Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēteris Bankovskis: Vai bioloģija un ar to saistītās zinātnes šolaiku Latvijā ir pietiekoši ievērotas, vai speciālistu, profesionāļu skaits atbilst vajadzībām?
Andris Andrušaitis: No mana gadagājuma gandrīz visi ir palikuši bioloģijā. Mana sieva mācījās nedaudz vēlāk, tur jau atbirums ir kāda puse. Tagad? Tagad ir tā — es pats arī drusciņ mācu, pasniedzu bioloģisko okeanogrāfiju — atnāk students uz eksāmenu, mēs sākam ar tādiem specifiskākiem jautājumiem par jūras bioloģiju, netiekam nekādā jēgā, nu, ko, pasniedzējs Andrušaitis ir spiests uzdot tādus jautājumus, piemēram: ar ko atšķiras eikarioti no prokariotiem. Students nezina arī to. Es jautāju — ko tad lai mēs darām? Viņš vai viņa atsaka — bet man jau ir vieta sarunāta, es strādāšu firmā par grāmatvedi vai sekretāri…
Bankovskis: Par eikariotiem un prokariotiem tomēr paskaidrosim skolas bioloģijas līmenī, tā ļoti vienkāršoti. Prokarioti ir dzīvas būtnes, kam nav šūnas kodola. Eikarioti ir visi organismi, kam hromosomas atrodas šūnas kodolā –– sākot ar protistām un sēnēm, beidzot ar augiem un dzīvniekiem, mūs pašus ieskaitot. Bet tas nu tā. Atgriezīsimies pie bioloģijas statusa jautājuma. Pēckolhozu Latvijas situācija dažā ziņā ir Eiropā varbūt ne nu gluži unikāla, bet nozīmīga gan: visas šīs aizaugošās platības, zemes izmantošanas veida izmaiņas, sugu daudzveidības paisumi un bēgumi, dinamika atsevišķo ekosistēmu iekšienē — vai tad tā nav bagātība, kas prasīt prasās pēc biologu līdzdzīvošanas, pēc zinātniska izvērtējuma un pārraudzības? Vai tad tas nav resurss, ar ko Latvija var būt ļoti pievilcīga pārējai Eiropai?
Andrušaitis: Kas attiecas uz dabas vides unikalitāti bijušās komunisma zonas valstīs, tā tas patiešām ir. Te parādās vides zinātnes sociāli ekonomiskais aspekts. Viens piemērs: pirms kādiem gadiem biju Vācijā Ķīles universitātes Jūras pētījumu institūtā. Viņi tikko bija izdevuši Vācijas satelītattēlu albumu, pārsvarā sauszemi. Es skatos — Ziemeļvācijā, uz robežas starp Šlēsvigu-Holšteinu un Meklenburgu, attēlam ir izteikta kreisā un labā puse. Skaidri redzams, ka tas musturs, ko redz no augšas, ir atšķirīgs. Ieskatoties var redzēt, ka to nosaka lauciņu izmēri, kas ir atšķirīgi bijušajā Austrumvācijā un Rietumvācijā. Katrā ziņā var teikt, ka tagadnē šīs postkomunistiskās teritorijas ir milzīga sociālekonomiska un vides eksperimenta arēna: desmit gadu laikā ir radikāli mainījusies zemes lietošana, minerālmēslu izmantošanas intensitāte un vēl daudz kas cits. No 1993. līdz 1996. gadam mēs līdzdarbojāmies lielā Ziemeļvalstu vides pētījumu programmas finansētā projektā par Rīgas jūras līča ekosistēmu. Projekta noslēguma konferencē tika runāts par to, ka neplānojot mēs — tagadnes zinātnieki un, protams, arī visi pārējie — esam kļuvuši par lieciniekiem grandiozam eksperimentam: minerālmēslu lietošanas un lopkopības intensitāte Daugavas un Lielupes sateces baseinos desmit gadu laikā ir samazinājusies varbūt pat desmit reizes. Šobrīd daudzviet vērojams jauns pieaugums. Kā tas ir atsaucies uz ekosistēmas attīstības gaitu jūrā un uz sauszemes? Tie procesi ir baigi interesantie. Ir ko pētīt un analizēt. Un te nonākam atpakaļ pie vides zinātnes un bioloģijas prestiža un pie šī prestiža pamatnosacījuma — darbavietām, kam teorētiski vajadzētu būt daudz. Bet nav. Turklāt jāsaka, ka vides zinātņu mācīšana ir ļoti ekstensīva. Latvijas Universitātē ir trīs vietas, kur māca kaut ko no vides zinātnēm. Tā ir Ģeogrāfijas fakultāte, Vides zinātnes un pārvaldības institūts, kur nodarbojas ar to pašu, un tā ir Bioloģijas fakultāte. Katru gadu tiek “saražoti” kādi 45 speciālisti. Mazai valstij nemaz nav vajadzīgs tik daudz. Tā ka kaut kur ir ieprogrammēts, ka zinātnē paliek tikai lūzeri un fanātiķi.
Bankovskis: Kā var definēt vides zinātni?
Andrušaitis: Definīcijā var iekļaut ļoti daudz, un nav vienota viedokļa par to, kas tas īsti ir. Mans viedoklis vispār ir tāds, ka definīcijas ir konstrukcijas. Tās palīdz strukturēt lietas, bet tomēr paliek abstrakciju līmenī. Agrāk es oponēju cilvēkiem, kuri centās vides zinātnē salikt lietas, kas, manuprāt, tur neiederējās. Tagad es domāju — nu, lai taču sauc katrs kā grib. Ļaudis iegūst zinātņu grādus skaidrojot, kas īsti ir vides zinātne. Pats termins “vides zinātne”, šķiet, Latvijā pa īstam ieviesās tikai astoņdesmito gadu beigās, pirms tam bija visādi, atceros, bija tāds no padomju zinātnes apcirkņiem nācis vārds “sozoloģija” — kaut kas tāds, kas tika definēts kā dabas zinātņu un sabiedrības zinātņu hibrīds. Katrā ziņā es biju pat priecīgs, kad parādījās vides zinātne, jo jaunais termins atslogoja citu, man daudz mīļāku zinātni — ekoloģiju. Tā ir mana specialitāte.
Bankovskis: Diemžēl ekoloģijai arī ne vienmēr veicas, masu apziņā šis termins var nozīmēt visu ko, bet visbiežāk, ja pajautāsim cilvēkiem “uz ielas”, viņi teiks — tas ir kaut kas, saistīts ar dabas aizsardzību.
Andrušaitis: Tā tas ir, un tā tas strādā. Visur, tostarp arī politiķu aprindās. Lūk, viena no partijām pirms vēlēšanām, kritizējot iepriekšējo valdību veikumu, lietoja frāzi: mums ir sagandēta ekoloģija. Var jau būt, ka ekoloģija patiešām Latvijā ir sagandēta, bet tādā gadījumā pretenzijas būtu jāizvirza Zinātņu padomei, nevis valdībām, jo ekoloģija ir tikai un vienīgi zinātne — zinātne par mājām. Tas taču ir vecs stāsts par divām māsām: ekonomiju un ekoloģiju. Ekonomija ir zinātne par mājturību, bet ekoloģija — par pašu māju, tāds mājas Logoss. Tā ir attīstījusies vairāk kā bioloģijas disciplīna, kas pēta ekosistēmas, kā šīs dzīvās dabas sistēmas mijiedarbojas ar vidi. Nu, lūk. Un tad parādās cilvēks, cilvēka darbības faktors, un tas tur lāgā neiederas. Krieviem bija tāds slavens, varētu teikt, vides zinātnieks, patiesībā ģeoķīmiķis Vernadskis, viņam pieder teiciens, ko vēl tagad lieto, ka cilvēks ir kļuvis pa ģeoloģisku spēku, respektīvi, cilvēka iedarbība uz zemeslodes vidi ir salīdzināma ar lieliem ģeoloģiskiem procesiem. Tas tika teikts 20. gadsimta sākumā. Jāpiekrīt — tā tas ir. Un kā to visu salikt kopā? Manā izpratnē tātad par vides zinātni var runāt tad, kad parādās mijiedarbība starp ekosistēmām un sociāli ekonomiskajām ietekmēm, turklāt — atgriezeniskām ietekmēm. Jo visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē cilvēks, tiecoties kļūt no dabas stihijām neatkarīgāks, patiesībā kļūst no tām aizvien atkarīgāks.
Bankovskis: Bet vai nav tā, ka tas, ko tagad dēvējam par destruktīvu uzvedības modeli, ir jau ieprogrammēts cilvēka kā sugas būtībā?
Andrušaitis: Jā, noteikti. Cilvēkam gribas dzīvot labāk, un viņam to nevar pārmest. Mūsu evolūcija pirms kādiem trīs vai četriem miljoniem gadu ir aizgājusi drusciņ tādā virzienā, ka mēs ne tik daudz ar savām fiziskajām spējām cīnāmies pret elementiem, bet ar savu paurīti… Biologam dažā ziņā ir ļoti grūti, jo viņam samāca visu ko tādu, kas, teiksim, vienam ezotēriķim liktos ļoti vienkārši. Biologs domā tā — ā, te ir mans egoisms, kas manī ir ieprogrammēts, lai nodrošinātu manas sugas izdzīvošanu, mans galvenais mērķis ir radīt pēcnācējus un tā tālāk, lai cik tas triviāli skanētu. Bet, lai šo savu egoismu īstenotu, ir vajadzīga vēl arī milzīga deva altruisma, jo mēs esam sociālas būtnes. (Skudra arī ir sociāla būtne, bet tur tas viss ir savādāk.) Galu galā vienas sugas evolūcija ir nonākusi tik tālu, ka jāsāk domāt par to, ka visa planēta ir mūsu ietekmēta. Un jādomā arī tālāk: lai mūsu suga turpinātu plaukt un zelt šeit, ir acīmredzot jāpieņem kaut kādi lēmumi. Kā izdzīvot šeit pēc iespējas ilgāk. Sagaidīt to brīdi, kad, es nezinu, varēs atrast kādas citas piemērotas planētas vai ko tādu. Kamēr šo citu planētu nav, mērķis ir tikai izdzīvot, un tas jau kļūst par problēmu.
Bankovskis: Kā šī problēma izpaužas, raugoties no jūsu — jūras biologa — skatpunkta?
Andrušaitis: Attiecībā uz cilvēka iedarbības apjomiem un izdzīvošanas iespējām patiesība ir kaut kur pa vidu. Kā allaž, kad ir kaut kādi polāri viedokļi. Bez šaubām, ir dabiskie globālo parādību cikli ar atkārtošanos pat ne desmittūkstošos, bet miljonos, pat simtos miljonu gadu. Tad, jāņem vērā arī tādi — apmēram desmit gadu — cikli, tātad kaut kas tāds, kas samērojams ar cilvēka vienas paaudzes dzīves laiku, kaut kas tāds, ko cilvēki vairumā gadījumu pamana. Te jālieto termins, ko daudzi lasītāji, iespējams, vēl nav dzirdējuši, bet noteikti dzirdēs — tā ir tā saucamā Ziemeļatlantijas oscilācija NAO — North Atlantic Oscillation. Ik pēc apmēram desmit gadu intervāla mainās spiediena atmosfēras –– attiecības starp polārajiem rajoniem un ekvatoriālajiem rajoniem. Šī Ziemeļatlantijas oscilācija ir dvīņu māsa biežāk dzirdētajam Klusā okeāna El Ninjo, kas kritiski ietekmē klimatu visā dienvidu puslodē. Faktiski jau arī Ziemeļatlantijas oscilācija nav nekas jauns, par to ir zināms jau kādus divsimt gadus. Kopš laika, kad eiropieši sāka apgūt Grenlandi. Tad tika novērots, ka periodos, kad Grenlandē ir ļoti auksts, Vidusjūras piekrastē ir karsts un sauss, un otrādi. Ja vienā teikumā mēģinātu pateikt, kas tajā oscilācijā īsti notiek, ir tas, ka mūsu — atlantisko — zonu ietekmē Atlantijas okeāna cikloni: tie novirzās turp, kur ir zemāks gaisa spiediens, Ziemeļatlantijas oscilācijas indekss ir pozitīvs, uz ziemeļiem, kur tad ir zemāks spiediens, savukārt Vidusjūras rajonā tad ir karsts un sauss. Pēdējais pozitīvā NAO periods bija ļoti ilgs, tāpēc tas varēja radīt iespaidu, ka notiek kaut kas neparasts un nopietns, ka kaut kas nav kārtībā ar klimatu. Tagad tas iet mazumā. Tas, kas šovasar notika — lietainā, vēsā vasara Ziemeļeiropā un karstums un sausums pie mums — drīzāk jau atbilst negatīvam NAO indeksam: plūdi dienvidos, karstums ziemeļos. Teorētiski, NAO indeksa anomālijai būtu jāizraisa jauns ledus laikmets, ja vien nebijis globālās pasiltināšanās.
Bankovskis: Dabiskie cikli tātad nosaka klimata svārstības un ar tām cieši saistāmos procesus ekosistēmās…
Andrušaitis: Bet vienlaicīgi nenoliedzami jārunā par cilvēka darbību un tās sekām. Kā jau teicu, tā ir ieguvusi ģeoloģiska spēka apmērus. Visi faktori darbojas kopā, tāpēc arī es saku, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. No cilvēka ietekmes faktoriem galvenais, protams, ir ogļskābās gāzes uzkrāšanās atmosfērā. Var runāt par daudz ko, taču galvenais ir CO2un siltumnīcas efekts. Termins tika radīts tad, kad domāja, ka siltumnīcas darbojas tā, kā toreiz šķita, galvenokārt atstarojot siltuma starus uz zemi. Kaut kur lasīju, ka faktiski siltumnīcā tā nemaz nenotiek, bet vienalga sakām — siltumnīcas efekts. Okeāns ir lielākā CO2 krātuve un lielākais pumpis, kas nodrošina tā akumulāciju un cirkulāciju. Gaisā jau CO2 nav nemaz tik daudz, kādi 0,35%, bet šī ogļskābe dramatiski izmaina gaisa fizikālās īpašības. Jāatceras gan, ka, ja nebūtu siltumnīcas efekta, kas, sevišķi presē, tiek raksturots kā kaut kas absolūti negatīvs, tad uz zemeslodes nebūtu nekādas dzīvības. Tā ir dabas parādība, kas nodrošina to, ka šeit kaut kādā slānītī virs zemes virsmas ir siltāk nekā tur — augšā. Jau 11 kilometru augstumā lidojot, esam dzirdējuši, kā lidmašīnas kapteinis saka — aiz lidmašīnas sienām ir mīnus 40 grādi. Siltumnīcas efekts strādā tā. Īsāka viļņu garuma starojums sasniedz zemes virsmu, sasilda to, sasildītā virsma savukārt izstaro garāka viļņu garuma starojumu, kas it kā no apakšas silda atmosfēru. Bet atmosfēras apakšējie slāņi nostrādā kā spogulis un atkal atstaro šo siltumu atpakaļ uz zemes virsmu, kas to absorbē. Lūk, šī atmosfēras īpašība ir vislielākajā mērā saistīta ar CO2 koncentrāciju, kas nav liela, bet kam ir tieksme pieaugt.
Bankovskis: Populāros žurnālos lasīts, ka paleoklimatologi — personas, kas spriež par klimata svārstībām Zemes ģeoloģisko ciklu ietvaros, īpaši nebēdā par siltuma režīma izmaiņām — ir taču bijuši periodi ar daudz karstāku klimatu, ir bijuši ledus laikmeti. Nu labi, krasi mainīsies klimats, iznīks, teiksim, zīdītājdzīvnieki, bet kaut kas cits paliks…
Andrušaitis: Tā tas savā ziņā, protams, ir. Paskatīsimies kaut vai krīta laikmetu, kad, kā jau nosaukums liecina, veidojās liela daļa no Zemes karbonātu nogulumiem. Pirms kādiem sešdesmit miljoniem gadu. Toreiz ir bijis ārkārtīgi silts, un ļoti augsta bioloģiskā produktivitāte. Saražotais CO2 ūdenī nešķīstošu karbonātu veidā ir ticis noglabāts. Tik tiešām, no dabaszinātnieku viedokļa viss ir kārtībā.
Bankovskis: Cilvēku, kurš dzīvo savus septiņdesmit, astoņdesmit gadus te un tagad, tomēr šāda dabaszinātnieku atziņa, ka miljonu gadu amplitūdā viss ir kārtībā, diezin vai spēs mierināt. Tāpēc parunāsim par tuvāko.
Andrušaitis: Baltijas jūra un Rīgas līcis, divas akvatorijas, kurās mēs strādājam, faktiski ir tādas pusnoslēgtas Pasaules okeāna kabatas. Un tas, kas notiek Baltijas jūrā, ir milzīgā mērā atkarīgs no ūdens apmaiņas. Baltijas jūra ir sadalīta divos slāņos: apakšā ir sāļāks un vēsāks ūdens, un ir virsējais, augšējais slānis, kas vasarā uzsilst. Abus slāņus norobežo trešais — ūdens blīvuma lēcienslānis –– kā tāds šķidrs vāks. Apakšējais slānis var izventilēties vai atsvaidzināties tikai, ieplūstot ūdenim no Ziemeļjūras. Bet tas ir vistiešākajā veidā atkarīgs no klimata. Ja gribam piedzīvot Baltijas jūras veselīgu eksistenci, tad par spēcīgām rudens vētrām, kas nereti sagādā bažas, īstenībā vajadzētu priecāties.
Bankovskis: Vai taisnība, ka mūsu jūrā mēdz būt vietas dziļajā slānī, kur dzīvības iespējas ir problemātiskas?
Andrušaitis: Tā tas ir. Tā nav nekāda katastrofa, tās ir lietas, kas ir bijušas vienmēr, kopš pastāv Baltijas jūra. Baltijas jūras vēsture ir zemeslodes mērogos nesalīdzināmi īsa, pavisam kopā kādi 12 tūkstoši gadu — kopš atkāpās pēdējais ledājs no Skandināvijas. Interesanti, ka laikā, kad, piemēram, senajā Divupē un citur jau veidojās civilizācijas, šeit bija kaut kas pavisam citādāks — Baltijas ledus ezers, kurā krājās ledāja ūdeņi. Sākumā ezers bija pilnīgi noslēgts. Pēc tam ledāja kušanas vienā fāzē pavērās sprauga pāri tagadējai Zviedrijai, Skonei un izveidojās tā saucamā Joldijas jūra, kas bija stipri sāļa. Vēlāk, kad ledājs nokusa vairāk, Skandināvijas pussala it kā pacēlās uz augšu, uzpeldēja, jūra atkal noslēdzās un kļuva par saldūdens ezeru. Un pirms kādiem 9000 gadiem sāka veidoties Litorīnas jūra, kas jau bija Baltijas jūras priekštece. Tolaik bija siltāks, ūdens apmaiņa bija intensīvāka, acīmredzot klimats bija vētraināks, ūdens līmenis bija augstāks. Tās kāpas, kas vairākās vietās Latvijā ir samērā patālu no krasta, ir Litorīnas jūras krastu kāpas. Šķiet, Baltā kāpa tepat netālu no Rīgas ir tāds tipisks Litorīnas jūras relikts. Nu, lūk. Kad dziļākajos Baltijas jūras slāņos paņem nogulumu paraugus — izgriež tādus vertikālus iežu stabiņus, tad tajos redzami atšķirīgas krāsas slānīši, ko sauc par laminētiem sedimentiem. Un vērojams, ka bezskābekļa (anaerobie) periodi ir mijušies ar skābekļa periodiem. Bet… jaunākajos laikos atkal tas pats cilvēka iedarbības faktors kļūst pamanāms. Tas, ka pa upēm tiek ievadītas jūrā barības vielas, līdz tam dabisko procesu saasina. Organisko vielu kļūst aizvien vairāk, tās krīt iepriekšminētajam vākam cauri, nonāk jūras apakšējā slānī, tur noārdās, patērē ūdenī izšķīdušo skābekli, un iespēja izveidoties mirušajām zonām kļūst lielāka. Baltijas jūras valstu okeanogrāfi šos procesus pēta, seko mirušo zonu attīstības dinamikai. Baltijas jūras monitoringa programma (Helsinku konvencija, ko ir ratificējušas visas Baltijas jūras valstis) nodrošina datu savākšanu kopīgās datu bāzēs un viss notiek. Uzreiz gan jāsaka, ka stāvoklis nav dramatisks. Zaļajiem nereti raksturīgajam alarmismam pamata nav. Bet nav arī tā, ka varētu teikt, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Te prātā nāk kāds kuriozs. Kad pēc studijām, vēl gluži jauns puika, sāku strādāt institūtā, uz Latviju atbrauca kāds vīrs, šķiet, no Jaunzēlandes, pēc specialitātes fiziķis, kurš uz vecumu bija meties vides zinātnē. Man iznāca viņu vadāt un stāstīt. Runāju par piesārņojumu, par eitrofikāciju, par visu, kas mūs te uztrauca jūras sakarā. Viņš iebilda, ka mums vispār neesot, par ko satraukties. Jo, lūk, pēc neilga laiciņa kļūšot siltāks, polu ledus cepures izkusīšot, okeāna līmenis pacelšoties, Latvijas teritorija būšot zem ūdens un nekādu ekoloģisku, ar vidi saistītu problēmu mums vairs nebūs… Jā, okeāna līmenis patiešām ceļas — par kādiem 2 milimetriem gadā. Līdz brīdim, kamēr Rīga applūdīs, nāksies gaidīt vēl samērā ilgi. Piecsimt gados ūdens līmenis varētu celties par metru. Bet… nelaime vai laime ir tā, ka līdztekus galvenajai tendencei ir cita — klimats vai meteoroloģiskie apstākļi kļūst nepastāvīgi. Meklējot jaunu līdzsvaru, parametri, vienkāršoti runājot, sāk svaidīties, un tā patiesībā ir galvenā problēma. Gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā klimats kļūst kontrastains, parādās galējības — plūdi vienuviet, sausums citur…
Bankovskis: Jūs minējāt terminu “eitrofikācija”. Vai varat populāri izskaidrot šā pocesa norisi Baltijas jūrā?
Andrušaitis: Kas ir eitrofikācija? Latviski to varētu saukt par pārbarošanu. Jūra vai cita ūdenstilpe tiek pārbarota ar netoksiskām organiskām un neorganiskām barības vielām, pamazām aizsērē, aizaug, vispārīgi ņemot, arī dabiska parādība. Galvenās neorganiskās barības vielas ir slāpeklis un fosfors. Fosfors lielākotiesu nāk no pilsētām, slāpeklis pārsvarā nāk no difūziem avotiem: no laukiem un no atmosfēras. Eitrofikācijas procesā tiek veicināta jūras ekosistēmas autotrofās (barību pašveidojošās — P.B.) daļas attīstība. Organiskās vielas daudzuma pieaugums veicina skābekļa patēriņu. Visiem pazīstams eitrofikācijas seku piemērs ir pavedienaļģu savairošanās — tās ir tās smirdīgās, pūstošās aļģes, kas tiek lielos daudzumos izskalotas jūras krastā. Šīs pavedienaļģes labi nomēslotā jūrā aug ātrāk un gluži vienkārši izkonkurē citas — lēni augošas aļģu sugas. Bet ātri augošo aļģu nelaime ir tā, ka tām ir īss dzīves cikls — ap vasaras vidu pirmā paaudze savu dzīvi jau ir nodzīvojusi un tiek izskalota krastā. Jāatceras arī, ka, ja bentiskās pavedienaļģes un planktonaļģes savairojas pārāk daudz, samazinās jūras ūdens caurspīdība, līdz ar to šaurākas kļūst tās joslas, kur var eksistēt lielās aļģes. Vēl pirms Otrā pasaules kara Rīgas līcī līdz pat astoņu metru dziļumam varētu būt bijušas dažādu sugu brūnaļģu un sārtaļģu audzes, pūslīšu fuks un citas. Šīs brūnaļģu audzes cilvēkam ir nozīmīgas kā reņģu nārsta vietas. Tomēr tam, ka patlaban ar Rīgas līča reņģu populāciju nav pārāk labi, nav tikai viens cēlonis. Izrādās, ka pasliktinājušies reņģu barības apstākļi — saistībā ar klimata maiņām un eitrofikāciju –– mazumā ir gājuši tādi vēzīši, kas mūsu reņģēm garšo. Rīgas līcis ir unikāls ar to, ka tajā ir samērā daudz tā saukto glaciālo (leduslaikmeta) reliktu. Pasiltinoties klimatam, kā tas deviņdesmitajos gados notika, šiem reliktiem acīmredzot klājas grūti. Reņģēm vajadzīgie vēzīši ir šo reliktu skaitā. Manu kolēģu dati liecina, ka dažu pēdējo gadu laikā šie vēzīši, šķiet, sāk atkal savairoties. Tomēr, kā man gadījies dzirdēt no zvejniekiem, no reņģēm ir palikušas pāri tikai lielas, skumjas acis.