Tavs Rūdolfs B.

1902. gada janvāra nogalē Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja vēstuli savam jaunības draugam Andrievam Niedram. Blaumanis tolaik vadīja Pēterburgas Avīžu redakciju, bet Niedra Davosas sanatorijā atpūtās no avīzes darbiem un ārstēja plaušas. Pavirši raugoties, nekā ārkārtēja vēstulē nebija – parastās runas par manuskriptiem, honorāriem un citām “veikala lietām”. Blaumanis rakstīja, ka vairs negrasoties viņa vietā lāpīt viduvējas feļetona publikācijas un ka turpmāk par vienu tulkojuma rindu prasīšot trīsreiz lielāku samaksu, nekā parasts. “Jeb vai Tu domāji,” viņš rakstīja, “ka es te pie Pēt. Av. esmu piestājies par tulku?”

Vēstules tonis šķita gluži saprotams: darbs redakcijā Blaumanim derdzās, Pēterburgas mākslinieciskā un sabiedriskā dzīve valodas dēļ bija sveša, turklāt sanatorijā Andrievs uzturējās par viņa līdzekļiem. Tomēr Niedra, būdams vērīgs lasītājs, drauga vēstulē saskatīja daudz skarbāku zemtekstu. Blaumanis atvadījās ar vārdiem: “Sveiks! Tavs Rūd. B.”

Lūk, kā Niedra to vēlāk komentēja: “Šī ir pirmā reize mūsu vēstulēs, kur Blaumanis neparakstās vairs ar savu priekšvārdu vien, kā tas mūsu starpā bij parasts, bet pieliek jau klāt uzvārda pirmo burtu. Tas man visskaidrāk rādīja, cik ļoti viņš ir par mani uzbudinājies. Nav jādomā, ka Blaumanis naudas dēļ būtu tā uzbudinājies. Viņš nekad nav bijis mantkārīgs. Bet viņa sievišķā daba vienumēr lūkoja no ārējiem sīkumiem iztulkot otra jūtu stāvokli pret sevi. Un viņu ar’ gan būs visvairāk uzbudinājis tas, ka es nostādu viņu blakām kaut kuram vienkāršam tulkotājam un algas strādniekam.”

Blaumanis un Niedra iepazinās 1888. gadā Ērgļu zaļumsvētkos. Andrievs tolaik bija ģimnāzists, vingrinājās prozā un gatavojās abitūrijai. Rūdolfs, jau diezgan pieredzējis rakstniecībā un žurnālistikā, uzņēma jauno Andrievu savā Rīgas jumta istabiņā par aizbildināmo – jeb, kā pats to dēvēja, par “literāro krustdēlu”. Tas paredzēja gan tuvu draudzību, gan skološanu rakstniecības smalkumos, gan – iespēju robežās – materiālo atbalstu (Niedram tas īpaši nāca par labu, studējot teoloģiju Tērbatas Universitātē). Pēc līdzīga principa Blaumanim veidojās attiecības ar Emili Melngaili, Kārli Skalbi, Kārli Aleksandru Būmani, Kārli Štrālu, Jāni Akurateru, Viktoru Eglīti un citiem jauniem māksliniekiem. Eglītim Blaumanis 1900. gada pavasarī rakstīja: “Cik karsti es Niedri neesmu mīlējis! Kādas karstas rūpes man kāda cita drauga nedienas sagādājušas! Cik mīļš man Melngailis, Tu, Jürgens un mana jaunākā “mīlestība” – tas ģimnāzists, par kuru sākumā ieminējos! Visu šo cilvēku klātbūtnē manī kaut kas raisās, kaut kas tiek vaļā, it kā no trauka ar saldi smaržojošām zālēm būtu noņemts vāks un viņu garaiņas man izplūstu caur un caur.”

Šī sarakste, ko sastādījis un komentējis Andrievs Niedra, ir viņu draudzības lēnās, nenovēršamās iziršanas hronika. Ir pamats uzskatīt, ka draugi atsvešinājās Niedras un Melngaiļa vērpto intrigu dēļ. Arī pats Niedra visai šaubīgā augstsirdībā atzina, ka “vainas lielākā daļa guļ manā un manas dabas pusē”. Iespējams, tieši tādēļ viņš savas attiecības ar Blaumani aprakstīja garā apoloģijā ar nosaukumu “Kā man Blaumanis prātā stāv”.¹

Aplūkot šos notikumus no Blaumaņa skatpunkta ir daudz grūtāk. Taču īsi un kodolīgi viņš savas jūtas pret Niedru reiz atklāja vēstulē Aspazijai. “Jūs zināt,” viņš rakstīja, “es biju Niedras lielākais draugs, bet jo tālāk viņš attīstās, jo nesimpātiskāks viņš man ir. [..] No N. izgaro kaut kas nepatiess, un tas sagādā man sāpes, kad atceros pagājušos laikus.”

Svens Kuzmins

Niedras vēstule Blaumanim no Puzeniekiem uz Brakiem 1894. g. rudenī ¹

“Mīļo balto! Caur māsas vēstuli saņēmu šodien arī no Tevis labas-dienas. Tas man der par pierādījumu, ka Tu uz mani nemaz tik lieliski nedusmojies, kā es to pelnījis. Kā Tev, varbūt, vēl piemiņā  – pagājušo vasaru es gribēju ar Tevi tikties, tādēļ ar rakstīšanu vilcinājos. Par vasaru izblandījos pa malu malām un atkal netiku rakstījis. Par visu šo rudeņa gabalu strādāju uz eksāmeniem tā, ka neatlika gandrīz laika – degunu nošņaukt. Zināms, manu rakstīšanas kūtrumu tas neattaisno... Šorīt beidzot pārbraucu no Mētraines², kur noliku vienā dienā trīs eksāmenus, divi no tiem par itin plašiem priekšmetiem: vecas derības ievadā un bībeles stāstos, filozofijas vēsturē un loģikā. Tagad nu esmu ar tā saucamiem priekšarodiem galā un varu strādāt pēc sirds patikšanas uz beigu-eksāmenu (atliek gan vēl sprediķis, zinisks darbs un katēcheze, bet tos nevar nemaz skaitīt par eksāmeniem). Par sevi saprotams, tagad pasteigšos atsteigt to, ko vēstuļu rakstīšanā par pagājušo laiku nokavēju, tādēļ “nepiemin’, kas jau grēkots sen”. Šodien gan vēl nevaru nekā prātīga Tev uzrakstīt, jo esmu stipri noguris, bet turpmāk strādāšu arī pa šai pusei uzcītīgāki. – Kā man tagad citādi iet? Tu jau neļaunosies, ka runāju tikai par sevi. Ar veselību veicas tā palabi. It īpaši tagad, kur grozīgais rudens laiks pašu stipro gāž gar zemi, es pats tīri pabrīnos: pa reizei jau gan vēders aizcietinās, bet (pa lielkundziski!) es jau zinu, ko Kurzemē nozīmē Franz-Josef-Quelle. Tad, zināms, veselībai pieturoties var arī labāk strādāt, un darbs man tagad vēl vairāk, kā agrāk, ir tapis par baudījumu. Tā tad dzīvoju vienos baudījumos. Nākošā vēstulē pārstāstīšu sīkāki par saviem darbiem. Tagad tikai vēl minēšu par saviem attālākiem nākotnes nodomiem. Nākošā augustā atkal došos uz Mētraini. Līdz tam laikam te būšu varbūt jau apstrādājis beigu eksāmena pirmo pusi, tā tad varbūt varētu uz ziemas-svētkiem par gadu taisīt beigu-eksāmenu. Bet nu mani vēl dīda godkārības velns, piedalīties sacenšanās darbā par teoloģiskiem jautājumiem. Ja nu padošu šim vilinātājam savu pirkstu, roku un dvēseli, tad, zināms, beigt varēšu tikai pusgadu vēlāk, t. i. par Jāņiem, tagad pēc pusotra, gandrīz diviem gadiem. Pēc tam tad laidīsimies abi uz Heidelbergu. Tur pusgads sākas 16. okt. m. d., tā tad līdz tam laikam (no jūnija sākot) varēsim izklenderēties pa Šveiciju, manis pēc kad pa Italiju.

Dzirdēju, ka Tu domājot gandrīz vai precēties. Ja nemaldos – Melngailis³ man to minēja. Turklāt viņš apzīmēja vienu (vecāko) P – – ļu skuķi par Tavu objektu, (t. i. varbūtisko). Ja nu lieta ir tāda, tad jau nu gan mazāk ko cerēt, ar Tevi kopā apskatīt ārzemes. Jo uz Savu kāzu-ceļojumu Tu manis līdzi neņemtu (kaut gan es stipri vien taisos laboties). Bet par to nekas. Tad es varētu Tevi jau Mētrainē būdams iecelt par savu desu- un šķiņķa liferantu, t. i. patiesībā to liferētu Tava labākā puse, kamēr Tu pats fabricētu makulātūru, kuŗā šie dārgumi būtu ietīti. Katrā ziņā – skaties, no kuŗas puses gribi, nākotne izrādās jauka.

Un tad vēl Tev minēšu, kas mani iepriecināja: latvieši sāk mosties. Nerunāju te par jaunajām idejām un strāvām – no turienes nekas pozitīvs nevar nākt –, nē, Mētrainē, pat lettoņu starpā, sāk ierasties jau strādnieki, intelligenti puikas. Es ticu, ka drīz nozudīs mūsu ārējā pamošanās. Vairs neķerstīsimies pēc ārējiem spīdekļiem, bet strādāsim, strādāsim un nelielīsimies. Tas jau bij gluži dabiski, ka par pagājušiem 30 gadiem vēl nebij iespējams izaudzināt īsti izglītotus latviešus. Ko par tādiem sauc, bij pa lielākai daļai putas; bet tagad nāks citi laiki. Līdz šim mums bij tikai slimi ģeniji (maziņi); tagad nāks veselīgi talanti. Un to mums vajadzīgs, tie priecina sirdi. Nezinu, ar ko Tu tagad satiecies; nezinu, vai arī Tu ar tādiem esi iepazinies. Laikrakstos viņu vārdi gan nebūs sastopami.

Varbūt arī Tu šad un tad man atrakstīsi pa rindiņai. Daudzi nē: to, kā iet ar veselību pa neģēlīgo rudens laiku, vai literātūrā kas ievērojams (latviski es ilgu laiku nekā neesmu lasījis)... Un varbūt ja kaut ko raksti Melngailim, tad piezīmē, lai viņš atsūta man ar’ izlasīt. Pie Melngaiļa vēl neesmu bijis, nebij vaļas. Bet tagad gan būs jāapskatās, vai viņš nesāk laist vaļā kādu muļķību. Vienu reizi jau gandrīz tā nopratu no dakteŗa, ka Emilis pa reizei tomēr vēl ir par strauju. – Ko domā: P – – ls pircis vijolīni par kādiem 200 rubļiem. Melngailis nosolījies priekš P – – ļu Ernsta izgādāt kādus 40 rubļus un tos viņam aizdot, un šis pats Melngailis griežas pie Andrieva Niedras ar lūgumu, lai aizdodot Melngailim 40 rubļus, ko aizdot P – – lim. Pie tā paša Andrieva Niedras griežas ar lūgumu kāds Jānis Niedra, stud. pharm. Mētrainē, lai atgādinot Emilim Melngailim mīļiem vārdiem alte Verbindlichkeiten⁴, tā rubļi 5, kuŗi min. farmaceitam esot ļoti vajadzīgi. Ko Tu šinī brīdī darītu, it īpaši, kad Emilis Melngailis raksta – šis negribot palikt par blēdi, kas esot solīts, tas jāpildot? Es apskatījos pa istabu, kad izlasīju viņa vēstuli. Melngaiļa tur nebij un pērienu pa pastu viņam aizsūtīt nevarēju. Aizrakstīju tikai, tak lai nerūpējas; kad braukšu uz Mētraini, tad vedīšu šo lietu kārtībā. Kā man tas izdevās, par to nākošu reizi. Sveicini Savu māti. Tavs Andrievs.”

Piezīmes

1) Savu studiju lielāko daļu es pavadīju ārpus’ Mētraines, gan kā mājskolotājs, gan arī pie savējiem vai pie kādiem pazīstamiem. Studēju no grāmatām, ko vai nu paņēmu no ūniversitātes bibliotēkas, vai ar’ iegādājos pats. Vēlāk manas bibliotēkas labāko daļu aizveda no Kalsnavas vai nu lielnieki, vai arī kāds teologs, kas bij zinājis atšķirt labākās grāmatas teoloģijā no mazāk labām, un pie tam bij interesējies taisni par tām pašām teoloģijas nozarēm, kā es. – Uz eksāmeniem es tad mēdzu aizbraukt uz Mētraini, uzmeklēt vajadzīgos profesorus un tos lūgt, lai mani eksāminē. Tolaik šai ziņā profesori nabaga studentiem labprāt nāca pretīm.

2) Mans aprēķins par studiju beigšanu, diemžēl, izrādījās par gluži greizu. Bij jauzrauj vēl vesels gads virsū, – gan nu ne slinkuma dēļ, bet dēļ tā paša godkārības velna un, sakarā ar to, arī dēļ nejēdzīgām sejas nervu sāpēm, ko iemantoju skriedams termiņa beidzamā acumirklī ar savu sacerējumu uz dekānu. Sacensības temats 1896. gadā teologiem bij par vakarēdiena iestādīšanas vārdu īsto nozīmi. Es uzstādīju jaunu iztulkojumu, kuŗš nav bez sava pamata, bet maniem profesoriem tomēr bij izlicies par traku. Alfrēds Zēbergs bij par to nodevis spriedumu, ka man neesot nekādas nojautas, kas esot eksegēze. Man atkal likās, ka viņam bij maz nojautas, kas ir motīvu pārveidošanās, jo uzdevumu es lūkoju atrisināt pēc patstāvīgas metodes, piemērodams Teichmüllera teōriju par sajēgumu vēsturi valodas gleznu un dzejisku motīvu pārveidošanai. Prof. Kvačala gan bij piezīmējis, ka manas domas esot pārdrošas, bet ne bez prāta; tomēr godalgu es nedabūju. – Tāpat savam ziniskam darbam (par Esras 4. grāmatas kompoziciju) es ziedoju veselu pusgadu, lūkodams arī tur atrast jaunu atrisinājumu. Tā es tik’ tik’ nogāju gaŗām tām briesmām, kas aiznesa neziņā dažu no maniem visvairāk apdāvinātiem biedriem: iepeldēt zinātnes bezgalībā un pazaudēt krastu no acīm.

3) Blaumanis mūžam skuma par to, ka viņš nebij domātājs, neskatoties uz to, ka saprātīgākos brīžos gan izteicās – šis ar savu mākslu esot pilnīgi apmierināts un laimīgs. Tādēļ viņš šad un tad sadūšojās un sāka mācīties latīniski un grieķiski, lai tad kopā ar mani (citu reiz ar Andrējanovu⁵) dotos uz Vāciju kā brīvklausītājs augstskolā vai arī kā novērotājs turienes kultūras dzīvē.

Blaumaņa vēstule Niedram vācu valodā no Brakiem uz Puzeniekiem 1894. g. 27. novembrī

Mīļo Andriev! No plaušu katara līdz dilonim ir tikai viens solis, un to, kā man liekas, es esmu jau spēris. Tomēr es vēl negribu mest flinti krūmos, bet vest kaŗu visiem spēkiem pret bargo ienaidnieci. Bet kaŗu nevar vest bez naudas, un tā mums pašulaik’ pavisam ir izbeigusies. Ja Tev ir pie rokas 20 rubļi, tad es tos labprāt no Tevis pieņemtu vīnā. Ja Tu to naudu varētu nogādāt L. Lundmanim ar uzdevumu, lai tie kungi man paziņo, ka es par šo summu varu no viņiem saņemt vīnu, tad es Tev būtu no sirds pateicīgs. Raksti man, bet negaidi no manis tagad nekādas atbildes, jo rakstīšana mani uztrauc. Sveicini Melngaili un izdzen viņam to trakumu. Un nelaižat atkal vaļā tādas lietas, kā nesen atpakaļ. Tavu vēstuli saņēmu. Adrese: par Stukmaņiem. Raksti savai māsai. Kā liekas, viņa ir slima. Kādēļ Tu viņu neapmeklēji, caur Rīgu braukdams?

Māte jūtas samērā labi. Tēvs guļ uz miršanu.

Niedras vēstule Blaumanim no Mētraines uz Brakiem 1895. g. 22. oktobrī

Mīļo Rūdolf! Sirsnīgi pateicos par Tavu izpalīdzēšanu! Bet redzi, kāds man tagad plāns. Tā kā Tu uz mani, uz Mētraini, nevari tikt, – nu tad, ja nenāk kalns pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna. Nākošu pusgadu gribu palikt uz zemēm. Priekš eksāmena darbiem vajadzīgās grāmatas iegadājoties tomēr iznāk viss pusgads uz pusi lētāks ārpus Mētraines, nekā te. Un bibliotēkas man tad nav vajadzīgs. Ja nu Tu paliec visu ziemu uz zemēm, vai tad es nevarētu kādu mēnesi uzturēties pie Tevim, nekrizdams ne Tev, ne mātei par slogu? Tas ir, ja Tu paliec uz zemēm. Citu laiku es tad pavadītu pie kāda cita, vai arī mājā, vai Puzeniekos. Atraksti man, ko Tu domā. Varbūt varu ierasties pie Tevim jau decembŗa sākumā?

Ar tām recenzijām par Aspaziju tā ir, kā ir. Ārons⁶ gan bij rakstījis, lai izrunājoties bezpartejiski, bet viņš pats esot liels Aspazijas cienītājs... Ja nu es viņam pēc savas pārliecināšanās saku, ka Aspazija un visas viņas varones ir histēriskas, tad viņš neticēs, ka esmu bezpartejisks. Tādēļ atmetu pirmo, plašāki izstrādātu kritiku un nosūtu otru, möglichst farblos⁷.

Ja mums iznāk kopus dzīve, tad varam ierīkoties tā, ka es 6 stundas par dienu strādāju uz eksāmenu (vairāk veselība tagad neatļauj), un pārējo laiku tad izlietājam citādi. Gulēt – 9 stundas. – Tagad vairāk nerakstīšu, pirms nebūsi atbildējis, kā paliek ar manu priekšlikumu un lūgumu.

Tikai atbildi pēc sirdsapziņas. Tu zini, cik es jūtelīgs, ja redzu, ka esmu kādam par nastu. Sveiks!

Tavs Andrievs.

Blaumaņa vēstule no Brakiem, rakstīta uz Mētraini 1895. g. 31. oktobrī

Mīļo Andriev! Vai pats Dievs Tev tās prātīgās domas, nākt uz mani, iešāvis galvā? Nāc, tas būs briljanti! Bet briljanti nav, ka Tevis līdz pavasarim par velti nevaru turēt. Nedomā, ka gribu peļņu dzīt, tā runādams. Maizi, pienu etc. Tu, saprotams, dabūsi brīvu, bet par gaļu, kuŗa mums jāpirk, par to Tev būtu līdzi jāmaksā, – tāpat par citiem sīkiem izdevumiem. Dievamžēl, man jāir tik sīkam, tādēļ ka naudas ļoti maz mājā. Kad būsi šē, tad visu pierādīšu ar skaitļiem. Kā lietas tagad stāv, tad Tu mūs nebūt neapgŗūtinātu, tas ir – mammu neapgŗūtinātu, un ja izrādītos, ka Tu viņai tomēr esi par slogu, tad to tūliņ dabūsi zināt. Nenotiks nekāda liekuļošana, tādēļ nāc droši. Vienu mēnesi Tu, zināms, katrā ziņā pie mums pavadīsi – bet es negribētu vienu mēnesi vien, bet visu laiku. Ja nu Tev – a, bet ko vairāk rakstīt! Tu nāksi, un vēlāk visu norunāsim. Raksti, kad uz Koknesi – vai uz citurieni? – sūtīt pretī un cik zirgu? Ja mīli kakao rītos dzert, tad nopirc kādu dozi. – Nenāc agrāk, kā uz novembŗa beigām, man te vēl viss nav kārtībā. – Bildi dabūju – paldies! Kritika mutes-vārdos. Biju jau še, kad Tu man biji rakstījis. Deguna operācija izdevās labi. Mg. arī bij Rīgā – lozes vilkt.⁸ Nezinu, kā izgāja, – bet Butulis⁹ gan jau iepriekš bij teicis, ka esot daudz par tievu... Ievēro: ja Tu kādam raksti un vēlies atbildi, tad katru reizi pieliec adresi klāt. Nupat pēc Tavas pusstundu meklēju un tikko vēl dabūju.

Blaumaņa vēstule kādam draugam¹⁰ vācu valodā, rakstīta Brakos 1897. g. 25. oktobrī

(Blaumanis man vēlāk piesūtīja norakstu).

Mīļo Emili! Tavas pēdējās vēstules nepieklājīgais tonis, kā arī viņas saturs man sacēla divkāršas sāpes: man sāka sāpēt galva, kas ir jau pārgājis, un sirds, kas vēl turpinās. Kādas neprātības un “mazas” muļķības tad Tu esi atradis manā vēstulē, ka uz to bij asi jāatbild? Vai tad pārmetums mēteļa dēļ varēja Tevi tik pārmērīgi uzbudināt? (Piez. 1.) Es nezinu, kādos vārdos es ietērpu šo pārmetumu, atceros tikai, kā runāju par dzeršanu, likdams saprast, ka nebūsi bijis skaidrā. Vai tad šo joku Tu būtu uztvēris kā nopietnību? No kā tad lai man būtu radušās šādas aizdomas? Sarkana deguna tak Tev vēl nebij, kad beidzamo reizi tikāmies. Man bij prātā, kā Tu reiz te jautāji, kad es piegāju pie skapja un iedzēru šņabi, vai es neesot pasācis dzert, un tad es gribēju Tevi drusku paķircināt, kā Tu toreiz mani kaitināji ar savu nepamatoto noraizēšanos. Un par to tas sugas-kumeļš man speŗ sejā! Jeb vai Tevi tik dziļi uzbudināja tas, ka es Tev vispār ko pārmetu? Nu, es domāju – uz mazu piezīmi man bij gan tiesības, jo tas tak nav noliedzams, ka tā bij no Tavas puses nolaidība, – vienalga, cik liela. Bez tam: kā Tu gribi pierādīt, ka es ar savu pārmetumu esot izrādījis priekš Tevis mazāk interesēs, kā Niedra ar savu klusuciešanu? Es ar nodomu saku: interesi, kaut gan Tu viņa izturēšanos salīdzini ar manējo tikai tādēļ, lai nāktu jo skaidri redzama manas dabas rupjība pret viņa smalkjūtību. Es tomēr manteļa zādzību nebūt neuzskatu par diez’ kādu smalkumu, bet par gluži prastu sadzīves notikumu, un saskaņā ar to bij arī mana izturēšanās. Par “mauku māju” un “ķīlu namu” pie tam es nebūt nedomāju. Tam jau gan Tu arī pats netici, ka es par to būtu domājis. Bet ja ar’ pielaistu, ka es tiešām tā būtu domājis, kā Tu to pieņem, vai tad Tev nebūtu nācies savu īgnumu mīkstināt kāda cita manteļa atceroties? Jo reiz bij kāds jauns nabags cilvēks, kuŗam ar’ es iedevu savu manteli. Šis mantelis gan nebij mans vienīgais, bet par to ar’ tas jauneklis nebij mans cerību pilnais mūzikālais draugs, kā Tu esi Niedram, bet gluži vienkāršs puisis, par kuŗu es nekā vairāk nezināju, kā tikai to, ka viņš varēja būt rupjš.

Nu, tad nepiedod ar’ un dusmojies! Zināms, ka Tu mani neapmeklēji, to varēja piedot, to es Tev jau rakstīju. Bet ka Tu tik ilgi klusēji, tas nav piedodams. Pirms vēl Tu biji nonācis Rīgā, jau es biju pie Brink jkdzes apvaicājies dēļ vietas priekš Tevis, divas reizes es biju tur, samaksāju krievisko sludinājumu “Rig. R.”, gāju – nē, skrēju pēc tam reiz no Brakiem uz Ērgļiem, lai vēl laikā dabūtu uz pasta vēstules Tev un Brink j-kdzei, ierosināju algas-paaugstināšanu par 100 r. – un par to visu es nedabūju pat ziņu, ka Tu esi nolīdzis, bet 31. aug. vēstuli ar lūgumu pēc 10 rbļ! Es zinu: ka es te uzskaitu visus šos sīkumus, tas Tev atkal izliksies maziski un zemiski. Bet ko lai es citu daru, ja es gribu savu izturēšanos pret Tevi salīdzināt ar Tavējo pret mani? Var jau būt, ka tas lūgums pēc naudas bij gadījies tā nejauši, bet no kā lai es to būtu nopratis? Augusta 1. dienā Tu to vietu nolīgsti, 18. Tu esi jau tur, un es saņēmu vēstuli tikai vēl mēneša beigās. Tev tak bij iespējams – kaut ar’ tikai ar pastkarti – man jau agrāk par to paziņot. Šo vienaldzību neaizbildina nekāds slinkums un galvas durnums. (Ko tad es pie tā slinkuma un durnuma tā būtu pārpratis, ka bij jāpiemin mana muļķība? Es tak varu to vārdu lietāt pa savam paradumam!) Un tad šī pieteikšanās ciemā ar noteikumiem: ja Niedra – tad. Cik pavisam savādi tas izskatās pret to reizi, kur Tu ieradies vakarā pie manis bez aicināšanas un bez pieteikšanās! Cik bezgala laimīgs es biju tovakar’. Tagad es lasu: “Uz ziemas svētkiem man ir veselu mēnesi laiks, bet pie Tevis es laikam nebraukšu. Naudu es Tev sūtīšu. Ja es Tev tagad varētu samaksāt visu parādu, tad es brauktu pie Tevis... Visu laiku ir tikai dzīvots, tad gribētos brīvlaiku pavadīt starp cilvēkiem (kas mani mīļo), kas man tic un kur var izturēties, kā patīk.” Tā Tu raksti. Tās ir zīmes, kas uz mani atstāj citādu iespaidu. Vai tad draudzības un mīlestības jūtas tiešām nespēj Tavu lepnumu tiktāl mazināt, kā tā apziņa, ka man esi naudu parādā, Tevis nespiestu? It sevišķi, kur neviens nekā tuvāka par to nezin. Mana māte par piem. domā, ka Tavs parāds ir tikai 60 rbļ. liels. Un tas par to ticēšanu un mīļošanu – kas lai ar to būtu teikts? Tu zini, Tu to jūti arī šai acumirklī, ka neviens cits Tevi nemīļo vairāk par mani. (Tavu māti, zināms, reiz pa visām reizēm atskaitot.) Tā tad Tu gribēji mani tikai sāpināt vai man pārmest to pašu vēsumu, kas varbūt ir ieviesies Tavā sirdī. Ja Tu esi auksts ticis, tad tā nav mana vaina. “Rupja” vēstule, vēstule rīta svārkos, nevar būt tam par cēloni. Tu no sākta gala zināji, ko vari pie manis atrast un kā nē, tādēļ Tu ari tagad nevari prasīt vīnogas no apiņa. Vienā vienīgā ziņā es esmu pārvērties: es vairs neuzspiežos cilvēkiem, kā es to darīju senāk. Es prasu, lai draudzību kopj no abām pusēm. Es apzinos, ka esmu no savas puses to allaž darījis. Ka es neesmu vienmēr bijis vislabākais Maņilovs, tam – bez mana nespēka – par iemeslu ir pa reizei bijuši apstākļi, kuŗus Tu domājies zinām, bet nezini. Tu izturies pret mani ļoti bieži ar nepamatotu, gandrīz slimīgu jūtelību, ar neizprotamu augstprātību un ar Tavu veco bezkaunību. Viss tas Tevi man neatsvešina, jo pēc negaisa allaž ir atkal atspīdējuse saulīte, bet nāk manāmas vienaldzības zīmes, un tās mani padara jūtelīgu. – Kad es biju Asaŗos pie Andrējanoviem, tad es Niedru lūdzu uz vēdera nometies... tik tiešām es savā vēstulē gulēju viņa priekšā uz vēdera... lai viņš mani apmeklē. Bet viņš – deķeli galvā – nodrāza man gaŗām. Viņš varēja nākt – pievestie nenākšanas iemesli bij tīri patmīlīgas dabas –, bet viņš nobrauca gaŗām. Es to redzēju, un manī kaut kas pārtrūka. Es zināju: nekad es nebūtu varējis viņam tā nobraukt gaŗām. Šās domas mani mocīja un es meklēju un urbos sevī un atradu daudz gadījumu, kur es nesu mīlestību, bet viņš tikai ļāva sevi mīlēt. Tas grauza manu tiešo un iedomāto lepnumu, un es piemēroju viņa siltumam savējo. Un raugi: nu mēs esam tik tālu! Viņš dzeŗ savas kāzas, un es to dabūju tikai no svešiem zināt! (Piez. 2.) Tevi ielūdz, man pat nepaziņo par to! Tev gan būs taisnība: man nav sirsnības. Niedru es esmu gadiem ilgi – Tu jau pats to pa daļai redzēji – par maz mīlējis. Esmu pelnījis tādu izturēšanos pret mani! “Tā Tev vajadzēja!” teica mana māte. Tu žēlojies, ka nevari ražot. Iemesli, kuŗus Tu pieved, nav diemžēl bez pamata. Tad no Sava tagadēja stāvokļa Tu varēsi spriest, cik gŗūti man ir ražot. Tur tad viegli teikt: tas ir izrakstījies. (Bet tas nav taisnība!) Bet viena lieta ir savāda: starp 15. aug. un 1. okt. Tev tak vajadzēja būt kaut ko ražojušam. Tas laikmets man katru gadu ir ražīgs. Esmu lasījis, ka arī citiem tas esot bijis tāpat. Puškins. – Par to Emiliju nav vērts vārdus zaudēt. Es viņu noliku jau ad acta.¹¹ Viņa bij smuka, bagāta un muļķe. Vairāk es arī nezinu no viņas. Tas vecākais skuķītis man patika ļoti labi. Viņā ir kaut kas spirgts, kaut kas no patīkamas mājas mātes. Tā tad izmēģināsim tur roku.

Tu mani uzaicini, Tev atbildēt patiesīgi. Kad tad es tā nebūtu darījis? Tā jau ir tā nelaime: es sevi rādu tādu, kāds es esmu, bet Tu meklē vēl kādu citu cilvēku aiz tā, ko Tu redzi. Pie Niedras es tādu neuzticēšanos saprotu: viņš sevi nekad neparāda visu, viņš nav ikreiz tāds, kādu viņu redz. Dažureiz, par piem., viņš man taisni netic. (Piez. 3.) Man vēl nekad nav cēlušās šaubas par to, ko Tu man nopietnībā saki. Vai tad Tu ar’ šaubies par maniem vārdiem? Tak laikam!

Tu jau atkal runā par “labdarību”. Teic tak man, cik reizes es Tevi jau esmu lūdzis no tādām valodām atturēties!

Kā Tu gribi izglītoties par šacha meistaru, tas man pavisam nepatīk. Kādēļ izklaidēt spēkus? Nodarbošanos ar šachu es uzskatu par vienu no cēloņiem, kādēļ Tev nevedas ar mūzikālo ražošanu. Smadzenes ir pastāvīgā darbā, nedabūn atpūsties, un no tam viss organisms ir pārpulēts un noguris. Izmēģini tak reiz: met kauliņus uz vienu nedēļu pie malas, lasi viegla, jautra satura grāmatas, un Tu jutisies daudz spirgtāks. Tā ir vilšanās, ja domā, ka tas, kas mums patīk, bet pie tam smadzenes stipri nodarbina, neesot kaitīgs. Tu to zini gluži labi, tikai tas ir tā patīkami, sēdēt istabā, domāt par problēmiem un gaidīt uz mūzikas ģenija atmošanos. Tā Tu varēsi ilgi gaidīt! Es tev lūdzu: spēlē šachu prieka pēc, bet nepadari to par sportu. Rotaļa paliek rotaļa, – lai arī tā būtu karaliskā. Kas ir Čigorins pret Čaikovski? Met kauliņus projām, atpūties! Ja Tev nav pie rokas viegla satura grāmatu – izraksti tās. Bet neatļaujies šacha velnam.

Mēneša laikā negaidi nekādas gaŗas vēstules no manis. Nākamā nedēļā sākšu darbu, kas man jānobeidz katrā ziņā novembrī. (Piez. 4.) Novele. – “Danci pa trim” Tev vajag komponēt. Teodors man par to atrakstīja daudz glaimojoša. Ar to tiks sākts almanachs, kam būs ļoti bagāts saturs.

Es domājos rakstījis sine ira¹², kaut Tu man atbildētu con amore¹³. Ar skūpstu – Rūdolfs.

Piezīmes

1. Šis mēteļa notikums – cik varu atcerēties un redzu no citām vēstulēm – laikam būs tā norisinājies. Attiecīgajam jauneklim uz jaunu vietu braucot, es viņam, laikam, aizdevu savu mēteli, kuŗu viņš gribēja man tūlīt sūtīt atpakaļ. Bet ar šo atpakaļsūtīšanu, kuŗa, varbūt, arī nebij visai parocīga, viņš bij nokavējies vismaz par pusgadu. Man tas iznāca uz rudeni neērti, jo pašam otra mēteļa nebij. Tas nu liekas būt nācis ausīs Blaumanim, kuŗš tobrīd pret mani bij atsalis un tādēļ nevēlējās ne tieši, nedz caur saviem draugiem man dot nekādu iemeslu, justies apvainotam, lai visa netaisnība sagultos tikai manā pusē. Tādēļ – tā spriežu – viņš laikam arī šim jauneklim bij izteicis asus pārmetumus par nolaidību meteļa lietā, ko tas savukārt bij ņēmis ļaunā, atrazdams, ka Blaumanis savā uzraudzībā pār viņu iet par tālu.

2. Es apprecējos kā students, kas toreiz vēl bij ļoti neparasts. Mūs laulāja Mētrainē tikai vistuvākiem savējiem klātesot.

3. Blaumanis bij subjektīvi patiesīgs, tas ir – viņš apzināti nekad nemeloja. Bet viņš bij ļoti mīkstas dabas un viegli pieejams svešam iespaidam, kādēļ viņa spriedumu ne ikreizes varēja uzskatīt kā viņa paša domas, bet svarīgākos gadījumos vajadzēja pārliecināties, kas nāk no viņa paša, un kas no cita. Šo manu kriticismu viņš ir sajutis kā neuzticēšanos viņam, kā šaubīšanos par viņa vārdu patiesību. Viņa vaļsirdības dēļ man dažureiz nācās pārdomāt, ko lai viņam saku, un kas lai paliek neteikts. Viņa smalkjūtīgā dvēsele to ir nojautuse un iztulkojuse pa savam.

4. Ja atmiņa mani neviļ, tad te iet runa par “Purvu bridēju”.

Augšējā vēstule raksturo Blaumani no vairākām pusēm. Viens zīmīgs vilciens viņa dabā ir viņa gandrīz sievišķā greizsirdība uz vienu draugu par otra draudzību. Nekur citur mūžā man nav gadījies to tā sastapt. Otrs ir – kā viņš bārdamies atvieglo sev sirdi, tā sakot – izmazgā savus nervus. Arī tas ir kaut kas sievišķīgs. Ilgi viņā krājās mūsu nodarītās netaisnības, neteiktas un nekustinātas. Bet tad gadījās kaut kas, kādēļ viņam iznāca sarakstīšanās ar vienu no mums. Tad viņš vēstulē saskaitīja kā pie pirkstiem visas viņam nodarītas netaisnības. Bet pirms rinda bij galā, arī dusmas vai sāpes jau bij pārgājušas, un vēstule, kas iesākas ar asinsizliešanu, nobeidzas ar skūpstu. Jāpiemin, ka man rakstītās vēstulēs viņš skūpstu nekad nepiemin, laikam juzdams, ka vīrieša skūpsts man bij nepatīkams.

Bet šai pašā vēstulē izteicas arī viņa traģisms: viņa sirsnība paturēja visu laiku savu sievišķo dabu, kamēr viņa jaunie draugi pieaugdami arvien vairāk pārsvērās uz vīrišķības, uz prāta un gribas pusi. Tā šķiršanās dzīvē bij neizbēgama. Viņš to izjuta jau ilgi iepriekš un smagi no tam cieta.

Niedras vēstule Blaumanim no Mētraines uz Brakiem 1898. g. 14. janvārī

(Vācu valodā.)

Mīļo Rūdolf! Vai Tu arī zini, ka Tu esi ļoti filistroza dvēsele? Tu dabūn zināt, ka es esmu apprecējies, un neesi līdz šim man atrakstījis nevienas rindiņas, – zināms tādēļ, ka es Tev netiku piesūtījis savas saderināšanās kartes ar zelta malām un attiecīgajiem sākuma burtiem. Bez tam – adreses Tev arī nav. Bet vai Tu arī zini, kā būtu izturējies tādā gadījumā mazāk filistrozs draugs? Vispirms viņš to nebūtu tā iztulkojis, kā draugs, precēdamies, grib no viņa galīgi atraisīties, jo draugs tic draugam un viņa draudzībai, neprasīdams draudzību pierādošus dokumentus ar zelta malām. Otrkārt – viņš būtu adresi vienkārši paprasījis, par piem., no Ārona. Zināms, pie tam viņš nebūtu iztaisījies par tādu nezinātāju, kad valoda uznāktu uz šo lietu. Tevī nav tās ticības, kas draudzību par draudzību padara.

No šām rindiņām Tu vari mācīties, ka ir izdevīgāki – asi uzbrukt, kur būtu jāaizstāvas. Jo taisnību sakot: es jūtos gan vainīgs pie tam, ka savu mazticīgo draugu esmu ievedis pārbaudīšanā. Šo savu vainu es būtu mēģinājis jau senāk griezt par labu, bet es negribēju nākt ar tukšām rokām. Ar kādu Tev dāvātu noveli es gribēju rādīt, ka Tu man tomēr esi mīļš, lai ar’ es Tevis netiku uzaicinājis, “manu laulāšanu pagodināt ar Tavu laipnu klātbūtni.” Bet šī novele (Bez paša pagātnes) nonāca Rīgā priekš Austruma 12. burtnīcas par vēlu, kamēr šāgada pirmajam numuram Ārons – lielās publikas dēļ – bij mīļāk izraudzījies “Bābu vainu”. Ka es Tevis nevarēju aicināt, izskaidrojas ar to, ka mūsu laulājamo dienu (par kāzām jau nevarēja būt runa) varējām tikai vēl ļoti vēlu noteikt, jo mūsu uzsaukšanai bij jānotiek tā Tirzā, kā arī še, un vajadzīgos papīrus varēja atvest tikai vēl mans brālis šurpbraukdams. Un pēc tam man mana laime bij par svētu, lai par to rakstītu gaŗas ditirambas. Arī šoreiz Tev vēl nekā nerakstīšu par viņu. Teikšu tikai tikdaudz, ka visus šos beidzamos mēnešus visā Vidzemē es gan esmu tas vislaimīgākais cilvēks… (Izlaists.) Bet nu par Tavu nelaimi. Tu redzi, es nemaz nenogaidu, līdz Tu man piesūti Tavas pirmās Cēsu cerības nāves-ziņu, bet pasteidzos arī bez tās Tavā priekšā izliet savas līdzjūtības asaru kausu. Nabaga, nabaga precinieks! Cik zemu stāv kursā Tava nemirstība, ja kaut kuŗš muižas pārvaldnieks Tevi tā var izcelt no sedliem! Liecies taču gaŗšļaukus un mirsti ar salauztu sirdi! Bet nu nopietni. Es nezinu, vai cilvēks tā var tikt laimīgs, kā – pēc Melngaiļa ziņām – Tu to tagad izmēģini. Man pa šiem mēnešiem ir radusies tik liela godbijība priekš laulības, ka es gan nekad neuzdrošinātos precēties ar aprēķiņu. Es neticu, ka Tu tiksi tik laimīgs, kā es. Ak šī “turība”, kas Tev ir uzlikuse savu brilli!

Un nu pāŗa lūgumi manam draugam Blaumanim: man ir cerība, šovasar’ tikt par tēvu. Vai Tu būsi manam bērnam par krusttēvu?

Dažu nepatikšanu dēļ es gribu izrakstīties no Tirzas. Apsvaicājies pie Pēteŗa, vai es varu cerēt, ka varēšu pierakstīties pie Ērgļu pagasta, un kas pie tam jāievēro? Sveicini viņu sirsnīgi no manis un teic viņam, ka visi vecpuiši, kas var precēties un to nedara, noziedzas paši pret sevi. Jāatskaita ir tie, kas meklē bagātas brūtes. Tie būtu jānodod rūniķa ziņā.

Sveicini sirsnīgi savu māti.

Pašulaik’ es strādāju (blakam eksāmena darbiem) ap savu stāstu “Jaunais tiesas kungs”. 90 loksnes puses ir jau gatavas, trūkst vēl kādu 20. Ar to es piedalīšos sacensībā uz “Balss” godalgu.

Kas attiecas uz maniem zinātniskiem darbiem, tad es arvien vairāk speciālizējos uz baznīcas vēsturi. Ar veselību iet jau labāk; kuņģis drīz būs kārtībā. – Šai vēstulei ir tikai ledlauža uzdevums. Drīz rakstīšu plašāk. Tavs Andrievs. Mētrainē, Jēkaba ielā 46.

Blaumaņa vēstule vācu valodā, laikam no Brakiem 1898. g. 22. februārī

Mīļo Andriev! Ka Tev veselu mēnesi bij jāgaida atbildi, tur vainīgas gluži ārējas lietas. Man bij kaut kas jānobeidz priekš “Mēnešraksta”, tad uzreiz iesāku pirmo cēlienu kādai joku lugai, nobeidzu to, biju stipri aizņemts, sagatavodams lugu, ko uzvedīs mūsu biedrība uz saviem 10 gadu pastāvēšanas svētkiem, un beidzot kāvos visu pagājušo nedēļu ar paģirainu sajūtu. Tev ir taisnība, dārgākais: ir daudz parocīgāki – neaizstāvēties un neatvainoties, bet uzbrukt. Bet šai gadījumā Tu arī nemaz nevarēji citādi izturēties, jo tad Tava švībināšanās būtu nākuse par daudz skaidri redzama. Tagad Tu viņai esi apkāris tādu nabadzīgu mētelīti, bet – bet –

Es nebiju sagaidījis nedz zeltmalainu karti, nedz arī ielūgumu – Tavu laulāšanu laipni pagodināt ar manu klātbūtni, es gaidīju tikai vienkāršu paziņojumu: tas un tas ir noticis. Šis paziņojums neatnāca, un man bij ne tikai tiesība, bet arī pienākums, uzskatīt sevi par lieku, toties’ vairāk, ka šī manis neievērošana ļoti labi saskanēja ar visu senāko. Ko es saucu par senāko? To es Tev teikšu mutes vārdiem. Es pieņemu tikai, ka rakstīdams “mazticīgais draugs” Tu būsi drusku nosarcis. Tu zini diezgan labi, no kāda svara Tev zināmā laikā bij mana “ticība”. (Piez. 1.)

Par izteikto līdzjūtību padevīgi pateicos. Es tomēr protestēju pret vārdu “precinieks” līgavaiņa nozīmē. Trīs laipnas vēstules vēl nav nekādas precības. (Piez. 2.) Un kas zīmējas uz nemirstību, tad Gētes un Šekspīra nemirstība kopā ņemta nekad nav bijuse tai cenā, kā kautkāda staļļa puiša izturīgs rīks. Mirt ar lauztu sirdi – to prieku es Tev sagādāt nevaru... manai sirdij pie visa tā nebij nekādas daļas. “Toties’ ļaunāki!” Tu saki. Jā, velns lai parauj... kas tad to saka, ka no tās lietas būtu kas iznācis, arī ja tas muižas kungs nebūtu iešāvies starpā?! Tādēļ, ka es neielaižos uz to, Melngailim par prieku apprecēt meitieti no “tautas vidus”, tas ir – īstu, neviltotu lopu meitu, tādēļ šis ģeķis mani izzvana par pūra mednieku. Cikas resnas, muļķīgas, iedomīgas bagātnieces tad es jau esmu bildinājis? Un vai tad tas ir kāds noziegums, apprecēt turīgu meiču, ja tā ir pa prātam? Atceries, mīļais, to dziesmu, ko pats reiz dziedāji! Ja tad es vēl kādā “no tautas” būtu iemīlējies! Bet es nevaru tā, kā tas pārmūziķis, kukņā spaidīt un bučot lopu meitas un tai pašā laikā sarakstīties ar fon... jaunkundzi un to uzskatīt par savu nākamo sievu. Tas pārmūziķis man pārmet, es braukājot ar saceltu rīku apkārt un meklējot, ko aprīt. Jā, vai tad man nav atļauts paskatīties uz jauniem meitēņiem? Vai tad man jāsēd mājā un jāgaida, kamēr kāda nāk un saka: ņem mani? Jeb lai es neapskatos nemaz un lai apprecēju savu dienestnieci Mariju? Vai Tu man to tā ieteiktu?

Tava ticība, ka es netikšot tik laimīgs kā Tu, nāk vēl par agri. Cerē, bet netici vēl!

Ar lieku prieku es pieņemu to godu – būt Tavam gaidāmam pirmdzimtam par krusttēvu. Paļausimies uz Dieva žēlastību, ka tas būs vingrs puisis un nevis kāda mīža.

Dēļ Tavas pierakstīšanās Ērgļos esmu aprunājies. Bet nevaru vēl nekā noteikta Tev ziņot, jo tai lietai ir vispirms jāiet caur vietnieku pulku. Jāmaksā tur nekas nebūtu.

Kā Tu piedalies “Balss” sacensībā, tas man nepatīk. Pabalstīt šo nespējīgo avīzi nepieklātos mūsu mēra (jeb ja Tu gribi – Tava mēra) ļaudīm. Tāpat arī “B. V.”. “B. V.” varētu tīri labi izbeigties, – es nezinu, kam no tam celtos zaudējums, – akcionārus, zināms, atskaitot. “Jaunais Tiesas kungs” būs tik gaŗš, ka Tu no “Mājas V.” dabūtu varbūt vairāk, nekā iztaisa tā godalga. Bet gluži droši es Tev to nevaru pateikt. Un tad: la gloire¹⁴.Es iesniedzu “Mēnešrakstam” uz sacensību noveli un droši vien dabūšu pirmo vai otro godalgu.

Tavu “Tikumisko audzināšanu” izlasīju. Apcerējumā ir dažs kas, kam var pretīm runāt. Kādēļ Tu pārmet tikai bērniem, ka viņi nav gribējuši izlietāt savu mantojumu? Ja nu es nāktu un teiktu: vaina ir vecāku pusē, viņi mums nemaz nav izsnieguši mūsu mantojumu, mūs gan skolās vadīdami, bet negādādami par mūsu audzināšanu. (Viņi turējās pie tām maldīgām domām, ka skola arī audzinot. “Pag’, gan skolā izmācīs!”) Tad: taisni pagātne, kuŗu Tu turi par lieku, mums būtu ļoti vajadzīga. Mēs vēl pardaudz smirdam pēc vergu dzīvokļa, mums nav nekā, uz ko mēs varētu būt lepni. Tas ir tas iemesls, kādēļ tik daudzi pārtautojas. Ārzemēs mums šās pagātnes nevajadzētu, tur mums pietiktu ar svešnieka nimbu. Bet te, dzimtenē, mums nāk sāpīgi sajūtams viņas trūkums. Un tā ir vēl dažs kas cits pēc mana uzskata nepareizs tai apcerējumā. Arī stils nav diezgan svabads. Tas ir tā savādi ar Taviem latviskiem rakstiem! Viņi vēl vienmēr ož pēc skala dūmiem. (Piez. 3.) Tāpat arī “Bābu vaina”. Vai es Tev neesmu teicis: Tev nevajag rakstīt humoreskas. Izlasi tikai uzslavu zosu pēdiņās riebīgajā “B. V.” Ja tur nav domāta paļāšana, tad es nezinu. – No Taviem abiem dzejoļiem man pirmais nepatīk. Vai nu pavisam bez atskaņām, jeb atskaņām vajag būt skaidrām. Otrs ir ļoti smuks, tikai man ir neparasta viņa lielā vaļsirdība. Redzi, ja Tu allaž būtu bijis tik atklāts mūsu starpā starp četrām sienām, kā te visu ļaužu priekšā! (Piez. 4.)

Manas uz godalgu iesniegtās noveles virsraksts ir “Purva bridējs”. Gaidu ar ziņkārību uz man dāvāto noveli. (Piez. 5.) Cerēsim, ka viņā nav cenzurai strīpojamu lietu. Cenzors tagad pavisam vairs nav veselā prātā. No “Dancis pa trim” viņš man ir izšņāpis pat gluži nevainīgu šāvienu. “Tad norībēja šāviens”. Jā, lika drusku – nerībēja vis! Tālāk viņš man no 13 dzejoļiem ir nošņāpis 8. Par piem.:

Citu nopelnus saucam par laimi,

Pašu muļķības dēvējam glaimi

Par nedienu saimi.

Nost! Tad nu paliek vēl tikai pavasaris un mīlestība. Tad gadījumam, ja Tu “Mēnešraksta” nelasi, pielieku vienu dzejoli no manis paraugam, kādām vajag būt atskaņām.

Sveicini no manis sirsnīgi Savu sievu. Tavs vecais Rūdolfs.

(Seko dzejolis “Ziemas aina”: Autiem klāta baltu baltiem...)

Piezīmes

1. Par “mazticīgu” es biju Blaumani savā vēstulē apzīmējis tādēļ, ka pēc manas sajūtas Blaumanim manas jūtas pret viņu vajadzēja pazīt pietiekoši labi, lai manu nepaziņošanu par manām kāzām neuzskatītu par mājienu, ka gribu no viņa atraisīties. Zināms, es tad nezināju, ka aizdomas viņā bij krājušās jau senāk. Tā “ticība” laikam zīmējas uz to, ka iepriekšējā pavasarī es pie viņa nonācu (no Dr. Alkšņa un māc. Ērmaņa Lazdonē) diezgan sanīcis: priekš ziemas svētkiem es biju iedzīvojies nejēdzīgās neuralģijās, ap kuŗām daudz izpūlējās Dr. Mauriņš Lejasciemā, kā arī Alksnis. Tur tad Bl. viegli varēja nākt uz domām, itkā es izsamisumā būtu meklējis pie viņa Brakos glābiņu.

2. Par Bl. velto braucienu pie savas iecerētās man bij rakstījis Melngailis, pie kam es nebiju varējis nociesties – nepiezīmējis Bl. rakstītā vēstulē, cik tas ir bēdīgi, ja nemirstīgu dzejnieku nokonkurrē kaut kuŗš muižas kungs. Ka Blaumanis pēc savas dabas nebij spējīgs sievietī nopietni iemīlēties, to es zināju, kādēļ arī nebaidījos no tam, ar zobgalību aizkart dziļāku vāti... Ja vēlāk ir ticis apgalvots, it kā Bl. savā jaunībā Koknesē būtu traģiski iemīlējies, tad tie ir nieki. Par šo savu “traģiku” viņš tika vairākkārt pārrunājis.

3. No vecās zemnieku valodas Blaumanis jau ļoti agri bij attālinājies, kaut gan palika ar viņu vēl zināmā sakarā. Es turpretīm paliku ar to kopā visu savu skolas laiku līdz ģimnazijas kvartai (Blaumanis latviešu skolā nekad nav bijis). Ja jūs pāršķirstītu manus jaunības sacerējumus, tad Jūs viegli pārliecinātos, ka tolaik’ es domāju zemnieku valodā, t. i. kaut ko stāstīdams es vienmēr turēju priekš acīm, kā to teiktu kāds no maniem Dauškānu pazīstamiem. To Blaumanis sajuta kā atmiņas no “skala dūmiem”. Viņa paša valodas sajūta bij ņēmuse citādu attīstības gaitu. Viņš sāka sacerēt ne latviski, bet vāciski. Kaut ar’ nevaram teikt, ka, pāriedams savā rakstniecībā uz latviešu valodu, viņš vēl būtu domājis vāciski, – viņš vispārīgi izteica un attēloja vairāk tik skatīto, nevis domāto, – tad tomēr viņa tēlu drūzmā bij liela daļa nākuse no iespaidiem, ko viņš uzņēma no vācu rakstniecības. Kas man bij bijis Jēkaupiņš, Augstkalns un vecā Kancāniete, tas Blaumanim bij vācu literātūra. Kur nu viņš mēģināja savus vāciski ierosinātos tēlus attēlot latviski, tur viņam bij jāmeklē vajadzīgie vārdi savā latviskā atmiņā, nereti arī māti un savus dienesta ļaudis palīgā ņemot. Gan jau viņš drīz izkopa savus latviskos izteiksmes līdzekļus. Viņam uz to bij lielas dāvanas. Tā par piem. viņš arī vāciski tā bij iejuties un iedzīvojies sava mīluļa Rozegera valodā, ka varēja to bez gŗūtībām lietāt savos vāciskos sacerējumos. Bet tā tomēr vairs nebij latviešu zemnieku valoda, ko viņš rakstīja. Ir zīmīgi, ka viņš – cik zinu – nekad nav nopietni mēģinājis dzejot tautas dziesmu ritumā un to izteiksmē. Visa viņa lirika ir ietverta vācu poetikas veidos, kaut gan viņa lietātā valoda ir pilnīgi latviska un brīnišķīgi vijīga. Bet tas ir cits, Blaumaņa, ne tautas dziesmu vijīgums. Zināms, arī es nevarēju visu mūžu palikt pie Dauškānu valodas. Citā dzīvē ieejot vajadzēja nonākt arī pie citas valodas. Bet tai laikā, uz kuŗu attiecas Blaumaņa augšā pievestais aizrādījums, mūsu valodas piemērošana rakstniecībai tiešām gāja gandrīz pretējā virzienā: reālistam Blaumanim papriekš stāvēja priekš acīm tēls, kuŗam viņš meklēja vārdu savā latviskā valodas sajūtā (ne vārdnīcā vai gramatikā, ko Rainis ņēma palīgā), kamēr manī, subjektīvistā, papriekš ieskanējās latviskais vārds un tikai tas vēl modināja tēlu. Mēs bijām – tā sakot – mainītās lomās. Vēlāk tas izlīdzinājās.

Pie tās pašas reizes gribu pieminēt, ka Blaumaņa pirmā stāstu sakopojuma virsraksts “Pie skala uguns” ir manis ieteikts. Tur sakopotie stāstiņi bij visi no zemnieku dzīves.

4. Te nu gan Rūdolfs nošauj treknu buku. Kā dzejnieks viņš ļoti labi zināja, ka lirikā izteiktām jūtām vajag būt pārdzīvotām un izjustām, bet ka šās patiesās jūtas var izteikt arī ar tādiem līdzekļiem, kam ar tiešiem notikumiem nav nekāda sakara. Savas kāzas es nebūt nesvinēju mežā. Bet uz šo kļūdu Blaumani gan būs pavedinājis viņa reālistiskais dzejošanas veids: viņu ierosināja ārējais notikums uz attēlošanu, kamēr mani dzina iekšējais izjutums uz izveidošanu.

5. Savu “ētisko studiju” “Bez paša pagātnes” es dāvāju Blaumanim.

Blaumaņa vēstule vācu valodā no Brakiem, rakstīta 1898. g. 15. martā

M. A. Aizvakar saņēmu “Austruma” 3. numuru ar Tavas studijas sākumu. Par dāvinājumā izteikto draudzību sirsnīgu paldies, par pašu stāstu gan – vēsu. Vakar es domāju visu dienu par to, kādēļ šī studija neiesilda, neiet pie sirds, bet vēl neesmu par to skaidrībā. Tomēr liekas, ka tam būs par cēloni zināms sausums stāstīšanā un tēlošanā. Vakar biju klātpieliktā papīra dēļ pagastmājā, un tur man teica Pēteris¹⁵, ka viņam arī tas stāsts sevišķi nepatīkot. To pašu spriedumu dzirdēju no krievu psalmotaja, ļoti intelligenta puiša, ko garīgā semināra priekšniecība izsvieduse un pārcēluse uz šejieni. Tā tad uz visdažādākiem prātiem un jūtām (manu kalpu Avotiņu līdzi ieskaitot, kuŗš man šorīt teica: “Ir tāds ērmots stāsts, slikts nav, bet pie labākiem arī nevar skaitīt, tā kā trūkst kaut kā”) tas stāsts ir atstājis tādu pašu iespaidu. Tur tad vajag visumā būt kaut kam nepareizam. Laikam gan tas sausums būs tas vainīgais. Nepietiek ar to vien, ka stāsta patiesi, jāstāsta arī interesanti. Pēdējais ir pat tas galvenais. Arī vistrakākās nepatiesības, ja viņas ir interesantas, sagādās Tev baudu. Man ar’. Un tad: Tu esi arī paviršs. Tu negribēji tam ticēt, kad es kādā no Tavām kritikām Tev pārmetu paviršību. Nu, apskatīsim tuvāk to “pagātni”. Negaisa attēlojums. “Viņš pats nesaka ne vārda… tikai rokas mājiens etc.… Tur pamalī adjutants atkārto komandas vārdu, un tad šis vārds iet no mutes uz muti... Jā, kas to komandas vārdu teicis? Viņš pats jau nesaka ne vārda, tas ģenerālis, bet adjutants atkārto komandas vārdu. Tad tas vārds aug un beigās uzliesmodams izzūd. Tā tad bij domāts zem vārda zibens, jo tas liesmo. Bet dārdēt dārd tikai pērkons. Tā tad tas vārds bij arī pērkons. Tu redzi – juceklis tā kā tā. Tālāk negaisa apraksts ir skaists. Bet tad atkal: “Bet saknes tām dziļi iekožas zemē. Tā rok savus pirkstus dziļumā... jo spītīgāki saknes sakož zobus...” Na, bračiņ, kas šo bildi sauks par jauku, tam es došu zināmu dālderi. Pirksti un zobi... tas par daudz. – “Es nosēdos tam pašam solam uz otra gala, kuŗa otro galu bij ieņēmis etc.” Tā tad šim nabaga solam ir divi otrie gali. (Šos divus otros galus mēs vēl ilgi piedaudzinājām. N.) – Bālais ir triviāls vārds, vismaz uz mani viņš dara tādu iespaidu. Labs orīģinels ķēriens “pārlaida acis pār manām vestes pogām”. – Paldies par “jele”. Tu jau zini, cik mīļš man šis vārds ir. Tiešām, es runāju pilnā nopietnībā, kad es saku, jau šis “jele” vien pierāda, ka Tu neesi viscaur mākslinieks. “Kāds vecs mācītājs bij atstājis mirdams (bībeli) savam dēlam, alus darītavas direktoram, un dēls to bij...” Ka mācītāja dēls top par aldari, tur ir humors, bet ka šī grieķu jaunā derība nonāk žīdam rokās un tiek pārdota par puscenu, tā ir pavisam nodrāzta un triviāla lieta. Ļoti laba ir tā vieta, kā guvernante nokļūst Bālā tīklā un domu gaitā un labirintā, un padodas to iespaidam. – “Nopilēja viena diena pēc otras etc.” smalks salīdzinājums. “Tapa arvien tumšāks. Bet zibenim uzliesmojot…” ļoti labi. To kā redzēt redz. Bet ka Bālais tam piesprauž savu runu, tas nepārliecina. Kāpēc Bālajam taisni ūdeņainas acis, to es arī nesaprotu. Zināmo filozofu – rubricētāju es pazinu. (Domāts bij Ērgļu mācītājs Köhlers.) Tu redzi, es esmu bijis uzmanīgs un domāju arī, ka esmu uztvēris to, kas stāstā ir skaists... Bet ka tomēr par spīti visai varbūtībai Bālais neatstāj dzīva cilvēka iespaidu, tā ir tā lielākā kļūda. Viņā ir kaut kas konstruēts, kaut kas no karikatūras, kaut gan Tu esi pūlējies būt objektīvs. Nenāk studijai arī tas par labu, ka viņa stāstīta “es” – veidā. Tur Tev nākas daudz ko stāstīt, kam neesi klāt bijis, un to Tu dari tik aktuāli, ka iznāk nedabiski. Es nezinu, kā tas nāk, bet šī studija man tik ļoti atgādina Andrējanovu kā stāstītāju. Tas tak ar’ bij īsts dzejnieks. Bet kad viņš gribēja tēlot dzīvi, tad katru reizi kaut kas nogāja greizi. Atzīstos, pēc šā Tavas stāstītāja mākslas piemēra es esmu ļoti ziņkārīgs uz “Jauno tiesaskungu”. Grozi tik virsrakstu. Vēl ir laiks. – Un tad vēl viens. Es lietāju “skatiena” vietā “mirklis”. To vārdu es dzirdēju no vecas zemnieces mutes, tā tad viņam vajag būt pareizam. Bez tam: acumirklis... Ļoti vienkārši. Vārds “skatiens” turpretīm ir nepareizs jaundarījums no astoņdesmitajiem gadiem. Vai Tu ar’ nevarētu Savos rakstos propagandēt “mirkli”? Un tad vēl viens lūgums: atsakies tak no tā jele!

Tas vīrs, kas “Austrumā” raksta par materiālismu, tak gan nav galvā riktīgs?

Pāŗa dienas vēlāk. – No Tavas vēstules redzu, ka “Austrums” Tev maksā 16 rbļ. par loksni. Tas ir mūsu apstākļos pilnīgi pietiekošs honorārs. Ko Tu man kā precētam vīram, kā nākamam precētam vīram pareģo, tas katrā ziņā pa daļai piepildīsies. Pirmais katrā ziņā būs meitēns, ja es vispārīgi tikšu pie bērniem. Bet ka es ar savu sievu dzīvotu nesaticīgi – tur tad vajadzētu būt gluži sevišķiem iemesliem. Pasaulē ir tikai viens cilvēks, ar kuŗu es pie vislabākās gribas nevaru satikt, tas ir Melngailis. Vai tad manai sievai tiešām lai būtu Melngaiļa daba? Tas būtu briesmīgi! Man viņa būtu jāmīlē, un viņa mani mocītu līdz asinīm! Tad: šķiršanās. Bet es ceru, ka viņa nebūs tāda. Melngailis savā laulībā katrā ziņā nebūs laimīgs. Tik noteikta mākslinieka daba nepazīst pastāvības, un līdz ar nepastāvību nāks greizsirdība un visas citas šās kaislības sekas, kas laulības ostu pārvērtīs par plašo, vētraino jūŗu ar kuģa dragāšanu un citu postu. Jeb vai tas varētu gadīties, ka viņš atron tādu sievu, kāda ir viņa māte, kas savā mīlestībā priecīgi paceļas pāri pār viņa ģeniālitāti un neprātu? Tu esi izvilcis, to Tev labprāt ticu, laimes numuru. Bez tam ir noticis kaut kas, kas jums abiem – kā to lai saku? – liek vienam otru cienīt. Viņa gribēja priekš Tevis uzupurēties, Tu esi viņai upurējis dažu sapni. Jūs abi esat bijuši augstsirdīgi, un tas ir pamats, uz kuŗa var uzcelt zibošo laimes pili bez Šillera un Gētes palīdzības. Es būtu laimīgs, ja dabūtu sievišķu sievieti par sievu; vairāk es nekāroju. Bet kur – kur – kur – viņa ir?

Beidzamā laikā es – bez dažiem dzejoļiem – esmu sarakstījis arī vienu lugu: “No saldenās pudeles”, arī vienu noveli un divas skices. Tagad es tulkoju “Uli der Knecht” un iesāku lugu ar virsrakstu “Pūķis”. Pūķi es tomēr neturpināšu, pirms nebūšu attiecīgo vielu ar Tevi pārrunājis. Saprotams – mutiski. “No saldenes pudeles” ir labāka nekā “Trīnes grēki”, dabiskāka. (Izlaidums.)

Tu raksti, ka labprāt būtu ziņojumam par dēla piedzimšanu piespraudis: “Saviem mīļiem Dievs dod guļot”, bet baidījies etc. Arī pēc manām domām tas pantiņš ir zīmīgs tādā gadījumā. Tikai viņš būtu drusku jāgroza, vienam vārdam priekšzilbi “pie” piespraužot.

Sveicini Savu sievu un lūdz viņu kādā vājākā brīdī, lai viņa uz mani nedusmojas. Arī “gaisa ubadziņš” lai ir mīļi sveicināts. Vēl labas dienas no mātes.

Tā kā Tu esi apkrauts eksāmena darbiem, tad gaŗas vēstules tagad no Tevis negaidu. Atdosi vēlāk ar procentiem.

(Seko divi tulkoti dzejoļi: Ļermontova “Viens es domās oļu ceļu eju” un Arno Holca: “Ar zaļām durvim namiņš mazs”.)

Niedras vēstule Blaumanim no Mētraines uz Brakiem 1898. g. 18. martā

Mīļo Rūdolf! Brīnums, cik šoreiz maz es ticu Taviem intelligentajiem jaunekļiem! Un Tev pašam ar’! Tur gan nemaz nevajadzētu būt latviešu dzejniekam, lai saprastu, ka Tevis peltās gleznas ir pareizas. Esi tik labs – ja tā lieta Tevi interesē – paņem vēl reiz to rakstura studiju (nevis tēlojumu) un noskaties vispirms tais ģenerāļos un kaprāļos: vai Tu neesi ievērojis, ka komandas vārdi palaikam tiek darīti arī acīm pieietami, zobenu noteiktā kārtā vicinot? Pieņemsim, ka virsvadonis pavicina tikai zobenu, komandas vārda neizrunādams, bet priekš adjutanta tas nozīmē komandu, kuŗu viņš atkārto skaļi. Palaikam iznāk tā, ka pie munstura dzird tikai komandas vārda atkārtošanu; no paša komandanta vairāk nemanām, kā tikai zobena kustināšanu. Mana glezna taču zīmēta no skatītāju stāvokļa, kuŗš atrodas lejā. Tas zobens ir zibins, to redz, bet balss – pērkons – vēl nedzird; tas sāk rūkt pamalē, gluži kā pie zaldātiem. Un kad rūciens beidzas, pamalē rūsai izplatoties, tad skatītājs savelk tā spīdumu, kā arī apklušanu kopā. Šās ainas es Tev neatdodu. Ja Tev tā nepatīk, tad vaina meklējama tur, ka neesi vērīgi noskatījies zaldātos. Tāpat ar tām saknēm: nezinu, vai tiešām tur komentārs vajadzīgs, kā gleznā man rādas egle kā cilvēks, ko aiz kājām rauj projām, rokas un sejs tam sūnās – saknes. Pirksti ir tās saknes, kas tālu izplatās, un zobi tās, kas tuvāk: it kā cilvēks izmisumā turas ar zobiem un pirkstiem, tāpat arī koks. Zobi un pirksti te nozīmē visu, ar ko viņa var turēties, tāpat kā cilvēks izlietā visus turekļus. Es ļoti skaisti varu pats redzēt šo gleznu, nemaz nejuzdams traucējumu caur to, ka reiz minēti pirksti, otrreiz zobi. Samainīt abus es nevaru. Solam otrs gals atkārtots tādēļ, ka burtliči nebij ievērojuši izstrīpojumu; rokraksts bij ar zīmuli. Bālā piezīme par debess ganiem ir vārdu pa vārdam norakstīta no mūsu sarunas Mētrainē. Un ūdeņainas acis arī viņam bij. Mirklis izšķiras no skatiena tāpat, kā mirkšķināt no skatīties. Vāciski nozīmē blicken – raudzīties. Bet pie Blick ir no svara ne mirkšķināšana, bet raudzīšanās. Tādēļ mana valodas apziņa man neļauj Tev sekot pa Tavu celmaino filoloģiju. Tu domā vāciski, tas Tavs lāsts; tādēļ Tev daudzreiz mana valoda ož pēc skala dūmiem. Cik necik modernu lietu Tu nemaz nevari aprakstīt latviski, neizbēgdams “pārcēluma” ēnas. – Bet lai nu paliek tas viss. Pārrunāsim, kad iznāks beigas, un Tu būsi te. Atsaukties uz “Tikumisko audzināšanu” Tu nevari; kā jau minēju, tās Tu nemaz neesi sapratis. No “jele” es neatteikšos visās tais vietās, kur ritumu traucētu vienzilbīgais “jel”.

Divi cilvēki ir, uz kuŗu spriedumu es šoreiz lieku svaru: Alksnis un Melngailis, kaut gan arī Melngailis nav Ibsena cienītājs. Priekš kā nerakstīja Dostojevskis un Ibsens, tiem nevar patikt arī mans skolnieka mēģinājums. (A. N.: Blaumanim Ibsens nebij tuvu.)

Tagad es tulkoju Grothūza Segen der Sünde. Tūliņ būs galā. Bet mani šis darbs stipri nogurdina. Aizkavējas viss cits. (Stāsts maz kam der. Kurzemes muižnieku ideāli). (A. N.: Stāstu tulkoju naudas dēļ.) Pa māju iet viss, ka labāk gandrīz nemaz nevar vēlēties. Tikai sieva par maz dabūn gulēt un ir tādēļ drusku nervōza tikuse.

Paldies par protokolu. (A. N.: Par manu uzņemšanu Ērgļu pagastā.) To aizsūtīšu tūliņ uz Tirzu, lai saved tur visu kārtībā.

Labas dienas Pēterim. Tavs Andr.

Tās pašas vēstules turpinājums ar zīmuli rakstīts vāciski tā paša gada 24. aprīlī.

Mīļo Rūdolf! Abas šās vēstules nosūtu Tev, tikai vēl tagad, trešā, niknākā, paliek te. Manai kartei bij tikai tas uzdevums, Tevi darīt uzmanīgu uz to, ka nav pieļaujams, uz latviešu visdiženākā kristībām vēlēt laimi uz atklātnes, uz kuŗas uzzīmētas karatavas. Ka Tu nebiji atbraucis, tas mums jau ir pārsāpējis, un es nebūtu Tevi notiesājis, nedzirdējis Tavus iemeslus. – Vai Tu brauksi šurp? Vai es uz vasaru varēšu tikt uz Rīgu, ir liels jautājums, jo man nav lieku 10 rubļu. Ja Tev reiz būtu iespējams, no Rīgas atbraukt šurp (par ko tagad, sējas laikā, gan nav ko domāt), tad paziņo man iepriekš par to, jo te vēlētos kāds grāmattirgotājs no laukiem ar Tevi tikties. – Pie mums viss iet labi, tikai mazajam gadījās viegls nabas trūkums. Sveicini māti. T. A.

Blaumaņa vēstule Niedram no Rīgas uz Matīšiem 1908. g. 16. janvārī

Mīļo Niedra! Vakar lasīju Latvijā Tavu paskaidrojumu un nopriecājos, ka Tu paliec Matīšos¹⁶. Liepāja Tevi būtu apēduse – īsākā laikā, nekā tas zvaigznēs stāv vorgemerkt¹⁷.

Tagad griežos pie Tevis ar dažiem lūgumiem.

Pirmais ir: atbildi uz šo vēstuli bez kavēšanas.

Otrais ir drusku gaŗāks. Proti: Tu reiz ieminējies, ka Tev priekš bērniem vajagot tāda paučītāja. Man nu viens tāds zelle ir pie rokas¹⁸, t. i. tā roka jādomā tik gaŗa, ka tā sniedzas līdz Omskas guberņai, jo tas zelle šimbrīžam tur tup. Nesabīsties – nav katordznieks, bet gadu un (laikam) četrus mēnešus cietumā satupējis jaunskungs. Šo sodu viņš cietis par aģitēšanu Valmierā un sēdējis Rīgā. Vaļā ticis viņš prasīja man, ko lai darot, un es viņam devu padomu: jo tālāk, jo labāk šimbrīžam no dzimtenes projām. Jo lai gan viņam tagad rēķins tīrs – notiks viņa tuvumā kaut kas, bāzīs atkal ķurmī iekšā, vainu uz viņu kraujot... Tā kā viņam Sibirijā dzīvo kāds onkulis, tad aizlaidās arī uz turieni. Bet nu jūtas traki nelaimīgs. Grib par vari tikt uz priekšu un nu nav ni grāmatu, ko mācīties, ni izdevības, ko nopelnīt. Jāiet pie tāda darba, kas aprij visu laiku un tomēr pilda tikai vēderu. Bez tam milzīga ilgošanās pēc dzimtenes. Te nu man iekrita prātā, vai Tu viņu nevarētu ņemt pie sevis? Ja jau es šo jautājumu izsaku, tad tu arī zini, ka viņu Tev varu vissiltākā kārtā ieteikt. Ideālākais, sirsnīgākais zēns. Tikai inficēts no “idejām”. Saprotams, tagad apņēmies tikai sevi mēģināt aplaimot un nevis citus. Tavam puikam nedraud ne vismazāko briesmu. Vienīgi varbūt Tev pašam, jo par to es negalvoju, ka Tu kādā svētdienā Matīšu baznīcā nesāc sprediķot par tekstu iz Marksa “Kapitāla”. Nē, bez joka, tas zēns Tev ļoti noderētu. Viņš prot diezgan labi arī krieviski, bijis miertiesneša skrīveris. Varētu Tev arī būt palīdzīgs pie grāmatu vešanas. Ar algu ar’ izlīgsat. Es domāju, viņš iesākumā būs mierā ar “kosti un ložiju”¹⁹ vien, ja viņam atliks daudz laika priekš sevis un ja Tu viņam dažā vietā pie mācīšanās būtu palīdzīgs. Bez tam: zem Taviem spārniem viņš būs drošs no vanagiem.

Vēl reiz saku: tas puika ir šķīsta, ideāla dzejnieka dvēsele. Ja, es piemirsu, dzejnieks viņš par nelaimi arī vēl ir. Divi štuciņi jau “Latvijā” nodrukāti, bez tam vesela burtnīca nedrukātu nederīgu cietumnieka dzejoļu.

Tas tas otrais lūgums. Trešais: esi tik laipns un gādā nu, ka dabūju savu kultūrvēsturi un tās grāmatas par reliģiju atpakaļ.

Ceturtais lūgums: raksti kaut ko priekš “Latvijas”. Ilgi nekā neesi devis, būtu atkal laiks. Kā ir ar “Latviju”? Vai Tev viņa tiek piesūtīta?

Būtu traki ērmoti, ja pie Tevis apmestos visā Valmierā nicinātais Vintiņš. Tā sauc viņu. Es pielieku gabalu no kādas vēstules klāt, lai Tu redzi viņa rokrakstu un viņa Unentwegtheit’u²⁰. Es gribēju viņu pie Kalniņa ietaisīt par bufečiku, bet izgadījās tā, ka aizgāja viens no maniem puišiem uz to vietu, tādēļ ka K. ātri vajadzēja. Vēl Tevi beigās lūdzu: neklausies nekādās pasakās par viņu, ja Tu par to puiku aptaujājies. Tu saproti, no kāda redzes stāvokļa viņš tiek apspriests. Vēl varu piebilst, ka viņš piederēja pie Grestes mīļākiem skolēniem. Nedomā, ka Tavā namā gribu iepraktizēt Dižu Nr. 2. (A. N.: Diženajo Bernhards bij reiz pie manis par redakcijas sekretāru.)

Atbildi drīzi.

Miļus sveicinājumus cienīgmātei! Tavs Rūdolfs B.

Adrese vai nu uz redakciju vai: Alberta ielā 12, dz. 9, pie Rozentāla.

Piezīmes

Kādēļ ar Blaumaņa ieteikto zēnu nekādi tuvāki sakari nenodibinājās, tā vairs neatceros. Bet katrā ziņā Blaumanis toreiz jau zināja, ka ar līdzīgām ieteikšanām viņš varēja griezties pie manis. Tikai gan par Andrievu viņš mani vairs neuzrunā un savam priekšvārdam pieliek klāt uzvārda pirmo burtu. Arī tādos sīkumos mēdza izteikties viņa dvēseles attiecības.

Blaumaņa karte Niedram no Somijas uz Matīšiem 1908. g. 16. jūlijā

Adr. Finland, Punkaharju, Sanatorium Takaharju. Takaharju 16. jūlijā 1908.

Mīļo Andriev! Esmu jau 2 nedēļas še un priecājos, ka esmu atbraucis. Mājā nav tā gaisa. Karstums mazinājas pamazām. Šodien pirmo reizi jāiet ārā hallē gulēt. Mīļus sveicienus visiem Tavējiem – un kaut Kalsnava būtu tā vieta, par kuŗu Tu varētu dziedāt: Es esmu nu to grunt’ atradis... Tavs Rūdolfs.

***

Tā izskanēja mūsu sakars atkal senparastajos vārdos: Rūdolfs un Andrievs. Mēnesi vēlāk viņš, kluss un kā visu saprazdams, devās ceļā uz Ērgļu kapsētu, kamēr es taisni viņa apglabāšanas dienā sacīju atvadīšanās sprediķi savai Matīšu draudzei, lai dotos uz Kalsnavu. Rūdolfs atrada sev paliekamu vietu dzimtenē un tautas sirdī. Kur man tā būs?