Šveiks pret karu

Janvārī 2023. gadā apritēja 100 gadu kopš brīža, kad Jaroslavs Hašeks nodiktēja romāna “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” pēdējo teikumu. Šo nepabeigto, nemirstīgo un ģeniālo romānu parasti – un vienlaikus paradoksāli – definē kā humoristisku un pret karu vērstu darbu.

Krietnais kareivis Šveiks varbūt ir pēdējais lielais tautas romāns. Vai nav pārsteidzoši, ka šis komiskais romāns vienlaikus ir arī kara romāns un tā darbība risinās armijā un frontē? Kas gan noticis ar karu un tā šausmām, ja jau tās ir smieklīgas?

Tā 1983. gadā rakstā “Nonievātais Servantesa mantojums” jautāja Milans Kundera. Vēsturiskā distance, darba vērtība, ko pārbaudījis vesels gadsimts un lasītāju miljoni, lai piepalīdz dziļākām pārdomām. Pasaules literatūrā “Krietnā kareivja Šveika dēkas” ir pirmais un, iespējams, vienīgais karam veltītais romāns, kas mūs sasmīdina. Lai gan Hašeka romāns nav tikai par karu vien (īstenībā Šveiks frontē nemaz nenonāk), tomēr smiekli, kurus viņš uzmodina, pret karu vēršas ar milzīgu spēku.

Minētajā rakstā Kundera min Hašeku kā vienu no “Eiropas romāna” pārstāvjiem, kurš atšķirībā no modernās zinātnes un tehnikas nav iekritis tīrā racionālismā balstītās drošticamību lamatās. Hašeks “pats savā veidā, ar savu paša loģiku” romānā iemiesoja jēgpilnas vēsturiskās perspektīvas zudumu. Zaudējums, kas kļuva acīmredzams līdz ar sociālo utopiju un ideoloģiju sabrukumu, 20. gadsimta sākumā vēl bija gandrīz nemanāms. Tā dēvētais “lielais” – proti, “Pirmais pasaules” – karš, konfrontējot cilvēci ar pašas destruktīvo un pašiznīcinošo ārprātu, bija izšķirīgais notikums, kas liecināja par Eiropas civilizācijas krīzi.

Romānu Kundera redz kā izziņas instrumentu, kura pamatā ir “šaubīšanās gudrība“ un “nedrošība”. No šī viedokļa Hašeka romāns varbūt ir galējais mūsdienu pašpietiekamo priekšstatu graušanas veids. Mēs nezinām, ko domāt par galveno personāžu, mēs nezinām tā nodomus, un autors mums neko nepastāstīs par tā kara nozīmi, pie kura Šveiks pieder un nepieder. “Šveiks”, manuprāt, ir vienīgais sava laika romāns par karu, kur labais un ļaunais nestāv viens otram pretim kā kaut kas pats par sevi saprotams, kur nepastāv viena “mūsu”, labā puse un otra “svešā”, naidīgā. Austroungārijas impērijā naidīgi plūcas ungāru un čehu kareivji, Šveiks draudzīgi pļāpā ar sagūstītajiem tatāriem, lai gan cits citu nesaprot. Netiek uzdots jautājums par kara jēgu, pats Šveiks vienā brīdī uzvelk mundieri, kas pieder krievu kareivim, kurš peldas dīķī. Kareivis aizbēg kails, un Šveiks staigā gar dīķi, lai ūdens virsmas spogulī redzētu, cik labi viņam piestāv krievu formas tērps, līdz austriešu karavīri viņu apcietina.

Kara ainas, līķu attēli, virsnieku slimīgā rīcība, kaislība uz nāvessodiem, priesteriskie un poētiskie dziedājumi un nogalināšanas tēma (īpaši otrajā daļā) ir tik neizpušķoti, nežēlīgi, krāsaini, pretīgi, drausmīgi un precīzi, ka nepacieš nedz citēšanu ārpus konteksta, nedz komentēšanu.

Hašeka romānam, gluži tāpat kā ikvienam mītam, iniciācijas tekstam un katram dižam literāram darbam, ir vairāki līmeņi vai plāni. Pirmajā atrodam konkrēto norises telpu un laiku: Šveiks ir personāžs no Prāgas perifērijas, runā kolorītā neliterārā čehu valodā un bārstin bārsta krogus pastāstiņus. Pateicoties šādam stilam, Hašeks literatūras vēsturē ierakstījās kā tautas rakstnieks. Nākamajā līmenī ievietosim oriģinālās romāna metodes, piemēram, dažnedažādu tekstu kolāžas kā vienreizīgu liecību par laikmeta garu. Filozofiskajā līmenī dominē jautājums par muļķību, absurdumu, iracionalitāti un neiedomājamo idiotismu ikvienā kara mašinērijas posmā. Runājot par eksistenciālo un garīgo līmeni, jāpievēršas cilvēka apziņas un domas akluma tēmai. Hašeks zināja, kāda ir smieklu loma: mēs nespējam nesmieties, kad piepeši uzzinām patiesību, par kuru līdz šim esam bijuši sisti ar aklību. It īpaši, kad atklājam stulbumu, kas uzdodas par patiesību un labo.

Cilvēci tās lieliskajā zinātnes un tehnikas progresa ceļā Pirmais pasaules karš aizveda līdz vēsturiskai atziņai, ka tā spēj pati sevi iznīcināt. Šīs “modernās” civilizācijas situācijas iracionalitāti ģeniāli izpauda divi rakstnieki, kas piedzimuši pašā civilizētās Eiropas centrā, Prāgā. Abi nāca pasaulē 1883. gadā, un, kad izcēlās karš, viņiem bija 31 gads. Franca Kafkas kontā bija vairāki stāsti, atvilktnē “Pārvērtība”, un viņš tikko bija sācis rakstīt “Procesu”, pateicoties kuram mūsdienu iracionalitāti sāka dēvēt par absurdu. Hašekam dažādos čehu žurnālos bija nodrukāti jau vairāki simti īso stāstu, gan ar īsto vārdu, gan daudziem pseidonīmiem. Tie pārstāv izcilu komiskas muļķības jeb, pareizāk sakot, idiotisma gadījumu krājumu, un tos autors bija pētījis ar mocekļa nesavtību un entomologa centību. Viņš mācījās “zem klajas debess”, kā mūsdienās mēdz sacīt, un pieskārās filozofa cienīgiem fenomeniem. Abus jaunos rakstniekus vieno absurduma un idiotisma tēma, kuras kopīgā iezīme ir ciešanu un smieklu tuvināšanās.¹ Abi bija nodarbināti prestižās finanšu iestādēs (Hašeks arī vairākos uzņēmumos ar sliktāku reputāciju), abi 1914. gadā pieteicās Austroungārijas armijā.

Kāpēc? Pirmais bija gandrīz vai askēts, otrs – pārāk anarhistisks pat saviem anarhistiskajiem biedriem. Pirmais bija uzticības, otrs – atbaidošas bezatbildības paraugs. Abi bija galēji jūtīgi un savu iekšējo pasauli labi slēpa no sabiedrības skatieniem. Francs pazīstams kā elegants jauneklis ar melnu platmali galvā, baltu krādziņu un izejamo spieķi, Jaroslavs – kā klaidonis nomītos zābakos un mūžīgo alus glāzi priekšā. Gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā abus varētu dēvēt par iracionālistiem. Ne vienā, ne otrā nebija ne druskas militārisma.

Ja mēs spētu saprast, kas šajos divos vīriešos izraisīja vēlēšanos piedalīties karā, iespējams, mēs kara cēloņus saprastu labāk, nekā vienkārši atsaucoties uz Sarajevas atentātu. Skaidrs ir tas, ka mūsdienu sabiedrības absurdumu abi apzinājās krietnu laiku pirms plašas sabiedrības.

Kafkas un Hašeka romāniem un stāstiem ir divas kopīgas iezīmes: pirmkārt, tie norauj klišeju segu no dažādiem sabiedriskiem iedibinājumiem, likumiem un noteikumiem, turklāt parāda, ka tām nav nekādas saprātīgas jēgas. Otrkārt, tie pievēršas cilvēkam, kurš ir atkarīgs no sabiedriskajiem iedibinājumiem vai kaut kādā veidā pieder pie tiem, atklājot, ka arī viņš ir zaudējis jēgu, savas eksistences jēgu. Varbūt abi rakstnieki uzskatīja karu par tik nopietnu lietu, ka tas nav salīdzināms ar viņu dzīvi (literāro un ne tikai literāro). Likt uz spēles dzīvību citu labad, tēvzemes labad, ideālu labad 20. gadsimta sākumā bija garantēts veids, kā atpirkties no absurduma.

Taču Kafka saslima ar tuberkulozi un par savu dzīvību viņam nācās cīnīties nevis frontē, bet sanatorijās. Hašeks kļuva par kareivi un nomainīja veselus trīs formastērpus – Austroungārijas, Čehoslovākijas leģionāra un “sarkano”, boļševika. Vispirms viņš kā čehs cīnījās par Austroungāriju, pēc tam kā čehoslovāku leģionārs pret Austroungāriju un vēl pēc tam pret Čehoslovākijas leģioniem kā Sarkanās armijas kareivis. Viņu sauca pie atbildības kā divkāršu dezertieri, bet viņam izdevās aizbēgt uz boļševiku kontrolēto teritoriju, notēlojot mēmu un stulbu ubagu. Hašeks augstu vērtēja sociālo taisnīgumu un cerēja, ka to atradīs boļševiku programmā. Sibīrijā viņš apliecināja sevi kā žurnālists un komisārs, turklāt izpaudās kā pašaizliedzīgs, atbildīgs, cienījams un, protams, allaž skaidrā esošs cilvēks. Uz kādu laiku viņš pat kļuva par Bugulmas pilsētas komandanta vietnieku. Tomēr stāstu cikls, ko viņš par šo tematu sarakstīja pēc atgriešanās Prāgā, nav ne sarkans, ne boļševistisks. Tas neliecina par ideāliem un pavisam nemaz neatkāpjas no absurduma. Gluži pretēji, tajos eksplodē drausmīga un vairāk vai mazāk reāla vājprāta lādiņi. Daži, par spīti kroplīgumam un šausmīgumam, izsauc smieklus, bet citi ir tik drausmīgi, ka smiekliem jāsteidzas palīgā, lai nekristu izmisumā. Tieši šo stāstu lappusēs literatūrā ienāk neatdarināmais ar karu saistītais Hašeka humors. “Krietnā kareivja Šveika dēkas”, ko viņš sarakstīs drīz pēc tam, būs pirmais un varbūt vienīgais kara romāns, kas lasītājus patiešām smīdinās. Es varu saderēt, ka Sarkanajā armijā gūtās pieredzes iedvesmotais stāsts “Kā es biju Bugulmas pilsētas komandants” ir pirmais humoristiskais darbs par padomju revolūciju. Šajās grāmatās nav būtisku atšķirību starp cara un boļševiku virsnieku idiotismu. Neaizmirstami stulbs un smieklīgs ir asinskārais komandants Jerohimovs; smieklīguma paraugmodelis ir plakāts, ko viņš licis izkarināt:

Pavēlu, lai visā pilsētā un apriņķī visi, kas neprot lasīt un rakstīt, to iemācās triju dienu laikā. Ikviens, kuru pēc šā termiņa atzīs par analfabētu, tiks nošauts.

Pilsētas komandants: Jerohimovs²

Mēs smejamies par muļķību, neviens nesmejas par karu. Par to nesmējās ne Jaroslavs Hašeks, ne krietnais kareivis Šveiks. Uz jautājumu, kāpēc visi smejas par Šveiku, ir dažādas neapmierinošas atbildes: mēs smejamies ne tāpēc, ka viņš paklausa pavēlēm un nesavtīgi kalpo armijai, arī ne tāpēc, ka vienlaikus viņš ik uz soļa armijai kaitē un iepinas ķezās. Nepietiek pat ar to, ka viņš to dara labā omā un ar smaidu uz lūpām. Viņš ir pasaules literatūrā izslavēts stulbenis, taču izskaidrot, kāpēc mēs nespējam noturēties, lai nesmietos, nav vienkārši. Vai viņš ir muļķis? Lai nu tā būtu, bet stulbums pats ir drīzāk bīstams nekā smieklīgs. It īpaši, ja runa ir par karu.

Ikviens droši vien ir uzdevis divus jautājumus: vai viņš ir tik stulbs, ka nezina, ko dara? Vai tik gudrs, ka par muļķi izliekas? Romānā mēs neatradīsim viņa rīcībai nekādu izskaidrojumu – ne psiholoģisku, ne praktisku, ne ideoloģisku, ne patriotisku, nemaz nerunājot par politisku. Lasītājs viņu saredz pēc savas uztveres – daži kā ģēniju, citi kā idiotu –, bet patiesībā nevar spriest, ka viņam pietrūktu kvalitātes, ko sauc par inteliģenci. Autors šajā sakarā nesniedz pietiekamu informāciju, un viņam noteikti ir savi iemesli. Lasītājs atradīs tikai diagnozi, ko izdevusi kara ārstu komisija, bet ārsti uzvedas tā, it kā būtu vēl dumjāki par Šveiku.

Muļķa tēls pa literatūru klaiņo jau izsenis, bet mūsdienu fenomens, ko līdz ar Hašeku varam uzskatīt par stulbumu vai idiotismu, līdz ar Kafku – par absurdu un līdz ar Kunderu – par iracionalitāti, ir kaut kas jauns. Hašeks to izgaismo no visām pusēm, palielina zem lupas, izspēlē ar katru romāna personāžu un demonstrē uz visām iespējamajām kara laika skatuvēm. Lai mēs uztvertu stulbumu, par to smietos, mums pat nav jāzina, vai Šveiks ir muļķis vai ģeniāli viltīgs. Nedz viena, nedz otra atbilde neko nemaina viņa patiesajā – literārajā – uzdevumā. “Krietnais kareivis” pirmām un galvenām kārtām ir idiotisma katalizators. Tas darbojas kā burvju spogulis, kas uzrāda fenomenu, kuru viņa laikmets neredz un nevēlas redzēt. Lai par piemēru kalpo minētā aina no “Šveika” pirmās daļas, kur Austroungārijas armijas tiesas ārstu komisija pārbauda Šveika garīgo apvārsni un prāta spējas.

Šveiks, ieradies komisijā, iesaucas: “Kungi, lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I!”³Aina risinās Prāgā, proti, Austrijas monarhijas pilsētā, īsu brīdi pirms kara sākuma, Austrijas tiesas ārstu priekšā, oficiālā telpā un zem ķeizara Franča Jozefa I portreta. Absolūti skaidrs, ka ikvienam komisijas loceklim šādu saukli daudzkārt nācies pašam izkliegt dažādos gadījumos. Taču oficiālais komisijas atzinums skan šādi:

Apakšā parakstījušies tiesas ārsti vienojas savā spriedumā par augšminētās komisijas izmeklēšanai nodotā Jozefa Šveika pilnīgo gara trulumu un iedzimto kretīnismu, kas pierādīts ar viņa vārdiem: “Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I,” – ar ko pilnīgi pietiek, lai atzītu Jozefu Šveiku par galīgu idiotu.

Šveiks izrāda cieņu ķeizaram (tāpat kā visi) un ievēro ierastos uzvedības modeļus (kā visi citi), bet tik un tā – un tieši tāpēc – ārsti pasludina, ka viņš ir idiots. Turklāt viņi pat nepamana, ka viņu profesionālais atzinums vienlaikus var tikt uzskatīts par nopietnu ķeizara apvainojumu.

Tomēr Šveiks nav nekāds reālistisks tēls, viņš ceļo no vienas absurdas situācijas uz nākamo un tai pašā laikā ir emocionāli visnotaļ nosvērts, pieklājīgs, pakalpīgs, sirsnīgs un runīgs. Nekas viņu nepārsteidz, nekas neuzbudina, viņš neizbīstas ne no vienas ziņas un ik pavēli cenšas izpildīt pēc iespējas labāk, padodoties liktenim kā budistu mūks. Atšķirība vienīgi tāda, ka viņa kanons ir Prāgas krogu mutvārdu tradīcija un stāstus iz perifērijas dzīves viņš deklamē kā sūtras. Iracionālajā pasaulē uz katru absurdu viņš loģiski atbild, stāstot nākamo absurdu. Turklāt viņam nav vajadzības sekot faktiskām vai morālām sakarībām, jo saikne starp absurdiem pastāv visā un vienmēr. Šveiks tikai smaida, draudzīgi un pieticīgi.

Hašeka laikā bezjēdzības, absurda vai idiotisma fenomens bija jauna tēma, vairumam cilvēku gandrīz nenolasāma, nesaprotama, nepieļaujama vai varbūt pat neiedomājama. Vecā ticība saprātīgai kārtībai un jaunā progresa reliģija iracionalitāti rūpīgi slēpa. Tik un tā laikmets, “kas ticēja idejām un to piemērotībai”, jau bija prom uz visiem laikiem un iesākās laiks, ko Milans Kundera nodēvēja par “terminālo paradoksu” laiku. Centrāleiropā modernā laika krīzi jau pirms Huserla atpazina lielie romānisti, līdztekus Kafkam un Hašekam arī Roberts Mūzils un Hermanis Brohs, ne mazāk ass bija arī pamfleta “Cilvēces pēdējās dienas” autora Karla Krausa skatījums.

Kas gan ir dēka, ja mērnieka K. rīcības brīvība ir iluzora? Kas gan ir nākotne, ja “Cilvēka bez īpašībām” intelektuāļiem nav ne mazāko aizdomu, ka rīt izcelsies karš, kas aizslaucīs viņu dzīvības? Kas gan ir noziegums, ja Broha Hūgenavs izdarīto slepkavību ne tikai nenožēlo, bet pat neatceras?⁴

Mūzila Ulrihs ir izglītots intelektuālis, bet jautājums, vai viņš nav muļķis, ir tikpat iespējams kā Šveika gadījumā. Arī Broha “Mēnessērdzīgajos” galvenais ir nezināšanas jeb ne-apziņas, jeb akluma fenomens. Šokējošs ir konstatējums, ka Karla Krausa “Cilvēces pēdējās dienās” atradīsim kara ainas, kuras ir identiskas un gandrīz burtiski sakrīt ar Hašeka ainām.

Jo biežāk mēs dodam ienaidniekam iespēju uzbrukt, jo lielākas izredzes, ka mēs viņu piebeigsim!

Jo biežāk ienaidnieks šauj, jo ātrāk izbeidzas viņa munīcijas krājums, tas jāzina ikvienam kareivim.

Pirmais ir citāts no Krausa, otrais no Hašeka, kopsaucējs ir absurds.

Hašeku nicīgi noraidīja universitāšu profesori, cienījami kritiķi un lauriem rotāti rakstnieki. Viņi nespēja atšķirt estētisko nodomu un aprakstīto objektu, ne arī autoru un viņa literāro personāžu. Šveika krogu stāstiņus viņi uzskatīja par nevīžīgu literāro stilu.⁵ Tikai Bohumils Hrabals, kurš Hašeku nosauca par vienu no saviem lielajiem meistariem, iecēla krogu stāstus atzīta literāra žanra līmenī. Tik un tā Hašeks pat mūsdienās izkristu radošās rakstīšanas kursos.

Taču “Krietnais kareivis Šveiks” patika dižajam Karelam Čapekam, kam pasaules karš bija drausmīgs signāls par Eiropas civilizācijas galu. Par Hašeka mantiniekiem tika uzskatīti starpkaru avangardiskā Atbrīvotā teātra (Osvobozené divadlo) dibinātāji Jiržijs Voskovecs un Jans Verihs⁶, kuri pēc Hašeka piemēra pasaules absurdumu diagnosticēja uz skatuves. Attiecībā uz krietno kareivi Šveiku viņi veicināja terminu “metafiziskais stulbums”. Nav viegli izprast Hašeka dotās diagnozes – visbīstamākā slimība, proti, “vispārīgs jēgas zudums” – sekas. To nesaprata kreisie autori, kuri viņu uzslavēja un – šķietami – pieņēma. Taču viņi netika galā ar pašu galveno, absurduma fenomenu (kura netrūka nekur, pat viņu rindās ne). Viņi to neredzēja un tāpēc Šveikā ievietoja savas politiskās nostādnes. Pirmie slavenie “krietnā kareivja” teātra iestudējumi patiesībā bija dramaturģiskas interpretācijas. Ervīns Piskators “krietno kareivi” uz skatuvi nosūtīja 1928. gadā, lai atgādinātu par kara šausmām. Bertolts Brehts Otrā pasaules kara laikā Šveiku pataisīja par asprātīgu sabotieri. Čehu konservatīvā kritika romānu aizbīdīja literatūras nomalē, turpretī komunistiskā un jo sevišķi padomju kritika “krietno kareivi” pārveidoja par figūriņu, kas atbilda tās ideoloģiskajai gaumei, – visumīļāk tēlojot viņu kā cīnītāju par strādnieku šķiru vai tamlīdzīgi. Tomēr, par spīti visiem mēģinājumiem iedēstīt Šveikā kādu jēgu, vai tā būtu negatīva vai pozitīva, Šveiks palika tāds, kāds bija.

Tūlītējus un milzīgus panākumus “krietnais kareivis” ieguva pilsētu vienkāršās tautas lasītāju vidū, īpaši starp kara veterāniem, kuri Šveikā atpazina sevi. Viņi atpazina sevi Šveika ciešanās, tāpat kā viņš, tie bija pazuduši armijas kārtībā un kara haosā. Un šis spontānais līdzpārdzīvojums piešķīra romānam jēgu – un tā bija liela. Ne tāpēc, ka atvaļinātie karavīri, pateicoties lasīšanai, bija saskatījuši savām ciešanām kādu augstāku, cildenu, morālu, ideālu, upurēšanās vērtu jēgu. Par to rūpējās abstraktā retorika. Smiekli nesvinēja Austroungārijas sagraušanu un Čehijas zemju patstāvības iegūšanu, kas bija kara rezultāts. To veiksmīgi un nopietni svinēja politiķi, vēsturnieki un visu veidu pedagogi. Lasītāji smējās par idiotisma fenomena
publisko atzīšanu.

Līdztekus kara veterāniem smējās arī par Hašeku 12 gadus jaunāki mākslinieki, kas karu bija piedzīvojuši bērnībā un pusaudža gados. Viņi to atcerējās kā laiku, kad “Čehijas kroņa zemēs sāka darboties mūslaiku absurduma mašīna”. Jiržija Voskoveca liecība par smiekliem kā nervu reakciju uz karu ir arī liecība par absurdumu:

Tanī vēsturiskajā 1918. gada mirklī, kad pasaule, streipuļodama uz pussaļimušajiem ceļgaliem, nesapratnē ieskatījās sadauzītajā spogulī .., – toreiz mēs abi pirmoreiz kopā ieķiķinājāmies. Mēs nebijām vieni. Arī Tristans Carā Cīrihē, Fransiss Pikabija Parīzē, Georgs Gross un Bertolts Brehts Berlīnē, Majakovskis Maskavā, Maks Senets Holivudā jau turēja vēderu. [..] Taču šie smiekli izvirda arī no dziļākiem avotiem. No vienas puses, caru, ķeizaru, erchercogu un cilindrgalvu valstsvīru skulpturālais skaistums un, no otras puses, krampju pārņemti skeleti ar pelnu pelēkām sejām izbalējušos armijas mundieros, kas uz Prāgas ielu stūriem dejo groteskas, artilērijas apšaudes izraisītas nervu šoka trīcekļdejas, vai apdriskāti civilisti, kuri no Franča Jozefa I stacijas staipīja “mugursomas” ar “aprovizāciju”⁷, kas par bezdievīgi lielu naudu pirkta no labsirdīga čehu katoļu zemnieka, – uz šo bezjēdzīgo kontrastu .. bija iespējams reaģēt vienīgi ar ņirdzīgiem smiekliem.

Kontrastu starp īstenību un karojošās pasaules retoriku Voskovecs saskata kara “sadauzītajā spogulī”. Iesmiešanās pēc šausminošā kontrasta saskatīšanas ir nepastarpināta reakcija uz nepanesamu šoku. Tas, kurš par to neko nezina, smieklus var uzskatīt par skandaloziem, jūtīgs mākslinieks atpazīs, ka smiekli ir dvēseles terapija, ja vien viņš ir mākslas terapeits. Hašeku saprata tieši tie lasītāji, kuri, pateicoties Šveikam un caur Šveiku atklāja pirmskara sabiedrības un kara absurdumu. Tāpat otrādi: neapzinātas bailes no atklāšanas, ideālu vai ērtu ilūziju pazaudēšanas varēja būt par pamatu noraidījumam. Privāti izdoto “Krietnā kareivja Šveika dēku” pirmos tūkstošus eksemplāru Hašeka draugi pārdeva Prāgas krogos. Izdevniecības un grāmatnīcas nevēlējās sabojāt savu labo vārdu ar tik “vulgāru” grāmatu.

Par Šveiku mēs smejamies jau simt gadus, taču smieklus izraisa nevis karš, bet gan tieši idiotisms, absurdums un bezjēdzība, vienalga, vai tie mitinās ķeizara, boļševiku vai citu iedibinājumos. Hašeka romāna forma nelīdzinājās nekam literatūrā atzītam, profesionāļi nebija apjautuši viņa estētiskās, ētiskās un arī valodiskās iezīmes; tikai 70. gados, pusgadsimtu pēc romāna publicēšanas, parādījās Hašeka ģēnija cienīgi literatūrzinātniski pētījumi. Ja šodien, piemēram, “Krietnā kareivja Šveika dēku” pirmās nodaļas izlasa kā absurda teātri, bez ideoloģiskiem aizspriedumiem un gaidām, tās izraisa atbrīvojošus, vieglus, jautrus, neticības pilnus smieklus. No katra teikuma šķiļas asprātības, nonsensa un muļķības dzirksts. Jonesko un Beketu Hašeks apsteidza par vienu pasaules karu, absurdu atrodot tīrā jaundzimušā fenomena veidā. Viņa stāstījuma estētiskais spēks ir absolūts, un stulbums, kas sprēgā no ikviena cilvēka, ikviena iedibinājuma un ikvienas situācijas, gan apbur, gan vēsta ļaunu.

Šveiks nes idiotismu uz saviem pleciem un padara to redzamu visur, kur vien ierodas, – policijā, cietumā, trakonamā, baznīcā, kas kalpo karam, armijā, kas kalpo pati sev. Viņš nedomā par sevi, neraizējas par savu drošību, nepretojas un neaizstāv sevi, viņam nerūp nedz paša tēls, nedz dzīvība. Hašeks neko nepasaka par Šveika psiholoģiju, jūtām vai privāto dzīvi. Krietnais kareivis patiesībā ir gluži pretējs tam, kādam jābūt romāna personāžam. Turklāt viņš ir pēdējais romāna tēls, kurš aizbēdzis no literatūras un sācis dzīvot savu dzīvi, kļūstot par eponīmu varoni kā dons Kihots vai dons Žuans.

Stulbums ir smieklīgs, ja mums no tā ir distance, un distance mums ir tāpēc, ka Šveiks darbojas kā spogulis. Mazliet greizs, nedaudz ieplaisājis, precīzs sīkumos un vienlaikus hiperbolisks:

– Paskatieties uz sevi spogulī. Vai jums nekļūst nelabi, redzot savu idiotisko ģīmi? Jūs esat vismuļķīgākā dabas rotaļa, kādu jebkad esmu redzējis. Nu, sakiet patiesību Šveik, – vai jūs pats sev patīkat?

– Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nemaz nepatīku, jo es šai spogulī izskatos tāds kā ar puniem. Tas nav slīpēts stikls.

Filozofs Karels Kosīks esejā “Hašeks un Kafka jeb Groteskā pasaule” citē vienu no neskaitāmajiem Šveika stāstiņiem: par uzskatāmu ilustrāciju teicienam “nedrīkst zaudēt cerību” Šveiks izmanto notikumu ar čigānu Janečeku, kuru notiesāja ar nāvessodu pakarot par slepkavību. Bet čigānam “paveicās”, ar gandarījumu stāsta Šveiks, jo nāvessoda izpildi atlika par vienu dienu ķeizara lielkunga dzimšanas dienas dēļ.

.. un šim cilvēkam vēl bija tāda laime, ka vēl pēc vienas dienas viņu apžēloja un lietu vajadzēja izmeklēt no jauna, jo visi apstākļi norādīja uz to, ka slepkavību izdarījis kāds pavisam cits Janečeks. Tātad viņu nācās izrakt no noziedznieku kapiem un apglabāt Pilzenes katoļu kapsētā, bet tad noskaidrojās, ka viņš ir luterānis, un viņu pārveda uz luterāņu kapiem un pēc tam…

Par šo fragmentu Kosīks raksta:

Cilvēks smaida un smejas, un pēkšņi, pēkšņi smiekli pāriet, sastingstot grimasē, un viņam šķiet nepiedienīgi; viņš ir smējies, bet pēkšņi pamana, ka patiesībā nekā smieklīga te nav. Smiekli pāriet un pārvēršas saltos drebuļos un šausmās. Cilvēks novēršas no priekšmeta un atgriežas pie sevis: kā gan viņš varējis smieties par kaut ko, kas nav smieklīgs, bet dīvains, svešs, biedējošs?

“Šausmas neatrodas blakus smiekliem,” raksta Kosīks, “bet kā šausmas, tā smiekli rodas no viena pamata.” Pat cinisks utilitārisms pirmajā acu uzmetienā var šķist naivs:

Bija pēcpusdiena, zeme smagi elpoja spiedīgajā tveicē, un pavirši aizbērtie kareivju kapi izgaroja neciešamu līķu smaku. Viņi nonāca apvidū, kur bija norisinājušās uzbrukuma kaujas Pšemislai un ložmetēji nopļāvuši veselus bataljonus. Jaunaudzē līdztekus upei bija skaidri redzamas artilērijas apšaudes pēdas. Gan līdzenumos, gan nogāzēs no zemes ārā rēgojās tikai saplosīti koku stumbri, un visu šo tuksnesi krustām šķērsām vagoja ierakumi.

– Te izskatās gan citādi nekā pie Prāgas, – Šveiks ierunājās, lai pārtrauktu klusumu.

– Pie mums jau raža novākta, – mantzinis Vaneks sacīja. – Mēs Kralupā iesākām pirmie.

– Te būs varena raža pēc kara, – Šveiks pēc brītiņa turpināja. – Kaulu miltus pirkt nevajadzēs. Zemniekam tas ir visai izdevīgi, ka viņa laukos satrūd vesels pulks, – tas ir labs mēslojums.

Politikas, varas, kara vai ideoloģijas jautājumus Hašeks romānā vispār neielaida. Viņa Bugulmas komandants Jerohimovs ir pierādījums tam, ka piecos gados, kuru laikā viņš ieguva pieredzi ķeizaristē, pie leģionāriem, piedzīvodams carismu, boļševismu, revolūciju un jauno Čehoslovākijas valsti (pēc atgriešanās viņš tajā dziļi vīlās), viņš nonāca pie pārliecības, ka aiz šausminošajiem tālaika fenomeniem allaž slēpjas idiotisms. Citiem vārdiem, idiotisms ir visaptverošais visu morālo cūcību kopsaucējs. Lasītājam, līdzīgi kā filozofam Kosīkam, jāapmet pamatīgs sapratnes kūlenis, lai atskārstu, ka Šveika stulbums atsedz ne tikai šausminošo kara īstenību, bet arī daudz postošāku fenomenu. Pēc Otrā pasaules kara Hanna Ārente to nosauks par “ļaunuma banalitāti”.

Jo nopietnāks ir fenomens, kas pārsteidzošā kārtā kļūst par smieklu objektu, jo lielāku satricinājumu smiekli rada. Bieži vien tas ir fenomens, kuru līdz šim neesam pamanījuši, neesam apzinājušies, jo to ir aizplīvurojusi autoritāte, paražas, tradīcijas vai pieņēmumi. Smiekliem, kas atsedz vispārpieņemto lietu neredzamo, slēpto un negatīvo pusi, ir milzīga vērtība izzināšanā, un tiem piemīt arī liela vara: smiekli atņem autoritāti, atsedz patiesību, ved uz pārdomām, izgaismo to, kas slēpjas aiz idiotisma. Vienlaikus tie uzjautrina, atvieglina dvēseli, novērš naidīgu un agresīvu reakciju izraisīšanos.

Muļķa kareivis armijā kā figūriņa piedzima jau pirms kara, taču tikai spoguļa funkcija padarīja viņu par ģeniālu romāna personāžu. Tāpat kā mēs neredzam, kas ir aiz spoguļa, mēs neredzam arī, kas ir Šveika iekšienē, mēs neko nezinām par viņa dvēseli. Pie reālisma pieradis lasītājs uzstās, ka viņš ir cilvēks bez principiem.

Cilvēki viņā atpazīst stulbumu, bet neatpazīst paši sevi. Par to, ka spogulis stulbā un krietnā kareivja veidolā ir Hašeka absolūti oriģināla estētiskā iecere, liecina saruna starp simpātisko virsleitnantu, kuram Šveiks kā viņa kalpotājs nepārtraukti sarežģī dzīvi, un pašu Šveiku.

Lukāšs jau labu brīdi sēdēja, atlaidies krēslā, raudzījās uz Šveika zābakiem un domāja: “Mans dievs, cik bieži es pats runāju tādas muļķības, starpība tikai formā, kādā tās ietērpj.”

Oriģināla romāna metode piedzimst tur, kur autora skatiens atklāj kaut ko tādu, ko neviens vēl kaut kā nav redzējis. (Brohs un Kundera to dēvē par “līdz šim nezināmu eksistences aspektu”.) Arī par Jaroslavu Hašeku Prāgā mēļoja, ka viņš esot cilvēks bez principiem. To teica visi, kuri nespēja iedomāties citus principus kā vien savējos. Toties Hašeka sieva Jarmila un tuvākie draugi vienprātīgi liecina, ka viņš bijis neparasti jūtīgs un noslēgts.⁸ Viņš bija arī neprognozējams un Prāgā izraisīja daudzus skandālus, taču viens ir skaidrs: viņš nepiedeva liekulību un melīgumu.

Šveiks ir pravietis un upurjērs, apgalvo viņa garīgais tēvs Jaroslavs. Jā, viņš ir upurjērs, kas sludina nāvi nesošu idiotismu. Izsmieklu viņš pieņem stoiski, nepretojas ne brūcēm, ne ērkšķu kronim, nes savu krustu. Kurp? Uz kalnu, kas līdz pēdējam akmenim un līdz pēdējam kukurznim ir pretstats Golgātai, uz idiotisma, absurda, laika paradoksu, semantiskā un eksistenciālā akluma kalnu. Viņš brīdina par dvēseles nāvi. Pati savā nodabā es “Krietnā kareivja Šveika dēkas” dēvēju par “Hašeka apokalipsi”: romāns noņem plīvuru un atklāj lietas tādas, kādas tās ir. Kundera raksta:

Šveiks un viņa kompanjoni dodas uz fronti, nezinādami, kāpēc, un vēl jo vairāk šokē tas, ka viņus tas galīgi neinteresē. [..] Jaunajos laikos, kad kartēziskais saprāts citu pēc citas sagrauzis visas no viduslaikiem mantotās vērtības, karš parāda, ka totālās saprāta uzvaras brīdī tīrā iracionalitāte ir tā, kas pārņem pasaules skatuves. Kareivji iet un nezina, kurp, nogalina un nezina, kāpēc, jo vairs nav vispārpieņemtu vērtību sistēmas, kas varētu viņiem būt par šķērsli.

Hašeks šo briesmīgo idiotisma formu atklāja kā nezināmu eksistences pusi. Nedomāju, ka Pirmā pasaules kara kareivjiem nestāstīja, kāpēc jādodas uz fronti. Taču viņi, iespējams, bija pirmie, kuri agrāk vai vēlāk atskārta, ka visi šie iemesli ir divkosīgi. Kopš izcelšanās karš sastāv no lielām un mazām idiotiskām domām un darbībām. Skaidrs, ka bez lielām, mazām un vismazākajām idiotiskām izdarībām karš izcelties nevar.

Ir divi veidi, kā lasīt romānu par krietnā kareivja dēkām. Kļūdainais izriet no priekšstata, ka Šveiks ar savu muļķīgumu, stulbajiem vārdiem un darbiem izkuļas no ikvienas nelāgas situācijas, ka viņš izliekas par muļķi, lai izdzīvotu. Tomēr tā tas itin nemaz nav: parasti Šveiks pat pēc savas iniciatīvas tikai pasliktina savu situāciju. Un viņš nekad nav savtīgs, nekad sevi nežēlo, patiesībā viņam nepiemīt pat pašsaglabāšanās instinkts, toties viņš ir spējīgs upurēties. Viņa labie nodomi izgāžas, jo konkrētais valsts un militārās mašinērijas darbības veids nepieļauj nekādu labo gribu, labestīgu sirdi vai smaidu. Tam ir pavisam cita loģika. Es iztēlojos, ka Šveikā autors no savas pieredzes projicējis ļoti īpašu dvēseles stāvokli, ko piedzīvos tas, kurš saskata idiotiskumu, kurš uz mirkli sevī pamodina tādu “krietno kareivi”, lai ļaudis par to varētu pasmieties. Lai viņus nepārņemtu šausmas, kas izaug no tāda paša pamata kā šie smiekli. Dezertējot no vienas armijas uz otru, pārbūvējot savu domāšanu un vērtības no vienas ideoloģijas uz citu, viņš bija saskatījis metafiziskā stulbuma mistēriju.

Romāna par Hašeku autors Sergejs Solouhs citē divus rakstus par kareivja Jaroslava Hašeka drosmīgo rīcību. Par to viņš saņēma divus ordeņus, katru no citas armijas. Pašaizliedzība allaž bijusi vienāda:

1915. gadā Kaujās pie Potoricjas 25.07. nenogurstoši un riskējot ar dzīvību pārnēsāja uz aizsardzības līniju (Schwarmlinie) svarīgus rīkojumus un no turienes atpakaļ ziņojumus par stāvokli, turklāt uzmundrināja kareivjus ar jokiem un sajūsmas saucieniem, pats brīvprātīgi veica arī izlūkošanu un nosūtīja nelielas grupas uz atbilstošajām pozīcijām.

Tieši divus gadus pēc tam, 1917. gada vasarā, par Hašeku raksta tikpat uzslavējoši, taču šoreiz jau krieviski:

Jūlijā smagās atkāpšanās laikā viņš vienmēr apzinīgi un drosmīgi pildīja savus pienākumus, bieži vien zem aktīvas artilērijas uguns, kad nereti nokļuva kritiskā situācijā, jo blakus vienības bija atvilktas. Īpaši atmiņā paliekošajās dienās 1917. gada 12. un 13. jūlijā pēc komandpunkta nopostīšanas viņš pēc savas iniciatīvas devās pie rotas un kopā ar pārējiem pārcieta atkāpšanās grūtības, neņemot vērā visas iespējamās briesmas.⁹

Šāda ir patiesība par Jaroslavu Hašeku simt gadus pēc viņa nāves: viņš bija drosmīgs, pašaizliedzīgs un uzticīgs sev. Bez pirmajām divām īpašībām viņš nebūtu saskatījis idiotiskumu, bez trešās viņš nebūtu varējis uzrakstīt par to ģeniālu romānu.