Melno filozofu sazvērestība

– Kad Krievijā būs “Maidans”?

– Krievijā Maidans jau bija…

Mēs esam pieraduši uz Putinu raudzīties kā uz reakcionāru, kas Krievijā konsekventi veic daudzas kontrrevolucionāras reformas, kuru mērķis ir pilnīga Gorbačova–Jeļcina politiskā mantojuma un savā ziņā pat Ļeņina un Pētera I mantojuma iznīdēšana. Līdz 2022. gada februārim šāds viedoklis principā bija attaisnots un ikdienas prakses apstiprināts. Taču liekas, ka mēs visi raudzījāmies nepietiekami dziļi un, iespējams, tāpēc neievērojām galveno: savas ilgās valdīšanas laikā Putins no kontrrevolucionāra ir pārvērties par revolucionāru. Tikai viņa revolūcija izrādījusies pavisam cita nekā tā, par kuru sapņoja liberālā inteliģence.

Var būt, ka par revolucionāru viņš kļuva neviļus. Varbūt pat pret savu gribu. Tagad tam nav lielas nozīmes. Svarīgi ir tas, ka grandiozo Krievijas pārveidi (pilnīgo pārformēšanu), ko viņš veica laikā no 2019. līdz 2022. gadam, kontrrevolūcijas kategorijās adekvāti aprakstīt nevar. Šī nav, kā šķiet pirmajā mirklī, vecā atjaunošana; tā ir reāls mēģinājums radīt kaut ko pilnīgi jaunu, kas sevi tikai stilizē kā veco. Jau saskatīt šo jauno ir grūts uzdevums. Izskaidrot to ir gandrīz neiespējami. Nav izslēgts, ka Putinam Krievijas vēsturē tiešām atvēlēta īpaša vieta – pēdējā boļševika vieta.

Boļševisms un nacionālisms

Pastāv viedoklis, ka boļševisms ir krievu nacionālismam pretēja pozīcija. Un ko gan citu lai saka par kustību, kuras viens no neaizmirstamākajiem saukļiem ceļā uz varu bija aicinājums uz savas valsts sakāvi karā un imperiālistiskā kara pārvēršanu par pilsoņkaru. Turklāt savu zīmolu krievu boļševisms jau no paša sākuma virzīja kā internacionālu: sak, mēs te raujamies nevis Krievijas un krievu, bet visas “cilvēces kopdzīves” labā.

Tomēr patiesībā krievu boļševisms gan pēc izcelsmes, gan politiskā satura nekad nav bijis nekas cits kā radikāls krievu nacionālisma paveids. Tas nekad nav bijis nekāds noslēpums tiem, kam bija tā apšaubāmā laime klātienē vērot tā dzimšanu (piemēram, Berdjajevam un citiem krājuma “Vehi”¹ autoriem).

Izaudzis no narodņicisma kustības dzīlēm un pārmalis sevī gan krievu rietumniecismu, gan krievu slavofilismu, boļševisms kļuva par “aktīvo nacionālismu”, kura mērķis bija ne tik daudz saglabāt tradicionālos pamatus, cik tos graut attīstības interesēs. Šajā ziņā par pašu pirmo krievu boļševiku varētu uzskatīt Pēteri I, ne velti viņam vienmēr bijusi atvēlēta goda vieta boļševistiskajā Krievijas vēstures koncepcijā. Boļševisma slēptā nacionālistiskā daba, tik tikko manāma Ļeņina laikā, kļuva dominējoša un atklāta Staļina laikā un faktiski bija vienīgā visu turpmāko vadoņu laikā, kad, izņemot “pliku nacionālismu”, nedaudz piepūderētu ar komunistisko retoriku, nekas specifisks krievu boļševismā vairs nebija palicis. Der atzīmēt, ka to ļaužu, kuri devuši vislielāko ieguldījumu boļševisma pārformēšanā par nacionālboļševismu, etniskajai piederībai nekad nav bijis principiālas nozīmes. Kā trāpīgi atzīmēja Ļeņins, reaģējot uz Dzeržinska un Staļina “turbonacionālismu”, pārkrievojušies citu tautu pārstāvji partijā vienmēr ir izcēlušies ar īpašu noslieci uz lielkrievu šovinismu.

Iepriekšminētajam nevajadzētu izsaukt īpašus iebildumus, ciktāl tēzi, ka krievu boļševisms nav nekas vairāk kā perversa nacionālās idejas forma, nu jau vairāk nekā 100 gadus attīstījusi krievu filozofiskā doma, un es šeit nepievienoju neko principiāli jaunu tam, ko jau pateikuši pagājušā gadsimta dižie prāti. Grūtības rodas, izvērtējot to, kas noticis nesen, pēc PSRS sabrukuma. Te nāksies līst līdumu, jo maz ir to, kurus interesējis boļševisma liktenis šajā periodā.

Pastāv viedoklis, ka līdz ar PSRS sabrukumu boļševisms vispār izbeidzies un tēma ir pati sevi izsmēlusi. Manuprāt, šāds viedoklis ir dziļi maldīgs.

Līdz ar PSRS sabrukumu boļševisms nepazuda, bet pārvērtās par savdabīgu un ārkārtīgi nestabilu “ideoloģisko izotopu”, kas tūdaļ sāka strauji sairt dīvainos “pussabrukšanas produktos”.

Daudzi no tiem (piemēram, mūsdienās dominējošā nacionālboļševisma versija) izrādījās daudz toksiskāki par sākotnējo “vīrusa celmu”. Tomēr toksiskuma atšķirības pat starp jaunajiem “celmiem” izrādījās visai nozīmīgas.

Divi krievu nacionālisma vīrusa celmi

Precizitātes labad jāteic, ka boļševisms aizlūza un līdz ar to sāka sadalīties sastāvdaļās vēl ilgi pirms PSRS sabrukuma – Brežņeva stagnācijas “zelta laikmetā”. Uz to brīdi boļševisms jau bija ne tikai deģenerējies par garlaicīgu, bezjēdzīgu dogmu, līdzīgu kādreizējai “patvaldība–pareizticība–tautiskums”, bet faktiski sadalījies divās krievu nacionālisma versijās, no kurām vienai bija lemts vēlāk uzvarēt, bet otrai – “noiet pagrīdē”.

Pirmā versija ņēma par pamatu “padomju cilvēku” un aprakstīja politisko modeli, kas laika gaitā varēja izvērsties par modernu nācijvalsti, būvētu ap pilsoniskumu kā centrālo politisko institūtu. Šīs, uz nākotni – proti, uz “padomju impērijas” pārveidi par nacionālu, tiesisku valsti, kuras pamatā būtu krievu politiskā nācija, – orientētās krievu nacionālisma versijas apoloģēti bija kompartijas reformatori.

Otrā versija ņēma par pamatu “krievu cilvēku” un aprakstīja politisko modeli, kas varēja izvērsties tikai par jaunu totalitāru valsti, kuras pamatā šķiras pārākuma teorijas vietā būtu nacionālā pārākuma teorija. Šo krievu nacionālisma versiju, vērstu tālā pagātnē, attīstīja kompartijas konservatori un pirmām kārtām – t.s. “krievu partijas” pārstāvji PSKP Centrālajā komitejā. Viņus atbalstīja nozīmīga daļa partijai pietuvinātās radošās inteliģences (t.s. rakstnieki sādžinieki² un citi).

Interesanti, ka līdzīga sašķelšanās bija vērojama arī disidentu, respektīvi, antikomunistiskajā vidē. Arī tajā skaidri iezīmējās divi spārni – Saharova spārns, kas priekšplānā izvirzīja pilsoniskumu, un Solžeņicina spārns, kas izvirzīja krieviskumu. Idejiskā saikne, kas izsekojama starp moderno nacionālboļševismu un staļinismu vienā maisā ar Solžeņicina filozofiju, nav neizdevies vēstures joks, bet ir gluži likumsakarīga.

Jeļcina revolūcija

Mēs esam pieraduši Gorbačovu un Jeļcinu uztvert kā vienas liberālās medaļas divas puses. Konfliktu starp viņiem parasti reducē līdz banālai cīņai par varu starp diviem cilvēkiem, kuri pēc būtības ir ja ne politiski domubiedri, tad noteikti ne ideoloģiski pretinieki. Labākajā gadījumā viņi runā par dažādu pieeju transformācijas metodēm un tempiem, dziļi dvēselē joprojām uzturēdami personīgo konfliktu kā īsto pretstāves cēloni. Taču jāskatās nevis uz personībām, bet gan uz tiem politiskajiem un vēsturiskajiem spēkiem, kuru avangardā viņi apzināti, bet biežāk gan neapzināti nonāca.

Gorbačovs iemiesoja maigo un trauslo “padomju nacionālismu”, kas labvēlīgas attīstības gadījumā varētu virzīt padomju impērijas pārveidi par nacionālu, mēreni demokrātisku un daļēji tiesisku postpadomju valsti, turpretī Jeļcins kļuva par tā rupjā un nekaunīgā “krievu nacionālisma” iemiesojumu, kas atgrieza impēriju atpakaļ pirmspadomju formās. No šodienas pieredzes augstumiem viņu konflikts atklājas kā nebūt ne personisks, bet gan būtisks, tas atspoguļoja divu krievu boļševisma mutācijas rezultātā radušos krievu nacionālisma vīrusa celmu cīņu un līdz ar to divu principiāli atšķirīgu Krievijas sabiedrības un valsts attīstības scenāriju konkurenci.

Jeļcins bija nevis radikālāks Gorbačova turpinājums, bet gan radikāls viņa noliegums.

1991. gada apvērsuma rezultātā nomainījās nevis personālijas pie varas, bet gan galvenā politiskā paradigma. Izvēle tika izdarīta nevis par labu krievu nācijas-valsts būvniecībai uz gaudenās, tomēr visai reālās padomju pilsoniskuma platformas, bet par labu krievu nacionālās valsts veidošanai uz tradicionālās agresīvās impēriskās platformas. Garāmejot piebildīšu, ka galvenais tā dēvētās Krievijas neatkarības virzītājspēks bija komunistiski patriotiskais bloks Jeļcina Augstākajā padomē, taču tas nav svarīgākais.

Visa tā sauktā reformatoru komanda bija piesātināta nevis ar pilsoniskumu, bet gan ar skaidri izteiktu impērisko apziņu.

Acīmredzot nebija nejauša tā epizode, ko pirms daudziem gadiem atcerējās Illarionovs, kad reformu perioda saspringtākajās dienās Gaidars, kurš cenu liberalizāciju skaidroja kā galēju nepieciešamību, piešķīra simtiem miljonu dolāru militārās bāzes uzturēšanai Kubā (starp citu, Putins to likvidēja uzreiz pēc nākšanas pie varas).

Krievijas liktenis tika izlemts tieši tad, kad notika šī paradigmas maiņa un tika apglabāts “padomju projekts”.

Pretēji izplatītam viedoklim, lūžņos to norakstīja nevis Gorbačovs (kurš mēģināja tam iezīmēt turpinājumu), bet gan Jeļcins, kurš iestūrēja valsti vecajā, izrūsējušajā sliežu ceļā. Tam, ka pēc inerces kādu laiku pie vagonu logiem vēl jautri plivinājās aizkariņi ar demokrātisku musturi, vairs nebija principiālas nozīmes. Vilciens ripoja nevis turp, kurp gribēja mašīnists (pieļaujot, ka viņa galvā GPS rādīja kādu citu maršrutu), bet gan turp, kurp veda sliedes. Nekas no tā, kas notika vēlāk, neko vairs nevarēja novērst.

Putins tagad tikai pabeidz Jeļcina laikā iesākto, bet dara to radoši, ar savu ieceri, pienesot lielu pievienoto vērtību.

Putina turpinājums

Putina evolūcija no kontrrevolucionāra, kāds viņš bija līdz šī gadsimta otrās desmitgades beigām, līdz revolucionāram, par kādu viņš kļuva trešās desmitgades sākumā, ir viens no izšķirīgajiem momentiem nesenajā Krievijas politiskajā vēsturē, ko izprot tikai daži. Putins – tas nav vienkārši kāds, lai arī ļoti nozīmīgs, vecās realitātes fragments, kurš visiem spēkiem cenšas atjaunot sev apkārt reiz izmētāto PSRS puzli (ļoti izplatīts priekšstats par viņu), bet gan jaunas, agrāk nebijušas realitātes radītājs, un ar šo realitāti nāksies dzīvot arī pēc tam, kad Putins aizies.

Putina pretinieki nekad nav skopojušies ar epitetiem un metaforām par viņu. Viņu acīs viņš secīgi pabijis Brežņeva, Andropova, Staļina un Dievs vien zina kā vēl ādā – dilstošā secībā. Viņam tiek piedēvēts īsteni dēmonisks krievu Frankenšteina spēks, kas ļāvis viņam vienam izraut Krieviju no “pareizā”, “normālā” vēstures ritējuma un piespiest to plūst atpakaļgaitā pa mākslīgu gultni, kas izrakta atbilstoši viņa kā bijušā VDK virsnieka neizprotamās dvēseles kaprīzēm.

Taču to, kas šodien notiek Krievijā, nevar reducēt ne uz Putinu personiskā kvalitātē, ne pat uz “kolektīvo Putinu” – visu viņa no padibenēm pacelto un par valdošo šķiru izveidoto Krievijas sabiedrības virsotni. Mums ir darīšana ar īstu masu kustību, kurā iesaistīti visi sabiedrības slāņi un kura aptver desmitus miljonu. Tā ir visnotaļ salīdzināma ar to “dzelzs straumi”, kas vēlās pāri Krievijai pirms gadsimta, un acīmredzot tai būs līdzīga mēroga sekas Krievijas liktenī.

Šī ir ļoti dziļa revolūcija, kas atstās pēdas praktiski katrā galvā, un neviena no šīm galvām nekad vairs neatgriezīsies stāvoklī, kādā tā bija iepriekš. Viss, kas tiks darīts vēlāk, jau tiks darīts uz šīs – Putina revolūcijas radītās – platformas. Pat putinisma noliegšana tagad paradoksālā kārtā atspersies no putinisma. Tā ir mutācija, kas tiks iekodēta tautas DNS, un ar to šai tautai tagad nāksies dzīvot.

Putina revolūcija ir līdzīga Irānas revolūcijai. Tā ir pusreliģiozu fanātiķu tumšzintnieku revolūcija.

Glābjot savu varu, Putins ir atmodinājis spēku, ar kuru pats nespēj tikt galā. Viņš kļuvis par fāzes pārejas izraisītāju, bet pašu šo pāreju īsteno citi. Tagad Putins lielā mērā ir šo viņa pamodināto spēku ķīlnieks, lai gan viņam pašam un apkārtējiem šķiet, ka viņš joprojām stūrē Krieviju un vēstures gaitu.

Putins ir restartējis Krieviju, atverot slūžu aizbīdni. Pavērtajā spraugā gāžas iekšā kustība, kurai viņš ir drīzāk aizsegs, nevis īsts līderis. Šai straumei ir divas sastāvdaļas, divi gravitācijas centri.

Digitālie boļševiki

Mēs esam pieraduši pie ciešās Putina savienības ar sargājošajām, konservatīvajām elitēm, kuru politisko tieksmju galējā robeža ir “turēt un nelaist”³. Atliek tikai par to iedomāties, un mūsu acu priekšā jau parādās vēstures slāņus caururbjošais, visiem tās laikiem tīkamais Pobedonosceva–Patruševa tēls, savus pūces spārnus pāri Krievijai plezdams. Bet izrādījās, ka drošībniekiem sargātājiem proputiniskajā elitē ir cienīgi konkurenti. Tie nebija ne naudas maisi no Rubļovkas, ne Sanktpēterburgas bandīti (kā vieni, tā otri no reālās varas faktiski tika izspiesti), bet gan aparāta “baltās apkaklītes”, valsts kalpotāji, “pelēkās peles” – samērā jauni, ambiciozi tehnokrāti, stiprās varas apoloģēti, kuri cerības saistīja ar varu kā sviru, kas ļaus viņiem apgriezt otrādi ne vien Krieviju, bet visu pasauli. Viņiem ar saglabāšanu bija par maz: viņiem vajadzēja mainīt.

Daudzi to, ka radās šī visgudro snobu kasta, kuras pārstāvji ar vienu kāju balstās PSRS, ar otru – Ķīnā, ko uzskata par piemēru tam, “kā viss varēja būt labi, ja Gorbijam būtu pauti”, uzlūko kā vēsturisku negadījumu. Patiesībā tā ir tikai krievu boļševisma “aparātbirokrātiskais” destilāts, šī boļševisma, tā teikt, sausais atlikums, tas, kas pēc 100 gadiem palicis pāri no kādreiz spēcīgās idejiskās un sociālās kustības. Pat šīs kohortas ciltsraksti ir adekvāti: lielā mērā tajā pārstāvēti padomju administratīvās elites pēdējās paaudzes mantinieki, veco boļševiku mazbērni un pat mazmazbērni.

Mantinieki atšķirībā no saviem niknajiem, bet neaptēstajiem “senčiem” izrādījās diezgan stipri, kaut arī tikai virspusīgi eiropeizēti. Viņi ir “iestādīti” uz “progresīviem” pārvaldības algoritmiem, sistēmu analīzi, digitālajām tehnoloģijām, big data un citu “politisko mehāniku”, kura viņiem aizstāj reālās politikas dialektiku. Taču panākumus šie “politiskie klusie darītāji” guva, ne pateicoties gatavībai izmantot modernās tehnoloģijas. Valsts politiskās dzīves virspusē viņus iznesa tas, ka viņi visi bija pārliecināti nacionālisti un stiprās varas apoloģēti, kam pie tam bija bagāta iztēle, kādas trūka drošībniekiem.

Aparātisti⁴ no Maskavas Vecā laukuma⁵ spēja dot Putinam to, ko 20 gadu laikā nebija spējis dzemdēt “kolektīvais Patruševs”, – perspektīvu nacionālo ideju. Par šādu ideju kļuva vardarbība kā kontroles metode un pašsaglabāšanās veids. Taču jaunā “krievu pasaule” veidojās nevis ap primitīvu dūri, kā daudzi gaidīja, bet ap smalki uzmeistarotu nacionālistisku ideju, kas kļuva par Putina revolūcijas aizdaru. Lai ideja uzplauktu un nestu augļus, tā bija jāiestāda piemērotā augsnē. Izrādījās, ka Krievijā augsne šādām idejām bija krietni mēslota.

Nacionālistiskais komposts

Principā viss varēja notikt jau daudz agrāk. Gan par suverenitāti, gan par daudzpolāro pasauli un pat par Maidanu viss bija diezgan skaidri pateikts. Tūkstošiem aparātistu Kremlī un Kremļa tuvumā darināja audeklu krievu nacionālboļševisma reinkarnācijai.

Kruzuļoti krāsoja Surkovs,

akadēmiski smalki retušēja Karaganovs,

metodiski ēnoja Kirijenko.

Bet, kā teiktu Lope de Vega, “tas viss bija ir gudri, ir muļķīgi”. Bet galvenais – pliekani, bez sāls un pipariem. Vajadzēja kādu, kurš pateiktu: “Mahmud, svilini!”⁶

Tajā pašā laikā gluži līdzās Kremlim postpadomju pagrīdē nīka “konkurējošās firmas”, tā teikt, “atraidīto padomju dzimtu” mantinieki, kuri neiederējās jaunajā laikmetā vai bija nogulējuši pīrāga dalīšanu. Kā tik tur nebija: vēl Brežņeva laikā nesaprastie gumiļovieši, Gorbačova pieviltie metodologi, eksotiskie, bet pilnīgi autentiskie krievu fašisti, sevi par politiski visgodīgākajiem prezentējošie ļimonovieši, nosūbējušie, līdz galam nepiežmiegtie staļinisti, pusgadsimtu gaidījuši savu laimes stundu, un cita politiskā draza.

Tramdīti un dažkārt žmiegti, viņi bija spiesti ideoloģiski pāroties savā starpā, radot baisas paradoksālas ideologēmas, piemēram, “pareizticīgo čekismu”.

Uz degradējošās, zem savas korupcijas svara brūkošās valsts fona šis baigais ideoloģiskais mistrs aktīvi vairojās, pie tam nepārtraukti mutējot. Kopumā nav nekā pārsteidzoša, ka, nācijas saprātam snaužot, dzimst ideoloģiski briesmekļi: daba necieš tukšumu. Līdz gadsimta otrās desmitgades sākumam viss šis panoptikums, ko gandrīz neviens neuztvēra nopietni, izveidojās par ko līdzīgu katakombu baznīcai. Pārliecībā kvēli un apsēsti šīs draudzes locekļi savu ticības apliecību lipināja no staļinisma, eiraziātisma, agrīnā Eiropas fašisma, vēlīnā Eiropas postmodernisma atlūzām un citiem vēstures mēslainē uzlasītiem svešas un pagātnē ļoti vētrainas intelektuālās darbības atkritumiem. Jau gadsimta pirmās desmitgades vidū šī dīvainā sabiedrība bija noformējusies kā sīku totalitāru sektu konglomerāts, kurā tika sludinātas ārēji dažādas, bet iekšēji savstarpēji saistītas nacionālboļševistiskas ievirzes ķecerības. Tajās bija maz jēgas, toties daudz jutekliskuma. Un tas bija šo mācību galvenais spēks.

Šo “nacionālo kompostu” pamanīja un nolēma likt lietā Krievijas deep state⁷, kad to piespieda pie sienas draudošie “sadusmoto pilsētnieku” nemieri, kuru dalībniekus bija iedvesmojusi Medvedeva paredzamā iesēšanās Kremļa tronī. Tā no “garlaicīgo aparātistu” un “apsēsto plānprātiņu” savienības dzima pirmā 21. gadsimta Krievijas revolūcija.

Nē, viņš nav Staļins. Viņš ir cits

Daudz prāta nevajag, lai pamanītu, ka Putins un viņa komanda sevi stilizē pēc Staļina parauga. Principā tas ir saprotams: pēc kura gan cita? Pirms 10 gadiem laikraksta Новая газета lappusēs, ievadot rakstu ciklu par jauno krievu totalitārismu, es rakstīju, ka Putinam, ja viņš grib saglabāt varu, jākļūst par Staļinu.⁸ No šodienas pieredzes perspektīvas, ar šo rakstu noslēdzot savu “reportāžu ar cilpu kaklā” ciklu par postkomunistiskās Krievijas likteni, varu konstatēt, ka Putins savu uzdevumu ir izpildījis ar uzviju. Viņš ir kļuvis par jauno Ļeņinu. Tāds nu ir tas Krievijas 21. gadsimta Ļeņins – īsti pēc Hēgeļa mācības, tieši tāds, kāds vajadzīgs otrajam vēstures mēģinājumam…

Staļins bija klasisks pēcrevolūcijas diktators, kurš ievirzīja revolūciju gultnē un atklāja tās patieso vēsturisko nozīmi. Ar viņa rokām revolūcija aprija savus bērnus. Savā ziņā viņa parādīšanās pie revolūcijas apvāršņa ir klasisks scenārijs, kas adaptēts vietējai specifikai. Putins virzījās pa šo kursu gandrīz divus savas valdīšanas gadu desmitus, paliekot savā pasaules redzējumā konservatīvs, voluntārs autokrāts. Taču ap 2020. gadu kļuva skaidrs, ka vēsturiskie apstākļi dzen varu stūrī. Vēstures loģika nepielūdzami mudināja: ir laiks! Staļins līdzīgā situācijā nomira, nepaguvis sarīkot iekšējo apvērsumu, kam vajadzēja kārtējo reizi apglabāt visus viņa cīņu biedrus. Putinam izdevās noturēt varu, pārkāpjot sarkano līniju: viņš negaidīja revolūciju atnākam, bet gan organizēja to pats. Taču tā izrādījās pavisam cita revolūcija nekā tā, par kādu sapņoja progresīvā sabiedrība.

Tomēr Putins negāja gluži tradicionālo revolucionāra ceļu: revolūciju viņš nevis sarīkoja, bet drīzāk ietirgoja. Ļeņins, Ataturks un pat Hitlers galvenokārt bija vizionāri, kuri uzstājās ar manifestiem, kas koncentrētā veidā pauda slēptās masu tieksmes, bet Putins nekad nav bijis nekāds vizionārs. Viņš bija labs “klausītājs”⁹, kurš juta, kāds vējš masās pūš (šajā ziņā viņš tomēr bija tuvāk Staļinam), bet nekas vairāk. Ideoloģiju revolūcijai viņam nācās piepirkt ideju tirgū. Putins kļuva par saistošo posmu starp garlaicīgajiem aparātistiem-konceptuālistiem un nacionālboļševistiskās pagrīdes lauka komandieru pasionaritāti (nākotnes vēsturnieki vēl ilgi strīdēsies par to, kurš bija tas Rasputins, kas sasauca pie Putina visus šos jodus). Taču galu galā viņš dabūja savās rokās politisko Molotova kokteili.

Divkodolu revolūcija

Šī jaunā pasaule radās, savienojot racionālo, vairāk nacionālistisko nekā boļševistisko Kremļa ideoloģiju ar iracionālo, vairāk boļševistisko nekā nacionālistisko “Piekremļa” ideoloģiju. Putins spēja kļūt par tiltu, kas savienoja abus dekadentā nacionālboļševisma krastus – aparātistus un dumpiniekus (pasionārus), tādējādi iedvešot dzīvību neauglīgajās Surkova–Volodina shēmās.

Jaunās “krievu pasaules” stabilitāte tagad balstās šo divu pamatu – elites racionālisma un kontrelites iracionālisma – apvienojumā. Tas ir divkodolu politiskais procesors, kurā intelektuālais un emocionālais dzinējs darbojas atsevišķi. Startā šī ierīce demonstrēja fantastisku sniegumu, taču darbības laikā tā nav īpaši uzticama.

Intelektuāli emocionālais duālisms ir gan galvenā Putina revolūcijas intonācija, gan tās Ahilleja papēdis. Savu pasionaritāti šī revolūcija paņēma līzingā no apsēstajiem. Problēma tāda, ka viņus ir viegli izmantot, bet grūti vadīt. Mašīnu bez bremzēm var aizdzīt, bet ir grūti ar to nokļūt galamērķī.

Sistēma ir efektīva, kamēr abi tās kodoli darbojas saskaņoti. Tiklīdz tie sāks kustēties katrs par sevi, tā procesors sāks gļukot. Dziļš iekšējais konflikts starp Kremli un “Piekremli” sakņojas pašā Putina revolūcijas būtībā. Un tas ir saistīts pirmām kārtām ar attieksmi pret vardarbību. Kremlim vardarbība pat tās galējās izpausmēs, tai skaitā militārajās, ir instruments. Pirmkārt jau varas noturēšanas instruments. “Piekremlim” vardarbība ir pašmērķis.

Šī ir cīņa par “krievu pasauli” planētas mērogā, cīņa par pasaules kundzību, par “Trešo Romu” un visu pārējo, kas izklausās tikpat jēgpilns. Kremlim ir ierobežotājs – draudi varas saglabāšanai. “Piekremlim” nekādu ierobežojumu nav. Kamēr vardarbības visums paplašinās, tiem abiem kopā ir labi, lai gan tie rejas par tempiem un apjomiem. Bet, tiklīdz Kremlis sāks “bremzēt”, abu ceļi šķirsies.

Boļševisma vēstures beigas

Kā tas viss beigsies un vai vispār beigsies?

Nekas nenotiks, iekams Krievija nenonāks pie bezdibeņa malas.

Tajā brīdī, kad būs jāizdara izvēle – sakāve vai kodoltrieciens –, mēs ieraudzīsim divas figūras, kuras izmisīgi cīnīsies uz šī bezdibeņa malas (varbūt tas būs džudo). Diemžēl Šerloka Holmsa tur nebūs, būs tikai Moriartijs 1 un Moriartijs 2. Viens mēģinās aizrāpot tālāk no kraujas, otrs mēģinās mesties lejā, paraujot kolēģi sev līdzi.

Protams, Kremlim vienmēr ir iespēja likvidēt partneri, pirms abi sasnieguši bezdibeņa malu, paziņojot, ka “Bolivārs divus nepanesīs”¹⁰. To var izdarīt. Nelaime tāda, ka šajā gadījumā ir ļoti grūti paredzēt masu uzvedību: saikni ar tām nodrošina tieši apsēsto pasionaritāte, nevis intelektuāli piesātināti raksti un saturīgas uzstāšanās. Un paši apsēstie diezin vai mierīgi gaidīs, līdz tiks nosūtīti uz tikšanos ar pirmo Donbasa atbrīvotāju ešelonu (Givi, Motorolu un kompāniju). Ir liela varbūtība, ka viņi sāks pirmie, kas gan, tāpat kā šahā, negarantē uzvaru. Šo divu spēku šķiršanās arī būs beigu sākuma signāls.

Mūs, visticamāk, gaida nopietns pilsoniskais konflikts ar terora elementiem, taču tas risināsies kā paātrinātā kinolentē. Protams, pastāv zināma iespēja, ka šī revolūcija tiks iesaldēta un Krievija pārvērtīsies par “Putina civilizāciju”, bet šāda iespēja ir ārkārtīgi maza. 1953. gada apvērsuma apstākļi, kas iesaldēja pirmo boļševiku revolūciju un ļāva dzimt “padomju civilizācijai”, tomēr bija unikāli un balstījās uz pamatiem, kuros Ļeņins bija ielicis kolektīvās vadības principu, kāds tagad vairs nepastāv.

Tā ka – laipni lūdzam kazino, kur spēlē “krievu ruleti”! Kā jau bieži vēsturē gadījies, viss atrisināsies tikai tajā brīdī, kad revolveris ar kodolpatronu būs pie deniņiem. Bet tas, kurš domā, ka variantu nav, ļoti maldās. To ir daudz (ne mazāk kā ložu kameru revolvera cilindrā), un īstā spēle (kaut arī nāvējoša) tikai sākas. Putinam ir lemts kļūt par simbolu vai nu vēstures beigām vispār, vai Krievijas boļševisma vēstures beigām. Kopumā pasaules izredzes nav tās sliktākās, bet ceļš uz bezdibeņa malu būs jānostaigā līdz pēdējam solim.

Новая рассказ-газета, 2022. gada oktobrī