Dieva suņi starp ekstāzi un pašcieņu

Rakstā aplūkota Karlo Gincburga un Brūsa Linkolna grāmata “Vecais Tīss, Livonijas vilkatis: klasisks gadījums salīdzinošā perspektīvā”¹

Kādā 1691. gada pavasara dienā vietā, kas¹ tagad pazīstama kā Latvijas pilsēta Cēsis, pulciņš vietējo iedzīvotāju apriņķa tiesas zālē gaidīja savu kārtu dot liecību. Lieta, ko todien izskatīja, bija necila – zādzība vietējā baznīcā. Tiesneši, visi no bagātās vāciski runājošās elites, pa vienam aicināja klātesošos ieņemt vietu uz liecinieku sola. Kad pienāca kārta vecam vīram, vārdā Matīss, soģi ievēroja, ka vietējais krodzinieks, kurš jau bija izvaicāts, smaida. Vaicāts, kāpēc tā, krodzinieks atbildēja, ka viņam nākot smiekli, redzot, kā vecais Tīss, viņa kaimiņš un rentnieks, pirms liecības zvēr pie Bībeles, jo “katrs taču zinot, ka viņš saejoties ar velnu un esot vilkatis”.

Tas, ka Tīss ir vilkatis, šķiet, bija visiem zināms, un arī viņš pats to labprāt atzina – vēl vairāk, piebilda, ka tā nav pirmā reize, kad par to runāts tiesas zālē. Pirms 10 gadiem Tīss jau ticis izjautāts par lauzto degunu un paskaidrojis tiesai, ka viņam kāds kaimiņš iesitis ar slotaskātu, kamēr abi viesojušies ellē. Tiesneši toreiz pasmējušies un ļāvuši viņam iet. Taču šoreiz Cēsīs prāva mainīja iesākumā uzņemto gaitu un tiesneši pievērsās vilkaša nopratināšanai.

Tiesa vecajam Tīsam jautāja, kāpēc viņš kļuvis par vilkati – kāds no tā viņam ticis labums, ja tik un tā palicis trūcīgs? Viņš paskaidroja, ka pirms vairākiem desmitiem gadu pieņēmis noburtu dzērienu, ko viņam krogā padevis kāds “blēdis” no Marienburgas. Tas pats vīrs viņam arī iemācījis apsvētīšanas vārdus, kas piesauc sauli un mēnesi, un iemācījis dziedēt slimus cilvēkus un lopus. Ar zināšanām par zālītēm un burvju vārdiem Tīss kļuvis labi pazīstams visā apkaimē. Viņš atcerējās, ka jauno identitāti pieņēmis mierīgi, bet nav domājis, ka “tam līdzi nāks tik daudz ļaunuma”.

Tīss pastāstīja, ka viņi ar biedriem, pārējiem vilkašiem, vilka izskatu pieņemot trīs reizes gadā – ap Vasarsvētku nakti un Jāņa nakti un Lūcijas naktī. Tad viņi kopā kājām dodoties uz elli, kur varot iekļūt caur vietējo purvu. Pati elle citiem paliekot neredzama, Tīss paskaidroja, jo atrodoties pazemē un ieeju varot saskatīt tikai tie, kuri tur piederīgi. Viņš stāstīja, ka tā esot vieta, kur valda pārpilnība – ar greznām ēkām un bagātīgiem mielastiem. Turpat glabājoties arī visādi virszemes labumi – labība, zivis, augļi un gaļa –, ko sazaguši un sanesuši “burvji” (die zauberer). Vilkašu uzdevums esot cīnīties ar elles spēkiem un uzstiept atpakaļ virszemē tik daudz salaupītā, cik nu varot panest (Tīss atminējās, ka viņš pats esot iznesis no elles “daudz miežu, auzu un rudzu”), lai pilsēta varētu dzīvot pārticībā.

Šajos sirojumos vilkaši paši arī nodevušies karnevāliskai dzīrošanai. Tīss tiesai pastāstīja, ka vilkaši “skrejot apkārt kā vilki un saplēšot zirgus un lopus, kas gadoties ceļā”. Tad viņi savācoties vienkop (parasti ap 20 vai 30 vilkašiem) un ceļa malā cepot un ēdot nolaupīto lopu gaļu. Tas tiesai likās intriģējoši: ja reiz šie cilvēki bija vilku izskatā, kāpēc viņi gaļu neēda tāpat jēlu? Tīss palika pie sava: gaļu viņi cepuši un ēduši kā cilvēki, un, lai gan roku un vēl jo vairāk nažu viņiem nav bijis, vilkaši ar ķetnām uzdūruši gaļu uz iesmiem un plēsuši to ar ilkņiem. Līdz mielasta beigām viņi jau atkal bijuši cilvēku paskatā.

Tīsa stāsts izsauca sašutuma pilnu jautājumu lavīnu no tiesnešu puses. Vai viņš esot uz vienu roku ar velnu? Citos jautājumos Tīsa liecība nopratināšanas gaitā nedaudz mainījās, taču šajā lietā viņš palika nelokāms. Vilkaši neesot sātana kalpi; patiesībā velns viņus neieredzot un darot, ko varot, lai padzītu no elles “kā suņus, jo viņi arī esot Dieva suņi”. Burvji, zvērinātie vilkašu ienaidnieki, dzīrojot kopā ar velnu un darot visu, ko tas viņiem liek, “tādēļ arī viņu dvēseles tam piederot”. Turpretim vilkaši gribot darīt cilvēkiem tikai labu. “Ja viņu nebūtu,” Tīss paskaidroja, “visa pasaules svētība būtu prom.”

Tad tiesa pieaicināja vietējo mācītāju, kurš Tīsu nostrostēja. Tas, ko viņš pastrādājis, esot grēks pret Dievu, un viņš tikšot pazudināts, ja vien nenožēlošot. Tīss atkal uzstāja, ka viņš ar pārējiem vilkašiem kalpojis Dievam; pateicoties saviem darbiem, viņi pilnīgi noteikti nonākšot debesīs. Kad mācītājs tādu paziņojumu stingri noraidīja, Tīss zaudēja savaldību. Kāpēc viņš tagad tiekot tiesāts, ja “neesot pirmais un nebūšot arī pēdējais, kurš tamlīdzīgas lietas piekopis”? Pēc visiem šiem tiesas centieniem “vienādā mērā ar labu un ar draudēšanu” panākt, lai Tīss atzīst savu vainu, viņš beigu beigās teica, ka “ja nu [tiesa] tagad gribot panākt, lai viņš tā vairs nedarot, tad viņš to atstāšot arī, jo jau tāpat esot vecs un vārgs”.

Tiesa bija nesapratnē, ko lai ar viņu iesāk. Likums vairs tiesnešiem neļāva pratināšanā izmantot spīdzināšanu; šis apstāklis noteikti ļāva Tīsam justies drošāk. Tiesneši uzzināja, ka cits mācītājs jau iepriekš brīdinājis Tīsu par viņa “velnišķīgajām būšanām”, aprakstot mūžīgo sodu, ko viņš par to saņemšot. Tīss toreiz piekritis izbeigt (tas bijis nepieciešams, lai saņemtu atļauju salaulāties), bet kopš tiem laikiem no sava solījuma atteicies. Tiesneši Tīsam vaicāja, vai viņa savienība ar velnu esot tik cieša, ka neesot laužama, un viņš vēlreiz noliedza, ka būtu noslēdzis šādu līgumu. Viņš atkārtoja, ka esot “Dieva suns”, burvju salaupītā zaglis un sātana ienaidnieks.

Sprieduma pasludināšana prasīja veselu gadu. Tiesa atzina Tīsu par vainīgu tajā, ka viņš “ilgus gadus izrādījies vilkatis”, un piesprieda pērienu citu zemnieku priekšā. Ņemot vērā, ka notiesātais ir vecs vīrs, viņam nepiesprieda gluži tik daudz rīkšu, cik pienāktos par tādu nodarījumu. Nav saglabājušās nekādas ziņas, vai Tīss pirms nāves izdarījis tā, kā solījis, – nodevis savas vilkaša spējas kādam citam, iepūšot dzērienā un pasniedzot to savam upurim ar vārdiem: “Lai tev top kā man.”

1555. gadā zviedru arhibīskaps Ūlāuss Magnuss savos rakstos iztirzāja zināmās Prūsijas, Lietuvas un Livonijas aprindās valdošo uzskatu, ka ik ziemu atsevišķi pulciņi vīru pārvēršas par vilkiem un uzbrūk muižnieku īpašumiem. Šie vilkcilvēki ielaužas mājās, nolaupa lopus un iztukšo alus pagrabus. Izdzēruši visu alu, viņi sakrauj tukšās krūkas citu uz citas; Magnuss atzīmēja, ka “ar šo paradumu viņi atšķiras no dabiskiem un īstiem vilkiem”. 1615. gadā Rīgas birģermeistars Heinrihs fon Ūlenbroks sūrojās par livoniešu zemnieku lētticību (viņa izpratnē); viņš aprakstīja, kā neprāts šos cilvēkus pamudinājis izveidot velnišķīgu sektu, vienlaikus pasludinot sevi par Dieva kalpiem. 1550. gadā Hermanis Vitekinds, kurš pats bija livonietis, domskolas pasniedzējs Rīgā, ziņoja, ka ticies ar cietumā ieslodzītu vilkati, no kura dzirdējis sarežģītu stāstu, kā viņš vajājis raganu.

Vitekinda stāsts izplatījās pa visu Eiropu un nonāca arī līdz reformatoram Filipam Melanhtonam Vitenbergā, kā arī viņa znotam Kasparam Peiceram, kurš to pierakstīja 1560. gadā. Peicera atsauce uz vilkašiem kā raganu ienaidniekiem tālāk nonāca itāļu bīskapa Simones Maioli darbā; tur to izlasīja franču tiesnesis Pjērs de Lankrs, kas stāstu izmantoja savā 1612. gadā Parīzē izdotajā darbā “Ļauno eņģeļu un dēmonu nepastāvības apraksts” (“Tableau de l’inconstance des mauvais anges et démons”). De Lankrs pievērsās livoniešu liecībām (tiesa gan, viņš domāja, ka stāsts nācis no Redžo, nevis no Rīgas), meklējot izskaidrojumu Žana Grenjē, 1603. gadā par vilkatību notiesāta franču pusaudža, lietai. Grenjē tiesnesim stāstījis, ka “viņš bijis vilkatis un tālab skraidījis pa laukiem pēc Meža kunga pavēles”.

Šādi stāsti atkārtojās. Piecpadsmit gadus pirms Tīsa prāvas vācu teologs Kristians Kortholts atsaucies uz stāstu par vācieti, kurš Livonijā gandrīz iedzēris no kausa, ko viņam pasniedzis kāds zemnieks. Zemnieks viņam vietējā valodā pateicis dažus vārdus, ko vācietis iztulkojis kā svētību. Draugi pēdējā brīdī izrāvuši kausu viņam no rokām un pa visiem zemnieku pamatīgi piekāvuši. Apmulsušajam vācietim paskaidrots: “Ja šis vīrs dzērienu bija nobūris, līdz vakaram tu kā likts būtu kļuvis par vilkati.”

Vecā Tīsa tiesa un vilkašu stāsti no pirmsmoderno laiku Eiropas ir motīvi, kas periodiski atkārtojas Karlo Gincburga darbos, un tā ir zināma liecība par viņa tekstu vērienu un plašo atsauču spektru. 1980. gadā, kad History Workshop Journal publicēja kādu Gincburga eseju, tās tulkotāja Anna Deivina paskaidroja, ka “šis raksts, kura autors ir mūsu itāļu biedrs un vēsturnieks, ir ļoti atšķirīgs no jebkā cita, ko esam publicējuši .. līdz šim. Tas nekautrējoties pasmeļas no filozofijas, citē latīņu tekstus un aptver visdažādākos sabiedrības un vēstures posmus angļu lasītājam neparastā, pat šokējošā veidā”. Es, tāpat kā daudzi vēsturnieki, atminos, kā bakalaura studiju gados lasīju Gincburga darbu “Siers un tārpi” un biju pārsteigts, redzot, kā autors 16. gadsimta itāļu dzirnavnieka liecību ievij savā tēzē par pirmskristietības laiku zemnieku ticējumu saglabāšanos, sasaistot kontrreformācijas neortodoksālās reliģiskās mācības ar vēdiskajiem mītiem. Gincburgu, kurš ir viens no mikrovēstures pionieriem, bieži piesaista atsevišķi nozīmīgi vārdi vai detaļas, kas, tuvāk rūpīgi aplūkoti, var atklāt negaidītus faktus un apstrīdēt plaši pieņemtus naratīvus. Savu sadarbībā tapušo darbu “Vecais Tīss, Livonijas vilkatis” Gincburgs apraksta kā “vēsturisku eksperimentu, kas aizsākas ar vienu dokumentu un pēta tā iespējamos kontekstus”.

Pirmoreiz Gincburga tekstos Tīss parādījies jau grāmatā “Nakts kaujas: burvestības un agrārie kulti 16. un 17. gadsimtā” (1966), kas sākas ar liecībām, kuras inkvizīcijai devuši 16. gadsimta zemnieki no Friuli reģiona Itālijā. Viņi uzdevušies par slepenas biedrības locekļiem un saukuši sevi par benandantiem (benandanti), apgalvojot, ka piekopj burvestības, tajā skaitā naksnīgas cīņas ar raganām un burvjiem. Benandanti aizstāvoties ar fenheļa kātiem un esot Kristus kalpi, bet raganas un burvji, kas viņiem uzbrūkot ar sorgo stiebriem, esot velna padotie. Pilsētas saucējs Batista Moduko paskaidrojis, kas šajās kaujās likts uz spēles: “Ja mēs uzvaram, tajā gadā ir bagāta raža, bet, ja zaudējam, ir bads.”

Gincburgu šāda līdzība starp Tīsa lietu un benandantu darbību, kaut arī tās šķir puskontinents, vedina domāt par kopīgu uzskatu sistēmu. “Šeit mēs saskaramies ar vienotu agrāru kultu, kurš, spriežot pēc tā paliekām, kas saglabājušās tik atšķirīgās vietās kā Livonija un Friuli, agrākā vēstures posmā bijis izplatīts daudz plašākā teritorijā, iespējams – visā Centrāleiropā,” viņš rakstīja “Nakts kaujās”. Šim apgalvojumam ir Gincburgam tipiski grandiozs atvēziens. Darbā “Ekstāzes: raganu sabata atšifrējums” (1989) viņš rakstīja, ka abos piemēros “mēs sajūtam mēģinājumu aprakstīt ekstātisku pieredzējumu, kas tiek uztverts kā absolūti reāls”. Raksturojot Tīsa likantropiskos pieredzējumus kā ekstātiskus, Gincburgs varēja postulēt veselu tradīciju kopumu, kas vienotu slovēņu un istriešu kresnikus, horvātu mogutus, osetīnu burkudzautas, ungāru tāltošus, dalmāciešu negromanatus un melnkalniešu zduhačus, tātad mītiskas figūras, “kam lemts cīnīties .. ar burvjiem un vampīriem, izkliedēt ļaunas burvestības vai sargāt krustu”. Visās šajās grupās Gincburgs saskata “ģimenes līdzību”, identificējot zem modernizāciju uzsākušās Eiropas kristīgās fasādes paslēptu dziļu zemnieku ticējumu slāni.

Gincburga līdzautors Brūss Linkolns Tīsa prāvas jautājumā vienmēr bijis krietni skeptiskāks. Viņa uzmanības centrā ir agrīnās jauno laiku Livonijas sociālā realitāte – uzskatāmi vērojama tiesas zālē, kur cilvēki, kuru rokās ir vara, gandrīz visi pārstāvēja “vācu eliti, kas veidoja Livonijas sabiedrības augstāko slāni”, kā tas bija jau kopš 13. gadsimta, turpretim nopratinātie, iedzimtie latvieši un igauņi, ieskaitīti vienkārši nevācu (Undeutsche) šķirā. Linkolna versijā ar vilkašiem saistītie ticējumi izmantoti, lai parādītu, ka livoniešu zemnieki ir lētticīgi, nekristīgi un tiem nepieciešama valdnieka stingrā roka: “Neizsīkstoša nevācu cilmes apsūdzēto straume, sekmīgi tiesāta par raganību un vilkatību, ļāva elitei sevi apzināties un pasniegt kā cildenā, taču nebeidzamā civilizācijas, tikumības un Patiesās Ticības izplatīšanas un veicināšanas darba turpinātājiem, tādējādi leģitimējot savu stāvokli un varu.”

Šādā kontekstā Tīsa liecību tiesas priekšā var uzlūkot par sava veida pretošanos, vēl jo spēcīgāku tieši tāpēc, ka viņš nenoliedz apsūdzību, bet apstrīd tās pamatā likto definīciju. Jā, viņš ir vilkatis, jā, viņš bijis ellē un redzējis velnu, taču tiesneši nesaprot, ko tas nozīmē. Linkolns prāvu parāda kā cīkstēšanos par kontroli pār vilkatības diskursu; tieši tas padara Tīsa liecību par “neparasti daiļrunīgu vienlaicīgi reliģiskas, juridiskas, kulturālas un politiskas pretošanās piemēru”. Viņš velk satriecošu paralēli ar stratēģiju, ko ASV tiesās reizēm izmanto afroamerikāņu izcelsmes apsūdzētie, “uz kuriem tiek attiecināti visdažādākie negatīvie stereotipi un apvainojumi, kas sakņojas ne tikai tiesneša, bet arī viņa pārstāvēto institūciju un dominējošās kultūras aizspriedumos”. Daži apsūdzētie, viņš raksta, “labprāt šos negatīvos stereotipus pieņem un tos apvērš, sakot: “Jā, es esmu slikts kucesdēls .., bet tas nenozīmē to, ko domājat jūs. Tas ir vārds, kādā jūs saucat cilvēku, kurš aizstāv savējos pret tādiem spēkiem kā jūs.”” Daudzi zemnieki par Tīsu izteicās cildinoši.

Linkolns secina, ka Tīsa stāsts ir liecība nevis par pārnacionāli izplatītu zemnieku ticējumu kopumu, bet par protestu pret 17. gadsimta beigu Latvijas sociālo struktūru:

Aristokrātiem piederēja lopi, viņi ēda gaļu un ar plēsoņu tiesībām uzbruka citiem, kuri bija vājāki. Zemnieki ēda augļus un dārzeņus, pildīja aristokrātu pavēles, pakļāvās aristokrātiem un izvairījās kļūt par viņu upuriem. Taču, ja zemnieki draudētu kļūt par plēsoņām – piesavināties, nokaut un apēst lopus –, viņi izturētos kā aristokrāti, bet elite šādu rīcību uztvertu un aprakstītu kā “vilku uzvedību”.

Tīsa piesauktie “Dieva suņi” Linkolna traktējumā ir “taisnīguma atjaunotāji, kuri īpašumu, svētību, peļņu un ražošanas līdzekļus atdod tiem, kam tie pienāktos”. Savukārt elli Tīss aprakstīja kā vietu turpat netālu no viņa pagasta, uz zemes, kas pieder vietējam muižniekam un kur velns uzkrāj visus labumus, kuri nozagti zemniekiem: sātans muižnieka lomā. Galu galā, kad tiesa jautāja, vai Tīsa vilkašu bandā esot arī vācieši, viņš atbildēja, ka “vācieši viņiem biedros nenākot, bet gan tiem esot pašiem sava elle”.

Gan Linkolns, gan Gincburgs ar Tīsu pirmoreiz sastapušies Oto Heflera tekstos; fragmenti no Heflera “Ģermāņu slepenajām kulta biedrībām” (“Kultische Geheimbünde der Germanen”, 1934) šajā grāmatā pārpublicēti angļu tulkojumā. Heflers vecā Tīsa lietu interpretējis nacisma ideoloģijas gaismā: tāpat kā Hermanis fon Bruininks, kurš 1924. gadā pirmais publicēja prāvas protokolu, arī Heflers uzskatīja, ka te saskatāmas “āriešu” reliģijas pēdas, un vilka paralēles starp livoniešu vilkašiem un Männerbünde, slepenām biedrībām un kulta grupām, kurās uzņēma tikai vīriešus. Heflera izpratnē Männerbünde kolektīvās ekstāzes, rituāli, kostīmi un šokējošās izdarības ļauj ielūkoties ģermāņu valstiskuma veidošanās procesā. Livoniešu vilkaši savā uzvedībā atšķiras no Männerbünde tikai vienā ziņā: viņi nedemonstrē “ievērojamāko nordiskās rases talantu – spēju veidot valsti”.

Linkolns atzīmē, ka “tā ir reta privilēģija – dzirdēt, kā vilkatis .. saviem vārdiem paskaidro savus ieradumus, uzskatus un pašu būtību”. Grāmata ir lekciju, rakstu un vēstuļu apkopojums un vairāk atgādina kriminālizmeklēšanas lietu nekā akadēmisku pētījumu. Šajā dosjē atrodam paša vecā Tīsa liecību, līdzšinējo izmeklētāju teorijas (kas reizēm met fantastiski tālus domas līkumus) un dialogu starp interpretācijām, kas aptver vēstures nogriezni no 16. līdz 21. gadsimtam. Sarunā, kas notika 2017. gadā, Gincburgs un Linkolns atgriežas pie Tīsa prāvas un liek abām teorijām spēkoties aci pret aci. Grāmatā saglabāta šī spriedze starp abiem viedokļiem: nevienu no autoriem otra uzskati līdz galam nepārliecina, taču mēs varam vērot liecību izsijāšanu un hipotēžu pārbaudīšanu – procesu, kas parasti atstāts ēnā darbos, kuru uzmanības centrā ir konkrēti secinājumi vai kuri būvēti uz viena vienīga argumenta.

Savā būtībā šī ir diskusija par pieļaujamajām salīdzināšanas robežām vēstures zinātnē. Gincburgs iestājas par plašu, vērienīgu pieeju, kas ļauj sasaistīt vairākus šķirtus salīdzināšanas objektus. Linkolns ir skeptiskāks un norāda, ka, neraugoties uz šīs metodes pievilcību, vairums pētījumu, kas pieder pie šīs tradīcijas, izrādījušies neveiksmīgi. Mikrovēsturnieks Gincburgs raksta: “Es visnotaļ atbalstu tuvplāna izpētes pieeju vienam atsevišķam gadījumam, piemēram, vecā Tīsa prāvai, taču mēs nedrīkstam atstāt bez ievērības tos daudzos kontekstus, kuros ierakstīta šī viena atsevišķā lieta.” Viņš apgalvo, ka vēsturnieki, tāpat kā filologi, kas izseko tekstu ceļu cauri gadsimtiem, var norādīt uz “vienojošām anomālijām”, kopīgām pasaules skatījuma īpatnībām gadījumos, kas cits no cita šķirti gan laikā, gan telpā, – pārāk līdzīgām, lai tās varētu uzskatīt par sagadīšanos. Gincburgs uzsver, cik svarīgi akadēmiskajā darbā riskēt tur, kur ieguvums varētu būt vislielākais.

Atbildot uz to, Linkolns nenoliedz, ka zināms salīdzinājums starp vecā Tīsa un benandantu gadījumiem tiešām ir iespējams. Viņš atzīst, ka tajos atrodamas morfoloģiskas līdzības, tomēr neuztver šo dokumentu dīvainību un potenciālu kā iedrošinājumu, drīzāk gan kā “uzskatāmu mācību, ka tik ļoti svarīgi saglabāt piesardzību, uzmanīgu attieksmi pret risku, kā arī apdomību saskarē ar vilinošām hipotēzēm”. Viņš ar zināmām ilgām runā par visaptveroša argumenta vilinājumu, taču saka, ka savā pieejā vēstures liecībām “vairāk gan samierinājies ar pastāvīgu frustrāciju, pieticību un traģiska zaudējuma sajūtu”. Lielākais, uz ko Linkolns gatavs šai salīdzinājumā starp Tīsu un benandantiem, ir abos gadījumos saskatīt “sociāli pakārtotas grupas pārstāvjus, kurus apsūdz tiesa ar plašām pilnvarām” un kuri “ar savām atbildēm tiesai apliecina pašcieņu un labdabību”. Nekādu kopīgu uzskatu, nekāda agrārā kulta. “Ja runājam par livoniešu vilkašiem,” saka Linkolns, “es neesmu pārliecināts, ka Livonijā jebkad tādi dzīvojuši.”

London Review of Books, 2022. gada 7. aprīlī