiķus pēc kārtas. Un es sapratu, ka vienkārši stāvēt malā un sūdzēties tāpat neko neizmainīs. Ja grib ko izmainīt, kas savā prātā ir pa labam, tad ir jāiesaistās.

Rītups: Paldies. Dombrovska kungs! Kā jūs tiekat galā ar savu varaskāri?

Dombrovskis: Es to realizēju.

Rītups: Jūs viņu realizējat, bet kā?

Publika iesmejas.

Ijabs: Viņš iegūst kāroto.

Smejas arī vairāki kandidāti.

Ijabs: Jā, kas ir paradoksāli, tu nevari īsti strādāt politikā, ja tevi galīgi neinteresē vara, vai ne? Vara politikā it kā paredz pieņemt lēmumus, kas skar daudzus cilvēkus. Un, būsim godīgi, šeit pie galda sēdošie lielākā daļa ir bijuši izpildvaras pozīcijās un pieņēmuši lēmumus, kas skar mūs visus. Manuprāt, diezgan interesants jautājums ir: kā jūs redzat sevi tajās situācijās, kad nākas pieņemt “grūtus lēmumus”, kad nezināt, kā ir pareizi?

Zīle: Es domāju, ka intuīcija nav slikta lieta politisko lēmumu pieņemšanā. Bet intuīcija balstās uz racionālā un instinktīvā bāzes tātad. Ja nav tas racionālais uzkrāts, tad intuīcija bieži vien var arī pievilt. Es pats esmu saskāries finanšu ministra laikos, kad cilvēki bija uz ielām pie komercbankas. Tas nebija patīkami. Tas notiek tev aiz loga. Un spiediens ir liels, jo cilvēki zaudē naudu, un tas ir ļotinepatīkams brīdis, es domāju, jebkuram, jo no bankomāta neko nevar dabūt ārā un bankas durvis ciet. (Iesmejas.) Tā ka tad jums atliek vienīgā iespēja: pieņemt to lēmumu ļoti ātri.

Rītups: Tātad jūs pasvītrojat lēmumu pieņemšanas ātrumu?

Zīle: Viņš traucē politikā bieži vien. Normāli būtu, protams, atvērt prātu, atvērt sirdi un aiziet citā tādā lejupielādē no visām savām zināšanām...

Pabriks smagi nopūšas.

Zīle: ...un tad atrast citā kvalitātē šo lēmumu. Bet diemžēl politikā dažreiz augstām amatpersonām ir situācijas, kad nav laika.

Gobzems: Es varu pateikt par sevi ļoti vienkārši: es lēmumus ļoti ātri pieņemu, mani dzīve ir piespiedusi pieņemt ļoti ātri lēmumus, un es esmu pieradis pieņemt ļoti ātri lēmumus. Tā metode jau ir ļoti vienkārša, kā pieņemt ātri lēmumus…

Rītups: Kāda? Padalieties.

Gobzems: Ticēt sev. Paļauties uz sevi.

Rītups: Tā ir viena no formulām?

Gobzems: Es domāju, ka... Redziet, politika, protams, ir nežēlīga lieta, bet… ikviens, kurš rīkojas saskaņā ar savu sirdsbalsi, viņš nekad nekļūdās. Arī tad, kad piedzīvo neveiksmi.

Rītups: Atvainojiet, kas tā “sirdsbalss” tāda ir? (Ijabs iesmejas.) Manā galvā visādas balsis runā, un es nezinu, kura no tām ir sirds. Varbūt aknas balss, zarnu balss, sēklas balss galvā?

Zīle: Žults? (Smejas.)

Gobzems: Katram ir savas tās balsis, un… Tas, protams, ir ļoti individuāli.

Daži kandidāti smīkņā.

Rītups: Kā ir jūsu gadījumā: kā jūs zināt, ka te “runā mana sirds”?

Gobzems: Tas, protams, ir arī ļoti intīms jautājums.

Rītups: Dombrovska kungs, kā jūs pieņemat lēmumus grūtā situācijā? No kā vadoties?

Dombrovskis: (Pārmetis elkoni pār Smiltēna tukšā krēsla atzveltni.)Nu, mani jūsu jautājums tā drusku mulsina. Ja saki, ka tu nezini, kā rīkoties pareizi, tad vai nu a) tu neesi izdarījis savus mājas darbus, vai nu b) tu neesi savā vietā.

Rītups: Vai nu c) situācija izrādījusies sarežģītāka, nekā tu bijis domājis.

Dombrovskis: Patiesībā situāciju, kad, tā teikt, “māja deg”, ir samērā maz. Vairumā gadījumu to rada cilvēki, kas jums atnes lēmumus, mēģinot, lai jūs pieņemtu sasteigtus lēmumus. Viņi cenšas radīt iespaidu, ka māja deg un tev vajag uz viens, divi, trīs pieņemt lēmumu.

Rītups: Es gribētu, ka jūs visi atzītos savos trūkumos. Kādi mentāli faktori jums visvairāk traucē dzīvē un potenciāli arī politiskajā darbībā? Bailes, skaudība, lepnība, piemēram? Kučinska kungs, kas jums visvairāk traucē?

Kučinskis: Nekas man netraucē.

Rītups: Iekšēji – nekas netraucē?

Kučinskis: Es dažreiz vienkārši…

Rītups: Bailes vai skaudība, vai lepnība jums netraucē?

Kučinskis: Nu nē, man nav.

Rītups: Brīnišķīgi. Gobzema kungs, vai jums ir kādi mentāli faktori, kas traucē jums pilnvērtīgi darboties?

Gobzems: Es tā domāju, ka cilvēks, kuram vispār nav bailes, viņš diezgan stulbs ir… Nu, globāli tā… (Kučinskis pasmaida.) Man liekas, visiem ir bailes. Kaut kādā zināmā mērā, bet…

Rītups: Jautājums tieši par jums. Varbūt jums neviena īpašība netraucē?

Gobzems: Man pašam manas īpašības noteikti netraucē.

Kandidāti smejas. Gobzems pasmaida. Ierodas Smiltēns, apsēžas savā vietā.

Rītups: Varbūt, Ivar, stādi priekšā…

Ijabs: Jā, es varu stādīt priekšā Edvardu Smiltēnu: Latvijas Reģionu apvienības biedrs, Ministru prezidenta kandidāts, kurš ir mums pievienojies ar trīs ceturtdaļu stundas nokavēšanos, bet, cerams, iesaistīsies tālākajā sarunā.

Rītups: Paldies. Mums vajadzētu atgriezties pie pirmā jautājuma. Kurš teksts vai autors ir uz jūsu domāšanu atstājis vislielāko iespaidu un kāpēc?

Edvards Smiltēns: Jā, pirmkārt es vēlos atvainoties par nokavēšanos, jo ir tāds teiciens: “Ja tu vēlies sasmīdināt Dievu, saplāno savu dzīvi.” (Neveikli iesmejas.) Braucot uz šejieni, nācās fiziskas nodarbes… Riepu samainīt... Bet… Kas atstājis iespaidu? Es domāju… Es kopš diezgan seniem laikiem… Doma laukumā stāv tāda skaista bilde uz sienas. Un… tur ir citāts: “Kāds, kurš saka “tas nav izdarāms”, lai netraucē kādu, kas to jau dara.”

Rītups: Sens ķīniešu sakāmvārds?

Smiltēns: Jā… Vai arī Nelsons Mandela, kas arī man ir viena no autoritātēm. Viņš ir teicis: “Viss ir neiespējams, līdz tas tiek paveikts.”

Ijabs: Un nav kāds garāks teksts? Vai arī tikai Doma laukumā? (Smejas, arī citi.)

Rītups: Es ieteiktu pabeigt jautājumu pie mentālajiem faktoriem, kas traucē pilnvērtīgi funkcionēt. Te ir divi kungi pie galda, kuriem nav iekšēju mentālu faktoru, kas traucētu. Varbūt ir kāds ar trūkumiem? Pabrika kungs, piemēram, vai Zīles kungs, kas, ilgi sevi vērojot, pamanījuši kādus iekšējos traucēkļus.

Pabriks: (Smejas.) Es šad tad spogulī paskatos un nobīstos uzreiz.

Zīle smejas.

Rītups: Varbūt jūs esat gatavs atzīties savos trūkumos?

Kandidāti smejas. Zīle dzer ūdeni.

Pabriks: Ziniet, kas ir? Politiķiem ir bīstami atzīties visos tajos grēkos, jo beigās mums pielaidi neiedos pēc tam.

Rītups: Paga, par grēkiem ne, tiktāl mēs neejam.

Pabriks: (Smaida.) Nu, ja godīgi, tad… Es domāju, ka manī mīt visi tie iespē… Nu visi ne, bet liela daļa no tiem dēmoniem, kas ir katram cilvēkam pieejami. Es esmu samērā bailīgs, es esmu samērā slinks. Es esmu šad tad pārāk karstasinīgs un kaislīgs un šad tad atkal pārāk gļēvs. Īsi sakot, jautājums ir, vai es viņus baroju vai es viņus turu badā?

Rītups: Kariņa kungs, jūs esat konstatējis sevī kādus traucējošus mentālus faktorus?

Kariņš: Ja mēs runājam par trūkumiem – kurš tad nav sevī konstatējis trūkumus? Bet, ja runā par…

Zālē kāds skaļi sarunājas. Kariņš un citi neizpratnē skatās apkārt.

Rītups: Kas tas ir?

Dombrovskis: Mums ir… traucējoši faktori.

Rītups: Bet tie nav mentāli.

Visi smejas, izņemot Kariņu.

Kučinskis: Paralēlā pasaule.

Rītups: Ivar, izskatās, ka tomēr ir cilvēki, kas neatzīsies trūkumos.

Ijabs: Tādas harmoniskas personības.

Rītups: Dombrovska kungs, varbūt jūs vienkārši par šīm lietām negribat runāt?

Dombrovskis: Ja es konstatēšu kaut kādus traucējošus faktorus – mentālos vai citus –, es parunāšu ar terapeitu vai varbūt kā savādāk tikšu ar to galā.

Rītups: Labi.

Dombrovskis: Un es nevienā brīdī neapgrūtināšu ar to ne vēlētājus, ne citus cilvēkus, kas man uzticas vai uz mani paļaujas.

Ijabs: Bet principā, Dombrovska kungs, vēlētājiem noteikti patiktu tāds Ministru prezidents, kuram ir kaut kāda iekšējādzīve, proti, kurš risina un ir spējīgs atrisināt savas problēmas, nevis saka, ka nekādu problēmu nav.

Dombrovskis: Vēlētāji var būt droši, ka man ir iekšējā dzīve.

Daži dalībnieki klusi pasmejas.

Rītups: Ja kāds no klātesošajiem grib uzdot jautājumu, tad tur ir tāds sarkans paliktnis, kur var apsēsties, un mikrofons, kuru var paņemt rokās un uzdot jautājumu. Bet tādu, uz kuru atbildot nevajadzēs solīt un minēt skaitļus.

Pienāk jautājuma uzdevējs, kungs rūtainā uzvalkā, ar ķīļbārdiņu.

Kungs ar ķīļbārdiņu: Stādīties priekšā nevajag?

Rītups: Var stādīties priekšā.

Ronalds Justs: Mani sauc Ronalds Justs. Pensionārs. Skaitļus neminam, tātad zem iztikas minimuma. Paldies Tautas partijai. Vakar biju debatēs, redzēju visus, gribēju uzdot jautājumus visiem. Šodien jau nomierinājos, gribēju uzdot jautājumus trijiem. Šodien tikai vienam. Dombrovska kungam. Dombrovska kungs, cilvēki…

Dombrovskis: Jums teica skaitļus neminēt.

Justs: Jā, nē, bez skaitļiem. Katru dienu jūs braucat pa Brīvības ielu... Jūs braucat pa Brīvības ielu?

Dombrovskis: Ne katru dienu, bet…

Justs: Nu, katru dienu trolejbusi un autobusi brauc ar jūsu portretu pakaļā. (Dombrovskis ievelk elpu un pasmaida.) Un jūs braucat arī pa Brīvības ielu, jūs braucat garām Dailes teātrim. Jums nekremt? Jūs labi jūtaties? Es pavisam nesen biju, redzēju...

Rītups: Paga, paga, jūs uzdevāt jautājumu? Vai Dombrovska kungs jūtas labi, braucot garām Dailes teātrim?

Justs: Jā!

Dombrovskis: Tikpat labi kā jebkurā citā Brīvības ielas posmā.

Justs: Pabrauciet vēl! (Noliek mikrofonu un dodas atpakaļ prom.)

Rītups: Kamēr atnāks vēl kāds... Jā, Teikmaņa kungs, jūs gribat pajautāt? Lūdzu.

Justs: (Ejot garām Dombrovskim.) Tur ir trakāk nekā cietoksnī!

Dombrovskis: Dailes teātrī?

Justs: (Nu jau no auditorijas.) Dailes teātrī, lai tur piebrauktu, vienīgā vieta, kur nav miskaste…

Teikmanis: Andris Teikmanis, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors. Man ir viens ļoti īss jautājums. Katram no mums ir kāds sapnis. Kāds ir jūsu sapnis, kas jūs motivē?

Rītups: Bet jautājums jāuzdod vienam.

Teikmanis: Arti. Tavs sapnis?

Pabriks: Noskaudīs. Nedalīšos.

Auditorijā smiekli.

Teikmanis: Labi, vai varu tad vēl kādam uzdot jautājumu?

Rītups: Nu, ja viņš neatbild, tad var uzdot citam.

Teikmanis: Paldies. Vjačeslav?

Zīle un Pabriks sačukstas, sasmejas.

Dombrovskis: Mans sapnis, ka ne man, ne kādam no jums nevajadzēs piedzīvot to situāciju, ka ar katru gadu Latvija kļūst arvien vairāk un vairāk tukšāka.

Kučinskis: Tā tev liekas.

Dombrovskis: Un tiešām – statistiķiem arī tā liekas?

Kučinskis: Droši vien, ka viss ir attīstībā un tiešām tā laimes sajūta ir tikai kaut kāds mirklis, bet padarīta darba sajūta, kad tu apsēdies un tev apkārt ir tava ģimene, tavi bērni, un tu ieslēdz “Panorāmu”, un tur patiešām ir smaidoši cilvēki, kur rāda ārzemju ziņas, kur viņi visi skatās: “Jā, Latvija – tā ir valsts, kurā ir... kura ir sasniegusi.”

Gobzems: Bet es gribēju varbūt papildināt, ka laimīgi cilvēki – tas nav tikai jautājums par, teiksim, kaut kādu sociālo nodrošinājumu. Es domāju, ka viena milzīga problēma, kas Latvijā ir un kas nav risināma tikai ar kaut kādiem labklājības elementiem, tā problēma ir – totāls mīlestības trūkums. Ja mēs paskatāmies, mūsu sabiedrībā valda totāls naids, naids pret visu apkārtējo, arī politiskajā procesā. Ja mēs skatāmies, tas ir viens naidpilns process. Ja mēs skatāmies ikdienā to, ko mums rāda, tas ir naids un naids. Mūsu bērni uzaug bez pilnām ģimenēm.

Kučinskis: (Nepievēršot uzmanību Gobzemam.) Šīs debates atšķiras no iepriekšējām...

Gobzems: Mīlestības trūkums ir tas, par ko patiesībā būtu jārunā. Jā, ir jārada apstākļi, jārada piemērs... Vai, vai, vai ar... nezinu, ar savu dzīvi – piemērs dot to mīlestību vairāk. Mums pietrūkst mīlestības arī pie šī galda vienam pret otru. Visticamāk, mums pietrūkst kaut kādas zināmas mīlestības. Tas nav par gejiem jautājums.

Kučinskis smaida.

Ijabs: Mums ir jautājums no auditorijas.

Pienāk Kristaps Zariņš, apsēžas jautāšanas krēslā.

Kristaps Zariņš: Man pavisam īss jautājums. Kāpēc, jūsuprāt, pie šī galda nav nevienas premjerministra kandidātes sievietes?

Gobzems: Es varu atbildēt uz šo jautājumu. Tāpēc acīmredzot, ka šobrīd ir tāds laika nogrieznis, ka ir pienācis varbūt laiks vīrietim pārņemt varu valstī... (Daži auditorijā sačukstas, citi aplaudē.) Jo, ja mēs skatāmies vēsturiski, tad sievietes mums ļoti ilgstoši ir bijušas pie varas visaugstākajos amatos. (Zīle smejas.) Un ir joprojām, ja? Tā vienkārši ir tāda organiska pāreja šobrīd.

Rītups: Pienācis laiks vīriešiem, Gobzema kungs saka.

Gobzems: Tieši tā!

Rītups: Ir kādas citas atbildes uz šo jautājumu? Pabrika kungam ir cita atbilde.

Pabriks: Jā. Man par to ir kaut kādā mērā žēl. Man, teiksim, ļoti patīk, ja sievietes ir pārstāvētas pie galda. Bet, tā kā es pārstāvu patreiz liberālu partiju, tad mēs īstenosim arī sieviešu varu valstī... (Kāds smejoties atkārto vārdu “patreiz”.) Saprātīgos apmēros.

Gobzems: Mums ir Saeimas priekšsēdētāja sieviete, mums ir viena no ietekmīgākajām politiķēm, kuras grāmata tiek tagad visur reklamēta visu laiku, jo acīmredzot neviens nepērk…

Ijabs: Mums ir bijusi tikai viena Ministru prezidente no trīspadsmit. Tā ka nepārspīlēsim ar to sieviešu varu. Bordāna kungs, jūs gribējāt…

Bordāns: Es tā kā gribu, jo mēs bišku novirzāmies no tā jautājuma… Es domāju, ka tā ir sagadīšanās. Pilnīgi tiešām. Un es arī brīnos, kā tā ir sagadījies.

Kučinskis: Nekādu nejaušību nav.

Rītups: Nav nejaušību?

Kučinskis: Nejaušību vispār nav.

Zigmars Liepiņš: Zigmars Liepiņš no Latvijas Nacionālās operas un baleta. Man viens jautājums, uz kuru es gribētu atbildi ar jā un nē. Vai jums patīk opera?

Rītups: Un melot nedrīkst!

Ijabs: Un noklusēt arī nedrīkst.

Kučinskis: Jā un nē, melns un balts gluži nav. Jā, patīk, bet ne visas.

Liepiņš: Šeit nav runa par katru atsevišķu darbu, es runāju par operas žanru.

Dombrovskis: Jā.

Smiltēns: Jo vecāks paliec, jo vairāk “jā”.

Dombrovskis klusi smejas.

Kariņš: Studiju gados nevarēju ciest. Vienreiz es sapratu humoru. Kopš tā laika baudu.

Bordāns: Jā, protams.

Pabriks: Jā, protams.

Zīle: Nē, tas nav mūzikas žanrs, kas man vislabāk patīk.

Vairāki smejas. Skan replikas: “Vismaz nemelo.” – “Un tas nav maz.”

Gobzems: Droši vien godīgi... Nevis godīgi, bet moderni būtu teikt, ka es dievinu operu un tamlīdzīgi, bet man ļoti mainīga tā situācija. Piemēram, šobrīd neesmu bijis pietiekami ilgu laiku operā. Man nav bijusi kaut kāda iekšēja nepieciešamība, un tajā pat laikā esmu redzējis ļoti daudzas operas, un ir bijuši brīži, kad tas man ir sagādājis arī emocionālu saviļņojumu.

Kučinskis: Jā, nevar minēt “dažādi”. Tad man jāatzīst, ka nē, jo uz visām…

Liepiņš: Vismaz paldies par atbildi.

Rītups: Es atcerējos, Latvijas Republikas ārlietu ministrs publiski vienā sarunā izteica šādu frāzi: “Un Latvija vairs nav ne vārti, ne tilts, nekas.” Un, ja Latvijas Republikas ārlietu ministrs ir publiski nosaucis šo valsti par neko, tas dod zināmas iespējas iztēlei izdomāt šai valstij tēlu. Vai mēs visi varētu doties šajā iztēles ceļojumā un noformulēt tēlu Latvijai kā valstij vēstures un pasaules kontekstā? Kāda loma Latvijai varētu būt?

Ijabs: Citiem vārdiem sakot, aizstājiet to “neko” ar kaut ko.

Smiltēns: Iespēja.

Bordāns: Nu es tā konkrētāk paņemšu. Latvija ir Eiropas zelta province, kura nav metrop...

Rītups: Kurā nav zelta.

Kariņš smejas.

Gobzems: Bet ir province.

Rītups: (Smejas.) Tas ir spēcīgi.

Smiltēns iesmejas un sāk aplaudēt. Pēc mirkļa pievienojas publika.

Bordāns: Jūs gribētu teikt, ka Latvijai ir jābūt Parīzei?Tā ir zelta province, kurā katrs grib dzīvot no tās metropoles.

Pabriks: Ambīcija.

Kučinskis: Es biju aizdomājies par operu, es nedzirdēju jautājumu.

Gobzems: Par kuru operu?

Kučinskis: Lai mani nepārprastu, es gribēju teikt, ka es cienu, bet es negribēju melot un teikt, ka es iešu.

Dombrovskis: Es par tiltu... Latvija ir vairāk nekā tilts. Latvija ir tā vieta, kas savienos rietumus ar austrumiem, ziemeļus ar dienvidiem. Latvija ir šī reģiona jaunā Singapūra.

Gobzems: Latvija ir mājas, un Latvija ir dzīvība. Un no tā izriet viss pārējais.

Kučinskis: (Automātiski.) Inovācijas, zināšanas, radošums. Viss.

Gobzems: Viena maza piezīme. Es domāju, ka mums steidzami jāmaina attieksme pret Latviju un jābeidz te būvēt kaut kādas gaismas pilis. Mēs sēžam pie galda, kur mums ir ārzemju minerālūdens, nevis latviešu, un ar to varbūt arī jāsāk. (Paņem rokā minerālūdens pudeli, rāda.) Kaut vai ar mūsu pašu minerālūdeni. (Pagroza pudeli, izpēta etiķeti.)

Rītups: Tas ir igauņu.

Zīle smejas.

Pabriks: Valsts, kur ir minerālūdens.

Gobzems: Ar to sākas Latvija – ar patriotismu, ar savu minerālūdeni uz galda, nevis ārzemju. Un pēc tam arī izaugsim līdz visam...

Zīle: Iedvesmas vieta. Es pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka ne tikai man pašam, atgriežoties katru nedēļu Latvijā...

Pienāk Teikmanis, pasniedz dalībniekiem “Mangaļu” pudeles. Skaļi aplausi.

Dombrovskis: (Paceļ roku.) Ja drīkst. Kungi šeit varbūt tik daudz laika pavada Briselē vai kā, drusku vajadzētu atjaunot jums saikni ar realitāti. Piemēram, šodien Daugavpils, kura dzīvo uz subsīdijām, pieņēma lēmumu...

Zīle: Pašvaldības visas dzīvo uz subsīdijām.

Dombrovskis: ...skaitļus nedrīkst, tad – tā (rāda ar pirkstiem) un ar vēl dažām nullēm, lai mazuli, kuram valstī nav naudas, lai viņu izārstētu, nosūtīt ar mammu dzīvot uz citu valsti, uz Vāciju. Kamēr jūs runājāt par radošumu, ambīcijām, iespējām un tā tālāk...

Visi reizē iebilst.

Zīle: Dombrovska kungs, mēs runājam par savu valsti citādā kontekstā.

Smiltēns: Te visi izsakās ar dažādiem viedokļiem, es varētu mēģināt apvienot, radīt...

Kučinskis: Izdomāji inovatīvu vārdu, ja?

Smiltēns: Nē, nē, nē, es teicu sākumā, ka tā pirmā asociācija ir iespēja, Artis teica ambīcija. Es domāju, ka tas, ko cilvēki sagaida, un to, ko Bordāna kungs teica, ka tā ir, kā jūs teicāt, province?

Bordāns: Zelta province!

Smiltēns: Un Gobzema kungs to reducēja līdz provincei.

Gobzems: Tas bija joks.

Kučinskis: (Pamācoši.)Politikā nedrīkst jokot.

Gobzems: Bet mēs atrodamies Mākslas akadēmijas telpās. Un es atceros, pirms kāda laika mums arī blakus remontēja mākslas muzeju. Un mākslas muzejā bija izstāde par kaķiem. Nu nē, man nekas nav pret kaķiem, bet jautājums ir par to, vai mēs paši caur tādu prizmu kaut kā mazliet tiešām neesam mazliet provinciāli. Man liekas, ka mums mazliet jāpaceļas augstāk un mums jābūt pašapzinīgākiem, un ka mūsu māksla neaprobežojas tikai ar kaķiem...

Rītups: No kaķiem patiešām var daudz ko mācīties.Kā stāsta sens sakāmvārds, kad kaķis kakā, viņa sejas izteiksme rada iespaidu, ka viņš nodarbojas ar pašu nopietnāko lietu pasaulē. (Smiekli un aplausi.) Ja politiķim izdosies šo seju saglabāt, tad viņam izdosies gūt panākumus politikā.

Zīle aizgūtnēm smejas.

Gobzems: Šajā gadījumā patiesībā tā bija… Es drīkstu uz “tu”?

Rītups: Kā gribas.

Gobzems: Man vispār šķiet, ka Latvijā tās jūsošanās ir par daudz, es gribētu…

Ijabs: Arī ar sievietēm?

Gobzems: Tavs piemērs par kaķiem faktiski raksturo to tavu pozīciju.

Rītups: Nē, tas ir tāds sens sakāmvārds. Un mans jautājums jums ir, no kā jūs iesakāt mācīties turēt seju politiķim?

Kučinskis: No suņiem nevajag, tie vienmēr vainīgie.

Zīle: (Smejas.) Vispār Latvija ir kakājošo kaķu vieta, visas mūsu debates...

Ijabs: Tas ir par visu zemju politiķiem, ne tikai par Latvijas.

Rītups: (Smaida.) Es domāju, tas ir pārsteidzīgs secinājums.

Pabriks: Mums ir māja ar to kaķi uz jumta Rīgā.

Ijabs: Pie kam šī māja atrodas netālu no Saeimas nama, neaizmirsīsim.

Pabriks: Blakus Finanšu ministrijai.

Ijabs: Tieši tā.

Smiltēns: Dzīvnieki politikai baigi daudz vijas cauri.

Ijabs: Piemēram, slavenais salīdzinājums par mums drošības jautājumos bija salīdzinājums ar ezi.

Pabriks: Viņš ir maziņš, bet ass.

Ijabs: Tu vari viņu sagrābt, bet ir grūti viņu noturēt, vai ne?

Gobzems: Bet ezi patiesībā var sagrābt ļoti vienkārši – ar cimdiem rokās, ja? Tas ir elementāri.

Kučinskis: Nevajag arī cimdus.

Gobzems: Tā ka ezis droši vien nav pati labākā aizsardzības forma.

Dombrovskis: Mēs te turpinām sarunu par Latvijas tēlu? Ezis miglā, tas ir jauns piedāvājums.

Rītups: Labi. Šis bija atmosfēras, tā sacīt, atvieglināšanai. Jautājums no mazliet nopietnāka gala. Ja mēs latviskotu svešvārdu “republika”, tad Latvijas Republiku varētu saukt par “Latvijas kopīgo lietu”. Kā jūs uzskatāt, vai ir iespējams domāt par Latviju kā par kopīgu lietu, ņemot vērā dažāda veida segmentāciju, dezintegrāciju sabiedrībā – reģionālu, partejisku, etnisku, pēc ienākumu līmeņa?

Kučinskis: Nu, mums jau ir ļoti daudz šo vienojošo faktoru. Un es esmu pārliecināts, ka brīdī, ja tas būtu nepieciešams, visi sadotos elkoņos un to aizstāvētu. To parādīja gan dziesmusvētki, gan, galu galā, to parāda arī kaut vai tas, kādi ir mūsu līdzjutēji sportā, kā mums ir. Latvieši jau savā būtībā ir ļoti lieli savas zemes patrioti.

Gobzems: Ir viena ļoti būtiska kopīga lieta Latvijai – tā ir kūlas dedzināšana.

Smiltēns: Es domāju, ka Latvijai jābūt kaut kam vairāk par dziesmusvētkiem, Prāta vētras koncertu vai hokeju, jo šie gadījumi to kopīgo lietu padara... Tie ir tādi uzplaiksnījumi: tu aizej uz Prāta vētras koncertu vai skaties hoķi, un tev ir lepnums. Un tad katrs ieiet savā pasaulē...

Gobzems: (Paceļ roku.) Ja drīkst? Man liekas, ka mums te tāda ļoti salda diskusija par to, cik skaisti tajā nākotnē būs, bet ir arī tādas skarbākas lietas. Kotletes un šņabis arī ir kopīga lieta, starp citu. (Smīn.)

Zīle: Ķīnā arī ir ļoti interesanta kopīga lieta: viņi katru rītu vingro, ierodas darba vietās un no rīta desmit minūtes vingro. Es negribu tādu kopīgu lietu.

Rītups: Negribat?

Zīle: Nē, es negribu.

Rītups: Bet varbūt, ja Kariņa kungs piedāvātu īpašus latviešu vingrinājumus?

Zīle: Ne kotletes, ne šņabis arī īsti neder.

Rītups: Dombrovska kungs, kā iespējams domāt par Latviju kā par kopīgu lietu? Pēc visa, ko jūs esat dzirdējis…

Dombrovskis: Tik daudz esmu dzirdējis gan par to, ka nekādas sašķeltības nav, kopīgas lietas, viena liela ģimene, ja? Vai mēs varētu – jūs varētu – vēlreiz parādīt tās īstās sejas? Tā kā neviens no jums nav izdarījis, es to izdarīšu. Kučinska kungs, jūs taču neveidosiet koalīciju ar Saskaņu, vai ne?

Kučinskis: Nē.

Zīle: Mēs uzreiz visi pateiksim nē.

Dombrovskis: Zīles kungs?

Zīle: Nē.

Visi runā cits caur citu. Zīle smejas.

Dombrovskis: Pabrika kungs, jūs ko, esat gatavs veidot koalīciju ar Saskaņu? Viņam nav jēgas jautāt, viņš izvairīsies. (Zīle turpina smieties.) Pabrika kungs, ko, jūs esat gatavi veidot koalīciju ar tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kas balso par Saskaņu, ar tiem... Okupācijas sekām? Pabrika kungs, nopietni! Ar Kremļa roku?

Rītups: Kariņa kungam ir ko sacīt.

Kariņš: Laikam pusnakts nāk lēnām virsū. Bet es domāju, ka faktiski vairums no mums cenšas kaut kā sastrādāties. Bet viens cilvēks šeit (norāda uz Gobzemu) pastāvīgi izmanto katru iespēju nolikt jebkuru cilvēku ar visrupjākām metodēm, neskatoties uz to kopīgo. Un šī ir tā viena mūsu lielā sāpe, kas ir politikā, ka, ja mēs tikai domāsim katrs par sevi un kā pakāpties uz cita galvas, nekur mēs valstī netiksim. Mums jāiemācās kopā strādāt. Un tas, jaunais cilvēk, tev ir jāiemācās.

Gobzems: Kariņ, klausies, es tev tikai gribu pateikt, ka tas...

Visi vienlaikus iebilst.

Rītups: Vēl viens jautātājs no zāles. Bet vispār mums jāsāk apaļoties, jo pusnakts ir...

Aigars Bikše: Aigars Bikše. Vai jūs iedomājaties kaut kādu nākotnes politisko sistēmu pēc demokrātijas, kas būtu efektīgāka ilgtermiņā?

Smiltēns: Bieži vien cilvēkiem ir sajūta, ka kaut kur citur ir labāk nekā tagad vai šeit. Un, runājot par demokrātiju un Latviju, tāda patiesa brīvība un demokrātija būs tad, kad katrs cilvēks to būs izpratis un iesaistījies procesā.

Gobzems: Tas, ko es gribu pateikt, ka patiesībā…

Pabriks: Gobzema kungs, varbūt pastāviet rindiņā.

Gobzems: Es domāju, es domāju, ir arī godīgi pateikt, par kādu demokrātiju mēs Latvijā šobrīd varam runāt, ka arī pie šī galda cilvēki, kas uzskata, ka viņiem ir vispārākās tiesības vadīt valsti un ka ir viens autsaiders, kuram nav nekādu tiesību, lai gan demokrātiskā iekārtā mums visiem kā pilsoņiem...

Bikše: Jūs domājat sevi?

Gobzems: Nē, es runāju par sevi, par sevi, jo es tas autsaiders esmu... (Bikše smaida.) Viens. Es runāju par vienu, jo jums ir pārējie. Jūs jau visi esat bijuši valdībā… Visi pārējie... Starp citu, visi jūs esat bijuši, mīļie draugi. Bet es esmu tas autsaiders, kuram nav tiesības, tāpēc ka man ir problēmas ar intelektu un visu pārējo. Bet, ja mēs runājam par demokrātiju... Kas ir augstākā demokrātijas izpausme? Sāksim ar to.

Rītups: (Pārtrauc.) Labi. Tā kā šis bija mēģinājums spert soli pretim tam, lai jūs spētu savā starpā sadarboties, Ivaram bija ideja, ka nav labāka veida, kā noslēgt šo pasākumu, kā visiem kopā nodziedāt “Nevis slinkojot un pūstot”. (Iesāk baritonā.) Ne-vis slinko-jot...

Visi: (Dzied līdzi, kā prot. Pabriks ritmā šūpo galvu un žestikulē. Dombrovskis skatās galdā un kustina lūpas.)

Tautu labā godā ceļ.

Nē, pie prāta gaismas kļūstot,

Tauta zied un tauta zeļ!

Kučinskis: Pietiks, pietiks...

Visi:

Ja ikviens tik zemē sētu

Vienu graudu veselu,

Kas tad izskaitīt gan spētu

Zelta kviešu krājumu.

Bet, kas, lielīdamies pārdot

Ved uz tirgu pelavas,

Tas, kā pelus vējam ārdot,

Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri,

Būsim sveiki, veseli.

Uzdziedāsim, uzdziedāsim

Augstu laimi Latvijai.

Ijabs: Paldies visiem!

Rītups: Paldies jums.

Aplausi.