Riskēšu pateikt galveno

Latviešu radikālās deju mūzikas avangarda ierindās parādījušies jauni, spēcīgi kareivji, kuru devums un dalība kultūras procesos nav palikuši nepamanīti. Kristina Je un Princis Daniels ar albumiem Saplūdīsim vienā ēnā un Minka 2001 ir parādības, kuru tuvāka analīze nav vienas dienas darbs — mūsu priekšā ir pārliecināti, piesātināti un pastorāla patosa pilni teksti. Tieši teksti ir svarīgākais, jo muzikālā pavadījuma estētiskās vērtības šajā gadījumā ir pakārtotas balsij. Ass, aizdedzinošs ritms, griezīgas melodiju driskas, dvēseles mokas, kas tikai attāli atgādina populārās telefilmās redzēto. Apzināti pievēršot uzmanību tekstam, ir iespējams saskatīt jaunā līmeņa semantiku, kuras nepieciešamību mūsdienu latviešu verbālajā kultūrā izjutām jau sen. Kā redzams, ne mēs vienīgie. Strādājot pastiprināta lauka apstākļos, kur teksts bieži vien ir nesošā vai pat vienīgā vēstījuma sastāvdaļa, viņi nemitīgi meklē un atrod jaunus intelektuālus paņēmienus, dzen jaunas, ikdienas usnēm neaizaugušas vagas. Pareizi šajā sakarā teica Žoržs Batajs: “Riskēšu pateikt galveno: ārējie līdzekļi ir jāatmet. Dramatisms nenozīmē būt tajos vai citos pozitīvos apstākļos. Dramatisms nozīmē vienkārši būt.”

Kristinas Je konceptuāli nozīmīgākā dziesma ir Saplūdīsim vienā ēnā, tai ticis veidots atbilstošs un pietiekami skaidrs videoklips, kas nekādā veidā necenšas konkurēt ar dūmakaini vieglo, seriālām arabeskām nosēto teksta ornamentu:

Varbūt šodien varu pagaidīt,
Varbūt rīt vēl varam pagaidīt,
Varbūt parīt varam pagaidīt,
Aizparīt vēl varam pagaidīt,
Katrā ziņā varam pagaidīt,
Katrā ziņā varam sagaidīt.

Indiferentā attieksme pret laika un personības (rīt, parīt, es, mēs) robežām liecina, ka droši vien arī gaidīt īsti nav ko, pareizāk sakot, pats teksts šeit ir darbība, mantra, kas pastiepj laiku garāku, aizpilda to ar viegli deklamējamu “varam, varam, varam”. Maģiskā formula ik pa brīdim tiek pārtraukta ar plūstošo “saplūdīsim vienā ēnāā-āāāā-āāāāāā-āāāāāā-āāāāāā!”, uzskatāmi ilustrējot pilnīgas saplūšanas sonoro efektu, kas turpinās vēl ilgu laiku pēc dziesmas noklausīšanās.

Līdzīgiem paņēmieniem (lai neteiktu — metodēm) strādā Princis Daniels, mākslinieks, kas atšķirībā no dziedātājas Kristinas pats ir gan teksta, gan mūzikas autors. Pilnībā pārvaldot lirisko pavedienu pabiezo kamolu, viņš liek klausītājam iegrimt trīsburtu kombināciju hipnotiskajā nepārtrauktībā:

Ka man ka man ka man ka man
ka minka minka minka minka man
ka man ka man ka man
kā minka man tu jau

Nesaistīts nekādiem jēdzieniskiem žņaugiem, šis 21. gadsimta dzejnieks spēlējas vairs ne ar vārdiem, bet vārdu un ne-vārdu slāņiem, padarot šo arhitektonisko balansēšanu par virtuozu un neapvaldītu mākslu. Vienā mirklī klausītājs notic jēgas zuduma nenovēršamajam raksturam, taču jau nākamajā mirklī viņa nesagatavotais priekšapziņas orgāns saņem negaidītu triecienu — izrādās, ka tekstam ir sava morfoloģika, sava epistēma, nemaz nerunājot par konkrētu, vektorizētu virzienu. Pāreja ir biedējoši vienkārša:

Rukši rukši mājās rukši
Seši rukši saku
Visiem rukšiem draugu rukši
Rukši rukši saku

Un tūdaļ, bez atelpas un paskaidrojuma sākas piedziedājums — visparastākais, līdzi dungojamais piedziedājums ar sāpīgi lipīgu skaņkārtu:

Minka nāk minka nāk
Minka vienmēr laikā nāk
Pieglausties māk un dungot sāk
klusi klusi murr murr murr

Taču tas ir tikai sākums. Kā pienākas sava laika priekšstāvim, īsts mākslinieks brīvi pārvalda dažādu kultūrslāņu deskriptiku. Seno maģisko formulu stilistiskā ekvilibristika savulaik prasīja nenosaukt īstajā vārdā to, pret ko tiek vērsts konkrētais lāsts vai burvestība — čūskām, lāčiem, vilkiem, velniem bija savi, bieži vien slepeni aizstājējvārdi. Mūsdienu tekstam bīstams ir jebkurš vārds, tāpēc aizstāšana notiek pilnībā. Kāda dziesma Princim Danielam skan šādi:

dance dance čuma dance
asakaja asatai asalapa asatai
asakaja asalapati
joy ka narukama šjuļedule ikema
eski mona kiska čuma dance

Naivi būtu iedomāties, ka tekstam, kurā vārdi pilnībā aizstāti ar citiem vārdiem, vienmēr būtu jāizskatās pēc bezjēdzīga burtu savārstījuma. Īpaša elegance atrodama arī vienkāršās, pelēcīgi sačokurojušās teikuma konstrukcijās:

Meitenīte klusi viena iet viņa sapņo nedomā neko
ja šī nedomā neko par to viņai prieks ka nedomā neko
skar vien viegli mani reibina ū-ū-ū bet šī jau nezina
elpo viegli mani reibina ū-ū-ū bet šī jau nezina
Piedz. Tev jau tikai tā liekas, kas tas ir tik viegli, tik viegli, ka nē

Mēs varam tikai minēt, kas slēpjas aiz “meitenītes” koda. Teksts spēlējas pats ar savu šifra atslēgu, piedāvādams bērnišķīgi atklātas labirinta ieejas un izejas. Zināšanu līmenis te nozīmē zemāko atskaites punktu, visi pārējie nozīmju uzslāņojumi jau ir viņpus pārtveramā. Līdzīgu situāciju apraksta Kristina Je dziesmā par piepešu mīlestību:

Pamodos es šai rīta agrumā
Kas ir bijis, man tev nav jājautā
Sajūtu es to no taviem vārdiem maigajiem
Ne-neprasot to, ne-nemelojot, ne-nesaprotot
No manis it neko.

Te mēs varam tikai piekrist Teodoram Adorno, kurš jau labu laiku iepriekš ir teicis: “Mākslas darbiem piemītošais saprāts ir saprāts, kas parādās žestā, manierē, darbības vai uzvedības veidā: mākslas darbi veic sintēzi, kas atgādina saprātu, taču neizmanto jēdzienus, apgalvojumus un spriedumus — šīs domāšanas formas, pat tad, ja tās tiek izmantotas mākslas darbā, kalpo tikai kā pakārtoti palīglīdzekļi.” Dažādas domāšanas formas ir Kristinas Je iemīļotākie sižetiskie palīglīdzekļi — daudzās dziesmās tiek runāts par to, ko viņa domā, zina, atceras, saprot. Tiek izmantoti pat īstu eksistenciālu atziņu atribūti, tādi, kā dziesmā Bomba:

Bomba! Bomba! Bomba! Bomba!
Zinu, ko jums no manis tagad vajag
Neliegšu, jo dot es varu jums to.
Kārtējā šī nakts, tai neredzu es gala.
Dzīvojam tik vienreiz, atceries to!
Bomba! Es tavās rokās kā sprāgstoša bomba!
Mans laimes deglis tik īss.

Vienīgais, kas mūs var mierināt, ir pārliecība, ka atšķirībā no dzīves talantīga mūziķa un ierakstu kompānijas sadarbība nenotiek tikai vienreiz, un nākotnē gaidāmi vēl daudzi priecīgi pārsteigumi.