Pirmo reizi lasot Solžeņicinu

Apslija Čerija-Gararda darbs “Pasaulē sliktākais ceļojums”, kurā atstāstīta Roberta Skota pēdējā ekspedīcija uz Antarktiku, bija pirmā “pieaugušo” grāmata, ko man, skolniekam no Melburnas, lika lasīt. Tā es iepazinu apbrīnojamu drosmi, sīkstumu un nesavtību, kāda var piemist cilvēkiem pat ne visai cēlu uzdevumu vārdā (Skota brauciena mērķis bija atrast pingvīnu olas). Stāsti par Skota uzvarām un neveiksmēm, tāpat kā atmiņas par anzakiem¹ abos pasaules karos, tūkstošiem austrāliešu zēnu bija gandrīz vai galvenā leģenda. Iemesli kā vienu, tā otru apjūsmošanai īpaši neatšķīrās: stāsti par zaudējumiem un ciešanām uzjundīja jaunībā tikai nojaušamu izpratni par to, cik ciešanu pilna var būt dzīve. Vienlaikus tie vēstīja par morāli cēlu rīcību, ko padarīja iespējamu šie paši zaudējumi un ciešanas. Gandrīz iespējamu, taču ne gluži. Tolaik neticēju, ka es vai kāds cits no mūsu bariņa jelkad piedzīvos ko līdzīgu grāmatā aprakstītajai draudzībai.

Civilizētos apstākļos cilvēkam tic uz vārda, jo ir pārāk daudz iespēju kaut ko slēpt un pārāk maz laika vai varbūt pārāk maz sapratnes. Dienvidos tā nenotiek. Abi vīri devās ziemas braucienā un izdzīvoja. Braucienā uz Dienvidpolu viņi gāja bojā. Viņi bija no zelta – tīra, mirdzoša, bez piemaisījumiem. Nav vārdu, ar kuriem varētu raksturot to, cik brīnišķīga bija viņu draudzība.²

Daži vecāki cilvēki Austrālijā pazina līdzīgus vīrus – piemēram, kareivjus, kuri izdzīvoja Birmas dzelzceļa būvniecības darbos. Viņi tos pazina reālajā dzīvē, ne kā es – no citu stāstītā.

Protams, es varēju saprast (vismaz tolaik man tā likās), cik dārgi, tiesa gan, ikdienišķāki, draudzības mirkļi varēja būt tie, kad vīri izrāvās no stindzinošā sala, kurā atradās tā vientulīgā arktiskā būdiņa. Cik lieliski, tolaik es domāju, noteikti bija šo ceļotāju stāstu vakari!

Pēc vakariņām galds tika notīrīts, un mēs sasēdāmies ap to, lai noklausītos kārtējo lekciju. Tās notika trīsreiz nedēļā. Ierašanās nebija obligāta, tāpēc jūrnieki nāca tikai uz tām, kuras izraisīja īpašu interesi: tādi bija, piemēram, spilgtie Mīrsa atstāsti par viņa ceļojumiem uz Tibetas austrumu jeb Ķīnas pierobežu. Šo zemi apdzīvoja tā sauktās “astoņpadsmit ciltis” – Tibetas pirmiedzīvotāji, ko izspieda pašreizējie Tibetas iemītnieki. Mīrss pārsvarā stāstīja par Lolo cilti, kas nogalināja savu sabiedroto Brūku, kad bija viņu pārliecinājuši, ka esot draudzīgi un dedzīgi vēloties viņam palīdzēt. Mīrss nebija sagatavojis nekādus fotoattēlus, bet kartes, kuras viņš rādīja, bija paša gatavotas. Tik un tā viņš noturēja mūsu nedalītu uzmanību teju divu stundu garumā – tik ļoti mūs interesēja viņa piedzīvojumi. Klejotāja gars Mīrsam ir asinīs: viņš jūtas laimīgs tikai mežonīgākajos zemes nostūros. Neesmu saticis nevienu, kas asas izjūtas cienītu vairāk par viņu. Pat tagad viņš, noguris no mūsu civilizācijas pieticīgajiem mērogiem, nevar sagaidīt, kad viens pats dosies uz Hatpointa pussalu.³

Skaidrības labad – ne jau tas mani tolaik, pirms 70 gadiem, vilināja, taču es spēju šo ceļotāju vilkmi saprast. Tolaik man likās, ka saprotu, kā jutās 18 no mājām izdzītās tibetiešu ciltis. Galu galā, vai ar šādiem stāstiem jau nebiju sastapies, lasīdams Bībeli un nedaudzās grāmatiņas par vēsturi? Izsūtījums līdz ar masu slepkavībām, šķiet, raksturoja lielāko daļu man zināmās vēstures, un par to jo īpaši stāstīja mani ticības brāļi ebreji. Savukārt stāsts par drauga nodevību, kas beidzas ar nāvi, vispār ir vecs kā pasaule.

Kā gan tolaik es varēju būt gatavs “Gulaga arhipelāgam”? Laikā, kad lasīju Čerija-Gararda piezīmes, es tikpat kā neko nezināju par Čingishanu, Timuru, Himleru vai Eihmani. Kā gan skolnieks Melburnā varēja saprast, kas ir Staļins? Es taču vēl nezināju, ka nāve un asiņu izliešana, tāpat kā naids un stulbums, pusei cilvēces ir ikdienas norma. Vai Čerijs-Garards būtu mani sagatavojis Solžeņicinam?

Pēc vakariņām un vakara gājiena uz ateju pie logu uzpurņiem piezagās nakts, pie griestiem iedegās novārdzinošas spuldzes. Diena arestantus šķir, nakts vieno. Vakaros strīdi neiedegās, tika sarīkotas lekcijas vai koncerti. Te nu atkal Timofejevs-Resovskis spīdoši uzstājās: viņš vakarus veltīja Itālijai, Dānijai, Norvēģijai, Zviedrijai. Emigranti stāstīja par Balkāniem, par Franciju. Kāds lasīja lekciju par Lekorbizjē, kāds – par bišu dzīvi, kāds – par Gogoli; te gan arī smēķēja, cik plaušas tur! Dūmi piepildīja visu kameru, lāņoja kā migla, pa logu nebija vilkmes, jo priekšā aizlikts uzpurnis. Pie galda iznāca Kostja Kiula, mans līdzaudzis, apaļu seju, zilām acīm, pat mazliet jokains, un lasīja savus cietumā sacerētos dzejoļus. No satraukuma viņam aizlūza balss. Dzejoļu nosaukumi bija “Pirmais pienesums”, “Sievai”, “Dēlam”. Kad cietumā ar ausi noklausies dzejoļus, kas arī uzrakstīti cietumā, tu nedomā par to, vai autors atkāpies no silabotoniskās sistēmas un vai rindas beidzas ar asonansēm vai tīrām atskaņām. Šie dzejoļi ir tavas sirds asinis, tavas sievas asaras. Cilvēki kamerā raudāja.

Kopš atrašanās šajā kamerā arī es tiecos rakstīt dzejoļus par cietumu. Tur es deklamēju Jeseņinu, kurš pirms kara bija tikpat kā aizliegts. Gados jaunais Bubnovs – viņš nāca no gūstekņu vidus, bet agrāk, šķiet, bijis mācības nebeidzis students – uz dzejoļu lasītājiem lūkojās ar aizgrābtību, viņa seja kļuva apskaidrota. Viņš nebija speciālists, viņš brauca nevis no nometnes, bet uz nometni un, visticamāk, savas skaidrās un taisnās sirds dēļ – lai tur nomirtu; tādi nometnē ilgi nedzīvo.⁴

Tādi kā Bubnovs neizdzīvotu arī Antarktikā, kaujā pie Sommas un, iespējams, arī Lolo ciltī. Tīrība, kuru Solžeņicins saskatīja Bubnovā, varbūt arī nebija tāda pati, kādu Čerijs-Garards redzēja Vilsonā un Bauersā, taču man gribētos domāt, ka šie vīri cits citā pazītu radniecīgas dvēseles. Cik daudz vēl kā kopīga tiem varētu būt? Neskaitāmās “Gulaga arhipelāga” rindkopās aprakstīti tie paši dziļie, spēcīgie avoti, kuros daži smeļas spēku vājuma brīžos. Kad lasu, ko Solžeņicins raksta par cietuma rituāliem – pazemojošajām sadzīves ainām, kuras pārējiem, otrpus restēm esošajiem, ir tikai nenozīmīga vienmuļās ikdienas daļa –, es atminos aprakstu par to, kā polārpētniekiem ik dienu vajadzēja uzsliet telti un pagatavot maltīti, kamēr ārā bija tik auksts, ka izelpotā dvaša uzreiz sasala, un kā pēc tam bija smagi jānopūlas, lai sevi – izmirkušās drēbēs – iedabūtu guļammaisā. Čerijs-Garards un viņa ceļabiedri varbūt arī nebija apcietinājumā, taču viņus bija ieslodzījusi bezjēdzīgā nepieciešamība. Noteikti arī viņiem nāve reizēm šķita pievilcīgākie vārti uz vienīgo brīvību, kāda viņiem bija iespējama. Vai cilvēks, kurš, kā rakstīts “Gulaga arhipelāgā”, labāk gūlās zem tanka nekā ļāvās apcietinājumam, saprata kaut ko, ko nesaprata kapteinis Outss?⁵Varbūt patiesībā svarīgāk ir tas, ko Outss zināja? Varbūt Antarktika un Butirki nav viens un tas pats, jo Butirki bija cietums, bet Antarktika ne? Tā nu es sāku lasīt “Gulaga arhipelāgu”, nekā nezinādams par dzīvi apcietinājumā.

Grāmatu “Gulaga arhipelāgs” sāku lasīt savā pirmajā gadā Izraēlā, kur pēc tam arī apmetos uz dzīvi. Atceros, ka sapratu: es lasu ko spēcīgu un nebijušu. Taču izrādījās, ka divi paziņas, kam par grāmatu tolaik pastāstīju, ne vien nebija to lasījuši, bet arī nemaz negrasījās to darīt. Vairākus gadus vēlāk par savu sastapšanos ar Solžeņicina tekstu pastāstīju dažiem kolēģiem no Ben Guriona Universitātes Vēstures fakultātes. Viņi sprieda par kādu Ričarda Paipsa rakstu, kurā, ja pareizi atceros, tika apgalvots: lai gan Solžeņicinam bijuši antisemītiski uzskati, viņa attieksmei, gluži kā Dostojevska gadījumā, nebija nekāda sakara ar tautu un tā attiecās tikai uz kultūru. Atšķirībā no manis šie kolēģi vēsturnieki zināja, ko var secināt, lasot “Arhipelāga” nodaļu ar nosaukumu “Mūsu kanalizācijas vēsture”. Viens no viņiem sacīja, ka daži vēsturnieki “cēluši kņadu” par to, ka Solžeņicins pārsvarā nenorāda savu apgalvojumu avotus. Es tomēr iebildu: vēstures studentiem, kam nav profesionālu ambīciju, avotu trūkums ir grāmatas stiprā puse. Tas rada iespaidu, ka apjomīgais dokuments tapis stundām, dienām un gadiem ilgā sarunā, sāpīgās atmiņās par datumiem, vietām un notikumiem, kuri, iespējams, vārgi turas viena cilvēka prātā un atmiņā. Ņemot vērā, ka atmiņas ir tik cītīgi vāktas, sargājot tās no pilnīgas izzušanas, es spēju uz to reaģēt tikai ar apbrīnu un pazemību. Grāmata visdramatiskākajā veidā priekšplānā izvirza nozīmīgāko atsevišķa cilvēka pieredzi, kuras vērtību nav iespējams nekādi mazināt. Solžeņicins, iedzīvinādams laiku, par kuru raksta, ne uz mirkli neļauj lasītājam nojaust, ko viņš pats domā par to, kas notiek ar “Arhipelāga” indivīdiem; viņiem varbūt arī nav vārda, taču viņi tāpat ir individuālas personības.

Tādu principu pārnest tekstā nav nemaz tik viegli. Man šķiet, fakts, ka Solžeņicinam tas izdevās, tolaik bija uzskatāms par garīgu sasniegumu. Protams, ka parasti autors ir panācis iecerēto, ja viņam izdodas vēstīt par indivīdu, jo īpaši – par tādu, kas nav viņš pats. Romāns ir 19. gadsimta fenomens. Tolaik panākt šādu vēstījumu bija jo spoža uzvara. Šī uzdevuma radītās grūtības labi raksturo slavenās rindas romānā “Midlmārča”:

Mēs visi esam dzimuši morālā stulbumā, pasauli mēs uztveram par tesmeni, pie kura piezīsties mūsu varenajiem “es”. Doroteja jau agri sāka pret šo stulbumu cīnīties, taču pat viņai bija vieglāk iztēloties, ka viņa sevi ziedo Kasobona kungam un kļūst spēcīgāka un gudrāka viņa spēkā un gudrībā, nekā aptvert ar skaidrību, kas vairs nepiemīt pārdomām, bet sajūtai, kā ideja, kam atjaunots sajūtamā tiešums, kā priekšmetu cietība, – aptvert, ka arī viņam ir šāds “es” centrs, tāpēc gaismas un ēnas no viņa vienmēr kritīs citādi nekā no viņas.

Ja starp “Midlmārču” un “Gulaga arhipelāgu” ir kāda līdzība (es uzskatu, ka ir), Dorotejas apņēmību nodoties vīra iecerēm (šo pienākumu viņai aiztaupa Kasobona kunga nāve) var nedaudz ironiski salīdzināt ar apziņu, kas, pēc Solžeņicina domām, ir cietumā nonākuša cilvēka vienīgais glābiņš.

Cietumā jāienāk, nedrebot tās savas siltās dzīvības dēļ, no kuras tagad jāšķiras. Jau uz cietuma sliekšņa jāvar sev pateikt: tavai dzīvītei pienācis gals, varbūt par agru, tomēr nekas vairs nav grozāms. Es nekad vairs neatgriezīšos brīvībā. Man jāaiziet bojā – vai nu tūlīt, vai nedaudz vēlāk, kaut gan vēlāk būs grūtāk, tāpēc labāk jau agrāk. Man nekādas mantas vairs nav. Mani tuvinieki manās acīs jau miruši – un arī es viņu acīs. Mana miesa, sākot ar šodienu, man ir nevajadzīga, sveša. Tikai mans gars un sirdsapziņa paliek man dārga un nepieciešama.

Pirmais tiešās runas teikums lasītāja sirdij liek nodrebēt. Kas gan jāpiedzīvo, lai tā sacītu? Kā mierīgas dvēseles spēks var pastāvēt līdzās galīgai iznīcībai? Kā gan Skots, Vilsons un Bauerss, bezjēdzīga puteņa ieskauti, nāvei nolemti, rakstīja, spēdami būt tik stipri?

Iespējams, pastāv kāda līdzība starp Doroteju, kas sevi ziedoja vīra dēļ, Skotu, kurš sevi ziedoja vētras dēļ, un Solžeņicinu un miljoniem viņam līdzīgo, kuru dzīve bija jāziedo... kam? Tas, kā dēļ viņi sevi ziedoja, bija tikpat bezjēdzīgs kā putenis, tikpat bezpersonisks, gandrīz vai tajā nozīmē, ka tam bija pilnīgi vienalga, kas ir viņa upuri; tas pat nevarēja zināt, ka viņa upuri ir cilvēki. Tomēr tas bija arī kaut kas pilnīgi cilvēcisks, neatkarīgs no necilvēcīgajiem apstākļiem un neparedzamiem notikumiem, tas atradās cilvēka prātā. Cilvēku putenis – varbūt tā to varētu dēvēt. Un, ja šī baisā procesa vienā galā atrodas viena paša atsevišķa indivīda gars un sirdsapziņa, tas, ko viņš turpina saukt par savu, tad arī otrā galā atrodas atsevišķs gars, tāpat nošķirts no visa pārējā, cits gars nekā tas, kas ierasti veido realitāti. Un, ja ir kāda līdzība starp cilvēka garu, Staļinu, un viņa radīto cilvēku tuksnesi, tad varbūt ir lieki piebilst acīmredzamo, bet es to tomēr darīšu: pastāv milzu atšķirība starp garu, kas tiecas garu iznīcināt, un garu, kas dzīvo, lai to nepārtraukti atjaunotu.

Nekas no lasītā man 1967. gadā īsti nebija jaunums. Vai gan pastāvēja kāda būtiska atšķirība starp Solžeņicina rakstīto par Gulagu un visu, ko biju lasījis grāmatās par holokaustu? Bruno Betelheims darbā “Izglītotā sirds” rakstīja par Dahavu:

Cietumnieki, kuri ļāvās kā emocijām, tā arī veselajam saprātam, sajūtām un iespaidiem, tie, kuri nemitīgi apzinājās iekšējos pārdzīvojumus arī reizēs, kad viņiem nebija iespēju uz tiem jelkā reaģēt, izdzīvoja un sāka saprast, kādos apstākļos viņiem jādzīvo. Tāpat viņi saprata arī to, kas līdz tam nebija skaidrs: viņiem joprojām ir pēdējā, ja ne vērtīgākā no visām cilvēka brīvībām – brīvība pašiem izvēlēties savu attieksmi pret tābrīža apstākļiem. Cietumnieki, kuri to apzinājās, saprata, ka vienīgi tas, vai cilvēks saglabā brīvību pašam izvēlēties savu attieksmi pret ekstremālajiem apstākļiem, pat ja tos nebija nekādu iespēju ietekmēt, – vienīgi tas noteica atšķirību starp vēlmi saglabāt cilvēcību (un bieži vien arī dzīvību) un cilvēka nāves (vai varbūt fiziskās nāves) pieņemšanu.

Ja uzskatām, ka 20. gadsimta trīs lielākās psiholoģiskās katastrofas bija Pirmais pasaules karš, Hitlera koncentrācijas nometnes un Staļina gulags, mēs varētu gaidīt, ka abu diktatoru radītajos režīmos būs daudz līdzīgā. Jaunais gulagā noteikti nav Staļina aprīto vīriešu, sieviešu un bērnu skaits: arī spāņu gripa un autokatastrofas ir nogalējušas tikpat daudzus. Tāpat šie visi gadījumi atgādina: rītdiena ne vienmēr būs līdzīga šodienai. Lai gan visi zināja, kas notiek uz robežas, jūrā un Antarktikas plašumos, neviens nevarēja zināt, kas notiks pie Sommas upes. Nevienam nebija ne jausmas, ko varētu uzbūvēt Dahavā, un daudzi ilgi atteicās ticēt tam, kas notika Maskavā, nespēdami to saprast.

Katrs vismaz reizi mūžā pieredz krasas pārmaiņas, piemēram, tuvinieka nāvi. Taču saprast, ka pasaule mainījusies līdz nepazīšanai, ir pavisam kas cits.

Reiz apcietināto ebreju grupa strādāja kopā ar poļu cietumniekiem neebrejiem. SS uzraugam šķita, ka divi ebreji slinko, un viņš pavēlēja tiem iegulties grāvī. Tad viņš pasauca poļu cietumnieku Stšonsku un pavēlēja aprakt tos dzīvus. Stšonska, sastindzis šausmās, atteicās pavēli pildīt. Esesietis pārskaities paķēra lāpstu un sāka Stšonsku sist, tomēr viņš joprojām atteicās paklausīt. Tad esesietis pavēlēja ebrejiem izrāpties no grāvja, Stšonskam tajā iegulties pašam, bet ebrejiem – aprakt viņu. Nāves bailēs, cerēdami palikt dzīvi, tie sāka mest zemi grāvī – virsū savam cietuma biedram. Kad redzama bija vairs tikai Stšonskas galva, esesietis lika pārtraukt bēršanu un Stšonsku izrakt laukā. Kad viņš bija atkal uz kājām, ebrejiem no jauna pavēlēja gulties grāvī. Šoreiz pavēlei Stšonska paklausīja un sāka tiem mest virsū zemi – varbūt tāpēc, ka viņi bez ierunām bija gatavi aprakt Stšonsku, vai varbūt viņš cerēja, ka arī viņu dzīvību pēdējā brīdī pasaudzēs. Taču šoreiz pavēli neatsauca. Kad grāvis bija pilns, esesietis vēl kārtīgi nomīdīja uz upuriem sabērto zemi. Pēc piecām minūtēm viņš pasauca divus cietumniekus, lai tie ebrejus atrok. Viņi to arī drudžaini darīja, taču bija jau par vēlu.

Ja tādos apstākļos var rast jelkādas ticības vai cerības paliekas, tās, kā norāda gan Betelheims, gan Solžeņicins, meklējamas tikai un vienīgi katra paša dvēselē un sirdsapziņā. Bez šaubām, Skotam un viņa vīriem tās netrūka. Ne velti Skota dienasgrāmatas slavenie pēdējie vārdi ir: “Dieva dēļ, parūpējieties par mūsu ļaudīm.” Pat rakstīdams tranšejā, Vilfreds Ouens spēja domāt par Angliju. Uz 20. gadsimta sliekšņa novelē “Tumsas sirds” Džozefs Konrads pravietiski parādīja, kas var notikt brīdī, kad paļauties iespējams tikai uz indivīda dvēseli un sirdsapziņu, – kā tas notika ar Kurcu. Konrads Kurcu attēloja ne tikai kā cilvēku, kas nolēmis civilizēt Kongo džungļus, nosakot tajos pareizo ticību un lietu kārtību, viņš bija arī spēcīgs orators, kurš spētu vadīt jebkuru ekstrēmistu grupu, un tā arī notiek: vispirms Kurcs kļūst par ļaunu, slepkavīgu, taču, iespējams, Dievam līdzīgu mežoni, taču beigās morāle uzvar un viņš saprot, uz kādām šausmām ir spējīgs un kādas viņš jau paguvis izraisīt. Šķiet, ka šāda morāles uzvara vairāk bija vajadzīga pašam Konradam nekā viņa varonim Kurcam. Morālā visuma robežas Konradam nesniedzās tālāk par 1918. gadu, taču šajā visumā beigās atradās vieta tādam cilvēkam kā Kurcs.

Kad lasa tādus stāstus kā, piemēram, Betelheima rakstīto par apraktajiem, pirms komentēšanas jāietur klusuma pauze – gluži kā ieejot dievnamā vai kapsētā. Tās ir vietas, kur var runāt tikai no nezinātāja pozīcijas. Lai gan arī es rakstu no tādas, tomēr atļaušos apgalvot, ka atšķirības pastāv ne tikai starp Konrada iztēloto Kurca pasauli – kur vismaz iedomājama vardarbīga kārtība, par kuru domā, atsaucoties uz abstrakto jēdzienu “šausmas”, – un nacistu koncentrācijas nometni, kurā vienīgā iedomājamā kārtība balstījās uz plānajiem atsevišķa cilvēka sirds un prāta pamatiem, un tieši tur arī atšķiras ne vien šīs divas pasaules, bet arī šķietami līdzīgās pasaules, ko apraksta Betelheims un Solžeņicins.

Varētu teikt, ka Solžeņicina pasaulē saprātam atvēlēta lielākā daļa tās vietas, ko Betelheims piešķīris sirdsapziņai un saprātam. Ne tik vienkāršiem vārdiem, atšķirības starp Solžeņicina ieteikumu cietumā nokļuvušajiem un Betelheima aprakstītajiem apstākļiem, kas cilvēkam ļāvuši izdzīvot un saprast, jeb atšķirības starp krieviem un vāciešiem, lai arī tās daudz ko izskaidro, tomēr ir reducējamas līdz galvenajai atšķirībai starp divām pasaulēm: tikai vienā no tām vēl ir iedomājams kaut kāds cilvēciskais konteksts. Pat stāsts par dzīviem apraktajiem notiek puslīdz pazīstamā pasaulē, kurā valda naids, atriebība, nežēlība, bailes un sāpes. Par spriedumu atsaukšanu, aprakšanu un zemi mēs lasām, pilnībā tam noticēdami, pat nedaudz aizraudamies. Vienkāršāk sakot, absolūtā atšķirība starp abu rakstīto ir šāda: Betelheims runā par izdzīvošanu, bet Solžeņicins raksta, ka cietumā nokļuvušajam sev jāiestāsta, ka viņa dzīve ir beigusies.

Vai es apgalvoju, ka Solžeņicins nav pietiekami empātisks? Nebūt ne. Es tikai cenšos saprast, vai mans pieņēmums, ka viņš “Gulaga arhipelāgā” izteica ko pilnīgi jaunu, būtu pamatojams ar ko šādu:

Atlika ne visai sarežģītais dialogs ar Višinski pēc shēmas: – Vai tiesa, ka jebkura opozīcija pret Partiju ir cīņa pret Partiju? – Vispār jā. Faktiski jā. – Bet cīņa pret Partiju nevar nepāraugt karā pret Partiju? – Vadoties pēc loģikas, nevar. – Tātad ar opozicionāru pārliecību galu galā varētu izdarīt jebkuras riebeklības pret Partiju (slepkavot, spiegot, pārdot Dzimteni)? – Piedodiet, tas netika izdarīts. – Bet varēja tikt izdarīts? – Nu, teorētiski runājot... (teorētiski taču!) – Tomēr augstākās intereses, jūsuprāt, paliek Partijas intereses, vai ne? – Jā, protams, protams! – Tad paliek pavisam nelielas domstarpības: jāprecizē varbūtība, jebkādas turpmākas opozicionāras idejas atmaskošanas interesēs jāatzīst par izdarītu tas, kas tikai teorētiski varēja tikt izdarīts. Varēja taču? – Varēja… – Tad iespējamo vajag atzīt par īstenoto, tas arī viss. Neliela filozofiska modulācija.

Šajā gadījumā esošais rodams tikai prātā jeb prāta balsīs. Nekādi fakti jeb realitāte nemet ēnu pār šīs tīrās sarunas tiešumu un vienkāršību. Nav argumentu, cēloņsakarību, pamatojuma, satura. Ja jau par praktiski neiedomājamo var runāt kā par kaut ko esošu, tad arī esošo var uztvert kā kaut ko teorētisku. Abi prāti šeit varētu būt tikai koncepti spekulatīvās kārbiņās.

PSRS bija reāla. Slepkavības, meli, netaisnība un tās upuri bija reāli. Solžeņicins rakstīja patiesību. Par piemēru ņemdams šo sapnim līdzīgo sarunu, es nenoliedzu atšķirību starp sapni un realitāti. Es tikai apgalvoju, ka blāvā migla, kas apņem visus “Gulaga arhipelāgā” aprakstītos faktus, tēlus, analīzi un skaidrojumus, nāk no pasaules, kuru tik ļoti caurstrāvojusi ideoloģija, ka ar to gluži kā ar slimību neaplipināties var, tikai balstoties uz sirdsapziņu. “Gulaga arhipelāgā” ir skaidri nojaušams slogs, ko autora prātam uzkrāvis padomju režīma stulbums: gluži kā aptrakusi mēsluvabole šis režīms velk sev līdzi bezjēdzības kalnu, kas pieaug atkal un atkal, atkārtojoties tādām sarunām kā citētā. Neraugoties uz to, Solžeņicins tomēr centās aizstāvēt kādu mazumiņu saprāta. Nereti šis saprāts izpaudās ironijā. Savos tekstos viņš dod vārdu morālei un saprātam. Bet reizēm, lasot garākas rindkopas, kurās Solžeņicina ironija izpaužas, ieņemot sava pretinieka pozīciju un viņa balsī runājot muļķības, man šķiet, ka šis slogs – runāt ienaidnieka vārdā, pat ja ironiski – varēja arī būt viņam pārāk smags, ņemot vērā, kādas sekas tam varēja būt Staļina Krievijā.

Grāmatas asais, skarbais tonis nozīmē ne tikai, ka to uzņēmis cilvēks, kurš izmisumā cenšas saprast, vai viņam pietiks laika atbrīvoties no nepaceļamās nastas, ko viņam uzkrāvis liktenis. Tā runā – vismaz man tā šķiet – arī cilvēks, kurš saprot, ka viņa cilvēcīgums ir mazinājies, un kurš nemitīgi cenšas skaidroties, strīdēties, norādīt uz nepilnībām, vērsdams savu spožo prātu pret nepatieso un nepamatoto pozīciju, ko ieņēmuši tie, kuri tomēr kontrolē visu viņa pasauli.

Daudzās valstīs mūsdienās varētu taisīt karjeru, atmaskojot reklāmu idiotiskumu. Bet tagad iztēlosimies valsti, kuras sabiedriskā balss ir viena vienīga reklāma. Kā tādā pasaulē izdzīvot prātam? Un kas tajā būtu lielāks pienākums nekā iestāties par veselo saprātu? Iztēlosimies, ka pašķidro reklāmu vietā ir asinskāri uzsaukumi, – varbūt tad mēs spēsim saprast Solžeņicina prāta stipruma un drosmes patiesos apmērus. Un tomēr tā vienalga ir tikai vārdu pasaule, kurā apziņa dzīvo savu bīstamo dzīvi un ir pilnībā atkarīga vienīgi no savām spējām un apņēmības. Šajā sakarībā var atsaukties uz apgalvojumu, ka nacistu ideoloģijas zvērīgums sakņojas reālā vēsturiskā naidā pret Franciju. Turpretim attiecībā uz Staļina Krieviju jebkuri skaidrojumi ir tikpat kā pēdējais salmiņš, pie kura izmisīgi tveras slīcējs. Nav brīnums, ka pēc tāda izmisīgi tver arī Solžeņicins, – jo patiesība ir ja ne pirmā, tad noteikti pēdējā cilvēka aizsardzības līnija.

Mēs lietojam vārdus, piemēram, lai paustu domas, idejas, vēlmes, cerības un bailes. Tāpēc tie, kas cenšas aizstāvēt valsti, lietojot valodu, kuru atstājusi dzīvība un jēga, nespēs atrast vārdus realitātei, kur nu vēl tos paust. Staļina laikā krieviski bija grūti ne vien izteikt patiesību, bet pat to pazīt. Par to raksta Nadežda Mandelštama:

Vairumam neofītu vairs nebija nekādu vērtību, patiesības un likumu, izņemot tos, kas bija vajadzīgi tagad un kam ērtības labad varēja piekārt “šķiriskuma” birku. Kristīgo morāli, ieskaitot 5. bausli “tev nebūs nokaut”, nedomājot pasludināja par “buržuāzisku”. Visu norakstīja kā fikciju. Brīvība? Kur jūs to esat redzējuši? Tādas nav un nekad arī nav bijis! Tā kā māksla, un jo īpaši literatūra, vienīgi pilda savas šķiras pasūtījumu, tika pieņemts, ka rakstniekam apzināti un ar sapratni jāpāriet pie sava jaunā pasūtītāja... Daudzi vārdi, tādi kā “gods” vai “sirdsapziņa” un tamlīdzīgi, izzuda. Tā kā bija atrasta to diskreditēšanas recepte, diskreditēt tos nebija grūti.

Mandelštama apgalvo, ka gods ne vien nepastāvēja – tam krievu sarunvalodā vairs pat nebija vārda.

Solžeņicins, tāpat kā, šķiet, ikviens dzīvs cilvēks tolaik, apzinājās dvēseles un sirdsapziņas vērtību. Taču man “Gulaga arhipelāgā” nebijis un biedējošs šķiet tas, ka cilvēka – Solžeņicina – prāts, izmisīgi peldēdams milzīgajā padomju bezjēdzības jūrā, varētu arī noslīkt. Ja Dievs mūs soda, piepildīdams mūsu vēlmes, tad boļševiki, kas ticēja, ka jaunu nāciju var izdomāt, ir saņēmuši savu sodu. Viņiem gandrīz vai izdevās radīt nāciju, kurā pastāv vienīgi domas, bet domāšana, kam vajadzīgi dziļāki avoti par saprātu, iet bojā. Iespējams, kas līdzīgs ir noticis jau iepriekš. Varbūt pastāv kāda idilliska strūklaka, kas paaudzi pēc paaudzes izšļāc šādu iespēju? Vai var pienākt laiks, kad mūsu bagātības vairs nevarēs atjaunot vai apgūt no jauna? Tā es jautāju 1967. gadā, un tā es jautāju joprojām.

Šodien, 2022. gada 22. martā, iespējams, vajadzētu lasīt tieši Solžeņicinu, lai izprastu Putina domu gaitu par iebrukumu Ukrainā. Taču par to es šeit sīkāk nerunāšu. Tā vietā gribu komentēt Solžeņicina tekstu biežo salīdzināšanu ar Tolstoja darbiem.

Te rindkopa no “Annas Kareņinas” pirmajām lappusēm:

Stepanam Arkadjičam jautri iemirdzējās acis, un smaidot viņš nogrima domās. “Jā, tas bija jauki, ļoti jauki. Tur bija vēl daudz kas brīnišķīgs, bet vārdos tas nav izsakāms, un nomodā to pat domās nav iespējams iztēlot.” Pamanījis gaismas svītru, kas iespīdēja gar vilnas aizkara malu, viņš jautri nocēla kājas no dīvāna, sataustīja ar tām sievas šūdinātās, ar zeltainu safjānu apdarinātās rīta kurpes (dzimšanas dienas dāvana pagājušajā gadā) un pēc veca, deviņi gadi ilga paraduma nepieceldamies pastiepa roku uz to pusi, kur guļamistabā karājās rītasvārki. Un te viņš pēkšņi attapās, ka neguļ vis sievas guļamistabā, bet gan kabinetā, atcerējās, kāpēc tā gadījies, un smaids pazuda no viņa sejas, pierē ievilkās krunkas.¹

Bet šeit citāts no “Vēža palātas”:

Ne katram gadu pirms sudrabkāzām sieva ir tik mīļa, kā Pāvelam Nikolajevičam bija Kapa. Viņam tiešām nebija dzīvē bijis tuvāka cilvēka, ne ar vienu citu nebija tik labi priecāties par panākumiem un apsvērt nelaimi. Kapa bija uzticams draugs, ļoti sparīga un gudra sieviete (“Viņai ciempadome strādā!” Pāvels Nikolajevičs allaž lepojās draugu priekšā). Pāvels Nikolajevičs nekad neizjuta vēlmi viņu piekrāpt, un Kapa nekrāpa viņu. Nav tiesa, ka, sasniedzot augstāku stāvokli sabiedrībā, vīrs sāk kaunēties no savas jaunības dienu draudzenes.²

Starp abiem varoņiem, autoriem, romāniem un vēsturiskajiem periodiem, kuros tie sarakstīti, ir milzu atšķirības. Tomēr, manuprāt, Tolstoja neizdevušās laulības aprakstā ir vairāk realitātes nekā Solžeņicina rakstītajā par veiksmīgo kopdzīvi. Tas vairāk, nekā es vēlētos atzīt, varētu būt atšķirības dēļ starp Oblonski un Rusanovu, proti, Oblonskis savu vājību dēļ ir pievilcīgāks – lai gan es pats tā īsti nedomāju. Galu galā, vai Oblonskī pievilcīgs ir tieši cilvēciskais? Vai varbūt tā ir Tolstoja radītā pasaule, kurā iespējamas aprakstītās attiecības? Oblonskis ir l’homme moyen sensuel,vienkāršs jūtu cilvēks, un gandrīz katrā citētās rindkopas teikumā Oblonskis sasaistīts ar vidi, kurā viņš mīt. Acis neiemirdzas, bet upes ūdeņi gan. Zem gandrīz nepamanāmās metaforas slēpjas savienojumu tīkls; tie saista Oblonski ar dažādām dabas parādībām. Un ar šo rindkopu, kurā Oblonskis ir viens, vienatnē ar atmiņām par savu sapni, ieplūst dzīve. Taču, pat ja pieņem, ka citētais “Vēža palātas” teksts lielā mērā atrodas Rusanova galvā, tā ir mirusi, minimāla banālu spriedumu valoda, kurā savstarpēji savienotas domas un idejas.

Iespējams, tas, ko mēģinu pateikt, kļūs nedaudz skaidrāks, ja atgādināšu Solžeņicinam raksturīgu spēcīgu vietu no “Pirmā loka”:

– Viņi visu laiku saka, ka mums jāšķiras un ka man jāprecas no jauna. Tam neredz galu. Paskaties uz mani! Man ir trīsdesmit septiņi gadi. Pēc trim jau būšu večiņa. Pārnākusi mājās, es netaisu ēst. Es netīru istabu – man nepietiek spēka. Es iekrītu dīvānā un zvilnu kā suns. Lūdzu, dārgais, izdari kaut ko, lai tevi izlaistu laukā drīzāk! Tu taču esi tik gudrs – izdomā kaut ko! Glāb mani!

Neko no sacītā viņa nedomāja nopietni, taču viņas mērs bija pilns. Raudādama, trīcēdama viņa skūpstīja vīram roku, viņas galva noslīdēja uz cietā, šķībā galdiņa, uz kura šādas asaras līst ne pirmoreiz.

– Nomierinieties, – uzraugs kaunīgi sacīja, raudzīdamies pavērtajās durvīs.

Gerasimovičs sastinga. Neparastās gaudas skanēja pa visu gaiteni. Pulkvežleitnants drūmi stāvēja uz sliekšņa, paskatījās uz sievietes muguru un aizcirta durvis.

Lai arī noteikumi neaizliedza raudāt, tas noteikti būtu aizliegts, ja mēs ievērotu dvēseles likumus.³

Cik gan neparasti ir lasīt kaut ko tādu, kas izsaka ciešo mākslas un dzīves saistību. Ik reizi, kad lasu šo rindkopu, domāju par Nadeždas Mandelštamas patētisko gaušanos: “Visu dzīvi esmu nogulējusi!” Saistība starp Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”, kas ir daļa no viņa plašā mūsdienu Krievijas vēstures darba, un garo prozu, kura sākas ar “1914. gada augustu”, ir acīmredzami personiska un sarežģīta.

Es vienkārši vēlētos pievērst uzmanību tipiskajam un universālajam Nadjas asarās un veidam, kā viņas autors domās, lai arī dziļi aizkustināts par viņas lūgumu, komentē galdiņu un dvēseles noteikumus: viens no šiem komentāriem ir patētisks, otrs – ironisks. Tas man atgādina Čārlzu Dikensu, proti, cik maz Solžeņicina uzmanību piesaista padomju režīma bezjēdzīgā cietsirdība un stulbums, un tieši tādēļ viņa rūgtais izmisums ieskanas vēl skaļāk. Bet es netaisos viņu par to kritizēt. Galu galā, kas gan cits viņam atlika? Kā noprotu, viņš gribēja iedvest dzīvību pasaulē, kurā nebija dzīvības, pasaulē, kurā nav iespējams Lorensa iztēlotais “romāns kā spilgta dzīves grāmata”. Nav brīnums, ka sarežģītā, amorālā, dzīvīgā, dāsnā un vienaldzīgā Oblonska vietā ir nācis seklais un prastais zaglis Rusanovs, ka sociālo sakaru vietā, kuros Oblonskis dzīvo un kuru dēļ attīstās, Solžeņicina romānos pārsvarā tiek rādīts ciešs noteikumu režģis, kura spraugās atsevišķi indivīdi tad arī mēģina paslēpties: viņi, vajadzības spiesti, ir sevi samazinājuši. Ne man vienīgajam izskatās, ka Solžeņicins runāja un rakstīja kā paša sabiedrības upuris – spēcīgs, varens, taču tāpat upuris.

Pat varenākie Padomju Savienības pacienti nespēja izārstēties paši. Dziedināšana ir iespējama tikai cilvēcisku attiecību – savstarpējas cieņas attiecību – sabiedrībā. Pat spēcīgākās balsis vienatnē, nošķirtībā un izolētībā nespēja Krievijā šādu sabiedrību radīt. Cik gan ironiski un traģiski, ka tieši komunistu režīmā, ko Markss “Parīzes rokrakstos” raksturo kā “vispilnīgāko humānismu, kurā rodams galīgs risinājums gan dabas un cilvēka, gan atsevišķu indivīdu antagonismam”, tik efektīvi iznīcināja cilvēcisku kopienu un kopienu vispār. Tikai izlasījis Solžeņicinu un Mandelštamu, es sapratu, cik laimīgi bija agrīnā romantisma dzejnieki, dzīvodami sabiedrībā, kurā varēja ilgoties būt vienatnē ar savām narcisēm vai mirt kopā ar savām lakstīgalām. Viņiem nebija jādzīvo sabiedrībā, kurā nāktos piedzīvot, kā revolucionārās idejas par indivīda brīvību spēj miljoniem sieviešu un vīriešu aizsūtīt mirt vienatnē taigas plašumos, kur nav nedz narcišu, nedz lakstīgalu. Lai gan ārstēšana bija ārpus viņu iespējām, diagnozi noteikt viņi varēja.

Kādi lieliski krievu cilvēki, par spīti visām ciešanām, neticamā kārtā joprojām bija sastopami Staļina (un mūsdienās – Putina) valdīšanas laikā!

Vēl viena vieta no Nadeždas Mandelštamas:

Iztēloties vien, ka arī mums varēja būt parasta ģimenes dzīve ar salauztām sirdīm, skandāliem un šķiršanos! Ir taču pasaulē tādi neprāši, kuri nezina, ka tieši tāda arī ir normāla cilvēka dzīve un ka pēc tādas vajadzētu tiekties visiem dvēseles spēkiem. Ko tikai neatdosi par tādu drāmu!

Drīz būs pagājuši 30 gadi kopš manas sievas nāves. Mums bija iespēja pieredzēt to, ko Nadežda Mandelštama, šī cēlā dvēsele, nepieredzēja, – dzīvi ar parastiem sirdēstiem. Tāpēc Nadeždai Mandelštamai bija pilnīga taisnība, ka laulības – institūta, ne ceremonijas – izzušana var atņemt gandrīz vai visu, kas cilvēka dzīvei spēj piešķirt jel kādu jēgu.