Intīmais apgaismojums

Aki Kaurismeki: “Kāda šizofrēnija, kāda garīga slimība ik gadu dzen cilvēkus uz Dieva aizmirstu ciematu klausīties sliktas prezentācijas un skatīties sliktas filmas, barot odus un ik dienu ciest no paģirām?”

Atbilde no zāles: “Mēs šeit dzīvojam, šeit nav nekā cita, ko darīt.”

Lai nokļūtu Sodankilē, var lidot stundu 20 minūtes no Helsinkiem uz Rovaniemi vai braukt 8,5 stundas ar vilcienu (starp citu, Rovaniemi esot Eiropā lielākā pilsēta pēc platības, lai gan, manuprāt, tajā atrodas galvenokārt mežs), bet pēc tam 2 stundas ar autobusu līdz Sodankilei. Var braukt 6 stundas ar mašīnu no Murmanskas, bet tas nav nopietni. Var braukt vienkārši 11 stundas ar mašīnu no Helsinkiem. Un var braukt kā mēs: 5,5 stundas ar somu draugiem viņu mašīnā līdz Īsalmi, pārnakšņot pie draugu draugiem pie ezera ar somu pirti, bet nākamajā rītā ar vilcienu doties līdz Rovaniemi (6 stundas), tur noīrēt mašīnu, nofotografēties ar Santaklausu un tad vēl pēc pusotras stundas, šķērsojot polāro loku un apbraucot ziemeļbriežus uz šosejas, sasniegt Sodankili.

Runājot par ziemeļbriežiem, sākumā to parādīšanās uz ceļa šķiet tikpat piemīlīga kā, teiksim, aitu bars kādā Rumānijā, taču jau mūsu somu kolēģis nosauca ziemeļbriežus par stulbiem, jo no ceļa tie labprāt prom neiet, tādēļ nobraukto dzīvnieku daudzums daudzkārt pārsniedz to, ko nogalē plēsēji. Reiz pat, kā raksta žurnāls Dadzis rubrikā ar lielisko nosaukumu “Kas gan viss nenotiek pasaulē” 1974. gadā: “Sodankilas provinces (Somijā) iestādes ir publicējušas rīkojumu, ka visi ziemeļbrieži jāapgādā ar pakaļējām signālugunīm. Savu rīcību tās motivē šādiem vārdiem: “Dzīvnieki labprāt skrien pa šoseju, jo nevēlas brist pa dziļu sniegu.”” Tiesa gan, no ziemeļbriežiem tiek arī citiem: “80 ziemeļbriežu nokodis viens daudzrija. Par šādu gadījumu ziņo no Sodankilas ciema Somijas ziemeļos. Plēsīgais daudzrija jeb tinis, kas ir no caunu dzimtas un sasniedz prāva suņa lielumu, nelielā skaitā apdzīvo Somijas ziemeļus, slēpjoties Lapzemes kalnainos mežu apgabalos. Viņš bieži nogalina daudzus briežus, no koka vai klints uzlēkdams tiem uz skausta un pārkozdams rīkli, pēc kam izsūc tikai asinis un meklē sev jaunu upuri.” (Daugavas Vanagi, 1943. gada 5. martā) Varbūt tieši priekšstats par briežu asiņu dzeršanu, lai pa taisno uzņemtu dabas spēkus, lika manam pastāvīgajam draugam un kolēģim ierosināt katru rītu Sodankilē sākt ar nelielu malku ziemeļbrieža asiņu; somi gan (lapus mēs tā arī īsti nesatikām) par asiņu dzeršanu neko negribēja zināt un likās pat pārsteigti, uzzinot, ka ziemeļbrieža asinis saldētā veidā mēs esam nopirkuši turpat vietējā lielveikalā. Toties presē (pirms ceļojumiem labprāt iepazīstos ar etnogrāfisko literatūru) var lasīt par ziemeļbriežu piena dzeršanu. P. Akmens-Asmens laikrakstā Kurzemes Vārds 1936. gada 26. augusta numurā savā ceļojuma aprakstā “Pie lapiem Somijas ziemeļos” stāsta šādi: “Sodankilas tuvumā lapu mājās es dzeru briežu pienu. Briežu ganāmpulku te daudz. Meži pilni mīkstām, baltām sūnām, tās briežu ziemas barība. Bet briežu piens tomēr pa daudz šķidrs, tāds kā eļļains. Lapu meiča ar taukainu muti manī ziņkārīgi nolūkojas. “Sak, vai pie jums ar ir piens, puisīti?””

Vēl par Sodankili Jaunākajās Ziņās var uzzināt, ka tur uzstādīts Eiropas aukstuma rekords – mīnus 50 grādi 1930. gadā. Un ka “sniega sega te reti pārsniedz 80 cm dziļumu”. Un Sodankile bija viena no rezerves nosēšanās iespējām amerikāņu pilotam Frānsisam Gērijam Pauersam, kura lidmašīnu notrieca padomju pretgaisa aizsardzība 1960. gada 1. maijā: “.. es varēju nolaisties Sodankilas aerodromā (Somija). Taču pulkvedis Šeltons mani brīdināja, ka šis aerodroms esot slikts un es to varot izmantot vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā, tas tomēr esot labāk nekā nolaisties kaut kur Padomju Savienības teritorijā.” (Cīņa, 1960. gada 10. augustā) Tas gan. (Vietumis normāla un tuksnesīga Lapzemes šoseja pēkšņi izplešas desmit joslu lidlaukā.) Visādi citādi Sodankile Latvijas presē pazīstama vienīgi kā “Starptautiskā biatlona festivāla” norises vieta.

Te nu pienācis brīdis, kad jāpasaka: ko darīt Sodankilē nav pilnīgi nekā.¹ Tā ir neliela pilsētiņa Lapzemē ar apmēram 8000 iedzīvotājiem, diviem vai trim bāriem, vienu vecu un vienu jaunu baznīcu, divām viesnīcām, pāris lielveikaliem, skolu un kinoteātri.² Es varu iztēloties, teiksim, Frānsisa Forda Kopolas sejas izteiksmi, kad viņu pieved pie necila divstāvu nama Ledusjūras ceļā (Jäämerentie) 17 ar vārdiem: “Un tā ir mūsu festivāla pils.” Pagaidiet... – kāds Kopola? Kāda pils? Bet lūk, kāds, lūk, kāda: ik vasaru kopš 1986. gada kinoteātris Lapinsuu, burtiski tulkojot, Lapzemes mute, ir galvenā filmu izrādīšanas vieta lieliskā somu kinokritiķa un režisora Pētera fon Bāga un brāļu Kaurismeki dibinātajā Pusnakts saules filmu festivālā. Ik gadu piecas dienas jūnija vidū mazpilsētā Somijas ziemeļos rāda jaunas un vecas filmas – no trīsuļojošajiem 35 mm kinoprojektoriem. Bet Kopola bija Pusnakts festivāla viesis 2002. gadā.

Pusnakts saules filmu festivāls ir ne vien vistālākais filmu festivāls ziemeļos, tā ir arī, iespējams, pati neformālākā pasaules kino skate; to slavinot, mēdz lietot apzīmējumu “anti-Kannas, tālu no jebkā”. Nekādu sarkano paklāju, nekādas festivāla viesu segregācijas, nekādu balvu: tikai filmas (apmēram 100) un to režisoru, kā arī ievērojamu filmu kritiķu klātbūtne līdz ar viņu uzstāšanos un komentāriem no rītiem. Pilnīgi var saprast Džimu Džārmušu, kurš sūdzas, ka daudzie ielūgumi uz filmu festivāliem vienmēr esot formāli vienādi (“lūdzam pagodināt ar savu klātbūtni”), turpretī fakss no Aki un Mikas Kaurismeki skanējis šādi: “Atbrauc uz Lapzemi! Tu dabūsi tik daudz alus, cik vien spēj izdzert.”

Tas ir priekšlikums, no kura grūti atteikties. Domājams, ka tieši brāļu Kaurismeki skarbais stils un pazīstamība, kā arī neveselīga interese par notikumu tālu ziemeļos nodrošinājusi provinces festivālu ar tik spožu viesu klātbūtni: bez jau minētajiem dažādos gados to apmeklējuši gan Samjuels Fulers un Maikls Pauels, gan Kšištofs Keslovskis un Etore Skola, gan Šantala Akermane un Klods Šabrols, gan Agņeška Hollanda un Žaks Demī, gan Terijs Giljams un Harrieta Andešone, gan Bobs Rafelsons un Ivans Pasers, gan Žans Pjērs un Liks Dardeni, gan Abāss Kijārostamī un Milošs Formans, gan Pedru Košta un Terenss Deiviss, gan Bēla Tarrs un Hanna Šigulla, ja runājam, kā saka, tikai par dažiem. Filmas veidotāju klātbūtne ir viens no spēcīgākajiem festivāla organizētāju piedāvājumiem. Turklāt, tā kā festivāla teritorija ir neliela un pati pilsētiņa – maziņa, prominentie viesi grozās turpat starp pārējiem: par to varēju pārliecināties, novērojot Aki Kaurismeki, kurš stundas piecas nemainīgi sēdēja vienā un tai pašā vietā festivāla alus dzertuvē, pirms piecēlās un, izspraucies cauri seansa apmeklētāju rindai, pazuda skolā, kuras zāle ir viena no filmu demonstrēšanas vietām. Kino, ja drīkst tā teikt, kļūst nedaudz reālāks, kad filmas veidotāji un tās skatītāji atrodas vienā vietā, kur tobrīd risinās viņu dzīve.

Grāmatā “Sodankile – uz mūžiem”³ Pēters fon Bāgs raksta: “.. nekādas birokrātijas, un kategorisks nē tai izlikšanās, manipulāciju un kvazidiskusiju atmosfērai, kas piemeklē lielāko daļu Somijas nacionālo tā saukto kultūras pasākumu. Oficiālās personas vienmēr ievēro drošu distanci no mūsu festivāla, un to nekad nav pagodinājuši ar savu klātbūtni Somijas kultūras administrācijas augstākie lēmēji. Mēs arī paši vēlamies, lai tā paliek. Jebkurā gadījumā, mēs nezinātu, kā viņus šeit izklaidēt.”

Izklaižu patiešām Sodankilē nav diez ko daudz; 200 kilometrus uz ziemeļiem, Inari pilsētiņā, atrodas lapu tautas muzejs, kurā var pārliecināties, cik ļoti sen cilvēki un dzīvnieki dzīvojuši Lapzemē, tomēr visvairāk muzejā mani pārsteidza glīti izstādītā lāča kaka. Bet, runājot par lāčiem, nevaru nepieminēt 1942. gada ziņu Daugavas Vanagos: “Somu avīzes ziņo par kāda 16 gadu veca somu zēna varoņdarbu netāl no Sodankilas ciema Lapzemē. Zēns sekojis dažiem no ganāmpulka noklīdušiem ziemeļbriežiem un beidzot atradis tos iestigušus jau atkusušajā purvā netāl no lielās Ledusjūras šosejas. Briežu tuvumā zēns pamanījis lielu brūno lāci, kas tīkojis pēc viegli iegūstamā laupījuma. Dūšīgais zēns aizskrējis mājās un steigšus atgriezies ar šauteni. Nelaimes vietā viņš nu gluži negaidīti atradies vaigu vaigā ar trim lāčiem, kas jau dažus iestigušos briežus bija saplosījuši. Zēns nezaudējis aukstasinību, un viņam tiešām izdevies visus trīs lāčus – vecu lāču māti un divus jaunos lāčus – ar vairākiem labi tēmētiem šāvieniem nogalināt un atriebt savus briežus.”

Visādi citādi var piekrist dr. Paula Kupča paustajam viņa Eiropas ceļojuma atmiņās “No Krētas līdz pusnaktssaulei”: “Somijā cilvēki vēl dzīvo, strādā, priecājas un arī ģērbjas un ēd vistuvāk tam, kā mēs to darījām savā dzimtenē. To varēja vērot pilsētas tirgus laukumā, viesnīcas restorāna dejaszālē, mazajās ēdnīcās ceļmalā.”⁴

Kad piektdienā, antropoloģiskas intereses dzīts, biju aizgājis uz lielāko vietējo bāru Revontuli Hietala, citiem vārdiem, Lapsas uguns jeb Ziemeļblāzmas Hietala, kur viens vai otrs apmeklētājs rāva vaļā karaoki un, spīguļbumbas gaismas pleķu klāti, melanholiskā dejā stumdījās vietējie iedzīvotāji, kļuva skaidrs, ka turpat blakus notiekošajam kinofestivālam viņi pievērš tieši tik maz uzmanības, cik vien iespējams (ja vien nav runa par nedaudzajiem nacionālo čību pārdevējiem un ātrās somu ēdināšanas pārstāvjiem). No otras puses, viņi atgādināja tos bezcerīgos tipus, kurus tik labi pazīstam no Aki Kaurismeki filmām. Savulaik Somijas Ārlietu ministrijas ierēdņi nopēla Aki Kaurismeki filmas par to, ka tās radot negatīvu Somijas tēlu: kāpēc rādīt šos idiotus? Bet kino nudien nav tas, ko mēs redzam; kino ir tas, ko mēs domājam, – kā to tepat blakus teica spāņu režisors Viktors Erise 1995. gadā.

Šajā divdabīgajā pasaulē starp Sodankiles iezemiešiem, kas dziedāja, dejoja un sēdēja cits citam blakus pie galdiņiem un bāra, bija kaut kāds patīkams tukšums – tāpat kā starp apdzīvotām vietām Somijā. Varbūt tas bija tieši tas japāņu ma, kuru tā ciena Džims Džārmušs: tas, kas pastāv starpā. Džārmušs kinoteātra Lapinsuu zālē stāstīja, ka filmā “Dīvaināk nekā paradīzē” viņam pašam visvairāk patīk aina, kur divi draugi sēž istabā un dzer alu. “Es zinu, ka Edijs grib pateikt Vilijam, ka Eva ir prom. To var sajust, lai gan viņš neko tā arī nepasaka.”

Tā ka ir vien labi un nepareizi, ka kinofestivāls notiek tieši Sodankilē, kur starp lietām un cilvēkiem plešas tukšums. Tukšums izrādās piemērota vieta kino vai karaokei, kas bez vārda runas kļuvusi par visaptverošu somu tautas komunikācijas un izklaides formu, tādiem kā mūsu dziesmusvētkiem, tikai kinematogrāfiskākiem: pat Manska artdokfestā rādīja simpātisku filmu par sievieti karaokes rīkotāju visattālākajos Somijas rajonos (un Sodankile pavisam droši ir tāds patālāks Somijas rajons, īpaši, ja skatāmies no mūsu puses). Tam varētu šeit nepievērst papildu uzmanību, ja tikai viens no centrālajiem Pusnakts saules filmu festivāla notikumiem nebūtu tieši karaoke: lielajā teltī, kur savācas savi 400 skatītāji, rāda fragmentus no somu filmām, kurās dzied, un dzied tajās, kā izrādās, ne mazāk kā mūsējās. Pasākumā, kurā biju nokļuvis, nekāda papildu iesildīšanās nebija vajadzīga: saskaņā ar festivāla tradīciju līdz ar pirmajiem filmas kadriem visi klātesošie skaļi atver līdzpaņemtos dzeramos, lielākoties alkoholiskos, un pēc šīs draudzīgās paukšķināšanas un klakšķināšanas aktieris uz kinoekrāna vēl īsti nepaspēj muti atvērt, kad zālē jau iesākas aizrautīga aurošana līdzi dziesmu titriem.

Man gribētos domāt, ka ideja par karaokes vakaru ar kino dziesmām nāk no Miloša Formana stāsta, un to viņš izstāstīja tieši šeit, Sodankilē: “Man bija seši gadi, mēs dzīvojām pavisam mazītiņā ciematā centrālajā Bohēmijā. Un kādā svētdienā tēvs uzvilka baltu kreklu un uzsēja kaklasaiti, sapucēja arī mani un mammai teica: “Mēs ejam uz kino.” Un mēs aizgājām uz pašas populārākās čehu operas – Smetanas “Pārdotās līgavas” – mēmo versiju. Mani tā pilnīgi apbūra: izslēdza gaismu, pacēlās aizkars, un uz ekrāna parādījās melnbalts orķestris. Bez skaņas. Uz ekrāna arī bija aizkars, tas pacēlās, un koris sāka dziedāt... Kā zivis sauszemē. Bet te notika brīnums: pēkšņi cilvēki sāka dziedāt līdzi, un es pat nepaspēju atjēgties, kā dziedāja jau viss kinoteātris. Tas bija kaut kas maģisks: mēmais kino, tēli uz ekrāna, un visi dzied.”

Garās rindu astes pie filmu skatīšanās vietām; raibā publika, kas kopš rīta stāv pēc biļetēm pie četrām sarkanām teltīm; laisko jauniešu kompānijas gar upi; alus dzertuve tieši galvenajā festivāla laukumā; neparasti daudz vecu amerikāņu mašīnu uz ielām; laimīgās skatītāju sejas pēc kinoseansa; un vienmēr – gaisma, kas izceļ tās vai citas detaļas: varbūt šī atmosfēra tiešām ļauj nonākt pie domas par kaut kādu jēgu, bez kuras, kā teiktu Pēters fon Bāgs, pasaule būtu daudz nesaprotamāka un grūtāk panesama vieta.

Domāt par Sodankili man gribas līdzīgi kā Džārmušam par topošu filmu: “Vispirms tā ir sajūta par atmosfēru un aktieriem. Tad es vācu kopā detaļas, kas varētu noderēt atmosfērai un personāžiem. No neskaidrām domām ļauju attīstīties stāstam.” Detaļu nav daudz, un tās gandrīz visas esmu jau pieminējis, ja neskaita plastmasas glāzīti, ko vējš ripināja pa galdiņu pie hromēta BBQ busiņa Sodankiles centrā. Taču, lai kā es censtos, nekādus citus personāžus, atskaitot režisorus un filmu varoņus, iztēloties nespēju. Es cieši ķeros klāt citu stāstītajam kā vārtiem uz pasauli: “Deniss Hopers ieradās pa taisno no Filipīnām, kur filmējās Kopolas “Mūsdienu apokalipsē”. Esmu pārliecināts, jūs atceraties viņu fotogrāfa lomā; viņš izkāpa no lidmašīnas, un tās pašas kameras joprojām karājās viņam uz krūtīm. Nevienā no tām nebija filmiņas, bet galva viņam bija pilna visām narkotikām, kādas jebkad bija tikušas izgudrotas. Viņa ķermenis bija vienās brūcēs no džungļiem, pie ārsta viņš nebija bijis, brūces bija sastrutojošas, un, godīgi runājot, viņš smirdēja. Tad Bruno un Deniss sāka kauties. Vienu vakaru viņi klapēja viens otru ar dūrēm un nespēja apstāties. Beigu beigās viņi pārgura un nokrita uz grīdas, tad aizgāja uz bāru, piedzērās un kļuva par lieliem draugiem. Deniss saņēma sevi rokās un sāka atcerēties, ko nozīmē būt aktierim, bet viņš bija ļoti tuvu tam, lai sevi nogalinātu. Viņš nekad negulēja. Kā Mika [Kaurismeki] šeit.” Šajā Vima Vendersa (festivāla viesis 1998. gadā) stāstā par “Amerikāņu draugu” viss ir pa īstam, bet bez kino šī stāsta nebūtu.

Dīvaino gaismu, kad iznāk no kino divos naktī, būtu grūti nosaukt par detaļu, bet pavisam noteikti tā pieder pie atmosfēras un neskaidrajām domām, no kurām varētu attīstīties stāsts. “Šerbūras lietussargu” režisors Žaks Demī tādu jau piedāvājis: “Ir patiešām kaut kas maģisks tajā, ka saule nenoriet. Pavisam noteikti šeit varētu uzņemt filmu. Šī viesnīca, barakas otrpus ielai un pati iela – to visu varētu iekļaut stāstā par kādu, kurš cenšas aizmigt, taču nespēj.”

Varbūt gaisma šeit, kā saka Žaks Demī, patiešām kaut kā īpaši ietekmē cilvēkus, bet tu nonāc tajā somnambuliskajā stāvoklī, kāds pārņem pirms krišanas miegā vai pirms pamošanās, arī sava veida ma. Šo gaismu vajadzētu saukt tāpat kā čehu kinomeistara Ivana Pasera filmu: “Intimní osvětlení”; tāds nosaukums ļautu domāt, ka ir kāds, kurš noteiktā veidā grib kaut ko parādīt, parādīt šādā gaismā, kā filmā. Vai kā stāstā, ko Pasers pastāstīja, 2000. gadā ciemodamies Sodankilē.

“Reiz novembrī Ņujorkā es devos mājup divos naktī. Nekur nebija takšu, un es gāju, līdz pēkšņi viens uzradās. Un mašīnas vadītājs teica: “Es varu jūs aizvest, taču ar vienu nosacījumu: jūs nedrīkstat apsēsties.” Es pajautāju, kāpēc. Un viņš atbildēja: “Vai nu piekrītiet, vai ne. Jūs varat stāvēt mašīnā vai iet kājām.” Tā nu es piekritu. Es stāvēju, un galva man spiedās mašīnas jumtā. Galu galā viņš man paskaidroja: “Īpašnieks mašīnas sēdeklī ir ierīkojis skaitītāju, no apsēšanās reižu skaita īpašnieks var uzzināt, cik klientu ir bijis, un es vairs nevaru savākt naudu sev. Tādēļ braucēji stāv, bet man tiek nauda.” Es ierosināju, ka mēs varētu ieiet bārā iedzert. Tur viņš man pastāstīja par savu dzīvi, un es nodomāju: tā varētu būt filma.”

Tā varētu būt filma. Taču skatīties to vajadzētu tā, kā filmu pirmo reizi mūžā skatījušies ogļrači D. H. Lorensa atstāstā: “Kad sāka griezties viena rullīša filmas, viņu acis plati iepletās, bet žokļi atkārās.” Par īstu kino skatīšanās pieredzi stāsta arī Vims Venderss, atbildot uz tradicionālo jautājumu par pirmo redzēto filmu. “Es esmu dzimis 1945. gadā, un televizora manā bērnībā vēl nebija. Vecāmamma paņēma mani līdzi uz kino, kad man bija seši gadi. Mēs gājām uz Lorela un Hārdija komēdiju, bet sajaucām durvis. Neatceros filmas nosaukumu, bet tā bija apmēram “Dzīvo miroņu nakts” stilā. Es atceros katru pirmo piecu minūšu kadru. Jauna sieviete savā mājā ar šausmu izteiksmi sejā iet no vienas istabas uz citu. Katrā istabā ir tikai nāve un iznīcība. Kāds cenšas viņu nogalināt. Galu galā viņa izskrien uz ielas. Iela ir tukša – kā šeit, Lapzemē. Tālumā redzama mašīna, un es atviegloti uzelpoju. Nu viņa būs drošībā. Mašīna apstājas, un meitene iekāpj. Taču atskan mūzika, no kuras nojaušams, ka pats briesmīgākais ir vēl priekšā. Vadītājs pagriežas atpakaļ, viņa seju klāj melna kapuce. Tad viņš atsedz seju. Tā bija miroņgalva. Un tad es jau bļaudams skrienu ārā no kinoteātra. Kopš tā laika es nespēju skatīties šausmu filmas, es sāku gulēt ar ieslēgtu gaismu. Jau pēc daudziem gadiem es gribēju aicināt spēlēt manā filmā Sigurniju Vīveri, taču nebiju redzējis nevienu filmu ar viņu. Un viņas producents ieteica man noskatīties “Svešo”. Es teicu, ka nespēju skatīties šausmu filmas, taču producents man nenoticēja un noorganizēja skatīšanos. Es piekodināju, lai viņš sēž man blakus un stāsta par visu, kas filmā notiek. Taču filma tikko bija sākusies, kad viņam piezvanīja un viņam vajadzēja iziet. Es paliku viens un pēc piecām minūtēm bļaudams skrēju ārā no zāles.”

Dažas filmas, ko noskatījos Sodankilē, arī labi iekļautos šādā pilnīgi ķermeniskā un vecmodīgā kino skatīšanās pieredzē. Viena no tām bija irāņu jaunā viļņa režisora Sohrāba Šahīda Sālesa “Tālu no mājām” (1975), kurā bija attēlota turku viesstrādnieka ikdiena Rietumberlīnē. Vismaz minūti, ja ne vairāk es skatījos uz nesaklātu gultu – kā uz kluso dabu, no kuras bezjēdzīgu darbību atkārtošanās “izdzēsusi” pašu gulētāju. Horvātu režisora Nikolas Tanhofera “Laime ierodas deviņos” (1961), kuru izrādīšanai bija izvēlējies un stādīja priekšā brīnišķīgais vācu kinokritiķis Olafs Mellers, bija Andersena pasakas mūsdienīga ekranizācija, brīnišķīgs agrīna fantasy žanra paraugs, kur iemīlējies mūziķis pēkšņi izaug ļoti garš un skatās tieši pa logu iemīļotās sievietes ceturtā stāva dzīvoklī, bet vardarbīgs tēvs pārvēršas par mazītiņu cilvēciņu, kam kā žurkulēnam uzbrūk kaķis un kas paslēpjas alā, no kuras žēli sauc savu tagad jau milzīgo piecgadīgo dēlu.

Pēc tādas filmas iznākot naktī vienmērīgi apgaismotajā Sodankilē, šķiet, ka tu turpini skatīties filmu. Pa pieticīgu ielu (dažas ielas nosauktas kino režisoru un kritiķu vārdos) pēkšņi aizpeld kāds rozā kadiljaks no iepriekšējā gadsimta 50. gadiem, un nepavisam nav jābrīnās par niecīgo atšķirību starp nomoda un miega stāvokli. Angļu kinorežisors sers Džons Bormans šeit pat kādu citu gadu stāstīja, ka dzīvojis pie šingu cilts Amazonē un šamanis vēlējies zināt, ar ko viņš nodarbojas. Un ir grūti, teica Bormans, “pastāstīt par kino tādam, kurš nav redzējis ne filmu, ne televīziju. Tādēļ es teicu, ka kino ļauj ceļot no vienas vietas uz citu, lēnām vai ātri, nonākt pavisam cieši pie cilvēku sejām vai lidot pāri kalniem, upēm, mežiem. Bet tas ir tieši tas, ko daru es, teica šamanis. Viņam nevajadzēja kameru, viņš izmantoja transu.”

Taču, lai piedzīvotu šāda veida kinopieredzi, jānokļūst, kā saka Pedru Košta, “pagājušo laiku sajūsmībā par filmām, kas nepieciešama arī tādēļ, lai tās dzīvotu. Vakar mēs skatījāmies fon Štroheima “Jautro atraitni” – kādu entuziasmu tā izstaro! Es šo entuziasmu esmu zaudējis – uz visiem laikiem. Lai ticētu kino, vajadzīgs bērnišķīgs naivums. Man izdodas ticēt tikai ļoti sīkām lietām, piemēram, tam, ka esmu šeit un tagad”.

Košta lielā mērā attiecina uz sevi digitalizētā un izrēķinātā kino apnicīgo vienmuļību, ar kādu tas mīdās uz vietas; filmu skatīšanās arvien retāk kļūst par īstu piedzīvojumu. Tādēļ tukšā Sodankile ar savu maģisko gaismu un mīlestību pret kino ir retā iespēja pārdzīvot kino no jauna.

Nelielo namiņu, kurā mēs dzīvojām tās piecas Lapzemes diennaktis šī gada jūnijā, uz festivāla laiku īrē jaukais somu draugu draugs Hannu Palovīta, kura vadītā izdevniecība saucas Rosebud. (Labi zinu arī ļoti labu Maskavas izdevniecību ar tādu pašu nosaukumu, kura izdod grāmatas par kino.) Vārdu rosebud lieliski pazīst ikviens kino entuziasts, jo tieši to mirstot izrunā Čārlzs Fosters Keins Orsona Velsa slavenās filmas pašā sākumā, atspīdot vienā no saplīsušās kristāla lodes gabaliem. Ja, cenšoties atminēt pilsoņa Keina noslēpumu, kas aizzīmogots ar vārdu rosebud, virzītos atpakaļ uz veselo kristāla lodi, tajā varētu ieraudzīt nelielu namiņu, ap kuru virpuļo sniegs, un gaismu, kas sākusi spīdēt cilvēka bērnībā. Es atceros to gaismu.

Man bija gadi pieci, es gāju uz bērnudārzu (viens, dārziņš bija pavisam tuvu mājām) un apstājos pie vārtiņiem: bija auksts, gandrīz vai dzirdami krita sausas sniegpārsliņas, un es atdalīju savu sajūsmu no sevis. Šķiet, es nodomāju: “Tas ir tik skaisti. Es to nemūžam neaizmirsīšu.” Vēl bija tumšs, un gaisma krita no vecajām, dzeltenajām ielu spuldzēm. Varbūt svarīgākais šajā brīnišķīgajā brīdī bija tā tūlītēja pārvēršanās nozīmīgā, taču nesaprastā pagātnes pārdzīvojumā. Tā tas ir arī ar polāro vasaras nakšu gaismu. Iespējams, ka tieši no tās, no gaismas, arī rodas stāsta personāži, lai arī pats stāsts paliek aizzīmogots ar Velsa noslēpumaino rosebud.

Lai gan iepriekšējais jau varētu būt bijis pēdējais teikums, tomēr skaistāks beigu akords būs brīnišķīgā angļu režisora Terensa Deivisa stāstītais par pirmo viņa redzēto filmu bērnībā. “Tēvs tikko bija nomiris, un vecākā māsa mani paņēma līdzi uz kinoteātri, kas atradās pilsētas centrā. Tur rādīja “Dziedāt lietū”. Es to neaizmirsīšu, kamēr vien būšu dzīvs. Es nekad neaizmirsīšu Džīnu Keliju, kurš dejo lietū. Man bija septiņi gadi, un es raudāju. Māsa jautāja, kāpēc es raudu. Es atbildēju, ka raudu tādēļ, ka viņš izskatās tik laimīgs.”