Pieci dzīves klikšķi

Ivars Seleckis: Saprotiet, tā mana dzīve... Vispār es sāku domāt, kā tā dzīve veidojās, un sāku pētīt, kāpēc es te sēžu pie šitā galdiņa – kā tas ir iespējams –, un nonācu pie tā, ka viss izšķīrās 1939. gadā, kad mūsu mājās parādījās kolportieris un attaisīja grāmatu čemodānu.

Rīgas Laiks: Kolportieris ir ceļojošs tirgotājs, ja?

Seleckis: Kas piedāvā grāmatas. Un mana mamma izvelk vienu grāmatu, kurai ir sarkani vāki un uzrakstīts “Mains Rīds”, 12. sējumu, un viņa saka man: “Vai tas tev nepatīk?”

RL: Un tad tu sāki lasīt par indiāņiem?

Seleckis: Sāku lasīt nežēlīgi – rītos, vakaros un pa naktīm –, un skola mani vairs neinteresēja. Un tā tas turpinājās līdz gandrīz vidusskolas pēdējai klasei, es izlasīju visu, ko varēja dabūt, – Unseti, Poruku, Saulieti, visu pēc kārtas. Atnāca Otrais pasaules karš uz Zemgali, un mēs bijām bēgļu vietā Naudītes pagastā, tādās Susuru mājās. Lasīju tur tieši par Pirmo pasaules karu, nolocījies pagrabā. Māja bija starp vācu un krievu frontēm, un to māju apšaudīja, šķembas lidoja pa lodziņu iekšā man pāri. Un tad mamma krita histērijā, paņēma bērnus – es ar to grāmatu padusē –, un mēs skrējām pa kalnu uz leju, uz krievu pusi, un tur tāds bārdains krievs: “Kuda ļeziķe?” Tāds izlīdis viens. A mēs garām. Bet man līdzi bija grāmata.

RL: Cik skaisti!

Seleckis: Un tas turpinājās visur, es izlasīju šausmīgākos kvantumus.

RL: Tad tev tas Otrais pasaules karš izrādījās vērtīgs, jo tu varēji daudz izlasīt.

Seleckis: Man viss bija vērtīgs. Tad es sapratu, ka es gribu būt vēsturnieks. Bet vecāki atrunāja. Kompānijas pēc es aizgāju uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kur bija jauna fakultāte – Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāte. Bet pirms tam man mamma uzdāvināja fotoaparātu. Viņa nenopirka mēteli, bet uzdāvināja fotoaparātu. Un es sāku fotografēt. Un tad, kad es aizgāju uz to fakultāti, izrādījās, ka viņiem nebija, kas fotografē. Man bija labs aparāts, zorkijs, un man iznāca ļoti labi.

RL: Bet tu esi pārtikas tehnoloģijas inženieris?

Seleckis: Jā, ķīmiķis.

RL: Ja es tev iedotu kādu vielu, tu ātri saprastu, kas tas ir?

Seleckis: Tagad vairs ne. Bet toreiz es to pratu. Un kas notiek Maskavā? Tur iekrīt Jaunais gads un vecais Jaunais gads. Un tanī starpā visi dzer. Un mēs tur ejam no vienas kompānijas uz otru, un es nokļūstu kino institūta sabiedrībā. Vārds pa vārdam noskaidrojas, ka ir tāds institūts, kur var apgūt profesiju, un ir arī neklātiene. Es aizbraucu uz Rīgu, eju pie profesora Zariņa, saku: “Cienījamo profesor, manas intereses ir mainījušās, es jūtu, ka nekāds labais tehnologs es nebūšu.” Viņš saka: “Labi, bet nokārto papīrus un tad ej, kur gribi.” Un es aizgāju staipīt kastītes uz kinostudiju. 1957. gadā.

RL: Kam tu staipīji tās kastītes?

Seleckis: Hronikā. Operatoram statīvs ir, vajag vienu, kas staipa līdzi. Tas bija tāds laiks, kad hronika pieņēma visus, jo būvēja studiju, un tur sanāca visdažādākie cilvēki – zootehniķi, veterināri, juristi. Tur atnāca Hercs Franks kā jurists, Uldis Brauns kā vetārsts, Aivars Freimanis kā žurnālists, un atnācu es kā inženieris. Es viņam neteicu, ka esmu inženieris. Es staipīju kastītes no septembra līdz martam, un man nemaksāja nevienu kapeiku, vienkārši atļāva piedalīties. Boss Gailis kamerai klāt mani nelaida.

RL: Es izstādē¹ tikai pirmo reizi sadzirdēju, ka ir tāds cilvēks bijis – Vladimirs Gailis.

Seleckis: Viņš ir ļoti ievērojama figūra ar brīnišķīgu biogrāfiju. Kad sākās revolūcija, viņš kļuva par tautas ienaidnieku. Un viņš visam bija izgājis cauri. Viņš bija badojies, viņam kabinetā vienmēr bija šņabja pudele un maizes kukulis, šprotu bundža, lai nebūtu izmisums, ka nav ko ēst.

RL: Un ko viņš tev ir iemācījis?

Seleckis: Tādas būtiskas lietas. Saikni ar cilvēkiem. Tie jaunie iedomājas, ka ar cilvēkiem uzreiz var sarunāties. Nekas nesanāk – jābūt par ko runāt, saprotiet. Un jābūt ir ne tikai tam, ir kaut kas jāzina, vai ne? Viņam bija dzīves pieredze tāda, ka viņš ar visiem varēja sarunāties. Izgājis cauri gaļas mašīnai, viņš visu zināja. Un es tā arī pēc tam. Es ļoti perfekti iemācījos fotografēt.

RL: Pateicoties viņam vai pašmācības ceļā?

Seleckis: Ir lietas, kuras var iemācīties tikai no meistariem. Pie viņa es sapratu, ka kārtīgu peizāžu var uztaisīt tikai divus trīs kadriņus dienā, jo, lai uzfilmētu labu dabasskatu, jāatrod tāds stāvoklis, kad tas izpaužas. Tas nozīmē, ka saulei jābūt zināmā leņķī. Tad jāskatās, vai tur ir mākoņi vai nav mākoņu, ir migla vai nav. Jāizpēta. Un tad tu vari aizbraukt un uzfotografēt vai uzfilmēt. Ar visādiem filtriem. Viņš ļoti ieskatījās visos sīkumos, tā mierīgi strādāja un baigi pētīja. Un tā daba atklājās. Es visu to dabūju izjust, un no tā kaut kas man aizķērās.

RL: Un ko tev ir iemācījis operators Uldis Brauns?

Seleckis: Pirmkārt, vērienīgu skatu uz lietām. Viņš taisīja lielas filmas. Filmu par Padomju Savienību. Tur vajadzēja būt vājprātīgam, lai uzņemtos tādu filmu uztaisīt – par tik lielu valsti, filmu bez teksta. “235 miljoni”. Saprotiet, tas vispār ir nonsenss. Pasaulē nekas tāds nav bijis.

RL: Un ko tu esi iemācījies no Aivara Freimaņa? Jo viņš tomēr bija tev pirmais režisors, ar kuru tu strādāji kā režisors.

Seleckis: Jā. Saproti, 1963. gadā mēs abi nonācām interesantā situācijā: mūs savienoja tehniski.

RL: Jā. Žurnālists ar inženieri – viens būs režisors, otrs operators.

Seleckis: Es jau biju strādājis, Freimanis parādījās televīzijā, atnāca uz studiju rakstīt tekstus. Un tagad – kritiska situācija, plāns jāpilda, es uzrakstīju “Koki zemes malā”, tāda filmiņa. Jābrauc. Kuri operatori brauks? Jūs brauksiet strādāt abi.

RL: Un tev iedeva kameru?

Seleckis: Kameru es dabūju jau 1960. gadā.

RL: Kāpēc?

Seleckis: Tāpēc, ka es biju Gailim asistents. Bija tāda filma “Mana Rīga”. Tagad izskatās štruntīga, bet toreiz tas bija liels notikums. Viens rīdzinieks runājas ar otru rīdzinieku, tādā veidā. Un tad uznāca briesmīgs lietus, un Gailis saka: “Velns, man sāp kauli, paņem un uzfilmē dažus kadrus ar to lietu.” Un es paņemu kameru, lietus līst, un es staigāju, filmēju. Un tur bija pirmais kadrs – es pat varu parādīt. Un mani ielika titros: operatora asistents. Kopš tā lai ka es varēju sākt nodarboties ar sižetu filmēšanu kinožurnālam. Tā ir ļoti laba lieta. Jo tu esi viens, tev jāizdomā, kā tu to izstāstīsi. Tu saproti, ko tu vari un kas tev iznāk. Visi caur to ir izgājuši un atraduši, kas viņi tādi ir. Tad mūs salika kopā ar Freimani, un mēs nokļuvām Jūrmalciemā. Padomju Savienības robeža. Vietējie diezgan nīgri skatās: kaut kādi tipčiki te parādījušies, tādi šaubīgi latvieši, kas viņi tādi ir? Jo pierobežas zonā nemitīgas provokācijas notika. Tā mēs lēnām tur iedzīvojāmies. Un, galvenais, mēs sākām pētīt, skatīties, pamanīt: ja tā ieskatās, tas izskatās pēc koka, pēc zirga izskatās, tur kaut kur dzintars atspīd, kad saulītes stars nāk smiltīs. Sapratām, ka var izdzīvot ar detaļām, ar metaforām.

RL: Saki, kurš izdomāja nosaukumu “poētiskā dokumentālā kino skola”?

Seleckis: Oficiāli tas tika izmantots 1977. gadā, Ābrama Kleckina referātā pirmajā simpozijā, kurš tika sasaukts tāpēc, ka mēs teicām, ka mums ir krīze: kas mēs esam? Tajā simpozijā mēs parādījām visu, ko varējām parādīt. Un tur referātā Kleckins mūs tā nosauca.

RL: Es tagad nolasīšu fragmentu no Aivara Freimaņa, un tu pateiksi, par ko viņš runā, jo es īsti nesaprotu.

Seleckis: Varbūt.

RL: “Parasti tas notika tā – kāds no asistentiem paskatījās ārā pa logu, savieba seju un bēdīgi novilka: “Šef, peizonis galīgi sadraņķējies.” Nu peizāžu savukārt aplūkoja šefs. Ja bija apmācies, viņš piekrita, ka tādā nēģera aklajā zarnā filmēt patiešām neesot jēgas. To pašu viņš teica arī, ja spīdēja saule, jo tā, lūk, maita, esot pilnīgi plika, bez mazākā mākonīša un došot tik asas ēnas, ka iznākšot nevis portreti, bet miroņu ģīmji. Tāpēc viņš, šefs, šodien varbūt labāk pastaigāšot ar fotoaparātu. Tā operators Putniņš, visā republikā pazīstams fotomeistars, pieticīgi apzīmēja savu lielo kaislību. Iespējams, ka tā bija pat lielāka par filmēšanu. Kino kadri nozib gar acīm kā vilciens gar šlagbaumu, viņš mēdza teikt, kamēr fotogrāfija stāv kā piemineklis. Kino kadri nozib gar acīm kā vilciens gar šlagbaumu, kamēr fotogrāfija stāv kā piemineklis. Bet, kas attiecoties uz jaunskungiem, tad viņi varot uz to Valmieru aizbraukt, arī uz zaļumballi palikt, ja jau tik briesmīgi griboties. Pie šiem vārdiem šefa lūpās parādījās tāds kā smīna un smaida hibrīds. Ar acs kaktiņu viņš vēroja šofera Broņislava un gaismoņa Fundusa dīdīšanos un žākstīšanos otrpus durvīm, kamēr Varim Maleckim vēl nācās noklausīties dažu vērtīgu atziņu par fotogrāfijas attīstību.” Zem Vara Malecka es diezgan viegli pazīstu Ivaru Selecki. Bet kas ir operators Putniņš?

Seleckis: Vladimirs Gailis. Es domāju, ka viņš, jo ar fotoaparātu staigāties gāja tikai viņš.

RL: Saki, vai tas ir viņa citāts: “Kino kadri nozib gar acīm kā vilciens gar šlagbaumu, kamēr fotogrāfija stāv kā piemineklis”?

Seleckis: Jā. Fotogrāfiju viņš vērtēja augstāk par kino. Viņš teica: to var paņemt rokā un apskatīt.

RL: Kāpēc viņam neizdevās tevi saindēt ar šādu attieksmi pret fotogrāfiju?

Seleckis: Bet viņš mani ir saindējis. Man liekas, ka bilde tikai tad ir bilde, ja ir uz fotopapīra. Šitas viss pārējais, kas ir, tas nekas nav.

RL: Ha!

Seleckis: Fotogrāfija ir šausmīgi darbietilpīga lieta. Kino tomēr var tvert cilvēka balsi, izskatu, kustības. Fotogrāfija – tie ir tādi tēli, bet lai saglabātos kaut kas vēsturei tāds... Saprotiet, viss šitas te diemžēl ir īslaicīgs, nekas nepaliek vēsturei. Latvijā ir bēdīgi ar vizuālo vēsturi, nekā gandrīz nav, tāpēc kinokadram ir šausmīga vērtība. Cilvēks var būt, kāds viņš ir – kā viņš kustas, kā runā, kā ģērbjas. Un foto arī. Bet tie mirkļi. Tas ir dzīvs cilvēks. Kino ir vienīgā no mākslām, kuru nevar transformēt. Piemēram, visus grieķus mēs varam mierīgi uzvest teātrī, un viņi būs tik un tā mūsdienīgi. Opera var visu transformēt, bet kino nevar. Kāds ir, tāds ir. Saprotiet, tā ir vienīgā īstā liecība. Neviena māksla to nevar izdarīt.

RL: Pirms mēs turpinām, es gribētu, lai tu nokomentē šo aprauto citātu: “No visām mākslām svarīgākā mums ir kino.” Tas gan ir nepilnīgs citāts, Ļeņins teica: “No visām mākslām svarīgākās mums ir kino un cirks.”

Seleckis: Es domāju, ka visas mākslas, kas iedarbojas uz masām, ir svarīgas.

RL: Bet te ir runa, kura ir svarīgākā.

Seleckis: Tā ir gaumes lieta.

RL: Haha. Bet te jau ir nocitēts arī Ivars Seleckis, ja nemaldos. Viņš saka: “Kino – tas ir stipro sports.” Ko Ivars Seleckis ar to domājis?

Seleckis: Runa ir par to, ka, lai iegūtu kadru, vajadzīga liela fiziskā gatavība, liela izturība, liela griba, jo ir tik daudz šķēršļu. Vajag ļoti gribēt, lai varētu uzņemt to, ko tu ceri, ka tev izdosies, vai ne? Kā mēs tās dzērves uzfilmējām, tas arī bija humors...

RL: Nu, nu, izstāsti.

Seleckis: Kad es piekritu taisīt “Apcirkņus”, man kā zemnieka dēlam bija sajūta, ka jāsāk ar pavasari: visa dzīve sākas ar pavasari. Bet pavasaris sākas ar dzērvēm. Ar šito naivo ideju mēs izbraukājām Kurzemi, visus purvus izbridām, nekur tuvāk par 200 metriem mēs pie dzērvēm netikām. Tas ir ļoti elegants putns – paskatās un aiziet, pat ne aizlaižas. Nevar uzfilmēt, nav nekādas izejas. Bet tad mums laimējās, ka mēs Ķemeru apkārtnē iebraucām kādās mājās. Saka: jā, viņas te nākot baroties. Tikmēr ārā sāk līt. Mēs ielīdām siena gubiņā, uztaisījām
mazu šķirbiņu, pa kuru to lauku varam redzēt, un aizbraucām uz Tukumu uz nakšņošanas vietu. Tur mēs nokļuvām čigānu kāzās, bet pienākuma apziņa lika braukt atpakaļ. Līst lietus. Ielienam gubiņā, nomaskējamies un gaidām. Un aizmiegam, jo nakts nav gulēta. Paiet laiks, es atveru acis un skatos: man pretī stāv dzērve un skatās. Es klusiņām saprotu, ka nav joki, viņas ir atlidojušas. Tagad viņas nedrīkst nobiedēt. Un viņas sāk dejot. Un tādu deju es uzfilmēju – neiedomājami. No sirds viņas tur izdejojās. To materiālu mēs uzfilmējām, visu krāsaino un visu melnbalto filmu, cauri izmirkuši, slapji. Lūk, un dabūjām to, kas nekad līdz tam nebija uzfilmēts. Un tas ir prologā. Un, kad pirmoreiz to filmu rādīja, visi aplaudēja to dzērvju dēļ, kas tur lēkāja.

RL: (Skatās bildes.) Aizejam pie tās filmas par sievietēm “Sieviete, kuru gaida?”.

Seleckis: Un te ir rinda. Rinda no kinoteātra līdz Krišjāņa Barona ielai.

RL: Un rekur dažas sievietes.

Seleckis: Šitā sieviete – mums bija tāda necieņa! Mēs viņu uzfilmējām, viņai nezinot. Un tad mums bija sirdsapziņas pārmetumi, un pēc filmas nolēmām viņai aiziet pateikt, kas, ko un kā. Mēs noskaidrojām, ka viņa dzīvo Āgenskalna mazmājiņā un ka viņa ir neoficiālais šefs pa to tirgu.

RL: Ā! Ka viņa ir priekšniece visai tai lietai!

Seleckis: Neoficiālā. Mēs paņēmām torti, šņabi, aizgājām visa kompānija un ar viņu izrunājāmies par dzīvi. Un tas ir uzfilmēts.

RL: Kurā vietā tas ir?

Seleckis: Tas ir kafejnīcā pie Āgenskalna tirgus. Mēs viņas biogrāfiju noskaidrojām – ka viņa ir ļoti skaista sieviete bijusi un vēlāk dzīvē samudžinājusies. Un ka viņai ir meita, kuras vārdu mēs nesaucam. Un tad pēc dažiem gadiem mums piezvanīja no traumām un sacīja: pie mums ir jūsu Mērija, ja jūs kaut ko gribat viņai pateikt, tad brauciet pie mums, viņa ir cietusi. Bet mēs nepaspējām. Bet viņi visi zināja, ka tā ir Mērija, pateicoties filmai, viņa bija kļuvusi ļoti populāra.

RL: Izstāsti, ar ko šī sieviete, kurai veltīta visa siena, tev ir īpaša? Kāpēc tu viņai esi tā pieķēries? Pirmkārt, pasaki, ar ko viņa ir īpaša.

Seleckis: Pirmkārt, viņa strādāja pie šitā galda.

RL: Pie šī?

Seleckis: Redzi, kas par lietu. Hronikā ir tā, ka tu kā operatora asistents aizbrauc, uzfilmē sižetiņu, un viņš jāatrāda kolēģiem, priekšniecībai, vai to var izmantot. Bet iesācējiem visādi fēleri gadās. Tad tu ej uz montāžu un prasi, vai nevar šitos brāķus izgriezt ārā. Un šitā meitene ņēma un grieza ārā, un līmēja. Un tā mēs iepazināmies. Un tālāk notiek, kas notiek: strādājām, strādājām, strādājām, kamēr ieskatījāmies un turpinājām strādāt tālāk citādā variantā.

RL: Es par Maiju esmu dzirdējis daudzas leģendas kā par montāžisti, jo viņa varējusi, paskatoties mēmā kadrā uz mutes kustībām vien, saprast, ko saka.

Seleckis: Aptuveni, jā, bet mēs to izmantojam bieži. Starp citu, arī vācu izlūkdienesti to ļoti izmanto. Visi izlūkdienesti. Ka pietiek tikai filmēt, jo vienalga viņi saprot, ko tur saka. Vispār es pateikšu: filmu jau netaisa viens, jo aiz tā stāv liels darbs. Teiksim, Maija tur izdomāja savu montāžas variantu, jo tādā veidā, kā mēs samontējām “Šķērsielu”, tā nebija montēts nekur. Safilmēt jau mēs safilmējām, bet kā to pasniegt? To Maija izdomāja.

RL: Kā tu aprakstītu vārdos šo paņēmienu?

Seleckis: Tā ir tāda dzīves plūsmas organizēšana. Varbūt tādā veidā. Bet, ja tu gribi par Maiju, tad paskaties: te ir tāds mazs valsītis.

RL: Oho, tas ir tad, kad tev bija 85?

Seleckis: Tas ir, kad 50 gadus bijām nodzīvojuši, Zelta kāzas tās ir.

RL: Tas ir kurš gads?

Seleckis: Es nezinu.

RL: Šeit ir rakstīts: “Ivars un Maija Selecki, atzīmējot savas Zelta kāzas.” Tā, tad ejam pie “Šķērsielas”. Kur šitas akmens Šķērsielā stāv?

Seleckis: Kad mēs meklējām tos varoņus, mums no sākuma ideja bija tāda. Pēc tiem juku laikiem, kad varēja kaut ko darīt vairāk, mēs sapratām, ka mums ir varoņi, izcilnieki, mākslinieki, bet mums nav tādu cilvēku, kas stāv zem tiem – kas pašā apakšā. Un sākām gudrot, vai, teiksim, laukos pie zemniekiem varētu tikt. Bet kur tie zemnieki, kur tu meklēsi pa Latviju tos laukus? Sāksim ar Rīgu! Varbūt kādu šķērsielu? Un sākām meklēt to pa Rīgu, un nav, un nav. Tad Tālis – Tālivaldis Margēvičs – atcerējās, ka viņš tanī Šķērsielā kādreiz dzīvojis, Pārdaugavā. Un tad viņš arī pēc filmas nopirka tur īpašumu – tur bija kaut kādas saites – un pārcēlās uz dzīvi tur. Un pie tās mājas viņš uzlika šito akmeni.

RL: Bet kā to ielu sauc?

Seleckis: Šķērsiela. Jā, un tad, kad mēs parādījām Japānā “Šķērsielu”, japāņu skolēni rakstīja atsauksmes. Viņi šausmīgi mīlēja to “Šķērsielu”. Katrā pilsētā ir Šķērsiela.

RL: Katrā pilsētā ir Šķērsiela, bet ne katrā pilsētā ir cilvēki, kas spēj to pamanīt. Tu kaut kur citē savu tēvu, kurš saka: “Turies pie zemes!”

Seleckis: Tava zeme tevi nepievils.

RL: Kā tu, pilsētnieks būdams, turies pie zemes?

Seleckis: Es mīlu filmēt zemniekus. Man patīk skatīties, kā aug, kā attīstās, kā augs pieņem formas. Man ļoti patīk skatīties procesus dabā. Vienkārši es ļoti labi tur jūtos. Darbībā, tās ir filmas. Un, cik vien var, cenšos izprast zemniekus un palīdzēt viņiem, jo tas ir būtiskākais, ko mēs nedrīkstam zaudēt. Turies pie zemes, tā tevi nepievils.

RL: Ko tev vēl tēvs iemācījis, ko tu nes cauri dzīvei?

Seleckis: Ļoti sirsnīgu un demokrātisku attieksmi pret mums kā personībām. Viņš nekad nav lamājies, teicis sliktus vārdus. Bija ļoti saprotošs un iecietīgs. Mūsu ģimene vispār bija ļoti demokrātiska. Mēs bijām četri bērni, un viss kaut kā harmoniski virzījās, neskatoties uz visādām grūtībām. Jo cilvēki bija ļoti iejūtīgi. Mans tēvs ir īsts zemnieks, arī no Latgales. Viņš piedzima ģimenē, kurā bija seši dēli un divas meitas, un visi bija ļoti saticīgi un kaut kā ļoti humāni attiecībās. Tādu ļoti lielu labestību no tēva puses es jutu. Visādos brīžos viņš kaut kā tā nemanāmi darīja tā, lai mums nebūtu jācieš.

RL: Un galvenā mācība, ko tev ir iedevusi mamma?

Seleckis: Pirmkārt, kā mēs jau noskaidrojām, viņa man iemācīja ieskatīties grāmatu koferī. Tas ir lielākais ieguvums, jo, ja viņa to nebūtu izdarījusi... Bija tie seši punkti, kurus es nepaspēju izstāstīt. Ja katrs no viņiem būtu ar mīnusa zīmi, es te nesēdētu.

RL: Nu tad izstāsti. Seši punkti.

Seleckis: Pirmais punkts bija grāmata. Otrais bija, kad man uzdāvināja fotoaparātu. Trešais punkts bija, kad es nonācu fakultātē. Ceturtais punkts, kad es nonācu studijā, un studijā bija tāda lieta: es nostaipīju kastītes tur sešus mēnešus...

RL: Bez maksas.

Seleckis: Bez maksas. Mājās, protams, nebija priecīgi, bet nebija ļauni. Pienāca 1958. gada marta mēnesis, man kadru daļa pateica: pardon, mēs tevi nevaram pieņemt, tu neesi aizbraucis strādāt tur, kur tev bija jāstrādā. Un es sapratu, ka beigas, cauri. Un tad man ieteica: paklau, bet varbūt aizej uz to Lauksaimniecības ministrijas kadru daļu, aprunājies, un varbūt tur sapratīs, ka tev jāmācās un ka tu gribi? Un pēc ilgas šaubīšanās es aizgāju uz to ministriju. Es biju ļoti gatavojies. Aizgāju agri no rīta, un ministrijā bija tikai sekretāre. Viņa vārīja kafiju un piedāvāja arī man, un gribēja, lai es stāstu anekdotes, un tā. Bet es viņai prasu: vai ministrs ir atnācis? Viņš nav. Es saku: “Kas tas ministrs ir? Kas viņš ir par cilvēku? Man ir tāda situācija...” Un izstāstu šo idiotisko situāciju, kādā esmu nokļuvis. Un tad, kad es visu to esmu izstāstījis, atskan balss: “Nāciet iekšā!” Izrādās, ka tas ministrs ir dzirdējis visu manu stāstu. Un teica: “Ziniet, mācieties!” Ja es nebūtu to viņai izstāstījis un pirms tam stāstījis anekdotes, es nebūtu dabūjis to atļauju.

RL: Tas ir ceturtais pagrieziens. Un piektais un sestais pagrieziens tavā dzīvē?

Seleckis: Tas, ka es aizbraucu uz Maskavu. Kā es varēju uzzināt Rīgā, ka tur ir atvērta tāda nodaļa? Un arī lielākais krahs – filma “Ceļamaize”², kur mēs par Pelšes referātu sūdzību uzrakstījām. Mēs palikām dzīvi, un, ja nebūtu tas, mēs arī nebūtu varējuši uztaisīt filmu “Gada reportāža”, kas dabūja Valsts prēmiju. Tas, ka mēs uzrakstījām Kremlim sūdzību un atbrauca komisija, – tas visus pārliecināja, ka šitie jaunie cilvēki ir nopietni, un tie krokodili mums izbrīvēja dzīves telpu.

RL: Pēdējie divi jautājumi. Kas ir sieviete?

Seleckis: Tā ir liela mīkla. Mēs uztaisījām veselu filmu par sievieti un sapratām... Mums nav dota iespēja viņu saprast. Viņa ir absolūti cita sistēma, cita domāšanas sistēma. Kamēr ir divreiz divi, viss ir skaidrs. Tiklīdz mēs sākam runāt par abstraktām lietām vai par jūtām, sākas tāda lieta, ka viņa vīrieša vārdus saprot citādi. Un vīrietis sievietes vārdus saprot citādi. Nav skaidra viņas izpratne. Mēs nevaram ar viņu saprasties, jo viņa saprot citādi. Pilnīgi cita sistēmas konstrukcija. Tik daudzas programmas, kas ir iekšā sievietei, neviens vīrietis nevar iedomāties.

RL: Tu esi vairāk nekā 60 gadus nodzīvojis ar vienu un to pašu sievieti. Ko tu zini par sievietēm? Sievietes ir ļoti dažādas.

Seleckis: Es taisīju par viņām filmu, un tad man bija darīšana ar ļoti daudzām sievietēm, pētnieciskos nolūkos. Es biju koncentrējies uz to, lai viņas saprastu, saprastu, kā viņas domā. Un ne velna nevar saprast. Jo vairāk runā, jo lielāks skandāls. Labāk klusēt. Nekad nevajag strīdēties. Jo tu vairāk runā, jo tas vairāk saasinās, jo viņa nesaprot, ka tu nesaproti, ka viņa nesaprot.

RL: Kas ir pats svarīgākais, ko tu dzīvē esi sapratis? Es pieņemu, ka pats svarīgākais, ko tu dzīvē neesi sapratis, ir sieviete.

Seleckis: Pats svarīgākais, ko es esmu sapratis un visiem novēlu, ir neapstāties procesā. Nekādā gadījumā. Ja tev skolā neiet, ja tev ir divnieki, trijnieki un tu knapi velcies, neapstājies procesā. Jo pieredze liecina, ka pēc gadiem kaut kas noklikšķ un tu kļūsti cits cilvēks. Ja tu pārtrauc procesu, tu nolem sevi atpalicībai. Nekādā gadījumā nevajag pārstāt mācīties.

RL: Bet ja pēkšņi jāiet no skolas prom tāpēc, ka pēdējā klasē ir ieņemts bērns? Ko tad darīt?

Seleckis: Vienalga mācības jāturpina, kaut vai pēc tā bērna, nedrīkst apstādināt procesu, jo tu nezini, kā un ko. Cilvēki ir bijuši ļoti dažādi. Ir tādi, kas līdz 11 gadu vecumam nerunā, bet pēc tam sāk runāt un izrādās – ģēniji. Saproti, katram tā smadzene uzbūvēta citādāk. Procesu nedrīkst pārtraukt, jo tu nezini, kurā brīdī noklikšķēs. Ja es nebūtu tās grāmatas lasījis, es nebūtu gribējis kļūt par vēsturnieku un nekas nebūtu izmainījies. Šie pieci klikšķi – tas ir tikai tāpēc, ka es neesmu apstājies procesā.