Es pats nezinu, kāpēc taisu filmas. Jūs zināt?

Šī kinorežisoru Frica Langa un Žana Lika Godāra saruna notika 1964. gadā, tas ir, gadu pēc tam, kad abi kopā bija beiguši strādāt pie filmas “Nicinājums”. Langam tobrīd bija 73, Godāram – 34 gadi. Saruna tika filmēta, un režisors Andrē Labarts uz tās pamata izveidoja 60 minūšu TV dokumentālo filmu populārajam seriālam “Cinéastes de notre temps” (“Mūsdienu kinorežisori”). Filma tika pirmizrādīta 1967. gadā un pieejama YouTube.

Žans Liks Godārs: Jūsu vārds ir Frics Langs, un mani sauc Žans Liks Godārs. Jūs esat uzņēmis daudz vairāk filmu nekā es. Pieļauju, ka jūs zināt, cik jums to ir.

Frics Langs: Nē, nezinu. Bet es zinu, ka jūs zināt…

Godārs: Zinu gan.

Langs: …jūs par mani un manām filmām zināt daudz vairāk nekā es.

Godārs: Jums ir 42 filmas..

Langs: Ak Dievs! Pārāk daudz.

Godārs: Un šajās 42 filmās jūs esat pievērsies daudzām dažādām tēmām un svarīgiem satricinājumiem Eiropas un Amerikas vēsturē. Tomēr šodien es gribētu… Ja kāds, kurš tik labi nezina kino un nepazīst jūs, vaicātu jums, Fricam Langam: “Kā jūs definētu cilvēku? Un vēl konkrētāk – režisoru?” Vai viņš ir strādnieks vai mākslinieks? Kāds ir cilvēks, kurš reizē ir arī režisors? Kādas īpašas pazīmes viņam piemīt?

Langs: Jūs jau zināt, ka man nepatīk vārds “mākslinieks”. Ko tas vispār nozīmē? Tas ir cilvēks, kurš daudz strādā un kurš labi prot savu darbu. Manuprāt, labs ķirurgs ir mākslinieks. Es esmu cilvēks, kurš daudz strādā un kuram patīk savs darbs. Jāatzīst, pat ļoti patīk. Tas arī viss.

Godārs: Es gan to redzu mazliet citādi: es tomēr domāju, ka Van Gogs bija mazliet svarīgāks par galdnieku, kas izgatavoja molbertu, uz kura viņš gleznoja, kaut arī tas bija ļoti labs molberts.

Langs: Jums, protams, ir pilnīga taisnība. Tas ir neparasts piemērs, bet ļoti labs. Kas zina, varbūt man nav taisnība, varbūt es kļūdos. Bet, klau, jūs zināt…

Godārs: Vai jūs sevi labprātāk uzskatāt par galdnieku vai par mākslinieku?

Langs: Nē, par galdnieku ne. Es sevi uzskatu par strādnieku.

Godārs: Par strādnieku? Bet visi taču domā, ka kino neviens nestrādā, kaut gan…

Langs: Jā, skatītāji domā, ka filmas rodas pašas no sevis. Ka tā ir izklaide. Viņi nezina, ka tas ir ļoti, ļoti smags darbs. Ziniet, man liekas, ka man un jums ir kaut kas kopā – franciski tā saka?

Godārs: Kaut kas kopīgs.

Langs: Kopīgs. Es domāju, ka jūs esat romantiķis. Un es arī. Bet neesmu drošs, vai šajos laikos ir labi būt romantiķim.

Godārs: Šajos laikos, man liekas, tas ir slikti.

Langs: Kāpēc?

Godārs: Tāpēc, ka būt romantiķim ir sentimentāli.

Langs: Nē, es jums teikšu, tas nav sentimentāli, it nemaz ne. Es domāju, ja cilvēks nav romantisks, ja viņš ir ciets kā smagā tehnika, tad viņš neko nevar pateikt.

Godārs: Tā ir, tehnika nav romantiska.

Langs: Jā, it nemaz ne. Es negribu skatīties uz pasauli kā mašīna, kā kaut kāds automāts. Un ir vēl viena lieta... Jūs pirmīt jautājāt, kāds, pēc manām domām, ir režisors. Es domāju, ka režisoram ir jābūt mazliet (aizdomājas un sit knipjus)… psychoanalyst.

Godārs: Psihoanalītiķim.

Langs: Jā, psihoanalītiķim. Viņam jāvar palīst aktierim zem ādas. Viņam jāzina, kāpēc cilvēki scenārijā dara to, ko viņi dara. Tāpēc uzskatu, ka viņam jābūt psihoanalītiķim. Kad man reiz par šo jau vaicāja, man ienāca prātā ideja, no kuras vairs netieku vaļā. Kāds cilvēks man teica: “Es ļoti labi zinu, ko jūs centāties panākt un kas jums bija prātā, taisot “M”.”

Godārs: Tiešām?

Langs: Un es viņam jautāju: kā jūs to varat zināt? Viņš man kaut ko atbildēja, es vairs nezinu, ko… Uz ko es atbildēju, ka tas ir stulbums. Bet pēc tam es sāku domāt. Varbūt visās mūsu filmās ir mūsu sirds un iekāres un viss, ko mēs mīlam vai pieviļam… Ja kādu dienu atradīsies cilvēks, kurš spēs mūs – mani un jūs – izanalizēt, varbūt viņš to sapratīs. Es pats nezinu, kāpēc taisu filmas. Jūs zināt?

Godārs: Nē.

Langs: Manuprāt, šis cilvēks sapratīs, kāpēc mēs to darām. Bet uzskatu, ka režisoram jābūt arī psihoanalītiķim.

Godārs: Ir kāda lieta, kas mani nebeidz pārsteigt, ja drīkst jūs tā saukt, vecākos režisoros.

Langs: Kādos režisoros?

Godārs: Vecos režisoros.

Langs: Ā, dinozauros – tos sauc par dinozauriem.

Godārs: Arī Abelā Gansā un Renuārā mani visvairāk pārsteidz tas, cik jūs esat neticami jauneklīgi. Tas, ka jūs joprojām interesē, kā dažādas lietas rodas vai parādās pirmo reizi, jūs joprojām interesē viss jaunais. Vai domājat, ka…

Langs: Ziniet, es domāju, ka mūsu profesija… kino ir ne tikai šī gadsimta māksla, bet arī māksla jauniem cilvēkiem.

Godārs: Tā ir vairāk jaunu cilvēku māksla? Es arī tā domāju.

Langs: Es jums kaut ko pastāstīšu. Ir kāda lieta, par ko daudz esmu domājis… Es par to uzrakstīju scenāriju, bet neesmu to uzfilmējis. To sauca… Es nezinu, kā to sauca, man piemirsies… Es mēģināju… to remember, what is remember?

Godārs: Atcerēties.

Langs: Atcerēties savu jaunību, bet man tas neizdevās. Es gribēju salīdzināt savu un mūsdienu jaunību. Jo man šķiet… Man liekas, ka mēs pašlaik dzīvojam daudz ātrāk, un, domājot par mēmā kino laiku, tas bija daudz lēnāks.

Godārs: Tieši tā.

Langs: Filmas, kuras mēs veidojām pirms 30 gadiem – tagad runā dinozaurs – 1919., 1918. gadā, tātad tomēr pirms 40–50 gadiem, bija daudz lēnākas. Kopš dzīve sāka iet arvien ātrāk un ātrāk, arī mūsu filmas kļuva…

Godārs: Straujākas.

Langs: Jā, straujākas. Un arī jauniešu dzīve, manuprāt, ir daudz straujāka nekā mūsu jaunībā. Es jums ko pateikšu… Kā jau teicu… no tiem, kuri mēs tolaik sākām strādāt šajā jaunajā virzienā, nav palicis gandrīz neviens…

Godārs: Kā nu ne, ir Dreiers, Abels Ganss un jūs.

Langs: Jā, un mēs nelietojām vārdus atšķirībā no jums.

Godārs: Jūs nelietojāt runu.

Langs: Jā, runu. Domāju, ka mums bija daudz vieglāk nekā jums. Tajā laikā mēs tikai sākām pētīt šo lauku, un mums nebija filmu pasūtītāju, kuri liek pabeigt filmu pēc četrām nedēļām vai tamlīdzīgi. Un tolaik mēs varējām nopelnīt daudz naudas, taisot filmas. Man toreiz likās, ka filmas ir kā svaigi ceptas maizītes: tās labi smaržo un ir domātas tūlītējam patēriņam – šodien, pēc nedēļas, pusgada vai gada. Es nezinu, kā ir mūsdienās.

Godārs: Bet filma taču saglabājas ilgu laiku, tā ir kas vairāk par smalkmaizīti.

Langs: Protams, es vienīgi uzskatu, ka tikai laiks un skatītāji nosaka, vai kāda filma saglabāsies nākotnē – kā Abela Gansa “Napoleons”.

Godārs: Jā, es domāju, ka Abela Gansa “Napoleons” paliks.

Langs: Tas ir mākslas darbs. Bet cik daudz tādu filmu jūs zināt? Cik ir tādu filmu, kuras joprojām var rādīt un kuras publika joprojām ir gatava skatīties?

Godārs: Varbūt tādu nemaz nav. Ja runājam par Abelu Gansu, Dreieru un jums, tad no Dreiera tāda, iespējams, ir “Žannas d’Arkas ciešanas”.

Langs: “Žannas d’Arkas ciešanas” un varbūt vēl “Vampīrs”.

Godārs: Un no jūsējām, man liekas, “M”. Kā jums pašam šķiet?

Langs: Jā, protams, es uzskatu tāpat. Man liekas, ka “M” ir dokumentālā filma. Klau, jūs uzvedaties kā mazs bērns.

Godārs: Tā ir, es esmu mazs bērns. Un maziem bērniem vienmēr sadod pērienu. Viņus vienmēr par kaut ko soda.

Langs: Ak nē, kāpēc gan?

Godārs: Tā taču ir. Vai tāpēc kino ir jaunības māksla?

Langs: Jūs esat romantiķis.

Godārs: Bet, ja pieņemam, ka kino ir jaunības māksla, varbūt tas ir tāpēc, ka jaunībā mūs visādi mēģina ietramdīt. Kā tas ir vāciski?

Langs: Es nezinu.

Godārs: Pret jaunajiem izturas daudz neiecietīgāk. Tieši tāpēc gribēju jums pajautāt, kā mums vajadzētu reaģēt uz… es pat neteiktu cenzūru… es lietošu vēl smagāku vārdu – uz tirāniju. Vai mums vajadzētu, tāpat kā bērniem, visu lauzt un plēst vai, gluži otrādi, apvest to ap stūri?

Langs: Es par bērniem neko nezinu.

Godārs: Bet par tirāniju taču zināt?

Langs: Protams, pret tirāniju vienmēr jācīnās. Bet, tā kā jūs pieminējāt cenzūru, mani interesē viena lieta… Es nezinu, vai tā ir taisnība… Taču man kāds ir teicis… Es vienmēr esmu bijis cenzūras pretinieks. Es uztaisīju filmu “Woman in the Window”.

Godārs: “Sieviete logā”.

Langs: Jā, “Sieviete logā”. Un tur bija tāda aina, kurā sieviete... tas vispār bija sapnis.

Godārs: Jā, sapnis.

Langs: Tajā sieviete mēģina noindēt vīrieti. Un Amerikā šī aina tika izgriezta – tas ir, nevis Amerikā, bet Oregonas pavalstī, jo tur bija vairāki gadījumi, kad sieviete bija mēģinājusi noindēt savu partneri. Tur mūs mazliet cenzēja. Bet esmu dzirdējis, ka jūs ar to saskaraties bieži. Vai tā ir taisnība, ka Francijā – un jūs zināt, cik ļoti man patīk Francija, – nedrīkst rādīt politiķus vai policistus, kas ņem naudu?

Godārs: Ā, to laikam nedrīkst gan.

Langs: Kāpēc ne?

Godārs: Šis ir ļoti interesanti. Francijā var taisīt daudz ko… Domāju, ka trīs ceturtdaļas filmu, kuras uzņemu Francijā, es nevarētu uzņemt Krievijā vai Amerikā. Bet ir dažas, kuras es varētu taisīt Amerikā un Krievijā, bet ne Francijā. Piemēram, Francijā nevar taisīt kara filmas.

Langs: Kāpēc ne? Tāpēc, ka ģenerāļiem vienmēr taisnība?

Godārs: Nedrīkst rādīt, ka kapteinis vai ģenerālis kļūdās.

Langs: Nedrīkst?

Godārs: Jā. Piemēram, filmu par Francijas atbrīvošanu…

Langs: Cik savādi.

Godārs: Joprojām nav īsti uzņemta neviena filma... ne par atbrīvošanu, ne okupāciju, jo... es pat nezinu. Jo franču skatītāji un varas orgāni reaģē ļoti… Viņiem nepatīk dokumentālās filmas. Mākslas filmās drīkst. Francijā nedrīkst rādīt valsts prezidentu filmā, turpretim ASV ir daudz aktieru, kas spēlējuši Kenediju vai Eizenhaueru.

Langs: Bet, klau, jūs teicāt, ka viņiem nepatīk dokumentālās filmas. Bet es uzskatu, ka filmai, kas uzņemta šajā laikā, kurā mēs dzīvojam vai esam dzīvojuši, ir jābūt dokumentālai. Tā ir spiesta būt dokumentāla.

Godārs: Ja tā ir laba filma, tai jābūt dokumentālai. Pašlaik Parīzē mēs nevaram uzņemt noteikta veida filmas. Ja tomēr mēs tās taisām, jau iepriekš zināms, ka būs daudz nepatikšanu. Es, piemēram, gribu uztaisīt filmu par studentiem.

Langs: Un?

Godārs: Tie ir 18, 19 gadus veci jaunieši, kurus viss interesē, jo sevišķi politika… un līdz ar to…

Langs: Bet par to ir svarīgi runāt…

Godārs: Jā, bet mēs nedrīkstam. Piemēram, nedrīkst taisīt filmas par ostas strādniekiem, tādas kā “On the Waterfront” Amerikā. Mēs nedrīkstam, jo tā tas vienkārši ir. Šie ir tikai daži piemēri.

Langs: Es jums ko pateikšu. Arī Holivudā mums bija cenzūra, taču mēs varējām sarunāties ar šiem cilvēkiem.

Godārs: Tas ir labāk, jo šeit...

Langs: Vai šeit var ar viņiem runāt?

Godārs: Nē, nevar.

Langs: Nevar… Kas tie ir par cilvēkiem, kas cenzē? Tā ir cilvēku grupa?

Godārs: Jā, kaut kāda cilvēku grupa. Mēs viņus nepazīstam.

Langs: Ziniet, agrāk katru reizi, kad uzņēmu filmu un man bija jāiet caur cenzūru, es jutos nevis kā cilvēks, kas kaut ko paveicis – kopā ar kolēģiem uztaisījis vai vismaz mēģinājis radīt kaut ko labu –, bet gan kā mazs puika, kurš sadarījis blēņās un tagad gaida, ka viņu…

Godārs: Es domāju, tas ir tāpēc, ka cenzūra, līdzīgi kā skatītāji, neskatās filmas ar sirdi, bet gan… kā kāds reiz teica…

Langs: Ak, romantiķi… Jā, sirds ir svarīga. Tur jums pilnīga taisnība.

Godārs: Producents Karlo Ponti reiz pateica ko tādu, kas man spilgti iespiedies atmiņā. Viņš teica: “Publika skatās filmas nevis ar acīm, bet ar vēderu.” Vai jūs tam piekrītat?

Langs: “Ko vēders par to teiks?” Man šķiet, ka es saprotu, kā viņš to domā. Tomēr tas ir daudz sarežģītāk. Nedomāju, ka skatītāji apzinās, vai skatās filmu ar sirdi vai ar vēderu. Bet viņi ļoti, ļoti labi spēj novērtēt, vai filma ir laba vai nav. Es uzticos skatītājiem. Gribu teikt, ka… es strādāju skatītājiem, proti, man kino ir māksla, kas paredzēta plašai publikai. Ja es neticētu, ka publika spēj filmu adekvāti novērtēt, man nebūtu tiesību taisīt kino.

Godārs: Bet, piemēram, jūs uztaisāt filmu, kura, pēc jūsu domām, paredzēta plašai publikai, bet viņiem tā nepatīk. Tomēr jums liekas… ka filma nav slikta. Vai jūs to mainīsiet?

Langs: Mainīšu filmu vai sevi?

Godārs: Nē, filmu.

Langs: Nē, nē, nekādā gadījumā. Varbūt man nebija taisnība, es, iespējams, kļūdījos. Bet kopumā – un tas varbūt izklausīsies mazliet… kā bija tas vārds…

Godārs: Augstprātīgi.

Langs: Jā, izklausīsies augstprātīgi, taču man nekad nav gadījies tas, ko Amerikā sauc par flop, tas nozīmē…

Godārs: Neveiksme.

Langs: Jā, man nav bijis neveiksmīgu filmu. Esmu sapratis, ka tās filmas, kuras man pašam pēc uztaisīšanas nepatīk, tālāk dzīvo pašas savu dzīvi, un pēc 10 vai 12 gadiem es tās noskatos vēlreiz un konstatēju, ka nav tik slikti, kā likās.

Godārs: Kad mēs pirms sešiem vai septiņiem mēnešiem tikāmies Kannās, jūs nezinājāt, vai vēl uzņemsiet kādu savu pēdējo filmu. Bet šobrīd izskatās, ka jūs to gribētu darīt. Vai tā ir?

Langs: Man teikt patiesību?

Godārs: Jā, vismaz pēc iespējas ticamāko versiju.

Langs: Dārgais draugs, man jāsaka tā. Kad cilvēks kļūst vecāks, neatkarīgi no profesijas, – kā jau mēs tikko runājām, viņš baidās pazaudēt saikni ar jaunatni. Es arī no tā baidījos. Es negribēju vairs taisīt filmas. Jūs zināt, ka priecājos, ka varu strādāt kopā ar jums kā aktieris filmā “Nicinājums”… un tobrīd man šķita: nu lūk, tās ir beigas. Bet tad… pagāja trīs četras nedēļas, un mēs ar Cinémathèque Française aizbraucām uz Šajo, kur man pienāca klāt daži jaunieši, meitenes un puiši, un teica: “Langa kungs, jūsu filmas mums sniedz tik daudz prieka, tādu baudu. Mēs no jums esam tik daudz mācījušies. Lūdzu, taisiet vēl.” Tas mani ļoti aizkustināja, un es domāju, ka taisīšu vēl vienu filmu.

Godārs: Kā to sauks?

Langs: Domāju, ka tā sauksies “Death of a Career Girl”. Tā būs par meiteni, kura mirst tāpēc, ka domā tikai par savu karjeru un aizmirst…

Godārs: Un nāve viņai būs tāds kā sods?

Langs: Nē, viņa būs dzīvā mirone. Bet, nē, nerunāsim labāk par to, es esmu māņticīgs.

Godārs: Labi, labi.

Langs: Bet mēs iesākām kaut ko runāt par mums, vecajiem “dinozauriem”. Kad sākām strādāt mēmajā kino, mums, kā jau teicu, nebija runas, mums bija tikai darbība, vai ne? Bet, strādājot kopā ar jums, es pamanīju kādu lielu atšķirību, kura, manuprāt, ir svarīga, un es uzskatu, ka jums ir taisnība… Es runāju par autoavārijas ainu.

Godārs: Autoavāriju, kurā Palanss un Bardo…

Langs: …iet bojā. Es visdrīzāk būtu rādījis, kā viņi brauc mašīnā, kā bilde mainās arvien ātrāk un ātrāk un tad varbūt kaut kas notiek ar riteņiem vai ieklemmējas stūre, – es katrā ziņā rādītu negadījumu. Bet jūs to nedarāt. Jūs viņus parādījāt jau mirušus, iespiestus starp divām kravas automašīnām. Jums sekas bija daudz svarīgākas par pašu negadījumu.

Godārs: Tā ir.

Langs: Un tas man liekas ļoti interesanti, ļoti svarīgi. Tas ir, ja mēģina salīdzināt, kā man to lūdza darīt, kad mēs strādājām kopā.

Godārs: Jā, man saka, ka es daudz improvizēju. Vai jums arī tā likās? Jo, kad es skatos tādas jūsu filmas kā, piemēram, “Zirnekļi”, es saprotu, ka daudz ko no tā, ko šobrīd daru, jūs esat darījis jau pirms 30 gadiem.

Langs: Gandrīz kā…

Godārs: Kā jaunais vilnis.

Langs: Man prieks, ka jūs tā sakāt. Jo man arī tā liekas. Es gan neesmu skatījies šīs filmas 30, 40 gadus… tāpēc labāk par tām nerunāsim. Parunāsim par to, ka starp mani un jums ir kāda būtiska atšķirība. Jūs strādājat ar citu metodi: jums patīk improvizēt, bet man ne. Es tomēr uzskatu, ka režisoram jābūt, kā saka, radītājam. Uzskatu, ka režisors… jebkurā gadījumā režisoram nevajadzētu runāt, nevajadzētu rakstīt. Visu, kas sakāms, viņam jāspēj pateikt ar filmu, kuru viņš taisa. Ja režisoram vajag vārdus, ja viņam vajag rakstiski paskaidrot, ko viņš vēlas pateikt, tad, manuprāt, tā nav laba filma vai tas nav īsts režisors. Režisors, kurš aktierim saka: “Nāc, apstājies šajās durvīs, norunā tekstu un tad dari to un to, bet dialoga beigās apstājies tur,” – manā ieskatā tāds režisors ir tikai traffic… kā to sauc…

Godārs: Satiksmes regulētājs?

Langs: Jā, satiksmes policists. Tas nav nekāds režisors. Es jums parādīšu, pagaidiet, kur es to noliku… Parasti, kad sāku strādāt… kad man ir scenārijs… Teiksim, man ir šāda aina. Mākslinieks ir uztaisījis šādu istabu. (Zīmē.) Nē, tā neizskatās labi… Tai būs četras sienas – šādi. Un, teiksim… vīrietis sēž pie rakstāmgalda. Šeit būs rakstāmgalds, un te jābūt logam. Lūk, šāda situācija. Viņš sēž te. Bet šeit mākslinieks ierīkojis durvis. Šajā ainā vīrietim, kurš sēž pie galda, ir jāpieceļas un jāiziet pa šīm durvīm, taču tas aizņemtu ļoti daudz laika un es negribu to waste…

Godārs: Gaidīt, šķērdēt…

Langs: Es negribu šķērdēt laiku. Tāpēc man vajag, lai tu tās durvis noliec šeit un viņš var iziet pa tām. Bet tagad es esmu filmēšanas laukumā – apsēžos un, manuprāt, pilnīgi pretēji jums, paskatos scenārijā un saku: “Tā, mēs sāksim filmēt kadru šeit.” Vīrietis tur sēž un raksta, loga gaisma krīt no pareizās puses, un tad viņš paskatās uz kādu, kas ienāk no šīs puses. Tā pēc tagad es uzzīmēšu: viņš dodas uz to pusi, kamera pagriežas atpakaļ, un, kad viņš sastop sievieti, kamera atrodas šeit. Šādi visu uzzīmējot, es zinu, kur man ir jāliek… kā saka tracks?

Godārs: Sliedes.

Langs: Jā, sliedes. Un vēl viena lieta: es nefilmēju konsekutīvi.

Godārs: Ievērojot secību.

Langs: Es saku operatoram, lai viņš nofilmē visus kadrus, kas ir uz šo pusi. Bet kadrus, kas jāfilmē uz citu pusi, es atstāju.

Godārs: Tos jūs filmējat vēlāk.

Langs: Jā, es izdaru visu, kas darāms šeit, un tad filmēju no otras puses. Man šķiet, ka tādā veidā es ietaupu laiku. Atnākot uz studiju, es vienmēr skaidri zinu, ko darīšu.

Godārs: Jo jūs precīzi zināt, kā tai ainai jāizskatās?

Langs: Jā, taču tas nenozīmē, ka es nekad neko nemainu. Tas gan nenotiek bieži.

Godārs: Jūs mēdzat kaut ko izmainīt savā iecerē?

Langs: Ieceri es nemainu, bet reizēm gadās atrast kādu labāku risinājumu… Teiksim, ja aktieris nespēj precīzi norunāt tekstu, tad ir jādara kaut kā citādi. Taču es gribētu, lai jūs man paskaidrojat vienu tādu lietu…

Godārs: Es nevarētu izdomāt, vai gribu, lai galds stāv tur vai tur.

Langs: Kā tā?

Godārs: Nezinu. Man jāredz viss kopā – galds, krēsls, durvis.

Langs: Nē, nu klau, vai zināt, kā ir…

Godārs: Ja durvis atrodas tajā pusē, es arī negribētu tērēt laiku. Un, kā jau teicu, es nevaru mainīt durvju atrašanās vietu. Man vajag, lai filmēšanas vietā viss jau ir – sienas, durvis. Un, ja tās tur ir, es nevaru to mainīt.

Langs: Bet paklau…

Godārs: Es varu mainīt cilvēkus vai, ja man nepatīk durvis, es meklēju citu dzīvokli citā rajonā.

Langs: Jā, es saprotu.

Godārs: Jūs taču atceraties dzīvokli Romā, kur mēs filmējām “Nicinājumu”?

Langs: Te nu gan man jāsaka: kad es redzēju to ainu, teikšu godīgi… Es zinu, ka šajā gadījumā jūs improvizējāt, tomēr uzskatu, ka tā aina ir izcila.

Godārs: Nu nē, piemēram…

Langs: Kuš, es tagad runāju. Manuprāt, tā ir viena no labākajām ainām, ko esmu redzējis. Un jūs zināt, ka es necenšos glaimot.

Godārs: Jā, jā.

Langs: Bet tiešām. Es uzskatu, ka jūs esat... labi, ko niekus, jūs zināt, ko es par jums domāju… Bet šajā ainā es sapratu, kādēļ jūs reizēm improvizējat. Jums vienmēr ir skaidra kopējā vīzija. Tikai kāpēc tā ir vajadzīga? Viss jau nemaz nav jāpārzina. Tieši to es nesaprotu.

Godārs: Varbūt mani vairāk interesē kopējais, nevis atsevišķais.

Langs: Jā, nu, es domāju… mēs par to varētu runāt caurām naktīm. Kad uzņemu filmu, es redzu kopējo ainu – redzu visu un cenšos nofilmēt katru ainu tā, lai simt ainas vēlāk… Šeit iesāku vienu ideju, un šeit tā sasniedz kulmināciju (zīmē). Bet improvizējot…

Godārs: Jā, tas gan.

Langs: …to ir grūti izdarīt.

Godārs: Jā, var iznākt slikti.

Langs: Es jau nesaku, ka labāk darīt tā, kā es daru.

Godārs: Bet varbūt… Mana sākotnējā pozīcija ir vairāk dokumentāla, bet jums ir vairāk mākslas filmas skatījums. Un tad vajag tos abus samaisīt kopā.

Langs: Domāju, ka jums taisnība.

Godārs: Pirms brīža mēs kritizējām Franciju, taču ir viena laba lieta…

Langs: Es zinu, ko jūs teiksiet. Tā ir vienīgā valsts, kur režisoriem ir autortiesības.

Godārs: Es nezinu, vai tās ir autortiesības, bet tā ir vienīgā vieta, kur režisoru atzīst par filmas autoru.

Langs: Jā, zinu, un tas ir brīnišķīgi.

Godārs: Nekur citur tā nav.

Langs: Sponsori un izplatītāji izgriež veselas ainas, un režisors tur neko nevar padarīt. Tā notiek gan Amerikā, gan Anglijā, gan Vācijā. Man kādas divas vai trīs filmas tā izgraizīja – tieši tās ainas, kuru dēļ es vispār šīs filmas taisīju. Un neko tur nevar darīt.

^***

Godārs: Kāpēc mūsdienās joprojām vajadzīgs kino? Kāpēc taisīt filmas?

Langs: Tas jādara tāpēc, ka tas ir romantiski. Tāpēc to vajag. Bet es jums ko teikšu. Man nav nekas pret… entertainment.

Godārs: Izklaidi.

Langs: Jā, izklaidi – man nekas nav pret to. Bet, noskatoties vienu masu auditorijai taisītu filmu, esmu redzējis tās visas. Man nav iemesla skatīties, teiksim, “Kleopatru” vai kaut ko tamlīdzīgu – šīs filmas taču ne ar ko neatšķiras, vai ne? Bet mūsdienīgam kino, manuprāt, jābūt kritiskam, tam jānorāda uz kādu problēmu, tam jābūt par tēmu, kas interesē jaunatni. Es bieži uzdodu sev jautājumu: kādai ir jābūt labai filmai? Es nezinu. Man laba filma ir tāda, kuru es gribu redzēt vēl vienu, divas, trīs reizes. Bieži esmu teicis, ka filmai neapšaubāmi jābūt izklaidējošai, taču tai jābūt ar kādu vēstījumu, tai ir kaut kas jākritizē, teiksim tā. Cilvēki mēdz runāt par tām filmām, kuras pēc noskatīšanās raisa diskusijas, un viņi iet tās skatīties otru un trešo reizi. Tas ir ļoti svarīgi. Bet es arī atzīšos, ka bieži vien ir ļoti grūti… Ja neiebilstat, es parunāšu par vienu no savām filmām – par filmu “M”. Man šķiet, ka šajā gadījumā man fortunately… ļoti paveicās, jo es sasniedzu dažādus auditorijas slāņus. Vienus, teiksim, interesēja noziedznieka izsekošana, otrus – tas, kā parādīts policijas darbs, trešos – un tas mūsdienās ir ļoti svarīgi – diskusija par augstāko soda mēru, un last not least: ļoti svarīga doma šajā filmā ir tāda, ka mums jāpieskata savi bērni daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Bet tagad es jums vēl ko pateikšu. Daudzi sponsori iebilst pret filmām, kurās tiek aplūkotas problēmas, viņi grib tikai entertainment.

Godārs: Izklaidi.

Langs: Jā, viņi atbalsta izklaidi. Es arī uzskatu, ka cilvēkiem, kas strādā smagu darbu, neapšaubāmi vajadzīga izklaide, bet, ja mēs tajā pašā laikā varam pieskarties arī kādai tēmai, kura viņiem ir svarīga, viņi par to runās un teiks: “Ejam vēlreiz uz kino.” Un viņi ies to skatīties otrreiz un pirks biļeti otro un trešo reizi. Viena lieta man vienmēr likusies interesanta… Vai Francijā zina, ko nozīmē box office? Tā ir nauda, kas ir kasē.

Godārs: Jā, ieņēmumi.

Langs: Ieņēmumi. Tātad, kad sponsors…

Godārs: Man arī ienākumi ir svarīgi.

Langs: Jā, man arī. Bet sponsors, skatoties uz kases ieņēmumiem, saka: “Es zaudēju naudu, es atpelnu ieguldīto vai nopelnu.” Kad es skatos uz ienākumiem, es ļoti priecājos, ja esam daudz nopelnījuši, bet tas primāri nav naudas dēļ: es priecājos tāpēc, ka daudz naudas nozīmē, ka…

Godārs: …daudzi to filmu ir redzējuši.

Langs: Jā, kā to sauc…

Godārs: Esat sasniedzis…

Langs: Jā, es esmu sasniedzis vēlamo auditoriju, esmu pieskāries viņiem ar savām idejām. Ja skatītāju nav daudz, tad… esmu uztaisījis filmu, kas skatītāju nav skārusi.

Godārs: Bet vai vajag pieskarties?

Langs: Vienmēr vajag pieskarties sirdij, romantiķi.

Godārs: Bet tagad labāk pieskaramies pie koka, lai mums izdodas nākamās filmas.

Epilogs

Godārs: Šī saruna ierakstīta Parīzē 1964. gada novembrī. Hauards Vernons, viens no galvenajiem lomu atveidotājiem Langa pēdējo gadu filmās, kopš tā laika vienmēr viņam bijis tuvs un uzticams draugs. Viņš bija klāt arī šajā intervijā un pastāstīja, ar kādu rūpību un uzmanību pret detaļām Frics Langs tai bija gatavojies.

Vernons: Viņš šo interviju uztvēra ārkārtīgi nopietni. Viņam – saprāta robežās – tas bija tikpat svarīgi kā taisīt filmu. Tā bija daļa no viņa darba. Tā bija satikšanās ar skatītāju. Tāpēc viņam sniegt šo interviju bija tikpat svarīgi kā veidot filmas ainu. To varēja labi redzēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam ne sevišķi… viņam franču valodā ir grūtāk izteikties nekā angliski. Jau tas vien viņam darīja raizes. Nav tā, ka viņš būtu gatavojis atbildes, taču es palīdzēju viņam trenēties.

Klapīte: Langs, 7. aina, 1. dubls.

Langs: Pēc “Līdz pēdējam elpas vilcienam” iznākšanas (aizsmēķē cigareti) Žana Lika Godāra stils visās viņa filmās kļūst arvien tīrāks un tīrāks… Piemēram, filmā “Sieviete paliek sieviete” un vēl jo vairāk filmā “Dzīvo dzīvi”… kāds bija tas nosaukums?

Balss: “Dzīvot savu dzīvi”.

Langs: Vēlreiz, kā bija?

Balss: “Dzīvot savu dzīvi”.

Langs: Jā, pagaidiet. Stop!

Klapīte: Langs, 7. aina, 2. dubls.

Langs: Pēc “Līdz pēdējam elpas vilcienam” iznākšanas Žana Lika Godāra stils viņa filmās kļūst arvien tīrāks – filmā “Sieviete paliek sieviete” un jo īpaši filmā “Dzīvot savu dzīvi”. Stop!

Klapīte: Langs, 8. aina, 1. dubls.

Langs: Jā, liekas, ka tas ir mazliet… Man bail. Ka tas ir mazliet… Vēlreiz… Stop.