Cik bezspēcīgi būt asprātīgam

“Man līdz nāvei apriebusies asprātība,” lugā “Cik svarīgi būt nopietnam” rakstīja izcili asprātīgais Oskars Vailds.

Filozofs Ludvigs Vitgenšteins nomocījās ar domu, ka ir apveltīts ar asu prātu, bet ne ar ko īpaši vairāk, un pārmeta pats sev un citiem, ka atjautība tiek vērtēta augstāk par patiesu gudrību. Sērens Kirkegors, kas uzskatīja, ka patiesa ticības dzīve ir augstāka par tīri estētisku eksistenci, rakstīja, ka “reliģioza cilvēka pienākums ir rīkoties pretēji prātam”.

Vai tiešām asprātība ir kaut kas slikts? Lai gan tā reizēm var krist uz nerviem, vairumā gadījumu ar to saistās neapstrīdami pozitīvas lietas: mūsu uztverē asprātība ir ne vien uzjautrinājuma avots, bet arī vērīguma izpausme. Un tomēr daudziem Vailda iebildumi liksies saprotami; publiskajā dzīvē asprātība tiešām savairojusies tiktāl, ka kļūst apnicīga. Mūsu populārie mediji pa gabalu ož pēc samākslotas viszinības un ironijas. Un tiešsaistes dzīvē asprātība kļuvusi par tādu kā vietējo valūtu: komentāru rakstītāji un komentētāji, sacenšoties par tīkšķiem un abonētājiem, ķeras pie dzīves apnikuma intonācijās ieturētas analīzes un pašapmierinātiem jociņiem. Kā raudzīties uz šo acīmredzamo pagrimumu?

Iesākumam es vēlētos nedaudz precīzāk definēt angļu valodas vārda clever nozīmi. Mēs to mēdzam lietot divos savstarpēji saistītos veidos. Pirmajā – ar nozīmi “atjautīgs”, “apķērīgs”, tātad – apveltīts ar spožu, asu un vērīgu prātu, kas pamana lietas, kuras citi var palaist garām neievērotas. “Atjautīgs” risinājums ne vien ir efektīvs, bet arī apliecina autora iztēli un prasmi pārvaldīt situāciju. Kad Alberts Einšteins atrada risinājumu fundamentālām fizikas problēmām, šis risinājums bija atjautīgs – tādā izpratnē, ka atspēkoja iesīkstējušus pieņēmumus par telpu un laiku, kurus cilvēki paši īsti pat neapzinājās. Vārdu clever angļu valodā izmanto arī ar nozīmi “asprātīgs”. Tāpat kā atjautīgs risinājums, arī asprātīga piezīme liecina par noteiktu prasmi un kontroli. Asprātīga persona var paraudzīties uz kopējo ainu it kā no malas, savrupi no visiem pārējiem, un saskatīt sakarības, kas citiem paliek neredzamas. Abos gadījumos šādas spējas liecina par zināmu prāta veiklību – spēju aptvert pasauli no ārpuses. Un vārds clever tiešām cēlies no austrumangļu vārda cliver, kas nozīmē “prasmīgs satvērējs”.

Tātad pastāv zināmas radniecības saites starp asprātību, atjautību un savrupu vērotāju. Asprātis bieži vien ir vienpatis – vai nu no brīvas gribas, vai apstākļu spiests – un šo atsvešinātību lieti izmanto. Tādējādi asprātības plašā izplatība mūsu laikos ir cieši saistīta ar atsvešinātību, kā arī vairāku atsvešināta tēla tipu parādīšanos tiklab izdomas pasaulē, kā reālajā dzīvē. Tie ir privātdetektīvs, komiķis, flanērs (flâneur) un tēls, kurš uzradies pavisam nesen, – publicētājs sociālajos tīklos.

Detektīvs ir vienlaikus asprātības un atjautības iemiesojums: ar savu aso prātu viņš atklāj noziegumus, pa ceļam nevērīgi bārstoties ar asprātībām. Daudzi kritiķi jau atzīmējuši, ka detektīvs ir mūslaiku arhetips. Viņš ir savrups algotnis, kurš stāv pāri tradicionālām saitēm un saistībām. Viņš var paļauties tikai pats uz sevi un nolemts dzīvei saskaņā ar paša radītu morāli vai ētikas kodeksu; uz oficiālām institūcijām, īpaši policiju, viņš raugās ar visdziļāko skepsi.

Daudz lielākā mērā nekā stereotipiskais zinātnieks vai cita veida pētnieks, kurš, par spīti šķietamai racionalitātei, savas intelektuālās kaismes un naivuma dēļ itin nemaz nelīdzinās pašam racionālajam prātam, detektīvs ir racionalitātes vēsās, analītiskās bezkaislības personifikācija cilvēku pasaulē: viņš ir salts aprēķinātājs. Viņš gādā, lai vienmēr paliktu ārpus pārējās pasaules, un vienlaikus nodarbojas ar tās analīzi. Viņu nekas nepārsteidz nesagatavotu, un viņš nekad nekļūdās. Ļoti bieži viņa asprātība izpaužas kā spēja redzēt cauri ilūzijām. Kaut vai šajā piezīmē, kas pieder detektīvam Filipam Mārlovam no Reimonda Čāndlera romāna “Ardievu, mana daiļā”:

Man vajadzēja iedzert, man vajadzēja dāsnu dzīvības apdrošināšanu, man vajadzēja brīvdienas, man vajadzēja māju kaut kur laukos. Tā vietā man bija mētelis, cepure un ierocis. Es paņēmu tos un izgāju no istabas.

Tieši no šīs ciniskās, taču reālistiskās ironijas, bieži vien kontrastā ar materiālo labumu un greznības vai mīlas dēkas acumirkļa vīziju, izaug gan detektīva analītiskās spējas, gan viņam raksturīgais humors.

Taču šāda asprātība, kas griež ilūzijas kā ar nazi, arī pati var kļūt par sava veida ilūziju. Šāda iespēja tika realizēta 70. un 80. gadu neonuāra filmās. Neonuāra detektīvi mēdz ciest no pārmērīgas asprātības. Atšķirībā no Hamfrija Bogarta Mārlova, kurš savus atjautīgos komentārus mētā pa labi un pa kreisi bez mazākās piepūles, Džeka Nikolsona Džeika Gitisa asprātība filmā “Ķīniešu kvartāls” vairāk atgādina pašaizsardzību: tā ir samocīta un neaizsargāta. Gitisu piemuļķojusi kāda viltvārde, kas detektīvu nolīgusi, lai tas izsekotu vīrieti, kuru viņa uzdod par savu vīru; šī cilvēka īstā sieva, kuru spēlē Feja Danaveja, piedraud viņam ar tiesas darbiem. Gitiss ierodas pie šīs dāmas mājās, kur uzzina, ka viņa negaidīti nolēmusi prasību atsaukt. “Holiss [viņas vīrs], šķiet, domā, ka jūs esat nevainīgs,” viņa Gitisam saka. “Vai zināt,” viņš atbild, “man mēģinājuši piesiet dažādas lietas, Malrejas kundze, bet to nu gan ne.”

Gitisa asprātība kalpo drīzāk kā ievainojamības aizsegs nekā liecība par viņa neievainojamību. Un tai ir daudz mazāk panākumu: pūloties nomaskēt nedrošību, viņa asprātības biežāk pašu nodod. Iztēlojieties pusaudžus, kuri, sargājot savu patmīlību, mēģina ar viszinīgām frāzēm radīt iespaidu, ka dzīvē visu jau redzējuši. Arī neonuāra detektīvu mēģinājumi atrast loģiskās sakarības ir tālu no spējas racionāli kontrolēt situāciju no ārpuses; viņu secinājumi ir pārspīlēti pašpaļāvīgi, viegli samudžināmi un bieži vien beigās nodara vairāk ļauna nekā laba. Gitisa darbošanās netieši noved pie Malrejas kundzes nāves. Filmas sakāvnieciskā fināla frāze “te ir ķīniešu kvartāls, Džeik” uzvedina uz domu, ka iracionalitātes un ļaunuma spēkus, kas apsēduši pilsētu, nav iespējams saprast, kur nu vēl uzvarēt. Gitisa asprātība ir balzams, kas neremdē sāpes; tā piedāvā tikai simulētu racionālu kontroli pār iracionāliem apstākļiem.

Šādu asprātību no pašaizsardzības pozīcijām var izmantot, ne tikai lai steigšus atkāptos uz izdevīgākām pozīcijām, bet arī lai par šādām izdevīgākām pozīcijām pārveidotu savu piespiedu atsvešinātību. Tas vismaz daļēji izskaidro zināma ebreju humora paveida panākumus ASV. Uzspiests autsaidera statuss te tiek padarīts par analītisku priekšrocību un izmantots uzjautrinājumam. Piemēram, kāda Vudija Alena īsā stāsta galvenais varonis “savas ticības dēļ cietis neaprakstāmas netaisnības un vajāšanas, galvenokārt no vecākiem”:

Tiesa gan, sencis piederēja pie tās pašas sinagogas, tāpat arī māte, taču viņi nekādi nespēja samierināties ar faktu, ka dēls ir ebrejs.

Šeit analītiska asprātība līdz absurdam pārspīlē un līdz ar to padara nekaitīgu gan ebreja autsaidera statusu, gan meinstrīma kultūru, kas jebkurā brīdī var šķietami no zila gaisa pavērsties pret viņu. Tāpat kā detektīvs ar savu atjautību no jauna ievieš haosā kārtību (vismaz šķietami), ebreju komiķa atjautība, sastapusies ar dehumanizāciju, var atjaunot cilvēcību.

Vudija Alena filmās – un visuzskatāmāk, iespējams, seriālā “Sainfelds” – ebreju atsvešinātība kļuvusi par meinstrīmu. “Sainfeldā” atsvešinātība no baltās protestantiskās Amerikas sociālajiem tikumiem un paradumiem pāraugusi par ikdienas atsvešinātību no sabiedrības kā tādas. Džordža Kostanzas nebeidzamās paranojālās raizes par orientēšanos darba, mīlas dzīves un patērētājkultūras labirintos, par spīti pārspīlējumiem, ir saprotamas ne vien ebrejiem, bet arī jebkuram ASV lielpilsētu iedzīvotājam. (Kā teica Lenijs Brūss: “Ja tu dzīvo Ņujorkā, tad tu esi ebrejs.”) Seriāla asprātība izrauj indes zobus ne jau antisemītismam, bet gan fundamentālām amerikāniskā individuālisma bažām, proti, ka mēs esam zaudējuši piesaisti jebkādam patiesam kopīgas dzīves kontekstam. “Sainfelds” pastāvīgi nolaiž šīm raizēm nedaudz liekā gaisa, par izejvielu saviem asprātīgajiem jokiem ņemot tās sīkās sadzīviskās dilemmas, ar ko ik dienu sastopas šādā kultūrā funkcionējoši atsvešināti indivīdi, – īpaši tās, kas saistītas ar personāžu nespēju veidot un uzturēt patiesas romantiskas attiecības. Piemēra pēc – Eleinas raizes par to, kādas sociālas sekas varētu būt viņas lēmumam pārtraukt attiecības ar stipri vecāku vīrieti, kuram tikko bijis insults. Viņa Džerijam saka: “Mani izstums no sabiedrības.”

– No kādas sabiedrības? Mums ir kāda sabiedrība?

– Nu protams, mums ir sabiedrība.

– Visus šos gadus esmu dzīvojis sabiedrībā un par to pat nenojautu.

Nav nejaušība, ka sainfeldiskā asprātība jūtas kā zivs ūdenī tādās telpās kā lidosta, kur indivīdi ir vislielākajā mērā izkaisīti un kopienas neesamība sajūtama vistaustāmāk. Lidostā cilvēki ir izrauti no konteksta, kurā viņiem varētu būt jebkādas reālas sociālas saites vai vispār jebkāds cits mērķis nekā gaidīšana. Viņus tur gūstā antiseptiskā, kontrolētā vidē, no kuras nav iespējams izbēgt un kurā nav nekā cita, ko darīt, kā vienīgi patērēt un blenzt.

Lidosta ir tikai viena no daudzām mūsdienu telpām, tādām kā tirdzniecības centrs, stadions, uzgaidāmā telpa, izpriecu parks, kas indivīdu reducē līdz subjektivitātes minimumam vai vismaz cenšas padarīt šo subjektivitāti nebūtisku. Kā pasažieris, pircējs, “viesis” tu vairs neesi gluži tu pats, bet pārvērties par kaut ko līdzīgu bezsejainajām figūrām arhitektu trīsdimensionālajos telpu modeļos. Šajās vidēs ir pat kaut kas radniecīgs cietumam, kā to pamanīja jau Mišels Fuko, – tādā ziņā, ka arhitektūra uzspiež viesim vai viešņai fizisku disciplīnu, kaut arī cilvēks šādā situācijā tiek dažādi aprūpēts un izklaidēts.

Valters Benjamins šo uzspiesto pasivitāti saistīja ar flanēra figūru. Benjaminam flanērs jeb “cilvēks pūlī” ir kāds, kurš meklē patvērumu pūlī, tomēr pats vēlas palikt ārpus jebkādām kopienām. “Juzdamies neērti pats savā sabiedrībā”, viņš grozās kaut kur jaunās mūsdienu vides perifērijā – pa stilīgiem bulvāriem, spēļu zālēs vai Parīzes veikalu pasāžās. Flanērs gūst gandrīz erotisku baudu no sevis, savas atsvešinātības un anonimitātes izrādīšanas, kas viņam ļauj sajust varu pār apkārtējo ainu. Kā Benjamina draugs Zīgfrīds Krakauers rakstīja esejā par viesnīcas vestibilu, vēl vienu tikpat anonīmu telpu, – “pseidoindivīdi” pozē cits citam kā “nesatverami plakani rēgi”:

Virspuses demonstrēšana tiem šķiet vilinoša; eksotikas pieskaņa tiem liek sajust tīksmas tirpas.

Taču flanērs tā arī nesasniedz piepildījumu; viņam gan ir sajūta, ka viņš kaut ko kontrolē, taču šis priekšstats ir pretrunā paša reālajai nevarībai. Benjamins uzskata, ka detektīvstāsts dzimst kā fantāzijas piedāvāts risinājums šai situācijai, tas atdzīvina nerealizēto anonīmās telpas eksotisko lādiņu un atbrīvo no pasivitātes sajūtas. Detektīva lomā flanēram beidzot ir ļauts īstenot savu līdz tam tikai apjausto varu pār situāciju, lieti izmantojot savus vērojumus. Benjamins raksta:

Flanēra pārvēršana par negribīgu detektīvu viņam dod ievērojamu sociālu labumu, jo attaisno viņa dīkdienību.

Par detektīvu kļuvušais flanērs kļūst noderīgs sabiedrībai bez nepieciešamības tajā iekļauties. Viņa asprātību rada tas pats impulss kā sevi sargājošā komiķa gadījumā – vēlēšanās aptvert pasauli no ārpuses un attaisnot atsvešinātību, neatsakoties no tās sagādātā baudījuma.

Flanēra, detektīva un komiķa sekotāji ir interneta asprātību piekopēji, kuru sprēgāšana mūsdienās kļuvusi visai apnicīga. Internets ir kā beztelpas lidosta. Tāpat kā lidostā gaidošie pasažieri, interneta lietotāji ir dīki sava laika nositēji. Viņi sevi nodarbina, klīstot pa internetu un aplūkojot gan patēriņam pieejamos objektus, gan citus patērētājus, tādus pašus kā viņi. Viņi ievietoti līdzīgā, taču vēl ekstrēmākā bezspēcīgas visspēcības situācijā. Viņiem pie kājām ir visa pasaule, taču vienīgais veids, kā viņi reāli var tajā darboties, ir pozēt un iegādāties. Tai pašā laikā internets dod iespēju kontrolēt cilvēku soļus un iekāres tādā mērā, par kādu lidosta var tikai sapņot. Tas viss gluži dabiski pamodina cilvēkā vēlēšanos atgūt vismaz kaut ko līdzīgu kontrolei.

Viens no paņēmieniem ir aizstāt pasīvo aplūkošanu ar aktīvu detektīvdarbību. Interneta detektīvi mūžam modri seko, vai kur neieraudzīs krāpniecību vai sazvērestību. Ar pamatīgu faktu izpēti pamatotas apsūdzības pret agresīviem reklāmdevējiem, hakeriem, krāpniekiem, troļļiem, botiem, propagandistiem un dezinformācijas izplatītājiem kļūst par taktiku, kas attaisno pašu atmaskotāju dīkdienību. Šie detektīvi bezjēdzīgās informācijas pārprodukcijas drazas cenšas pārvērst par autentiskiem pierādījumiem. Viņi piešķir racionālu jēgu interneta pasaulei, kuras absurdums un bezjēdzība citādi tās nīkstošajiem iemītniekiem kļūtu neizturama.

Cits veids, kā attaisnot pasīvo dirnēšanu pie datora ekrāna, ir asprātīgi joki, kam jāparāda, ka tu stāvi pāri visai šai kņadai. Tvitera citēšanas funkcija ir īpaši noderīga, lai lietotājs varētu ne tikai metaforiskā, bet arī burtiskā nozīmē “stāvēt pāri” kādai sarunai un asprātīgi ielikt kloķi saviem oponentiem jau no šādām privileģētām pozīcijām. Būtībā spēlīte ir šāda: kurš spēs radīt iespaidu, ka “stāv pāri” visiem pārējiem? Tomēr tvītošanas apstākļi – pie pogām tu esi viens, apkārt neviena nav, bet visi tevi vēro – nosaka arī to, ka tvitera ierakstos izpaužas liela nedrošība, lai cik asprātīgi tie arī būtu. Tāpat kā pārgudra detektīva iekšējā vajadzība nodemonstrēt, ka viņš notiekošo kontrolē, arī asprātīgā tviterista centieni stāvēt pāri šī medija stulbumam nodevīgi pierāda, ka tviterists ir atkarīgs no medija piedāvātajiem pieticīgajiem prieciņiem. No asa analītiska vērīguma asprātība degradējas par nepārprotamu izrādi, kas uzvesta, lai mīkstinātu pasīva patēriņa izraisīto nemieru.

Savulaik, kritizējot 19. gadsimta atjautību, kaut ko līdzīgu šai tendencei saskatīja Kirkegors:

Cilvēks kļūst arvien atjautīgāks šī vārda ļaunākajā nozīmē, pat tādā mērā, ka mēdz objektīvā manierē pasludināt objektīvo faktu, ka “šī pasaule ir satrunējusi”, – pasludināt to, glaimojot pasaulei, auditorijai, pie kuras viņš vēršas.

Tādējādi Kirkegors kritizēja zināmu kristietības formu, kura, kā viņam likās, savos centienos aptvert un nosodīt pasauli no ārpuses galu galā kļūst par priekšnesumu, kas pats pieder pie šīs pasaules, – iespējams, pat par būtisku pasaules nepareizības elementu.

Kirkegors asprātību saistīja ar viņa izpratnē zemākām eksistences formām – estētisko un ētisko – pretstatā patiesi reliģiskajai esamībai, kas viņam nozīmēja nevis dogmatisku ticību, bet gatavību līdz galam pieņemt cilvēka dzīvei piemītošo absurdumu un ciešanas. Gan estēts, gan morālists izmanto zināmas asprātības un atjautības formas, lai no šādām ciešanām izvairītos. Estētam glābiņu no absurda sniedz trāpīgi komentāri, pavedināšana un izklaide. Morālists noraida estēta amorālās trivialitātes pilno dzīvi, apgalvojot, ka ir sapratis atšķirību starp labo un ļauno. Taču morālista dzīve ar laiku kļūst par paštaisnu sekošanu noteikumiem un savās ekstrēmākajās izpausmēs pat par nepielūdzamas pārliecības iedvesmotu krusta karu virkni. Kirkegors uzskata, ka gan viens, gan otrs mēģinājums nodrošināt kontroli no ārpuses – vai nu ar baudīšanas, vai morālas tiesāšanas palīdzību – ir vienīgi izvairīšanās, kuras nolūks ir radīt kontroles ilūziju un nelaist sev tuvumā domu par eksistences absurdumu.

Kirkegora risinājums – jebkādas racionālas kontroles neiezemēts ticības lēciens – var likties nepietiekams. Taču filozofs neaicināja lasītājus atteikties no asprātības priekiem vai spriedumiem par labo un ļauno, vienīgi saskatīt tajos slēptos kārdinājumus un to iespēju robežas. Kirkegors iestājās par pazemīgāku asprātības formu, kas atzīst cilvēka saprāta robežas un mūsu vēlmi izvairīties no nepatīkamās patiesības un ļauties pašapmānam. Tāda asprātība nebūtu vēl tālāka atkāpšanās no pasaules; tieši otrādi, tā varētu kļūt par soli patiesas gudrības virzienā.

© The Hedgehog Review, 2022. gada rudens