Sarežģīti? Tad jānogriež!

Rīgas Laiks: Atsauksmēs par interviju ar Imantu Ziedoni es lasīju sašutumu par to, ka Uldis Tīrons ar Ziedoni bijis uz tu. Kā tev ir ar to “uz tu būšanu”?

Dzintris Kolāts: Es gribu precizēt, vai tas ir gadījums, kad mani uzrunā uz tu, vai kad es kādu uzrunāju uz tu?

RL: Nu ja, tas ir atšķirīgi. Man, piemēram, parasti ir ļoti neērti, ja mani uzrunā uz jūs, un tad es cenšos, lai šī neērtība nebūtu jājūt citiem.

Kolāts: Cilvēki ir ļoti dažādi, un katrs droši vien ap sevi būvē kaut kādu sociālu robežu. Vieni, kas ir stiprāki, tie pielaiž sev tuvāk, citi tur ļaudis tādā kā distancē. Un ar tiem arī nemaz negribas runāt uz tu. Viņi nerada tādus priekšnosacījumus, lai tev būtu patīkami un komfortabli tā runāt. Tev pat patīk viņu uzrunāt uz jūs un izjust zināmu sulainiskumu. Kurpretīm ir citi cilvēki, tostarp arī, starp citu, Dzejnieks, kuri savā būtībā laiž cilvēkus pavisam tuvu, un, lai arī man ir tā pietāte pret to, ko viņš sasniedzis, mēles galā ir tas vārdiņš “tu”. Tas tomēr ir atkarīgs no sarunu biedra. Man šķiet, ka es esmu tāds cilvēks, kuru var uzrunāt uz tu.

RL: Un kā pret tevi izturas darbabiedri?

Kolāts: Dažādi izturas.

RL: Helēna Demakova esot paģērējusi, ka Kultūras ministrijā visiem jābūt uz tu.

Kolāts: Redzi, tad viņai būtu jāizdod rīkojums, ko mēs varētu apskatīt Rīta Rosmē – kā likt uzrunāt ministru uz tu. Un lai tas attiektos arī uz visiem nākamajiem ministriem! Tas ir tas neformālais komunicēšanas veids, ko nav iespējams standartizēt.

RL: Bet ir taču tā, ka ne tikai attiecības diktē uzrunu, bet arī tas, kādu uzrunu mēs izvēlamies, nosaka, kādas pēc tam izveidojas attiecības.

Kolāts: Man tas viss nepieleca, bet es tam visam piekrītu.

RL: Kādu tu gribētu izveidot savu tēlu sabiedrībā?

Kolāts: O, jā! (Atdzīvojas, pielec kājās un sāk žestikulēt.) Es spēlēju dažādas lomas un dažreiz pat nevaru no tām tikt vaļā. Laikam jau cilvēks vienmēr spēlē kaut kādu lomu, izņemot varbūt galēju sāpju vai prieka brīžus. Ikdienā viņš vienmēr ir vai nu tumšais bruņinieks vai gaišais cīnītājs, vai āksts, vai bēdu sagrauzts cietējs, kurš grib, lai viņam noglāsta galvu vai kādu citu vietu... Es bieži vien spēlēju kaut kādu lomu, un dažreiz es zinu, ka nav pareizi šobrīd spēlēt to, ko es spēlēju, bet es to vienkārši daru. Jo dzīve ir diezgan vienmuļa, un, godīgi sakot, arī ne pārāk patīkama. Tādā veidā es ap sevi veidoju dažādāku vidi. Tie, kas mani labi pazīst, tie jau zina, kas Kolāts ir, latviski sakot, par vaboli, bet tie, kas nepazīst, tie lai arī nesaprot, ko es spēlēju.

RL: Tā ir tāda maskēšanās?

Kolāts: Jā, es tagad spēlēju tādu komunikablu čomu, bet citreiz tu man prasītu šo pašu jautājumu, bet es paņemtu mapīti un nolasītu: “Radio un televīzijas likums tādā un tādā pantā nosaka Latvijas Radio ģenerāldirektora funkcijas, kurās neietilpst tēla veidošana, līdz ar to es neuzskatu šo jautājumu par apspriežamu.”

RL: Bet tu to vairāk sevis dēļ – to spēlēšanos?

Kolāts: Būtībā jau cilvēki ļoti daudz ko dara sevis dēļ. Arī to, kas ir altruisms, un visādas labas lietas, un lietas bez atlīdzības, arī tās jau tiek darītas sevis dēļ, tās ir vajadzības, kuras tas amerikāņu zinātnieks Maslovs bija sakārtojis tādā hierarhijā, kur uz augstākajiem pakāpieniem, ja nemaldos, bija vajadzība pēc pašapliecināšanās. Un laba darīšana citiem jau būtībā ir sevis pašapliecināšana, kas kompensē kaut kādus agrāk izdarītus grēkus.

RL: Tas tā, kā ir vīrieši, kuriem patīk sievietes ar kuplām krūtīm, jo bērnībā viņi ir tikuši pārāk agri atrauti no krūts?

Kolāts: Man trūkst šādu protokolu par bērnības laiku, neesmu tos atradis līdz šim nevienā arhīvā. Bet man patīk dažādas sievietes. Man vispār patīk sievietes. Viņas ir lieliskas! Es tieši tagad, – man meitene palīdz rakstīt vienu uzstāšanos priekš Rīta Rosmes par Latvijas sievietēm. Viņas ir visforšākās Eiropā, un man negribētos, lai viņas standartizētos līdz ar visu, kas mums nāk līdz ar Eiropu. Krūšu lielumam tur ir nozīme, bet tā nav pārāk liela.

RL: Ko nozīmē: “Meitene palīdz rakstīt”?

Kolāts: Nu, uz datora! Es ļoti daudz rakstu ar roku – atskaites, referātus, ziņojumus. Un sekretāre man palīdz pārrakstīt uz datora.

RL: Kā tu izmato āksta lomu?

Kolāts: Tas ir arī praktisks instruments. Ar to var “atveldzēt sirdis”, “izkausēt ledu” un panākt vairāk. Es domāju, ka spēju pasmieties arī par sevi un savām nebūšanām. Man vienmēr ir paticis būt uzmanības centrā, jau skolas laikā. Tikai vēlāk es nācu pie slēdziena, ka šāda spēlēšana atnes arī daudz labuma. Viena lieta ir tas, ka labs joks mazina neuzticību, bet ir arī tas, ka tevi sākumā neņem par pilnu, citiem vārdiem sakot, novērtē par zemu. Un te ir kā sportā – labāk ir, ja pretinieks tevi novērtē zemāk, nekā, ja novērtē pārāk augstu.

RL: Kas ir tie vinnesti, ko tu esi ieguvis šādā ceļā?

Kolāts: Man ir izteiktas garastāvokļa maiņas. Un tad brīžiem man liekas, ka es neko neesmu sasniedzis un nekas neesmu. Un tad atkal ir tā, ka es sev šķietu tīri laimīgs cilvēks. Man ir paveicies ar ģimeni, man ir paveicies ar darbu, ar kolēģiem, man ir paveicies ar dzimtas mājām. Nevar noliegt, ka esmu izveidojis arī kaut kādu karjeru. Tas nav nepatīkami. Šad tad es pasvītroju savu vienkāršo izcelsmi no laukiem, no zvejniekiem. Jo cik tad var – visi premjeri mums ir ne vien no Rīgas, bet no vienas skolas! Šķēle laikam tikai nav. Pat Emsis, lai arī mans novadnieks, tomēr vidusskolu pabeidzis Rīgā. Tas arī ir manos sasniegumos – ka es no sava ciemata esmu iegājis kaut kādā apritē. Vispār, man ir laimējies.

RL: Dzīvot ir viegli?

Kolāts: Nezinu! Nu, nav viegli un ir viegli. No rīta viegli, vakarā – grūti. Vai arī – pēc vētrainas nakts grūti, pēcpusdienā viegli. To tā nevar nodalīt. Pašlaik viegli, būtu tu atnācis ap pieciem, man būtu cita loma, droši vien.

RL: Tev ir savi paņēmieni, kā vieglāk dzīvot?

Kolāts: Jā, es esmu sācis mācīties! Ekonomiku. Līdz šim es esmu pelnījis naudu tikai ar muti, bet latviešu valodā ir zināms vārdu skaits. Un, kad tu esi nostrādājis zināmu laiku par žurnālistu, vai par vadītāju, kam arī jāstrādā ar muti, tad tu esi izmalis jau lielāko daļu klišeju un ar pūlēm atrodi jaunas formas. Un tev tas viss sāk apnikt. Tagad es ar prieku konstatēju, ka man patīk pētīt grafikus un līknes.

RL: Tu bieži raudi?

Kolāts: Kaut kādā raudāšanai līdzīgā statusā man ir nācies nonākt. Redzi, katram cilvēkam tas ir tāds drūms stāsts – kas būs, kad es būšu nomiris? Kā tad tas izskatīsies? Es negribu komentēt šo nepatīkamo perspektīvu, kas tajā pašā laikā ir pilnīgi neizbēgama.

RL: Vai tad par to jāraud? Kolāts: Nu, tās ir tādas asarainas lietas, kad tu redzi, kā tur, “pa pāriem ejot, četri nesēji nes aprakt to un viņa fantāzijas...” Pirms daudziem gadiem es nevarēju tikt galā ar alkohola atkarību. Un tad es to šausmīgi pārdzīvoju. Es pat lūdzu Dievu, kā nu es to mācēju, lai arī esmu gandrīz ateists no šo lietu rituālā viedokļa. Kā jau daudzi padomju produkti. Bet es tiešām nezināju, ko lai dara.

RL: Kāpēc tas bija vajadzīgs?

Kolāts: Kas tas?

RL: Atteikšanās no alkohola.

Kolāts: Tā ir slimība, kurai progresējot, cilvēks sagrūst gan garīgi, gan fiziski. Kāpēc jāārstējas no dzeltenās kaites vai saaukstēšanās? Tāpēc, ka slims cilvēks nav derīgs ne sev, ne citiem. Kaut kāds ceļš ir jāmeklē. Es nezinu, vai esmu atradis, bet kaut kāds neizšķirts mums ar Zaļo šobrīd ir panākts.

RL: Bet citi jau apzināti izvēlas sadegt un aiziet bojā.

Kolāts: Mani tie likteņi vispār fascinē un ir tuvi. Agrāk jau ar to ligu bija arī mazāk iespēju cīnīties. Mani fascinē tādi vīri kā Visockis, Ojārs Vācietis. Galu galā viņi nonāk milzīgās pretrunās ar sevi, ar sistēmu.

RL: Kā tu cīnies ar to, ka esi vīrietis?

Kolāts: Kas tur ko cīnīties?

RL: Kā, tas taču ir grūti un sarežģīti – dzīvot ar to.

Kolāts: Ar to ir sarežģīti? Nu tad jānogriež!

RL: Alkohols jau arī ir viens no paņēmieniem – iedzer un uzreiz vieglāk.

Kolāts: Es tiešām esmu izmēģinājis visvisādas sistēmas, kā atbrīvoties no alkohola atkarības, arī visai eksotiskas, lai beidzot apstātos pie Minesotas sistēmas. Diez vai tu to būtu izturējis, jo filozofs vienmēr uzdod jautājumus. Bet tā ir sistēma, kas gluži vienkārši jāpieņem, jo tu esi nonācis tādā stāvoklī, ka pat tad, ja tev liekas, ka kaut kas nav pareizi, ir jāsamierinās. Un tie psihoterapeiti man iedzina dažas lietas kā tādas karstas naglas smadzenēs. Viena ir tā, ka cilvēkam jābūt diezgan lielam egoistam, nevajag visas pasaules bēdas laist savā sirdī. Tu nevari personīgi pārdzīvot visu cilvēku sāpes, tad tu vienkārši sabruksi. Otrs ir tas, ka vienmēr jādomā – kas būs pēc tam? Protams, iedzer un paliek vieglāk. Bet otrā rītā? Bet trešajā rītā? Modīsies nezin kur un nezin kādā veidā. Tā ka ar to, ka esmu vīrietis, es nekā necīnos.

RL: Tu bieži esi runājis par romantiskām ilgām un tieksmēm. Vai tā ir vēlēšanās dzīvot tādu dzīvi kā romānos?

Kolāts: Romānos jau bieži vien apraksta tādu rimtu dzīves ritējumu. Man romantika saistās ar piedzīvojumu. Es varu noskaitīt populārās dziesmas vārdus par to, ko es vēlētos: “Tad lai dzeltenā prese noķer mani aiz varena limuzīna rūtīm blakām garkājainai būtnei ar uzpumpētām krūtīm.” Es to gribētu. Būt pilnīgi brīvs un mest izaicinājumu puritāniskiem uzskatiem par dzīvi. Tajā brīdī, kad tas notiktu, es laikam vairs nebūtu tik priecīgs. Tas ir kā kalnos vai kādā riskantā ekspedīcijā – ir tādi brīži, kad liekas, labāk nebūtu to darījis. Bet pēc tam ir gandarījums. Es romantiku uztveru kā šādu uzdrošināšanos. Es bieži vien noķeru sevi pie bērnišķīga uzstādījuma, ka dzīve vēl ir priekšā – izdarīšu tagad to un to, un tad dzīvošu. Tagad es domāju, ka jāsagaida, kad bērni kļūs pieauguši. Nespēju es nekādi sev iestāstīt, ka dzīve ir pašlaik. Ka pašlaik ir jācenšas baudīt tos momentus, par kuriem Ziedonis teica: “Es jūtos kā vientuļš, pieguļā izvests lapsām nenokauts zirgs, un man vēl ir laiks dots te vārtīties miglā un Mēnesī bubināt un gaidīt, ka nāks kāds ar cukurgraudu un siltu roku klāt.” Es alkstu neparastu piedzīvojumu, varbūt pat attiecībā uz pretējo dzimumu. Vai ģeogrāfiskiem piedzīvojumiem, piedzīvojumiem telpā. Man to pietrūkst. Rutinēta dzīve diktē savus noteikumus.

RL: Ir divu veidu attieksme pret piedzīvojumu. Viena ir domāt uz priekšu, otra – vākt piedzīvojumus, lai pēc tam būtu, ko atcerēties.

Kolāts: Jā, ir jau ko atcerēties arī. Man ir tāda īpatnība, ka es neatceros anekdotes. Es nezinu gandrīz nevienu. Nav Dievs devis. Un šo anekdošu tukšumu es aizpildu ar atgadījumiem no savas dzīves. Man ir vesela kaudze tikai šauram lokam saprotamu piedzīvojumu, kas notikuši 14-15 gadu vecumā Kuivižos. Galvenie varoņi bija vietējie dzērāji, kas dzīves sociālajā sadalījumā droši vien atradās pašā apakšējā daļā, bet viņi bija tik īpatnēji un dabiski, ka mēs atvērtām mutēm staigājām viņiem līdzi un klausījāmies, kādas dumības atkal tiks izspļautas. Mēs bijām nodibinājuši savu valsti un rūtiņu burtnīcā sarakstījuši valsts galvenos amatus, kuros mēs bijām iecēluši šos dzērājus. Valsts no sākuma saucās, nez kāpēc, par Džeza valsti, bet tas mums ar laiku likās pārāk šaurs un mēs to pārdēvējām par Zvaigžņu zemi. Par Meža ministru iecēlām populāru malumednieku un vēl dažus, kam nebija ar galvu viss kārtībā. Atceros, ka to burtnīcu man atņēma skolotājs, kurš ieraudzīja, ka mēs taisāmies dibināt valsti un ļoti nopietni ar mani runāja. Par to, ka mums jau ir te valsts, un, ka ar tādiem jokiem ir jāuzmanās, jo tie var tikt nepareizi iztulkoti, bet es nevarēju saprast, ko viņš tur muld? Mēs jau netaisījāmies mainīt Padomju Savienības iekārtu, bet tās ietvaros dibināt savu veidojumu. Tādi bija pirmie piedzīvojumi. Nē, tajā piedzīvojumu aspektā es esmu tāds puskoka lēcējs. Atceros, Faustā, tajā raganu karnevālā bija tāda pusragana, kuru īstās raganas līdzi sauca, un viņa teica: “No mājas mani nemiers dzen, bet tur es līdzi netieku.” Man liekas, ka man tā ir. Beigu beigās nāk miegs. Kādreiz gan tā nebija. Atceros, kaut kādā 1996. gadā pēc viena tāda piedzīvojuma es konstatēju, ka vislielākā muļķība būtu tagad iet uz darbu. Tad es zvanīju sekretārei un teicu, ka man ir slikti ar sirdi. Bet dienesta mašīnas šoferītim, kas jau bija piebraucis, es pateicu, ka šādā izskatā es nekur nevaru doties, un lai viņš pats kaut ko izgudro un pasaka. Viņš, nezinot, ka es esmu runājis par sirdi, pateica, ka man dzīvoklī plīsušas trubas. Sekretariātā valdīja zināma neizpratne, līdz beigās izdomāts, ka tās apkures trubas plīsušas ar tik lielu blīkšķi, ka man palicis slikti no bailēm.

RL: Bet tev bija vienkārši jāizguļas vai jāturpina piedzīvojums?

Kolāts: Domāju, ka bija jāturpina. Briesmīgi. Kā tikai nav bijis! Bet tagad ir iekšā tas moralizētājs, kurš saka – pagaidi, kamēr pienāks atvaļinājums, pats atvaļinājuma vidus. Un tad kaut kur dziļi laukos es varētu iziet aiz stūra un skaļā balsī nokliegties: “Ej dirst!” Un mudīgi atpakaļ, kamēr neviens nav pamanījis.

RL: Kā tev ir ar robežām dzīvē? Sevis un citu novilktās. Starp atļauto un neatļauto.

Kolāts: Man ir grūti kaut kā aprakstīt robežas vietu. Redzi, es tagad kā tāds konformists domāju, ko es varu teikt, ko nevaru. Pateikšu kaut ko, bet cilvēki izlasīs un teiks – ko viņš muld, viņš taču to ir pārkāpis! Ir zināma robeža tajā, ko sauc par subordināciju. Neskatoties uz tādiem diezgan brīviem uzskatiem apģērbā un izteikumos, droši vien es neiešu uz pieņemšanu pie prezidentes džinsos. Bet uz Ministru kabineta sēdēm jau var atļauties. Vēl ir viena norma, kas jau ir delikātāka un skar darba attiecības. Es respektēju teicienu, ka zivs pūst no galvas. Tas, kas manī ir slikts, tas inducējas uz kolektīvu. Un otrādi. Ja es daudz strādāju, tad es pieņemu, ka arī citi daudz strādās, ja es esmu nesavākts, tad cilvēki arī atļausies paust savas emocijas. Es nekad neesmu teicis, ka esmu pilnīgi godprātīgs cilvēks, bet es cenšos ievērot robežas tur, kur sākas krāmēšanās ar nodokļu maksātāju naudu. Man negribas ieslīgt kaut kādās šeptēs, kas patiesībā ir diezgan viegli izdarāms.

RL: Bet attiecībās ar cilvēkiem?

Kolāts: Uz ielas gan es norobežojos. Man nav sava auto un vakarā es braucu ar mikriņu mājās. Uz ielas es uzlieku tādu bargu ģīmi, respektīvi – uzkrauju robežu. Cilvēki jau grib kaut ko runāt, bet es rīkojos diezgan egoistiski. Reizēm es, pilnīgi izpumpējies, braucu ar taksi, bet tas taksists ir pilns enerģijas, viņš ir izgulējies, tikko atnācis uz maiņu. Un viņš saka: “Nu, Kolāta kungs, ko tad jūs domājat, kas mums te notiek?” Bet tur jau es redzu, ka viņam pašam drīzāk ir ko teikt un man atliek tikai klausīties. Ir arī robeža, ko es bieži esmu pārkāpis, aizvainojot cilvēkus ar kādiem izteikumiem. Bet es esmu arī atvainojies. Ne vienmēr, bet esmu.

RL: Kas tev šķiet smieklīgāks – cilvēku rīcība vai vārdi, ko viņi saka?

Kolāts: Vārdi jau ir rīcības paveids. Subjektīvs interpretējums. Gan rakstītais, gan runātais vārds ir nenovērtējams dārgums. Vienā Rīta Rosmes vingrošanā es ņēmu cauri visu partiju programmas, uztaisīju matricu un liku kopā visas tās smieklības. Visbrīnišķīgākās idejas bija par to, kā dabūt budžetā to naudu. Dažiem tas bija kā dzejolis.

RL: Kāpēc tev joprojām patīk dažādos publiskos sarīkojumos tēlot iedzērušu?

Kolāts: Nezinu. Es visu ko tēloju. Laikam sanāk. Tur ir daži efekti, kurus ir grūti attēlot. Piedzēries cilvēks nemēdz smaidīt. Parasti, ja tēlo iedzērušu, tad smaida, bet riktīgi ieņēmis cilvēks ir ar nopietnu ģīmi. Es arī pa telefonu esmu tēlojis, ka esmu sadzēries, un kāds man ir bļāvis: “Johaidī, piedzēries!” Nu, interesanti. Dažreiz man kāds piezvana, saka: “Labdien, es te par to un to...”, bet es klausulē skaitu dzejoļus: “Krusa... lietus purva ciņus kapā. Grāvī rūsē automāta disks. Katrs kilometrs – ceļš līdz kādam kapam. Katrā kilometrā – obelisks.” Otrā galā kliedz: “Hallo, hallo! Jūs mani dzirdat?” līdz nomet klausuli. Tie tādi mīļi joki.

RL: Skandāls kā piedzīvojums jau arī ir saistīts ar sabiedrības nosprausto robežu pārkāpšanu.

Kolāts: Man labāk patiktu kaut kāds mākslīgs skandāls. Es labprāt noīrētu to limuzīnu un pabraukātu pa Vecrīgu ar divām garkājainām meitenēm, kurām, kā saka, Dievs būtu devis. Un ļautos, lai mani nofotografē, kāpjot iekšā un saucot: “Un tagad – uz Jūrmalu!” Bet tas tagad man liekas tā jautri. Kad pirms vairākiem gadiem kādā sarīkojumā mani nofotografēja izspūrušu ar pilnu klēpi alus pudeļu, tad gan es nebiju diez ko priecīgs.

RL: Latvijā erotiskie skandāli nekad nav bijuši populāri. Tas, par ko citās valstīs notiek impīčmenti un demisijas, te paliek nepamanīts.

Kolāts: Mēs esam galīgi slimi palikuši ar to savu korupciju. Nezinu, kāpēc tas tā ir noticis. Vai tiešām katrai nācijai ir sava attieksme? Nupat vienā Rīta Rosmē Bendiks piezīmēja, ka igauņiem no noliktavas graudi pazūd, bet mums katrā ziņā noteikti tiktu ļaunprātīgi nozagti ar amatpersonu tiešu iesaistīšanos. Bet Igaunijā graudi vienkārši izgaist. Neesmu tik gudrs, lai spriestu par mentalitātes un vēsturiskās atmiņas lietām, bet kaut kādu morālu un praktisku kritēriju summējumi nosaka mūsu attieksmi. Un tāpēc mēs ņemamies un ņeckājamies ar tām korupcijām, un mokāmies ar KNAB. Tur nu iet vaļā, – bet tie vieglie skandāliņi ar erotizētu pieskaņu neizsauc pilnīgi nekādu reakciju. Emsis nofotografēts pliks – nu, nekas jau tur nav! Bet visi tie korupcijas un politikas brīnumi, par tiem pat vairs nav vērts jokot. Sabiedrība kaut kā uzskrūvējas, visu laiku klausoties par vienu un to pašu. Es aizvien vairāk nonāku pie slēdziena, ka vairāk vajadzētu stāstīt par to, kas notiek laukos – viens, par dažādiem dīvaiņiem – divi, par erotiskiem piedzīvojumiem, it īpaši, skatoties uz to meiteni, kas tur iet (skatās pa logu uz Doma laukumu), – trīs! Redzi, viss notiek tā, kā tam jānotiek – es nonācu pie teikuma un šajā brīdī viņai bija jāparādās, lai es viņu nekad vairs neredzētu. Tūlīt pazudīs, redzi? Pazuda! Redzot sievieti, kas ir kliedzoši ģērbusies, protams, var mielot acis, skatoties uz pašu sievieti, bet vēl interesantāk ir vērot vīriešus, kuri skatās uz viņu. Kā nu kurš to dara – atklāti, slepus, sievai blakus…

RL: Ir divi tādi dzīves ceļa ideāli. Viens saistīts ar piedzīvojumiem, bet otrs – ar mieru un harmoniju.

Kolāts: Tā arī ir atkarība. Tā ir slimība! Tā ir riebīga lieta. Man jau šķiet, ka es te esmu aizsēdējies. Kaut kas ir jāmaina. Bet, ja es esmu kaut ko izveidojis, kaut vai Latvijas Radio struktūru, tad es ar šausmām konstatēju, ka nevaru sev pateikt, ka tā struktūra vairs neder, jo apkārtējā vide ir mainījusies, un mums jāmainās tai līdzi. Es jūtu, ka tas mani sāk tracināt un nepatikt. Baigās pretrunas sanāk – it kā, no vienas puses, es alkstu pēc piedzīvojumiem, bet, no otras puses, gribu kaut kādu mieru. Varbūt kaut kas jāmaina savā statusā?

RL: Varbūt iecel kādu savā vietā par vietas izpildītāju, bet pats aizej uz joku redakciju?

Kolāts: Uz joku redakciju! Man ir viens sapnis. Kad es te vairs nestrādāšu, es atvēršu joku veikaliņu, kur tirgošu visādus mākslīgos purkšķus. Arī ar ananasu un ceriņu smaržu.

RL: Tu esi pieminējis sarunas Marijas ielas zaņķos ar bandītiem un prostitūtām. Par ko viņi tev stāstīja?

Kolāts: Viņi visi apzinājās sava stāvokļa bezcerību un atrašanos stipri zemu kaut kādās sociālās kāpnēs. Lai arī ārēji tas manāms nebija, bet man šķiet, ka viņiem bija bail no tā, ka viņi nezina, vai viņiem nav lemts šajā vietā atrasties mūžīgi. Pēc zināma daudzuma iemešanas nāca ārā tas, ko sauc par dzērāja asarām. Viņi visu laiku man izmisīgi centās pierādīt, ka viņi tiks no šejienes ārā. Dāmas stāstīja, ka apprecēsies ar bagātiem kavalieriem, puikas, ka studēs vai iestāsies kādā firmā, turklāt tas notiks jau rīt. Es pat tām dāmām maksāju tādu kā stundas taksi, jo viņas tajā laikā varēja strādāt mūžīgo profesiju, bet es gribēju runāt. Jā, tā cenšanās pierādīt, ka viss ir tik baigi forši, bija tik izmisīga. Es uzdevu tikai tādus uzvedinošus jautājumus – “Ej nu?”, “Tiešām?” daudz neko neiebilstot. Šie cilvēki ļoti necieš liekuļošanu, tur tu vari izkopt prasmi runāt ar cilvēkiem. Tur var ļoti ātri dabūt pa ausīm, ja sāksi kriviķ, manevrēt. Es atceros, ka vienā brīdī izcēlās kaut kāds incidents, es jau neesmu nekāds Švarcenēgers, bet tur bija kāds, kā viņš teica, “afgānis”, kuram apgriezt galvu ir nieka lieta. Un es piecēlos un viņam kaut ko norādīju, lai pieveras. Es nezinu, kas man bija uznācis, laikam biju piedzēries, bet atceros, – ar šausmām manīju, ka nevaru novaldīt muti. Un tas bija dīvaini – viņš tā kā nopurinājās, nāca man klāt un spieda roku, sakot, ka es te esmu vienīgais, kam vispār ir kaut kāda patība, vai kā viņš to nosauca. Un tad, protams, mums bija iemesls iedzert.

RL: No kā tev ir bail?

Kolāts: Tā, vienā vārdā, man ir bail nepaspēt. Nu, no augstuma man ir bail, no fiziska augstuma. No suņiem – ne pārāk, no miroņiem man nav bail. Nu, ja kāda milzīgi iereibusi kompānija man nāk pretī, tad es arī drusku raustos, bet būtībā man ir bail, ka es kaut ko nepaspēšu. Tas mani nomoka dažreiz. Tas ir tik šausmīgi šabloniski laikam. Lielākajā daļā gadījumu viss tiek paspēts.

RL: Parasti jau cilvēki dzīves laikā iemācās sadzīvot ar savām bailēm.

Kolāts: Tur jau ir tā lieta, ka ar to es neesmu iemācījies sadzīvot. Esmu iemācījies sadzīvot ar daudzām sajūtām, piemēram, ar bailēm zaudēt. Tādā sportiskā nozīmē. Bet es nevaru pateikt nevienu recepti pret šīm bailēm.

RL: Un bailes nomirt?

Kolāts: Tas ir saistīts ar nepaspēšanu. Šobrīd man šķiet, ka man nav bail, bet es nezinu, kā būs tad, kad tā būs pienākusi tuvāk. Tāpat kā par to, kad man pienāks laiks, kad beigsies darba līgums. Es par to pat nedomāju.