Sieviešu žanrs

Dienasgrāmatas diezgan bieži nonāk manā redzeslokā – gan kā pētniecības materiāls, gan mākslas artefakts, arī pati rakstu blogus un esmu piedalījusies vairākos dienasgrāmatu rakstīšanas un publiskas lasīšanas projektos. Man dienasgrāmata kalpo par atmiņu kalendāru vai alibi gadījumam, ja kādreiz man uzdotu jautājumu, ko es darīju 2014. gada 23. februārī.

Īpaši cieši saskāros ar dienasgrāmatām 2015. gada augustā, kad laikmetīgā teātra festivālā Homo Novus palīdzēju režisoram Mārtiņam Eihem gatavot izrādi “Lasītava” un mans uzdevums bija sameklēt cilvēkus, kuri būtu ar mieru publiski lasīt savas pusaudžu gadu dienasgrāmatas. Mēneša laikā pieteicās aptuveni pusotrs simts gribētāju. Izrādes dramaturģija noteica, ka tajā jābūt vienmērīgi pārstāvētiem dažāda vecuma un, vēlams, arī dažāda dzimuma rakstītājiem, līdz ar to mums nācās veikt atlasi un dažas vecuma un dzimuma grupas īpaši pamudināt un meklēt caur draugiem, iestādēm un pansionātiem. Lai arī zināju, ka dienasgrāmatas biežāk raksta sievietes un jaunas meitenes, pirmo reizi tīri praktiski apjautu, cik daudz un intensīvi sievietes dienasgrāmatas raksta, kā arī novērtēju viņu atsaucību un gatavību piedalīties projektā, kas no dalībnieka prasa uzdrošināšanos un var raisīt zināmu neērtības sajūtu.

Jau pirmajā nedēļā, kopš medijos tika ievietots sludinājums, ka ikviens man var sūtīt savas tīņu gadu dienasgrāmatas, es sāku saņemt zvanus un e-pasta vēstules galvenokārt no viena sieviešu tipa: sieviete, 27 gadi, vēstuli iesāk ar kautrīgu atrunu “mana dienasgrāmata gan ir vairāk kā pierakstu klade, kurā fiksētas dažādas pārdomas, atzīšanās, zīmējumi, dzejoļi, kas ne vienmēr ir hronoloģiskā secībā”. Viņu dienasgrāmatas bija rakstītas apmēram 15 gadus agrāk – gadu tūkstošu mijā. Šo sieviešu diemžēl bija par daudz, un mēs nevarējām uzaicināt piedalīties visas, jo tad neizdotos savākt pārējās vecuma un dzimuma grupas, bet, no otras puses, man likās nepareizi tik uzstājīgi vākt, lūgt un “pielauzt” citas sabiedrības grupas, ja jau šī pati 27 gadus veco sieviešu kategorija nebūt nebija viendabīga. Es nespēju atrast nevienu kritēriju, kādēļ kādai no viņām atteikt, ja neskaita tīri praktiskus šķēršļus ierasties uz izrādi noteiktajos datumos. Turklāt visā izrādes producēšanas gaitā tieši ar šo sieviešu grupu bija visvieglāk vienoties par lasāmajiem fragmentiem un sarunāt pēdējā brīža grafika izmaiņas, lai arī viņu vidū bija visvairāk zīdaiņu māšu, kuras pašas sarunāja un apmaksāja bērnu pieskatītājus, mainījās savā starpā, ieplānoja barošanas starp izrādēm, kad tās bija vairākas pēc kārtas. Varēja just, ka viņas vada spēcīga motivācija atklāt plašākai sabiedrībai šo savu labi aizmirsto, pretrunīgām emocijām un pārdomām uzlādēto attīstības posmu.

Lai nodrošinātu izrādes darbību, es sastādīju un pastāvīgi atjaunināju scenāriju “režģi”, kas ļautu ikvienam skatītājam noklausīties secīgus dažādu paaudžu stāstus. Pirmo reizi praksē izmantoju kombinatoriku: katrs dienasgrāmatas pierakstu lasītājs režģī bija identificēts ar savas paaudzes un dienasgrāmatas tipa galdiņa numuru, savukārt skatītājs izrādes sākumā saņēma individuālu scenāriju – skaitļu rindu, kādā secībā šie galdiņi jāapmeklē. Atsauksmes par izrādi kopumā bija pozitīvas, daudzi bija jutuši saviļņojumu no ciešā kontakta ar dienasgrāmatas lasītāju un aizspriedumu barjeras pārvarēšanas; būtībā kritizēja vienīgi to, ka esot bijis par daudz viena vecuma sieviešu. Kopš tā laika joprojām mēdzu automātiski pārskatīt līdzīgus publiskus pasākumus vai dienasgrāmatu projektus, lai redzētu, kā citiem organizētājiem veicies ar dzimuma un vecuma kvotām, un atzinīgi novērtēju tos, kuri par tām neiespringst un ļauj runāt sabiedrības grupām un indivīdiem, kas grib izteikties un kam ir ko teikt.

Pandēmijas dienasgrāmatas

Tajā pašā nedēļā, kad Latvijā saistībā ar Covid-19 izplatīšanos izsludināja ārkārtas situāciju, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum sāka projektu “Pandēmijas dienasgrāmata”, kurā ik dienas publicēja dažādu literātu, publicistu, mākslinieku un citu kultūras jomu pārstāvju dienasgrāmatu ierakstus, kā arī aicināja ikvienu sabiedrības locekli iesniegt LU LFMI Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumam savu ārkārtas situācijas laikā tapušo dienasgrāmatu. Projekta veidotāja folkloras pētniece Sanita Reinsone šīs akcijas nepieciešamību pamatoja esejas “Sērgas laikā” autora Paolo Džordāno vārdiem: “Rakstīšana spēj būt drošs balasts, kas palīdz noturēties stingri uz zemes.” Projekta mērķis bija izolācijas laikā radīt kopības sajūtu un apziņu, ka visi saskaramies ar līdzīgām problēmām un “kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā”.

Pandēmijas dienasgrāmatās visbiežāk izpaudās bažas par to, kas tagad vispār būs; bija izteikta nedrošība par darbu, kas apstājies; sūdzējās, ka trūkst kultūras un socializēšanās; bija aprakstīti mājoklī iespējamie laika pavadīšanas veidi; tika iezīmētas bailes no iespējamās slimības un nāves; pausta nožēla par ilgi gaidītiem un atceltiem pasākumiem, festivāliem un dziesmusvētkiem; atspoguļojās ilgas pēc tuvāko cilvēku satikšanas; bija atzīmēti gājieni uz veikalu, pirkumi, izmainītie gulēšanas un ēšanas paradumi, skatītie ziņu kanāli, amizanti ziņu virsraksti; izdarīti ieraksti par krīzes stimulētu iedvesmu un izrāvienu radošajā darbā un diezgan daudz parādījās sūdzības no mazu bērnu mātēm, kurām darba slodzei nākuši klāt arī pedagoga un mājsaimnieces pienākumi. Viņu ierakstos atkārtojas izsauciens “jūku prātā!”; dienasgrāmata, kā šķiet, viņām bija vienīgā tribīne, kur viņas to varēja skaļi paust. Dienasgrāmatās izgaismojušās jomas, kuras nav bijušas sakārtotas un par kurām visi zināja, bet dzīvoja, kā ir, to vidū – gan veselības aprūpe, gan bērnu audzināšanas un darba savietojamība. Neskatoties uz atklātību un izmisumu, ikviens rakstītājs, šķiet, tomēr centies savas domas formulēt noteiktā estētiskā formā, cenšoties arī sevi mazliet uzmundrināt, savākties. Bet šāda attieksme ir raksturīga ne tikai publiskajām, bet arī slēptajām dienasgrāmatām, jo, kā min arī projekta autore Reinsone: “Rakstīšana ir sociāla darbība, kas paredz lasītāju – īstu vai iedomātu. Lasītāju, kas lasa tagad vai lasīs vēlāk – kaut kad nākotnē.”

Cilvēku vēlmei rakstīt dienasgrāmatas parasti esot divi galvenie iemesli – laika plūduma apzināšanās un vēlme neaizmirst pieredzēto. Literatūrā vai biogrāfijās mums tiek piedāvāta versija par laika plūdumu, bet dienasgrāmatas struktūras pamats un cēlonis ir pats laika plūdums – datumi, stundas, minūtes, ap kuriem cilvēks cenšas aptīt domas pat tad, kad laiks šķiet “apstājies” vai “sācis skriet”. Ir cilvēki, kas veic regulārus ierakstus ik dienu, bet vairumam pierakstīšanas vēlme saasinās karu, krīžu, revolūciju, kā arī personīgo katastrofu laikā – iemīlēšanās, pubertātes periodā, pēc pirmā bērna piedzimšanas, zaudējot kādu no vecākiem – vai ceļojumu laikā, kad laika plūdums un izzušana kļūst uzskatāmāka, bet atmiņas – dārgākas un līdz ar to iespaidīgākas. Cilvēks pieraksta notikumus, darbus, satiktos cilvēkus, domas, kas ienākušas prātā, tādējādi kļūstot par savas vēstures pierakstītāju. Reinsone uz dienasgrāmatām attiecina poētisku apzīmējumu “subjektīvā laika arhīvs”, bet, manuprāt, tas raksturo tikai vienu dienasgrāmatas veidu vai aspektu – dienasgrāmatu, kas pauž rakstītāja izjūtas, šaubas, neziņu vai interpretē to vai citu notikumu. Tajā pašā laikā – ja ieraksts veikts noteiktā datumā un stundā, atspoguļojot tābrīža notikumus, aplūkojot problēmas, kas skar plašāku sabiedrības grupu, un nodarbojoties ar dzīves pierakstīšanu tās īstajā secībā, tas tomēr pretendē uz zināmu objektivitāti.

Diarium vs diurnal

Latviski tās visbiežāk saucam par “dienasgrāmatām”, līdzīgi kā vācieši par tām saka Tagebuch, taču angļu valodā šķir diary un journal. Lai arī abi apzīmējumi cēlušies no viena un tā paša latīņu vārda – diary no diarium (no dies – “diena”) un journal caur franču izrunu no latīņu diurnus (“dienas-”) –, diary tiek uzskaitīti notikumi – ko es ēdu, ko satiku, kur biju –, bet journal atzīmētas idejas vai apņemšanās, pierakstītas receptes, apģērbu, frizūru modeļi. Spāņi, itāļi un portugāļi lieto diario, savukārt franči dienasgrāmatas sauc par journal intime, lai nejauktu ar vienkārši journal (avīzi). Tas gan nenozīmē, ka vienā dienasgrāmatā nevar parādīties gan žurnālistiskas iezīmes, gan privāti vai poētiski ieraksti, kas ne vienmēr ļauj šo tekstu iekļaut vienā noteiktā kategorijā. Vēl pastāv arī tā sauktās “burtnīcas” – kā Sērenam Kirkegoram vai Polam Valerī. Runa ir par atzītu autoru personiskajām intelektuālajām pārdomām melnrakstos vai uz manuskriptu malām, kuras sauc par “dienasgrāmatām”, ja ieraksti reģistrēti kopā ar datumu, vai par “piezīmēm” – ja ierakstiem datumu nav.

Uzskata, ka dienasgrāmatas aizmetņi saskatāmi jau 2. gadsimtā rakstītajās Marka Aurēlija piezīmēs “Pašam sev”, bet pirmās īstās dienasgrāmatas nāk no Tuvo un Tālo Austrumu kultūras. Pirmā zināmā dienasgrāmata, kuras ierakstiem klāt ir datumi, ir 11. gadsimtā Bagdādē dzīvojušā vēsturnieka Ibnalbannas dienasgrāmata. Pirms tam dienasgrāmatu tradīcija esot bijusi izplatīta 2.–7. gadsimta Ķīnā, kam gan saglabājies maz liecību. Dienasgrāmatu rakstīšana uzplauka Sunu dinastijas laikā, bet šo modi no Ķīnas pārņēma arī Japāna – viena no zemēm, kur kopš tā laika dienasgrāmatu rakstīšana ir bijusi ļoti izteikta. Jau 8.–9. gadsimtā Japānā bija izplatītas tā sauktās publiskās dienasgrāmatas, kurās tika aprakstīti lieli sabiedriskie notikumi, ko pēc ķīniešu parauga un ķīniešu rakstu zīmju sistēmā pierakstīja vīrieši. Savukārt literatūrai tuvāks ir otrs šajā laikā izplatījies dienasgrāmatu veids, kuru vienkāršajā japāņu kanā parasti rakstījušas galmā dzīvojošās augstdzimušās sievietes (ķīniešu rakstību sievietēm nemācīja) un arī daži dzejnieki vīrieši, kā Ki no Curajuki (872–945), kas nespēja pretoties kārdinājumam rakstīt dienasgrāmatu japāniskajā sieviešu alfabētā, šim nolūkam ieviešot fiktīvu sievietes personāžu. Pasaulē vislabāk pazīstamās dienasgrāmatu rakstītājas ir 11. gadsimtā dzīvojušās Murasaki Šikibu, kas ir pirmā modernā romāna “Leģenda par Gendži” autore, un princeses Sadako galmadāma Sei Šonagona, kas rakstīja tā sauktās “Pagalvja piezīmes” jeb “Spilvengrāmatu”: viņa gultas galvgalī turēja papīra vīstokli, kurā vēlās vakara stundās piefiksēja savas privātās dzīves notikumus un pārdzīvojumus. Šo 10.–11. gadsimta japāņu rakstnieču darbi, kurus Rietumos mēdz raksturot kā “garlaikotu galma dāmu ikdienas literāros vingrinājumus”, pieder pie augstākajiem Heianas laikmeta kultūras sasniegumiem un izcilākajiem japāņu klasiskās literatūras šedevriem, kas būtiski ietekmējuši visu Japānas mākslas un dzejas estētiku.

Viduslaikos dienasgrāmatu rakstīšana kļuva populāra arī Rietumos. Arī šajā pasaules pusē tās rakstījuši gan mūki, gan aristokrāti, gan mistiķes, kuras diktējušas savus redzējumus rakstītpratējiem. Īpaši izplatītas dienasgrāmatas kļuva Britu salās, kur, tāpat kā Japānā, pastāvēja abi dienasgrāmatu veidi – gan privāto, gan publisko notikumu apraksti –, taču par nozīmīgākajiem un vispār vērā ņemamiem uzskatīja tos otros, tādus kā deputāta Semjuela Pīpsa pierakstus par Lielo Londonas ugunsgrēku 1666. gadā (pirmā publicētā literārā dienasgrāmata) vai Daniela Defo “Mēra gada žurnālu” (1665). Lai arī šajos darbos ietvertas personiskās dzīves detaļas, tie tomēr vairāk uzskatāmi par tādu kā žurnālistisku hroniku, kas tos atšķir no sievišķīgajām japāņu dienasgrāmatām, kuru autores un autori centās norobežoties no publiski zināmajiem notikumiem, aprakstot tikai to, kas notiek ar un ap viņiem.

Kā skaidro angliski tulkoto utanikki jeb japāņu dzejas dienasgrāmatu atdzejotājs un krājuma autors Ērls Mainers (Earl Miner), “japāņu dienasgrāmatās biežāk aprakstīta mīlestība, nevis laulība, nāve, nevis piedalīšanās nāvīgās kaujās, ģimene, nevis sabiedriskā dzīve”. Lai angļu zemēs rakstīta dienasgrāmata savā laikā izpelnītos lasītāja uzmanību, tai bija vajadzīgs spēcīgs, harismātisks varonis – tāds kā Pīpss, kuram lasītājs gribētu līdzināties un kura morālajiem lēmumiem varētu uzticēties. Lielā mērā šādu ievirzi nosaka kultūru atšķirības: kristīgā tradīcija orientējas uz Lielajiem darbiem, Lielajiem notikumiem, cilvēka atbildību šo notikumu sakarā, bet budismā un sintoismā balstītā kultūra tver laiku kā procesu, dabisku nebeidzamu ciklu, kurā cilvēks cenšas iekļauties. Japāņu dienasgrāmatā, kur notikumi vairāk risinās iekšējās pasaules labirintos, atklājot ļoti privātas detaļas par kāda indivīda dzīvi, tās autore vai autors mīlestības, nāves un dabas rituma lokos meklē savu piederību visai pasaulei, radot lasītāju un rakstītāju vienojošu kopības sajūtu: lasītājs atpazīst rakstītāja izjūtas, spēj identificēties, nejusties savās pārdomās vientuļš.

Noklusētās sarunas

No literatūras viedokļa dienasgrāmatas galvenokārt uzskatītas par mazsvarīgu žanru, uz kuru attiecināti epiteti “neveselīgs, divkosīgs, gļēvulīgs, nevērtīgs, mākslīgs, sterils, saraustīts, sievišķīgs...”¹, dažkārt arī “bērnišķīgs”, “neizdevies”, “nenobriedis”, “pļāpīgs”. Arī Rolāns Barts savā autobiogrāfiskajā darbā “Rolāns Barts par Rolānu Bartu” (1975) dienasgrāmatu rakstīšanu pielīdzina caurejai, atgādinot, ka 16. gadsimtā, kad tās Eiropā sāka rakstīt, neviens pat nešaubījās, ka diaire ir kombinācija no vārdiem diarrhée et glaire (diareja un vaginālie izdalījumi).

Tomēr šie noniecinošie apzīmējumi nekad nav atturējuši sievietes no rakstīšanas. Kādā no Francijā veiktajiem pētījumiem 2008. gadā² secināts, ka statistiski sievietes privātos pierakstus veic vismaz divkārt biežāk nekā vīrieši un viņas veido arī divas trešdaļas no psihoterapijas apmeklētājiem. Turpretī vīrieši divreiz biežāk uzstājas publiski. Psihoterapeiti skaidro, ka sieviešu orientēšanās uz savu iekšējo pasauli saistīta ar to, ka vēsturiski sievietes ilgu laiku nav drīkstējušas publiski izteikties. “Sievietēm ir izteiktāka personiskā vēsture, jo viņām tikpat kā nav bijis publiskās vēstures. Vēsturi rakstījuši vīrieši,” aptaujas secinājumos norāda psihoģenealoģe Morīna Buažēna (Maureen Boigen).

Tomēr vēl joprojām, vācot dienasgrāmatas vai runājot par interneta dienasgrāmatām, vairāk tiek aplūkotas, novērtētas, analizētas un citētas vīriešu rakstītās. Lai gan “Pandēmijas dienasgrāmatas” projektā tiešsaistē publicēto ierakstu autores galvenokārt ir sievietes, kopumā LFK Autobiogrāfiju krājumā no iesniegtajām dienasgrāmatām divas trešdaļas ir vīriešu atmiņu stāsti, kur galvenokārt aplūkots Otrā pasaules kara laiks, jo iesniedzējiem tas licies nozīmīgi un saglabāšanas vērts. Projekta autore un LFMI pētniece Sanita Reinsone gan pieļauj, ka sieviešu pierakstu ir mazāk tādēļ, ka sieviešu dienasgrāmatas bieži vien ir personiskākas un viņas tās biežāk iznīcina, kautrējoties, ka tās kāds varētu izlasīt.

Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem dienasgrāmatu ierakstus, kas pieder “parastajām” sievietēm, kuras nepārstāv literatūras, politikas vai mākslas jomu, vēstures pētnieki nav uzskatījuši par saistošu avotu. Sieviešu dienasgrāmatas netika aplūkotas kā avots, kas varētu ko pastāstīt par sabiedrības interesēm vai kolektīvo viedokli, un sievietes vēsturē galvenokārt tā arī palikušas pildām savu stereotipisko saimnieces, sievas, mīļākās vai meitas lomu. Interese par sieviešu pierakstiem aizsākās līdz ar dzimumu līdztiesības vēsturisko analīzi, ļaujot zinātniekiem pierakstīt sieviešu vēsturi un līdz ar to arī pilnvērtīgāku cilvēces kopējo vēstures ainu, kā arī nonākt pie atziņas, ka “tas vienmēr ir bijis labākais veids, kā noskaidrot informāciju, – vienkārši aizej pajautā sievietei, kura vienmēr tur acis un ausis vaļā un kurai patīk runāt. Tas vienmēr nostrādā. Nav jēgas prasīt vīriešiem; viņi nekad nav pietiekami interesējušies par citiem cilvēkiem un vienkāršo sadzīvi”.³

Gandrīz visām mūsdienās zināmajām rakstītājām – no Annas Frankas līdz Bridžitai Džounsai un Gundegas Repšes dumpīgajai Rugettai – dienasgrāmata ir kalpojusi un bieži arī ieteikta kā terapeitisks līdzeklis, kā iespēja “norakstīt nost” dusmas, neapmierinātību, spēcīgās emocijas gan ārkārtas situācijā, gan ikdienā. Ne tikai viņām, bet arī augstdzimušajām, “dīkajām” japāņu galma dāmām dienasgrāmatas rakstīšana bija veids, kā vismaz kaut kādā formā paust savu greizsirdību, vientulību, kritizēt pret sevi vērsto vardarbību. Līdzās skrupulozām sadzīves detaļām, bērnkopības padomiem un sēšanas kalendāriem pļāpīgās sieviešu dienasgrāmatas pētniekiem sniedz liecības arī par pakļautību un ciešanām, kas saistītas ar sievietes sociālo statusu un vēlmi iegūt autonomiju. Sieviešu dienasgrāmatās aprakstītās grūtības vai netaisnība, pārdzīvojumi, kas saistīti ar mātes lomu un atbildību, kura kļūst vēl sarežģītāka kara vai krīzes apstākļos, vienmēr tikuši dēvēti par subjektīviem vai triviāliem iepretim vīrišķīgai varonībai, savukārt viņu vēlmes uzskatītas par frivolām. Mūsu kultūrā kopumā diemžēl vēl joprojām pastāv tendence gan sieviešu pieredzi, gan viņu radīto mākslu, viņu darbu žurnālistikā, arī akadēmiskos sasniegumus raksturot ar vārdu “subjektīvs”, kam ir pazeminoša pieskaņa, turpretī vīriešu darbi tiek uzlūkoti kā vispārcilvēciski, objektīvi, tādi, kas aplūko “īstās” cilvēces problēmas.

Dienasgrāmatas dod iespēju izteikties un dalīties pieredzē, neuztiepjot savu viedokli kā vienīgo pareizo, tomēr atzīmējot to, lai tas neizplēnētu nekamī. Daloties personīgajā pieredzē, dienasgrāmatas pilda noteiktu sociālo funkciju, tās saliedē kopienu un ļauj pieņemt otru. Pat ja šis “otrs” ir tikai daži cilvēki, kas dienasgrāmatu lasīs, vai tu pats, tā satuvina mūs ar sevi pašu pagātnē vai vēlamībā, ar savu iztēloto alter ego. Dienasgrāmatas lasīšana un rakstīšana ceļ individuālas dzīves vērtības pašapziņu, turklāt ļoti bieži tā vienkārši ir nepieciešamība, kuru cilvēki centušies realizēt visneiespējamākajos un riskantākajos apstākļos – tumsas aizsegā, galmos, lēģeros vai patriarhālās ģimenēs –, pūloties jelkādā formā saglabāt to domāšanu, ko kāda nomācoša vara centusies iznīcināt. Kā Otrā mēneša devītajā dienā raksta Ki no Curajuki dienasgrāmatas teicēja: “Es nepierakstu šos vārdus un nesaceru šo dzejoli tādēļ vien, ka man patīk rakstīt. Gan Ķīnā, gan Japānā māksla rodas brīžos, kad nespējam apspiest savas jūtas.” Atliek tikai pievienot amerikāņu pirmā viļņa feministes Tilijas Olsenas slaveno frāzi: “Ikviena sieviete, kas raksta, ir izdzīvotāja.”