Tas nav viņu karš. Nemaz

Pagājušajā nedēļā es piedalījos cienījamā franču laikraksta Le Figaro aptaujā, kas tika rīkota “krievu intelektuāļiem emigrācijā”. Korespondents ar aristokrātisku uzvārdu neatlaidīgi precizēja: “Vai jūs nediskriminē?”, “Kādas sankcijas vai kultūras atcelšanas precedenti jums šķiet īpaši netaisnīgi?”, “Kopumā, vai emigrācijā bijuši kādi negadījumi?” (ar to domājot hipotētiskas naida izpausmes pret krievu bēgļiem no parīziešu puses). Es visu noliedzu. Nu patiešām, manas pusgada uzturēšanās laikā Eiropā neviens nebija demonstrējis naidīgumu, uzzinot manu tautību. Bet kinofestivālos – manos profesionālajos sarīkojumos – uz lūgumu par akreditāciju tagad atbild: “Gaidiet, jūsu reģiona žurnālistus saistībā ar starptautisko stāvokli papildus pārbaudīs mūsu ārlietu speciālists,” – un es pacietīgi gaidu. Reizēm mans dvēseles stāvoklis ir tāds, ka es pati sevi pārbaudītu vēl – attiecībā uz pieskaitāmību. Korespondents visus manus pārspriedumus noklausījās un apmierināts teica: “Es nemaz nešaubījos, franči ļoti mīl krievus un labi tos uzņem, ziniet, es pats esmu pareizticīgs...” Uz šīs iedvesmojošās nots mēs atvadījāmies.

Šīs sarunas aizkadrā, starp citu, palika galvenais. Vispārējs nogurums, turklāt absolūti atšķirīgu iemeslu dēļ. Es un man līdzīgie, vairāk vai mazāk principiālie, bet visdrīzāk īpaši jūtīgie, aizbrauca gandrīz uzreiz pēc kara sākuma, emociju vadīti, kuras dziedātājs Vladi bija licis dziesmas nosaukumā “Kā tas bļeģ iespējams”. Drīz pēc tam atnāca bailes. Pa daļai neproporcionālas: lai arī emigrants visu diennakti pavada telefonā, ziņu lentēs un soctīklos, tomēr uzreiz zaudē realitātes sajūtu. Jau daudzreiz esmu dzirdējusi no “palicējiem”, kuri atvaļinājumā bija iegriezušies Eiropā, – ka Maskavā ir pārsteidzoši mierīgi (kā mironim?), ka Titāniks vēl nav aizgājis pa burbuli, neviens dzīvot netraucē. Un es viņiem labprāt noticu. Netaisos strīdēties. Un netaisos atpakaļ.

Emocionālā emigrācija nu jau kļuvusi arī pilnīgi fiziska. Pat ja Titāniks vēl turas uz ūdens, sēdēt pašaizliedzīgi muzicējošajā orķestrī man šķiet neprāts. Pasvītroju – personīgi man, bez pretenzijām uz objektivitāti. Un to zinot – ka pauze ieilgusi uz mūžību –, bailes tikai aug. Un kopā ar tām arī nogurums. Ne no kara šausmām – no eksistences bezcerības un sadzīves nesakārtotības. Visu sākt no sākuma, kad tev ir pāri 40, – tā ir absolūta utopija. Ikviens emigrants no izsaukuma zīmes pārvēršas par jautājuma zīmi. Par sakumpušu būtni, kura arvien biežāk gatava taisnoties, ne nosodīt. Un šai būtnei ir īpaši aizvainojoši dzirdēt to, ko reizēm nākas dzirdēt tusiņos ar parīziešiem, – par viņu nogurumu.

Pagājušonedēļ mani arī uzaicināja uz bohēmiskām viesībām. Milzīgs dzīvoklis pirmajā rajonā. Pie sienām postmodernisms. International crowd – dīvānos. Šampanieti vai bordo? Kāds apspriež dokumentālā kino vajadzības, kāds – Serža Gensbūra muzejdzīvokli, kam tūlīt jāveras vaļā Sēnas kreisajā krastā.

Naktij tuvojoties, mans emigrantu pulciņš pieauga. Paburzīties ienāca meitene no Sanktpēterburgas, kurai izdevusies neslikta karjera LVMH. Atšķirībā no manis viņa ir pilntiesīga parīziete, dzīvo un strādā šeit gadus desmit, runā praktiski bez akcenta, lai gan ik dienu ar klientiem no Krievijas un Baltkrievijas komunicē varen plašajā. Pa vidu trokšņainajai sarunai par jaunumiem kino es pa ausu galam sadzirdēju, kā viņa stāstīja, ka viņas zīmola plašajā klientūrā neesot pilnīgi nekāda politiskā sasprindzinājuma. Tikai vienreiz kaut kādi dīvaini amerikāņi viņai tieši sejā pateikuši, ka Putinam jāmirst. Un bijušajiem līdzpilsoņiem joprojām neļaujot izmantot tax free. Bet citādi – luksusa paradīze, kur visi pie kases ir vienlīdzīgi un tikai haute joaillerie pircēji ir mazlietiņ vienlīdzīgāki par pārējiem.

Man, protams, gribējās pajokot par Janu Rudkovsku, kas apmeklēja modes nedēļu, un LVMH divkosību – te spēlējam, te muitas nodevu nemaksājam, te somiņas iesaiņojam, – bet atkal tas pats nogurums: kāpēc lai es būtu sašutusi par kādu, kurš darbojas saskaņā ar likumu, lai arī krāpjas. Tagad galvenais tiesnesis ir spogulis.

Bet pēc brīža mani sasniedza cita, jau asāka sižeta repliku apmaiņa. Simpātisks restorānu īpašnieks no Bretaņas LVMH meitenei pajautāja: ko viņa vispār domā par karu? Un beidzot nāca TĀ atbilde: mums, mazajiem cilvēkiem, nesaprast, kas notika, trūkst informācijas, un ir par daudz pretrunīgu faktu, grūti izveidot savu viedokli...

Pirmo reizi pusgada laikā ar “neviennozīmīgās” ideoloģijas nesēju es sadūros aci pret aci, nevis feisbukā. Bet vēl pēc brīža atskanēja mans kliedziens, neapzināti aizgūts no Новая газета virsraksta: “Mēs zinām, kas notika, Krievija sāka bombardēt Ukrainu!” Nav svarīgi, ko man atbildēja LVMH meitene, kura izlikās neredzam, ka viņas darba devējs slēdzis visus savus butikus Krievijas teritorijā, visnotaļ operatīvi izveidodams savu viedokli. Šķiet, viņa vienkārši apklusa. Toties ierunājās pārējie viesi.

– Bet mēs patiešām nezinām, kas notika!

– Tas viss tikai gāzes dēļ!

– Mūsējie nav labāki!

– Pelēkā zona!

Es aizgāju uzpīpēt. Bet pēc tam aizgāju pavisam. Šokēta par to, ka Francijā jau 11 mēnešus no katra avīžkioska vai grāmatu plaukta parīziešiem virsū skatās KF prezidents, zem viņa trauksmainās fotogrāfijas paraksti ir cits par citu asiņaināki, bet parīzieši turpina redzēt to, ko raduši: slaveno Parīzes grizaju, pelēko zonu un kaut kur tālumā – krievu kultūras centra zeltītos kupolus.

Neticami, bet fakts: Putins frančiem traucē ne tāpēc, ka aukstajā ziemā kāpušas gāzes cenas; cenas ir normālas, nav “kā karā”, un ziema – bez sniega. Putins traucē neuzticēties pašu valdībai un, galvenais, traucē mīlēt noslēpumaino krievu dvēseli. Gadsimtiem ilgi izglītotie franči atzinušies mīlestībā Transsibīrijas ekspresim, Annai Kareņinai, Ermitāžai, bērziem, baletam, ikonām un Tarkovskim, kura kaps Parīzes tuvumā tomēr nav svētceļojuma mērķis kā, piemēram, Džima Morisona atdusas vieta. Lai gan vispār franči ne visai godina mirušos, pat savējos: dzīvie tiem ir dārgāki, un tas ir normāli. Runa ir par ko citu. Krievija pat franču intelektuāļiem vispirms ir ērts mīts, brošūra ar acij tīkamām bildītēm, kuras vieta uz kamīna dzegas vai žurnālgaldiņa nav apstrīdama. Ak, svētā Krievzeme, nekāds Putins ar visu savu karu nespēj izstumt tevi no panteona. Šajās pasaciņās par Krieviju atrodas vieta pat mūsdienu lappusēm – par oligarhiem un visādiem citiem nebēdnīgiem jaunbagātniekiem. Galu galā, var pat būt ar noslēpumainu dvēseli, tai pašā laikā domājot par Luija Vitona tērpiem. Kā klienti krievi frančus arī nekad nav pievīluši. Sarmas putekļiem vizēja viņu personalizētie sakvojāži... Un tagad – ko? No visa šī skaistuma atteikties? Kādēļ? Lai izpatiktu Makrona universālistiskajām ambīcijām? Zināms taču, ka virs zemes nav taisnības, bet Krievija bija un būs.

Skaidrs, ka Francijā vēsturiski par Putinu ir visi taksisti vai bodnieki, kam apnikušas dzeltenās vestes un citas tamlīdzīgas arodbiedrības. Kurš Eiropas centrists vai labējais gan nav noilgojies pēc stiprās rokas? Un pat Ziemeļāfrikas diasporas pārstāvji, kuri ne reizi vien centušies man iestāstīt, ka Putinam vēl tālu līdz Francijas impērijas koloniālajiem noziegumiem vai ka arī Piektajā republikā ne viss ir gludi ar preses brīvību, – pat viņi nekad manī nav izsaukuši tādu sašutumu kā tie, kas šodien, gadu pēc kara sākuma, spriedelē par ļaunuma relativitāti un ziņu pretrunīgumu. Ja šīs ziņas ir pretrunīgas, tad – interesanti, kas viņiem liek augstu vērtēt Putinu? Kādās citās viesībās es dzirdēju par Sarkanās armijas uzvaru Otrajā pasaules karā, tur nu gan Antonam ar Margaritu¹ būtu ko priecāties.

Protams, man, apjukušai dokumentu un grantu lūdzējai, savas niecības paralizētai, tāds it kā “viesmīlīgs” diskurss ir pat izdevīgs. Taču kaut kur apziņas perifērijā, kad esmu atrāvusies no administratīvajām klapatām un citām ikdienišķām muļķībām, mostas aizvainojums – nevis uz savu likteni, bet uz dzīvi vispār. Jo, lai cik tālu tu aizbrauktu, no muļķības nekur neaizbraukt, un visapkārt atkal būs cilvēki, kuriem vajadzētu tikai mazdrusciņ piepūles, lai saprastu – nevis tevi, bet lietu kārtību –, taču pat uz to viņi nav spējīgi. Tāds ir viņu nogurums. Franču bagetes kraukšķēšana pārmāc laika troksni, kļūstot par balto troksni uz pelēka fona.

Estašs

Šis nu nākamie teksti – Zinaidas Prončenko ieraksti feisbukā.

Parīzē rāda visas 13 visnoslēpumainākā 70. gadu franču režisora Žana Estaša filmas; viņa kino nepadodas klasifikācijai un ir ļoti slikti izpētīts, jo līdz pavisam nesenam laikam atradās untumaina mantinieka rokās, kurš nevēlējās sadarboties ne ar vienu filmu izplatītāju. Plašākai publikai Estašs pazīstams ar savu opus magnum “Māmiņa un padauza”, filmu, kas sacēla troksni 1973. gadā Kannās, bet pēc skandāla tomēr saņēma žūrijas Grand Prix. Taisnību sakot, Estašs viegli varētu iekļauties popkultūrā, kā tāds Kurts Kobeins. Piemēram, titros kā tehnisko konsultantu viņš ierakstīja savu iemīļoto Jack Daniel’s. Gandrīz visus vakarus pēc filmēšanas viņš pavadīja striptīzklubos vai kazino, ar dejotājām pļāpādams par filozofiju, bet no rīta, atvainojoties par savu nūģismu, sūtīja viņām milzīgus rožu pušķus. No visām ideoloģijām viņam vistuvākā bija “neveiksmju teorija”, kas galu galā noveda viņu pie slavas, lai arī pēcnāves. 1981. gadā Estašs izdarīja pašnāvību, iešaujot sirdī, un pie durvīm ārpusē bija atstājis zīmīti “Klauvējiet tā, it kā gribētu pamodināt mironi”. Estašs, protams, bija bezlaika dziesminieks: 70. gados ne dumpinieki, ne elite nesaprata, kam lai tic un uz ko lai tiecas. Viņa dīvainās, nemājīgās un tajā pašā laikā maigās filmas izstaro bezgalīgas šaubas par sevi un apkārtējo pasauli.

Vakar es noskatījos “Netīro stāstu” (1977): tā ir 50 minūtes gara balāde par vuajerismu. Maikls Lonsdeils, ciemojoties pie intelektuāļiem, stāsta, kā vairākus mēnešus nīcis otršķirīgā kafejnīcā, kur starp vīriešu un sieviešu tualeti virs grīdas bijis caurums, pa kuru varējis labi saskatīt dāmu dzimumorgānus. Lonsdeila monologs par vagīnu kā dvēseles spoguli ir viens no poētiskākajiem un politiskākajiem tekstiem mākslas vēsturē. Te ir gan ironizēšana par patriarhātu, kas, uz ceļiem tupēdams, lūr uz origine du monde (pasaules sākumu), gan filipika par patērētāju sabiedrību, kurasprāt sieviete jāiegūst tāpat kā pārējie labumi, gan seksuālās revolūcijas kritika un vienkārši metafizika: tuvāk filmas beigām galvenais varonis uz visu pasauli sāk skatīties pa to pašu “caurumu”, miglaini nojaušot, ka pats jau pārvērties par tādu eksistences šķirbu. Vārdu sakot, lieliska filma par morāles bezspēcību un bezspēcības amoralitāti. Ja vasarā būsiet Parīzē, nepalaidiet garām šo patiesības mirkli.

Kannas

Daudz jau ir pateikts par dažādām visai svarīgām 2023. gada Kannu kinofestivāla filmām. Un te nu saskatāmas acīmredzamas paralēles starp tagad un tad. Vai svastikā sevi neatpazīstat? Bet “Henrijā VIII”? Ļoti precīzi par diktatūru! Spoži par kolektīvo atbildību! Galu galā, par to, kā jūtas parasts cilvēks ļaunuma (banāla vai jebkāda) priekšā, necilu, bet absolūti burvīgu filmu uzņēmis Aki Kaurismeki. Viņa varoņi – vientuļi cilvēki pēc četrdesmit, kas pārtiek no gadījuma darbiem. Nelielo Helsinku ugunis apgaismo viņu ceļu no nabadzīga dzīvokļa uz panīkušu krogu. Reizēm viņi nonāk kinoteātrī un skatās Džārmuša filmu par zombijiem. Radio visu laiku runā par karu Ukrainā. Un visu laiku gribas tās ziņas izslēgt. Nolādētais karš, bet arī dzīve ir nolādēta. Vai vajag izdzīvot? Laikam taču. Bet kā dēļ? Viņi to vairs nezina. Iespējams, ka vienam otra dēļ. Vai būvlaukumā pieklīduša suņa dēļ, kuru, protams, nosauks par Čaplinu. Kaurismeki savus varoņus neidealizē. Negrasās dot tiem pat vārdu, kur nu vēl cerību. Atšķirībā no Dardeniem, viņš necenšas aizstāvēt proletāriešu tiesības, kuri piemirsti uz neskaitāmo šodienas nelaimju fona. Turklāt viņi pa daļai paši ir vainīgi. Daudz dzer, maz uz ko tiecas. Atskaitot nedrošu mīlu, un nav svarīgi, vai izmisuma dēļ vai arī tādēļ, ka tā pienākas. Dzīve tomēr ir tikai viena, paziņo Kaurismeki. Un tiem, kas cīnās par, nevis pret to, jānovēl veiksme. Iva Montāna dziesma “Kritušās lapas” somu valodā izklausās īpaši skaudri. “Kritušās lapas” – šī festivāla labākā filma.

Atcerēties

Atcerēties visu. Arkadijs Voložs atcerējās, ka viņš ir pret karu. ASV atcerējās par Fridmanu un Avenu. Visbeidzot, avīze NYT atcerējās par Kseniju Sobčaku, kura, izslīdējusi no mazerati Puertobanusā, skaidro, ka jebkura pretošanās Vladimiram Putinam ir bezcerīga. Nu, bet es atcerējos, ka līdz vasarai apsolījos notievēt.

Kastings

Vēl šajās dienās piedalījos savdabīgā kastingā. Kaut kādi franču teatrāļi nolēmuši uzvest izrādi par krievu jaunā viļņa emigrāciju. Tādā verbatim stilā. Protams, viņiem savajadzējās liecības – jo krievu jaunā viļņa emigrācija vēl nekādi nav izpaudusies: nav ne romānu, ne lugu, sīkumi vien, sēnalas. Vārdu sakot, sazvanījāmies zūmā. Es – no kibuca Jūrmalā, viņi – tieši no skatuves.

– Bonžūr, jūs runājat franciski?

– Kā dzirdat.

– Nu, stāstiet!

– Ko tieši?

– Par sajūtām.

– Sajūtas sviestainas.

Galvenais režisors uzreiz sapriecājās: te būs drāma. Palīgiem sejas pieņēma tādu izteiksmi, it kā viņi atrastos pie Tarkovska kapiņa.

– Jums ir depresija?

– Tā varētu teikt.

– Un konkrētāk?

– Ko konkrētāk – es vienmēr esmu ienīdusi savu dzīvi, tagad tam ir arī pamatojums.

Galvenais režisors sāka starot: tas, kas vajadzīgs, turpinām!

– Sakiet, kāda ir jūsu rutīna?

– Neauglīgi ienīstu.

– Ģeniāli! Jūsu plāni, cerības, sapņi?

– Plāni? Es ko – izskatos pēc prātā tērētas?

Galvenais režisors gandrīz vai sāka aplaudēt.

– Zinaida, sazināmies, jūs mūs ļoti iedvesmojāt!

Nozvērējāmies viens otram starptautiskā draudzībā. Mani uzaicināja uz skābeņu zupu, bet viņi tā arī vairs nepiezvanīja.

Dzērām kafiju

Saistībā ar ziņām atcerējos, kādu iespaidu uz manu personisko dzīvi Krievijā atstāja tinderis.

Pēc ilgākas rēķināšanas izdevās noskaidrot, ka desmit gadu laikā es pēc ilgākas banalitāšu apmaiņas tiešsaistē tikai trīs reizes saņēmos satikties ar kontraģentiem dzīvajā.

1. Dzērām kafiju, sastrīdējāmies par Trocki. Es uzskatīju, ka viņu nevajadzēja nogalināt, jo nevienu nevajag.

2. Dzērām kafiju, sastrīdējāmies par Putinu. Es uzskatīju, ka viņš ir nelīdzsvarots un vispār...

3. Dzērām kafiju, vienojāmies par Putinu, taču neiepatikāmies viens otram bibliskā nozīmē.

Visās citās ģeolokācijās tinderis darbojās uz urā, atskaitot vienu reizi, kad nevienojāmies par dievu: es uzskatīju, ka viņa nav. Rezultātā personiskā dzīve izveidojās, pateicoties feisbukam. Jā, bet feisbuku no Krievijas izdzina jau pagājušogad. Savu viedokli par Trocki, Putinu un dievu neesmu mainījusi.