Lasīšanas plāns mūža garumā

Gribu jums pastāstīt, kā esmu sevi izglītojis, lasot grāmatas. Darīšu to divos piegājienos.

Pirmajā daļā aprakstīšu paņēmienus, kas manā gadījumā izrādījušies veiksmīgi. Otrajā pastāstīšu par kļūdām, kuras esmu pieļāvis, arī – ko es darītu citādi, ja tagad ķertos pie tā vēlreiz.

Taču man jūs uzreiz jābrīdina.

Lūk, par ko: šos padomus un paņēmienus es nebūt neiesaku katram. Mana pieeja bija ekstrēma, un tās pamatā bija kaislīga vēlēšanās attīstīt prātu un paplašināt izpratni par pasauli. Es gāju daudz tālāk par saprātīgu centību, gandrīz kā augsta līmeņa sportists, kurš trenējas kādām sacensībām ar sevišķi sīvu konkurenci. Tieši tāpēc es to līdz šim ne reizi neesmu publiski apspriedis runā vai rakstos, lai gan šī lasīšanas stratēģija ir būtiska manas dzīves daļa nu jau desmitiem gadu. Varētu pat sacīt, ka mans mūža lasīšanas plāns bijis kaut kas līdzīgs ekstrēmam sporta veidam, tikai bez fiziskas piepūles. Nē, es paliku sēžam savā ērtajā krēslā. Labi, tas izklausās absurdi. Taču, runājot par disciplīnu, konsekvenci un prāta koncentrēšanos, šāds salīdzinājums ir visai trāpīgs. Tas, ko es darīju ar grāmatām, bija kā karatē vai alpīnisms dvēselei un prātam.

Tātad – par šiem paņēmieniem es stāstu vienīgi tāpēc, ka cilvēkus tādas lietas interesē, un nebūt ne tāpēc, ka es vēlētos, lai citi uzrāpjas tai pašā kalnā, vai to no viņiem gaidītu. Tomēr es zinu, ka daži ir pievērsušies līdzīgām pašizglītošanās programmām un daži, tāpat kā es, ar to nodarbojas jau desmitiem gadu – ar vērā ņemamiem panākumiem. Šiem cilvēkiem mani ieteikumi var izrādīties kaut cik vērtīgi tīri praktiskā ziņā.

Un pavisam nedaudzi, noklausījušies manu stāstu, varētu pat pievienoties mūsu rindām. Ja tā notiktu, tas mani ļoti iepriecinātu.

Kā Teds kļuva par erudītu lasītāju

Vispirms vajadzētu paskaidrot, kas mani uz to pamudināja. Dažiem tas varbūt liksies pašsaprotami, toties citiem – bezcerīgi naivi.

Teiksim, pusaudža gados es nolēmu, ka vēlos kļūt par patiesi gudru cilvēku. Varat par to uzjautrināties, ja gribat. Pats vārds “gudrība” mūsdienās šķiet gandrīz vai aptraipīts. Daži teiks, ka gudrība ir māņi, citi sacīs, ka par to nav vērts runāt – tādas lietas mēdz solīt tikai šarlatāni vai kāda kulta locekļi. Cilvēki ar postmodernu domāšanu apgalvos, ka nekas tāds vispār neeksistē. Bet tāds nu bija mans mērķis: tiekties pēc gudrības.

Piedevām es gribēju izkopt sev jēgpilnu dzīves filozofiju. Man kā pusaudzim tas šķita neatliekami svarīgs uzdevums. Un tāpat es domāju arī tagad. Es gribēju dzīvē izvēlēties krietnāko ceļu, bruņoties ar īstajām vērtībām un tiekties uz vislabākajiem mērķiem. Pasauli ap sevi es gribēju uzlūkot ar dziļāku un plašāku izpratni un cieņu – un ne jau tikai šodienas pasauli, bet pasauli dažādos laikos un vietās, tādu, kādu to redzējuši paši labākie cilvēki, spožākie prāti.

Daži sacīs, ka tas ir elitārisms. Taču es esmu pilnīgi pretējās domās. Tādam strādnieku šķiras zellim kā es tas bija ceļš, kā pieveikt elitārismu. Mani pat centās no šī plāna novirzīt, sakot, ka tas neder jaunietim no manas apkaimes un ar manu izcelšanos. Man tas likās augstākajā mērā aizbildnieciski. Šā vai tā, es biju apņēmies turpināt ceļu pa šo gudrības meklējumu taku.

Man šķita, ka vislabāk tas iespējams ar grāmatu palīdzību. Patiesībā tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Varbūt tas jūs pārsteigs, jo daudzi cilvēki domā, ka šādām mācībām ir vieta skolā. Tas mūs noved pie mana pirmā padoma vai paņēmiena:

TAS, KO IEMĀCĀS SKOLAS SOLĀ, IR NEBŪTISKS UN REIZĒM PAT BEZVĒRTĪGS; PAR SAVU IZGLĪTĪBU JĀUZŅEMAS ATBILDĪBA PAŠAM.

Es saņēmu vislabāko oficiālo izglītību, kāda vien nopērkama vai, kā manā gadījumā, iegūstama ar studiju kredītu, jo ģimenei nebija naudas, ko maksāt par manu skološanos. Pa vienam vien es sapelnīju vairākus diplomus, ko piekārt pie sienas, – visus no mācību iestādēm ar iespaidīgu vārdu. Taču vairāk nekā 90% savas izglītības esmu ieguvis paša spēkiem. Manā gadījumā šis apgalvojums ir gandrīz līdz absurdam patiess. Esmu kļuvis pazīstams kā mūzikas vēsturnieks un džeza apskatnieks, taču neviens no maniem akadēmiskajiem grādiem nav disciplīnā, kas saistīta ar mūziku. Nekad mūžā es neesmu noklausījies nevienu studiju kursu, pat nevienu augstskolas lekciju par džezu. Es būtu tās apmeklējis, ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, taču neesmu studējis nevienā skolā vai koledžā, kur mācītu džezu. Man vajadzēja mācīties patstāvīgi. Tās ir noderīgas iemaņas – pašam mācīties. Varbūt pati noderīgākā prasme.

Tomēr atgriezīšos pie sava mūža lasīšanas plāna. Tikai neliela daļa no tā īstenojās koledžā, lai gan šo to es iemācījos no dažiem izciliem pasniedzējiem. Taču būtiskais šai lietā ir, lūk, kas: mani labākie pasniedzēji man vairāk deva kā sekošanas vērts piemērs nekā ar grāmatām, ko uzdeva izlasīt. Viņi man radīja priekšstatu par dzīvesveidu un pasaules skatījumu, ko es vēlējos izkopt arī sevī.

Tomēr tas attiecas tikai uz pašiem labākajiem pasniedzējiem. Viņu ir pavisam nedaudz. Taču viņi izceļas starp visiem pārējiem – gandrīz varētu teikt, ka viņi izstaro kaut kādu viengabalainību un dziļumu. (Par šo starojumu es mazliet vairāk parunāšu tālāk.) Viņi lasa lekcijas, bet patiesībā māca studentus ar savu piemēru. Un arī viņi ir mācījušies no grāmatām, tāpēc arī tevī rada vēlēšanos tās izlasīt.

LASĪŠANAI ES VELTU DAUDZ LAIKA – MILZĪGUS LAIKA STRĒĶUS.

Vidusskolas laikos es cēlos pussešos no rīta, lai vēl līdz pirmajai stundai varētu labu laiku nodoties lasīšanai. Visu mūžu katra mana diena sākas ar lasīšanu un beidzas ar lasīšanu, un lasīšanai es atvēlu krietnus laika sprīžus arī dienas gaitā.

Manā dzīvē ir bijuši posmi, kad nācies strādāt darbu, kas prasa garas stundas un pastāvīgi nosprauž stingrus termiņus. Taču rītos es vienmēr atradu laiku palasīt vismaz stundu pirms darba sākuma. Tas bieži atņēma laiku miegam vai piespieda upurēt kaut ko citu.

Dienu es vienmēr sāku ar grāmatu. Es lasu pie pusdienām. Es lasīju pie vakariņām (kamēr nebiju precējies). Es lasu vakarā pirms iemigšanas. Un nākamajā dienā sāku visu šo ciklu no jauna.

Atceros reizes, kad dzīve no manis prasīja tik daudz, ka biju tuvu spēku izsīkumam; likās, ka esmu nonācis līdz savas psiholoģiskās un fiziskās izturības galējai robežai. Un tomēr es uzliku modinātāju kādu stundu agrāk, nekā vajadzīgs, lai nezaudētu savu lasāmlaiku. Ja es no tā atteiktos, tas būtu tikpat kā novērsties no saviem pamatprincipiem vai pārdoties sistēmai. Ja tomēr rodas iespaids, ka tā ir kaut kāda nasta, gribu iebilst.

Lasīšana man ir kā meditācija. Tā mani atsvaidzina. Tā mani sakārto. Tā mani uzlādē. Ik rītu, kad apsēžos un nolieku līdzās trīs lietas – kafijas krūzi, glāzi apelsīnu sulas un grāmatu –, tas man ir absolūts prieks.

ES LASU, LAI PAPLAŠINĀTU PRĀTU, NEVIS IZKLAIDĒTOS, UN MEKLĒJU SAREŽĢĪTAS GRĀMATAS.

Kad uzreiz pēc biznesa augstskolas sāku strādāt savā pirmajā darbavietā, firmā Boston Consulting Group, no rītiem pirms došanās uz biroju lasīju Sartra “Esamību un neko”. Šī grāmata ir tik miglaina, ka likās gandrīz poētiska, taču bija kā radīta manām vajadzībām: es gribēju kaut ko, kas aizvestu mani no ikdienas problēmām, un nekas tam nav piemērots labāk kā 800 blīvas lappuses franču eksistenciālisma.

Tas ir princips, pie kura esmu pieturējies vienmēr. Ja grāmatas būtu narkotika, varētu teikt, ka es vienmēr ieņēmu to lielo, spēcīgo devu, kas sagādā pašas labākās ārpusķermeņa izjūtas. Tādas grāmatas reti atrodamas bestselleru sarakstos.

Cilvēkam, kurš nopietni izturas pret savu izglītību, vajadzētu katru gadu izlasīt vismaz vienu vai divas biezas, sarežģītas grāmatas. Kad citi sapērkas vieglu pludmales lasāmvielu vasaras brīvdienām, jums vajadzētu paķert Tūkīdidu, Gibonu, Mūzilu, Vulfu vai Šopenhaueru.

Astoņpadsmit gadu vecumā es ķēros pie “Kara un miera”. Kad man bija deviņpadsmit, es pieveicu “Donu Kihotu”. Nākamajā gadā izlasīju “Brāļus Karamazovus”, pēc tam sekoja “Mobijs Diks”, “Leģenda par Gendzi” un “Burvju kalns”. Un tā es turpinu jau desmitiem gadu. Šādas lasīšanas kopējais efekts uzkrājoties var pārvērst arī jūsu dzīvi.

LASĪT LĒNI NAV NEKAS SLIKTS.

To es pats sev atkārtoju, jo neesmu ātrs lasītājs.

Ja absolūti nepieciešams, es varu arī ātrlasīt, taču man tas šķiet sāpīgi un nogurdinoši. Mans dabiskais lasīšanas temps ir rāmi nesteidzīgs, gandrīz letarģisks.

Vēl būtiskāk, ka man vajag izgaršot un lēni sagremot grāmatas, ko es lasu. Viens no maniem mīļākajiem autoriem ir Prusts, taču viņa sevišķi blīvos tekstus es spēju uztvert tikai nelielās devās. Tā nu viņa 2000 lappuses garo romānu es lasīju pa septiņām lappusēm dienā. Sāku lasīt vēl kā padsmitnieks un līdz pēdējai lappusei nonācu neilgi pirms 30. dzimšanas dienas. Protams, šajā laikā es izlasīju arī daudzas citas grāmatas, taču vienmēr atgriezos pie viņa masīvā sējuma, ko uzsūcu lēni un pārdomāju – tā, kā šis darbs pelnījis.

Ilgus gadus man likās, ka gausais lasīšanas temps mani kavē. Es būtu gudrāks, es būtu apķērīgāks, ja vien prastu lasīt ātrāk, es sev teicu. Es bieži pārlasu vienus un tos pašus teikumus vēl un vēlreiz, cenšoties atšifrēt tajos ietverto jēgu. Šis gausums mani bremzē un ļauj virzīties uz priekšu tikai bruņrupuča gaitā – un tas ir kaitinoši. Tomēr tagad es uzskatu, ka lēnā gaita patiesībā man nākusi par labu. Manas mācības bija pamatīgākas un pavēra plašākus prāta apvāršņus tieši tāpēc, ka es sevi nesteidzināju.

Starp citu, tieši tāpat es rīkojos, mācoties džeza klavierspēli. Es pavadīju mēnešus, apgūstot lietas, ko būtu varējis iemācīties dažās dienās. Taču, kad beidzot biju ticis galā, zināšanas bija noglabātas dziļi.

Dzīve nav sacīkstes. Ceļš, ko mēs mērojam, pats par sevi ir balva. Ja mēs to varētu noiet vienā acumirklī, teleportējoties kā “Zvaigžņu ceļā”, tam nebūtu nekādas vērtības.

LASĪT SKAĻI IR LIELISKI.

Reizēm es sevi vēl vairāk kavēju, lasot skaļi. Ir grāmatas, kuras to valodas muzikalitātes dēļ šādi var izbaudīt labāk. Ja runa ir par dzeju, visai svarīgi dzirdēt tās skaņas. Bet šādi es esmu rīkojies arī ar dažiem prozas darbiem. Piemēram, “Finegana vāķi” un Bībeli karaļa Džeimsa versijā es lasīju skaļi no pirmās lappuses līdz pēdējai. Nu jau jūs paši sākat saprast, kāpēc es uzreiz pateicu, ka nevienam neiesaku mani atdarināt. Kurš muļķis ņems un skaļi izlasīs visu “Finegana vāķi”? Šis muļķis esmu es.

ES UZSKAITU VISU, KO ESMU IZLASĪJIS.

Teiksim, zemāk jūs varat redzēt dažas grāmatas, ko es lasīju ap to laiku, kad man palika trīsdesmit. Piebildīšu, ka tajā laikā es ik dienu strādāju līdz absurdam garas stundas un nevienai no šīm grāmatām nebija ne mazākā sakara ar manām ikdienas nodarbēm un pienākumiem. Tieši tā man patīk vislabāk. Mana lasīšana ir holistiska, nevis pakārtota kādam projektam. Esmu aizpildījis neskaitāmas lappuses ar steigā uzšņāptiem grāmatu nosaukumiem un autoru vārdiem. Starp citu, ja es kādu grāmatu lasīju darba vai izpētes vajadzībām, tad to šajā sarakstā pat nepieminēju. Manam mūža lasīšanas plānam nav nekāda sakara ar praktiskām lietām, tādām kā naudas pelnīšana.

Tāpēc jūs ievērosiet, ka sarakstā nav nevienas grāmatas par mūziku, un tieši tā tas arī iecerēts. Šis lasīšanas plāns ir degviela, kas darbina manu iekšējo dzīvi, kuru esmu centies pēc iespējas nošķirt no karjeras (vēl viens iemesls, kāpēc es par to nekad neesmu runājis). Ar laiku starp šīm divām lietām – iekšējo dzīvi un ārējo nodarbošanos – izveidojās saikne, par ko es vēl pastāstīšu. Taču, kad tas notika, par visiem vairāk tas pārsteidza mani pašu. Tik lielā mērā, ka pat šobrīd, kad rakstu šīs rindas, man šķiet riskanti par to stāstīt.

Taču, kā jau pirms brīža minēju, cilvēkus tādas lietas interesē, un dažiem tas pat palīdzēs. To es zinu pilnīgi skaidri. Ne daudziem, bet dažiem. Tā nu šo nedaudzo indivīdu interesēs es tagad stāstu par savu aizkulisēs piekopto metodoloģiju.

ES KONSTATĒJU ROBUS SAVĀ LASĪŠANAS IZGLĪTĪBĀ, SASTĀDU SARAKSTU AR GRĀMATĀM, KAS MAN JĀIZLASA, LAI ŠOS ROBUS AIZPILDĪTU, UN TAD IZLASU VISU, KAS TAJĀ UZSKAITĪTS.

Pirmo reizi es to izmēģināju ap to laiku, kad beidzu studijas Stanfordas Biznesa augstskolā. Savu formālo izglītību es nu biju pabeidzis, taču manās zināšanās vēl joprojām bija palikuši milzīgi robi – nebiju lasījis tik daudz būtiski svarīgu grāmatu.

Tā nu kādu dienu es apsēdos un sastādīju sarakstu ar 50 nozīmīgākajām grāmatām, ko vēl aizvien nebiju izlasījis. Dažu turpmāko mēnešu gaitā es tiku galā ar visiem sarakstā uzskaitītajiem darbiem.

Kad biju pieveicis šīs grāmatas, atzinu, ka romānus, dzeju, socioloģiju un filozofiju nu pārzinu labā līmenī, taču man vēl joprojām trūkst pietiekamu zināšanu par vēsturi. Tāpēc es sastādīju jaunu sarakstu, šoreiz ar vēstures grāmatām, sākot ar Hērodotu, senajiem ēģiptiešiem un šumeriem un turpinot līdz pat jaunākajiem laikiem. Un atkal es izlasīju katru sarakstā iekļauto grāmatu.

Līdz 40 gadu vecumam es biju kļuvis par erudītu lasītāju. Es pat sacītu, par sasodīti erudītu lasītāju. Es varēju mēroties zināšanām ar Hārvardas vai Oksfordas profesoriem. Un, lūk, pats dīvainākais šajā stāstā: ar šiem cilvēkiem es varēju sarunāties pat par viņu specialitāti, taču pats šīs zināšanas biju ieguvis bez jebkādas ieinteresētības un tās atradās ārpus manu profesionālo vajadzību loka.

Viņi bieži likās ārkārtīgi pārsteigti. Bija gadījumi, kad šie profesori ar dīvainu, nemierīgu izteiksmi skatienā taujāja: kā tas var būt, ka džeza mūziķis tik daudz zina par Aristoteli? Vai – kā gan es spēju citēt Ovidija oriģinālo latīņu tekstu? Vai – kā, ellē, es vispār esmu uzzinājis, ka pasaulē ir šāda grāmata? Bija diezgan grūti paskaidrot, ka tas vienkārši ir mans ekstravagantais vaļasprieks. Taču tā arī nav gluži taisnība. Hobijs man nedotu tādus rezultātus kā mans lasīšanas plāns. Ar pastmarku kolekcionēšanu to nevar panākt. Ar videospēlēm to nevar panākt. Ar bridža spēlēšanu to nevar panākt.

Labums, ko esmu guvis no šīs pašizglītošanās, ir fantastisks. Neizmērojams. Tie bijuši milzīgi panākumi visos iespējamajos veidos. Liekas, es pat nevaru to izteikt vārdos – ironiski, ņemot vērā, ka tieši vārdi ir visa mana lielā plāna pamatā. Es nebiju gaidījis tik sajūtamu labumu, taču tas tik un tā pie manis atnāca.

Mēģināšu aprakstīt, kas notika, lai arī tas nav viegli. Man būtu uzreiz jāpasaka, ka tas viss notika, man pašam to gandrīz nemanot. Taču rezultātus gan es pilnīgi noteikti ievēroju.

Kad biju iegājis piektajā gadu desmitā un šī padziļinātā zināšanu uzkrāšana man jau bija aiz muguras, tā kaut kādā veidā piešķīra man cienījamas nopietnības auru, kādu pirms tam nebiju novērojis. Cilvēki sāka izturēties pret mani citādi, un ne jau tāpēc, ka es izvirzīju kaut kādas prasības. Nepavisam. Es neesmu tāds cilvēks, kurš staigā pa pasauli, kaut ko pieprasot.

Un nebija jau arī tā, ka es nemitīgi citētu Šekspīru vai Platonu. Savu literāro izglītību es mēdzu slēpt no citu acīm – vai vismaz piesegt, izņemot reizes, kad tā tieši attiecās uz konkrēto situāciju. Taču šāda veida zināšanām ir tāda daba, ka tās tik un tā mēdz netieši izpausties. Un tā notika arī manā gadījumā. Savā ziņā es laikam biju pēdējais, kurš to saprata. Taču biju pamanījis izmaiņas citos cilvēkos, ar kuriem man iznāca darīšana. Man tikai vajadzēja ilgu laiku, lai sasaistītu to visu ar grāmatām, ko biju izlasījis. Bet kā citādi lai to izskaidro?

Kad es runāju auditorijas priekšā, likās, ka šī aizkulišu nodarbe piešķir maniem vārdiem autoritāti un ietekmi, kādas man nebija jaunībā. Cilvēki tagad centās mani noalgot dažādiem pilnīgi trakiem projektiem – komerciālām prezentācijām vai sarunām par daudzus miljonus vērtiem darījumiem –, un tas bija tieši šīs auras dēļ. Man pat grūti aprakstīt visus tos neiedomājamos un nenormālos veidus, kādos tas pārvērta manu dzīvi. Cilvēki sajuta, ka manī ir kaut kas tāds, ko viņi varētu pārvērst naudā. Viņi gribēja mani iesaistīt visdažādākajos peļņas plānos. Vēl joprojām grib, lai arī es viņus atraidu. Dievs vien zina, kāda šodien būtu mana dzīve, ja es nebūtu iemācījies pateikt tādiem ļautiņiem “nē”. Mans mērķis taču nekad nav bijis būvēt impērijas. Es to visu darīju pilnīgi neieinteresētu apsvērumu dēļ. Un, kaut arī atteicos iesaistīties naudas pelnīšanas projektos, mans nemateriālais guvums bija grandiozs.

JAUNĪBĀ ES LASĪJU VECAS GRĀMATAS. TAGAD, KAD ESMU VECS, ES LASU JAUNAS GRĀMATAS.

Šo pieeju es izmantoju gan attiecībā uz grāmatām, gan arī uz mūziku. Un varbūt tas ir pats netradicionālākais visā manā projektā.

Vairums jaunu cilvēku klausās jaunāko mūziku, bet interesi par šībrīža hitiem pamazām zaudē, kad kļūst vecāki. Tas pats bieži vien attiecas arī uz grāmatām: jaunā paaudze grib lasīt aktuālas, stilīgas un mūsdienīgas lietas. Es rīkojos tieši pretēji. Vispirms es apguvu tradīcijas un mantojumu un tikai tad jutu, ka esmu atradis pareizo skatpunktu, no kura raudzīties uz šodienu.

Kad man bija divdesmit, es gandrīz nekad nelasīju grāmatas, kuru autori vēl bija starp dzīvajiem. Tagad lielāko daļu grāmatu, ko es lasu, sarakstījuši šodien dzīvojoši rakstnieki. Mani mūzikas klausīšanās paradumi nebija gluži tik ekstrēmi, tomēr laikā, kad mācījos par pianistu un kritiķi, es vienalga pievērsos pirmām kārtām tradīcijai. Pašlaik mani daudz vairāk piesaista jaunā mūzika. Man tas liekas pilnīgi loģiski. Taču citus tas bieži vien mulsina.

Daži cilvēki ir brīnījušies, kāpēc es līdz pusmūžam nesāku rakstīt par literārām tēmām. Patiesība ir brutāla: es vienkārši nebiju tam gatavs līdz pat 40 gadu vecumam. Man vajadzēja apgūt tradīciju un izveidot kaut cik pamatīgu priekšstatu par izcilākajiem pagātnes darbiem, un tikai tad es tiešām sāku nojēgt, kas pateikts kādā romānā, eposā vai citā meistardarbā. Taču jaunībā vecas grāmatas man sagādāja arī baudījumu. Es jutu, ka zināšanas par tradīciju man paver jaunu brīvību. Man tas likās daudz aizraujošāk nekā izurbties cauri kaudzei jaunāko bestselleru.

Es saprotu, cik dīvains bijis šis mana plāna aspekts. Pazīstu cilvēkus, kuri mīl vecas grāmatas un turpina tās lasīt visu mūžu. Un es pazīstu arī cilvēkus, kuri mīl jaunas grāmatas un dzīves gaitā nemainās. Ir vēl arī tie, kuri ar gadiem kļūst tradicionālāki. Taču mans tīši aprēķinātais plāns, kas paredz, novecojot pašam, pāriet pie jaunā, neietilpst nevienā kategorijā. Galu galā, viss šis lielais lasīšanas plāns radās ar domu sagādāt prieku sev pašam. Šajā ziņā esmu guvis brīnišķīgus panākumus. Dienišķā lasīšana ir mans pārbaudītais ceļš uz nirvānu, un es to nemainītu ne pret ko citu.

Nu tā, šī bija mana liecība par savu mūža lasīšanas plānu un to, kā tas man palīdzējis – lai gan es pats neesmu centies no tā sev kaut ko gūt. Kaut kad nākotnē es pastāstīšu par kļūdām, ko esmu pieļāvis šajā ceļā. Lai arī sasniegts labs rezultāts, es visu šo lasīšanu un mācīšanos būtu varējis iekārtot arī labāk. Taču tas jau ir stāsts kādai citai dienai.

2023. gada 29. aprīlī

tedgioia.substack.com