Govs ar mugurkaulu

Katram savvaļas bara zirgam ir savs vārds. Piemēram, Ronalds, Bekija un Klaids. Tie izklausās pavisam ikdienišķi, pat kā zirgu vārdi, tomēr katrs ir kā īpašniekam piešķirta goda zīme. Nu jau gadiem ilgi Ziemeļkarolīnas pavalsts Sīdaras salas ļaudis ikvienu jaundzimušo vietējā mustangu bara kumeļu nosauc par godu vecākajam vietējam iedzīvotājam, kura vārds vēl nav dots nevienam bara zirgam. Katrai no senākajām salas ģimenēm ir šāda saikne ar mustangu baru.

Sīdaras sala atrodas Ziemeļkarolīnas piekrastes nostūrī, kas pazīstams ar apzīmējumu Lejasaustrumi, un ir tieši tāda vieta, uz kādu mūsdienu kontinentālajās Savienotajās Valstīs mēdz attiecināt vārdu “nomale”. Lai gan sala, mērot attālumu kaijas lidojumā, atrodas tikai 65 km no Haterasas raga, kur papilnam tūristu, hipotēkas mākleru un restorānu ar tādiem nosaukumiem kā Dirty Dick’s Crab House, uz tās vēl joprojām var atrast tikai saujiņu cilvēku un dažus veikalus un nav nekādas garantijas, ka svētdienas vakarā izdosies atrast atvērtu ēstuvi, kur varētu pasūtīt kaut vai šķīvi fritētu kukurūzas klimpu. Ceļā uz šejieni var pat nepamanīt, ka Sīdara vispār ir sala. Braucot pa augsto Monro Gaskila tiltu, kas to savieno ar kontinentu, ūdeņus, ko šķērsosiet, viegli noturēt par kādu no miegainajām, līkumotajām šī reģiona upēm. Patiesībā tas ir Torofērs, šaurs sālsūdens kanāls, kas savieno Pamliko zundu ziemeļos ar Koras zundu dienvidos. Pamliko ir viena no lielākajām lagūnām ASV piekrastē, bet Koras zunds ir šaurs un kompakts. Pa vidu tiem atrodas Sīdaras sala, un gar visiem trim stiepjas barjersalu virkne, ko sauc par Āra sērēm.

Es nupat uzrakstīju, ka Sīdaras sala šķir divus zundus, un uz kartes tā arī ir uzzīmēts. Realitāte ir nedaudz izplūdusi. Daļa mazās salas reizēm atrodas zem ūdens – atkarībā no vēja, plūdmaiņām un gadalaika; īpaši tas attiecas uz viesuļvētru sezonu.

Visskaidrāk Sīdaras salas svārstīgā abinieka daba par sevi atgādināja 2019. gada 6. septembra rītā. Viesuļvētras “Doriana” plosīšanās dēļ kartes zaudēja jebkādu nozīmi. Pamliko un Koras zunds saplūda, veidojot vienotu satracināta ūdens plašumu un liekot Sīdaras salai sarukt līdz pavisam nelielai daļai no sākotnējās platības. Tagad salu no kontinenta šķīra ne vairs tievā, zilā Torofēra svītra, bet gandrīz 10 km okeāna.

Vairums no aptuveni 250 cilvēkiem, kas dzīvo uz salas, bija drošībā, jo viņu mājas būvētas uz ne sevišķi augsta pacēluma – tieši tādēļ, lai izturētu viesuļvētru trakošanu. Daudz lielākas nepatikšanas draudēja savvaļas zirgiem, skaitā 49.

Uz salas dzīvoja arī dažas govis. Govīm vārdu nebija.

Īstu savvaļas govju nemaz nav. Lai gan Sīdaras salas liellopi dzīvo vairāk vai mazāk brīvi, pareizi būtu sacīt, ka tie atgriezušies savvaļas dzīvē: šīs govis ir no cilvēkiem aizklīdušu mājlopu pēcnācējas. Tieši tas pats attiecas arī uz salas mustangiem, un tomēr tūristi bieži dodas uz Sīdaru cerībā ieraudzīt sēres zirgus, bet gandrīz neviens šo ceļu nemēro, lai nofotografētu “jūras govis”.

Taču šīs govis izskatās satriecoši. Krāsa mēdz būt dažāda, tomēr daudzām apmatojums ir gaišs kā saules izbalināts un saplūst ar blāvajām smiltīm un spilgto saules gaismu Sīdaras salas āmura galvai līdzīgajā ziemeļu ragā, kur klaiņo gan liellopu, gan zirgu bari. Tūristi priecājas, redzot govis, bet ne tik ļoti, kā ieraugot zirgus. Šeit, tāpat kā citur Amerikā, mustangs ar plandošām krēpēm un kājām, kas dimdina zemi, ir skaistuma un brīvības iemiesojums. Ar govīm ir citādi.

Sīdariešiem govis ir viena no iezīmēm, kas viņu salu atšķir no citām vietām, mīļa un labi pazīstama vietējās kopienas un tās vēstures daļa. Patiesībā govis uz salas mājo krietni senāk nekā mustangi, ko no slavenā Šaklfordas sēres bara uz Sīdaras salu pārveda tikai pirms gadiem trīsdesmit. Tomēr salinieku attiecības ar zirgiem ir citādas nekā ar govīm, tieši tāpat kā cilvēkiem gandrīz visur citur pasaulē.

– Te agrāk bija īsta zirgu zeme, – sacīja Prisila Stairone, kas Sīdaras salā vai tās tuvumā dzīvo jau 30 gadus un strādā prāmju piestātnē. – Visi prata jāt; cilvēki rīkoja zirgu svētkus, visvisādas izdarības. Visi vienmēr sēdēja seglos.

Ja runājam par govīm, nav tālā pagātnē tie laiki, kad jebkurš salinieks varēja pludmalē kādu noķert, aizvest mājās un ganībās labi uzbarot, bet pēc tam nokaut un apēst.

Kad Sīdarai tuvojās viesuļvētra “Doriana”, cilvēki daudz nelauzīja galvu ne par vieniem, ne otriem dzīvniekiem. Kāds salinieks, kurš pats sevi nosauca par “vienkāršu lauku cilvēku” un lūdza, lai neminu viņa vārdu, nicīgi nosprauslājās par domu, ka savvaļas dzīvnieks varētu paciest, ka to iedzen aplokā un aizved no salas, līdz vētra nomierinās. Nevienam jau arī nelikās, ka tas būtu vajadzīgs, vismaz tā domā Stairone.

– Dzīvnieki parasti gādā paši par sevi. Par tiem nav jāraizējas, – viņa sacīja. – Dzīvnieki sajūt briesmas labāk nekā mēs.

Sīdaras sala līdz šim nevienā vētrā nebija zaudējusi vairāk par vienu vai diviem savvaļas ganāmpulka zirgiem; lai nu kur, bet Lejasaustrumos vētras atgadās bieži.

2019. gadā uz salas dzīvoja kādas pārdesmit govis – precīzo skaitli neviens nezina, jo neviens tās neskaita, pat ne vietējie, kuri pieķērušies saviem ragainajiem kaimiņiem. Vismaz dažām govīm “Doriana” nebija nekas jauns. ASV reti kura govs nodzīvo ilgāk par sešiem gadiem; vairumu nokauj daudz jaunākas. Turpretim Sīdaras salas govij ir labas izredzes nodzīvot padsmit gadus un varbūt pat sagaidīt 30. dzimšanas dienu. Govs, kurai 2019. gadā bijis 20, savā mūžā pieredzējusi ne mazāk par 10 viesuļvētrām – Denisu, Floidu, Izabelu, Aleksu, Ofēliju, Arturu, Matjū, Florensu un divas Airīnas. Bars varēja paļauties, ka tā vecākie locekļi rādīs pārējiem piemēru.

Biologi tikai nesen atzinuši, ka govīm raksturīga sarežģīta sociālā uzvedība, kam nepieciešama tik attīstīta sapratne, kādu mēs negaidām no dzīvniekiem, kurus mēdzam uzskatīt par mēslos novārtītiem, apātiskiem un prātā patruliem. Savvaļas bars, piemēram, organizē bērnudārzus, sadalot teļus pa vecuma grupām, ko parasti pieskata viena no pieaugušajām govīm, kamēr pārējās dodas ganīties. Lai kas tāds būtu iespējams, auklei jāapzinās, ka tās loma ir pieskatīt teļus, kas nav viņējie, – pat tad, ja tas nozīmē samierināties ar otršķirīgu barību, kamēr pārējais bars var izbaudīt leknākas ganības. Teļiem savukārt jāsaprot, ka tos uzmana, kaut arī īstās mātes tuvumā nav.

Neviens nezina, kā Sīdaras govis reaģēja uz “Dorianas” tuvošanos, bet diezgan labu priekšstatu par to var sniegt Monika Padilja de la Torre, evolūcijas bioloģe.

– Govis parasti no vētrām nebaidās. Vētras tām pat patīk, – viņa teica. – Govīm patīk vēsums. Tām patīk ēna. Tās ar patiku uztver lietus sākšanos.

Visticamāk, viesuļvētra vēl nebija parādījusies pie salas dienvidu horizonta, kad bars govīm raksturīgajā gausajā gaitā, kā sperot soļus uz Mēness, sāka virzīties uz patvēruma pusi. Tajos laikos, kad viesuļvētras netika izsekotas ar satelītiem un meteoroloģiskajiem radariem, govis labi noderēja par stihijas tuvošanās prognozētājām. Padilja sacīja, ka pārceļošanas iniciatori noteikti bijuši bara vadoņi. Liellopi mēdz izcīnīt sīvas cīņas, lai iedibinātu barā hierarhiju, taču, kad tā ir noskaidrota, valda labdabīga diktatūra. Vadoņiem ir nodrošinātas labākās ganību vietas un labākā ēna, kur nosnausties, un tie pieņem svarīgus lēmumus, teiksim, kad atkāpties uz augstākām vietām, ja tuvojas vētra.

Sīdaras salas baram šāda augstāka vieta bija brikšņaina kāpu strēle starp pludmali un dumbrāju. Te govis ganījās, košļāja savus gremokļus un atgremoja, izlaižot vēl nesasmalcināto barību caur vienu no saviem kuņģa kambariem – spurekli, kāda cilvēkam nav. Ap šo laiku barā, visticamāk, ne tuvu nevaldīja panika; tas droši vien izskatījās idilliski bukoliski (no grieķu valodas vārda boukolos, kas nozīmē “govju gans”).

Padilja skaidroja, ka uzmanīgāks vērotājs būtu pamanījis neuzkrītošas atšķirības starp dažādiem dzīvniekiem – modrām vai mierīgām mātēm, rotaļīgiem vai laiskiem teļiem, nepārprotamiem vienpašiem vai pāriem, kas laiza vai apčubina viens otru. Viņa savulaik vairākus mēnešus pavadīja, pētot govju komunikāciju (es nupat konstatēju, ka kārdinājums uzrakstīt “komūūnikāciju” ir pārsteidzoši spēcīgs), un, lai būtu vieglāk atšķirt brīvā barā dzīvojošos liellopus, deva tiem iesaukas, teiksim, Tumšgalve un Melnā Tesmene. (Tolaik viņai neienāca prātā, ka pēdējā iesauka, angliski Black Udder, teicami apspēlē klasiskās britu TV komēdijas “Blackadder” – “Melnā Čūska” – nosaukumu. Kāpēc, runājot par govīm, vienmēr gribas rotaļāties ar vārdiem?) Un Padilja sacīja, ka govis uz Sīdaras salas nebija vienkārši bars, kuram tuvojas vētra. Tā bija indivīdu grupa, kurā katru dzīvnieku ar pārējiem saistīja noteiktas attiecības, tajā skaitā – Padilja šo vārdu lieto bez mazākajām šaubām – draudzība.

“Doriana” ieradās dziļā tumsā, 6. septembra pirmajās stundās. Trīs dienas pirms tam viesuļvētra bija izplosījusies Bahamās, kur tās brāzmu ātrums, 85 m/s, atkārtoja līdzšinējo Atlantijas ciklona cietzemes rekordu. Daži novērotāji izteicās, ka “Dorianai” vajadzētu piešķirt neeksistējošo 6. kategoriju pēc viesuļvētru stipruma piecu punktu skalas. Nonākusi līdz Ziemeļkarolīnai, “Doriana” jau bija zaudējusi daļu jaudas, tomēr tā vēl joprojām bija viesuļvētra. Biezi mākoņi aizklāja mēnesi un zvaigznes; Sīdaras salas retās gaismas tik tikko izlauzās cauri lietus sienai. Brāžoties gar pašu krastu uz Haterasas ragu, kur notika īstā sastapšanās ar sauszemi, viesuļvētra pa ceļam sakūla putās Pamliko un Koras zundu un kāpās savirpināja kaucošas smilšu sienas. Pastāvīgo okeāna vēju ieveidotie līkie zari un zemā lapotne, zem kuras govis, visticamāk, bija patvērušās, locījās un drebēja vētras varā. Sīdaras salas brāzmas, kuru ātrums sasniedza 50 m/s, bija pašas spēcīgākās, kādas “Dorianas” viesošanās laikā reģistrētas visā Ziemeļkarolīnas pavalstī.

Kad virs salas nonāca “Dorianas” spokaini mierīgais epicentrs un vēja ātrums norima līdz spēcīgai brīzei, likās, ka vairs nav īpaši jābaidās. Vēl vajadzēja izturēt vētras otro pusi, taču Sīdaras salas iemītnieki, gan cilvēki, gan citas būtnes, bija piedzīvojuši trakākas lietas. Ziemeļkarolīnā viesuļvētras iespēja jāpatur prātā arī klusajā sezonā. Ja jums kādreiz gadījies redzēt kadrus, kuros, okeāna bangu šaustīta, sabrūk krastmalā uzcelta ēka, ļoti ticams, ka tas filmēts Āra sērēs. Pabraukājiet pa Lejasaustrumiem, un jūs redzēsiet daudzas ēkas, kas būvētas uz trīsarpusmetrīgiem pāļiem; dažās mājās pirmajā stāvā var nokļūt ar liftu. Kartēs redzams, ka, jūras līmenim ceļoties tikai nedaudz vairāk nekā par 30 cm, liela daļa no Āra sērēm, ieskaitot gandrīz visu Sīdaras salu un krietnu kontinentālās piekrastes daļu, atradīsies zem ūdens. Tomēr šejienieši nesteidzas pārcelties uz dzīvi citur. Te valda pārbaudījumos norūdīta pārliecība, ka pareizā pieeja ir skatīties, kas notiek, un tad pielāgoties.

Taču “Dorianas” gadījumā, kad vētras epicentrs sāka virzīties uz ziemeļiem, notika kaut kas negaidīts. Aptuveni 5.30 no rīta Šērmanam Gudvinam, Sīdaras salas vienīgā universālveikala Island’s Choice un degvielas stacijas īpašniekam, piezvanīja draugs, kurš dzīvoja netālu no veikala. Viņš brīdināja, ka vētra pieņemas spēkā. Pēc 15 minūtēm, kad Gudvins pirmajā blāvajā rīta gaismā jau bija ceļā uz veikalu, ūdens sniedzās tik augstu, ka šļakstījās pāri viņa apvidus balstiekārtas un dubļu riepu paaugstinātā Chevrolet pikapa motora pārsegam.

– Ūdens gāzās kā paisuma vilnis, – teica Gudvins. – Viss notika ļoti strauji.

Kad Šērmans un viņa sieva Velveta (“Mamma mani nosauca par godu Velvetai no savas iecienītās filmas “National Velvet”,” viņa man paskaidroja) beidzot tika līdz savam veikalam, viņi bija spiesti patverties ēkā. Velveta redzēja, kā garām logam aizlido brāzmas pūsta varde. Kāds jūras bruņurupucis bija uzskalots līdz ieejas kāpņu augstākajam pakāpienam.

– Cik tur trūka, ka lauztos iekšā veikalā, – Šērmans sacīja, ar to domājot ūdeni. Kādā fotogrāfijā redzams, ka benzīntanka sūkņi applūduši līdz pat skaitītāja lodziņam.

Lai saprastu, kas torīt norisinājās Sīdaras salā, iztēlojieties, ka pūšat dvašu pāri karstas zupas virsmai: šķidrums vispirms sāk ņirbināties, tad šļācas pret šķīvja tālāko malu. Tieši to pašu “Doriana” izdarīja ar Pamliko zundu, tikai viesuļvētras pūtiens turpinājās stundām ilgi.

Viesuļvētra grūda ūdeni uz kontinenta piekrasti, kas, runājot ASV Ģeoloģijas dienesta okeanogrāfa Krisa Šērvuda vārdiem, ir “ideāli piemērota”, lai uzņemtu vēja nestu ūdeni. Gan līcis, gan upes – Nūsa, Pamliko un Pango – ietek Pamliko zundā pa plašām grīvām, kas ūdeni iesūc tikpat viegli, cik izgrūž. Liela daļa krasta ir kā milzīgs purvāju sūklis. Būtībā šajā ūdenstilpju rindā bija sadzīts vesels ūdens kalns, ko uz vietas noturēja tikai vējš.

Cilvēki, kuri pazīst Ziemeļkarolīnas zundus, labi zina, kādus jokus var izspēlēt nikns vējš. Šī reģiona vēstures pētnieks Deivids Stiks reiz atzīmēja, ka viesuļvētras laikā, kad vējš triec zunda ūdeņus uz rietumiem, aiz Āra sērēm var atsegties līdz pat 800 m jūras dibena. Kad tā notiek, var būt vērojams visai dīvains fenomens: no cietzemes puses var nākt spēcīgi vētras uzplūdi, kas izraisa piekrastes salās tā saucamos “piezunda plūdus”. Zinātniekiem šī parādība pazīstama ar nosaukumu seiša.

Kad “Dorianas” epicentrs bija pārgājis pāri Pamliko zundam, vētras radītā seiša sāka sabrukt. Tad viesuļvētras dienvidgala vēji, kas pūš pretējā virzienā nekā vētras priekšējā mala, aiztrieca ūdeni atpakaļ turp, no kurienes tas bija nācis. Savā ziņā varētu teikt, ka seiša vienlaikus skrēja arī lejā no kalna: pirmsausmas stundās paisums sāka noplakt, bet viesuļvētra, kas nebija beigusi savu spiedienu uz Atlantijas okeānu, tikmēr stūma ūdeni uz austrumiem, atstājot aiz sevis ieplaku. Šo spēku apvienošanās iznākumā seiša sāka lauzties ārā no Pamliko zunda un virzīties uz austrumiem, uz Atlantijas okeāna pusi – gandrīz 3 metrus virs jūras līmeņa.

Jūras ūdens lavīna bija patiesi varena – aptuveni trešdaļa no vidējā apjoma, ko nes Amazone, neapstrīdami ūdeņiem bagātākā upe uz mūsu planētas. Taču vietā, kur Amazone satiekas ar jūru, tā jau kļuvusi par milzīgu grīvu. “Doriana” piezunda plūdu bangas pūlējās aizsniegt atklāto okeānu, izspraucoties cauri Āra sēru salu veidotajam aizsargdambim, kurā ūdenim atvērtas tikai nedaudzas šauras ejas. Un Pamliko zunda dienvidu galā gaidīja papildu šķērslis: Sīdaras sala.

Ūdens neapmeta loku ap salu. Tas brāzās taisnā ceļā tai pāri.

Plūdu banga aiztraucās gandrīz tikpat ātri kā bija ieradusies un turpināja ceļu uz Āra sērēm, kur pret Okrakoukas salu triecās ar tik augstu ūdens sienu, kādu tur neviens savā mūžā vēl nebija redzējis. Pēc “Dorianas” aiziešanas plūdu ūdeņi sāka noplakt. Sīdaras salā tie aiz sevis atstāja biezus, eļļainus dubļus ēkās un sanesas uz ceļiem, taču nebija ziņu par kādiem nopietniem ievainojumiem. Okrakoukā cieta vairāk nekā trešdaļa māju, bet, cik zināms, bojāgājušo nebija.

Pirmās ziņas par zaudējumiem Sīdaras salas zirgu un liellopu baros pienāca, tiklīdz okeāns bija tiktāl nomierinājies, ka salinieki laivās varēja atgriezties jūrā.

– Un tad viņi ieraudzīja dzīvniekus – daudz dzīvnieku, – stāstīja Stairone. – Tie… šūpojās viļņos.

Faktu, ka sīdarieši tamlīdzīgās situācijās nemīl izrādīt emocijas, uzskatāmi apliecināja kāda anonīma avota reakcija, kad es šim cilvēkam pajautāju, kā vietējie jutušies bojāgājušo dzīvnieku sakarā. Pēc neērtas pauzes viņš atbildēja:

– Jūs jau pats varat iedomāties.

Un tad piemetināja:

– Dabas māte viņiem atļāva te dzīvot, un tad jau iznāk, ka Dabas māte viņus drīkst arī aizsaukt projām.

Ja arī kāds toreiz kļuva par liecinieku tam, kas notika ar Sīdaras salas brīvajiem dzīvnieku bariem, neviens to publiski nav atzinis. Visticamāk, ka neviens to neredzēja, jo plūdi sākās bez brīdinājuma, nakts tumsā un gan zirgi, gan govis bieži mēdza klīst tālu no cilvēku mājām. Domājams, ka dzīvnieki šajā pirmsausmas stundā bija nomodā: savvaļas radības – gan īsti meža zvēri, gan tādi, kas šādā dzīvē atgriezušies – naktī ir daudz modrāki nekā cilvēki, kuri, ērti iekārtojušies, guļ aizmiguši savās mājās. Tomēr iespējams, ka dzīvnieki bija nedaudz atslābinājušies, sajūtot, ka vēl viena viesuļvētra nu jau izturēta.

Un tad pēkšņi jūra izkāpa uz cietzemes. Pludmales klāja trīs metrus dziļa ūdens kārta. Tā applūdināja purvājus, kur govis mēdza ēst jūras auzas un kāpu zāli, un nosedza zemākās kāpas. Padiljas pētījumi mums ļauj iztēloties, kāda bijusi šī aina: mitrajā gaisā atbalsojas spalgi un aprauti māvieni, govju trauksmes saucieni; teļu brēcieni sacenšas ar vēja un viļņu kaukšanu. Biedējoši strauji ceļoties ūdens līmenim, mātes noteikti pa galvu pa kaklu metušās meklēt savus teļus, bet bara draugi pūlējušies turēties kopā.

Viļņi aiznesa 28 zirgus. Neviens īsti nezina, cik govju aizskaloja ūdens: četrām izdevās palikt uz cietzemes, un vietējie vēlāk lēsa, ka plūdi paņēmuši 15–20 liellopus. Visticamāk, ūdens dzīvniekus atrāva no zemes pa vienam – vispirms kumeļus un teļus, pēc tam pieaugušos. Viņus aprija vētra.

Salu rinda, kas visa kopā pazīstama kā Koras sēres, atrodas uz dienvidaustrumiem no Sīdaras salas; tā ir gandrīz 64 kilometrus gara un retā vietā vairāk par pusotru kilometru plata. Kartē tā izskatās pēc skeleta pirksta, kas skumji baksta uz Ziemeļatlantijas pusi. Kā jau vairums barjersalu, arī šīs ir zemas, vidēji 2,5 metrus virs jūras līmeņa; augstākās kāpas sasniedz nepilnus 8 metrus. Visa salu rinda veido ar likumu aizsargāto Lukautas raga nacionālo dabas parku. Barjersalas vienmēr dabū ciest no viesuļvētrām, taču 2019. gada 7. septembrī, dienu pēc “Dorianas”, bija pilnīgi skaidrs, ka šī vētra bijusi pavisam citāds zvērs nekā parasti.

Pirms ciklona Ziemeļkoras un Dienvidkoras sēri vienu no otras šķīra viens vienīgs dabisks kanāls, Ofēlijas ieeja. Pēc vētras cauri salām bija izlauzti vēl 99 jauni kanāli: sēres nu bija sašķēlētas 101 daļā. Nelikās gluži pareizi saukt šos vētras izgrauzumus par ieejām. Tie bija izveidojušies kā izejas: seiša, aizgāzusies pāri Sīdaras salai, pēc tam sadūrās ar barjersalām un, kad tas notika, vienkārši izurbās tām cauri.

– Mūsu parka kolektīvajā atmiņā nav otru tādu piezunda plūdu, kādus piedzīvojām pēc “Dorianas”, – teica Džefs Vests, Lukautas raga nacionālā parka direktors. – Mani toreiz pamatīgi vilka uz zoba, ka esmu pazaudējis 20% parka teritorijas.

Vests bija pirmajā apkalpes laivā, kas devās no Sīdaras salas uz Āra sērēm. Noenkurojies parka dienesta piestātnē, kas atradās dažus kilometrus tālāk Ziemeļkoras sērē, viņš sēdās apvidus auto un sāka braukt pa pludmali. Jau pēc 15 metriem Vests nonāca pie pirmā vētras izgrauztā kanāla un, iebridis ūdenī līdz kaklam, atrada dzīvnieka līķi. Viņš netērēja laiku, lai mēģinātu noskaidrot, vai tas bijis zirgs vai govs.

– Reizēm lielajām zivīm garšo tādas lietas, – Vests man teica.

Lukautas raga darbinieki vēlāk atrada vairāk nekā 20 zirgu un liellopu līķus, tāpat arī beigtus briežus un jūras putnus. Vairums bija izkaisīti gar Dienvidkoras sēres atklātā okeāna puses krastu un, visticamāk, bija vispirms ierauti Ofēlijas ieejā un pēc tam izmesti pludmalē. Vistālāk aizskalotās zirgu un govju atliekas atrada netālu no Lukautas bākas, nepilnus 50 km no vietas, kur dzīvnieki bija ieskaloti jūrā.

Līķus, ko nebija aiznesuši bēguma ūdeņi, apraka Lukautas raga strādnieki.

Medijos ziņas par “Dorianas” sekām galveno uzmanību veltīja postījumiem Okrakoukas salā. Pirmajā reportāžā, kas vispār pieminēja pazudušos Sīdaras salas dzīvnieku barus, tika pieminēts vienīgi, ka noslīkuši zirgi; govīm nācās pagaidīt. Šis fakts tikai uz mirkli pavīdēja ziņu lentē un drīz vien tika aizmirsts, kad vispārējo uzmanību piesaistīja Kongresa demokrātu centieni uzsākt Donalda Trampa impīčmenta procedūru.

Svarīgs jautājums: vai govis prot peldēt? Jā, prot. Iedomājieties Mežonīgos rietumus, kur kovboji veda savus ganāmpulkus pāri dziļām upēm uz jaunām ganībām vai tirgu. Arī Sīdaras salas govis mēdza laisties peldus. Kāds regulārs salas apmeklētājs stāstīja par “maziem teliņiem”, kas sastājušies rindā, lai dotos uz Hoga salu Koras zundā, uz dienvidaustrumiem no Sīdaras salas.

– Man gribējās saukt: “Nepeldiet! Jūs netiksiet līdz galam. Tur jāpeld kādi 400 metri,” – viņš stāstīja.

Teļi šo attālumu nopeldējuši bez kādām grūtībām.

Taču viena lieta ir šķērsot šauru kanālu, kad jūra ir mierīga, bet pavisam kas cits – peldēt viesuļvētrā. Tikai pats saulainākais optimists varēja cerēt, ka kaut viena Sīdaras salas govs būs izdzīvojusi.

– Zinot, kā toreiz pūta vējš, noteikti bija ārkārtīgi grūti noturēt galvu virs ūdens un peldēt, kad tevi mētā viļņi, – teica Pama Flinna, pensionēta sākumskolas skolotāja un lejasaustrumiete kopš 1972. gada, kura devās iespējamo izdzīvotāju meklējumos. – Baidos, ka viņas gāja bojā mokās, sāpēs un bailēs. Mani tas ļoti kremt.

Pagāja mēnesis. Vējš un viļņi ātri aizpildīja vētras izveidotos kanālus, bet apvidus, kas agrāk bija Ziemeļkoras sēres dienvidgals, vēl joprojām palika nošķirts kā atsevišķa sala – Viduskoras sēre, kas tādā lepnā vientulībā nostāvēja vēl divus gadus. Kādu dienu oktobra sākumā Lukautas raga resursu pārvaldības darbinieki sasēdās savos apvidus auto, lai, kā pierasts, brauktu inspicēt Viduskoras sēri: komanda gandrīz ik dienas devās meklēt jūras bruņurupuču un putnu ligzdas, kas jāpasargā no amerikāņu iemīļotā vaļasprieka – braukāšanas pa pludmalēm. Šoreiz gan viņi uzgāja kaut ko citu – kāda liela dzīvnieka iemītas pēdas. Pēdas bija pārāk lielas, lai tās būtu atstājis briedis, bet fakts, ka tām bija divi nagi, nevis viens, nozīmēja, ka tās pieder pārnadzim – tātad ne zirgam. Tām vajadzēja būt govs pēdām. Sīdaras salas govs pēdām.

– Sākumā es tam vienkārši neticēju, – Vests stāstīja par savu reakciju uz ziņu par atrastajām pēdām.

Tad resursu komanda viņam nosūtīja pēdu fotogrāfijas, un Vests saprata, ka viņam šī izdzīvojusī govs jāredz pašam savām acīm.

Vests uzauga rančo netālu no Templas Teksasā, un viņam ir pieredze noklīdušu lopu meklēšanā. Likās, ka tā viņam tagad lieti noderēs. Pirmajās dienās pēc pēdu uziešanas govs, kura bija tās ieminusi, likās nenotverama: ciktāl Vestam bija zināms, neviens no nacionālā parka dienesta to vēl nebija redzējis. Sīdaras liellopi bieži vien ir aktīvi nakts stundās, kad ašā gaitā klīst pa salu kā blāvi rēgi, un, lai gan Viduskoras un Ziemeļkoras sēres vietām ir tik šauras, ka attālumu no zunda puses līdz atklātam okeānam var noiet trīs minūtēs, liela daļa zemes ir dīķu, purvāju un mušu apsēstu brikšņu labirints. Turklāt resursu komanda bija manījusi tādas pašas pēdas arī uz mazajām apkārtnes saliņām: likās, ka, neraugoties uz neseno drāmu uz ūdeņiem, govs tagad bija pasākusi arī šķērsot nelielus šaurumiņus.

– Ne mazāko baiļu no peldēšanas, – Vests teica ar neviltotu apbrīnu.

Galu galā viņš dzīvnieku atrada gluži nejauši. Vests bija devies ar laivu uz Ziemeļkoras sēres Longpointu, kur ikdienišķākos laikos parka dienests izīrē tūristiem vienkāršus koka namiņus. “Dorianas” saceltā banga bija nopostījusi abas pamatīgi nocietinātās būves, kas piegādāja vēja šaustītajām būdiņām elektrību un attīrītu ūdeni. Un tur nu tā stāvēja un gremoja zāli – kāpu krāsas govs starp kāpām, kā baltās smiltīs sapūstu zeltainu smilšu pakalns. Tā bija labi muskuļota un mazliet smagnēja – būtībā pavisam parasta govs.

– Ķitvainazīt. Tur ir govs, – Vests atceras, ka balsī pats sev teicis. – Kaut kas tāds jāredz savām acīm.

Ieraugot Vestu, govij iepletās acis. Tad tā aizskrēja.

Vests zināja, ka viņam nāksies govi pārvietot – gan paša dzīvnieka labā, gan arī lai saglabātu neskartu parka savvaļas vidi. Taču Lukautas raga personāls tobrīd vēl bija pārāk aizņemts ar “Dorianas” nodarīto postījumu apzināšanu un novēršanu, lai pievērstos neceļos aizgājuša govslopa tvarstīšanai. Tikmēr par izdzīvotāju sāka izplatīties baumas; uz Koras sērēm atkal sāka braukt cilvēki, un viņi pamanīja pēdas. Viņu vidū bija arī Pama Flinna un viņas draugs Maiks Karols.

– Mēs braucām atkal un atkal, – teica Flinna, un beidzot viņiem izdevās kaut ko arī ieraudzīt. – Mēs bijām sajūsmā, redzot šīs govis.

Jā, nevis govi, bet govis – pavisam trīs. Viena bija tā klasiski balināti blondā, kuru bija redzējis Vests; otrai bija lieli, gaiši brūni plankumi kā senu kontinentu karte, bet trešā, jaunule ar gaišu spalvu, varētu būt raibās govs tele. Kaut kā viņas bija palikušas dzīvas, atradušas cita citu un izveidojušas mazu, saliedētu baru.

– Tas manī atjaunoja ticību, ka dzīvē notiek arī labas lietas – ka ir kaut kas tur, varavīksnes otrā galā, – teica Flinna. – Tāda kā neliela zīme, ka ar mums viss būs kārtībā, ka mēs izturēsim un iesim tālāk.

12. novembrī laikraksts The Charlotte Observer pirmais nopublicēja ziņu par izdzīvojušajām govīm, un Sīdaras salā gāja vaļā lielais mediju drudzis. Kāds nelaimīgs vietējais iedzīvotājs presē bija kļūdaini nosaukts par govju īpašnieku vai citur – kopēju (šīm govīm nav ne viena, ne otra), un nu reportieri nebeidzami klauvēja pie viņa durvīm un dzinās pakaļ pa piebraucamo ceļu. Īpaši televīzijā ziņa par izdzīvojušajām govīm tika pasniegta kā amizants pozitīvais stāsts. The Virginian-Pilot nodēvēja govis par “lopiņiem, kas apbūruši visu nāciju”.

Notikums likās tik saistošs zināma pārsteiguma elementa dēļ: par govīm mēs domājam kā par pastulbiem, fiziski neveikliem, viegli komiskiem lopiem, nevis varonīgām cīnītājām. Mediji, protams, neskopojās ar jociņiem un vārdu spēlēm, piešķirot stāstam par cīņu uz dzīvību un nāvi smaidīgu bērnu grāmatiņas nokrāsu. Viesuļvētra “Doriana” bija iznākusi krastā kā “lopu zagle nakts aizsegā” un “sadzinusi lopus okeānā” kā aplokā. Govju izdzīvošana bija “mūūūlsinošs brīnums”. Rālijas The News & Observer izbrīnā tvītoja: “Sešarpus kilometru? Mūūūms nebija ne jausmas, ka govis ir tik labas peldētājas.”

Lai aplēstu, cik tālu govis nopeldējušas šajā smagajā naktī, žurnālisti, šķiet, izmērīja pašu īsāko attālumu starp Sīdaras salu un Koras sērēm, izmantojot digitālus rīkus, tādus kā Google Maps. Vairums spriež, ka tie bijuši 6,5 kilometri; NBC deva priekšroku precīzākām aplēsēm, 5,45 km. Taču, kad šos skaitļus, kas iegūti, mērot attālumu taisnā līnijā, ieraudzīja ASV Ģeoloģijas dienesta okeanogrāfs Alfredo Arečavaleta, viņš pamanīja problēmu.

– Es nudien nedomāju, ka tas ir ceļš, pa kuru vētra nesa govis, – Arečavaleta teica.

Viņam bija aizdomas, ka ceļš bijis garāks – krietni garāks.

Arečavaleta savā darbā pēta viļņu nestu objektu trajektorijas, izmantojot vēja, paisuma un bēguma un straumju datormodeļus. Reizēm viņš iemet jūrā dažus priekšmetus ar izsekojamiem čipiem un ļauj peldēt, kurp vien viļņi tos nes; šo zinātnes nozari kāds jokojot nosaucis par dreifoloģiju, taču no tādiem pētījumiem izriet secinājumi, kas palīdz saprast, teiksim, kā klimata pārmaiņas var iespaidot krasta eroziju, uz kurieni varētu peldēt naftas plankumi un citi piesārņojumi un kurp doties jūrā pazudušo meklētājiem un glābējiem.

– Savā ziņā šis gadījums ar govīm jau arī ir meklēšanas un glābšanas darbs, – Arečavaleta sacīja.

Tā nu sagadījies, ka Arečavaleta uzaudzis Spānijas Basku zemē, fermā, kur liellopi gāja atvēsināties irigācijas dīķī. (Viņa vērtējums: “Šie dzīvnieki nav labi peldētāji.”) Pēc viesuļvētras “Doriana” Arečavaleta brīvajā laikā sāka modelēt Sīdaras salas izdzīvojušo govju iespējamo maršrutu pēc nonākšanas okeāna viļņos. Viņa iegūtie rezultāti ievērojami atšķīrās no mediju zīmētās ainas, kurā govis šķērsojušas Koras zundu pa īsāko ceļu.

Arečavaletas modeļa kontekstā jūra tajā pirmajā pelēcīgajā rīta gaismā, kad vētra aiznesa govis, ir paisuma straumju, lielu viļņu un ūdens šļakatu haoss. Govju acis ir tikai dažus centimetrus virs ūdens; zeme trīsmetrīgu bangu aizsegā strauji pazūd no dzīvnieku redzeslauka; atsevišķai govij ir gandrīz neiespējami paturēt acīs pārējo baru, kura galvas šūpojas viļņos. Katra govs pūlas ne tik daudz peldēt, cik nenogrimt. Visa vara tagad ir straumju un vētras stiprināto plūdmaiņu ziņā.

Dzīvniekus vispirms strauji grūž uz dienvidaustrumiem, gar Sīdaras salas krastu, tad uz Koras zunda vidu, kur tos pamazām rauj arvien tuvāk varenajai straumei Ofēlijas ieejā. Taču bēgumu nomaina paisums, un Ofēlija vairs nerauj dzīvniekus sev klāt – tā grūž tos projām. Tagad okeāns ieplūst zundā, un ganāmpulku atkal nes atpakaļ uz ziemeļiem. Tad sākas kārtējā plūdmaiņa, un Koras zundam ir vairāki desmiti jaunu kanālu, pa kuriem sūtīt ūdeni atpakaļ Atlantijas okeānā. Tomēr tas ir gluži kā vannā ar daudziem caurumiem: arī šeit stiprākā vilkme ir lielajiem. Visus dzīvniekus, kas vēl ir dzīvi, straume atkal rauj uz Ofēlijas ieeju.

Izredzes tikt ierautam jebkurā šāda veida ejā liktos biedējošas. Sērfotāji reizēm izrok kanālus, savienojot jūru ar saldūdens tilpēm, kas uzkrājušās aiz kāpām; straume, kas izveidojas šādās ejās, reizēm līdzinās upes krācēm, un viļņi ir pietiekami augsti, lai varētu sērfot. Koras zunds nav īpaši rāmāks. Kad govis aizskalotas no Sīdaras salas, vējš vēl septiņas stundas nezaudē savu deviņu ballu auku spēku, bet viļņi ar baltām putu cepurēm noturas vēl daudz ilgāk. Tiesa gan, Koras zundā ir arī seklākas vietas, teiksim, sēkļi, tomēr Arečavaleta savās simulācijās tās ņēmis vērā un, pēc viņa domām, ir maz ticams, ka kādai govij šī ceļojuma laikā būtu uz garāku brīdi – un diez vai vispār – izdevies sataustīt zem kājām zemi.

Viņa modelis izskaidro, kā bojāgājušās govis un zirgi, kuru ķermeņus atrada Dienvidkoras sērēs, tur nonākuši: straume bija izrāvusi dzīvniekus cauri Ofēlijas ieejai un tad aizsviedusi uz dienvidiem, uz atklātā Atlantijas okeāna pusi. Pēc Arečavaletas aplēsēm, neviena no izdzīvojušajām govīm nepeldēja pa 6,5 km garo taisno līniju. Viņš sacīja, ka iespējamais attālums, kādu nopeldēja govis – vienalga, dzīvas vai mirušas –, svārstās starp 45 un gandrīz 64 kilometriem. Pat īsākais no šiem attālumiem ir ievērojami lielāks nekā īsākais ceļš pāri Lamanšam. Tas ir vairāk nekā 10 reizes lielāks par to, kādu nopeld sportisti Ironman triatlonā. Arečavaleta spriež, ka pats īsākais iespējamais laiks, ko kāda no govīm pavadījusi ūdenī, ir 7,5, bet ilgākais – 25 stundas.

– Ja tie būtu cilvēki, tas būtu neticami – kaut kas līdzīgs Robinsona Krūzo stāstam, – viņš sacīja. – Fakts, ka šīs trīs govis palikušas dzīvas, līdzinās brīnumam.

Bet ja nu mēs neapmierinātos ar tādu izskaidrojumu kā “brīnums” (vismazāk jau nu “mūūūlsinošs”) – ja nu mēs atteiktos piedēvēt govju izdzīvošanu likteņa iegribai un nejaušībai? Ir arī citi faktori, ko varētu ņemt vērā, un tie mūs aizved līdz pārdomām par to, kā cilvēks mijiedarbojas ar govīm.

Pirmā iespēja ir tāda, ka Sīdaras salas govis šo smago pārbaudījumu spēja izturēt tāpēc, ka tās ir pavisam citas šķirnes liellopi. Asinsgrupu un DNS testi vedina domāt, ka mežonīgie zirgi, kas dzīvo Sīdaras salā, visticamāk, ir spāņu kolonizatoru zirgu pēcteči, kuru senči pirmoreiz izkāpa Amerikas krastos no Huana Ponses de Leona kuģiem 1521. gadā. Tikpat labi arī Sīdaras govīm varētu būt spāņu kolonizatoru liellopu asinis; tas gan pagaidām nav zināms, jo to gēnus vēl neviens nav pētījis. Skaidri zināms vienīgi tas, ka Ziemeļkarolīnas piekrastē lopi pamesti vai izpeldējuši no avarējušiem kuģiem jau vismaz kopš 1584. gada. Pilnīgi iespējams, ka Sīdaras salas govju ciltskoks iesniedzas četrus gadsimtus tālā pagātnē.

Spāņu kolonizatoru liellopi atšķiras no mūsdienās dominējošajām komerciālajām šķirnēm.

– Šīs govis ilgi dzīvo, tās ir gādīgas mātes saviem teļiem un gatavas ēst arī to, no kā atteiktos citi liellopi, – teica Dženeta Berangere, Mājlopu šķirņu saglabāšanas programmas (Pitsboro, Ziemeļkarolīna) vadītāja. – Un tās ir gudras. Vietējie iedzīvotāji mēdz brīdināt: “Uzmanieties, lai govis neapēd jūsu pusdienas!”

Šīs govis ir arī leģendāras ar savu izturību. Piemēram, pirms Amerikas Pilsoņu kara Painīvudsas govis, kas cēlušās no spāņu lopiem, bija izslavētas ar savu spēju izturēt karstumu, noturību pret slimībām un spēju dzīvot vietās, kur apstākļi ir pārāk skarbi komerciālajām šķirnēm. Šo lopu stiprā daba bija iemesls, kāpēc starp govīm un to īpašniekiem veidojās pilnīgi citādas attiecības, nekā vērojams mūsdienu industriālajās fermās. Daži fermeri pret savām govīm izjuta tādu cieņu, ka atteicās tās tramdīt ar suņiem, kad lopus vajadzēja sadzīt aplokā. Citiem likās netaisnīgi un pazemojoši iegrožot savus liellopus ar žogiem. Tikai 50. gados, kad ieviesās komerciālā lopbarība un ganību zemi ar motorizētas tehnikas palīdzību varēja viegli attīrīt no krūmiem un nopļaut, Painīvudsas govju ganāmpulki sāka pamazām izzust. Tomēr nedaudzi fermeri Dziļajos dienvidos šīs šķirnes govis audzē vēl tagad.

Filips Sponenbergs, veterinārais zinātnieks, kurš 50 gadus Savienotajās Valstīs meklējis spāņu ievesto liellopu pēctečus ar iespējami tīrākām asinīm, uzskata, ka Sīdaras salas govīs ir kaut vai nedaudz šo senču gēnu.

– Daži dzīvnieki ir tikpat kā balti, bet ar tumšām ausīm, acīm, purnu un kājām. Tas ir visai unikāls krāsojums un Ziemeļamerikā bieži vien nozīmē izcelšanos no spāņu govīm, – viņš sacīja.

Dažiem Sīdaras salas liellopiem ir arī ragi, kas savirpināti spirālē kā spāņu kolonistu govīm.

Vairāki eksperti, ar kuriem es runāju, uzskata: jau pats fakts, ka kaut vai dažas govis izdzīvojušas “Dorianas” radītajos plūdos, skaidri pierāda, ka tie nav nekādi parastie liellopi. Vairums bija vienisprātis, ka mūsdienu šķirņu dzīvnieki tādā stihijā nebūtu izdzīvojuši. Šāds viedoklis būtībā norāda, kādā mērā mēs esam degradējuši liellopus kā dzīvniekus, padarot tos vājus un aprūpējamus. Turklāt tā liekas arī pārāk ērta pozīcija. Tā mums ļauj izlocīties no daudz neizdevīgākas varbūtības, proti, ka šie dzīvnieki, kurus vairums no mums labprāt ēd, varētu būt izturējuši vētru, smeļoties spēkus no tiem pašiem iekšējiem resursiem, pie kuriem ekstrēmos apstākļos ķeras cilvēki. Proti, runa ir ne jau par ģenētiski iekodētu izdzīvošanas instinktu, bet izmisīgām alkām dzīvot – pietiekami stiprām, lai stundu pēc stundas izturētu šādu cīņu uz dzīvību un nāvi.

Šai vietā man vajadzētu uz brīdi apstāties un pateikt, ka es ēdu liellopu gaļu. Es leju govs pienu uz brokastu pārslām. Manā garderobē ir ādas kurpes un siksnas. Tomēr es, tāpat kā daudzi citi, atzīstu, ka liellopu audzēšana un kaušana saistīta ar problemātiskiem jautājumiem, kas ir morāli sarežģīti, pretrunīgi un reizēm visai dīvaini. Tomēr nekas no tā visa nav vainojams tajā, ka šobrīd esmu iekūlies govju psiholoģijas lauciņā. Nē, es vienkārši gribēju saprast, kāpēc viena govs var izdzīvot, peldot viesuļvētras plosītos ūdeņos, bet kāda cita – ne.

Interesanti, lai gan runa ir par dzīvnieku, kas piejaucēts tūkstošiem gadu pirms civilizācijas rītausmas, jebkādi zinātniski pētījumi par govīm, nesaistīti ar to lomu mājlopa statusā, ir gluži nesens pavērsiens. Kad Monika Padilja de la Torre vairāk nekā pirms 10 gadiem mēģināja apzināt līdz tam tapušos zinātniskos darbus par govju komunikāciju, viņa ar pārsteigumu atklāja, ka par šo tēmu nav sarakstīts tikpat kā nekas. Tāpēc viņa sāka no nulles, ar tālskati novērojot liellopu ganāmpulkus kā tāda ganību lauku Daiana Fosija.

– Es uzskatu, ka mums ir morāls pienākums iepazīt šos dzīvniekus, kuriem līdzās esam dzīvojuši tik ilgi, – viņa sacīja.

2017. gadā biopsiholoģe Lorija Marino kāda zinātniskā darba vajadzībām izlasīja visus pētījumus par govju psiholoģiju, kādus vien spēja atrast. Arī viņas atradumu apjoms nebija diez cik iespaidīgs.

– Ir tik daudz, ko par šiem dzīvniekiem vajadzētu uzzināt, – teica Marino. – Jūtama zināma nevēlēšanās apzināties, kādi tie ir patiesībā, iedziļināties to sarežģītajā kognitīvajā, sociālajā un emocionālajā pasaulē.

Problēma, protams, ir tāda, ka minētās sarežģītības apzināšanās varētu izjaukt mūsu pašreizējās attiecības ar šo sugu. Marino mūsu dominējošo priekšstatu par govīm raksturo kā ideoloģiju, kura liellopus pasniedz kā trulas būtnes, kas ir mierā ar savu dzīvi, pat ja pie tās pieder pārpildītas kūtis, neārstēts klibums, piederības zīmju iededzināšana ar nokaitētu dzelzi un teļu atņemšana – ikdienišķas parādības mūsdienu industriālajā lopkopībā.

Tomēr, izlasot pieejamos zinātniskos darbus, Marino uzzināja, ka govis ir “ļoti jutīgas pret pieskārieniem” un uz ievainojumiem vai to draudiem reaģē līdzīgi suņiem, kaķiem un cilvēkiem – izvairoties no sāpju avotiem, klibojot, vaidot un griežot zobus, kā arī uzrādot paaugstinātu stresa hormonu līmeni asinīs. No otras puses, govju gadījumā sāpes un stresu, bet īpaši to pakāpi var būt grūtāk noteikt, jo šie dzīvnieki evolūcijas ceļā iemācījušies neizrādīt vājuma pazīmes, kas var pievilināt plēsējus. Govis ir stoiķes – tās sakož zobus un pacieš.

Lai gan dati par govju psiholoģiju ir tik skopi, tie mani tik un tā pamanījās pārsteigt. Nezin kāpēc nepatīkams likās atklājums, ka govis cita citu bez grūtībām pazīst un atšķir liellopus no jebkuras citas dzīvnieku sugas. Tās lieliski spēj atrast un iegaumēt ceļu fiziskos labirintos, uzrādot ievērojami labākus rezultātus nekā vistas, žurkas un pat kaķi un liekot šīs jomas vadošajiem pētniekiem savā darbā secināt, ka “uzdevumi bijuši pārāk vienkārši”. Kad govju spējas pārbaudīja sarežģītākos labirintos, viena no piecām veiksmīgi atrisināja arī šos grūtākos uzdevumus un, atgriezusies labirintā pēc sešām nedēļām, atcerējās pareizo ceļu.

Te nu mēs nonākam teritorijā, kas piedāvā lielāku skaidrību jautājumā, kā šīs trīs govis varēja palikt dzīvas, viesuļvētras laikā peldot okeānā, jo, lai orientētos labirintā, ar intelektu vien nepietiek – vajadzīga arī motivācija. Tas tiesa, ka no piecām govīm tikai viena spēja atrast ceļu sarežģītākajos labirintos, taču tas var būt tāpēc, ka tām nepatīk palikt vienatnē un tās baidās no vietām, kur lielas iespējas paslēpties kādam plēsējam, piemēram, no labirintiem. Visos eksperimentos daži liellopi, neraugoties uz garšīgām balvām, ko saņem par uzdevuma atrisināšanu, likās noskaņoti pretoties, padoties vai ļauties bailēm. Citi dzīvnieki bija drošāki un ziņkārīgāki. “Iespējams, tas norāda, ka lomu spēlē arī dzīvnieka personība,” ziņoja pētījuma autori.

Runājot par govīm, daži no uzskatāmākajiem nepārprotamas personīgās motivācijas piemēriem atrodami ziņojumos par dzīvniekiem, kas izglābušies no drošas nāves, aizbēgot no kautuves. Viens no slavenākajiem gadījumiem bija 500 kg smags liellops, kas 2002. gadā izlauzās no lopkautuves Sinsinati. Pārlēkusi gandrīz divmetrīgam žogam, krēmkrāsas govs neilgi pēc tam tika manīta kādā alejā, bet pēc tam patvērās pilsētas mežaparkā. Turpmāko 11 dienu laikā govij izdevās izvairīties no dzīvnieku aizsardzības biedrības darbiniekiem, īpaši uzstādītām lamatām, trankvilizatoru šautriņām un pat policijas helikoptera, kurš dzīvnieku meklēja ar termogrāfiskās kameras palīdzību; visbeidzot lopiņu tomēr izdevās sagūstīt.

Tie, ko mēs ēdam, ir bezvārda dzīvnieki, bet izbēgušos lopus, kuri iekļuvuši ziņu raidījumos, bieži apbalvo, piešķirot vārdu. Kad tā noticis, govis parasti paglābjas no atgriešanās gaļas industrijas apritē. Šajā gadījumā govi nosauca par Sinsinati Brīvību, un atlikušo mūžu viņa nodzīvoja īpašā patversmē, kur vairījās no kontaktiem ar cilvēkiem, toties sadraudzējās ar trim citām bēglēm, kas izglābušās no lopkautuves. 2008. gadā, kad Sinsinati Brīvība šķīrās no šīs pasaules, viņas biedrenes uzbruka pēc mirstošās govs atbraukušā veterināra automašīnai.

Valdošā ideoloģija, ja lietojam Marino apzīmējumu, līdz šim dažādos veidus, kādos govis mēdz atsaukties uz apkārtējās pasaules norisēm, izskaidrojusi ar tīrā veidā iedzimtām vai instinktīvām reakcijām. Ja vadāmies no šāda skatījuma, tad situācijā, kad viesuļvētra ierāva satrakotajā okeānā Sīdaras salas govju baru, dzīvnieku izdzīvošanas iespējām vajadzēja būt atkarīgām no veiksmes un fiziskā spēka.

Tomēr, ja individuālām govīm ir katrai sava personība, varbūt ne tik sarežģīta kā mūsējās, bet ne mazāk atšķirīga no citām, tad no šāda vērtējuma, iespējams, nāksies atteikties. Kad vētra ieskaloja govju baru okeānā, domājams, ka dažas govis, panikas pārņemtas, drīz vien ierāva plaušās ūdeni vai padevās spēku izsīkumam. Citas, ko varenās seišas straumes vilka arvien tālāk no krasta, visdrīzāk pakāpeniski zaudēja cīņas gribu. Bet vai var pieļaut, ka trīs govis turpināja cīnīties, smeļoties spēkus no neiedomājama garīgā sīkstuma, lai izdzīvošanas vārdā piespiestu savu ķermeni paveikt kaut ko līdz tam nekad nepieredzētu?

– Es lietotu vārdu “gribasspēks”, – teica Marino. – Es šo apzīmējumu lietotu bez mazākās svārstīšanās.

Neviens nekad droši neuzzinās, tieši ko šīs govis piedzīvojušas. Vai tās divas, ko vēlāk krastā redzēja abas kopā, tā arī nopeldēja visu ceļu? Mēs nezinām. Taču varam pieņemt, ka govis ūdenī centušās turēties kopā. Pētījumi liecina, ka šo dzīvnieku stress mazinās, jau tikai ieraugot citu govi. Divatā govis varbūt varēja cīnīties ar briesmām, jūtoties nedaudz drošāk. Varbūt tas izšķīra iznākumu.

Mēs varam iztēloties, kā šīs trīs govis izmisīgi mirkšķina acis, cenšoties pasargāt tās no viļņiem un vēja nestajām šļakatām, kā tās pacieš aukstumu, kas pamazām pārņem ķermeni, pakāpeniski pieaugošās muskuļu sāpes un spēku izsīkumu, slāpes un izsalkumu, kas noteikti uzmācās pēc vairākām stundām jūrā, tracinošās vēja gaudas. Un tad – kā govis beidzot atkal ierauga (vai varbūt iesākumā tikai saož) zemi – kā tās dzird baismīgo rēkoņu šaurajās ejās starp barjersalām un visiem spēkiem cenšas nepieļaut, ka kāda no tām viņas ierauj.

Nagi pirmo reizi atkal pieskaras smiltīm.

Govis kārpās, cenšoties nostāties uz kājām.

Ūdens straumēm gāžoties starp dzīvnieku kājām, viļņi nes govis uz krastu, tad atkal mēģina ievilkt atpakaļ trakojošajā okeānā.

Visbeidzot govis atkal spēj brīvi spert soļus un ļaujas sajūtām, kas ir kaut kas līdzīgs dziļam atvieglojumam, ka izdevies palikt dzīvām.

Uz jautājumu, kas notika tālāk, laikam gan vislabāk var atbildēt ar kādu citu izdzīvošanas stāstu. 1996. gadā, kad pie Amerikas krastiem ieradās viesuļvētra “Frana”, tās atnestie trakojošie ūdeņi Ziemeļkarolīnas pavalsts Ņūbernē applūdināja lietotu automašīnu detaļu darbnīcas kantori; ūdens līmenis tajā sasniedza 40 cm. Birojā atradās autokapsētas suns Pītijs, skaustā 25 cm augsts. Kad plūdi noplaka, Pītija saimnieks savu suni atrada dzīvu, taču pilnīgi pārgurušu. Redzot, ka Pītijs līdz kaklam izmircis dubļainā un eļļainā ūdenī, viņš secināja, ka suns cīnījies par izdzīvošanu, kādas astoņas stundas izmisīgi airējoties pa applūdušo telpu. Un lūk, ko dzīvnieki dara pēc šādiem pārbaudījumiem: Pītijs nogulēja divas dienas bez pamošanās.

Lai gan mūsdienās to lieto reti, angļu valodā ir apzīmējums liellopiem, kas klaiņo brīvi kā mustangi, – mavericks [šo vārdu tagad biežāk attiecina uz cilvēkiem – brīvām dvēselēm, sava ceļa gājējiem]. Tas cēlies no kāda teksasieša Samjuela Maverika uzvārda: ap 1850. gadu Maverika lopi bez iededzinātām piederības zīmēm brīvi izklīduši pa visu apkārtni. Vienā stāsta versijā spēks, kas visur izmētājis šīs brīvās govis, bijis viesuļvētra.

Tāpēc gluži iederīgs liekas fakts, ka 2019. gada 21. novembrī tieši sešiem kovbojiem, kuriem netrūka ne laso, ne čaparahosu un piešu, tika uzticēts sadzīt pēdas trim Sīdaras salas brīvajām govīm Ziemeļkoras sērēs. Viens no vīriem bija bruņojies ar šauteni, kas pielādēta ar trankvilizatora šautriņām; līdzās jātniekiem parku dienesta kvadriciklā brauca Džefs Vests. Plāns jau no sākta gala bija pārvest govis mājās, stāstīja Vests. Šis fakts tomēr nevienu netraucēja izvērst vētrainas debates sociālajos tīklos.

– Bija cilvēki, kuriem likās, ka vajag govis nošaut, un viss, – sacīja Vests. – Daži sūdzējās: “Kāpēc mēs tam tērējam nodokļu maksātāju dolārus?” Es to dzirdēju ne reizi vien. Citi teica, lai liekam govis mierā, ļaujam tām dzīvot turpat sērēs.

Daudzi baidījās, ka izdzīvojušās govis tiks nosūtītas atpakaļ īpašniekiem, kuri tās nobaros un nokaus. Lukautas raga nacionālā parka Facebook lapā aizsākās sarunas par to, ka govis pelnījušas palikt dzīvas: savās plūdu ūdenskristībās tās izcīnījušas augstāku vietu lielajā lietu kārtībā. “Ja govis jāaizved, tad vediet tās uz rezervātu. Tās pelnījušas dzīvot. Pēc visa, ko tās izcietušas, nepārstrādājiet šīs gotiņas gaļā!” rakstīja Mistija Romano. Dons Rigss no Ņūdžersijas pavalsts Asberijas pievienojās: “Tiešām? Varbūt labāk nemaz nemetiet to līkumu uz fermu un vediet taisnā ceļā uz kautuvi?” Džūdija Kuka no Ziemeļkarolīnas Oukas salas vienkārši paziņoja, ka govis ir “tikpat superīgas kā zirgi”.

Mūsdienu uzskati par govīm ir juceklīgi. Vairums, ja ne visi liekas spējīgi kaut kur savā prātā turēt domu, ka govis ir jūtošas būtnes, pret kurām mums jābūt līdzcietīgiem, bet vienlaikus pietiekami efektīvi apspiest domu, ka mēs pieļaujam, ka šie dzīvnieki pacieš nežēlīgu izturēšanos, pirms tiek nokauti mūsu vajadzībām. Džesika Djū, kas ir atbildīga par dzīvnieku glābšanu un aprūpi “Fermas rezervātā”, organizācijā, kuras mērķis ir izbeigt cietsirdību pret lauksaimniecības dzīvniekiem, apraksta reālu situāciju, kas uzskatāmi parāda, kā to var apvienot. Mājlopu patversmei atkārtoti zvana viens un tas pats cilvēks, kurš lūdz, lai organizācija dod patvērumu kautuvē nonākušam dzīvniekam. Šis cilvēks ir pats kautuves īpašnieks. Viņš zvana tajos retajos gadījumos, kad uz kaušanu pieņemtai govij sākušās dzemdības. Tā ir tā robeža, ko viņš nevēlas pārkāpt; viņš ļoti negrib nokaut šīs govju mātes. Citādi šis cilvēks savā darbā ik dienu pārrauga liellopu nokaušanu.

Interesanti, ka tieši šobrīd, kad arvien jauni pētījumi šķiet apstiprinām domu, ka govis ir kaut kas vairāk, nekā vairumam no mums līdz šim licies, tās tiek turētas aizdomās arī par būtisku lomu vides piesārņošanā. Liellopus vaino par 9% pasaules siltumnīcefekta gāzu emisiju, tajā skaitā – par slavenajām metāna pilnajām atraugām un meteorismu. Peldošas govis viesuļvētrā – tā varētu būt Hokusai gravīra mūsu laikiem. Rezultātā progresīvie un vegāni cer uz nākotni, kurā būs krietni mazāk govju – lai glābtu planētu, pasargātu dzīvniekus no mūsu nežēlības vai uzreiz abu iemeslu dēļ. Tikmēr gaļas lopkopības industrijā daudzi vēl joprojām nevēlas pat atzīt, ka govis ir kaut cik jūtošas būtnes. Iespējams, ka 10 000 gadus ilgajā cilvēka un govju attiecību vēsturē šiem dzīvniekiem vēl nekad nav bijis tik maz atbalstītāju kā patlaban.

Viens no tiem ir Stīvens Brodvels, cilvēks, kurš vadīja kovboju grupu, kas gandrīz trīs mēnešus pēc viesuļvētras “Doriana” plosīšanās sēdās zirgos un devās apgaitā pa Ziemeļkoras sērēm. Brodvelam ir tumšs iedegums, un viņš mēdz nēsāt kovboja cepuri, bet ar to arī visi stereotipi ir izsmelti. Viņš uzaudzis kukurūzas, tabakas un sojas lauku valstībā, vietā, kur Ziemeļkarolīnas Pīdmontas plakankalne sastopas ar Piekrastes līdzenumu. Taču viņš sapņoja kļūt par rančo īpašnieku.

– Tā vienkārši gadās – laikam jau tas ir kaut kas iedzimts, – viņš teica.

13 gadu vecumā Stīvens vienu vasaru nostrādāja 30 hektāru rančo Kolorādo dienvidos, un ar to viss bija izlemts. Viņš bija kovbojs.

Pēc vidusskolas beigšanas Stīvens izmācījās par diplomētu veterināra palīgu un drīz vien sāka strādāt rančo “3R” Slapjo kalnu pakājē, uz dienvidrietumiem no Pueblo. Tur viņš padziļināti apguva tādu pieeju lopkopībai, kas tiecas pēc iespējas atdarināt dabiskās sistēmas.

– Mūsu kaimiņi domāja, ka mums tur pati no sevis radusies kaut kāda maģiska paradīze, taču par visu jāpateicas tikai saimniekošanas principiem, ko rančo īpašnieki piekopuši jau gadiem ilgi, – Brodvels man teica. – Tā pieredze bija kā degviela manam motoram.

Uzņēmumu, ko Brodvels vada pašlaik, vislabāk nosaukt par holistiskas lauksaimniecības konsultantiem. Viņš ierodas jūsu īpašumā un ir gatavs uzņemties praktiski visu, kas vien nepieciešams, tajā skaitā – pilnībā uzcelt jums māju un palaist ganībās jūsu pirmās govis. Tomēr Brodvelam ir viens noteikums: viņš atsakās palīdzēt audzēt vairāk lopu, nekā jūsu zeme spēj uzturēt. Viņam ir fotogrāfijas, kurās viņa komanda jāj pa klienta īpašumu lekno zāli, kas sniedzas zirgam līdz ceļiem. Tas ir lauks, kurā lopi jau ganījušies, taču tie pārvesti uz citām ganībām, pirms zāle nograuzta līdz pat zemei. Ganību zemi barojuši govju mēsli un papildinājuši virsaugi, kas ziemā atjauno augsnes slāpekļa līmeni, tāpēc rezultātā lauks piesaistījis vairāk oglekļa. Lopu ferma ir vesela ekosistēma, uzskata Brodvels.

Apgalvojumi, ka, strādājot ar holistiskām metodēm, var panākt šādu stāvokli, tiek dedzīgi apstrīdēti, taču neseni pētījumi liek domāt: jā, liellopi var dzīvot un mirt, neveicinot klimata pārmaiņas. (Un es atļaušos aizrādīt, ka šajā sakarā ir gluži vietā atgādināt zināmo teicienu par skabargu un baļķi, ņemot vērā, ka vidusmēra amerikāņa oglekļa pēdas nospiedums ir divreiz lielāks nekā vidusmēra amerikāņu govij.) Taču mums jāaudzē mazāk lopu, jālaiž tie ganībās, kas imitē dabiskās sistēmas, un jātur pa gabalu no zemes, kas labāk piemērota augkopībai.

Citiem vārdiem, gaļas lopu nākotne varētu izskatīties samērā līdzīga Sīdaras salas baram. Te ir govis, kas spēj izturēt karstumu, kādā moderno šķirņu lopi smagi ciestu, un tās dzīvo ainavā, kurā neaugtu nekas no tā, ko mēs kultivējam savos laukos.

– To zāli negribētu ēst pat āzis, – teica Brodvels.

Te ir govis, kas nav uzņēmīgas pret dažādām sērgām, dzer iesāļu ūdeni, pašas aizstāvas pret plēsējiem un kopumā prasa visai maz tādas ņemšanās, kas būtu saistīta ar lielām oglekļa emisijām. Tieši tādas govis savulaik lika sevi respektēt un, iespējams, reiz atkal piespiedīs mūs sajust šo cieņu.

– Es uzaugu, klausoties vecāko ģimenes locekļu stāstos par to, kā viņi audzējuši govis uz zemes ar stāvām klintīm un kanjoniem un ka tās bijušas līdzīgākas briežiem nekā parastām govīm, – Džefs Vests stāstīja, atceroties savu jaunību Teksasā. – Mēs izdzinām ganāmpulku Huda forta militārā rezervāta ziemeļos un pēc tam traucējām tās tikai reizi gadā, kad aplencām un sadzinām visas kopā. Dažas govis bija diezgan kareivīgas. Bet ne jau tādas kā šīs Sīdaras salā. Es nekad mūžā neesmu sastapis tādas govis kā šīs.

Kad Ranch Solutions vīri un Vests ieradās Ziemeļkoras sērēs, lai aplenktu un notvertu trīs izdzīvojušās govis, viņu plāns bija piespiest tās iznākt no purvāja ganībām, kur dubļi reizēm ir tik dziļi, ka zirgs tajos iestieg līdz vēderam. Nemaz nerunājot par čaparalu.

– “Biezs” – tas ir pārāk maigs vārds, lai aprakstītu čaparalu, – teica Vests. – Tie ir brikšņi, kas vienkārši nepacietīs, ja kāds mēģinās caur tiem izlauzties.

Pagāja ilgs laiks, iekams izdevās govis atrast un pēc tam piedabūt iznākt klajā laukā, lai katrai pēc kārtas iešautu šautriņu ar trankvilizatoru. Nomierinošā līdzekļa iespaidā divas no trim govīm kļuva pietiekami pielaidīgas, lai izdotos tās ievest furgonā, kas bija atgādāts uz salu ar prāmi.

Pēdējā govs, tā, kuru pirmo (vienu pašu) atrada pēc viesuļvētras, pat netaisījās kļūt pielaidīga. Govs aizbēga ziemeļu virzienā un pamanījās patverties īpaši blīvi aizaugušā un nelīdzenā vietā. Komanda ar pūlēm ieraudzīja, kur tā slēpjas; vīriem izdevās govij trāpīt ar vēl vienu šautriņu. Tad viņi sāka gaidīt, pārliecināti, ka govs palēnām iemigs. Govs neiemiga. Pēdīgi kovboji mēģināja dzīvniekam tuvoties.

– Un šī metās prom, – sacīja Vests.

Gabaliņu tālāk bija Longpointas kempings, kur dažas nedēļas pēc vētras Vests govi ieraudzīja pirmo reizi. Namiņi vēl arvien stāvēja tukši. Starp daudzcietušajām koka sienām šmaukstināja un kauca vējš. Durvis ar moskītu tīkla rāmjiem čīkstēdamas virinājās sarūsējušās eņģēs. Zirgu pakavi skrapstināja smiltis. Itin viss te atgādināja filmēšanas laukumu, kas gatavs kāda spageti vesterna lielās šaudīšanās ainai. Kad viens no jātniekiem ieraudzīja leņķi, kurā varētu bez šķēršļiem trāpīt govij, viņa šautenes rībiens atbalsojās starp kempinga namiņiem, tad pazuda bangojošā ūdens rēkoņā.

Govij, kuras organismā nu bija ieplūdušas trīs devas sedatīva, pa blāvo spalvu sīkā strūkliņā sūcās asinis, tomēr viņai nesaprotamā kārtā vēl pietika spēka atkal mesties bēgt. Viņa izskrēja no kempinga. Viņa skrēja tālāk pa pludmali. Pēc kādiem 800 metriem govs vairs nespēja paskriet. Tad viņa turpināja ceļu soļos.

– Tieši kā savulaik ar O. Dž. Simpsonu – palēnināta pakaļdzīšanās, – teica Vests. – Mēs ar kovbojiem sekojām kājāmgājēja tempā, līdz govs beidzot apstājās.

Un, kad govs beidzot apstājās, viņa pagriezās un izaicinoši blenza uz saviem vajātājiem. It kā mēģinātu pateikt: “Tu tikai pamēģini nākt tuvāk!” Kovboji viņu aplenca, taču govs vēl pēdējo reizi atrada spēku mesties skriešus. Tad vīri sagūstīja dzīvnieku ar laso un nogāza zemē.

Tālāk jau gāja vieglāk. Saule tuvojās apvārsnim, kad viņi iedabūja zem gulošā ķermeņa brezenta gabalu un kā ragaviņās aizvilka pa pludmali. Furgonā govs atguva samaņu; ar viņu kopā tagad bija pārējās izglābušās govis. Kad tām nolika sienu un saldūdeni, visas kā viena atteicās.

Nākamajā rītā Ranch Solutions ar prāmi aizveda govis atpakaļ pāri Koras zundam, pēc tam furgonā aizbrauca līdz Sīdaras salas ziemeļu ragam un apstājās pludmalē. Gods attaisīt furgona vārtiņus tika Brodvelam. Govis likās apstulbušas par negaidīto iespēju aizbēgt. Tās spēra dažus piesardzīgus soļus uz izejas pusi. Un tad izbrāzās no sava sprosta. Tās skrēja – galopā lēkšoja – pa smiltīm. Izslietas galvas, ausis uz priekšu: likās, govis acumirklī sajuta, ka ir atkal mājās, atkal brīvas.

Sīdaras salā govju atgriešanās atjaunoja zināmu normālās dzīves sajūtu. Kad es pajautāju vienai no veikalniecēm, kāda tagad ir salinieku attieksme pret Sīdaras govīm, sieviete atbildēja, ne mirkli nevilcinoties.

– Viņas ir mūsējās, un viss, – viņa sacīja.

Neviens, ar kuriem es runāju Sīdaras salā, nezināja, vai kāds savām acīm redzējis, kā trīs bēgles atkal satiekas ar ganāmpulka paliekām – tiem četriem dzīvniekiem, kurus vētra nebija ierāvusi okeānā. Taču Padilja teica, ka, visticamāk, atkalredzēšanās ainā nav trūcis apsveicināšanās, sabakstoties ar purniem, klusu un maigu māvienu un spriņģošanas. Un iespējams, ka pēc tā visa sekojusi arī zināma sērošana.

Tie, kuri padziļināti pētījuši šo jautājumu, piemēram, Bārbara Kinga, pensionēta Viljama un Mērijas koledžas antropoloģijas profesore un grāmatas “Kā dzīvnieki sēro” autore, domā, ka smagākais trieciens izdzīvotājām, visticamāk, nācis pēc atgriešanās, kad tās ieraudzījušas, kā sarucis ganāmpulks. Varbūt govis izmeklējās savas pazudušās ganību biedres pa tuvāko apkārtni un centās tās sasaukt ar māvieniem. Kinga, rūpīgi izvēloties vārdus, sacīja:

– Pastāv ārkārtīgi liela iespēja, ka govīm piemīt spēja apzināties zaudējumu un sajust bēdas tādā līmenī, kas atbilstu maniem sērošanas kritērijiem.

Taču pārnākšanai mājās sekoja arī gluži cita veida pārsteigums. Govs, kura bija tik izmisīgi cīnījusies, lai kovboji viņu nesagūsta, izrādījās grūsna. Vai varētu būt, ka tas spēlējis kaut kādu lomu viņas izdzīvošanā? Ja govij ir gribasspēks cīnīties par savu dzīvību, vai tā varētu cīnīties arī par sava vēl nedzimušā teļa dzīvību?

– Bioloģiski šāds pieņēmums nebūtu nekas dīvains, – teica Padilja. – Govs taču grib, lai teļš izdzīvo.

Divus mēnešus pēc atgriešanās Sīdaras salā grūsnā govs dzemdēja veselīgu teļu, blondu kā kāpu smiltis. It kā par zīmi visam vēl mātes miesās pārdzīvotajam, jaundzimušajam viena acs bija brūna, bet otra – zila. Teļam vārdu neiedeva, bet mātei gan – Dorija. Tā nav atsauce uz filmas “Meklējot Nemo” varoni, kura dzied dziesmiņu par to, kā mums grūtos brīžos jāpeld, jāpeld, jāpeld tālāk. Nē. Telīte nosaukta par godu viesuļvētrai “Doriana”.

The Atavist Magazine, nr. 132