Vāgners Āfrikā

Mani vienmēr nodarbinājis jautājums, kur cilvēki atstāj savus ieročus. Laikā, kad uzturējos Centrālāfrikas Republikā, dienas es lielākoties pavadīju uz viesnīcas Oubangui krastmalas terases, un, lai arī tā nebija brīvprātīga izvēle, izrādījās, ka tieši te var ļoti labi sajust intriģējošo atmosfēru, kas pamazām nolaidās pār Bangi. Tā bija tieši tāda noskaņa, kas liekas tik aizraujoša žurnālistiem. “Tik spēcīga Aukstā kara dvesma reti bijusi saožama Ubangi krastos,” rakstīja Āfrikas politisko aktualitāšu žurnāls Jeune Afrique. “Realitāte ir tāda, ka uz pašu Centrālāfrikas galvaspilsētas sirdi tagad pārcēlusies viena no tā kara frontēm, kas pirms diviem gadiem sākās Ukrainā.” Viesnīcas terase bija pilna ar cilvēkiem, kuri nepārprotami kaut kur bija noglabājuši savus ieročus, – sagurušiem miera uzturētājiem formas tērpos, drūmi klusējošiem Vāgnera grupas algotņiem, ruandiešu karavīriem, visdažādāko tautību un izskata biznesmeņu miesassargiem. Katru pēcpusdienu aptuveni šāda sastāva ļaužu grupa te sapulcējās, lai dzertu sulu vai viskiju un vērtos uz tobrīd kilometriem platās pārplūdušās upes trakojošajiem ūdeņiem. Pilnīgi iespējams, ka daži no viņiem zem apģērba slēpa kādu šaujamo, taču, ciktāl es par to varēju spriest, visi ievēroja ieroču aizliegumu, uz ko norādīja uzlīme uz viesnīcas durvīm – aplis ar pārsvītrotu M16 starptautiskā no smoking simbola stilā. Pat bruņuvestēs iejozušies vīri ar 30 patronu aptverēm munīcijas jostas kabatiņās pa vestibilu staigāja un uz terases stundām ilgi slaistījās bez ieročiem. Par šo jautājumu es lauzīju galvu vienkārši tāpēc, ka gandrīz nekā cita, ko darīt, man nebija, un arī tāpēc, ka pie mums ASV baidās atstāt šaujamieročus mašīnā, kur tos var nozagt. Taču es biju brīdināts, ka nedrīkstu tikt pieķerts kā žurnālists, tāpēc nekad nevienam nejautāju, kur viņš glabā savu ieroci.

Pirms ierašanās CĀR (ko angliski visi izrunā fonētiski “kār”, kā automašīna) man nebija ne jausmas par baumām, kas te klīda. “PAZIŅOJUMS,” 2023. gada 10. novembrī savā Facebook kontā pavēstīja Fidele Guandžika, CĀR prezidenta īpašais padomnieks, viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī. “Paaugstināta modrība. CIP plāno apmeklēt CĀR. Palieku mūsu suverēnās nācijas kalps.”

Krievu Telegram kanālos rakstītāji izteicās konkrētāk. Viņi uzskatīja, ka ASV uzsāk ēnu karu: “Novembrī Bangi taisās ierasties CIP darba grupa,” bija teikts kādā ziņojumā. “Vizītes mērķis ir nostiprināt amerikāņu drošības jomu un ievākt informāciju par Vāgnera grupu, jo ASV vēl joprojām nespēj izstrādāt efektīvu kontrstratēģiju.” Amerikāņi savus informācijas vācējus sūtīja (it kā) tieši laikā, kad tur ierados es.

Krievi Bangi bija visur. Netālu no viesnīcas atradās vāgneriešu bāze, un jebkurā diennakts stundā varēja redzēt Vāgnera grupas formas tērpos ģērbtu vīru konvojus, parasti grupās pa četriem vai pieciem Land Cruiser 79 pikapiem – visas pasaules nemiernieku un algotņu grupu iecienītākajos četrriteņu piedziņas auto. Katrā no tiem parasti sēdēja pieci vīri kamuflāžas drēbēs, maskās un cepurēs ar īsu nagu, visi ar automātiskajām šautenēm rokās, bet sestais stāvēja pie lielkalibra ložmetēja DŠK uz grozāmas pamatnes. Pirmajā reizē, kad man gadījās ieraudzīt šādu konvoju, mans skatiens sastapās ar jauna, galvaskausa maskā tērpta puiša acīm. Pēc īsa brīža viņš pacēla roku un tikko manāmi pamāja.

“Fikseris”, ko biju nolīdzis, vietējās televīzijas korespondents Ležē Seržs Kokpakpa, smējās, kad es pastāstīju, ka esmu paslēpis kamuflāžas jaku, kas man bija mugurā pirms viņa ierašanās M’Poko lidostā. Kāds franču žurnālists pateica, ka man tādā apģērbā esot aspect militaire, un es negribēju lieki piesaistīt uzmanību. Reizē ar mani lidoja divas krievietes, un vīrietis, kurš viņas sagaidīja, pēc pusstundas uzradās vēlreiz un ar vienaldzīgu seju grozījās noplukušajā bagāžas saņemšanas zonā, kamēr es stāvēju rindā, lai pieteiktos uz vīzu.

– Cilvēki te skatās uz baltajiem, – Ležē Seržs teica, pamanījis, ka es metu skatienus uz šo vīrieti. – Tas ir dabiski. Pat baltie skatās uz baltajiem.

Es tomēr nedaudz nervozēju. Avoti no 16 000 vīru lielo ANO miera uzturēšanas spēku aprindām ziņoja, ka lidosta vismaz kopš vasaras bijusi “pilnīgā krievu kontrolē”. Tā kalpoja par visu Vāgnera grupas Āfrikas operāciju loģistikas centru. “Krievi pazīst visus amerikāņus, kas ierodas valstī,” man teica. “Viņiem par to ziņo muitas cilvēki. Viņi vienkārši visam seko.”

Muitas aģenti paņēma manu pasi un pateica, ka nākamajā dienā jāierodas pēc vīzas nacionālajā imigrācijas birojā. Ležē Seržs vecajā, mazajā Peugeot, ko bija no kāda aizņēmies, no lidostas stāvlaukuma izbrauca pusotru kilometru garajā skārda būdiņu un betona bloku restorāniņu rindā, kas pazīstama kā Bangi Lielais tirgus. Radās iespaids, ka gandrīz katrs otrais auto ir balts pikaps ar kādas palīdzības organizācijas vai ANO logo uz sāniem. Tad mūs apdzina jauns apvidus auto UAZ ar policijas bākugunīm, piespiežot mūs pavirzīties malā. “Tie ir krievi, vāgnerieši,” teica Ležē Seržs. Centrālafrikāņi šos vārdus lieto kā sinonīmus. “Viņi braukā šurpu turpu, nekad nevar zināt, kad uzradīsies. Viņi lido jebkurā diennakts stundā. Dara, ko grib.”

Ležē Seržs bija garš un padrūms 46 gadus vecs vīrietis, kurš dzīvoju tālu Bangi nomalē. Viņš bija trūcīgs, un viņam bija maz sakaru ar šaurajām un intīmajām elites aprindām. Taču CĀR strādāt par žurnālistu tomēr nozīmē piederēt pie zināmas daļēji oficiāli atzītas profesionālas kastas. Viņš mani sauca par savu confrère un pastāstīja par kolēģi, kuras acu priekšā 2014. gada musulmaņu un kristiešu sadursmju laikā nogalināja viņas divus dēlus.

– Man ik pa brīdim nolaižas rokas, – viņš teica. – Ģimene pastāvīgi raizējas par mani.

Viņš stāstīja, ka vardarbības kulminācijas laikā patvēries Kongo.

– Bet tas piederas pie mana darba. Man ir nācies bēgt arī agrāk, un es jebkurā brīdī varu aizbraukt no šejienes vēlreiz.

Ležē Seržs man parādīja koloniālo sarkano mūra katedrāli, tad aizveda pie pieminekļa krieviem, kuri gājuši bojā, karojot šajā valstī; tas bija pulciņš bronzas karavīru, kuri tēmēja ieročus vai vērās tālumā caur tālskati. Viņš mīlēja Bangi, pilsētu ar aptuveni miljons iedzīvotājiem, mīļi dēvētu par Bangui la Coquette.

– Tā ir vienīgā pilsēta visā valstī, – viņš sacīja. – Šeit visi cits citu pazīst.

Viesnīca Oubangui bija bēša 70. gadu 13 stāvu ēka, kura novecojot pamazām iekļāvusies tajā noplukuša modernisma estētikā, ko reizēm mēdz saukt par afrikāņu brutālismu. Numuri bija pabēdīgi, taču ēku no vienas puses ieskāva līki banjana koki un augsti, sudrabaini stumbroti kapoki. Viesnīca slējās uz klints atseguma, kas iesniedzās tālu Ubangi upē, un gājēju celiņš no tās veda uz pamestu restorānu, kur vietējie pulcējās, lai sēdētu un raudzītos uz Kongo Demokrātiskās Republikas pusi upes pretējā krastā. Upes līmenis bija tā cēlies, ka atsegums bija applūdis un zem celiņa ielīkušajiem saplākšņa dēļiem skalojās ūdens. Garām slīdēja nelielas velēnu saliņas, bieži vien ar joprojām dzīviem kokiem. Rāmi satupuši to zaros, straumes nesti, garām slīdēja trausli, balti ibisi.

– Šī ir Bangi Rivjēra, – pajokoja kāds Zambijas armijas kapteinis, ar kuru kopā es sēdēju mazā būdiņā, kas kalpoja par bāru. CĀR viņš bija pavadījis sešus mēnešus MINUSCA sastāvā; tā sauc CĀR izvietotos ANO spēkus. Viņš stāstīja, ka miera uzturētājus krūmājā vēl joprojām mēdzot sagūstīt un nogalināt.

– Šobrīd Bangi ir mierīgi, – viņš sacīja, – taču pat pilsētā ir nemiernieki, to es droši zinu.

Viņš dzēra Schweppes toniku. Zambieši mīl toniku.

– Krūmājā ir grūtāk, – viņš teica, – tas nav tāds kā citur; tie tiešām ir īsti džungļi. Ceļi ir slikti. Un tev var uzbrukt burtiski jebkur.

Sanktpēterburgā 2023. gada jūlijā Vladimirs Putins sarīkoja otro ikgadējo Krievijas un Āfrikas valstu samitu. Krievi rosināja “izvēlēties ceļus, kas suverēnās valstis atbrīvotu no koloniālā mantojuma,” īsi pirms tikšanās ar Fostēnu Arkanžu Tuaderu, matemātikas profesoru, kurš 2016. gadā tika ievēlēts par CĀR prezidentu, izteicās Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs. Samitā Putins paziņoja par labas gribas žestu – graudu piegādi sešām Āfrikas valstīm. CĀR bija apsolīti 50 000 tonnu kviešu. Taču solījumu izpildīt izrādījās sarežģītāk, nekā bija iecerēts.

CĀR, Francijas izmēra valstij ar pieciem miljoniem iedzīvotāju, nav izejas uz jūru. Tai ir zelts, dimanti, koksne, nedaudz urāna un pat nafta. Taču valstī ir tikai vienas industriāla mēroga raktuves un tikai 1100 kilometri asfaltētu ceļu. Tās loģistiski svarīgākais maršruts ir stingri apsargāta šoseja, kas stiepjas uz rietumiem no Bangi. Krievu kvieši ieradās Dualas ostā Kamerūnā, gatavi transportēšanai uz CĀR, kur vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju ir atkarīgi no palīdzības un kur tikai 2022. gadā vien gāja bojā 5,6% iedzīvotāju; tas nozīmē, ka CĀR dzīvojošam cilvēkam ir par 741% lielākas izredzes nomirt nekā cilvēkam pārējā pasaulē. Taču graudi palika ostā. Krieviem nebija pat ienācis prātā, ka šajā zemē nav graudu pārstrādes uzņēmumu, kuros kviešus varētu samalt miltos.

Līdz 1960. gadam tā bija Francijas kolonija, kuras nosaukums bija Ubangi-Šari. Tā bija iesaukta par la colonie poubelle, pabiru koloniju, jo franči uz turieni sūtīja virsniekus un ierēdņus, kuri eksāmenos saņēmuši zemākās atzīmes. Franči neaizrāvās ar infrastruktūras būvēšanu un vairāk paļāvās uz šikoti, hipopotama ādas pātagu, kas Ekvatoriālajā Āfrikā kļuva par koloniālā darba simbolu, un plaši piekopto praksi, kad sievietes un bērnus saņēma par ķīlniekiem, lai piespiestu vīriešus strādāt par krāvējiem un strādniekiem kokvilnas laukos.

Pēc neatkarības iegūšanas CĀR turpināja funkcionēt kā zobratiņš ģeopolitiskajā sistēmā, kas pazīstama kā Fransāfrika; tas bija neoficiāls, taču visaptverošs Francijas ietekmes tīkls bijušajās kolonijās, kura pamatā bija ciešas sociālās saites ar vietējo eliti un gara virkne dažādu militāru, finansiālu, monetāru un politisku vienošanos. Visās CĀR valdības ministrijās bija paredzēti posteņi franču padomniekiem, kas tās būtībā arī vadīja līdz pat 90. gadiem. Visi līdzšinējie CĀR prezidenti ar diviem izņēmumiem izraudzīti ar Francijas līdzdalību. Taču 90. gados Francija sāka pamazām attālināties, un pēdējie karavīri no CĀR tika izvesti 1998. gadā. Rietumu līderi domāja, ka nu spēkā stājusies jauna starptautiskā miera, demokrātijas un globalizācijas kārtība un ka komercija atnesīs mieru. Pēc Aukstā kara beigām viņus vairs īpaši nevilināja iespēja uzturēt šo mieru saviem spēkiem.

Tāpat kā daudzās citās bijušajās Francijas kolonijās, arī CĀR eksperimenti ar daudzpartiju demokrātiju nenoveda pie spēcīgas valsts iekārtas vai stabilas valdības. CĀR kļuva par daudzarmiju valsti, kurā dažādas nemiernieku vai uzņēmīgu algotņu grupas regulāri rīkoja dumpjus, kas bieži vien nebija nekas vairāk kā fasāde parasta bandītisma piesegšanai. 2013. gadā šāda sacelšanās vainagojās ar panākumiem: gāžot toreizējo prezidentu Fransuā Bozizē, pie varas nāca samērā izplūdusi dažādu algotņu un pārsvarā musulmaņu nemiernieku alianse. Šī savienība, pazīstama kā Seleka, bija pie varas vienu gadu un šajā laikā valdīja ar neiegrožotu un gandrīz haotisku nežēlību, pastrādājot masu slepkavības, sagrābjot civiliedzīvotāju mājas, pēc patikas izspiežot naudu un laupot. Viņiem pretojās pašaizsardzības grupu alianse, ko sauca par Antibalaku, un tā aizsākās brutāla fratricīda cikls, kas iegājis vēsturē kā Krīze. Krīzes kulminācijas brīdī, 2013. gada decembrī, vienas nedēļas nogales laikā Bangi tika noslepkavots 1000 cilvēku, 400 tūkstoši aizbēga un paslēpās krūmājā vai tādās valstīs kā Kamerūna. Man bija smaga saruna ar kādu vīrieti, vārdā Krepēns Boto, Krīzes upuru tiesību organizācijas vadītāju, Krīzes laikā – benzīntanka apkalpotāju, kuru šo cīņu laikā nolaupīja un spīdzināja. Viņa dzīvību izglāba kāda musulmaņu sieviete, kas redzēja notiekošo un nolēma iejaukties.

– Mani spīdzināja bez kāda iemesla, saprotat? – viņš man teica. – Es varu paskaidrot, bet, kad to uzraksta, tas vairs neko nenozīmē. Vienkārši kārtējais cilvēks, ko spīdzina.

2013. gada beigās CĀR atgriezās Francijas karaspēks, un ANO iesūtīja MINUSCA ilgākai miera uzturēšanai. Selekas atbalstītais prezidents bija spiests atkāpties. Taču ne franči, ne MINUSCA nespēja karot ārpus pilsētas, kur nemiernieki pārgrupējās. Tobrīd CĀR bija jau pilnībā atkarīga no ārpasaules palīdzības un drošības spēkiem. Valsts elite, antropoloģes Luisas Lombardas vārdiem, izkopa “viltīgā cietēja” ārpolitiku, manipulējot ar Rietumu lielvalstīm un palīdzības grupām, lai tiktu pie finansējuma un atbalsta. “Līdz tam koncesijas piešķīra pārsvarā dabas resursu ieguvei,” viņa rakstīja, “bet tagad ar ārzemju palīdzību par koncesijām bija pārvērstas visas valdības prerogatīvas, būtībā valsts suverenitāti padarot par plaša apjoma ārpakalpojumu.”

Krīze bija trauma, kas kļuva par atskaites punktu centrālafrikāņu dzīvē. Miers un drošība kļuva svarīgāki par demokrātijas vai likuma varas diktētiem apsvērumiem. Daudzi CĀR sāka ciniski raudzīties uz vājajām, kaut arī šķietami demokrātiskajām valstīm, ko Rietumi atbalstījuši šajā reģionā. Visā frankofonajā Āfrikā pieņēmās spēkā aizvainojuma vilnis, un jauna līderu paaudze drīz sāka Francijai un Rietumiem pārmest, ka tie sludina liberālās vērtības, vienlaikus paturot viņu valstis trūcīgas un atkarīgas. “Šos jautājumus uzdod mana paaudze,” pēdējā Krievijas–Āfrikas samitā klausītājiem teica jaunais Burkinafaso prezidents Ibrahims Traorē. “Mēs jautājam: kā var būt, ka Āfrika, kuras dzīlēs ir tik daudz bagātību, ir trūcīgākais kontinents? Kāpēc Āfrika ir badacietēju kontinents? Un kāpēc mūsu valstu vadītājiem jābraukā pa pasauli ubagojot?”

Neraugoties uz gadiem saņemto palīdzību attīstības veicināšanai, Fransāfrikas sistēmas orbītas valstīm lielākoties vēl joprojām trūkst infrastruktūras un piekļuves kapitālam, kas tām ļautu pašām izmantot savus resursus. Šajā situācijā ieguvēja ir Ķīna, kas piedāvā bartera darījumus – infrastruktūru apmaiņā pret resursu koncesijām – un patlaban dažādās Āfrikas valstīs veic ārvalstu tiešās investīcijas 5,6 miljardu dolāru apmērā, iefiltrējoties stabilākās valstīs, tādās kā Angola. Taču šāds modelis neder visur. Līdz ar ASV un Francijas distancēšanos lielā Āfrikas daļā uz ziemeļiem no ekvatora izveidojās paralēlu zemas intensitātes karu zona. Daudziem no šiem konfliktiem nav nekādu izredžu tuvākajā laikā atrisināties. Tāpēc kontinenta dabas resursu ieguve arvien lielākā mērā kļūst par bruņotu operāciju.

Dažus mēnešus pirms manas ierašanās Bangi uzbrukumā krūmājā tika nogalināti deviņi ķīniešu kalnrači; tas bija asiņainākais uzbrukums Ķīnas pilsoņiem Āfrikā kopš Aukstā kara beigām. Rietumu drošības analītiķi tagad prognozē, ka Ķīna, tāpat kā pirms tam Krievija, sāks izmantot privātas militārās kompānijas, lai aizsargātu savas resursu intereses šajā kontinentā. “Pagātnē vadošo lomu pretterorisma un pretpirātisma operācijās šajā reģionā uzņēmās Savienotās Valstis un Francija, tā palīdzot Ķīnai pasargāt savas investīcijas no tiešiem draudiem,” rakstīts kādā Starptautisko un stratēģisko studiju centra ziņojumā. “Pagājušas tās dienas,” teikts citā ziņojumā, “kad kalnrūpniecības kompānijas, kas darbojās Āfrikā, varēja paļauties uz Rietumu drošības lietussargu.”

Pat Ruanda, Ekvatoriālās Āfrikas galvenā militārā lielvara, sapratusi, ka valstis, kurām draud sacelšanās, labprāt pieņems bruņotu atbalstu savu interešu sargāšanai attiecībā uz dabas resursiem. Šī zeme nosūtījusi karaspēku uz Mozambiku, kur tas sargā gāzes laukus un rubīna raktuves, kā arī vēl aptuveni 2000 karavīru uz CĀR MINUSCA sastāvā – līdztekus tiem 1200 vīriem, kas tur atrodas saskaņā ar divpusēju militāru vienošanos, kopskaitā tātad vairāk nekā Krievija. Pašai Ruandai ir visai maz dabas resursu, bet CĀR tai piešķirtas zelta, dimantu un koksnes koncesijas. Ar Ruandas valdību saistītām kompānijām bijusi iespēja piekļūt ievērojamām lauksaimniecības zemes platībām; tas ir vērtīgs resurss nelielai valstij, kurā liela daļa aramzemes jau tiek apstrādāta. “Šeit viss ir pārbaudījums pārbaudījuma galā,” reportieriem sūdzējās kāds ruandiešu uzņēmējs, kurš bija nolīdzis vietējos iedzīvotājus, lai tie ar mačetēm izcirstu krūmājā 16 hektārus zemes lopu fermas ganībām. “Te nav ne mājokļu, ne ūdens, ne elektrības. Kad es šeit ierados, te bija viens vienīgs mežs.”

Pagāja divas dienas, un es vēl joprojām gaidīju vīzu. Veikaliņā turpat kaimiņos viesnīcai es iedzēru kopā ar kādu cilvēku, vārdā Ežēns Sempliss Tuabona, izbijušu marksistu un parlamentārieti, kurš tagad pārsvarā uzturas Francijā. Es pieņēmu, ka viņam ir pāri sešdesmit, taču, kad pajautāju, viņš man nolasīja veselu lekciju.

– Mums šai zemē ir teiciens, – viņš sacīja. – “Il faut pas demander l’âge des grand-frères” – nekad nejautā, cik tēvočiem gadu.

– Iedzeriet, – viņš sacīja un ielēja man glāzē četru pirkstu tiesu viskija.

Es gribēju ar viņu parunāt par pretrietumniecisko noskaņojumu, kas vējoja frankofonajā Āfrikā.

– Es esmu kreisais, – viņš teica. – Vai zināt, ko es, būdams afrikānis, ar to saprotu? Es izaugu no internacionāles kustības. Esmu mācīts Maskavā un Rumānijā. Man bijušas divas sievas rumānietes. Mums bija tāds internacionālistu sapnis.

Viņš paziņoja arī, ka rietumnieki ir nelgas, ja domā, ka šie pēkšņie pretimperiālisma uzplūdi ir krievu propagandas rezultāts.

– Tie sniedzas tālākā pagātnē, nekā krievi droši vien iedomājas, – sacīja Tuabona.

Viņš runāja par panafrikāņu līderi Patrisu Lumumbu no Kongo, kuru gāza Beļģijas organizētā un CIP atbalstītā apvērsumā 1960. gadā, un Tomā Sankaru, Burkinafaso antiimperiālistisko prezidentu, ko nogalināja 1987. gadā pēc trīs gadus ilgušas revolucionāras prezidentūras, kuras laikā viņš atteicās ņemt naudu no SVF, padarīja valsti lauksaimniecības jomā pašpietiekamu un centās izraut savu zemi no Francijas orbītas.

– Vai Amerikā cilvēki šodien zina, kas ir Tomā Sankara? Jums nāksies viņiem to paskaidrot. Šis vēsturiskais mantojums ir svarīgāks nekā jebkas, ko šodien dara Krievija, jo Rietumi to sev nodarījuši paši. Bija cilvēki, kuri vēlējās Āfrikas attīstību mūsu pašu interesēs, bet viņus nogalināja. Tādām lietām mēs pievēršam uzmanību. Tāpēc tagad šeit ir Vāgners.

Centrālafrikāņiem, šķiet, nekad nav tādu grūtību, ar kādām sastopas Rietumu žurnālisti, mēģinot raksturot Vāgnera grupu. Viņi parasti pieņem kā pašsaprotamu, ka tā rīkojas Krievijas valsts interesēs. Līdz trīs vadošo vāgneriešu bojāejai pērnā gada aviokatastrofā gan Vāgners, gan Krievija centās uzturēt iespaidu, ka grupa darbojas neatkarīgi. Kaut kādā mērā tā tiešām bija taisnība: Vāgnera grupai bija pašai sava ieņēmumu plūsma, tā darbojās ārpus formālajām Krievijas militārā un izlūkošanas aparāta struktūrām. Īpaši Āfrikā grupa, pēc visa spriežot, savas operācijas finansēja pati. Taču tā nekad nav bijusi “ārštata” ģeopolitiskais spēlētājs. Grupa saņēma finansiālu atbalstu no valsts un cieši sadarbojās ar Krievijas militāro izlūkdienestu – Galveno izlūkošanas pārvaldi jeb GRU. No Vāgnera grupas lomas Austrumukrainā, kur 2014. gadā aizsākās tās darbība, līdz Lībijai, Sudānai, Sīrijai un tagad Mali – visur tā Krievijai piedāvājusi veidu, kā realizēt ārzemju operācijas ar iespējami mazu oficiālo kritušo skaitu un radīt Rietumu novērotājos neskaidrību par Krievijas reālajām darbībām. Taču pēc Vāgnera dumpja pērnā gada vasarā Maskava, šķiet, nolēma, ka grupa kļuvusi pārāk neatkarīga. Putins publiski atzina, ka tā saņēmusi miljardiem dolāru valsts finansējuma, un Krievijas izlūkdienests sāka tieši kontrolēt Vāgnera ieņēmumu plūsmu un politiskos kontaktus.

CĀR Vāgnera grupa uzturas kopš 2018. gada. Tās atbalsts ļāvis prezidentam Tuaderam un viņa sabiedrotajiem valdīt ar aizvien drakoniskākiem līdzekļiem, taču valstī daudzi likās gatavi paciest algotņu klātbūtni apmaiņā pret stabilitāti. Es jautāju Tuabonam, vai Vāgnera grupas uzaicināšana, viņaprāt, ir atmaksājusies.

Viņam todien pietika runu par politiku.

– Nedomāju, ka tas vairs kaut ko ietekmē, – viņš sacīja. – Nekādas ideoloģijas vairs nav, tikai intereses.

Tikmēr pamazām gaismā nāca visīstākā spiegu drāma. Septembrī Bangi bija ieradies kāds cilvēks, vārdā Maikls Stoks, lai tiktos ar Tuaderas tuvākajām aprindām. Stoks ir amerikāņu drošības konsultāciju firmas Bancroft Global Development dibinātājs. Kompānijas vietnē publicētā biogrāfija vēsta, ka viņš ar izcilību absolvējis Prinstonas Universitāti un ir investīciju baņķieris piektajā paaudzē. Stoks bija ieradies apspriest drošības sadarbības līgumu, lai gan kompānijas pārstāvis to nesauca nekā citādi kā par “vienošanos, pēc kuras ar CĀR valdību varētu apspriest iespējamas nākotnes darbības”. Pēc neoficiālām ziņām, viņu pavadījis cits Bancroft darbinieks, Rišārs Ružē. Ružē ir labi pazīstams Francijas drošības dienestu aprindās: reiz viņš ar segvārdu “Pulkvedis Sanderss” strādāja pie bēdīgi slavenā franču algotņu līdera Boba Denāra, kurš sarīkojis četrus apvērsumus Komoru salās. Denārs, visīstākais Fransāfrikas sistēmas iemiesojums, pazīstams ar to, ka no 60. gadu sākuma līdz 90. gadu beigām vervēja algotņus cīņām nelielos karos visā Āfrikas kontinentā, vienmēr saistībā ar Francijas politiskajām interesēm. Pats Ružē vadīja algotu ārzemju kaujinieku vienību pilsoņu karā, kas 2002. gadā sākās Kotdivuārā. Viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš notiesāts, pamatojoties uz Dienvidāfrikas likumu, kas aizliedz algotņu vervēšanu šajā valstī. Ružē piesprieda piecus gadus nosacīti. “Pastāstiet cilvēkiem, ka ar algotņu biznesu neko nevar nopelnīt,” viņš sacīja tiesas sēdē, kad tika nolasīts spriedums.

Taču Bancroft biznesā naudas netrūkst. Kompānija vairāk nekā 10 gadus aktīvi darbojas Somālijā, kur tā uzcēlusi bāzi netālu no Mogadīšo lidostas. Tā ir ietekmīga spēlētāja šīs valsts politikā un atbild par pretterorisma vienību izveidošanu ieilgušajā karā ar islāmistu nemiernieku grupu Aš Šabāb. Šim darbam finansējumu nodrošinājis ASV Valsts departaments. Pēdējos gados kompānija deklarējusi ieņēmumus ap 20 miljoniem dolāru gadā.

Kad izplatījās ziņa par Ružē un Stoka tikšanos Bangi, cilvēki secināja, ka ASV valdība šo kompāniju izmanto, lai iefiltrētos valstī.

Pirmais par tikšanos ziņoja Africa Intelligence, informatīvs izdevums, kas par gada abonementu prasa gandrīz 1000 dolāru; to savulaik ar citu vārdu dibinājis franču žurnālists un Fransāfrikas vēsturnieks Antuāns Glazē, arhetipisks aizgājušās ēras franču žurnālists Āfrikā – cilvēks, kurš pazīst visus, dzird visas baumas, dzīvojis visur. Africa Intelligence ir neizsmeļams dziļas insaideru informācijas avots; tā bieži vien iegūta caur trešajām personām. Angliski runājošajā pasaulē ziņas par Bancroft palika gandrīz neievērotas.

Kamēr es biju Bangi, vēl vienu rakstu par šo tikšanos publicēja The New York Times; virsraksts bija “Sīva cīņa par ietekmi Vāgnera Āfrikas operāciju centrā”. The New York Times korespondents Eliāns Peltjē apstiprināja ziņu par Bancroft tikšanos ar CĀR valdības pārstāvjiem un atsaucās uz anonīmiem avotiem, kas izteicās, ka Baidena administrācija piedāvājusi darījumu: “palīdzība drošības jautājumos apmaiņā pret atteikšanos no Vāgnera”. Peltjē nedaudz mīklaini ziņoja, ka Tuaderas īpašais padomnieks Fidele Guandžika nosaucis darījuma termiņu: CĀR valdībai līdz decembrim bija jāizlemj, palikt pie Vāgnera vai atkal sabiedroties ar Rietumiem.

Pirms The New York Times publikācijas es nezināju, cik saspīlēta ir situācija. Devos nelielā pastaigā – izgāju no viesnīcas, lai aplūkotu Maison Russe, Krievijas kultūras centru, kas bija kļuvis par Vāgnera klātbūtnes simbolu Centrālāfrikā. Apzināti imitējot “Franču alianses” filiāli, tas piedāvā valodas kursus, filmu seansus un koncertus. Pie kultūras centra ir karuselis un bērnu rotaļu laukums. Toreiz, kad to redzēju, centrs bija izrotāts ar Ziemassvētku lampiņu virtenēm. Centra oficiālais vadītājs ir kāds jauns, viegli sievišķīgas ārienes vīrietis, vārdā Dmitrijs Sitijs, kurš savulaik strādājis interneta “troļļu fermā”, ko Vāgnera grupa izmanto propagandas kampaņās ārpus Krievijas. Sitijs, kura sieva ir Francijas pilsone un kurš pats periodiski dzīvojis Francijā, ir redzamākais Krievijas pārstāvis CĀR un viens no Midas Ressources partneriem; tā ir kompānija, kas pārņēmusi savā ziņā lielāko daļu zelta ieguves operāciju. Midas Ressources ir viena no vairākām ar Vāgneru saistītajām kompānijām CĀR; kā vēstīts kādā noplūdinātā amerikāņu ziņojumā, visas kopā tās šajā valstī pelna ap miljardu ASV dolāru gadā – satriecoša aplēse, ja ņemam vērā, ka CĀR oficiālais IKP ir tikai 2,3 miljardi dolāru gadā. Šīs kompānijas paļaujas uz loģistikas un finanšu tīklu, ko Vāgners izveidojis visā Āfrikā, no Madagaskaras līdz Kamerūnai un Sudānai, ar tā starpniecību apejot ASV sankcijas un brīvi ievedot un izvedot preces no Centrālāfrikas Republikas. Šī nauda palīdz finansēt Vāgnera operācijas visā Āfrikā un arī grupas vienības Ukrainā. Sitijam pieder arī alus zīmols Africa Ti L’Or, tā sauktais bière Russe, ko reklamē plakāti visā Bangi. Baumo, ka viņam bijis zināms sakars ar diviem degbumbu uzbrukumiem alusdarītavai Castel, kas pieder Francijai. Savukārt viņš pats gandrīz zaudēja roku, atverot vēstuļbumbu 2022. gada decembrī; šajā uzbrukumā viņš vaino Francijas izlūkdienestu. Jauni prokrieviski noskaņoti vīrieši uz to atbildēja, nodedzinot vietējo DHL filiāli un sarīkojot agresīvus protestus pie Francijas vēstniecības un Eiropas Komisijas biroja.

Ejot garām šai vietai, es atrados otrā ielas pusē un uz brīdi pievērsos telefonam, lai nosūtītu īsziņu. Kad pacēlu acis, ieraudzīju, ka man svilpj un māj divi jauni melnādaini apsargi kamuflāžas apģērbā. Viņi domāja, ka esmu fotografējis. Sargi lika man šķērsot ielu un doties pie viņiem, ko es atteicos darīt. Tad viņi izskrēja uz ielas un apturēja satiksmi. Viens vēsi pacēla ieroci, bet otrs pienāca man klāt un pagrūda manu plecu ar savām krūtīm. Sargi pavēlēja atbloķēt telefonu un apskatīja manus foto.

– Ko jūs te darījāt? Šī ir militāra bāze, – viņi atkārtoja. – Šī ir militāra bāze.

Krievijas iesaistīšanās CĀR dzīvē sākās 2017. gadā, kad Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs panāca, ka Tuaderas valdībai atceļ pilsoņu kara laikā ieviesto ANO ieroču embargo. Krievija piedāvāja CĀR mazajai un slikti apmācītajai armijai vieglo ieroču – snaiperu šauteņu, granātmetēju un AK-47 – dāvinājumu. Francija, cenšoties saglabāt savu ietekmi, par atbildi piedāvāja Somālijas bruņotajiem grupējumiem konfiscētu automātu kravu. CĀR nolēma pieņemt krievu ieročus. “Daudzās zemēs Rietumus īpaši nemīl. Un daudzas uzskata Krieviju par valsti, kas ir opozīcijā Rietumiem,” toreiz triumfēja krievu vēsturnieks Dmitrijs Bondarenko.

Tas bija pats populisma uzplūdu sākums franciski runājošajā Āfrikā, pavērsiens, ko Krievija centās veicināt. 2018. gadā Kremlis uzaicināja uz Maskavu Kemi Sebu, jaunu harismātisku aktīvistu, kurš jau daudzus gadus darbojās radikālajā afrocentristu kustībā. Seba ir nozīmīga personība jaunajā panafrikānisma kustībā, kas tolaik vēl tikai uzņēma apgriezienus. Tās lozungi bija tādi vārdi kā “suverenitāte”, “pašnoteikšanās” un “pašcieņa”, un būtībā tā bija revolucionāra kustība, kas aicina masas mobilizēties cīņai ar korumpēto franciski orientēto politisko eliti. Liela daļa no šī niknuma bija gluži dabiska reakcija. Taču pretrietumnieciskā retorika lieliski saskanēja ar Krievijas vēlmi saglabāt zināmu autonomijas šķietamību globālajā ekonomikā. Krievija finansēja sociālo tīklu kampaņas, kas – ar atšķirīgiem panākumiem – vainoja Franciju nabadzībā un drošības trūkumā, kāds valda Āfrikā, no Madagaskaras līdz Mali. Krievi CĀR atbalstīja nacionālo radiostaciju Radio Lengo Songo un organizēja demonstrācijas pret Franciju un ANO.

Kad Vāgnera algotņi pirmoreiz parādījās Centrālāfrikā, viņus oficiāli dēvēja par “civilajiem konsultantiem”. Taču 2020. gadā, kad bijušā prezidenta Bozizē vadībā bijušo Selekas kaujinieku spēki devās uzbrukumā un izlauzās līdz pašām Bangi nomalēm, kļuva skaidra vāgneriešu misija šajā valstī. Iekšēji saspīlētā vāgneriešu, ANO miera uzturētāju un Ruandas karavīru koalīcija piespieda nemierniekus atkāpties. Nemiernieki, tagad pazīstami kā CPC (Coalition des patriotes pour le changement), patvērās krūmājā un turpināja cīnīties.

Vāgners pret viņiem izcīna karu līdz pilnīgai iznīcināšanai, sekojot sardoniskajai pavēlei “tā, lai nepaliek ne smakas”. Grūti noteikt, cik Vāgnera grupas kaujinieku reāli atradušies CĀR, bet tiek lēsts, ka lielākais skaits bijis ap 2500; pēc grupas dibinātāja Jevgeņija Prigožina nāves palicis ap 900. Vāgners savervējis arī kādus 5000 vietējos kaujiniekus.

– Mēs viņus saucam par melnajiem krieviem, – Bangi man teica kāds vēstniecības darbinieks. – Taisnību sakot, viņi ir biedējošākie.

Daudzi nemiernieku cīnītāji ir musulmaņi, un, spriežot pēc nesena novērotāju grupas The Sentry ziņojuma, rodas iespaids, ka viņu vidū vāgnerieši īpaši izcēluši vienu etnisko grupu, tradicionāli pusnomadiskos fulus. Viņi iznīcinājuši ganu nometnes, dedzinājuši ciemus, laupījuši zeltu un lopus, lai pārdotu tos Kamerūnā. Viņi pavēlējuši CĀR bruņoto spēku karavīriem, kas cīnās kopā ar viņiem, grupveidā izvarot sievietes un nepaklausīgos ieroču biedrus.

– Fulus viņi vaino visos pasaules grēkos, – man sacīja Alēns Nzilo, CĀR kopš 2021. gada aizliegtā ziņu portāla Corbeau News Centrafrique (CNC) dibinātājs. – Tur, tālu no pilsētas, nav žurnālistu, nav mediju, – viņš teica. – Pavisam nesen Bokarangā, kur viņi nonākuši pirms divām nedēļām, nogalināja divus vīriešus un izvaroja meiteni. Krūmājā vāgnerieši valda kā karaļi.

Līdztekus provinces piespiedu nomierināšanai Vāgners ieņēma raktuves, ko bija sagrābušas bruņotas nemiernieku grupas. Dīkā stāvējušās šahtas atkal sāka darboties. Vāgners ieguva kontroli pār valstī vienīgajām industriāla mēroga raktuvēm Ndasimā. Tās sākotnēji piederējušas kanādiešu kompānijai Axmin Inc., bet 2013. gadā nemieru laikā slēgtas. 2020. gadā valdība Axmin izsniegto atļauju atdeva kompānijai Midas Ressources. Ndasimas koncesija atrodas plašā teritorijā, kas aizņem vairāk nekā 35 hektārus. Lai sāktu industriālu zelta ieguvi, vāgneriešiem vajadzēja to pārņemt no bijušo Antibalakas kristiešu kaujinieku vienības. Viņi nolīga 300 strādniekus, izsniedza katram ID karti ar personalizētu kvadrātkodu un sarīkoja “tīrīšanas” kampaņu, padzenot vietējos zeltračus, kurus apsūdzēja nelegālā zelta ieguvē. “Viņi nevienam neļāva Ndasimā rakt zeltu,” stāstīja aculiecinieks no ciema, kas atrodas 27 kilometrus no raktuvēm. “Viņi nogalināja četrus zelta kolektorus, kuriem bija vairāk nekā 200 miljonu franku un 50 kilogramu zelta. Viņi paņēma visu. Un tad viņi sasietus cilvēkus aplēja ar degvielu un aizdedzināja.”

Lēš, ka patlaban Ndasimas raktuvēs ik gadu iegūst zeltu gandrīz 300 miljonu dolāru vērtībā. Zeltu ir viegli pārvadāt un pārdot starptautiskajos tirgos, un domājams, ka Krievijas valsts tiešā veidā gūst peļņu no tiem miljardiem dolāru, ko Vāgners katru gadu saņem par zeltu, kurš iegūts tādās valstīs kā CĀR un Sudāna. Šis process tikpat kā necieta no dumpja, ko Vāgnera grupa sarīkoja Krievijā. Dienu pēc Prigožina nāves Fidele Guandžika parādījās televīzijas kameru priekšā, ģērbies tēkreklā ar uzrakstu je suis wagner. Valstī ieradās Krievijas izlūkdienesta darbinieks Deniss Pavlovs; tas bija saistīts ar Krievijas centieniem Vāgnera izveidoto tīklu pakļaut tiešai valsts kontrolei. Taču pats Vāgnera vārds netika nomainīts, un krievu spēki Āfrikā turpina izmantot grupas zīmotnes ar miroņgalvu.

– Krievi tomēr atnesa mieru, – man sacīja apģērbu veikala īpašniece Sonja Pona. Nemieru laikā ap 2015. gadu viņai bija nācies bēgt uz Kamerūnu. – Tagad ir mierīgi. Es varu pelnīt ar savu veikalu. Mēs bijām franču kolonija, tagad esam krievu kolonija. Varbūt pēc tam mēs būsim amerikāņu kolonija. Ir labi, ja ir izvēles iespējas.

Viņa bija tikai viena no daudziem manis sastaptajiem cilvēkiem, kuriem bija dalītas jūtas par Vāgnera grupas uzturēšanos CĀR.

“Mēs zinām, ko viņi piekopj, mēs zinām par sievietēm un meitenēm, kuras viņi ved uz saviem pikapiem,” intervijā The New York Times izteicās Bangi kardināls. “Viņi nav nekādi eņģeļi, un viņi uzvedas kā mežoņi,” viņš sacīja. “Taču viņi tik un tā ir mazākais ļaunums.”

Lūiss Madžs, organizācijas Human Rights Watch Central Africa vadītājs, man sacīja, ka Vašingtona pārāk vēlu sapratusi, cik izmisīgi centrālafrikāņi ilgojas pēc tādas drošības, kādu viņiem atnesuši vāgnerieši.

– Esmu vērojis, kā miljoniem un miljoniem dolāru tiek tērēti par dažādām miera uzturēšanas grupām, – viņš teica. – Vāgnera grupai vismaz kaut kādā mērā izdevies izstumt bruņotās nemiernieku grupas uz valsts perifēriju.

Maigā vara un finansiāla palīdzība attīstībai izrādījušās mazāk svarīgas nekā vienkāršais drošības garantijas fakts.

– Amerikāņi šai spēlei pieslēgušies par vēlu, – Madžs sacīja, kad ierunājos par Bancroft. – Es skaidri zinu, ka viņi gribēja, lai ruandieši kļūst par dzīvotspējīgu risinājumu. Viņi gribēja, lai šo slogu uzņemas ruandieši.

Madžs nedomāja, ka privātas ASV militārās kompānijas ienākšana CĀR noteikti būtu kaut kas slikts.

– Ja Bancroft netiranizētu vietējos iedzīvotājus un pildītu tās pašas drošības uzturēšanas funkcijas, ko tagad pilda Vāgners, tas gluži objektīvi būtu labs pavērsiens.

Kad mēs ar Ležē Seržu ieradāmies pēc manas vīzas, mūs arestēja. ASV Valsts departaments vēlāk mani informēja, ka tīri tehniski es neesot bijis arestēts, tikai “aizturēts”. Taču viņi nebija klāt, kad bruņoti vīri mums pavēlēja iesēsties viņu Hilux aizmugurē un aizveda uz Direction de la Surveillance du Territoire štābu. Tā bija pārbūvēta noliktava upes krastmalā, ko visi dēvēja par “ostu”. Ēka atradās uz tā paša krastmalas ceļa, kur mana viesnīca.

Kāds karavīrs uzveda mūs pa betona kāpnēm un apsēdināja uz koka sola šaurā gaitenī, kur mums vajadzēja gaidīt. Mūs brīdi izvaicāja kāds pulkvedis, vārdā Ivons Mgara; viņam bija piesmakusi balss un tik spēcīgs akcents, ka man ik pa brīdim nācās lūgt, lai viņš atkārto, ko tikko sacījis. Līdz brīdim, kad viņš mūs nosūtīja tālāk pie ģenerāļa Denī Mbaīgumes, valsts iekšējās drošības dienesta galvas, pulkvedis jau bija pamatīgi nokaitināts. Mbaīgume bija garš vīrietis vīna krāsas uzvalkā. Viņš sēdēja aiz liela koka rakstāmgalda, uz kura nebija gandrīz nekā cita kā vienīgi plāksnīte ar viņa vārdu; viņa sekretāram priekštelpā bija vienīgais dators, ko man laimējās ieraudzīt visā ēkā. Mbaīgume jautāja, ar ko īsti es nodarbojoties. Ležē Seržs protestēja, ka man taču esot īsta preses akreditācija, taču likās, ka ģenerāli tas sevišķi neinteresē.

Ležē Seržs stipri nervozēja un atkārtoja, ka negribot bēgt no valsts vai atstāt šeit savus bērnus, kā viņam bija nācies darīt pilsoņu kara laikā.

– Jūs zināt, kādas problēmas mums bijušas šajā valstī, – Mbaīgume viņam sacīja.

Viņi pārgāja uz sango, CĀR valsts valodu, un, lai gan es nesapratu, ko viņi saka, dzirdēju, ka ik pa brīdim tiek piesaukta la Crise. Tad Mbaīgume atgriezās pie franču valodas.

– Es gribētu zināt, par ko jūs domājāt, atvedot uz šejieni šādu cilvēku, – viņš teica. – Kā jūs varējāt tik muļķīgi rīkoties?

Viņš lika mums pagaidīt ārā, un tad mūs savā ziņā atkal pārņēma pulkvedis Mgara. Viņš brīdi tērzēja ar Ležē Seržu sango.

– Viss būs kārtībā, – Ležē Seržs sacīja, kad pulkvedis uz brīdi aizgriezās. – Mēs runājam sango. Šajās sienās tas nozīmē, ka nav nekādu problēmu.

Tomēr izrādījās, ka tā gluži nav. Pulkvedis mūs nopratināja katru atsevišķi. Manas atbildes viņš pierakstīja ar lodīšu pildspalvu uz printera papīra lapām sīkās un kārtīgās slīpu burtu rindās. Savā kabinetā viņš mani noturēja divas stundas, aizpildot vismaz 20 lapas. Man likās neticami, ka pulkvedim rokā neiemetas krampji. Viņu interesēja manas dzīves detaļas.

– Kā tas nākas, ka jums nav bērnu? – viņš kādā brīdī vaicāja. – Kāpēc jūs braucat šurp darīt tādas lietas, ja jums pat nav bērnu? Cik dīvains lēmums!

Es atbildēju uz jautājumiem, kur esmu apmeklējis pamatskolu un cik manā bankas kontā naudas.

– Ko jūs gribat uzzināt par šo valsti? – viņš man jautāja. – Ja jūs vienkārši kaut kas interesē, kāpēc jūs nepiezvanāt? Vai jums nav WhatsApp?

Bija grūti viņam paskaidrot, ka es gribu rakstīt garu un samērā personīgu rakstu kādam britu literārajam žurnālam.

– Vai viņi domāja, ka jūs esat spiegs? – man vēlāk jautāja Lūiss Madžs. Es viņam pastāstīju par saviem pūliņiem paskaidrot, ka rakstu žurnālam Granta.

– Nu jā, – viņš smējās. – Tad jums viss sagāja dēlī.

Ienāca ģenerālis un apspriedās ar pulkvedi par citu amerikāni, kurš bija aizturēts lidostā, it kā par mēģinājumu iekļūt valstī bez vīzas – lai gan amerikāņi gadiem drīkstējuši pieteikties vīzas saņemšanai jau pēc ierašanās. Viņa vārds bija Alekss, un viņš bija ieradies CĀR, pārstāvot interneta kopienu, kas saucas “Visi zīmogi pasē”, – grupu “nopietniem ceļotājiem”, kā rakstīts viņu vietnē, “ar mērķi apceļot visas pasaules valstis”. Viņš bija pa pusei āziešu izcelsmes IT speciālists no Sanfrancisko, tikko apprecējies ar sievieti, ar kuru iepazinies Kolumbijā.

Viņu atveda kopā ar vietējās tūrisma kompānijas vadītāju Onorē, 34 gadus vecu Bangi iedzīvotāju no ģimenes ar labiem sakariem. Onorē bija CĀR, Francijas un ASV pavalstniecība, un viņš bija atstājis sievu un bērnus Dalasā, lai atgrieztos Centrālāfrikā, kur bija uzsācis auto nomas un tūristu gidu biznesu. Viņš bija liela auguma vīrietis ar samērā autoritatīvu izturēšanās manieri, un likās, ka viņš nekur neiet bez rokaspuišu un sieviešu kārtas sekretāru svītas, kas patlaban gaidīja aiz durvīm.

Divi no šiem cilvēkiem runāja pa telefonu. Onorē sazinājās ar kultūras ministri, kas ieradās personīgi. Viņa nekā mums nevarēja palīdzēt. DST bija pakļauti iekšlietu ministram, biedējošam darbonim, vārdā Mišels Nikēzs Nasins, kurš bija prezidentam Tuaderam tuvu stāvoša persona un pirms tam vadījis slepenu izlūkošanas biroju, kas sadarbojās ar augstu stāvošiem Bangi krieviem un piegādāja informāciju pašam prezidentam.

Alekss piezvanīja uz ASV vēstniecību. Pēc dažām stundām ieradās ASV Valsts departamenta delegācija. Divi vietējie darbinieki – būdīgi jauni puiši no Diplomātiskās drošības biroja, Valsts departamenta federālā likuma uzraudzības atzara – atbrauca kopā ar slaidu, sirmu vēstniecības atašeju, vārdā Pedro Kampo-Buē, kurš sasveicinājās ar mums un devās parunāt ar ģenerāli. Viens no aģentiem palūdza manu sporta kreklu, lai varētu paslēpt ieroci, pavadot Pedro ģenerāļa kabinetā.

– Tas nav nekāds pārkāpums, – Pedro man vēlāk teica. – Jūs neesat izdarījis neko sliktu. Es nevaru pateikt konkrēti, ko tas viss nozīmē, bet jūs esat žurnālists un, domājams, varat izsecināt pats. Pulkvedis lika aizvest mūs ar Ležē Seržu, Onorē un Aleksu uz pagaidu kameru apakšstāvā. Logiem priekšā bija nostiepti vadi, un mūs uzmanīja bruņots sargs. Viens no diplomātiskās drošības aģentiem, muskuļots, jauns baltais vīrietis no Albukerkes, vārdā Džareds, atnesa mums ūdeni un proteīna batoniņus.

– Es nupat apskatīju kameru, kur jums vajadzēšot nakšņot, – viņš teica. – Īsi sakot, tur labāk nenakšņot.

Pēc neilga brīža mūs aizsauca atpakaļ pie ģenerāļa, kas pavēlēja atdot viņam mūsu telefonus un nodiktēt PIN kodus, kurus viņš pierakstīja uz tīras printera papīra lapas. Sākumā es atteicos un mēģināju atdot telefonu Džaredam.

– Es nevaru jums pavēlēt atstāt te savu telefonu, – Džareds sacīja, – bet no sirds iesaku: lūdzu, dariet, ko viņš liek.

Es labprāt teiktu, ka tas viss bija aizraujoši, taču patiesībā viss notika juceklīgi, nogurdinoši un garlaicīgi. Visiem bija skaidrs: lai kā to visu varētu saukt, nekam no tā nav ne mazākā sakara ar vīzām. Vīzas neviens pat nepieminēja līdz brīdim, kad no lidostas atveda Aleksu un Onorē.

– Šobrīd valdības aprindās ir ļoti saspringta iekšējā dinamika, – man pačukstēja Pedro. Viņš runāja ļoti formāli un ik pa brīdim paslepus ieveipoja no IQOS elektroniskās cigaretes. – Varu pateikt, ka atbildīgais par šīm lietām ir iekšlietu ministrs, un tas var visu sarežģīt.

Pēdīgi ģenerālis piekrita mūs atbrīvot, nododot Valsts departamenta atbildībā, tomēr paturot mūsu pases un telefonus.

– Merci, mon général! – Pedro izsaucās, kad tas tika paziņots, tik pacilātā atvieglojumā, ka man gribot negribot bija jādomā, ka viņš bijis patiesi noraizējies. – Merci, merci, mon général.

Nākamajā rītā nesaņēmu nekādu ziņu no Ležē Serža. Pēc nopratināšanas viņš devās mājās, bet mūs ar Aleksu Džareds bruņotā Land Cruiser aizveda atpakaļ uz viesnīcu Oubangui. Mēs apciemojām Onorē viesnīcā Ledger, iespaidīgā krēmkrāsas koloniālās ēras celtnē, kur ministri, uzņēmēji un ārzemnieki gulšņā pie baseina vai spēlē tenisu. Mēs iedzērām, un mums ar Onorē sanāca parunāt.

Viņa tēvs bija diplomāts iepriekšējās valdības laikā. Onorē bija studējis Francijā, tad pārcēlies uz Dalasu, tur ieguvis ASV pilsonību un dzīvojis ASV līdz 2017. gadam, kad CĀR ekspatriantu saietā kādā Ņujorkas viesnīcā iepazinies ar prezidentu Tuaderu. Tuadera viņam teicis, ka valstij vajadzīgi tādi jauni cilvēki kā viņš.

– Tas ir spēcīgs pārdzīvojums, – viņš man vēlāk teica, – kad tavas valsts prezidents paskatās tev acīs un saka: “Tu mums esi vajadzīgs.”

Onorē nav bijis drošs, vai vajadzētu atgriezties dzimtenē. Viņa ģimenes māju pēc nākšanas pie varas bija sagrābuši selekieši, un viņa tēvoci bija nogalinājis kāds kaujinieks, kurš gribējis nozagt viņa divriteni. Tomēr 2019. gadā viņš izlēmis atgriezties.

– Spēru soli nezināmajā, – viņš sacīja. – Es pieņēmu šādu lēmumu – atgriezīšos un kaut ko došu savai zemei.

Tāpat kā daudzi šajā valstī, arī Onorē atzinīgi vērtēja to, ko bija panākuši krievi un ruandieši. Onorē visus spēkus veltīja lielas mājas uzcelšanai un firmai, kas iznomāja kravas un vieglos auto, papildus piedāvājot arī gidu pakalpojumus.

– Tas bija aizraujoši, tas bija dinamiski, – viņš teica. – Radās tāda sajūta, ka beidzot kaut kas mainās uz labo pusi. Pēc 2013. gada, briesmīgākajām cīņām mūsu vēsturē, līķiem uz ielas un visām tām šausmām, kas toreiz notika, – Onorē teica, – cilvēkiem bija apnicis, viņi pateica: nekad vairs. Un tāpēc, kad mēs redzējām, kā pie mums ierodas miera uzturēšanas spēki…

Es sākumā domāju, ka viņš runā par ANO, taču Onorē domāja krievus.

– Mēs bijām redzējuši, cik vāja ir Francija un visi tie starptautiskie spēki, un tāpēc mēs pateicām: labi. Kad viņi piespieda nemierniekus atkāpties, mēs līksmojām, mēs sitām plaukstas, – Onorē teica. – Jo mēs zinājām, kādas var būt sekas. Mēs esam pieraduši pie upuriem, mēs savā vēsturē esam pieraduši vienmēr bēgt. Un šoreiz mēs varējām pateikt: “Mēs nekur nebēgsim, krievi ir atbrīvojuši mūsu galvaspilsētu.”

Es pajautāju par pretrietumniecisko noskaņojumu visā kontinentā.

– Tas nāk no vēstures, no mūžīgās brīnīšanās par to, kāpēc mēs esam tā atpalikuši, – viņš teica. – Mēs zinām, ka esam bagāti, ka mūsu zemes dzīles ir tik bagātas. Cilvēki sākuši sev jautāt, kāpēc nav noticis nekāds progress. Un visiem uz lūpām ir atbilde: vainīga Francija.

Tuaderas valdība šīs jūtas veicinājusi, viņš domāja.

– Mūsu vecāki, valdības cilvēku paaudze, nerādīja ar pirkstu viens uz otru. Tā bija paaudze, kas necēlās kājās. Viņi apgalvoja: ja viņi kaut ko mēģinātu darīt, viņus nogalinātu vai Francija mūs nobloķētu. Vienmēr atradās kāds iemesls necelties kājās un nerunāt.

Taču, viņaprāt, patlaban šai situācijai ar krieviem ļauts nonākt par tālu.

– Jūs jau zināt par to slepkavošanu ārpus galvaspilsētas, – viņš sacīja. – Par izvarošanām. Laika gaitā viņi kļuvuši ļoti vardarbīgi. It kā viņiem nebūtu ne no kā jābaidās un te būtu kaut kāda bezsaimnieka zeme, kur viņi var darīt visu, kas ienāk prātā.

Onorē likās nemierīgs, kad es pajautāju, kādu nākotni viņš redz savai zemei.

– Spēle ir pavisam vienkārša, – viņš teica. – Lai kas būtu mūsu partneri, mums ir resursi, bet viņiem ir nauda. Mums vajag naudu. Bet vai iespējams atrast taisnīgu stratēģiju? Mūsu valsts vadītāji to nespēj. Nezinu, vai tas mums jebkad izdosies.

Vāgnera grupa daudzējādā ziņā pārņēmusi šo zemi savā varā un gūst milzu peļņu no tās dabas resursiem. Taču tas ir noticis ar daudzu CĀR iedzīvotāju piekrišanu un brīvprātīgu līdzdalību: cilvēki uzskata, ja nebūtu krievu, šie resursi vispār netiktu izmantoti.

– Centrālafrikāņi par zeltu un dimantiem domā citādi nekā rietumnieki, – man sacīja žurnālists Džons Lekners, kurš raksta grāmatu par Vāgnera grupu. Viņš dzīvojis Bangi, runā franciski, sango un krieviski un daudzus gadus intervējis Vāgnera kaujiniekus.

– Tā Centrālāfrikas cilvēki pelna iztiku. Viņi lietas vērtē pēc vienkārša kritērija: vai raktuves ir droši apsargātas un mēs varam tajās strādāt?

Stabils darbs viņus interesē vairāk nekā tas, kur nonāks iegūtie izrakteņi.

– Vāgneram tiek zelts un dimanti, bet viņi savukārt sagādājuši cilvēkus, kuri spēj izbeigt pilsoņu karu.

Rietumos izplatītais stāsts par visvareniem krievu spēkiem, kas ieradušies, lai sētu haosu un atņemtu šai valstij visus resursus, ir pārāk vienkāršots.

– Tas ir stāsts, kas saskan ar rietumnieka iepriekšējiem pieņēmumiem. Tu redzi ļaunos krievus un domā: “Tumsas sirds”, karakungi Āfrikā. Bet CĀR ir kādi 1500–2000 algotņi, – teica Lekners. – Tātad pats par sevi saprotams, ka visu viņi nekontrolē. Tā ir zeme, kurā plosās karš; neviens nekontrolē visu. Saprotams, ka viņiem šajā valstī nav pilnīgas kontroles, jo netrūkst cilvēku, kas viņiem uzbrūk un viņus nogalina. Protams, tas, ko dara Vāgners, vēl vairāk uzkurina konfliktu. Taču tīri strukturālā ziņā. Ja 2000. gadu sākumā amerikāņu karavīriem Afganistānā teiktu, ka viņi veicina Tālibān izplatīšanos, viņi atbildētu: ko tu muldi? Taču strukturālā aspektā notika tieši tā.

Izrādījās, ka no Ležē Serža nebija ziņu tāpēc, ka DST viņu bija arestējuši uzreiz pēc pārrašanās mājās. Viņš aizvests atpakaļ uz ostu tālākai nopratināšanai. Kad es beidzot viņu atradu, viņš izskatījās galīgi sašļucis. Naktī viņš nebija gulējis, jo kamerā nav likuši mieru moskīti. Viņam bija sākusies malārija, un viņš izskatījās briesmīgi.

– Tas pieder pie mana darba, – viņš sacīja, un mēs sadūrojāmies. Alekss viņam iedeva dažas malārijas zāļu tabletes.

Mēs ar Onorē un Aleksu vēl aizvien gaidījām jaunas ziņas no DST vai Valsts departamenta. Daudz laika mēs pavadījām uz viesnīcas Oubangui terases. Tuvojās valsts dibināšanas svētki, un viesnīcu izrotāja ar karogiem un virtenēm nacionālajās krāsās. Upe vēl joprojām bija kilometriem plata, un straume traucās tik ātri, ka rēca kā kalnu krāces. Par spīti tam jauni vīrieši devās zvejot garās vienkocēs, manevrējot starp ūdens virpuļiem un turoties pa gabalu no lielākiem atvariem. Dažas dienas mēs tikām novēroti. Pāris vīru rāmi piecēlās un sekoja man ik reizi, kad atstāju terasi.

Onorē un Ležē Seržs bija ļoti noraizējušies. Viņi abi likās pārsteigti, ka viss vēl joprojām nav nokārtojies, un pie brokastu galda sačukstējās sango valodā. Mēs ar Aleksu aiz tīrās bezdarbības sākām pārāk daudz dzert, un tas šīs kvaziaizturēšanas radītajai neziņai un nepacietībai piešķīra fizisku izteiksmi iedragātas veselības un noguruma formā. Es pat nepamanīju savus pirmos malārijas simptomus.

– Man liekas, es mēģināšu tikt pāri upei, – Alekss bieži atkārtoja. Viņa izmisums auga no dienas dienā. – Esmu bijis Afganistānā. Esmu bijis daudzās vietās. Esmu lasījis, kas notiek ar cilvēkiem tādās vietās kā šī.

Aleksa sieva bija piespiedusi viņu atteikties no turpmākas ceļošanas piedzīvojumu meklējumos. Toties manu draudzeni uzjautrināja doma, ka esmu ieradies CĀR, lai rakstītu par resursu ekstrakciju, bet tagad pats tikšu ārā no šīs valsts tikai tad, ja ASV nosūtīs manai glābšanai ekstrakcijas specvienību.

Pirmos divus vakarus mēs gājām uzdzīvot. Mēs apmeklējām vairākus bārus, kur apgrozījās jaunā elite un ārzemnieku publika. Atmosfēra atgādināja Atlantu. Kādā bārā sadzērām ar puisi no Hjūstonas, vārdā Šaks, kurš zināja par mūsu situāciju. Likās, ka par to dzirdējuši visi. Viņam bija pāri trīsdesmit, un viņš bija ieradies Bangi, lai sāktu celtniecības biznesu.

– Mums iet labi, vecīt, viss notiek. Ja gribi pelnīt naudu, jābrauc uz vietām, kur citi negrib doties. Ellē ratā, mums ir darījumi ar visiem. Un es pat nerunāju franciski.

Es teicu, ka man vajadzēs kaut kad atgriezties un uzsākt savu biznesu.

– Paņem manu numuru, vecīt, – viņš sacīja. – Cilvēki negrib riskēt. Te ir sasodīti riskanti. Un tāpēc te ir nauda.

Mēs aizgājām uz citu bāru, kas saucās Sango, – Dubaijas šika stilā iekārtotu iestādījumu, kur pasniedza ūdenspīpes un indiešu ēdienus. Promejot nevarējām atrast taksometru. Onorē šoferis bija aizbraucis mājās. Taksometra meklējumos aizstaigājām līdz galvenajai ielai, kur pēkšņi mums līdzās apstājās pikaps, pilns ar policistiem. Vīrs ar AK-47 mums pavēlēja sēsties aizmugurē. Tur bija kādi pieci vai seši policisti, un visi uz mums kliedza. Mūs aizveda uz policijas iecirkni, kur uz mums sāka aurot policijas priekšnieks. Viņš kliedza, ka esot nelikumīgi staigāt apkārt bez pases. Taču mūsu dokumentus viņš nemaz nebija pieprasījis. Tātad arī viņš bija par mums informēts. Viņš gribēja naudu. Gandrīz visu skaidro naudu es biju iztērējis bārā; man bija tikai 5000 CFA franku – aptuveni astoņi dolāri. Aleksam bija 400 dolāru, un viņš tos atdeva. Tad mūs palaida.

Kopš tā brīža mēs vairs nedrīkstējām iziet no viesnīcas. Pagāja pāris dienas, iekams man iedarbojās zāles pret malāriju. Šī slimība novājina skausta muskuļus, un cilvēks spiests staigāt apkārt viegli sagumis, žēlīga nelaimes putna paskatā. Tas, kā es izskatījos un jutos, šķiet, lieliski saderēja ar visu pārējo noskaņojumu.

Palaikam mūs viesnīcā apciemoja Pedro, kurš nebeidza smēķēt savus IQOS un par radušos situāciju izteicās visai piesardzīgi.

– Viņu valdības struktūras ir visai necaurredzamas, un tas var būt mulsinoši – pat mums. Īpaši mums.

Viņu pavadīja Diplomātiskās drošības biroja aģents Džareds, kurš mani piespieda pieņemt armijas pārtikas devu paciņas, ūdens pudeles un vēl citas malārijas zāles. Likās, viņš lepojas, ka var parūpēties, lai man nekā netrūktu:

– Visi neieredz valdību – līdz brīdim, kad viņus aiztur svešā valstī, vai nav tiesa?

Mēneša beigās mums pēdīgi paziņoja, ka tiekam izraidīti. Tā bija diena pirms Fête Nationale, un ielas bija neierasti tīras. Visur bija izkārti karogi. Džareds atbrauca pēc mums bruņotajā Land Cruiser. Ležē Seržs un Onorē arī brauca mums līdzi, cerot tikt pie saviem telefoniem un pasēm.

Kad ieradāmies lidostā, tur jau gaidīja policijas priekšnieks; viņš izskatījās svinīgs un bija ģērbies zili rozā puķotā uzvalkā. Ieraudzījis mūs, viņš tūdaļ sāka kliegt.

– Kur ir viņa bikses? – policijas priekšnieks rādīja uz Aleksu, kas bija ģērbies šortos. – Šādā reizē viņam kājās jābūt biksēm.

Džareds atvainojās Aleksa vārdā.

Vairākas stundas mēs nostāvējām, gaidot, kad mums kāds atvedīs telefonus un pases. Mums teica, ka kultūras ministre jau esot ceļā, lai pārliecinātos, ka viss norit gludi.

– Kā jau jūs zināt, ASV un Krievijas attiecībās šobrīd notiek visādas lietas, – teica Džareds. – Un tāpēc zināmiem cilvēkiem, kuri ir tuvās attiecībās ar Krieviju…

– Iekšlietu ministram, – iejaucās Onorē.

– …skaidri jāparāda, ka viņi ir supermodri, ka viņi dara visu iespējamo un vēl vairāk. Un te nu mēs esam, – viņš sacīja. – Un iekšlietu ministrs ir…

– Visiem no viņa bail, – viņu atkal pārtrauca Onorē. – Būtībā viņš ir nepieskaitāms.

Beidzot mūs ieveda nelielā aizturēšanas telpā, kur mūsu telefonus izņēma no seifa un atdeva citam policistam, kam rokās bija arī mūsu Ordre de Conduite à la Frontière, izraidīšanas orderis.

Tas bija dīvaini dziļdomīgs brīdis. Džaredam tas nozīmēja labi padarītu darbu, situāciju, kas novesta līdz atrisinājumam. Onorē tas aptumšoja cerības atgriezties dzimtenē, lai palīdzētu veidot tās nākotni. Nākamajā reizē, kad es ar viņu runāju, Onorē bija pārcēlies atpakaļ uz Teksasu. Savukārt Aleksam tas nozīmēja, ka pienācis gals sapnim par visu pasaules valstu vīzām viņa pasē.

Parīzē mani uzmeklēja reportieris Fransuā Mazē, RFI Centrālāfrikas korespondents. Viņš bija dzirdējis par mūsu aizturēšanu. Mēs satikāmies uz kafijas tasi netālu no Republikas laukuma, un es pastāstīju, ka jūtos neērti par to, cik maz esmu varējis ziņot no CĀR. Fransuā domāja, ka man tik un tā nebūtu izdevies izbraukt ārpus Bangi.

– Nekur tālu jūs nebūtu ticis, – viņš teica. – Kādā kontrolpunktā jūs būtu aizturējuši melnie krievi.

Viņš gatavojās publicēt rakstu par Vašingtonas mēģinājumiem izspiest Vāgneru no CĀR. Viņa avoti ziņoja, ka Bancroft plānojot šajā valstī izveidot savu privāto militāro kompāniju un pievērsties raktuvju un citu vērtību sargāšanai – gluži tāpat kā Vāgners. Fransuā atsaucās uz anonīmu franču armijas amatpersonu, kas izteikusies, ka amerikāņi ienāk Centrālāfrikā, “lai konkurētu ar Vāgnera grupu tās teritorijā un izbeigtu Krievijas hegemoniju pār šīs valsts institūcijām”.

“Šāda [bruņotu vienību] izvietošana izskaidrotu tās administratīvās grūtības, ar kādām Bangi pēdējo mēnešu laikā nācies saskarties daudziem amerikāņiem,” bija teikts Fransuā rakstā, ko es izlasīju pēc divām dienām, “arī žurnālistam, kurš tika izraidīts no valsts par spīti faktam, ka viņa dokumenti bijuši kārtībā.”

Likās, ka spēle tiešām iet vaļā. “ASV Āfrikā spēlē ar Putina kārtīm,” vēstīja Newsweek virsraksts. Taču Valsts departaments šo ziņu noliedza. “Departaments nav devis Bancroft zaļo gaismu operāciju sākšanai, kā tas maldinoši ziņots,” preses konferencē pavēstīja departamenta pārstāvis. “Viltus ziņa,” bija teikts īsziņā no Pedro.

Vai nu ASV valdība kaut ko slēpa, vai arī Bancroft bija nolēmuši sākt darboties CĀR kā frīlanseri. Kamēr es biju Parīzē, prezidenta Tuaderas pārstāvis apstiprināja, ka Bancroft tiešām ienāk Centrālāfrikā. “Centrālāfrikas Republika sākusi dažādot sadarbības attiecības. Mēs esam nacionālo bruņoto spēku rekonstrukcijas procesā.” Viņš uzskaitīja virkni dažādu valstu, kas piedāvājušas savus instruktorus viņu armijas apmācīšanai. “Republikas prezidents mums vienmēr saka: “Es ar atplestām rokām uzņemu jebkuru, kurš vēlas sadarboties.””

– Tas vairs nav noslēpums. Valdība pati par to paziņojusi, – man sacīja CNC dibinātājs Alēns Nzilo. – Visus tas šokē. Cilvēki ir šokēti, ka amerikāņu klātbūtne iespējama valstī, kur darbojas Vāgners. Būtībā tiek uzskatīts, ka tā ir amerikāņu spēle ar nolūku vājināt Vāgnera finanšu plūsmu. Tā domā pat bruņotie grupējumi.

– Tuadera ir ļoti sarežģīts cilvēks, – Nzilo man sacīja. Tuadera augstskolā bijis viņa matemātikas pasniedzējs.

– Viņš ir ļoti bīstams cilvēks. Pilnīgi iespējams, ka viņš spēlē tādu spēli – viņš mierīgi var pateikt: “Labi, jūs pārmetat, ka krievi mani nopirkuši? Skatieties – es spēlēšu ar amerikāņiem.” Tieši to no viņa var sagaidīt. Bet iedzīvotāji ielās visi domā, ka te iesaistīta ASV valdība.

Janvāra vidū Jeune Afrique publicēja garu rakstu par pēdējā laika norisēm Bangi. Viņi ziņoja, ka, neraugoties uz baumām, CĀR uzturas tikai divi Bancroft darbinieki. Taču raksts ainu papildināja ar jauniem intrigu līmeņiem: bijušais Bancroft algotnis Ružē it kā esot ticies ar CĀR pārstāvjiem Parīzē, un viņu pavadījis franču-marokāņu izcelsmes personāžs Aleksandrs Benala, cilvēks, kurš bijis tuvu stāvoša persona Emanuelam Makronam – prezidenta personīgais miesassargs, tiesa gan, līdz brīdim, kad apsūdzēts uzbrukumā protestētājiem un nosacīti notiesāts uz trim gadiem cietumā.

Krievi un viņu sabiedrotie zināja, ka kaut kas briest. Hasans Buba, CĀR Ganāmpulku un dzīvnieku veselības ministrs, viltīgs un šarmanti slīpēts bijušais Čadas spiegs, kurš neslēpj savas saites ar Krieviju, izveidojis “amerikāņu darbību kontroles un izmeklēšanas komisiju”. Februāra sākumā Africa Intelligence ziņoja, ka Bangi arestēts Bancroft darbinieks. Valdība to noliedza.

Man izdevās sazvanīt Fideli Guandžiku, kurš pastāstīja, ka valstī patiešām notiek zināmas Bancroft darbības. Taču viņš teica, ka tas neko nenozīmējot attiecībā uz jaunām partnerattiecībām ar ASV.

– Vairāk nekā 60 gadus mēs eksperimentējām, sadarbojoties ar Rietumiem, – viņš sacīja. – Rietumi nav darījuši neko, lai CĀR iestātos miers vai veidotos īsta demokrātija. No visiem 10 mūsu valsts vadītājiem divus prezidentus reāli neviens nav ievēlējis. 1993. gadā ieceltais Patasē, kurš bija liels amerikāņu draugs, un tagad prezidents Tuadera, kurš ir liels krievu draugs. Viņš sacīja, ka vēloties “reālu demokrātiju”, kas šajā gadījumā nozīmēja ļaut, lai Tuadera paliek pie varas uz neierobežotu laiku. Nesen sarīkotais referendums, kura rezultāti tika apstrīdēti, bija atcēlis konstitūcijā noteikto divu termiņu maksimumu CĀR prezidenta postenī.

– ASV neatnesa demokrātiju Afganistānai, – sacīja Guandžika un turpināja uzskaitīt pasaules valstis, ko pievīlušas Savienotās Valstis. Tie bija tieši tādi argumenti, kādus no antikoloniālistiem var dzirdēt visā franciski runājošajā Āfrikā. Es jau grasījos pārtraukt sarunu, taču tad Guandžika pievērsās savas zemes izrakteņu bagātībām.

– Šodien, sadarbojoties ar Krieviju, mums ir dažādi projekti, – viņš teica. – Taču… – viņš uz brīdi apklusa un, šķiet, aizdomājās. – Viņi saka, ka izmantos mūsu urānu, lai būvētu atomelektrostacijas. Viņi saka, ka izstrādās mūsu naftu. Viņi saka, ka cels lietuves un attīrīšanas uzņēmumus mūsu zeltam. Viņi saka, ka izveidos nacionālo dimantu biržu. Viņi saka, ka ierīkos saules enerģijas stacijas, jo saules mums te netrūkst.

Savienojums bija mazliet saraustīts, un man bija grūti saprast viņa sacītā toni. Sākumā man likās – viņš tic, ka tas viss tiešām notiks.

– Viņi domā, ka mēs vēl esam bērni, – viņš sacīja. – Kā tajos gados, kad franči un amerikāņi varēja mūs apmuļķot. Mums ir vesela paaudze ar augstāko izglītību, mums visiem ir augstskolu diplomi. Mēs neesam tādi kā mūsu vecāku paaudze. Krievija mums sola visus šos labumus. Bet mēs nezaudējam modrību.

Pajautāju viņam, vai viņš nebaidās no tā, ka krievi  varētu būt jauni Centrālāfrikas kolonizatori.

– Var jau būt, ka krievi grib mūs kolonizēt, – viņš sacīja. – Un mēs šo kolonizāciju pieņemsim, ja tā mums var atnest attīstību, ja tā ļauj mums apstrādāt savus izrakteņus tepat uz vietas, mūsu zemē. Tad mēs būsim apmierināti. Bet, ja šī kolonizācija būs tāda kā toreiz ar frančiem un amerikāņiem, – viņš teica, – kuri laidās lapās pēc pirmajām šāvienu skaņām, tad tas nav tā vērts.

Šādu nostāju es CĀR biju dzirdējis ik uz soļa. Cilvēki Rietumiem pārmeta ne tik daudz brutalitāti, cik vājumu. Es kā amerikānis nevarēju šo nelaimīgo deportāciju neuztvert kā rādītāju, cik ļoti vājinājusies manas valsts – vēl joprojām bieži sauktas par Amerikas impēriju – ietekme. Krievijai draudzīgie CĀR, Mali un Burkinafaso līderi regulāri runā par Rietumu distancēšanos no šī reģiona kā “atbrīvošanos”. Taču CĀR nākotni tik un tā arī turpmāk noteiks sveša vara, izmantojot bruņotu spēku. Guandžika nekritizēja Rietumus par to, ka tie sūtījuši karaspēkus, lai kontrolētu viņa zemi, vai ekspluatējuši tās dabas resursus. Viņš Rietumus kritizēja par to, ka tie ir pārāk mazdūšīgi, lai ļautu saviem karavīriem mirt par mieru, ko it kā vēlas panākt, un par nepietiekamiem centieniem izmantot šīs zemes piedāvātos resursus. Pēc viņa domām, Rietumi paturējuši valsti kolonizētu, vienlaikus cenšoties izvairīties no netīrā darba, kas neizbēgami jāuzņemas kolonizatoram. Vāgneram tas nesagādāja nekādas problēmas, un grupa guva labu peļņu. Citi spēki citās zemēs no viņiem mācīsies.

– Ziniet, mēs ticējām Savienotajām Valstīm, – Guandžika teica. – Mēs ticējām amerikāņu spēkam. Taču tagad mēs, taisnību sakot, esam secinājuši, ka Amerika nav… spēcīga valsts. Es minēšu jums piemēru, – viņš teica. – Ko amerikāņi darīja, kad viņi te ieradās 2003. gadā? Viņi ieradās, lai cīnītos ar Džozefu Koniju ziemeļaustrumos. Viņi te palika piecus sešus gadus, nenoķēra Koniju un aizbrauca. Kur ir viņu spēks? Kur ir viņu satelīti? Kur ir viņu visu redzošā acs? – Un viņš atkārtoja lielākam uzsvaram: – Kur ir viņu spēks? Amerikāņi mums palīdz tikai ar savām NVO, brīvprātīgajiem un humanitāro palīdzību, – viņš sacīja. – Bet vai valsti var attīstīt ar humanitāro palīdzību? Mēs gribam, lai viņi mūsu zemē uzsāk biznesu. Mēs gribam, lai viņi izstrādā mūsu naftu. Lai viņi atbrauc un noasfaltē ceļus, pa kuriem piekļūt viņu objektiem. Labi, 80% no labuma tiks viņiem. Bet ja palikušie 20% palīdz mums? Tas mums der.

Es pateicos par laiku, ko viņš man veltījis. Viņš sacīja, lai zvanot jebkurā laikā.

– Vienmēr esmu gatavs atbalstīt neatkarīgo presi, – viņš teica.

© Granta, 2024. gada 25. aprīlī