Būt starā

“Zilais samts”, “Sarkanais un melnais”, “Rozā pantera”, “Baltie zvani”, “Šaurā sārtā līnija”, “Sarkanās kurpītes”, “A Clockwork Orange”, “Zils” no Keslovska triloģijas, tad jau “Balts” un “Sarkans”, “Dzeltenā zemūdene”, “Baltie Ziemassvētki”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Zaļā jūdze”, “Melnais kaķis, baltais kaķis”, “Melnais Bims, baltā auss” (vai otrādi?)…

“Zaļais stars” man toreiz neko neizteica.

Tā bija otrā vai pat trešā diena mūsu izbraucienā ar automašīnu pa Latviju, ko, likās, nedrīkst pārtraukt patīkami ieilgušās bezrūpības dēļ, jo skaidrs, ka tas beigsies tik un tā. Koki zaļoja, mazliet līņāja lietus. Bija vasaras, bet vēl ne dzīves vidus, jo laika, likās, vēl ir daudz, tas ir, par laiku vispār tobrīd nedomāju. Mēs braucām pa mazliet slapjo ceļu, smējāmies, gvelzām niekus un minējām filmu nosaukumus, kuros ir krāsa.

Kad piedzima bērns, biju pārliecināta, ka pilnīgas bezrūpības brīži nu ir zuduši uz visiem laikiem. Taču šajā braucienā gandrīz vai ar kaunu pieķēru sevi pie domas, ka tie aizvien vēl ir iespējami. Tad es vēl nezināju, ka pēc neilga laika piedzīvošu vēl lielāku kaunu par bezrūpību, ko tur slēpt, grupas The Rolling Stones koncertā Tallinā. Nedz man patika šī grupa, nedz īpaši patika Miks Džegers, nesaprotu arī, kāpēc uz turieni braucu, taču brīdī, kad koncerta beigās debesīs uzšāvās salūts, likās: varbūt patiešām kļūt par grūpiju, sekojot šiem slaikajiem nemirstīgajiem un citādai dzīvei. Arī draudzene Sanita, kura pirms tam sūkstījās par koncerta biļešu augstajām cenām, skatoties debesīs, skaļi kliedza: “Un tas viss tikai par divdesmit pieciem latiem! Un tas viss tikai par divdesmit pieciem latiem!”

“Varbūt laižam uz Enguri?” kāds no draugiem ieteicās. Man vienmēr ir patikusi jūra un viss, kas notiek apmēram kilometra attālumā no tās. Sarunā noskaidrojās, ka kursabiedrs Māris tobrīd īrēja mājiņu Engures kempingā. Sazvanīts viņš priecīgs iedrošināja, lai tik braucam ciemos.

Iespējams, ka šobrīd vienā stāstā – galu galā, tas risinājās vairāk nekā pirms desmit gadiem – saplūdušas dažādas epizodes, kas samiksētas no tādiem notikumiem kā pēršanās, gājiens pa mežu tumsā un sirtaki. Lai nu kā, toreiz mēs visi pilnīgi noteikti gājām pirtī.

Varbūt tas saistīts ar mammas jaunību, bet es, ja vien vispār jāpatīk peldkostīmiem, priekšroku dodu 60. gadu modeļiem – pieklājīga izmēra biksēm (īpaši jau nu salīdzinot ar tajā brīdī modē esošajiem stringiem), nosedzošai augšai, biezam materiālam. Tieši šādu tumši zaļu pērli biju atradusi mammas skapī. Peldkostīms, lēcu šķidrums un grāmata (varētu būt “Frenija un Zūijs”) – trīs lietas, kuras tajā vasarā vienmēr atradās manā somiņā.

Nezinu, kā citiem, bet man prātā mēdz saglabāties nejaušas frāzes, sajūtas, kopumā visnotaļ nenozīmīgas lietas, kas ik pa laikam uzpeld, piemēram, skrienot krosu vai mazgājot matus. Dialogs Engures pirtī ir viena no tām. Tātad. Uz lāvas sēžu es un Māris, ir karsti, un mēs svīstam. Lēcas tobrīd esmu izņēmusi, neko daudz neredzu, toties Māris acīmredzot redz visu. Viņš, to savukārt vēlāk pamanu es, ir gludi noskuvis ne tikai kājas, bet arī rokas un krūtis. “Vai tev nevajag pamasēt muguriņu?” viņš jautā. Es nez kāpēc piekrītu. Atgādināšu, ka runa nav par tīņu vecumu, tobrīd mēs visi esam jau pieauguši, visiem ir bērni, visi jau paspējuši vilties dzīvē, tiesa, vēl ne pārāk. “Tev ir ļoti saspringti pleci,” Māris nopūšas. Es piekrītu: tā ir, tā vienmēr ir bijis. Un tad viņš pasaka, lūk, to visnotaļ selindžerisko frāzi, kura palaikam mēdz uzpeldēt: “Vai tev gadījumā neliekas, ka tavas peldbikses ir... pārāk LIELAS?”

Pēc neilga brīža mēs visi, sārtiem vaigiem, ietinušies baltos palagos, griežamies sirtaki. Skaistos zobus atiezis, dejo pat parasti ieturētais Raimonds. Kā vēlāk izrādīsies, šis būs pēdējais vakars, kad viņš lieto alkoholiskos dzērienus. Pēc tam nekad vairs. Lauris, nesen atgriezies no ceļojuma uz Slovākiju, atvedis mums pieklājīga izmēra slivovicas pudeli; tādu dzērienu ar plūmīti uz etiķetes nogaršoju pirmo reizi. Garlaicīgi nav ne mirkli. Kāds ieminas, ka mēs varētu doties uz jūru skatīties, kā uzlec saule.

Nopeldējušies, palagos ietinušies, mēs drebinādamies stāvējām krastā, laižot pa apli slivovicas pudeli. Tūlīt bija jālec saulei. Slivovica tobrīd bija nonākusi pie manis. Saspiedusi pudeli rokā, cieši raudzījos uz horizontu. Un tad. Pašā tālākajā malā parādījās mazs, spilgti zaļš punktiņš. Zaļais punkts nepārprotami kļuva lielāks un stara, zaļa stara, veidā pa ūdens virsmu slīdēja tieši pie manis. Uz brīdi starp mums izveidojās tāda ģeometrija: es stāvu vertikāli, man pretī – apvāršņa horizontāle, mūs savieno zaļš stars; roka ar pudeli noslīdējusi gar sāniem 90 grādu leņķī attiecībā pret liedagu.

Tās, iespējams, bija pāris sekunddaļas, taču nebija nekādas iespējas to pārbaudīt. Biju gatava pieņemt, ka parādību izsaukusi slivovica vai negulēšana. Šķiet, ka neviens cits neko nebija pamanījis. Vai varēja būt tā, ka tas stars – vai kas tas arī bija – trāpa tikai vienam un citi to neredz? Es klusēju, jo ko tad es varēju pajautāt – vai jūs gadījumā neredzējāt kaut ko zaļu, kas atslīdēja no turienes līdz šejienei? (Ar Māri pēc pirts es vairs nerunāju.)

Pamazām zeme un gaiss iesila. Aizmigt, jutu, nevarēšu, bet arī braukt uz Rīgu likās triviāli. Iekāpu automašīnā pie mājupbraucējiem, taču pēc laika palūdzu, lai mani izlaiž. Piekrītu Verneram Hercogam, ka uz būtisko, tā teikt, jāiet kājām. Es gāju, bet zaļais stars neatstājās. Vēl joprojām bija ļoti agrs, un, atgriezusies pie jūras, nolēmu nopeldēties (bez peldkostīma). Pēkšņi no krūmiem iznāca kāds, pēc drēbēm spriežot, vietējais zvejnieks. Noskaidrojis, ka taisos līst jūrā, viņš palūdza: “Gadījumā, ja ieraugāt līķi, pasakiet; mums te viens kopš vakardienas pazudis.” Zaļā stara burvība spītīgi turējās, tomēr izlēmu iztikt bez peldēšanās.

Netālajā Plieņciemā jau pieminētā draudzene Sanita ar kādu pazīstamu fotogrāfu pa vasarām īrēja mazu dzīvoklīti. Mājiņas durvis nebija aizslēgtas. Lēnām tās atvēru un klusi uzkāpu pa kāpnēm, ieslīdot priekšistabā, kas bija apvienota ar mazu virtuvīti. Draudzene ar vīrieti, kurš ik pa laikam iekrācās, gulēja otrā istabā. Ieritinājos turpat uz mazā dīvāna, aizvēru acis un domāju par zaļo staru.

Nekad dzīvē nebiju nedz dzirdējusi, nedz lasījusi par šādu parādību. Arī līdz tam redzētās filmās, šķiet, nekas tāds nebija pieminēts. Iegūglējot latviski “zaļais stars” internetā, vispirms parādās Ulda Marhileviča Pāvilostā rīkotais mūzikas un mākslas festivāls ar šādu nosaukumu; pirmais noticis 2014. gadā. “Zaļais stars”, izrādās, ir arī Žila Verna 1882. gadā publicēta grāmata, burvīgu tās anotāciju var izlasīt Vikipēdijā: “Varoņi Skotijā cenšas novērot zaļo staru. Pēc neskaitāmiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, kad sauli aizklāj mākoņi, putnu bari un laivas, beidzot parādību iespējams novērot, taču varoņi izvēlas redzēt mīlestību viens otra acīs un uz horizontu neskatās.” Atsauce uz Verna grāmatu ir 1986. gadā uzņemtajā Erika Romēra filmā “Zaļais stars”. Filmā ir epizode, kurā jauna sieviete, kas jūtas vientuļa, noklausās aizrautīgā vecāku cilvēku sarunā pie jūras. Kāda sieviete stāsta par minēto Verna grāmatu. Blakus sēdošā kundze māj ar galvu: viņa zaļo staru esot redzējusi trīs reizes, bet sirmais kungs – piecas reizes, uzreiz pretēji gaidītajam piebilstot, ka tā “ir ļoti reta parādība”. Zaļais stars esot visbiežāk novērojams uz ūdens virsmas mierīgos un skaidros laikapstākļos; tas var būt pirmais stars saulei lecot vai pēdējais rietot. Verna varoņi uzskatījuši, ka brīdī, kad cilvēks redz zaļo staru, viņam kļūst skaidras savas un apkārtējo jūtas. Romēra filmā jaunā sieviete īstā franču vieglumā mēģina apvienot zaļā stara (tas parādās!) ieraudzīšanu ar beidzot satiktā mīļotā skūpstu. No diviem labumiem viņa dabū abus.

Blakus istabā dzirdu mostamies Sanitu un viņas vīrieti. Dzirdams, ka fotogrāfs nāk uz virtuvi padzerties; ieraudzījis mani, viņš burtiski salecas. “Es jūrā redzēju kaut ko zaļu,” es nočukstu.

Tajā vasarā un vēl nākamajā bieži gāju uz jūrmalu saulrietā un reizēm – arī saullēktā, lai atkal to ieraudzītu. Vairākkārt likās, ka viss ir tāpat kā toreiz Engurē – gaiss dzidrs, debesīs neviena mākonīša, ūdens mierīgs –, taču zaļā stara kā nebija, tā nebija. Tiesa, manās rokās vairs nebija arī slivovicas. No otras puses – viss, kas mums reiz bijis, ir arī tagad.