Ardievu, Austrumeiropa!

Austrumeiropa pamazām izgaist. Ne jau kā fiziska vieta, bet kā ideja. Lai kas arī iztēlē saturēja šo reģionu vienkop ‒ kopīga okupācijas un atstumtības pieredze, šķietami mūžīgais ekonomiskās atpalicības slogs, kā liels dārgums lolotās atmiņas par savu sakāvi ‒, šī spēka vairs nav, vai vismaz tas nav tik jūtams kā senāk. Aizbrauciet uz Prāgu, Varšavu, Budapeštu, Bratislavu, Vroclavu, Debrecenu, Timišoaru vai Tallinu. Pastaigājiet pa ielām. Iegriezieties tirdzniecības centros, piestājiet pie mobilo telefonu kioskiem. Kā jūs zināsiet, ka neesat Brēmenē, Šarlruā, Ņūkāslā vai Fargo? Veikali ir tādi paši. Marks & Spencer, H&M, C&A. Cilvēki ģērbjas līdzīgi. Viņi skatās tās pašas filmas un brauc ar tādām pašām mašīnām. Kur tagad ir aizgājušo laiku puskoka trabanti un mazītiņie fiati?

Tagad, kad Austrumeiropas citādība piekāpusies globalizācijas un pārticības homogenizējošo spēku priekšā, šis reģions pakāpeniski iegrimst aizmirstībā. Kā akadēmisku pētījumu jomu to skārusi nopietna krīze. Stipendijas sarukušas. Mācībspēku vietas katedrās tikpat kā pazudušas. Amerikas Zinātnisko biedrību padome (ACLS) pārtraukusi finansiālo atbalstu. Filmu iepirkšana ‒ ja neskaita šad tad pa kādai “Idai” vai kādam rumāņu pārsteigumam ‒ tikpat kā izbeigusies. Arī literatūras tulkojumu straume noplakusi līdz sīkai urdziņai, neraugoties uz Twisted Spoon Press un New York Review of Books apgāda klasikas sērijas varonīgo darbu.

Pagājuši tie gadi, kad Penguin Books regulāri publicēja grāmatas no sērijas “Writers from the Other Europe”, bet Sūzana Sontāga mudināja mūs lasīt Danilo Kišu, kamēr vēl nav par vēlu. Kopš tiem laikiem Austrumeiropa pārvērtusies par fonu citu cilvēku fantāzijām. Es pazīstu kādu ievērojamu šī reģiona pētnieku, vēsturnieku, kurš lasa lekciju kursu par Austrumeiropas vēsturi, un viņš stāsta, ka studenti katru gadu no jauna viņam jautājot, vai cilvēki “šajā pelēkajā pasaules malā” patiešām mīl un smejas. Vienmēr ir mazliet pazemojoši lasīt angliski sarakstītu grāmatu, kurā darbojas kāds austrumeiropiešu varonis. Nekad īsti nevar zināt, vai tas izrādīsies dzīves nogurdināts durvju sargs (polis), apburošs blēdis (ungārs), postkomunisma ēras gangsteris (serbs) vai erotiskas atmodas avots kādam literatūras interesentam (amerikāņiem – čehs, bet Īrijas un Lielbritānijas iedzīvotājiem ‒ jebkurš no jau pieminētajiem).

Bet varbūt tāda Austrumeiropa vispār nekad nav pastāvējusi. Varbūt tā ir tikai Aukstā kara laiku iztēles auglis. Dzelzs priekškara krišana pārvilka svītru šī reģiona izpētes ģeopolitiskajam pamatojumam, taču vienlaikus likvidēja arī galveno spēku, kas to vispār apvienoja. Galu galā, kas gan Albānijai kopīgs ar Igauniju vai Baltkrievijai ‒ ar Slovēniju? Ja neskaita, ka visas šīs valstis ir sen sabrukušu impēriju fragmenti, to kultūrai, ekonomikai vai uzskatu sistēmām nav tikpat kā nekādas līdzības. Mūsdienās Austrumeiropa ir tāda pati nomale kā jebkura cita ‒ mazliet provinciāla, mazliet gausa, bet lielākoties rāma, gandrīz garlaicīga. Pat ar karu Ukrainā bijis par maz, lai salauztu Rietumu vienaldzību.

Un tomēr, ja brauksiet pietiekami ilgi un pietiekami tālu, tad Austrumeiropu, vismaz gabaliņu no tās, jums tomēr izdosies atrast ‒ varbūt pa vojevodistes autoceļu 896 no Ustšiki Dolnes uz dienvidiem, gar Polijas un Ukrainas robežu cauri nu jau zudušajai austrumkatoļu lemku zemei. Vai varbūt uz austrumiem no Ņīreģhāzas, puštas smacējošās tveices nomāktajos ciematos Lielajā Ungārijas līdzenumā. Vai Maramurešā, līdzās mežainajiem Karpatu kalniem, pašā Rumānijas siena pļavu rajona sirdī. Bet varbūt nāksies braukt uz dienvidiem, līdz pašai Erindai, ciemam, kuram līdzās slejas Lundžerises kalnu masīvs, “gara mēness šķēpele, kas iespiedusies nepieradinātajā un skaistajā Albānijas miesā” ‒ zemē, kura, runājot poļu rakstnieka Andžeja Stašuka vārdiem, pilda “[Eiropas] kontinenta bezapziņas” funkcijas un ir kā “tumša aka, kurā lietderīgi ielūkoties katram, kurš pārliecināts, ka nu jau viss nostājies savās vietās uz visiem laikiem”.

Tas nav tas ceļš, kuru es gribu iet. Es gribu runāt par Austrumeiropu, paraugoties tālāk par stereotipiem. Es gribu runāt par Austrumeiropu kā negaidīta kosmopolītisma vietu, par veselu plejādi neskaitāmu mikroreģionu, kuri, lai arī nodevušies katrs savam provinciālismam un pašapsēstībai, kopā ņemti, tomēr veido kaut ko vairāk par atsevišķu saskaitāmo summu. Es gribu pierādīt, ka Austrumeiropa ‒ tās literatūra un vēsture ‒ ir būtiski nepieciešama, lai mēģinātu izprast 20. gadsimtu, šo murgu, no kura mēs vēl tā īsti neesam pamodušies. Es gribu par to runāt no daudzveidības, mūsdienīguma un konkurētspējīga avangarda viedokļa. Un tomēr: te nu es esmu nieka lappusi no raksta sākuma, līdz ratu asīm iegrimis nostalģijas un ruritānisku klišeju muklājā.

Patiesībā Austrumeiropa ir jēdziens, kas pieder ne tik daudz pie ceļu atlantos fiksētās ģeogrāfijas kā psihoģeogrāfijas jomas. Tā īsti nav vieta; tas ir garīgs stāvoklis. Man neskaitāmas reizes gadījies atģisties mazā Austrumeiropas pleķītī tālu uz rietumiem no Oderas‒Triestes līnijas. Tā ar mani noticis zem automaģistrāļu gaisa tiltiem, gaidot Autosatiksmes pārvaldes rindā un nolaistu autoostu uzgaidāmajās zālēs. Man vienmēr licies, ka prustiskās atklāsmes mirkļi ir absolūti mākslīga konstrukcija, vienkārši literārs paņēmiens; bet lai velns par stenderi, ja man savulaik Bērklijas fizikas laboratorijas tualetē nav negaidot uzbrukusi iestāvējušos netīrumu smaka, vienā acumirklī aizraujot mani uz Varšavu, uz vecmāmiņas daudzdzīvokļu nama kāpņu telpu, kur gaisā virmoja sena urīna, iestāvējušos netīrumu un ziepju nesaldināta grīdlupatas ūdens izgarojumu sajaukums.

Austrumeiropa nav vienkārši paslēpusies kaut kur lauku ceļu galā kā Folknera Joknapatofas apgabals. Tā parādās un pazūd kā Doktora telefona būdiņa seriālā “Doctor Who”. Un labākais veids, kā tur nonākt, ir caur tās literatūru. Ar ko lai sāk? Es varētu uzskaitīt veselu virkni savu iemīļoto autoru ‒ Vitolds Gombrovičs, Jaroslavs Hašeks, Bruno Šulcs, Bohumils Hrabals, Danilo Kišs, Ismails Kadare, Herta Millere, Āgota Krištofa, Lāslo Krasnahorkai, Česlavs Milošs, Zbigņevs Herberts ‒, taču baidos, ka lasītājam tie būtu tikai nepazīstamu (un grūti izrunājamu) vārdu plūdi. Labāk tā vietā mēģināt atrast būtiskos elementus. Taču to apgrūtina Austrumeiropas lingvistiskā un ģeogrāfiskā daudzveidība.

Mīlestībai pret Austrumeiropas literatūru nenoliedzami piemīt arī zināms paslēpto bagātību meklēšanas azarts, kas mudina atrast nākamo, vēl mazpazīstamāku dārgumu no vēl mazāka pasaules nostūrīša. Vispirms tie bija poļi, čehi un ungāri, tad sekoja rumāņi un visi dienvidslāvi, albāņi un baltieši. Un šī procesa galapunkts ir prūšu literatūra. Prūši ir tagad jau izmirusi baltu tauta, kas reiz dzīvoja Latvijas un Lietuvas piekrastē. Tās laicīgās literatūras klāsts sastāv no viena vienīga atskaņās sarakstīta panta. Vārsmojums atklāts 70. gados: to uz viduslaiku manuskripta malām kādā Šveices bibliotēkā uzgājis filozofijas maģistrantūras students no Savienotajām Valstīm. Cik noprotams, dzejoli kaut kad 14. gadsimtā sacerējis neapmierināts teoloģijas students. Tā saturs ir apmēram šāds: “Uz veselību, cienīts kungs! Tas gan nav nekāds lāga draugs,/ kurš iedzert grib, bet maksāt – ne.” Lai arī pantiņš nepārprotami adresēts kādam, kurš universitātes krodziņā sadzēries alu uz autora rēķina, šis sacerējums iedvesmojis veselus komentāru sējumus.

Tiktāl par prūšu literatūru. Taču dīvainības un noslēpumainība pieder pie austrumeiropiešu valdzinājuma kopumā. Kaut kādā ziņā aizraujoši atbrīvoties no vispārinošiem naratīviem un izmisīgiem mēģinājumiem sacerēt aprakstus par tēmu “tāda nu ir tā mūsu dzīve” (ak, šī kretīniskā frāze). Varbūt iemesls tam ir kaut kāda ačgārna pieķeršanās neveiksminiekiem un bēdubrāļiem, bet es nudien nespēju iztēloties, kāpēc lai kāds vēlētos lasīt kādu no dižajiem amerikāņu romāniem, ja pieejami piedauzīgi ungāru pornogrāfijas paraugi. Piemēram ‒ lūk, kā izskatās pilns Londonas Universitātes koledžas piedāvātā ungāru literatūras kursa apraksts: “Kursa mērķis ir iepazīstināt studentus ar laikā pēc Pirmā pasaules kara tapušās ungāru literatūras tematikas spektru, ieskaitot distopiskas fantāzijas, mazpilsētu dzīves absurdu, ģenitāli motivētu mizoginiju, mizantropisku narcismu, ideoloģiju kā seksuālo orientāciju, onāniskus palimpsestus, pseidoholandiešu antisemītismu un ar francūzietēm precējušos holandiešu kapteiņu monomaniakālo greizsirdību. Detalizētu desmit būtiskāko ungāru valodā sarakstīto darbu teksta analīzi papildinās ieskats plašākā vēsturiskā un kultūras kontekstā.”

Šis saraksts uzvedina uz tik daudziem jautājumiem. Pirmkārt, kādā veidā jebkuru no šiem punktiem iespējams nosaukt par tematiku? Un kas ir onānisks palimpsests? Tomēr svarīgākais ir tas, ka ‒ vismaz man tā šķiet ‒ šis uzskaitījums šķiet neiedomājami vilinošs. Ja ungāru literatūra būtu bankas seifs, ar šo programmu pietiktu, lai man rastos vēlēšanās savākt pašu labāko kramplaužu komandu un to uzlauzt. Un mēs pat vēl neesam pievērsušies aplūkojamo darbu autoru biogrāfijām. Viņu vidū ir, piemēram, Gēza Čāts, psihiatrs, kurš savus memuārus sarakstīja sanatorijā, palēnām grimstot morfīna izraisītā psihozē, un kura vardarbības pilnie stāsti bija priekšvēstneši vēlāk paša pastrādātajai sievas slepkavībai un pašnāvībai. Vai dramaturgs Edens fon Horvāts, kurš bija pieņēmis prototipiski austrumeiropeisku identitāšu jūkli un aprakstīja sevi kā “ārkārtīgi tipisku vecās Austroungārijas jaukteni ‒ vienlaikus maģāru, horvātu, vācieti un čehu”, kura “dzimtene ir Ungārija [un] dzimtā valoda ‒ vācu” un kurš visus 30. gadus nodzīvoja slimīgā pārliecībā, ka ies bojā nenovēršamajā nacistu karā; patiesībā fon Horvāts gāja bojā pastaigā pa Elizejas laukiem, kad viņu nosita nolūzis koka zars.

Lasiet tikai tekstu, saka franči, bet tik tiešām: kā lai lasa austrumeiropiešu autoru, nepievēršot uzmanību viņa vai viņas dzīvei? Vienalga, vai runa par trimdu, ieslodzījumu, slimību, slepkavību vai vājprātu, vienmēr savu lomu spēlējis likteņa pirksts. Reiz es uzgāju kādu poļu literatūras antoloģiju; tajā ietverto darbu autori uz vāka bija nosaukti par “likteņa vajātiem dzejniekiem”. Es to bezrūpīgi izšķirstīju, mazliet garlaikoti lasot alkoholisma, klaidonības, pašnāvības un pamestības stāstus, kas biogrāfijās atkārtojās ne reizi vien. Taču tad aptvēru, ka šis krājums izpleties pa četriem sējumiem, un sajutu, ka stāvu metafiziska bezdibeņa malā.

Un tomēr, jautājums paliek spēkā: vai Austrumeiropas literatūrai kopīgs vēl kaut kas, neskaitot tās mazpazīstamību, dīvainības un ļaunā likteņa pirkstu? Man šķiet, ka jā; es pat uzskatu, ka tam ir zināma reāla pasaulvēsturiska nozīme. Atļaujiet šeit ieskicēt teoriju – tiesa gan, tik plašu un vispārinošu, ka izņēmumiem skaitā neizbēgami jāpārsniedz apstiprinošie piemēri.

Rietumeiropas romāns, kas attīstījās 19. gadsimtā, dramatizēja spriedzi starp psihes dziņām un buržuāzisko tikumu žņaugiem. Tā varoņi pārvietojas pa maģisko kvadrātu, ko iezīmē četri poli: godkāre, iekāre, īpašums un laulības pārkāpšana. Turpretim amerikāņu romāns lielākoties attēlojis vīriešus un sievietes, kuri sastopas ar brīvības plašumu un iespēju vērienu, kas pilnīgi aizēno viņu pašu personības sīkumu. Tam pamatā stāsti par bēgšanu, atgriešanos dzimtenē, atbrīvošanos un identitātes pārvērtībām.

Austrumeiropas daiļliteratūra pārsvarā pievērsusies likteņa kaprīzēm, vēstures nenovēršamībai un dzīves vispārējam absurdumam. To veidojusi vēsture, kurai raksturīgas pēkšņas pārmaiņas, izjaukti plāni un nepatīkami pārsteigumi. Būtībā svešas kundzības, represiju un negaidītu šausmu pilnās Austrumeiropas vēstures mantojums laidis tik dziļas saknes un iespaidojis autorus tik pamatīgi, ka iesūcies pašos priekšstatos par apziņu un stāstījuma formas izjūtā.

“Centrāleiropas literatūras pārsteidzošākā īpatnība ir tās vēstures izjūta.” Tā rakstīja Česlavs Milošs, cenšoties noformulēt, kā viņš to sauca, “mūsu Eiropas” būtību. Centrāleiropas¹ romānos, atšķirībā no Rietumeiropas literatūras, viņš turpināja, “laiks ir saspringts, krampjains, pilns pārsteigumu – patiesībā gandrīz pilntiesīgs stāsta varonis. Tas tāpēc, ka laiks tiek saistīts ar briesmām, kas apdraud rakstnieka pārstāvētās nacionālās kopienas eksistenci”. Tas nozīmē: lai saprastu Austrumeiropas literatūru, jāsaprot Austrumeiropas vēsture.²

Tas var nākties diezgan grūti. Pārāk daudz zemju, pārāk daudz tautu, pārāk pretrunīgi naratīvi un gari, pēc atšķirīgiem noteikumiem akcentēti personvārdi. Man nu gan to vajadzētu zināt. Es jau gadiem mācu un pētu šīs “pelēkās pasaules malas” vēsturi. Un šajā laikā es neesmu nonācis ne pie kādiem secinājumiem un neesmu piedzīvojis nevienu sintēzes momentu. Viss, ar ko es varu palielīties, ir mape, kas pilna ar stāstiem ‒ patiesiem stāstiem, kuri, neraugoties uz to patiesumu, vismaz manām acīm atgādina beletristiku vai fabulas. Vai jokus. Visi kopā šie stāsti veido manu personīgo īso Austrumeiropas kultūras kursu. Sīki izstrādātas hronoloģijas vietā tie piedāvā kaut ko no tās atmosfēras un, iespējams, kādu drusku no nozīmes: saskaldīta reģiona vēsture kubisma manierē. Šos fragmentus ‒ šīs vēstures šķautnes ‒ es jums tagad piedāvāju četrās mācību stundās ar pēcvārdu.

Pirmā stunda: jaukta iedzīvotāju sastāva zona

Pirmais, kas jāzina par Austrumeiropu, ir tas, ka tajā koncentrējusies iespaidīga iedzīvotāju sastāva daudzveidība. Tā ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kur kārtu kārtām klājušās tik daudzas atšķirīgas valodu, reliģiju un etnosu saknes. Bieži šīs atšķirības precīzi sakrita ar šķiru un profesiju robežām; teiksim, Austrumpolijā katoļticīgie poļu zemes īpašnieki valdīja pār pareizticīgajiem ukraiņu un baltkrievu zemniekiem, kuri brauca uz ivritā un jidišā runājošiem ciemiem, lai pārdotu izaudzētos produktus un iepirktu vietējo amatnieku ražotās mantas. Transilvānijā šīs pašas lomas pildīja katoļticīgie maģāri, pareizticīgie un austrumkatoļticīgie rumāņi un vācu luterāņi un kalvinisti; osmaņu Maķedonija ar savu apstulbinošo turku un slāvu valodās runājošo musulmaņu, albāņu, bulgāru, grieķu, aromūnu, valahu, čigānu un sefardu ebreju sajaukumu ir pārāk sarežģīta sociāla struktūra, lai mēģinātu to sadalīt pa sastāvdaļām.

Vēl viena tikpat daudzslāņaini daudzveidīga vieta ir Bukovina, Austroungārijas province Karpatu kalnu pakājē; kopš tiem laikiem tā vairākkārt svaidīta starp Rumāniju un Ukrainu. Lūk, kā Gregors fon Recori, sicīliešu aristokrātu pēctecis, kura senči 18. gadsimtā apmetušies uz dzīvi Austrijā, grāmatā “Puķes sniegā” (Gregor von Rezzori, “Blumen im Schnee”, 1989) apraksta savas jaunības lingvistisko situāciju: “Mūsu māte ne runāja, ne arī saprata kādu no vietējām valodām. Lai gan austriešu laikos vācu mēle Bukovinā bija oficiālā valoda, jo dziļāk Bukovinā, jo kroplīgāka un nesaprotamāka tā kļuva ‒ ne tikai mums, bet arī vietējiem dažādo tautību iedzīvotājiem. Turpretim Kasandra, kura nevienā valodā nerunāja īsti pareizi, izlīdzējās ar rumāņu, ukraiņu, poļu, ungāru un turku valodu, kā arī jidiša kripatām, papildinot to visu ar grotesku vaikstīšanos un primitīvu, burtisku žestu valodu, kas visus smīdināja un ko visi saprata.”

Otrs, ko vajadzētu atcerēties par Austrumeiropu: vairums lietu te nonāca visai vēlu. Salīdzinājumā ar dienvidu un rietumu kaimiņiem šis reģions gausi pievērsās kristietībai, gausi sadalījās atsevišķās valstīs un gausi pievērsās industrializācijai. Kāds gan brīnums, ka vietas, kuras likās visaustrumeiropeiskākās ‒ pat pārējo austrumeiropiešu acīs ‒, bija pašas neviendabīgākās un atpalikušākās visā reģionā. Austroungārijas armijas kosmopolītiskajiem virsniekiem šķita, ka viena no tādām vietām ir Galīcija:

Galīcija, tā tika apgalvots, bija vieta, kur varēja atrast visvairāk dubļainu un putekļainu ceļu, blusu un utu; tur visbiežāk varēja arī saķert veneriskas slimības un sastapt piedzērušos zemniekus un blēdīgus ebrejus. Poļu zemes īpašnieki ar Hābsburgu virsniekiem neielaidās nekādās sarunās ‒ un viņu meitas tāpat. Galīcija bija vieta, kur piedzerties un palikt pilnā; vieta, kur pavadīt naktis šaubīgās kafejnīcās, spēlējot azartspēles un maukojoties; vieta, kur ilgoties pēc civilizācijas un doties svētceļojumā uz dzelzceļa staciju, lai noraudzītos, kā garām aiztraucas ekspresis Lemberga‒Krakova‒Vīne.

Tā savā grāmatā “Viņpus nacionālisma: Hābsburgu virsnieku korpusa sociālā un politiskā vēsture, 1848‒1918” raksta Ištvāns Deāks (István Deák, “Beyond Nationalism: A Social and Political History of the Habsburg Officer Corps, 1848–1918”, 1990).

Otrā stunda: impērija un maskarāde

Kas gan spētu ieviest kārtību tik neviendabīgā un atpalikušā telpā? Tikai un vienīgi impērija. Līdz Pirmajam pasaules karam Austrumeiropā noteicējas bija trīs impērijas ‒ Hābsburgu, Krievijas un Osmaņu. Lai nezaudētu kontroli pār savu valsti, katra no tām izmantoja citas pakļaušanas formas. Reizēm šie paņēmieni robežojās ar misticismu.

Haoss

Hābsburgu impērijas oficiālais zinātniskais pamatojums bija harmonija. Un kas gan cits? Šī nācija, raksta R. Dž. Evanss, bija nevis “valsts”, bet gan “viegli centrtiecīgs kopā salipinātu mulsinoši neviendabīgu elementu puduris”. Tās imperatori valdīja pār pārāk daudzām tautībām, pārāk daudziem kašķīgiem aristokrātiem un pārāk daudzām provincēm, lai šī vieta būtu vienota kaut kā citādi nekā tikai idejas līmenī.

Rezultātā valsts vadošie intelektuāļi nopūlējās melnās miesās, lai atrastu sistēmu, kas saturētu kopā visu šo neparocīgo blāķi. Laikā, kad Rietumu zinātnieki atklāja gravitācijas likumus un izstrādāja smalkus matemātiskus aprēķinus, impērijas mācītie vīri izcēlās, meklējot okultas sakarības starp impērijas valdošo dinastiju un sauli, magnētu un pasaules harmonijas un visas enerģijas pirmavotu. Tās matemātiķi centās atrast riņķa kvadratūru ‒ tik centīgi, ka tā kļuva pazīstama kā “austriešu problēma”. Tās zinātnieki mēģināja uzbūvēt organumu ‒ vienlaikus visu mūzikas instrumentu karali un matemātisko atslēgu, kas ļautu atrisināt visus universa noslēpumus. Tās mediķi pūlējās atrast universālo līdzekli pret visām kaitēm ‒ panaceju pret visām slimībām, filozofu akmeni.

Imperatorus īpaši nodarbināja pēdējais punkts. Viņi algoja alķīmiķus no visas Eiropas, lai uzzinātu viņu noslēpumus ‒vispirms Prāgā, vēlāk Vīnē. Kāds no viņiem pierādīja, ka filozofu akmens ir sakraments, trešais elements trīsvienībā, kurā vēl ietilpa arī dzīvsudrabs (“Tēvs”) un sērs (“Dēls”). Kāds cits apgalvoja, ka šī akmens aplūkošana ir vairāk vērta nekā dārgumi, ko tas varētu radīt. Imperatori tomēr visvairāk lutināja tos, kuri spēja saražot viņiem kaut nedaudz īsta zelta.

Viens no šādiem imperatora favorītiem bija Johans Konrāds fon Rihthauzens. Viņš parādīja valdniekam sarkanu pulveri, tad izmantoja to, lai pārvērstu nepilnu pusotru kilogramu dzīvsudraba par kilogramu zelta. Imperators bija sajūsmā. Viņš lika no šī zelta izkalt medaļu un piešķīra Johanam bruņinieka titulu un jaunu vārdu. Turpmāk viņu vajadzēja saukt par Haosa brīvkungu vai baronu Haosu. Un tad imperators uzticēja Haosam valsts naudas kaltuves uzraudzību.

Tikmēr impērijas spožākie prāti turpināja savus pūliņus. Johans Frīdrihs fon Rains mēģināja tikt skaidrībā par visu filozofu filozofa Paracelza “Hermeja apokalipsi” un septiņiem zieģeļiem. Strahovas klostera abats Hieronims Hirnhaims rakstīja spēcīgus vārdus par labu nezināšanai, apgalvojot, ka zināšanas ir ļaunums, kas noved tikai pie tukšas iedomības; nekādas patiesas zināšanas vispār neesot iespējamas, un zinātnieki tikpat nekad ne par ko nespējot vienoties. Frančesko Lana de Terci iztēlojās gaisa kuģus. Johans Joahims Behers izstrādāja plānu, kā no Donavas dubļiem izsmelt derīgās minerālvielas. Un pats dižākais no visiem, Atanasijs Kirhers, pētīja zemestrīču patiesos cēloņus un kristīgos noslēpumus, kas iešifrēti ēģiptiešu hieroglifos. Izrādās, Ēģipti savulaik dibinājis Noasa dēls Hams, pazīstams arī kā Ozīriss. Un pasaule ir ērģeles, ko spēlē Radītājs. Bet jebkuru melnās maģijas radīto problēmu var atrisināt ar baltās palīdzību.

Krievija un Austroungārija, abas impērijas, kas pārvaldīja Austrumeiropu uz ziemeļiem no Balkāniem, to pārvaldīto tautu atmiņā atstāja atšķirīgu iespaidu. Austroungāriju neapšaubāmi uztvēra kā labvēlīgāko no šīm divām lielvalstīm. Hābsburgu valstij, šim neveiklajam veidojumam, kas turējās kopā gandrīz tikai ar dinastijas lojalitātes un barokālas maģijas spēku, bija dziļākajā būtībā komisks raksturs. Šī impērija grēkoja ne tik daudz ar brutāla spēka pielietošanu, cik ar nevajadzīgu sarežģītību, ar nebeidzamu un pilnīgi bezjēdzīgu galma rituālu un birokrātiskā protokola izstrādāšanu. Šajā opéra bouffe zemē milzu lomu spēlēja ārējais iespaids, un nejēdzības vairojās kā truši.

Vīri ar melnām ūsām

Austroungārijas armijas lepnums bija tās virsnieku uniformas – viscaur nevainojami spoži baltas; pareizi un centīgi koptas ar saru suku, tās atstaroja tikko manāmu vieglu zilganumu.

Uniformas bija ļoti skaistas un ļoti dārgas. Virsnieki bieži vien iekūlās smagos parādos, lai varētu tās iegādāties. Lai šos parādus nomaksātu, viņi reizēm pārtika no plikas maizes un ziemā iztika bez kurināmā. Dienests imperatora armijā bija goda, nevis naudas jautājums. Uniformas bija jānosargā nevainojami tīras; ar nelielu nodilumu vai sīku traipiņu pietika, lai izpelnītos rājienu, un tad vajadzēja pasūtīt jaunu ‒ par nežēlīgi augstu cenu.

Kādā jaukā 19. gadsimta 50. gadu dienā viens no imperatora ģenerāļiem visiem saviem virsniekiem pavēlēja ieviest melnas ūsas. Gaišmatainākajiem šāda pārvērtība bija iespējama vienīgi, liekot lietā bagātīgus melnā zābaksmēra daudzumus.

Virsnieki ar saviem padotajiem sanāca parādes laukumā. Kad viņi ar saviem kareivjiem jau bija nostājušies miera stājā un gaidīja parādes pieņemšanu, sāka līt. Melnais zieķis no ūsām notecēja uz baltajām uniformām.

Uniformas bija pagalam ‒ un virsnieku karjera tāpat.

Krievijas impērijā, pretstatā Austroungārijai, noteicošais princips bija nevis smalkas detaļas, bet gan spēks. Cara vara nepazina nekādu ierobežojumu. Viņš savu panāca ar diviem rīkiem ‒ pareizticību un pātagu; šī dīvainā kombinācija ļāva rupjam spēkam un brīnumiem soļot roku rokā.

Atamans

Zaporožjes Sečas kazaki bija labākie cīnītāji imperatores armijā. Taču viņi bija arī biežākie nemiera cēlāji un dumpinieki. Tagad ar turkiem bija noslēgts miers, un imperatore nolēma, ka no kazakiem ir vairāk nepatikšanu nekā labuma. Viņa nosūtīja savu mīļāko apcietināt kazaku vadoni. Atamans tolaik jau bija vecs vīrs. Viņu no dienvidiem aizsūtīja uz klosteri, kas atradās uz salas Baltajā jūrā. Visi domāja, ka, ieslodzīts pazemes kamerā, kur gaiss ieplūda tikai pa mazu lodziņu, atamans drīz nomirs. Taču viņš turpināja dzīvot, gluži kā augs vai kāds kukainis, kurš pazemē iemidzis ziemas miegā. Pagāja divdesmit pieci gadi, iekams atamanu atbrīvoja. Izlaists no cietuma, viņš vairāk atgādināja zvēru nekā cilvēku. Bārda bija gara un pinkaina, drēbes ‒ pārvērtušās par skrandām, bet nagi – izauguši gari un līki kā putna ķetnām. Viņš bija pilnīgi akls un, gluži kā Nebukadnecars, zaudējis runas spēju.

Iznācis brīvībā, atamans vēl divus gadus nodzīvoja klosterī kā mūks. Viņš nomira 113 gadu vecumā. Mūsdienās viņš iecelts svēto kārtā.

Trešā stunda: taustīšanās pēc jauno laiku gara

Lielā Austrumeiropas daļā impērijas vara bija kaut kādā ziņā praktisks risinājums. Galu galā, daudzveidības problēmu impērijas risina ar nevienlīdzības palīdzību, bet nacionālās valstis mēģina ieviest vienlīdzību, uzspiežot viendabīgumu, – un viendabīgumu Austrumeiropā var uzspiest tikai ar pamatīgu spēku.

Pirmais pasaules karš pielika punktu impēriju režīmiem Austrumeiropā, līdzi atnesot veselus jauna laikmeta uzplūdus. Taču šie jaunie laiki lielā mērā bija otršķirīgs surogāts. Likās, ka pienācis gals visam, kas līdz šim bijis skaidri zināms: cilvēki uz savas ādas sajuta visas kapitālisma un masu politikas kaites, bet ļoti maz no to labumiem. Austrumeiropiešiem nācās taustīties šajā jaunajā realitātē, mēģinot salikt pa plauktiņiem savu pasauli. Jaunas ideoloģijas atceļoja no tālām zemēm kā baumas. Reizēm tās par savām pieņēma cilvēki, kuri tā īsti nemaz nesaprata, ko tas viss nozīmē.

Ideja

Pats savās acīs Zoltāns Besermēņs bija gigants starp gigantiem. Viņš bija dzejnieks ‒ “izcils ungāru dzejnieks ar pravieša misiju” ‒ un politiķis. Viņš bija uzklausījis ungāru māšu izmisuma kliedzienus un vismaigāk mīlētās ‒ Mātes Ungārijas ‒ aicinājumu. Viņš bija tribūns, gatavs “ne aci nepamirkšķinot, sūtīt nāvē simtiem tūkstošu”, bet arī “gatavs noglāstīt”. 1931. gadā viņš Vācijā iepazinās ar Hitleru un acumirklī pievērsās fašismam. Viņš sludināja antisemītismu un solīja zemes reformu un tiesības trūcīgajiem. Viņa biedri bija “ungāru rases dārznieki” un “žīdu cūku pļāvēji”. Viņu simbols bija divas sakrustotas izkaptis ‒ svastikas aizvietotājs pieticīgākas vietas vajadzībām.

Besermēņs vēlēšanās zaudēja ‒ smagi. Viņu izsmēja presē. Taču viņš nezaudēja ticību. Un atradās cilvēki, kas sadzirdēja viņa sakāmo. Neauglīgajos Austrumungārijas līdzenumos zemnieki vēl joprojām bija paverdzināti. Viņi bija trūcīgi, viņiem nepiederēja ne kripata zemes – un viņi lielos pulkos pievērsās politiskām idejām, lai paglābtos no savas drūmās dzīves. Zemnieki meklēja glābiņu reliģiskā ekstāzē un sektantismā. Par lielās sacelšanās dienu vajadzēja kļūt 1936. gada 1. maijam; bija paredzēts, ka trīs miljonus liels pulks iesoļos grēcīgajā galvaspilsētā un nolīdzinās to līdz ar zemi.

Kad pienāca lielā diena, daži tūkstoši idejas sekotāju sapulcējās kādā lauku mazpilsētā tuksnesīga līdzenuma vidū. Viņus nebija grūti izdzenāt. Septiņi simti stājās tiesas priekšā. No katriem simt tikai diviem piederēja māja vai zemes gabals. Viņi bija ģērbušies saplēstās biksēs, īsās jakās vai vecās aitādas vestēs. Nevienam mugurā nebija krekla. Viņi sacīja, ka esot gatavi mirt “Idejas” vārdā, taču tā arī nespēja paskaidrot, kas tā par “Ideju”.

Starpkaru gados gaisā jautās apokalipses dvesma. Marksisms, fašisms un nacionālisms izplatījās gluži kā jaunas reliģijas. Taču daži vēl cieši turējās arī pie vecajām.

Krustā sišana

Eliašs Klimovičs, kurš kļuva pazīstams kā pravietis Elija, bija mežstrādnieks analfabēts no Polijas un Baltkrievijas robežas mežiem. Uz ticības ceļa viņu uzveda kāds bandīts, kurš regulāri aplaupīja un piekāva Gžibovas ciema apkaimes iedzīvotājus. Viņš draudēja ar slepkavībām. Krievijas cara žandarmi bandītam neko nespēja padarīt. Un tā Eliašs devās uz pilsētu, lai lūgtu padomu tuvākajam priesterim brīnumdarim. Viņa prombūtnes laikā kāds cits ciema iedzīvotājs bandītu nošāva. Taču nopelni par to tika piedēvēti Eliašam.

Drīz vien Eliašs jau dziļi laukos cēla baznīcu. Neviens nezināja, kur viņš ņēmis naudu. Daži teica, ka viņš licis baznīcai pašai izaugt no kailas zemes. Citi ‒ ka viņš ir pravietis Elija, kurš atgriezies no debesīm. Un tā viņa slava auga. Ļaudis pūļiem ceļoja uz Veršalinu, Eliaša provinciālo Jeruzalemi, lai klausītos viņa sprediķus. Sievietes drūzmējās pie viņa mājas, skūpstīja viņa pēdu nospiedumus, dzēra viņa vannas ūdeni. Drīz viņu jau ielenca vesels apustuļu pulks: Belskis, Kobriņskis, Jans Bogoslavs ‒ pārāk daudzi, lai visus atcerētos.

Tad pienāca 1936. gada vasara. Ražas laiks. Pa līkumoto taku, kas vijās starp kadiķiem un deviņvīru spēka noaugušajiem smilšainajiem pakalniem, tuvojās zemnieku procesija. Tās priekšgalā nesa krustu. Kāds cits vīrs rokās turēja pātagu. Trešais ‒ ērkšķu vainagu. Viņi bija ieradušies, lai sistu krustā savu pravieti, jo kopš iepriekšējās krustā sišanas bija pagājis jau pārāk ilgs laiks. Pasaule pa šiem gadiem bija kļuvusi pārāk grēcīga un laiska, un sātans staigāja pa zemes virsu kā pa savām mājām.

Taču Eliaša plānos neietilpa nāve pie krusta. Viņš paslēpās no saviem sekotājiem un sakņupis tupēja kartupeļu pagrabā, kamēr visi viņu meklēja mežā. Pēc trim dienām viņš iznāca no slēptuves kā augšāmcēlies no mirušajiem. Taču pārējie pa tam jau bija zaudējuši interesi par pestīšanas pasteidzināšanu.

Kad ieradās padomju armija, Eliašu nodeva viens no viņa paša apustuļiem. Krievi par viņu smējās un sauca par “poļu dievu”. Stāsta, ka nopratināšanā Eliašs esot turējies braši. Viņam piesprieda piecus gadus nometnē netālu no Irkutskas ‒ Sibīrijā. Viņš nomira pēc dažiem gadiem veco ļaužu pansionātā uz austrumiem no Krasnojarskas, netālu no Mariinskas, pārbūvētā klostera ēkā. Eliaša sekotāji visu šo laiku sūtīja viņam paciņas. Pēc sava pravieša nāves viņi vēl ilgi ik gadu pulcējās svētā Grabarkas kalna virsotnē (tā būtu bijusi Eliaša Golgāta), lai tur apdziedātu zaudēto paradīzi.

Ceturtā stunda: asins garša

Nu seko tirānu un slaktiņu laikmets. Starpkaru gados Austroungārijas politikas kabarē nogāja no skatuves. Pašmāju politiskās kustības, kas nāca tā vietā, vienalga, fašistiskas, komunistiskas vai nacionālistiskas, reti kad bija demokrātiskas, biežāk – slepkavnieciskas.

Un tomēr šo režīmu vardarbīgās tendences vismaz iegrožoja to pieticīgās ambīcijas. Austrumeiropas valstu imperiālisms reti aizsniedzās tālāk par pārsimt kilometriem aiz to robežām. Vēl labāk šīs zemes apvaldīja vispārējais kompetences trūkums un plaši izplatītais īpašais ķēriens uz pašsabotāžu.

To pašu nevar sacīt par režīmiem, kas nāca vēlāk. Otrā pasaules kara laikā Austrumeiropas robežas pēc sava prāta pārbīdīja divas kustības, kuru mērķis bija pārveidot visu pasauli ‒ un tām tas gandrīz tiešām izdevās. Saduroties nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības interesēm, Austrumeiropa pārvērtās par, vēsturnieka Timotija Snaidera vārdiem runājot, Asinszemēm (Bloodlands) ‒ slepkavību utopiju.

Nacisma noziegumu universs ir pārāk plašs, lai to ietvertu stāstā. Holokausts ir vesela pasaule par sevi. Austrumeiropu vēl joprojām šokē tā neaptveramība. Staļins, lai arī svešinieks, tomēr kaut kādā ziņā šķiet drūms šī reģiona domāšanas veida spoguļattēls. Varbūt tāpēc, ka viņa ‒ un viņa sekotāju ‒ izrīcībās bieži vien jautās zināma deva melnā humora. Hitlers ir pilnīgi citāds. Bet stāstos par Staļinu ir kaut kas pazīstams un tādēļ vēl jo absurdāks ‒ viņa ūsas, viņa nejaukie smiekli...

Trakomāja

Konstantins Petss bija Igaunijas prezidents. Igaunija ir maza valsts Baltijas jūras krastā. Tā ieguva neatkarību pēc Pirmā pasaules kara. Igaunija bija pārāk maza, lai ilgi paliktu neatkarīga. Kad sākās Otrais pasaules karš, Staļins un Hitlers sadalīja Eiropu savā starpā. Igaunija tika Staļinam.

Vispirms viņš uz turieni nosūtīja Molotovu un lika pateikt Petsam, ka Padomju Savienībai viņa valstī jāizvieto karaspēka bāzes. Tad viņi pārvērta Petsu par marioneti un piespieda viņu izdot 200 dekrētus. Visbeidzot viņu arestēja. Vispirms Petsu nosūtīja uz Ufu, tad uz Orenburgas stepēm. Tad viņu ieslodzīja cietumā. Beigās viņš nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Petss teica, ka tas esot nepareizi. Viņš taču neesot traks. Lai izsūtot viņu uz ārzemēm. Viņš taču, galu galā, esot Igaunijas prezidents.

Viņam pateica: “Jūs esat vājprātīgs. Jūs esat vājprātīgs tāpēc, ka apgalvojat, ka esat Igaunijas prezidents. Galu galā, ja jūs būtu Igaunijas prezidents, tad taču jūs nesēdētu trakomājā.”

Sarkofāgs

1949. gadā, gatavojoties Staļina 70. dzimšanas dienai, Čehoslovakijas Komunistiskā partija nolēma viņu godināt, uzstādot Prāgā pieminekli. Tai vajadzēja būt lielākajai Staļina statujai pasaulē. Tika sarīkots konkurss par godu projektēt Vadoņa pieminekli. Piedalīties vajadzēja pilnīgi visiem Čehoslovakijas tēlniekiem. Vairums tīšuprāt sabotēja savas izredzes, attēlojot dižo Staļinu pilnīgi nepiemērotās pozās ‒ smaidošu, izplestām rokām kā tādu svētlaimīgu Jēzu. Otakars Švecs, kura tēvs bija konditors un gatavoja smalkus un sarežģītus cukura rotājumus tortēm, nodrošinājās pret iespējamiem panākumiem, iepriekš iztukšojot divas pudeles šņabja. Nelaimīgā kārtā viņš tik un tā uzvarēja.

Šveca projektā Staļins stāv veselas darbaļaužu rindas priekšgalā. Viņam aiz muguras sastājušies strādnieks, lauksaimnieks, partizāne un krievu karavīrs. Četrus gadus partijas augstākās amatpersonas regulāri apmeklēja Šveca darbnīcu, lai pieminekļa modeļa tapšanas gaitā sniegtu padomus. Ik reizi viņi centās padarīt Staļinu vēl garāku, bet viņa sekotājus ‒ īsākus. Sākās pieminekļa celtniecība; nu jau tēlus cirta granītā. Un tomēr kritikas straume neapsīka. Šveca sieva neizturēja spiedienu un izdarīja pašnāvību.

Nu piemineklis bija gatavs. Pēdējā vakarā pirms atklāšanas Švecs aizbrauca aplūkot savu darbu. Taksists ieteicās, ka gribot tēlniekam kaut ko parādīt. “Tur, padomju galā. Partizāne pieķērusies pie krievu kareivja bikšupriekšas. To, kurš šito uztaisījis, nošaus, tas nu ir skaidrs kā diena.” Tajā pašā naktī Švecs izdarīja pašnāvību.

Staļins nomirst. Hruščovs uzstājas ar savu slepeno runu. Paiet vēl septiņi gadi. Staļinu beidzot vajag novākt. Taču lielie vīri brīdina, ka tas jāizdara ar cieņu. Padomju Savienības gods nedrīkst tikt aptraipīts. Nekādu spridzekļu Staļinam galvā. Nekādu šāvienu tuvākajā apkārtnē. Darbu uztic pašam labākajam nojaukšanas speciālistam valstī. Divas nedēļas līdz lielajai dienai viņš naktīs nespēj aizmigt. Kad pienāk brīdis nospiest slēdzi, viņš vispirms iestiprinās ar sešām glāzītēm slivovices. Pēc sprādziena nabaga cilvēks izplūst asarās. Ātrā palīdzība nogādā viņu psihiatriskajā slimnīcā.

Pat no kapa Staļins pamanījās novest cilvēkus līdz vājprātam.

Pēcvārds

Visbeidzot, stāsts no manas paša ģimenes arhīviem, jo, taisnību sakot, vienmēr, lasot par Austrumeiropu ‒ vienalga, daiļliteratūru vai vēstures grāmatu –, es meklēju kādu vārdu par sevi, par to, no kurienes nāku es pats. Un šādi man to pastāstīja mamma ‒ dienā, kad es saderinājos.

Trumulis

Jadvigas tante un tēvocis Turnovskis apprecēties mēģināja veselas trīs reizes. Pirmā no tām bija Minskā 1940. gadā. Ar lielām grūtībām viņi sadabūja vajadzīgo naudu. Pa ceļam uz dzimtsarakstu biroju topošais jaunais pāris sastapa kādu savu draugu ‒ pagalam aizelsušos no skriešanas viņiem pakaļ. Viņam vajadzēja uz karstām pēdām aizņemties naudu: veikalā tikko bija “izmesti” trumuļi. Viņi atdeva draugam naudu, kas bija paredzēta laulības reģistrēšanas nodevai. Neko darīt. Apprecēties var vienmēr, bet kas zina, kad nākamo reizi būs iespēja nopirkt trumuli?

Otrā reize, kad viņi mēģināja sareģistrēties, bija Tadžikistānā pēc diviem gadiem. Šoreiz viņiem bija nauda, un viņi jau tāpat dzīvoja kopā ‒ mazā pilsētiņā, kur visi cits citu pazina. Kad viņi ieradās dzimtsarakstu birojā, atbildīgais padomju ierēdnis izteica dziļu izbrīnu, ka pāris, kurš jau dzīvo kopā, vēl nav oficiāli precējies. Viņš aizrādīja, ka tā esot nepareiza secība; vajagot vispirms apprecēties un tikai tad sākt dzīvot kopā. Ar to pietika, lai neizsniegtu atļauju reģistrēt attiecības. Trešā reize bija Varšavā jau pēc kara. Tēvocis Turnovskis bija atradis divus lieciniekus (viens no tiem bija tas pats Iceks, kuram savulaik bija vajadzīgs trumulis), un noteiktajā laikā viņi trijatā ieradās ministrijā. Trūka tikai Jadvigas. Izdevniecība, kurā viņa strādāja, viņai neiedeva brīvdienu. Taču šoreiz ‒ pēc sešiem gadiem ‒ pārim tomēr izdevās apprecēties. Ierēdnis piekrita parakstīt laulības apliecību arī bez līgavas klātbūtnes.

Tas nav pats traģiskākais stāsts, kādu es būtu varējis izvēlēties. Tajā nav nekā no neskaitāmajiem nāvessodiem, trimdām un deportācijām, kas atstājušas pēdas gandrīz ikviena tās paaudzes cilvēka dzīvē. Īsuma labad es izlaižu arī stāstu par to, kas notika, kad Jadviga un viņas vīrs atgriezās Polijā, savā jaunajā mājā Silēzijā, ‒ par Meisenes porcelānu, ko evakuējoties kārtīgi savās vietās bija atstājuši agrākie vācu saimnieki, par garajiem, nospodrinātajiem ādas zābakiem, kas piederējuši tur iepriekš dzīvojušajam SS virsniekam.

Vectantes stāstos man visvairāk patika viņas sardoniskais humors, viņas sarkastiskais smīns, raugoties katastrofai tieši acīs. Man šķiet, ka šie stāsti ļoti daudz pasaka par visu viņas paaudzi. Cik gigantiskas dzīves! Kā lai tās izmēra? Trumuļos un svarīgajos mirkļos, kas palaisti garām. Kāpēc pētīt Austrumeiropu? Dažiem no mums tas ir veids, kā meklēt savas saknes. Bet man tomēr liekas, ka tas ir kaut kas vairāk. Mēs esam pieraduši domāt par sevi kā par savu stāstu galvenajiem varoņiem. Austrumeiropas stāsti piedāvā citu veidu, kā palūkoties uz pasauli. Tie atgādina, ka mēs ne vienmēr esam savas laimes kalēji. Reizēm vēsture rīkojas bez mūsu ziņas, un vienīgais veids, kā to uzņemt, ir vai nu samierinoties, vai arī ar smiekliem.

Los Angeles Review of Books, 2017. gada 27. janvārī

Tulkojusi Sabīne Ozola