Sajūta, ka nobrucis šīberis

Rīgas Laiks: Ja atmet klišeju par to, ka Gustavo ir reperis, kas vēl tu esi?

Gustavo: Pēdējos gados viss laiks aiziet tikai mūzikai. Lepoties ar to, kas es vēl esmu, nevaru.

RL: Cik sen tu jau esi izvēlējies visu savu laiku veltīt kaut kam vienam?

Gustavo: Ap gadiem astoņpadsmittas tika nolemts, bet tad vēl nekas neizdevās. Bija liela cīņa, lai es varētuto darīt.

RL: Cīņa ar ko?

Gustavo: Ar apkārtējiem apstākļiem. Vienalga, vai tu esi reperis vai rokmūziķis, Latvijā tā situācija ir bēdīga. Un arī mani vecāki tobrīd absolūti neuzskatīja, kas tas būtu tas, ko man vajadzētu darīt.

RL: Ko viņi gribēja redzēt?

Gustavo: Mākslinieku. Es vairākas reizes mācījos “lietišķajos”. Vienreiz – “kokos”, pēc tam – “stiklos”. Mans tēvs ir vitrāžists un līdz ar to man vajadzēja iet viņa pēdās…

RL: Bet tā atmosfēra taču ir valdzinoša. Tev neiepatikās mākslinieku vide?

Gustavo: Nē, vide jau bija forša. Man nav nekādu pretenziju, taču es nespēju to visu apvienot. Visu laiku mēģinājumi, nāca klajā mūsu pirmais albums, to gadu es vispār nopūdelēju. Braucu uz Ameriku ar lieliem mērķiem. Tas bija Fact pirmais albums – vēl kopā ar Ozolu un Čižiku. Tas bija 1998. gads. Biju sarunājis tikšanos Amerikā, atrādīt albumu izdevējiem. Braucu ar ambīcijām. Parādīju, izdevējs teica – jā, izklausās normāli, bet es no šīs mūzikas neko “nerubīju”, parādīšu cilvēkiem, kas saprot. Pēc pāris dienām bija atbilde – ja tur ir tāds talants, varam pamēģināt iesaistīt kādā projektā, bet visu grupu vilkt uz Štatiem nevar. Es atbildēju, ka mani tas neinteresē – vai nu visa grupa, vai nekā. Atgriezos Latvijā, bet pēc kāda laika uzzināju, ka tā ierakstu kompānija ir izputējusi.

RL: Starp citu, es tieši gribēju vaicāt – vai šajā žanrā, kas lielā mērā balstīts uz tekstu un tā saturu, vai ir svarīgi, lai tevi saprastu?

Gustavo: Cilvēkus, kuri ikdienā šādu mūziku neklausās, bieži vien aizķer tieši atsevišķi teksti. Taču tie, kas ir šīs mūzikas cienītāji, skatās uz daudzām niansēm – uz domu, izpildījumu, melodiju. Ja doma ir laba, bet izpildījums slikts, arī ir grūti klausīties. Klausītāji ir dažādi. Pie mums ļoti maz uzmanības pievērš izpildījuma ritmikai, taču tur, kur šī mūzika ir tapusi, tas ir ļoti svarīgi. Ir daudz izpildītāju, kas it kā saka vienu un to pašu, bet vienam tas izdodas, citam – ne. Hiphops šobrīd ir tik plašs un tik dažāds, to grupu ir tūkstošiem, samplēts tiek jebkas – sākot ar funk un beidzot ar Mocartu.

RL: Bet, paklausoties repa klasiķus, piemēram, Nas pirmo albumu, ir tāda sajūta, ka aranžējumi viņu vispār neinteresēja – visas dziesmas skan pilnīgi vienādi.

Gustavo: Bet, redzi, tas albums tiešām ir kļuvis par klasiku. Tur arī tekstuāli bija kaut kas tāds, kas apgāza visu, kas bija tajā laikā. Un muzikālā daļa bija ļoti atbilstoša – dziesmas atšķīrās ar ļoti mazām niansēm. Un saklausīja pat šo mazo atšķirību. No viņa gaidīja, ka viņš uztaisīs vēl piecus sešus tādus albumus. Bet nākamos viņš jau veidoja daudzveidīgākus un visi teica – nē, tas vairs nav Nas!

RL: Bet tagad tas ir tāds modes vilnis – remiksēt hiphopa dziesmas pēc iespējas dažādāk? Kā Jay-Z kopā ar Linkin Park? Vai tas ir kaut kas jauns, vai arī jau noriets?

Gustavo: Nu, pirmkārt, tas ir noriets. Tāds absolūti komerciāls projekts. Viņiem katram ir sava auditorija, viņš pārdod saviem klausītājiem un viņi pārdod savējiem. Tāds ierakstu kompānijas gājiens – tagad mēs abām auditorijām iesmērēsim vienu un to pašu albumu! Jo būtībā Jay-Z izdeva savu pēdējo albumu un paziņoja, ka līdz ar to aiziet no repa. Bet pēc tam šis albums ir pārmiksēts vēl un vēl, pavisam to ir remiksējuši kādi 80 producenti, šie paši teksti tika izmantoti arī tajā ierakstā, kas ir kopā ar Linkin Park. Tas man joprojām ir diezgan nesaprotams fenomens – kāpēc no viņa Štatos visiem “aiziet ciet”? Ja paklausās tekstos, tur nav nekā interesanta.

RL: Vai Eminema fenomens tev ir saprotams?

Gustavo: Viņš ir pārpilns humora, brīžiem – melna humora, taču viņš jūt valodu. Un tas tiešām ļoti tiek ņemts vērā. Ir daudz balto, kas ir mēģinājuši repot un darījuši to kokaini, tā, kā to darīja Latvijā 90. gadu sākumā. Un viņus visus gānīja – kur tad jūs lienat, ja neko nesaprotat? Savukārt Eminems ar katru savu dziesmu pārsteidza ne vien tos, kas šajā lietā kaut ko saprata, bet arī tos, kas neko nezināja. Ja viņu savā dziesmā kā viesmākslinieku uzaicina visu dievinātais Jay-Z, un visi dzird, ka Eminems šajā dziesmā ir “iebliezis” labāk, tas arī visu pasaka.

RL: Vai humors repā ir svarīgs?

Gustavo: Vispār reps sākās kā ļoti gaiša mūzika. Tā saistība ar sociālām tēmām parādījās tikai vēlāk. Sākotnēji tas bija tikai “Hei, ho, paceliet rokas, hei, ho!” Angliski to sauca represent – kad izpildītājs stāsta tikai par sevi, ko viņš var, ko māk, tāda pašslavināšanās.

RL: Bet skaista taču bija tā leģenda, ka reps ir ielu bērnu mūzika, kas pauž sāpes.

Gustavo: Tā leģenda ir radusies šeit. Tagad jau arī ir savādāk. Ir repa mākslinieki, kas agrāk dziedāja nopietnus tekstus, bet šobrīd ieraksta veselu “deju repa” albumu, kurā visas dziesmas ir tikai par meitenēm. Reps ir patiess tur, kur nav lielas naudas, kad izpildītājs nedomā par to, vai “aizies” vai “neaizies”, kur var pārdot, viņš vēlas uztaisīt kaut ko interesantu.

RL: Taču atšķirībā no elitāras simfoniskās mūzikas, kur komponisti bieži vien raksta skaņdarbus tikai dēļ kaut kāda skaistuma ideāla, labi zinot, ka neviens simfoniskais orķestris to nespēj nospēlēt, reperim taču ir svarīgs klausītājs.

Gustavo: Ne vienmēr. Es zinu daudzus tepat Latvijā, kas raksta hiphopu savā istabā.

RL: Es saprastu, ja tā būtu instrumentālā mūzika, bet kāda jēga ir kaut ko teikt, ja to neviens nedzird?

Gustavo: Bieži repā ir tādi pamācošie teksti, par kuriem klausītāji saka – nu, ko tu mūs gruzī? Bet izrādās, ka tas mūziķis to saka sev, sevi pamāca. Viņš to ieliek dziesmā, pārdomā, un viņam paliek labāk. Ir tādi cilvēki, kas ieraksta dziesmas, kuras būtu – wow! – ja tās izdotu, bet tās netiek izdotas un nekad netiks izdotas. Dziesmas, kas ierakstītas pirms gadiem četriem.

RL: Kas bija ar to reperi Armandu?

Gustavo: Ar Armandu viss joprojām IR. Viņš ik pa brīdim ieraksta kādu dziesmu, es gan nezinu, vai viņš tās izdos. Ja tu uzraksti mūziku vienkārši sev, tev ir vienalga, kāda ir skaņa, tu to vienkārši noliec nost. Bet, lai izdotu albumu, ir diezgan daudz jāieliek tajā procesā. Ja citur to dara kādi desmit cilvēki, pie mums to izdara viens cilvēks. Tas prasa daudz spēka un laika. Un gala rezultātā visu ir pārņēmis internets. Tu ieguldi naudu, kuru beigu beigās pat nesavāc atpakaļ.

RL: To domā par to, kas tev ir jāpasaka?

Gustavo: Ir dažādas dziesmas. Ja ir kāda dziesma, kurā es gribu tautai pateikt kaut ko svarīgu, tad es domāju, kā to izdarīt. Šobrīd es rakstu par lietām, kas man ir svarīgas. Pēdējā laikā tās ir tādas uzmundrinošas, taču tik un tā iziet caur sevi, pieskaras kaut kam negatīvam un atnāk atpakaļ. Ir dziesmas, kurās īpaši daudz nav pateikts, tiek jokots, taču tik un tā... Ir tāda krievu grupa Kasta, ar kuras līderi kopā mēs ierakstījām dziesmu – es braucu pie viņiem uz Maskavu, tad viņi brauca uz Rīgu. Mēs runājām viens ar otru, es – latviski, viņš – krieviski. Un mēs saprotam no otra teiktā kādu vārdu, no kura izsecinām kaut ko pilnīgi citu. Tā dziesma ir pilnīgi stulba, taču atspoguļo to, kas notiek šeit, Latvijā. Tas notiek tādā kā iedzeršanā, mēs sēžam un runājam viens ar otru, taču pilnīgi neko nesaprotam. Un saruna turpinās, abiem šķiet, ka viss ir skaidrs. Pats teksts neko nepasaka, bet forma pasaka daudz.

RL: Nav tā, ka teksti rodas arī dzīvā izpildījuma laikā?

Gustavo: Ir tāda lieta kā frīstaili, daži uz to koncentrējas vairāk, citi mazāk. Gadās tā, ka ir kāda veca dziesma, kāds hits ar nedaudz novecojušu informāciju, tām izjūtām... Es arī šobrīd izpildu kādas dziesmas, kas man vairs īpaši nesit pa jūtām un nesaista. Un tad uz vietas kaut kas tiek variēts. Vienai dziesmai man bija tāds puicisks piedziedājums: “Kurš te rullē ko, ka es kačā pūlu ko.” Šodien man liekas diezgan smieklīgi pašam to izpildīt, tāpēc mēs koncertos sakām: “Kurš te rullē ko, ka es asfalta rullis ko.” Ik pa laikam kāds koncertos uzstāj uz frīstailu, un tad ir gribot negribot jākoncentrējas un jādod vaļā.

RL: Kāpēc repā nav mīlas dziesmu?

Gustavo: Ir ļoti maz. Ir tādas dziesmas, kas saistītas ar mīlestību pret māti. Vislielākā ietekme šajā mūzikā ir no Amerikas. Tās klišejas iestrādājas. Un Amerikā sieviešu dzimums diezgan rupji tiek nolikts pie vietas. Tajās dziesmās ir nevis par mīlestību, bet par brutālu seksu. Viņu kultūrā tā ir norma, ka meiteni sauc par bitch. [1. Kuce (angļu val.).]Pret to gan arī cīnās, ir, piemēram, organizācija Par sieviešu tiesībām hiphopā. Bet, ja koncertā, kur ir seši tūkstoši cilvēku, no kuriem puse, ja ne vairāk, ir meitenes – izpildītājs pasaka: “Where’s my bitchez is at?” [2. Kur ir tā mana kuce? (angļu val.)] un viss pūlis uzgavilē, tad mīlas dziesmas tur nesanāk. Savukārt šeit visi, kas sāk savu radošo darbību, ietekmējas no Amerikas. Un tikai vēlāk parādās kaut kas no sevis. Es ar tādām dziesmām neaizraujos. Tur ir tāds moments, ka tu kaut ko pasaki un tev vēlāk var pienākt klāt – bet tu taču teici!

RL: Piemēram, popmūzikā liriskais varonis ir iemīlējies cilvēks, kuram viss ir labi – es tevi mīlu, tu mani mīli. Rokmūzikā bieži vien parādās ciešanas – es tevi mīlu, kāpēc tu aizej? Bet kā ir hiphopā? Kas ir noticis ar lirisko varoni? Kādā situācijā viņš atrodas?

Gustavo: Grūti pateikt. Kas attiecas uz Latviju, tad tāda liriskā varoņa īstenībā nav. Bet Amerikā visbiežāk repā novērojamais liriskais varonis ir suteners. Ar mērķi kļūt par valdnieku. Tāda ir tā realitāte. Ir tāds muzikāls žanrs, kas bieži tiek sasaistīts ar hiphopu, bet patiesībā ir tāda paralēlā pasaule – tas ir R’n’B. Un tur pamattēma ir mīlestība. Pie mums R’n’B nav, un es šaubos, vai kādreiz būs. Tur vajadzīga dziedātprasme, kas ir asinīs. To ir grūti iemācīties.

RL: Viena no izplatītākajām tēmām repā ir saistīta ar cieņu. Varonis it kā saka – es esmu foršs, kāpēc tu mani necieni?

Gustavo: Tā ir. Ļoti bieži. Agrāk es to uztvēru kā normu, bet tagad nesaprotu. Tas ir tāds neapmierināta puikas sindroms. Ja kādu neciena un viņš par to pārāk bieži atgādina, tas jau sāk palikt apnicīgi.

RL: Bet doma jau ļoti pozitīva – visiem jāciena vienam otru.

Gustavo: Tas ir puiciskums. Tas saglabājas pat tad, ja izpildītājam jau ir pāri trīsdesmit.

RL: Nav tāda žanra kā Adult rap  [3. Pieaugušo reps (angļu val.).]?

Gustavo: Ir jau arī kristīgais reps. Un sātaniskais reps. Ir tādi, kas dzied tikai par politiku, ir tādi, kas tikai par mīlestību. Ir tādi, kas uzskata, ka dziedāt var tikai par to, kas ir noticis ar tevi. Es par to sāku šaubīties. Ja tu esi mūziķis, tad agri vai vēlu tu ilgu laiku sāc pavadīt ierakstu studijā. Un, kad tu nosēdi studijā divus trīs gadus, tu saproti, ka dzīvē neko citu neesi redzējis. Vai nu tev jābeidz karjera, vai arī jāmeklē kaut kāda cita izeja. Man liekas, ka tur tieši sākas pats interesantākais. Tu nevari mūžīgi palikt pie tā, ka tu esi ielās, tu to visu zini un tevi tur ciena.

RL: Vai tevi interesē, kas notiek pasaulē?

Gustavo: Ik pa laikam. Atklāti sakot, es sēžu pie sintezatoriem un datoriem sešpadsmit stundas dienā. Un tad eju gulēt. Es zinu, ka pabeigšu šo albumu un tad laidīšos prom pasaules plašumos. Kaut kur mierā un klusumā.

RL: Ģeogrāfiski prom?

Gustavo: Man gribas kaut kur aizbraukt. Lai gan var, protams, arī aizbraukt kādus divdesmit kilometrus no Rīgas un efekts būs līdzīgs. Varbūt pat labāks. Septiņdesmit procentus no šī albuma tekstiem es sarakstīju pusotras nedēļas laikā. Pagājušoruden es saslimu un nogulēju slimnīcā. Man bija kādas pāris grāmatas, bet tās es atvēru un aizvēru. Un tad es sāku rakstīt un nevarēju apstāties. Divdesmit divas stundas dienā. Man bija tāda sajūta, ka nobrucis šīberis. Man vajadzēja tikai pildspalvu un papīru. Kad mani grasījās rakstīt ārā, es teicu – vai nevar vēl pāris dienas te padzīvot? Citreiz tu domā, domā un nekas nenāk ārā, bet te…