Tīģera rēgs

Gandrīz 15 gadus es rakstīju kaudzēm vēstuļu, kuras nebija no manis. Tās bija ļoti dažādas – no vienkāršām pateicības kartītēm un līdzjūtībām līdz garām sarakstēm ar dižākajiem un izcilākajiem: politiķiem, avīžu redaktoriem, bīskapiem, Lordu palātas deputātiem. Personiskākas dabas vēstules, sekojot ierastai procedūrai, es rakstīju lielā šriftā ar dubultatstarpēm un izdrukāju. Tad mans darba devējs – vēstuļu sūtītājs – tās rūpīgi pārrakstīja uz reljefa vēstuļpapīra ar Montblanc pildspalvu, nosusināja ar dzēšlapu un apakšā uzlika kruzuļotu parakstu.

Es sarakstīju arī milzum daudz avīžu rakstu, runu, šad tad pa dzejolim, kā arī vairākas grāmatas. Šīm grāmatām tika veltīts lērums recenziju un portretrakstu par cilvēku, kura vārds greznojās uz vāka. Neskaitāmi literāti sāka sarakstīties ar “autoru”, pat nenojauzdami, ka arī atbildes uz viņu vēstulēm sacer algota darbiniece. Mēs esam lieliska komanda, autors bieži mēdza teikt. Un viņam bija taisnība. Kad viņš bija apmierināts, arī es biju apmierināta. Mēs labi sastrādājāmies, un es lielākoties biju uzticama sabiedrotā, ko interesēja darbs un apbrīnojamie psiholoģiskie procesi, kas risinājās abās iesaistītajās pusēs. Gadu gaitā es daudz ko uzzināju par godkāri, par vēlmi tikt pieņemtam, par tiem garajiem ceļiem, kurus vīrietis gatavs mērot, lai izliktos par to, kas viņš nav. Kā arī par ceļiem, kurus gatava mērot sieviete, lai konspiratīvi līdzdarbotos šajā izlikšanās spēlē.

Tas, kā es iepazinos ar savu darba devēju, ir garš stāsts, šeit to nāksies saīsināt. Īsumā tātad: mēs iepazināmies, pateicoties manai interesei par krievu valodu un tulkotājas darbam. Tas notika 1981. gadā. Es atbraucu no Sentandrūsas Skotijā, lai palīdzētu viņam iegādāties Leonida Pasternaka Palestīnas ainavu sēriju, jo nesen biju iztulkojusi gleznotāja memuārus. Paskaidroju, ka Pasternaka meitas Žozefina un Lidija bija apzvērējušas nekad nepārdot tēva gleznas. Taču viņu tas neinteresēja.

– Tu nesaproti, – viņš sacīja, – man tās vajag. Vajag, un viss. Tās man atgādina par bērnību, par dzimteni, kuras vairs nav, kura ir pilnīgi iznīcināta. Man vajag tās bildes.

Nekad iepriekš nebiju satikusi tik dīvainu un ekstravagantu cilvēku – viņš bija kā rets tropu putns. Viņa košās spalvas bija apbrīnojamas; kad viņš izpleta spārnus, viņa žaketes odere mirdzēja un vizuļoja kā stikla prizma. Viņš nēsāja milzīgu safīru pie atloka, spilgtu zīda kaklasaiti, vienu zeķi rozā, otru zaļu. Uz labās rokas viņam bija divi zelta pulksteņi, uz kreisās – viens platīna, pirkstos vesela dārgakmeņu kolekcija – rubīni, dimanti, smaragdi.

Mēs devāmies uz Oksfordu satikt Žozefinu Pasternaku. Viņa bija erudīta un mērķtiecīga sieviete, uz kuru grūti atstāt iespaidu, taču šī eksotiskā radījuma klātbūtnē viņa acumirklī meitenīgi atmaiga un sāka koķetēt. Man par izbrīnu, gleznas viņa pārdeva.

Pēc tam viņš aizveda mani uz Londonu savā rolsroisā ar privāto šoferi. Brauciena laikā es runāju maz, taču, tuvojoties Londonai, viņš sāka taujāt par manu dzīvi un interesi par Pasternaku. Viņš uzmanīgi klausījās, tad pārsteidza mani, teikdams, ka vienmēr esot vēlējies izdot ārzemju grāmatas un ka man noteikti jānāk strādāt viņa izdevniecībā un jāpārrauga krievu autoru saraksts. Nez kur ir āķis, es nodomāju. Ja tev ir trīs bērni, jaunāki par pieciem gadiem, reizēm sāk likties, ka tu nekad vairs nestrādāsi, ka visu atlikušo mūžu lasīsi tikai vakara pasaciņas. Bet te pēkšņi man piedāvāja interesantu intelektuālu darbu, ko varētu veikt no mājām brīvajā laikā, cik vien bērnu audzināšana atļautu. Nekāda āķa nebija, vismaz es tādu nepratu saskatīt. Mana alga būtu 5000 mārciņu plus izdevumi – “Visas manas meitenes sāk ar pieciem tūkstošiem gadā, vai kā?” –, un es varētu sākt strādāt nekavējoties. Man būtu jābrauc no Skotijas uz redakcijas sapulcēm un dienu vai divas mēnesī jāpastrādā Londonas birojā. Visu atlikušo laiku es varētu dzīvot mājās un sazināties ar cilvēkiem pa telefonu. Sēžot rolsroisa aizmugurējā sēdeklī, mēs apstiprinājām vienošanos ar rokas spiedienu.

Tad viņš lika šoferim izmest līkumu gar biroju, lai man to izrādītu. “Tev patiks pie manis strādāt. Man ir laba priekšnojauta. Mans moto ir: kad mēs strādājam, tad strādājam, kad atpūšamies, tad atpūšamies. Tādā veidā visi ir apmierināti, vai kā?”

Mēs ieradāmies plašā penthausāar skatu uz pašu Soho sirdi. Pirmā lieta, kurai pievērsu uzmanību, bija gleznas pie sienām – nevis Svētās zemes rāmās ainavas, kādas biju gaidījusi, bet vesels krājums kailu un puskailu sieviešu, kā arī vairāki milzu kaķi, kas gluži vai lauzās ārā no apzeltītajiem rāmjiem. Bet aiz rakstāmgalda ar ādas virsmu pie sienas karājās kolekcijas centrālais objekts, kas patiesībā nemaz nebija glezna: tā bija milzīga tīģerāda ar visu galvu. Neraugoties uz to, ka dzīvnieks bija miris, tas izskatījās pat ļoti dzīvs ar savu trekno melni oranžo svītrojumu, kas tā vien kvēloja pie sienas.

– Tev patīk? – viņš jautāja, ar žestu aicinādams iekārtoties viņam pretī pie rakstāmgalda. – Es viņu saucu par Ķeizaru. Tu zini, kas ir Ķeizars?

Un, it kā tas kaut ko paskaidrotu, viņš piemetināja:

– Mans tēvs Pirmajā pasaules karā cīnījās vāciešu pusē.

– Es identificējos ar tīģeri, – viņš nemulstot sacīja. – Tīģeris ēd visus, bet tīģeri neēd neviens. Ja viņš gribēs, apēdīs pat krokodilu! Viņš ir Kalnu karalis, Mežu karalis, Pasaules karalis.

Viņš valdonīgi iekārtojās krēslā. Tīģera galva ar tās spoži mirdzošajām, dīvaini apaļajām un cilvēciskajām acīm atradās tieši virs viņējās. Uz īsu brīdi tajā mazajā nostūrī, kur iztēle saskaras ar īstenību, abas galvas saplūda vienā.

– Kā man jūs labāk uzrunāt? – es jautāju, kad paspiedām rokas uz atvadām.

– Uzrunā, kā vēlies, – viņš teica. – Es tevi saukšu par Mīļoto. Visas meitenes, kas strādā pie manis, ir Mīļotās, bet mani tu vari saukt, kā gribi.

– Tādā gadījumā, – es sacīju, – saukšu jūs par Tīģeri.

– Tas man patīk, – viņš teica un noskūpstīja man roku.

Kad pirmo reizi ierados Tīģera izdevniecībā, jutos kā iekļuvusi svešā sapnī vai kā iekritusi truša alā, turklāt visai dziļi. Tur nebija nekādu pazīstamu orientieru, kompasa bultiņa bija absolūti nojukusi. Viss šķita elektrizēts un mazliet bīstams. Pirmais, ko pamanīju, bija pretdabiskā emocionālā pacilātība, kas valdīja visapkārt, – milzum daudz aizgrābtu smieklu, spiegšanas un apskaušanās. Gaisotne balansēja uz histērijas robežas, un bija grūti izšķirt atsevišķas skaņas. Vai šie cilvēki bija dusmīgi vai vienkārši skaļi uzvedās? Nekas no tā visa nešķita loģisks. Nekas neatbilda nedz īstiem, nedz iedomātiem priekšstatiem par darbavietas vidi. Droši vien biju maldīgi iztēlojusies, ka pie grāmatām strādā tikai gudri un nopietni cilvēki, kuri dara savu darbu klusi un rūpīgi, proti, kā jau grāmatniekiem pieklājas. Iztēlē biju uzbūrusi godprātīgus burta kalpus, vecmodīgus džentlmeņus ar vieglu naftalīna aromātu un bālu ādu, kas gandrīz nekad nav redzējusi dienasgaismu.

Taču visa šī ēka sprēgāt sprēgāja jauneklīgā dzīvespriekā, ko uzturēja apburošas, izglītotas jaunas sievietes. Viņām visām bija patriciešu akcents, nevainojama stāja un apbrīnojami garas kājas. Viņu āda bija nevis bāla, bet gan ar veselīgu bronzas nokrāsu. Un neviena paša vīrieša. Nudien, ja tur pēkšņi iegadītos kāds mītisks marsietis, tam pat prātā neienāktu, ka savulaik sievietes ir bijušas apspiestas vai ka to loma kādreiz bijusi otršķirīga un pasīva. Šai birojā 1981. gadā sievietēm piederēja vara. Taču zilzeķes tur nebija manāmas, tikai zīda zeķes.

Biroja telpas atradās Soho nošņurkušajā daļā un aizņēma divas ēkas nolaistā ielā, ēkas šķīra itāļu restorāns un frizētava. Gaisā pastāvīgi bija viegls aromāts, kaut kas pa vidu starp ķiplokiem un matu losjonu. Izdevniecība aizņēma četrus stāvus ar nedaudz ieslīpām trepēm un šķībām sienām. Mēbeles bija diezgan apbružātas, un to virsmas klāja melnu Londonas putekļu slānis. Visapkārt slējās grāmatu kaudzes un augsti manuskriptu torņi. Un grāmatu izdevniecībai neraksturīgā kārtā durvju ailēs un pie sienu lampām bija sakārtas drēbes, it kā telpas īrētu uz pusēm ar šūšanas darbnīcu. Uz krēslu atzveltnēm mētājās boa apkakles un jostas, uz dažām durvīm šūpojās pakaramie ar vakarkleitām un elegantām žaketēm. Tualetē es atradu apakšveļu, zeķubikses un nagu laku.

Tīģerim piederēja ar izdevējdarbību, modi, kino un teātri saistītu uzņēmumu konglomerāts. Laikraksts The Times viņu reiz nodēvēja par “kultūras magnātu”, un šo iesauku viņš pilnā mērā attaisnoja. Viņa impērijas ētoss balstījās nevis uz peļņu un zaudējumiem, bet uz vārdu un slavu. Izdevniecība, gluži kā tās īpašnieks, bija sui generis un baudīja izmēram neproporcionālu reputāciju. Bija zināms, ka tā ir radikāla un avantūristiska. Tīģeris riskēja, izvēlēdamies grāmatas, ko izdot, un lielākoties, šķiet, rīkojās impulsīvi. Viņš mēdza iepazīties ar autoriem ballītēs un turpat uz vietas parakstīt līgumus. Pēkšņas idejas tika pārvērstas apšaubāmos izdevējdarbības projektos, tika radītas grāmatas, kurām pēc tiesas un taisnības nevajadzētu pastāvēt. Viņš rīkojās ātri un pieņēma lēmumus, ne mirkli neraustoties. Viņš mīlēja strīdus, pat speciāli tos provocēja, un visniecīgākā skandāla priekšnojauta tikai stiprināja viņa apņēmību publicēt. “Lai tik sūdz tiesā! Lai tik sūdz,” viņš teica, berzēdams plaukstas. “Bet es esmu cīnītājs, es cīnos un uzvaru!” Tīģeris gozējās šīs slavas gaismā, un mēs gozējāmies līdz ar viņu. Gluži likumsakarīgi arī mēs jutāmies kā cīnītājas, arī mēs noteikti uzvarēsim, un, lai gan redkolēģijas sanāksmēm tikpat kā nebija skaidra, racionāla plāna, gaisotne tajās bija enerģijas pārpilna un spraigajās sarunās tika apspriestas cēlas idejas. Cita starpā bija arī daudz vaļību, taču šīs vaļības bija pārsteidzoši nopietnas, un lielākoties mēs uzvedāmies tā, it kā uz mūsu pleciem gultos visaugstākā līmeņa atbildība.

“Kā tev patīk manas meitenes?” Tīģeris pajautāja neilgi pēc tam, kad biju sākusi strādāt. Todien viņam kājās bija krokodilādas kurpes un dažādas zeķes – viena violeta, otra dzeltena. “Viņas ir brīnišķīgas, vai kā?” Viņa meitenes pastāvīgi bija redzamas tenku slejās un vienmēr pazina kādu, kas pazina kādu citu. Savu svarīgāko uzdevumu, kā teica pats Tīģeris, viņas veica ārpus darba laika – saviesīgās vakariņās, prezentācijās, labdarības pasākumos, galeriju atklāšanās un medību ballēs: viņas rūpējās, lai svaigākās ziņas par Tīģera varoņdarbiem tiktu apspriestas Londonas stilīgākajās aprindās. Tagad man bija skaidrs, kāpēc biroja durvīs karājās tie elegantie tērpi.

Mani iepazīstināja ar Kozimu, Selīnu, Lusindu, Davīnu, Samantu un divām Sofijām. Pievērsu uzmanību aizdomīgajam kristiešu vārdu īpatsvaram. Ir jābūt kādam vārdam, kas apzīmē šo fenomenu, es nodomāju, šo radniecīgo personvārdu koncentrātu. Asonanse? Jeb varbūt artilērija? Nedaudz vēlāk es iepazinos ar meitenēm, vārdā Andrea (baronese) un Sabrīna (mantiniece), bet laika gaitā – ar Aleteju, Naidželu, Ilaizu, Kandidu, Marielu, Zelfu, Džordžiju, Henrietu un Arabelu. Tas bija pamatīgs informācijas apjoms, viens no tiem sarakstiem, kādus skolā liek mācīties no galvas pēc atkārtošanas metodes, kā Bībeles pantus vai latīņu darbības vārdus vienkāršajā pagātnē. Reizēm, pastaigājoties pa Londonu, es atkārtoju šos vārdus, cenzdamās tos iekalt un apbrīnodama to radītos skaņu rakstus. Drīz vien atklāju, ka tos var sarindot brīnišķīgos angļu dzejas pantmēros, piemēram, perfektā trohaja tetrametrā, ja sāk ar vārdiem:

Arabela, Henrieta

Zelfa, Džordžija, Kandida

gluži kā “Dziesmā par Haijavatu”:

Spožā Dižezera malā

Lielā Giči Gumi krastā.¹

Bija skaidrs, ka es šajā pasaulē neiederos. Birojā valdīja uzskats, ka mana klātbūtne ir skaidrojama ar Tīģera kārtējo kaprīzi – galu galā, es dzīvoju Skotijā, ierados vienīgi uz redakcijas sanāksmēm un uzkavējos pilsētā tikai pāris dienas. Un pat tad varēja redzēt, ka šai svešajā zemē esmu caurbraucot – es tajā uzturējos, bet tai nepiederēju. Turklāt es nevienu nepazinu. Pat ne kādu, kas pazītu kādu citu. Tā bija dīvaina vieta, kurā ik pa laikam ielūkoties, un tās svešādība tā arī nebeidza mani pārsteigt. Mājās Skotijā mani gaidīja divi mazi bērni un zīdainis, mana visuma centrs. Bet Londonas birojā es pat nepieminēju faktu, ka esmu māte. Iekļauties kolektīvā jau tā bija grūti, un es jutu, ka runāt par bērniem nebūtu prātīgi. Līdz ar to es izlikos par kādu citu, par kādu, kas neesmu.

Mans tulkotājas darbs labi iederējās šajā izlikšanās spēlē. Lai kaut cik jēdzīgi tulkotu, zināmā mērā jāprot pazust. Man patika būt neredzamai, uzsūkt tekstu, nedaudz ar to padzīvot un pārvērst to par kaut ko jaunu – unikālu, bet ne oriģinālu, māksliniecisku, bet ne inovatīvu. Gadu gaitā es novirzījos no šī kursa un iemācījos būt nemanāmi klātesoša citādi, cenšoties uztvert autora balsi un translēt tā jaunradi. Es kļuvu par Tīģera rēgu.

Mūsu sadarbības rezultātā tapa daudz ziņu rakstu, interviju ar plaši pazīstamiem cilvēkiem un vairākas dokumentālas grāmatas. Tas viss deva Tīģerim zināmu piepildījuma sajūtu, taču ilgstošu gandarījumu nesniedza. Kādā brīdī viņš pats sevi pārliecināja, ka nākotne pieder cita veida iespieddarbam. Intervijām, žurnālistikai un grāmatu recenzijām nebija ne vainas, taču īstais pārbaudījums bija romāns.

– Mums ir jāevolucionē, – viņš teica.

Es neiebildu.

Mēs atrodamies Tīģera mājā Francijā, ir 1994. gads. Tīģeris uzskata, ka Francija ir labākā vieta pasaulē, kur radīt mākslu.

– Mums būs viss vajadzīgais – gardākie ēdieni, labākais vīns, mūsdienīgākā skaņu sistēma, studija, kur strādāt, un svaigais Dordoņas gaiss.

Kā uzrakstīt romānu? Kā uzrakstīt svešu romānu? Abi šie jautājumi šķiet absolūti būtiski. Es nesaprotu, kā esmu iekūlusies šajā avantūrā pati pret savu gribu.

– Par kāda veida romānu mēs runājam? – es jautāju.

– Mēs runājam par skaistu romānu, ļoti skaistu, – viņš saka un skatās kaut kur tālumā, apgaroti smaidīdams un iedomātā skaistuma aizgrābts. – Un tam būs skaisti vāki. Par to mēs parūpēsimies. Pēdējos četrus vārdus viņš izklaudzina pret galda virsmu.

– Bet kāds žanrs mums ir padomā? Vai tas būs romantisks mīlas stāsts? Vai spriedzes romāns? (Šīs sarunas vienmēr risinās daudzskaitļa pirmajā personā. Arī savdabīgais vietniekvārdu lietojums ir daļa no šarādes, kas jau iesakņojusies mūsu dabā.)

– Tur būs spriedze, o, jā. Un romantika. Daudz romantikas. O, jā.

– Tātad mīlas stāsts?

– Bet protams! Tam jābūt mīlas stāstam. Cilvēkiem es saistos ar mīlestību. Esmu slavens ar savu mīlestību.

– Kāda veida mīlas stāstu mēs esam iecerējuši? – es jautāju tā, it kā mēs apspriestu tapetes vai mēbeles, kas viņam jāizvēlas no ierobežota klāsta. – Vai mīlestība tiek vai netiek atalgota?

– Protams, ka tiek. O, jā, un kā vēl tiek.

– Un kas ir mūsu varoņi?

Šī vārdu apmaiņa sāk kļūt savāda pat pēc mūsu standartiem.

– Mīļumiņ, – viņš saka ar cietēja izteiksmi, it kā mierinātu pilnīgu idioti. Viņš saņem manu roku, kā apčubinādams stulbu dzīvnieku. – Tai jābūt mīlestībai starp vīrieti un sievieti. Vai tu domā, ka es varētu rakstīt par zilajiem? Nē, tiem jābūt vīrietim un sievietei – skaistai sievietei un ļoti seksīgai. Tur būs daudz seksa, bet ļoti gaumīga. Mēs uztaisīsim skaistu seksu. Vai kā?

– Romāns ir garš? Īss? – mani sāk pārņemt izmisums.

Viņš kasa zodu, apsvērdams iespējas.

– Ne pārāk garš, ne pārāk īss.

– Un vai mums ir sižets? Vai mēs zinām, par ko ir stāsts?

– Bet protams, Mīļotā! Es par visu esmu padomājis, – viņš aizgrābtībā iespiedzas. – Tūlīt es tev izstāstīšu ideju. Ļoti vienkārši. Ir vīrietis… kaut kādā ziņā līdzīgs man… Viņš ir precējies… Viņš iemīlas sievietē… Tad ir lielas kaislības… Un tad… nu, tad jāskatās, kas būs tālāk, vai kā?

Iestājas gara pauze, kamēr es visu apdomāju. Tad:

– Vai viņš atzīstas sievai? Tajās kaislībās, es domāju.

– Mīļā, tu esi traka? – Tīģeris pagroza pirkstu pie deniņiem. – Kādēļ lai viņš atzītos? Kādēļ lai viņš viņu sāpinātu?

Kā rīkoties tālāk? Ir tāds teiciens: raksti par to, ko zini. Bet ko es zināju? Pēkšņi vairs nezināju neko. Mēģinot atkratīties no panikas, nolēmu sastādīt sarakstu ar savām stiprajām pusēm. Saraksts nebija garš, bet ar kaut ko bija jāsāk:

1. Esmu daudz rakstījusi (tikai ne romānus).

2. Esmu daudz lasījusi romānus.

Lai pirmo punktu uzskatītu par priekšrocību, ir jātic, ka viss, ko tu raksti, nāk no viena un tā paša avota. Es neesmu droša, ka tam ticu. Rakstīt nav tas pats, kas rakstīt daiļliteratūru. Labākais, uz ko varēju cerēt, bija tas, ka mana pieredze ar žurnālistiku, literāriem gabaliem, grāmatu recenzijām un tamlīdzīgām lietām kalpos par sava veida mācību platformu romāna rakstīšanai.

Kas attiecas uz lasīšanu, baidos, ka starp lasītās literatūras daudzumu un spēju rakstīt literatūru nav tiešas saistības. Es to apzinos intuitīvā līmenī un laikam jau vienmēr esmu apzinājusies, taču man tas netraucēja piekrāmēt koferi ar vairākiem dučiem romānu un paņemt tos līdzi uz Franciju. Tā bija eklektiski izvēlēta kaudze mīksto vāku izdevumu no maniem mājas plauktiem. Daļēji es to darīju cerībā pēkšņi atklāt, kā jāraksta romāns, bet daļēji tāpēc, ka varbūt sistemātiska pieeja spētu kompensēt iedvesmas trūkumu. Nākamās divas dienas pavadīju, ieurbusies Penelopes Ficdžeraldas, Annas Taileres, Karolas Šīldsas, Berilas Beinbridžas, Alisones Lūrijas, Annas Fainas un Dženiferes Džonstones grāmatās. Otrās dienas beigās sapratu, ka esmu lasījusi tikai sievietes, kas diez vai bija prātīgi, ņemot vērā, ka uzdevums bija iemācīties rakstīt kā vīrietim. Nākamās divas dienas, atgaiņādamās no vieglas stresa sajūtas, es lasīju Viljamu Trevoru, Džonu Apdaiku, Īanu Makjūanu, Timu Pārksu, Džonu Banvilu.

Secināju: ja pārlēcieni laikā ir izpildīti prasmīgi, tos gandrīz nevar manīt; lasītājam nav nekādu iebildumu pārcelties vairākas dienas, nedēļas, gadus uz priekšu vai atpakaļ, ja vien autors zina, ko dara. Šie paņēmieni ir neuzkrītoši – piemēram, trāpīgs saliktās pagātnes lietojums vai varoņa personīgās vēstures saīsināts izklāsts. Tas pats attiecas uz skatpunktu: pat tad, ja stāsts ir sarakstīts pirmajā personā, vēstītāja rīcībā ir dažādi knifi, ar kuru palīdzību norādīt lasītājam, ko jūt un domā citi personāži. Arī tiešā runa man bija liels atklājums. Kritiķi mīl teikt, ka “dialogi nestrādā”, taču, kad tie strādā, paradoksālā kārtā tie ir dialogi, kas cilvēkiem tikai šķiet ticami un viegli uztverami, nevis tādi, kādi risinās dzīvē, jo, lūk, tie nu gan nestrādātu. Nereti tieši vislabākajos dialogos nav ne miņas no autentiskuma.

Man vajadzēja stāsta sākumu, vidu un beigas. Tas bija galvenais. Vēl man bija vajadzīgi vismaz divi varoņi, lai stāsts darbotos kaut vai visprimitīvākajā līmenī, – galvenais tēls, kurš būs “mūsu varonis”, un sieviete, kurā viņš iemīlēsies. Tīģeris teica, ka varonis ir precējies, tātad varbūt sava loma stāstā būs arī viņa sievai? Kopā tas būtu trīs. Trīs varoņi neizklausās pārāk sarežģīti – katrā ziņā ne tik sarežģīti kā, piemēram, četri –, taču arī ar trim var būt pietiekami grūti, sevišķi, ja neviens no tiem vēl nav pieņēmis aprises.

No nedaudzajām Tīģera frāzēm es nojautu, ka viņš jau ir sācis identificēties ar grāmatas galveno varoni. Manas aizdomas apstiprināja gluži negaidīts avots, proti, intervija ar Tīģeri, kas ap to laiku parādījās avīzē The Scotsman.

...Visa viņa izturēšanās liecina par apvaldītām kaislībām. Viņš nespēj ilgi nosēdēt mierā. Viņš runā ātri, gandrīz lūdzoši, vārdi klūp cits pār citu… Nākotnē viņš būs rakstnieks. Tās ir jaunākās ziņas. Tas notiek jau šobrīd. “Tas nebūs diiižs romāns… Drīzāk tāda filozofiska un literāra grāmata. Tā ir par manu mīlestību pret sievietēm un to, kas notiktu, kādas būtu šīs mīlestības sekas, ja… vārdu sakot, tā ir par vīrieti, kurš mīl divas sievietes.”

“Mana mīlestība pret sievietēm.” Tā jau es domāju. Tas visu izskaidroja. Tas bija mājiens, tas pavisam noteikti bija svarīgs mājiens. Es vairs nešaubījos, ka Tīģeris sevi iztēlojas kā galveno varoni. Kaut kādā ziņā tas visu atviegloja: vismaz tagad man bija atliku likām materiāla, ar ko strādāt. Taču drīz vien es sapratu, ka Tīģera literārajai versijai jābūt balstītai uz viņa paštēlu. Viņam nedrīkstēja būt lielu trūkumu, kā vairumam interesantu literāru varoņu. Nē, mūsu varonim bija jābūt saprotošam, līdzjūtīgam, panākumiem bagātam, morāli stingram, godbijīgam, kaislīgam un viedam. Droši vien viņam būtu jābūt arī tādam kā pašceptam filozofam un ārkārtīgi mīlētspējīgam.

Nu tad pie darba. Es ieskicēju plānu ar galveno varoni, bagātu uzņēmēju, kura labi sakārtotā dzīve pēkšņi apmetas kājām gaisā ārlaulības sakara dēļ. Šis notikums satriec viņu kā zibens no skaidrām debesīm, turklāt tas sakrīt ar krīzi privātajā dzīvē – mīļās mātes nāvi. Es to izstāstīju Tīģerim. Viņš savilka garu ģīmi. Kaut kas nebija labi. Pirmajā mirklī nebija skaidrs, kas tieši.

– Mīļumiiiņ, LŪŪŪdzu, vai mums tiešām vajag to nāvi?

Viņš runāja žēlabaini, uzsvērdams katru vārdu.

– Jums nepatīk, ka tur ir nāve?

– Man nepatīk, ka tur ir nāve.

– Bet man šķiet, – es mazliet nedroši sacīju, – ka tur jābūt kaut kādai krīzei, un bēres vienmēr ir diezgan labs romāna mezglpunkts.

Nedaudz atguvu pārliecību:

– Turklāt emocionālais satricinājums, kas nāk līdz ar smagu zaudējumu, būtu labs veids, kā uzsākt varoņa sānsoli. Kaut kādā ziņā tas to padarītu saprotamāku.

Un visbeidzot izšķirošais trieciens:

– Jo mēs taču negribam padarīt viņu par bezjūtīgu nelieti, kurš krāpj sievu, vai ne?

Biju pārliecināta, ka ar bezjūtīgā nelieša pieminēšanu būs diezgan, lai pārliecinātu viņu par savu taisnību, bet viņš uztaisīja vēl vienu grimasi. Man nebija skaidrs, kas viņam nepatīk. Viņš paberzēja apakšžokli un izdvesa garu, gaudojošu kunkstu, it kā kāds viņam durtu rokā adatu. Visbeidzot viņš sacīja:

– Tas neder. Mums jāizdomā cita krīze. Saproti, mana māte ir dzīva, un, redzi, es negribu viņu sāpināt.

Savā ziņā tas bija aizkustinoši, taču ne tik aizkustinoši, lai sagandētu ieplānoto nāvi. Tobrīd es jau pati sevi biju pārliecinājusi, ka nāve ir nepieciešama. Mēs tuvojāmies tam, ko vairs nedrīkst teikt, taču es vienalga nolēmu to pateikt. Maigi, bet strikti es norādīju, ka ir svarīgi, lai galvenā varoņa dzīve neatspoguļotu viņa paša dzīvi visās detaļās – vēl jo vairāk, tas bija pat nepieciešams; ka šai grāmatai principā jābūt iztēles auglim; ka būtu žēl, ja kritiķi to norakstītu kā vienkāršu dzīves atstāstu, nevis nopietnu literāru darbu; un ka grāmata varēs pietiekami precīzi paust viņa paša uzskatus, vienlaikus nezaudējot māksliniecisko veselumu. Kā rezultātā viņš piekrita – lai gan bez īpašas sajūsmas – savas mātes nāvei.

Gandrīz visu nākamo nedēļu centos atbrīvot radošo plūsmu, stāstot sev, ka šis ir tikai kārtējais darbs, kas jāpadara, ka tam visam nav nekādas nozīmes, ka varu rakstīt visu, kas ienāk prātā. Taču fakts, ka rakstīju, slēpjoties aiz svešas maskas, padarīja procesu neizturamu.

Es nolēmu, ka galveno varoni saukšu par Karlo – savulaik pazinu itāļu studentu, vārdā Karlo – un padarīšu viņu par panākumiem bagātu reklāmas darboni Londonā. Romāns sāksies ar Karlo atgriešanos dzimtajā Itālijā uz mātes bērēm. Bija divi iemesli, kuru dēļ nolēmu piešķirt viņam dubultpilsonību: tas lieliski saskanēja ar paša Tīģera biogrāfiju un darbojās kā metafora tālākajam konfliktam un dihotomijai. Ceļojums uz Itāliju, kā man likās, bija ģeniāls atradums: tas pavēra iespējas mūsu varoņa ceļam visās nozīmēs – fiziskā, mentālā, garīgā un emocionālā. Mīlas stāsts risinātos karstajā Vidusjūras tveicē, un, visbeidzot, tas nodrošinātu visnotaļ izdevīgo katolicisma – Tīģera reliģijas – fonu, kurš savukārt ļautu ienest labi pazīstamo spriedzi starp ticību, saprātu un kaisli. Man sāka iepatikties romāna tēma. Tiktāl viss jauki.

Kā jau varēja paredzēt, es ilgi mocījos ar pirmo teikumu. Tas, protams, ir pašpārliecības un drosmes jautājums. Domās meklējot pirmo teikumu, ir grūti izvairīties no vispāratzītām patiesībām un no uzskata, ka visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas. Viegli iedzīvoties apziņā, ka viss, kas nav tikpat ģeniāli epigrammisks, ir sīkas pabiras. Turklāt pirmais teikums atstāj savu nospiedumu. Tas var uzspiest stilu un toni, no kuriem vēlāk būs grūti tikt vaļā. Es apsmadzeņoju dažādas iespējas, spriedu un svēru, šaubījos un minstinājos, līdz iestigu pilnīgā paralīzē. Visbeidzot, izmisuma dzīta, uzrakstīju pirmo teikumu: “Karlo pārlaiž skatu dzimtajai zemei un gremdējas pārdomās par nāvi.”

Nospriedu, ka derēs. Centos ierakstīties stilā, kādā, pēc manām domām, būtu jāraksta Tīģerim, taču, jo ilgāk meklēju viņa balsi, jo vairāk jutu laužamies cauri manējo; jo vairāk centos īstenot viņa literārās ambīcijas, jo vairāk iejaucās manējās. Romāns neauga organiski; tas tika uzbarots ar varu un piepumpēts ar steroīdiem. Iestudētas ainas un prātuļošana par cilvēcību tika svaidīta apkārt kā sāls. Tas bija stīvs, pilnībā sagudrots darbs. Mani māca briesmīgas šaubas. Varoņi nebija “īsti”, tie bija rupori dažādām idejām, kas tos dzenāja šurpu turpu un spieda pie zemes. Andrē Žids reiz teica, ka īsts rakstnieks ieklausās savos varoņos un vēro, kā tie uzvedas, savukārt slikts rakstnieks tos vienkārši konstruē un kontrolē. Šaubu nebija, es konstruēju un kontrolēju.

Gandrīz vienīgais, kas man neriebās, bija doma par mīlas stāstu. Galu galā, kam vēl pasaulē ir kāda jēga? Dzīve bez mīlestības ir tikai puse dzīves. Skaidrs taču, ka romāns bez mīlestības čiks vien būtu. Doma, ka rakstīšu par mīlestību, bija pat nedaudz valdzinoša. Tā ir viena no tām mūžīgajām tēmām, kuras var pārstrādāt bezgalīgi. Taču katrai zelta maliņai ir mākonis; kā jau es baidījos, mīlestība bīstami tuvojās vienkāršam seksa attaisnojumam.

Tīģera rūpes par tā vietu romānā robežojās ar apsēstību. Katru dienu, kad atgriezos no studijas, viņš jautāja: “Vai mums jau ir piš-piš?” Kā jebkurš cits manā vietā būtu darījis, es ierosināju no tā atteikties, norādot, ka skaistākais jebkurā kaislē ir diskrētums. Bet viņš tikai gaudoja, ka viņa sarakstīts romāns bez seksa nebūtu iedomājams.

– Mīļotā, mums vajag rumpi pumpi! Vai tiešām tu nesaproti?

Viņš smējās un sita plaukstas, vēlēdamies, lai dalos ar viņu entuziasmā. Bet es tiešāmnesapratu.

Ilgi turējos pretī, norādot, ka neskaitāmi autori ir domājuši, ka pratīs “uztaisīt” seksu romānā, taču iebraukuši galīgās auzās. Atgādināju viņam par žurnāla Literary Review Sliktā seksa balvu, kuru reizi gadā pasniedz Oberons Vo, Tīģera draugs, cilvēks, kurš uzņēmies misiju atbrīvot mūsdienu literatūru no bezgaumīgām un paviršām seksa ainām. Lai nu kam, bet Bronam taču viņš piekristu? Es teicu, ka sekss romānos gandrīz vienmēr ir draņķīgs un ka no tā labāk izvairīties. Teicu, ka pat labu rakstnieku izpildījumā tas šķiet smieklīgs, absurds vai apkaunojošs.

– Tu runā kā mūķene! – viņš sacīja. – Kas tev lēcies? Tici man, mīļotā, mēs uztaisīsim skaistu seksu! Tas būs ļoti izsmalcināts.

Seksa literārās apdares process ir pilns dažādu kaitinošu jautājumu. Pirmkārt jau problēma ar varoņu izģērbšanos: pogas, rāvējslēdzēji un āķīši mēdz būt tik neparocīgi, un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka vīrietim kājās paliek zeķes. Un tad vēl visas tās ķermeņa daļas, kuras vai nu jāsauc īstajos vārdos (ļoti nesaprātīgi), vai jāaizstāj ar apšaubāmiem simboliem. Un ko iesākt ar darbības vārdiem, ar pašu darīšanu? Kā lai liek cilvēkiem ieiet, locīties, vālēt, gruzdēt, berzēt, grūst un savienoties – tajā pašā laikā cerot saglabāt kaut daļiņu pašcieņas? Tas ir ļoti grūti. Ja neticat, pamēģiniet. Skaņu efekti ir vēl briesmīgāki – spiegšana, kliegšana, dzimumakta brēcieni. Nē, angļu valoda nav piemērota reālistiskiem seksa aprakstiem. Mēs esam pārāk saraduši ar ironiju. Otrs ceļš būtu izmantot metaforas, taču ar metaforām var iekulties vēl lielākās nepatikšanās – ar visiem tiem vulkānu izvirdumiem un liesmojošajām ugunīm.

Ko lai iesāk? Ko lai iesāk? Pēkšņi man prātā uzzibsnīja ģeniāla ideja, es visu sapratu. Tīģeris neieredzēja ķermeņa izdalījumus. Viņa riebums pret cilvēkiem, kuri klepoja, puņķojās vai šmakstināja lūpas, bija apvīts leģendām. Ja vien man izdotos padarīt seksa ainas pietiekami miklas, varbūt viņš no tām atteiktos pavisam. Nil desperandum. Ķermeņa izdalījumi bija mans glābiņš. Ķēros pie šī plāna ar bezrūpīgu “kā būs, tā būs” attieksmi.

Spēcīgs un maigs kā viļņi, viņš piebriest un tuvojas viņai, kā jūra tuvojas krastam. Viņš ienirst un peld, kāri, bet piesardzīgi, joprojām baidīdamies tikt atraidīts, līdz pienāk absolūtās skaidrības mirklis, kad arī par viņas degsmi vairs nav šaubu. Viņas lokanais augums nodreb un ieskauj viņu savu gurnu lipīgajā saldmē.

Saprotams, tā, vārdu pa vārdam, bija grūti neaizrauties. Tīģeris nebūt nevaibstījās, tieši otrādi, viņš izskatījās atvieglots, ka mīlnieki beidzot ķērušies pie lietas. Es turpināju tādā pašā garā, pārliecinādama sevi, ka cīnos augstāka mērķa vārdā. Drīz viņam būtu jāmaina domas. Katrs nākamais šļaksts un šļāciens bija gatavā elle. Taču Tīģeris turējās. Viņš pat negrasījās padoties. Gluži otrādi, viņš bija sajūsmā. Viņš atkorķēja Château Margaux pudeli, un mēs iedzērām par seksu. “Bravo!” viņš teica – un tā bija viņa augstākā atzinība. Mans plāns nestrādāja. Izšķīros par labu vēl vienam sabotāžas mēģinājumam. Šoreiz gan uz visu banku:

Viņi spēlējas viens ar otru kā slapji roņu mazuļi, viņu ķermeņi izdod slapjas, sulīgas skaņas. Ar mēles galiņu viņš to glāsta un auž sudrabotu zirnekļu tīklu no viņas mikluma pavedieniem. Taciņa uz debesīm paveras kā pret sauli vērsta zieda kauss, kura dziļumā lapas mirkst nektārā. Viņas daiļais paugurs cilājas, miesai rīvējoties gar viņa zodu.

Brīdī, kad viņa nodreb, iekunkstas un beidz, viņš sajūt pēkšņu laimes pieplūdumu un pārcilvēciska spēka lādiņu. Viņas sulas tek lejup kā zvaigžņu gūzma no debesjuma. Tagad viņš var darīt visu, ko vēlas. Viņš ir Dieva iemiesojums, kurš sniedz mīlestību un laimi. Viņas dzintarkrāsas stilbi slejas abās pusēs kā ūdeņi, kas pavērušies Mozus priekšā. Viņš ceļas un ieiet viņā.

Šīs vārdu nesaturēšanas rezultātā notika vismaz četras lietas. Tīģeris bija pārlaimīgs; viņš piešķīra man algas pielikumu; laikraksts Sunday Times pasludināja romānu par “daudzsološu kandidātu” žurnāla Literary Review Sliktā seksa balvai; mani pusaugu bērni mira vai nost no kauna.

Romāns nāca klajā 1995. gada pavasarī. Tas bija krāšņs pasākums ar visiem ierastajiem personāžiem, daiļiem radījumiem no Londonas glaunākajām aprindām. Tīģeris bija godam izpelnījies pilsētas labāko ballīšu rīkotāja slavu. Daudz glamūra, šarma un mākslīgā iedeguma. Cilvēki jautāja, vai es pazīstu Tīģeri un vai esmu lasījusi viņa grāmatu. Atgriezos Skotijā un gaidīju, kad parādīsies recenzijas. Kritiķi lielākoties bija noskaņoti labvēlīgi; indīgu piezīmju gandrīz nebija, un izsmiekls bija rezervēts seksa ainām. Kā izteicās viens TLS recenzents, “tikai šajās ainās autors gandrīz zaudē kontroli pār neuzmācīgo, precīzo prozu”. The Sunday Telegraph rakstīja: “Es izvēlos aizmirst šos īsos, pārspīlētos apkaunojuma brīžus,” – bet kādai citai recenzijai bija vienkāršs virsraksts: “MAZĀK SEKSA, LŪDZU.”

Neilgi pēc Tīģera pirmā romāna iznākšanas, 1995. gada vasarā, mēs atkal bijām Francijā. Mēs tur atgriezāmies, lai ķertos pie nākamā romāna. Bija grūti piespiest sevi priecāties par šo iespēju. Taisnību sakot, es knapi spēju sadzīvot ar domu, ka šim procesam nāksies iet cauri vēlreiz. Tīģeris gan bija citās domās. Mums bija viena no tām “atkārtotās spriedzes” sarunām, kurās Tīģeris daudz atkārtojās, bet visa spriedze tika man.

– Ja mēs to neizdarīsim, neviens mums neticēs, – viņš sacīja.

– Ko tieši jūs ar to domājat?” (Es bieži uzdevu šo jautājumu.)

– Ko es domāju?

– Nu, kas ir tas, kam neviens neticēs?

– Kas ir tas, kam neviens neticēs?

– Jā, kas tas ir?

– Kas tas ir? Es tev pateikšu precīzi, kas tas ir. Es tev pateikšu, tieši kam neviens neticēs. Neviens nekad neticēs, ka mēs varam uzrakstīt vēl vienu. Vai kā?

– Vai tiešām tas ir tik svarīgi?

– Vai tas ir svarīgi? Vai tas ir svarīgi? Dārgumiņ, kas tev lēcies? Kas tev uznācis?

– Bet vai tiešām tas ir svarīgi? Tas, ko cilvēki domā.

– Es neticu savām ausīm! Bet protams, ka tas ir svarīgi. Viņi mūs neņems par pilnu. Kā tu nesaproti? Viņi domās, ka pirmā grāmata bija tīrā nejaušība!

Otrajam romānam ķēros klāt bez jebkāda prieka. Tas visu tikai pasliktināja, jo Tīģerim riebās, kad citi bija nomākti. Viņam patika joie de vivre – viņš bieži to uzsvēra –, un viņš necieta ne mazāko entuziasma trūkumu par lietām, kas viņu pašu aizrāva. Sajutis manas šaubas, viņš vienmēr ieņēma evaņģēlista stāju un sāka mani pievērst savai ticībai. Parasti šādos gadījumos es ātri vien sapratu, ka ideja, kuru cenšos noraidīt, ir labāka nekā indoktrinācijas process, un visbeidzot padevos.

Jaunajā grāmatā viņš bija man apsolījis pilnu rīcības brīvību: “Tu vari darīt visu, ko vien vēlies,” viņš teica, sasizdams plaukstas kā divus bungu šķīvjus par godu savam dāsnumam. Tad viņš atsēdās krēslā un maigi pasmaidīja. Sejā viņam bija īsta labdara izteiksme. Neviens cilvēks nespētu būt pretimnākošāks.

Bet tā nebija taisnība. Kā izrādījās, viņam bija viena prasība, lai gan, to uzklausot, varētu domāt, ka tas nav nekas īpašs. Viņš tik ļoti to noniecināja – “Tā ir tikai maza ideja, tas arī viss, tas nav nekas liels,” – līdz es iztēlojos to kā sīku punktiņu veca televizora ekrānā brīdi pirms tā pazušanas tukšumā. Tomēr šis tīrais nieks, šī mazā lietiņa, šī nieka idejiņa, lēnām pieņēma monstrozus apmērus. Līdzīgi kā iepriekš, stāstā bija jābūt divām sievietēm un vīrietim. Vīrietis, kā skaidroja Tīģeris, būs abu sieviešu mīļākais, sievietes viena par otru zinās un par šo situāciju sevišķi neraizēsies. Viņas būs māsīcas, kas dzimušas vienā un tajā pašā dienā – “Zem viena un tā paša zvaigznāja, tātad vairāk tādas kā māsas,” Tīģeris skaidroja. Tiktāl izklausās samērā normāli, es domāju. Tālāk sekoja garas un aizrautīgas runas par to, cik māsas var būt tuvas, kā viena dvīņu māsa jūt otras sāpes, kā brīžiem liekas, ka tās gandrīz vai dzīvo viena otras ķermenī. “It kā viņas būtu viens cilvēks, nevis divi,” viņš teica.

– Jā... – es sacīju, klusībā minēdama, uz ko gan tas ved, kur šoreiz ir āķis. Es nebiju gatava tam, kas sekoja tālāk.

– Tātad, – viņš teica, saspiezdams un atlaizdams savas lielās, mīkstās plaukstas, gatavodamies lielajam pièce de résistance, – kad vienai meitenei ir orgamsi, tad arī otrai ir orgamsi!

– Kā jūs to domājat? – es jautāju. Nospriedu, ka droši vien esmu kaut ko palaidusi garām. Bija kādu brīdi jāapdomā visas iespējas, līdz beidzot es pārjautāju:

– Vai mēs runājam par simultāno orgasmu?

– Precīzi! – viņš norūca kā labākais skolnieks klasē. – Simultānie orgamsi. Tu visu saproti! Bravo!

Taču es zināju, ka neko nesaprotu. Vismaz ne līdz galam. Cik man bija zināms, simultānais orgasms notika – ja vispār notika – starp, tā teikt, diviem iesaistītiem dalībniekiem. To nevarēja tā vienkārši nodot tālāk trešajai personai, pat ne tuvai māsīcai.

– Un tieši kā tas notiek? – es lietišķi noprasīju. Tikpat labi mēs varētu apspriest jaunu biznesa plānu vai peļņas sadales shēmu. – Tas vīrietis viņas abas stimulē tā, ka viņas beidz vienlaicīgi?

Nepareizs jautājums. Tīģeris uzsita sev ar plaukstu pa pieri. Tas bija viņa “žēlīgais Dievs, glāb mani no šiem idiotiem” žests.

– Dāāārgumīīīņ, tu nesaproti! – Viņam bija taisnība. Es nesapratu. Visu savu mūžu esmu bijusi pasargāta no šādām lietām. – Tās sievietes nav kopā! Viņas ir jūdzēm tālu viena no otras!

Tagad viņš kliedza. Viņš vienmēr kliedza, kad stulbi cilvēki nespēja uztvert galveno domu.

– Baidos, – es teicu un šoreiz laikam tiešām mazliet baidījos, – ka jums nāksies paskaidrot sīkāk. Es īsti nesaprotu.

Viņš piecēlās kājās un sāka soļot turp un atpakaļ, visa viņa ķermeņa valoda jau bija kā atsevišķs stāsts. Viņš bija aplicis rokas sev apkārt un nedaudz svārstījās, tā varētu kustēties cilvēks polsterētā karcerī, cenzdamies savaldīt plosošu iekšējo nemieru. Viņš vērās manī ar stingu skatienu, kas vēstīja: kā tu vari būt tik neaptēsta? Skaidrojumu viņš sniedza nesavaldīgā tonī un ar pārākuma apziņu. Īsumā ideja bija tāda, ka šīs divas sievietes ir tik tuvas, tik savstarpēji saskaņotas, ka, pat fiziski šķirtas, pat okeānu un kontinentu šķirtas, tās spēj sasniegt baudas virsotnes vienlaikus. Tā runādams, viņš atdzīvojās arvien vairāk, viņa tīģera acis spoži mirdzēja, viss viņa ķermenis kustējās – semaforiski, baletiski. Un, tā kā es biju tik trula, viņš nerunāja aplinkus. Viņa valoda kļuva arvien tiešāka. Lai kliedētu jebkādas šaubas, viņš visu izlika kā uz delnas:

– Skaties, tas ir vienkārši! Viena sieviete ir Londonā, bet otra, teiksim, Ņujorkā; kad viņš drāž to, kura Londonā, tad tā, kas Ņujorkā, arī to jūt savā vāverē! Tagad tu saproti? – viņš teica, atguvis savaldību.

– Tagad saprotu, – es sacīju.

Sēdēju studijā viena pati un prātoju, ko lai dara, kā lai sāk. Prasība ķerties pie jauna romāna rakstīšanas nāca kā liels trieciens, sevišķi jau tik drīz pēc pirmā. Es jutos dīvaini iztukšota, manī nebija ne mazākās vēlmes to visu atkārtot. Ja reiz tiešām bija jāvelta sevi vēl vienam romānam, tad noteikti bija jāatkāpjas no tā, ko uzskatīju par plakanu, divdimensionālu, bezdvēselisku prozu. Tam bija jābūt kaut kam daudzslāņainam un labi pārdomātam, tādam, kas rakstīts no sirds.

Bet, no otras puses, kura sirds? Vai no cita cilvēka sirds vispār ir iespējams rakstīt? Šaubos. Tu vari sevi lieliski ekipēt, bet nebūs jau kur iet. Rakstīšana būtībā balstās personīgajā pieredzē, kas iekļauj un baro iztēli. Un personīgā pieredze ir ārkārtīgi specifiska, katrs pasaules redzējums unikāls. Tu nevari rakstīt no svešas pieredzes, tikai no savas. Tu, protams, vari mēģināt, bet šāds pieredzes apraksts kaut kādā ziņā vienmēr būs pliekans. Rēgu rakstnieka darbā jau pašos pamatos ir kaut kas pretrunīgs. Daiļliteratūru var viltot, taču grūti iedomāties, ka tā varētu izdoties jēgpilna un eleganta. Ir jāraksta pašam savā ādā, pretējā gadījumā psiholoģiskā cīņa būs pārāk sīva. Tas ir kā censties notēlot patiesumu.

Apņēmība padarīt darbu liek koncentrēties uz tehniskiem jautājumiem, taču neatstāj vietu grāmatas noskaņai. Katru dienu tu nāc uz darbu un ceri, ka izdosies uzrakstīt obligāto vārdu skaitu. Tu domā par grāmatas arhitektūru, par dramatisko struktūru, par varoņiem, par balsi. Problēma ir tāda, ka tu netici balsij, neuzticies varoņiem un pavisam noteikti nejūti tiem līdzi. Šoreiz es vēlējos, lai tā nebūtu. Gribēju, lai teksts būtu dzīvs, lai tas nebūtu tikai tehnisks vingrinājums. Es vēlējos, lai tas dzimst no manas privātās enerģijas. Man bija jāraksta par kaut ko, kas mani aizkustina.

1987. gadā izlasīju Īana Makjūana romānu “Laika bērns”, stindzinošu prozas darbu, kas sākas ar mazas meitenes Keitas pazušanu parastā lielveikalā, kad viņa iepērkas kopā ar tēvu. Tiek pieņemts, ka bērns ir nolaupīts, taču nav ne pavedienu, ne pierādījumu, ne izpirkuma prasību. Arī līķis netiek atrasts. Kad lasīju “Laika bērnu”, manai meitai Keitai bija septiņi gadi, un tas man, protams, lika vēl spēcīgāk identificēties ar stāstu. Grāmata pievērsās arī plašākām politiskām un sociālām tēmām, taču tās ar laiku aizmirsās. Tas, kas mani sagrāba un nelaida vaļā, bija personiskais zaudējuma un ciešanu stāsts. Mani satrieca veids, kādā gluži laimīga dzīve vienā acumirklī var pārvērsties visdrūmākajā ainavā. Īana Makjūana lakoniskā proza ir perfekti piemērota, lai attēlotu izmisumu, kā piepeši sabrūk normāla dzīve. Tā ir skumju, iespējams – visnežēlīgāko skumju, nevainojama atveide. Sāpes likās gandrīz vai pārāk asas, lai tās izturētu. Šī grāmata mani nelaida vaļā un turpināja vajāt vēl gadiem ilgi.

Bērna nolaupīšana – kā lai to pārcieš? Kā lai dzīvo tālāk? Kā tikt galā ar šāda mēroga zaudējumu? Tolaik, 1987. gadā, kad sabruka mana laulība, es jutos pilnīgi atkailināta un mani bija pārņēmuši nervoza dzīvnieka bērnu sargāšanas instinkti. Bija grūti atbrīvoties no neskaidrās sajūtas, ka briest nelaime. Es gandrīz vai juku prātā, iztēlodamās visādas traģēdijas. Tās uzpeldēja manā prātā bez jebkāda konkrēta iemesla, un pat ar visspēcīgāko gribas piepūli nebija gana, lai no tām izvairītos. Es jutos tā, it kā turpinātu vemt vēl ilgi pēc tam, kad viss likās jau izvemts.

Astoņus gadus vēlāk es sēdēju gaišzilajā studijas gaismā Dordoņas pakalnā, un, kamēr skatījos tālumā pāri kokiem un atpakaļ laikā, vecā baiļu smaka uzvēdīja no jauna. Tā bija zaudējusi asumu, taču es zināju, ka tā joprojām pūžņo kaut kur atmiņas ierakumos. Nolēmu Tīģera otro romānu sākt ar bērna pazušanu un skatīties, kurp tā aizvedīs. Atvēru datoru un uzdrukāju pirmo rindkopu:

Tās pēcpusdienas notikumi tika ieskrāpēti visu klātesošo sirdīs kā ar stikla lausku. Atmiņu patiesumu apstiprināja sāpes un asās skaņas, kas šo lielisko svētdienu pāršķēla divās daļās. Kā pārlūzis zīmulis, kura asās malas ir gatavas sadurt katru, kas tām tuvosies.

Pēc nedēļas vai divām svarīgākās skrūvītes bija savās vietās. Darbības vidi, galvenos varoņus un balsi biju izvēlējusies, lai gan visām trim lietām bija viegls kompromisa piesitiens. Sāku rakstīt pirmajā personā, vēlēdamās panākt lielāku tiešumu un pārliecības spēku. Taču tas izklausījās pārāk personiski, pārāk intīmi, un drīz vien es izšķīros par labu trešajai personai. Vēl es apsvēru iespēju stāstu risināt Skotijā, bet arī tas būtu pārāk personiski, turklāt Tīģerim nepatiktu. Viņš gan apgalvoja, ka mīlot Skotiju, taču tā bija tikai abstrakta mīlestība, jo viņam tā bija dīvaina, sveša zeme, pilnīgi neizprotama, daudz lielākā mērā “ārzemes” nekā attālākas pasaules malas. Tā vietā es izvēlējos miegainu Oksfordšīras ciematu vidusšķiras Anglijā. Tā galīgi nav mana teritorija, toties varēju vienu varoni padarīt par pasniedzēju Oksfordas Universitātē (tolaik tur mācījās mana meita, un es to dabūju nedaudz iepazīt), kā arī iecerēt dramatisku ainu Ašmola muzejā (kur pirmo reizi ieraudzīju Pasternaka gleznas). Sastādīju galveno varoņu sarakstu: divi precēti pāri, divi viņu bērni, mācītājs, kurš dzīvo kaimiņos, un viņa slimā sieva.

Viens no būtiskākajiem sarežģījumiem ar šo grāmatu bija tāds, ka nebiju droša, vai spēšu izpildīt Tīģera norādījumus par orgasmu. Es biju devusi mājienu, ka varētu rasties grūtības ar literāro izpildījumu, taču viņš joprojām uzskatīja to par neatņemamu darbības sastāvdaļu. Es strādāju ar pieņēmumu, ka Tīģera ideja bija vīriešu seksuālā fantāzija. Vīriešiem patīk doma par trešo personu dzimumaktā – vismaz tā uzskata sievietes. Neliela izpētes darba rezultātā gan noskaidroju, ka šī nav gluži parasta vīriešu fantāzija, tomēr nolēmu, ka romānā pret to labāk izturēties kā pret iztēles augli. Šo argumentu pasniedzu tik saudzīgi, cik vien iespējams, taču Tīģeris to nevēlējās ne dzirdēt.

– Kādas muļķības! – viņš teica.

– Bet tā ir vienīgā iespēja, – es sacīju, – citādi nebūs ticami.

– Kā tas var būt ticami, ja viņš to nedara? Tas var būt ticami tikai tad, ja viņš to dara. Kāpēc tu nesaproti? Mums vajag, lai viņš to dara.

Šoreiz likmes bija augstas. Man bija jānotur sava pozīcija.

– Ja viņš par to tikai domā, – es teicu, – ja tas paliek viņa galvā, tas būs vēl pārliecinošāk. Cilvēkiem ir visdažādākās fantāzijas. Iztēle ir dīvaina lieta. Es domāju, ka šādā līmenī tas tiešām strādās.

– Bet kuru gan mēs pārliecināsim, ja tas viss notiks viņa galvā? Tas pārliecinās tikai viņu pašu! Un kāds no tā labums? Viņam tas jādara! Tam jānotiek pa īstam! Lai cilvēki kaut kam ticētu, tam jānotiek pa īstam! Vai kā? Kas ar tevi noticis? Kas tās par stulbībām?

Šai idejai viņš bija pieķēries no visas sirds. Bez tās grāmata būtu farss – kā Hamlets bez prinča. Lielu daļu viņa aizrautības, kā man likās, izskaidroja viņa identificēšanās ar galveno varoni. Tāpat kā pirmajā reizē, viņš projicēja sevi galvenajā lomā.

Katru dienu, kad biju pabeigusi darbu studijā, viņš pieprasīja atskaiti. “Vai mēs jau esam tikuši līdz orgamsi?” viņš jautāja ar nomācošu regularitāti, taču jāatzīst, ka šis jautājums nekad neizklausījās piedauzīgi vai prasti. Drīzāk tas atgādināja veco, labo jautājumu, kuru bērni uzdod no auto aizmugurējā sēdekļa: “Vai mēs drīz būsim klāt?” Ja devu kaut mazāko mājienu uz iespējamām grūtībām, viņš uz brīdi saduga, tad sāka zibenīgā ātrumā spert ārā jautājumus, kuri visi sākās ar “bet”, – tā viņš parasti sevi mierināja.

– Bet tās taču nav lielas, šīs grūtības?

– Bet mēs taču varam tās atrisināt, vai ne?

– Bet mums taču nebūs jāatkāpjas no plāna?

– Bet mēs taču drīz pabeigsim, vai kā?

Bija skaidrs, ka Tīģeris ir apņēmies atklāt jaunus apvāršņus tai ziņā, ka mūsu varonis un tikai viņš vien spēs izraisīt šo apbrīnojamo sinhrono efektu divām sievietēm dažādās pasaules malās. Ilūzijas, protams, ir jāspēj uzburt, bet kā lai tās nesagrauj? Cik sapratu, šie vienlaicīgie orgasmi bija iespējami, tikai pateicoties iesaistīto sieviešu ciešajai tuvībai, un, ja vien viņas abas nebija jaunavas vai, vēl ļaunāk, gaužām neveiksmīgas mīlnieces, tad orgasmu noteikti jau bija piedzīvojušas. Ar kādu citu. Kādu, kurš nebija mūsu varonis. Un, ja nebija, tad kādēļ? Tā šis safabricētais stāsta karkass visu laiku lauzās cauri, un mani uz katra soļa kaut kas bremzēja, ne gluži drosmes trūkums, bet pazemība ikdienišķās realitātes priekšā. Šis iebūvētais fufeļa detektors ir neparocīgs instruments katrai sievietei, kura cenšas pildīt tamlīdzīgas vīrieša prasības. Taču darbs bija jāpadara, un es nepadevos. Džona Banvila romānā “Plīvurs” galvenais varonis saka: “Es neticu nevienam vārdam, kas nāk no manas mutes,” un es droši vien biju sasniegusi līdzīgu stāvokli.

Ņemot vērā apstākļus, stāsta varoņiem kvalitatīvus orgasmus nodrošināt bija grūti. Tāpēc es izvēlējos vidusceļu, lai arī tam, kā jau kompromisam, bija daudz trūkumu un nekādu acīmredzamu priekšrocību, vismaz tā uzskatīja Tīģeris, kura lielās cerības bija nežēlīgi sagrautas. Ideja par divām ģimenēm palika spēkā, taču es nekādi nespēju izpildīt viņa prasības ar pieaugušiem, pieskaitāmiem, seksuāli nobriedušiem cilvēkiem galvenajās lomās. Tā vietā, mērķējot uz lielāku reālismu, māsīcas līdz ar visām viņu rotaļīgajām kaprīzēm es padarīju par jaunākas paaudzes pārstāvēm.

Uzstādījums bija šāds: agrā vecumā nodibinātā saikne tūkstoškārt pastiprinās līdz ar mazā puikas – vienas māsīcas brāļa – pazušanu. Pēc šīs traģēdijas ikdienišķā dzīve apstājas un dienas šķiet saplūstam kopā. Pieaugušie ir tik ļoti pārņemti ar sērām, ka meitenes – kurām tobrīd jau ir piecpadsmit gadu – ir spiestas dzīvot tālāk un ar savām jūtām tikt galā patstāvīgi. Viņas sadraudzējas ar kaimiņu zēnu, mācītāja vienīgo dēlu, kamēr tas izpalīdz sērojošajiem vecākiem, un pamazām visi trīs, novārtā atstāti, ieraujas paši savā pasaulē.

Tīģeris neslēpa vilšanos. Tā bija absolūta un nepārprotama.

– Bet viņi vēl ir bērni, – viņš gaudās. – Kāpēc mēs rakstām bērnu grāmatu?

– Tā ne tuvu nav bērnu grāmata, – es vieglās šausmās sacīju. – Tā ir pieaugušo grāmata ar bērniem – jauniem pusaudžiem.

– Viņi ir bērni, – viņš uzstāja. – Viņi pat ne reizi vēl nav darījuši To!

– Tur jau tas skaistums, – es sacīju, tverdama pēc tuvākā glābšanas riņķa, – viņi vēl nav sevi atraduši.

– Un viņi To dara kopā! Viņi galīgi nav šķirti. Mēs vienojāmies, ka viņus šķirs simtiem jūdžu! Mēs to esam pataisījuši par orģiju!

Pēkšņi šāds puritānisms! Gluži ne no kurienes.

– Nu, tā galīgi nav orģija, – es teicu, cenzdamās viņu nomierināt. – Viņi vienkārši meklē sevi. Patiesībā tas viss ir diezgan nevainīgi. Turklāt viņi mīl cits citu.

Es jau biju uz izmisuma robežas.

Tīģeris nebija pārliecināms. Viņš pārlasīja fragmentu ar nīgru skatienu. Tad sekoja vēl viena iebilde, kura pirmajā reizē bija paslīdējusi garām.

– Mēs pat neesam pateikuši, ka meitenēm orgamsi ir kopā. Vienlaikus. Kāpēc mēs to nesakām? Kā cilvēki sapratīs, ja mēs to nepateiksim? Mums tas jāpasaka.

Un mēs to pateicām, taču Tīģerim tas bija drausmīgi smags aplauziens. Tā ne tuvu nebija tāda grāmata, kādu viņš bija izsapņojis. Baudas virsotnes nebija transatlantiskas, un mūsu varonis bija nevis autora spoguļattēls, bet gan pumpains sešpadsmitgadīgs pusaudzis.

Grāmatu es pabeidzu mājās, Skotijā. Tad aizbraucu uz Londonu to iesniegt un biju laimīga, ka beidzot tiku no tās vaļā. Kad pēc dažām dienām pārrados Sentandrūsā, mani tur gaidīja bieza bandrole. Pavadvēstulē bija rakstīts, ka autors nosūta drukātu manuskriptu, gatavu rediģēšanai. Vai es, lūdzu, varētu to izskatīt, cik ātri vien iespējams?

Grāmatas atklāšanas ballē es jutos pagalam savādi. Cilvēki jautāja, vai esmu lasījusi jauno romānu un ko par to domāju. Dažiem teicu, ka jā un ka tā ir ļoti laba, bet citiem teicu, ka nē, bet ļoti gribētu izlasīt. Kāda starpība, ko es atbildu, teicu pati sev. Taču vēlāk tajā pašā vakarā izrādījās, ka starpība tomēr ir, jo Tīģeris paņēma mani pie rokas un iepazīstināja ar vienu no viesiem, plaši pazīstamu (ne man) literāro aģentu.

– Šī ir mana redaktore, – viņš teica plaši pazīstamajam aģentam.

– Bet viņa man pirms piecām minūtēm teica, ka nav lasījusi tavu grāmatu! – plaši pazīstamais aģents sacīja autoram.

– Nu, velns, ja viņa to nav lasījusi, tad gan man ir ziepes! – teica Tīģeris. Neveikli smiekli visapkārt. Mūsu sadarbība bija īpatnējs maisījums, ko kopā saturēja tā dīvainākie elementi.

Grāmatas recenzijas lielākoties bija labvēlīgas; visinteresantāko un pozitīvāko no tām bija uzrakstījusi romāniste Alise Tomasa Elisa. Žurnālā Literary Review viņa rakstīja:

[Autors] smalki pārzina tuvinieka zaudējuma gaisotni, to, kā tā ietekmē gan sērotājus, gan apkārtējos... Viņš zina, kā cilvēki pulcējas “mazās grupās kā maitu lijas, kas sajutušas nāves klātbūtni. Viņi sarunājās un apsprieda to, ko zināja un ko nezināja, un juta tās īpašās bailes, kas ir rezervētas citu cilvēku nelaimei”. Viņš zina, ka Keita dzīvo “tādā kā sēpijas miglā” un pazīst tos “milzīgos laimes uzplūdus”, kas viņu pārņem, ieraugot skolēnu bariņā bērnu, kas līdzinās viņas dēlam. “Nekad visā atlikušajā mūžā šī sajūta viņu vairs nepiemeklēja nedz tikpat intīmi, nedz tikpat pēkšņi.” Tas ir sirdi plosoši.

Tīģeris ļoti priecājās par šo recenziju un nolasīja to man pa telefonu. Es priecājos līdzi, taču vienlaikus jutu arī ko citu – kaut ko radniecīgu kaunam un nožēlai. Jo kādā avīžrakstā biju lasījusi, ka pirms gadiem divdesmit Alise Tomasa Elisa zaudējusi savu tolaik deviņpadsmitgadīgo bērnu kādā visai dīvainā negadījumā. Pēkšņi šis fiktīvais stāsts par tuvinieka zaudējumu man nelikās nekas vairāk kā prasts viltojums. Visu mūžu biju ticējusi, ka rakstīšana ir svarīga, ka romāns ir svarīgs, ka lasītājam būtu jāspēj uzticēties autoram.

Tagad es pati šo ticību biju pievīlusi.

Granta, 2010. gada 13. maijā