Dzīve Liberlendā

Lēni pukšķinot pa Donavu zvejnieku motorlaivā garām oficiāli neatzītajam eksklāvam, kas pazīstams ar nosaukumu Liberlenda, grūti sasaistīt fantāziju ar realitāti. Uz šo lekniem mežiem noaugušo, odu apsēsto un purvaino zemes gabalu savas tiesības nav pieteikusi neviena no abām kaimiņvalstīm – ne Horvātija, ne Serbija –, un tas ļāvis pulciņam kriptovalūtas entuziastu pasludināt to par nomināli suverēnu mikrovalsti. Taču reālajā dzīvē šī miegainā kartogrāfiskā dīvainība ir visai tālu no Zahas Hadīdas arhitektu biroja uzburtās drosmīgās virtuālās ainas, kas Liberlendu attēlo metaversā: tajā avatāru silueti meža vietā nesteidzīgi pastaigājas pa plašām avēnijām gar grandiozām neofutūristiskām celtnēm.

Ideja, ka vajadzētu nodibināt pašiem savu “neatkarīgu” valsti, libertāriešiem vienmēr bijusi mīļa, lai gan līdzšinējā pusgadsimta gaitā atkārtotie mēģinājumi ierīkot no nodokļiem brīvu idilli vienmēr beigušies bez taustāmiem rezultātiem, ja neskaita nokaitinātus vietējos iedzīvotājus un izšķērdētu sīknaudu no dažādu miljardieru, piemēram, Pētera Tīla, kabatas. Daļēji arī reaģējot uz šo faktu, mākslinieciskāko “mikrovalstu” tradīciju savās rokās pārņēmis specifisks kriptovalūtas stimulēts ultralibertārisma atzars, kam rūp ne tik daudz izraušanās no valsts represīvā tvēriena, cik zināma anarhokapitālisma paveida realizēšana. Šim modelim ir vairāk kopīga ar Dubaijas stila brīvā tirgus autoritārismu, sapni par superbagātu greznību un darbaspēka ekspluatāciju nekā jebkādiem patiesi utopiskiem ideāliem.

Pašieceltais Liberlendas prezidents, libertāriešu ideologs Vīts Jedlička, būdīgs sārtvaidzis, runā ar vienlīdz lielu pārliecību un sparu. “Mēs neesam nekāda mikrovalsts, mēs esam valsts ar 700 000 pilsoņiem, ar vēstniecībām 80 valstīs un attiecībām ar tādām zemēm kā Haiti, Somālilenda un Malāvija. Mēs pilnīgā nopietnībā esam izvirzījuši sev mērķi izveidot Liberlendu par pilntiesīgu valsti.”

Lai nu ko, bet pārāk atturīgu publicitāti Jedličkam grūti pārmest; viņš neapšaubāmi teicami izklaidējas, ar pilnu tvaiku braukājot pa pasauli un reklamējot Liberlendu. Tīri formāli Liberlendas atrašanās vieta ir šis Gibraltāra lieluma purvāju pleķītis, taču realitātē tā lielā mērā funkcionē tikai virtuāli; tā ir Web3 nācija – bizness, ko neiegrožo nekādi noteikumi, rudimentāra valsts struktūra, kas nodrošina tikai pašu elementārāko aizsardzību, un “pilsoņi”, kuriem piešķirtie balsošanas kredīti atkarīgi no brīvprātīgi samaksāto nodokļu apjoma.

Tas nekas, ka neviens no šiem it kā pilsoņiem patiesībā nedzīvo Liberlendā; ir tikai neliels bariņš aktīvistu, kas apmetušies uz dzīvi nedaudz tālāk noenkurotā peldošā mājā un atrodas ciešā Horvātijas policijas uzraudzībā. Tas nekas, ka Liberlendas diplomātiskie kontakti ir krietni ierobežotāki, nekā varētu domāt no Jedličkas teiktā, un, piemēram, Malāvijas pilsoņi nesen atklāti uzjautrinājās par savu valdību, kas ielaidusies jebkādās sarunās ar valsti, kuras, visticamāk, nekad tā arī nebūs. Prezidents ir vienmēr gatavs uzskaitīt dažādus tuvākajā laikā īstenojamus projektus un solījumus, mētājoties ar mājieniem par darījumiem un sarunām ar miljardieriem un politiķiem. Kriptovalūtas tirgus krīze ir īslaicīga aizķeršanās; jā, kāda Liberlendas peldošā māja aizdedzināta, taču apdrošināšana segs visus zaudējumus. Jebkuri potenciālie draudi tiek pasniegti kā pierādījums, ka viņa projekts izdosies.

Pirmo reizi mēs tikāmies līdz galam neuzceltā atpūtas kempingā, ko Jedlička iegādājies Serbijas puses krastā. Un ir nepārprotami skaidrs, ka šis “ekociemats” (“diasporas” apmetne, kur pirmie Liberlendas “kolonisti” apgūs izdzīvošanas un sarunu risināšanas prasmes) uzkurina Jedličkas serbu atbalstītāju neapmierinātību ar skaidra biznesa plāna trūkumu. Un tomēr, lai arī Liberlendas “vēstnieki” ir vai nu apmaksāti lobisti, vai nejauši iesaistījušies bitkoina entuziasti, tai tomēr ir lielāka politiskā ietekme nekā citām libertāriešu mikrovalstīm. Par to daļēji jāpateicas Jedličkas “sabiedrības dvēseles” personībai, kas projektu noturējusi pie dzīvības kopš tā pirmsākumiem 2015. gadā. Miglainā postfederācijas laika robežstrīda dēļ gan Serbija, gan Horvātija izvēlas nepieteikt savas tiesības uz šo 7 km² lielo teritoriju, atstājot to, kā saka Jedlička, terra nullius statusā – lai ņem, kas grib. (Horvātijas varasiestādes gan viņam nepiekrīt; tās pacieš liberlendiešu uzturēšanos savā teritorijā, taču liedz piekļuvi pašam apstrīdētajam zemes gabalam.)

Taču par šo ietekmi jāpateicas arī politiskajam momentam, kurā Jedlička izsludināja savu projektu. Šis konservatīvais čehu politiķis savas īstās mājas atrada skurbinošajā Web3 tehnoloģiju pasaulē, ar kriptoinvestīciju palīdzību nodrošinot kapitālu projekta segumam un iespēju iemūžināt Liberlendas konstitūciju blokķēdē. Viņš spēja savai ultralibertāriskajai nākotnes vīzijai piesaistīt aizvien plašāku globālu interesi, kas ļāva sadarboties ar slaveniem arhitektiem, kriptovalūtas polkadot attīstības fondu un veselu pulku bitkoina cienītāju no visas pasaules, tajā skaitā Libērijas (nejaukt ar liberlendiešiem) ģenerālkonsulu Dubaijā, kurš patlaban, atdarinot Liberlendas ideālus, dzīvo uz baržas pie AAE krastiem.

Jedlička apgalvo, ka šie starptautiskie atbalstītāji “izprot, kāds ekonomiskais potenciāls piemīt patiesi brīvai zonai Eiropas Savienībā. Viņiem patīk šis nākotnes modelis, un viņi grib vērot tā attīstību”. Viņa interpretācijā tas “apvieno sevī dažādus visu laiku veiksmīgāko valstu aspektus: Singapūras stila meritokrātiju, agrīno ASV tautas apspriežu demokrātiju un Eiropas mikrovalstiņu – Monako vai Lihtenšteinas – zemo nodokļu vidi”.

Praksē šāda sistēma nekavējoties sadurtos ar nopietnām problēmām. Mēs braucam ar ļodzīgiem divriteņiem gar Donavas krastu, un Jedlička man stāsta, ka “tiesības atvērt uz ielas limonādes kiosku” viņš vērtējot augstāk par “tiesībām braukt pa to uz sava divriteņa kailam”, norādot, ka biznesa piekopšanas brīvība uzskatāma par svarīgāku nekā cilvēka personīgās brīvības. Taču šāda pieeja paver ceļu visdažādākajiem tiesību pārkāpumiem: personām vai uzņēmumiem, kas varēs tērēt visvairāk naudas, būs arī iespēja diktēt likumus un politiku, jo tiem būs nodrošināts balsošanas kredītu vairākums. Serbijas Liberlendai piesaistītajā tūristu ciematā jau izrādījies, ka ar solīto 600 eiro mēnešalgu nepietiek, lai noturētu kvalificētos strādniekus kempinga pabeigšanai, tāpēc tas palicis pusuzcelts. “Bezagresijas princips”, kas izsludināts, lai novērstu tiešus fiziskus konfliktus starp Liberlendas pilsoņiem, negarantē nekādu pamattiesību aizsardzību. Nav ne veselības, ne sociālās aprūpes, aizsardzības darbavietās vai minimālās algas. Liberlendas aktīvistu leksikā “labklājības valsts” ir piedauzīga frāze.

Arī citas brīvības būtu apdraudētas. Projektam jau kopš pašiem pirmsākumiem bijuši sarežģījumi ar jautājumu par pārvietošanās brīvību; Serbijas ekociematā sapulcējušies liberlendieši uzjautrinās par situāciju pārpratušajiem Tuvo Austrumu pilsoņiem, kuri e-pastā sūta pieteikumus uzturēšanās atļaujām, domājot, ka viņiem darīšana ar īstu valsti. Pats Jedlička pārsvarā runā par optimistisku, modernizētu politisko modeli, taču viņa serbu sekotāji, kuri ieradušies apciemot savu prezidentu no Belgradas, ar lepnumu dēvē sevi par “sazvērestības teorētiķiem”. Un tā nav nekāda libertāriešu trollēšana: viņi visā nopietnībā piesauc Cionas gudro protokolus un ar kukluksklaniešiem saistīto Albertu Paiku, apgalvojot, ka pasaulei draud nenovēršams rasu karš, ko izplānojusi tā pati ebreju Jaunā pasaules kārtība, kura bijusi holokausta īstenā vaininiece. Ņemot vērā, ka Liberlendā patiesībā nedzīvo neviens, Jedličkam ir iespēja uzticēties tās nosacīto pilsoņu veto tiesībām, kas teorētiski ļautu novērst dažādus tiesību pārkāpumus. Taču nav skaidrs, kā varētu izvairīties no libertāriešu pārvietošanās brīvības ideālu sadursmes ar daudzu sekotāju survivālisma un baltā nacionālisma nosliecēm.

No šādu jautājumu risināšanas Jedličkam izdodas izvairīties, pateicoties aklai paļāvībai un faktam, ka viņa projekts eksistē tikai uz papīra – vai blokķēdē. Pilnībā realizēta Liberlenda atgādinātu reālās pasaules mikrovalstis, proti, tai būtu vai nu jāturpina pastāvīga kriptovalūtu “rakšana”, vai arī jāpiedāvā nodokļu oāze starptautiskajam kapitālam. Atsaucoties uz kādu labvēlīgi noskaņotu Belgradas ideju laboratoriju, Jedlička apgalvo, ka nodokļu oāze Donavas krastos veicinātu IKP pieaugumu apkārtējās valstīs.

Taču citi libertāriešu projekti beigušies neveiksmīgi, kad sastapušies ar vietējo iedzīvotāju pretestību: 1972. gadā izgāzās “Minervas Republika”, mēģinājums nodibināt mikrovalsti uz mākslīgas okeāna salas pie Tongas krastiem; vietējie nolēma neļaut bagātajiem rietumniekiem baudīt idillisku nodokļu oāzi uz viņu zvejošanas tiesību rēķina. Nesenākā pagātnē līdzīgs liktenis piemeklēja libertāriski noskaņotā miljardiera Pētera Tīla sākotnēji atbalstīto jūras apbūves projektu, kas paredzēja uzcelt utopisku peldošu pilsētu pie Taiti; tas izjuka, kad vietējie iedzīvotāji nikni protestēja pret “megalomānisko” plānu, kas nenestu nekādu skaidri saredzamu labumu vietējai ekonomikai.

Izčākstējuši arī pēdējā laika centieni izveidot kriptodraudzīgu emigrantu kopienas Puertoriko un Centrālamerikā. Plašu nelāgu slavu iemantojuši Salvadoras prezidenta Najiba Bukeles ieilgušie mēģinājumi piespiest vietējos iedzīvotājus lietot kriptovalūtu, lai atvilinātu Rietumu kriptoeliti uz brīvā tirgus kūrortiem, kas iecerēti kā bitkoina oāzes. Šis mēģinājums pāriet uz virtuālo valūtu uzņemts vienaldzīgi vai ar protestiem. Pēc nesenā kriptokraha valsts bija nonākusi tikai vienu soli no ārējā parāda defolta. Bukeles mēģinājumi pāriet uz bitkoinu gājuši roku rokā ar “policejiskas valsts” ieviešanu, ko raksturo plaši aresti, aizturēšana un spīdzināšana, tajā skaitā – nepamatota valsts oficiālās bitkoina politikas pretinieku apcietināšana. Liberlendas teorētiskais finanšu ministrs, Luksemburgas biznesmenis Navids Saberins, atzīst, ka pats personīgi apmeklējis Salvadoru un konstatējis, ka tur par valdības bitkoina kampaņu “nevienam nav sakāms nekas labs”. Tomēr viņš noskaņots visnotaļ optimistiski un ir pārliecināts, ka bitkoins atgūsies, kompensējot viņa zaudējumus un attaisnojot Bukeles centienus.

Jedlička bažījas, ka finanšu žurnālisti Liberlendas politisko programmu neuztver nopietni, jo uzskata to par pārāk utopisku. Patiesībā ir tieši pretēji. Ja viņa “nākotnes vīziju” realizētu, iznākums būtu distopiska kombinācija – atkarība no ārzemju kapitāla, kas radītu visai maz labuma vietējām kopienām un ko balstītu autoritāra visatļautība. Liberlendas projekts nav nekāda pretošanās pastāvošajai ekonomiskajai iekārtai. Tas ir tās radikālākā izpausme, bez jebkādas aizsardzības, bez jebkādas varas dalīšanas un līdzsvarošanas sistēmas.

Tomēr šim modelim ir savs valdzinājums. Apkārtējo valstu “čomu kapitālisms”, kas atkarīgs no ES investīcijām, vienkāršajiem cilvēkiem devis visai maz labuma. Liberlendas prezidents ir patiess un ļoti pārliecinošs savā neviltotajā ticībā indivīda suverenitātei, un kāds tur brīnums, ka ar dzīvi neapmierinātus jaunus cilvēkus vilina šī dinamiskā, nekādu šķēršļu neiegrožotā kapitālisma versija, tāpat kā ātru bagātību sološā kriptopasaule. Un, lai gan Jedlička uzsvērti norobežojas no citām, rotaļīgākām performances stila mokrovalstīm, šis politiskais modelis izmantots, arī skaļi protestējot pret autoritārismu un homogenizāciju. Tādi protesta projekti kā vācu Vendlandes Brīvā Republika vai jaunzēlandiešu Aramoanas Neatkarīgā Valsts iestājušies pret vietējo kopienu un vides iznīcināšanu peļņas vārdā; pēdējā veiksmīgi novērsa valsts atbalstīto alumīnija kausētavas celtniecību. Liberlendai tuvējā Slovēnijā mākslinieku kolektīvs Neue Slowenische Kunst (NSK) izmantoja provokācijas nolūkos piesavinātus valstiskuma simbolus, lai kritizētu valdības autoritārismu.

Jedlička tamlīdzīgu pieeju noraida, taču šis protesta gars ir neatņemams gan pašas mikrovalsts idejas, gan libertāriešu kustības elements. Ir iespējama auglīgāka pašreizējās nenoliedzami ekspluatējošās un atsevišķu valstu interesēs ievirzītās globālās finanšu sistēmas kritika, kas vienlaikus atzītu arī kriptovalūtas trūkumus un lomu, kāda šajā netaisnīgajā sistēmā ir nodokļu oāzes un brīvā tirgus ideoloģijai. Taču pagaidām mūsu rīcībā ir tikai Jedličkas izlolotais sapnis par Dubaiju pie Donavas un saujiņa tā uzticamo sekotāju.

© UnHerd, 2023. gada 17. jūlijā