Beigu tīrīšana
Foto: Eugenio Mazzone
DZĪVES ZIŅA

Mollija Templtone

Beigu tīrīšana

Parasti, kad aplūkoju savas grāmatas, mani pārņem gūzma pozitīvu sajūtu – atmiņas par lasot piedzīvoto, stāstu drumslas, siltas jūtas pret grāmatu varoņiem, kurus apbrīnoju, tēmas vai sajūtas, vai domas, ko vēl joprojām nesāju līdzi. Neizlasītās grāmatas iemieso cerību – lietas, kas vēl nav apgūtas, tēlus, kuri vēl nav sastapti. Kaudzes, kas “paredzētas drīzai izlasīšanai” un šķietami nekad nesarūk, iemieso vēlmes. To es lasīšu nākamo. To es izlasīšu, pirms iesākšu darbu pie jauna projekta. Šo es noteikti izlasīšu. Laiks atradīsies.

Un ir arī tādas dienas, kurās es gribu tās visas izlidināt pa logu. (Metaforiski izsakoties. Es tā nevarētu – pa īstam.)

Nu labi, ne jau visas grāmatas. Dažas? Vairumu? Daļu? Pie tā mani novedusi ne jau vēlme pēc tīrības un kārtības, kaut arī saprotu šo kārdinājumu, kas neliek miera kaut kur smadzenēs: kāpēc tev tā vajadzīga vai tu to lasīsi vēlreiz priekš kam tev tas tev šķiet tas izskatās jauki kā ar šo grāmatu kurai vispār plauktā nav vietas?Nē, man neliek mieru kas cits, kaut kas slidens un nenovēršams, kaut kas, ar ko cenšos sadzīvot: mirstība. Tikai vecā, prastā mirstība domas veidolā: kas ar šo visu notiks?

Kaut arī tas nav vēl tik spiedīgi – vismaz es tā ceru –, man nekļūstot jaunākai un nāvei paņemot arvien tuvākus cilvēkus, pasaulei nerimstot griezties un degt, es sev vaicāju: “Kurš būs kritiskais brīdis? Kas notiks? Ko es paturēšu līdz beigām? Ko es sajūtu kā daļu no sevis? Ko manas savāktās lietas un grāmatas nozīmēs kādam citam?”

Neesmu nekāda minimāliste. Es reiz jokoju: ja visu, kas man pieder, varētu iespiest Mini Cooper mašīnā, tad būtu man jāļauj tādu mašīnu nopirkt (joks ir tajā, ka tas nekad nenotiks). Lielākā daļa manu mantu ir papīri: grāmatas, pierakstu klades, dienasgrāmatas, eksemplāri no avīzes, kurā reiz strādāju, vēl grāmatas, vēl vairāk grāmatu, klades, piebāztas ar vecām biļetēm un piemiņas lietām. Manas grāmatas stāsta par mani – kas es esmu, kas man ir vērtīgs, kas man rūp. Bet tas rūp tikai man un tikai līdz tam brīdim.

Un tā es atkal un atkal attopos domājam par šo darbību, šo mākslu – kolekcionēt, vākt, izvēlēties to, kas ir svarīgs, to, ko mēs paturam, un to, ar ko nolemjam tikt galā vēlāk. Es aizdomājos arī par nesakārtoto bilžu, veco blogu ierakstu un citu internetā izkaisīto manu digitālo daļiņu jucekli.

Grāmatas vienmēr bijušas atdalītas no šīs domu ķēdes – nevis kā kolekcija, bet kā sava veida garīga vajadzība. Kam mums mājas, ja ne piepildīšanai ar grāmatām? Ko es bez tām darītu? No šiem stāstiem es nespēju atbrīvoties, lai arī esmu tos apguvusi. Tie ir daļa no manis. Tie ir mani, un fizisku atgādinājumu par tiem man vajag tieši te, tepat uz plaukta, no kura pārāk reti noslauku putekļus.

Taču vai tiešām?

Mēs ar partneri jokojam par “beigu tīrīšanu”, it kā tas būtu hobijs. Bērnu mums nav, mēs nezinām, kurš varētu gribēt mūsu vecās piemiņas lietas. Kuram kāda daļa gar dīvaino masīvo atslēgu piekaramo – tas ir dažādu atslēgu piekariņu kamols, sapiņķerējies kā tāds briesmīgs mutants –, ko nezināmu iemeslu dēļ nēsāju visu vidusskolas laiku? Kā būtu ar tiem lētajiem auskariem, kas veidoti kā trīs spēki no spēles “The Legend of Zelda”? Un kā ar nodeldēto “Sofijas pasaules” izdevumu, kura iekšējā vākā ierakstīts katrs, kam šo grāmatu biju aizdevusi? Plastmasas vienradži no pārsteigumu kārbām, no kurām neesmu spējusi atteikties pie lielveikala kasēm? Kam jebkas no tā vajadzīgs?

“Grāmatām, pat tām, kuras es izmisīgi vēlos izlasīt, tomēr būtu jānosaka kaut kādas robežas. Jo patiesi – jo vairāk es pērku, jo mazāk lasu,” apgalvo Vanesa Ougla rakstā “Par neveselīgu grāmatu krāšanu un bīstamo jucekļa paradoksu”. Esmu mēģinājusi aprēķināt, cik grāmatu esmu nopirkusi un cik – izlasījusi. Mēģināju kādu mēnesi, taču uzreiz no tā noguru, jo tas nav pēc būtības. Būtība tāda, ka, pērkot grāmatas, es tērēju naudu par grāmatas ideju, par ideju, ka esmu tas, kurš to lasīs. Ja pērku vairāk, vai tad es lasu mazāk? Nē, vienmēr ir vēl kas, ko izlasīt. Vienmēr ir vēl kas, ko pirkt. Vienmēr ir vēl kāds cits stāsts.

Un vienmēr ir vēl kas, ko sev stāstīt, kāpēc man ir visas šīs grāmatas. Tās ir mana bibliotēka, mana atmiņa, tās ir arī mana nostalģija – par laimi vai par postu – par to, ka esmu bijusi cilvēks, kurš izlasījis dažas no šīm grāmatām un kurš sapņojis, ka izlasīs arī citas. Mani mierina fakts, ka lasāmā man nekad neaptrūks, taču absurdā kārtā esmu arī noraizējusies, ka nekad neizlasīšu visu, kas jau atrodas manos plauktos, kur nu vēl visu citu, ko vēlos izlasīt. Tā īsti nav problēma. Tā ir privilēģija. Bet tur tā ir, manās domās.

Man gribētos, lai tam būtu vienkāršs iemesls – viens vienīgs iemesls, kas mani ievedis šajā pārdomu virknē par nāvi un dzīvi, un to, kas notiek ar mūsu lietām –, bet šāda viena iemesla nav. Tā vietā ir nebeidzama virkne: radinieka nāve, tūkstošiem mirušo ziņās, siltākā ziema novērojumu vēsturē, kaudzes izmestu “ātrās modes” drēbju citās valstīs, mirstoši draugu mājdzīvnieki, vēl daudzas nāves – ziņās, karš, bads; šī virkne nebeidzas. Tāpēc varbūt nav slikti domāt šīs mazliet rezignētās domas par to, kas man pieder, kas es esmu un kas ar to visu notiks. Grāmatā “Radi savu mākslu par spīti visam” Beta Pikensa raksta par “nāves pieņemšanu”: “Iemācoties pieņemt un būt mierā ar bailēm un šausmām, manas smadzenes lēnām un pakāpeniski mainās, lai būtu vairāk klāt šeit un tagad un spētu izturēt skumjas un diskomfortu.”

Tālāk viņa raksta: “Kur ir nāve, tur ir māksla, un otrādi.”

Dažreiz doma par nāves pieņemšanu šķiet kā privilēģija. Nāve sagaida mūs visus; daudziem no mums pat nepietiek laika, lai to atskārstu. Dažreiz tā šķiet nepieciešama – visu to iemeslu dēļ, ko uzskaita Pikensa. Un dažreiz tā pārvēršas domās par lietām – par to, kāpēc man ir lietas, vai es vispār vēlos lietas, vai nav pienācis laiks no kaut kā atvadīties, vai nav jāpārvērtē attiecības ar to, kas man ir un kas es esmu. Lielākā
daļa domu aizved atpakaļ pie stāstiem mana prāta dīvainajos un līkumainajos ceļos. Bet stāsts par grāmatu kā objektu – stāsts, ko piešķiru grāmatām, kad tās aplūkoju, – nav tas pats stāsts, ko tās satur. Neviens cits, paņemot kādu no mūsu grāmatām, neuzzinās, ko lasīdams piedzīvoji tu vai es. To nevar nodot tālāk citādi, kā tikai pierakstot pašam. Kas gan ir krājums bez krājēja?

Kam, tavuprāt, būtu jānotiek ar tavām grāmatām? Ko tās nozīmē tev? Vai tu tās turi sev vai dod citiem, vai tu krāj vai aizdod? Vai tavām grāmatām būs nākotne tavā ģimenē vai pie draugiem, vai apkaimes grāmatnīcas plauktos? Vai tas tev ir svarīgi? Vai tu domā par to, kas notiek ar dzīves lauskām?

© Reactor, 2024. gada 14. martā

Raksts no Aprīlis 2024 žurnāla