Apziņas neatminamā mīkla

Kādā 1994. gada pavasara rītā Arizonas pilsētā Tūsonā pamodās nevienam nezināms filozofs, vārdā Deivids Čalmerss.¹ Viņam todien bija jālasa referāts par apziņu, un par apziņu viņš dēvēja sajūtu, ka tu atrodies savā galvā, raugies no turienes ārā jeb – aprakstot to valodā, no kuras neirozinātniekiem varētu plīst aorta, – ka tev ir dvēsele. Jaunais austrāliešu zinātnieks Čalmerss vēl nenojauta, ka ar savu priekšlasījumu uzsāks karu starp filozofiem un zinātniekiem, jo būs pievērsis uzmanību ļoti svarīgai, taču neatrisinātai cilvēka dzīves mīklai – iespējams, svarīgākajai no visām – un atklājis, cik apkaunojoši tālu esam no tās atminēšanas.

Zinātnieki, kas bija sapulcējušies Arizonas Universitātē uz konferenci, kura nu jau iegājusi vēsturē kā pavērsiena punkts šīs jomas pētniecībā, zināja, ka iesaistījušies visai šaubīgā pasākumā: daudzās augstskolās apziņa vēl aizvien bija tabu, kaut kas pārāk jau nu dīvains un piemērots labi ja new age entuziastiem, nevis ņemams nopietni; dažs labs klausītājs, ierazdamies šajā saietā, bija licis uz spēles savu reputāciju. Tomēr divi pirmie tārīta referāti galīgi nebija aizraujoši.

– Godīgi sakot, tie bija totāli nesaprotami un garlaicīgi, man tā arī nekļuva skaidrs, par ko viņi tur runā, – vēlāk atcerējās par konferences sasaukšanu atbildīgais Arizonas profesors Stjuarts Hamerofs. – Es kā pasākuma organizētājs skatos, ka klausītāji mieg ciet vai sāk dīdīties.

Viņam kļuva nemierīgs prāts.

– Taču trešais runātājs, tieši pirms kafijas pauzes, tas bija Deivs.

27 gadus vecajam Čalmersam bija gari, pinkaini mati, džinsa auduma drēbes, un viņš izskatījās kā iemaldījies pa ceļam uz Metallica koncertu.

– Viņš iznāk uz skatuves, mati līdz dibenam, viņš tur lēkā apkārt kā Miks Džegers, – stāstīja Hamerofs. – Bet tad viņš sāk runāt. Un pēkšņi visi pamostas. Smadzenes, uzsākdams savu priekšlasījumu, sacīja Čalmerss, zinātniekiem uzdod dažnedažādus jautājumus, lai viņiem būtu ar ko nodarboties. Kā mēs mācāmies, glabājam atmiņas un uztveram apkārtējo pasauli? Kā jūs zināt, ka vajag atraut roku no verdoša ūdens, vai trokšņainās viesībās sadzirdat, kad istabas otrā galā kāds izrunā jūsu vārdu? Taču šīs īstenībā ir “vieglas problēmas”: ja speciālistiem būtu gana daudz laika un naudas, viņi tiktu skaidrībā. Ir tikai viena patiešām grūta problēma, teica Čalmerss, un tā ir apziņa.

Šī mīkla bija tik neticami mulsinoša, ka pēc Čalmersa referāta to sāka pagodināt ar lielajiem burtiem – the Hard Problem of Consciousness, grūtā apziņas problēma –, un tā ir šāda: kāpēc visi šie sarežģītie smadzeņu darbības procesi vispār ir kaut kā jūtami no iekšpuses? Kāpēc mēs neesam tādi kā roboti, kas spēj saglabāt informāciju, reaģēt uz trokšņiem, smaržām un karstiem katliem, bet iekšpusē ir tumši, bez nekādas iekšējas dzīves? Un kā smadzenes to dabū gatavu? Kā 1,4 kg smagais mitru, sārti pelēcīgu audu pikucis galvaskausā spēj radīt kaut ko tik neizdibināmu kā būšanas pieredzējumu?

Tas, kā Čalmerss bija šo jautājumu noformulējis, vienā rāvienā atmodināja klausītājus no miegainās apātijas.

– Kafijas pauzē es staigāju apkārt, ausis saspicējis, kā dramaturgs pirmizrādes vakarā, – stāstīja Hamerofs. – Un no visām pusēm dzirdēju vienu un to pašu: “O! Tā grūtā problēma! Tā grūtā problēma! Tad tāpēc mēs esam šeit!” Filozofi tā saucamo “prāta un ķermeņa” problēmu jau bija apcerējuši ne vienu gadsimtu vien, taču Čalmerss bija to atdzīvinājis tik īpatnēji, ka tā izgāja ārpus filozofijas un elektrizēja visus klātesošos. Tā nodefinēja pētījumu lauku. Tā lika mums jautāt: uz ko mēs te īsti esam notēmējuši?

20 gados, kas pagājuši kopš Arizonas konferences, mēs par smadzenēm esam uzzinājuši apbrīnojami daudz; lasot un klausoties ziņas, nepaiet ne nedēļa, kad neizskanētu kāds jauns stāsts par zinātniekiem, kuri atklājuši, ka tāds un tāds smadzeņu apvidus ir saistīts ar azartspēlēm vai slinkumu, vai mīlestību no pirmā acu uzmetiena, vai nožēlu, – un te mēs runājam tikai par tiem pētījumiem, kuri nokļūst ziņu virsrakstos. Arī mākslīgā intelekta jomā – tas gan nodarbojas nevis ar “sajušanu no iekšpuses”, bet ar cilvēka smadzeņu spēju radīšanu no nulles – ir noticis grandiozs progress. Taču “grūtā problēma”, līdzīgi uzbāzīgam radagabalam, kurš uzprasās ciemos uz nedēļu, taču nebrauc un nebrauc mājās, nekur nav pazudusi. Kad es šorīt atsitu kājas īkšķi pret brokastgalda kāju, notika tas, ko jums spētu izklāstīt jebkurš smadzeņu pētnieks: par C šķiedrām dēvētās nervu šķiedras zibensātri sazinājās ar manām muguras smadzenēm, raidīdamas neiromediatorus uz to manu smadzeņu daļu, ko sauc par talāmu, kurš iedarbināja manu limbisko sistēmu (un ne tikai). Nu smalki! Tikai kāpēc tas viss bija komplektā ar piepešām, neizturamām sāpēm? Un kas vispār ir sāpes?

Izdzirdot šos un līdzīgus jautājumus, kuri sniedzas pāri dabaszinātnes robežām un ietiecas filozofijā, dažs labs speciālists pat nepūlas slēpt īgnumu. Dažs cits ņemas pierādīt, ka apzinātas sajūtas – piemēram, sāpes – nemaz neeksistē, un kas par to, ka brīdī, kad kliegdams lēkāju pa virtuvi, es jutu tieši sāpes; vēl kāds, tieši otrādi, uzstāj, ka arī puķes un koki noteikti jūt, kas ar tiem notiek. “Grūtā problēma” ir nopietnos žurnālos izraisījusi strīdus par to, kas gan darās zombiju prātā, kā arī – citējot slavenu 1974. gadā publicētu rakstu, kura autors bija filozofs Tomass Neigels, – jautājumu: “Kā ir būt sikspārnim?” Citi apgalvo, ka šī problēma ne tikai skaidri iezīmē mūsu tagadējo zināšanu robežu, bet arī norāda, līdz kādai robežai zinātne jebkad spēs kaut ko izskaidrot. No otras puses, bariņš neirozinātnieku pēdējos gados ir sākuši uzskatīt, ka “grūto problēmu” beidzot izdosies atrisināt – taču tikai tad, ja būsim gatavi pieņemt stipri satraucošo secinājumu, ka drīz apziņa piemitīs arī datoriem un internetam.

Līdz 1994. gadam, kad Čalmerss Tūsonā uzstājās ar referātu, zinātne bija sparīgi centusies izlikties, ka apziņas problēma nepastāv. Šī naidīguma sākotne meklējama 17. gadsimta sākumā, kad Renē Dekarts identificēja dilemmu, kas zinātniekiem gadiem ilgi lika lauzīt galvu. Dekarts atskārta, ka, no vienas puses, nekas nav acīmredzamāks un nenoliedzamāks par faktu, ka tev ir apziņa. Teorētiski viss pārējais, ko tu domājies zinām par pasauli, varētu būt ilūzija, kura rūpīgi un cītīgi izveidota, lai tevi maldinātu, – šajā brīdī mūsdienu rakstnieki visi kā viens piesauc The Matrix –, taču tava apziņa gan nevar būt ilūzija. No otras puses, šis visdrošāk zināmais un pazīstamākais fenomens nepakļaujas nevienam no parastajiem zinātnes likumiem. Diez vai apziņa ir kaut kas fizisks. To nevar novērot citādi kā vienīgi no iekšpuses – pati ar apziņu apveltītā persona. Īstenībā to pat nevar lāgā aprakstīt. Dekarts secināja, ka acīmredzot prāts ir radīts no kaut kādas īpašas nemateriālas vielas, kas nepakļaujas dabas likumiem; to mums dāvājis Dievs.

Šī reliģiozā un lielā mērā manipulatīvā pozīcija, ko dēvē par kartēzisko duālismu, bija un palika valdošais pieņēmums arī 18. gadsimtā un mūsdienu smadzeņu pētniecības pirmsākumos. Taču tā neizbēgami kļuva nepieņemama arvien sekulārākajiem zinātniekiem, kuri par zinātnes pamatprincipu definēja fizikālismu – pārliecību, ka eksistē tikai fiziskas lietas. Tomēr pat 20. gadsimtā, kad neirozinātne uzņēma apgriezienus, tā arī neuzradās neviens cits pārliecinošs izskaidrojums, un tā šī tēma mazpamazām kļuva par tabu. Bija maz tādu, kas apšaubītu, ka smadzenes un prāts ir ļoti cieši saistīti: ja jums tas nešķiet pārliecinoši, pamēģiniet vairākas reizes iedurt sev smadzenēs ar virtuves nazi un paskatieties, kas notiks ar jūsu apziņu. Taču jautājums, kā tie ir saistīti – un vai “smadzenes” un “prāts” gadījumā nav pilnīgi viens un tas pats –, šķita pilnīga mīkla, kuru vislabāk būtu atstāt filozofiem, lai jau gudro, sēdēdami savos ērtajos krēslos. Britu psihologs Stjuarts Saterlands 1989. gadā visnotaļ nopietnajā The International Dictionary of Psychology par apziņu pikti secināja, ka “nav iespējams precīzi aprakstīt, kas tā ir, ko tā dara un kāpēc ir attīstījusies. Par to nav sarakstīts nekas tāds, ko būtu vērts lasīt”.

Tikai 1990. gadā Frānsiss Kriks – viens no tandēma, kas bija atklājis DNS dubultspirāli, – izmantoja savu slavu, lai izteiktu nepiekrišanu. Nupat jau neirozinātne ir tikusi pietiekami tālu, viņš pasludināja mazliet pūcīgā rakstā, ko bija izstrādājis kopā ar Kristofu Kohu, ka apziņu vairs nedrīkst ignorēt. “Apbrīnojami,” autori iesāk, “ka lielākā daļa publikāciju tiklab kognitīvo zinātņu, kā neirozinātņu jomā apziņu vispār nepiemin,” – daļēji, kā viņiem šķiet, “tāpēc, ka lielākā daļa no tiem, kuri šajās jomās strādā, nespēj saskatīt nevienu lietderīgu veidu, kā šo jautājumu aplūkot.” Abi izklāstīja savu “teorijas uzmetumu”, kurā apgalvoja, ka mūsu iekšējo apzināšanos varbūt izraisa noteikti neironi, kas rada impulsus noteiktās frekvencēs; tiesa, nebija skaidrs, kā tas notiek.

“Visi domāja, ka esmu traks, kāpēc es tur lienu iekšā,” rakstīja Kohs. “Viens no vecākajiem kolēģiem uzaicināja mani pusdienās un teica: jā, viņš ārkārtīgi cienot Frānsisu, taču Frānsiss esot Nobela laureāts un pusdievs, viņš varot darīt, ko vien gribot, turpretī man vēl nav štata vietas, tāpēc man esot jābūt ārkārtīgi uzmanīgam. Nenovirzies no zinātnes pamatstraumes! Šīs marginālās lietiņas prātīgāk atstāt uz pensijas laiku, kad nāve jau vairs nebūs aiz kalniem un tu varēsi lauzīt galvu par dvēseli un tādām lietām.”

Apmēram tajā pašā laikā Deivids Čalmerss sāka runāt par zombijiem.

Bērnībā Čalmerss slikti redzēja ar vienu aci, un viņš ļoti dzīvīgi atminas to dienu, kad bija dabūjis brilles, kas šo problēmu laboja: “Man pēkšņi bija kārtīga binokulāra redze,” viņš stāsta. “Un pasaule vienkārši izlēca acu priekšā. Tā bija kļuvusi trīsdimensionāla, bet iepriekš tā man tāda nebija.” Kļūdams vecāks, viņš bieži atcerējās šo brīdi. Protams, var vienkārši un mehāniski aprakstīt, kas notika viņa briļļu lēcās, viņa acs ābolā, tīklenē un smadzenēs. “Bet vai tad tas izskaidro, kā pasaule ņem un parādās acu priekšā?” Fizikālistam eksistē tikai briļļu–acs ābola–tīklenes versija, taču domātājam ar Čalmersam raksturīgo ievirzi bija skaidrs, ka ar to vien nepietiek: jā, tā izskaidro acs mehāniku, taču neizskaidro šo pēkšņo, elpu aizraujošo dziļuma un skaidrības pieredzējumu. Čalmersa domu eksperiments “Zombiji” ir viņa mēģinājums parādīt, kāpēc ar mehānisko versiju ir par maz – kāpēc sajūtošas apziņas mistērija ir dziļāka, nekā spēj izskaidrot tīri materiālā zinātne.

“Skatieties, es neesmu zombijs, un es ļoti ceru, ka arī jūs neesat zombijs,” Čalmerss man sacīja kādu svētdienu pirms Ziemassvētkiem, “taču te svarīgi ir, ka evolūcija būtu varējusi radīt nevis ar apziņu apveltītas būtnes, bet zombijus – un tomēr neradīja!” Mēs dzērām espresoviņam atvēlētajā dzīvoklī Ņujorkas Universitātē, kur viņš nesen bija sācis uz pilnu slodzi strādāt Filozofijas fakultātē, kas vispārējā uzskatā ir labākā visā anglofonajā pasaulē; mums apkārt dzīvojamajā istabā atradās no Austrālijas atgādātās vēl neizsaiņotās kastes ar viņa iedzīvi. Čalmersam nu jau ir 48 gadi², viņš nesen piekāpies akadēmiskā cienīguma prasībām un apgriezis matus, arī džinsa auduma viņa apģērbā tagad ir mazāk, taču idejas palikušas tikpat heavy-metal kā agrāk. Scenārijs “Zombiji” turpinājumā ir šāds: iztēlojieties, ka jums ir dubultnieks. Šī persona ārēji ir visādā ziņā līdzīga jums, arī uzvedas identiski jums; viņš vai viņa sarunājas, ēd un guļ, izskatās priecīgs vai nemierīgs tieši tādā pašā veidā kā jūs. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šim jūsu dubultniekam nav apziņas, un tieši tāda persona – nevis ņurdošs, asinīm notašķīts staigājošs mironis no kinofilmām – ir tas, ko filozofi sauc par “zombiju”.

Protams, šādi ar apziņu neapveltīti humanoīdi neeksistē. (Vai varbūt pareizāk būtu sacīt: es kaut kādā veidā zinu, ka es tāds neesmu; par to, ka tāds neesat jūs, es nekādi nevaru būt drošs.) Taču galvenais šeit ir tas, ka vispār jau sajūta ir tāda: hm, viņi varētu eksistēt. Evolūcija varētu būt radījusi būtnes, kas līdzinās cilvēkiem atoms pret atomu, spēj visu to pašu, ko cilvēki, un atšķiras vienīgi ar to, ka tiem iekšā nav apziņas dzirksteles. Kā skaidroja Čalmerss: “Es tagad sarunājos ar jums, un es redzu, kā jūs izturaties; es varētu veikt smadzeņu tomogrāfiju un precīzi zināt, kas notiek jūsu smadzenēs, – taču iegūtie dati, šķiet, varētu būt pilnībā savienojami ar apgalvojumu, ka nekādas apziņas jums nav.” Ja pie jums pienāktu es un mans dubultnieks un jūs nezinātu, kurš no mums ir kurš, tad neviens, arī visjaudīgākais smadzeņu tomogrāfijas aparāts, nespētu mūs atšķirt. Un jau fakts vien, ka mēs vispār spējam šādu scenāriju iztēloties, ir pietiekams apliecinājums tam, ka apziņa nevar sastāvēt no parastiem fizikāliem atomiem. Tātad acīmredzot apziņa ir kaut kas cits – kaut kāds dabā eksistējošs papildu ingredients.

Toreiz, kad Čalmerss sāka izklāstīt šos apsvērumus – visvairāk ievērības ieguva viņa 1996. gadā iznākusī grāmata “The Conscious Mind” –, viņa argumenti, maigi sakot, neguva vispārēju atzinību. Daudzos rakstus un recenzijas, kas tapa, nikni kritizējot zombiju ideju, rezumē filozofa Masimo Piļjuči iznīcinošais tonis: “Varbūt tomēr atstāsim zombijus B kategorijas filmām un izturēsimies pret filozofiju mazliet nopietnāk, sarunāts?” Jā, lielākā daļa no mums ikdienas dzīvē droši vien pieņem, ka apziņa ir kaut kas augstāks par mūsu fizisko esamību – it kā prāts, citējot Alanu Votsu, būtu “šoferis jūsu paša ķermenī”. Taču atzīt to par zinātnisku principu nozīmētu no jauna rakstīt fizikas likumus. Viss, ko zinām par Visumu, liecina, ka realitāte sastāv tikai no fizikāliem fenomeniem – atomiem un elementārdaļiņām, kas rosīgi saduras un veido savienojumus. Kā norāda kritiķi: ja tiešām eksistē šis nefizikālais, mentālais kaut kas, tad kā tas var likt notikt kaut kam fizikālam – kā, piemēram, sāpju sajūta liek man atraut pirkstus no katla malas?

Tomēr šad tad zinātne ir atļāvusies neizturami kārdinošus mājienus, ka šis spocīgais papildu ingredients varētu būt reāls. 70. gados Londonā ārstniecības iestādē, kuras nosaukums toreiz bija Nacionālā nervu kaišu slimnīca, neirologs Lorenss Vaiskrancs sastapa pacientu, pazīstamu kā “D. B.”, kuram smadzeņu bojājuma dēļ redzeslauka kreisajā pusē bija aklā zona. Vaiskrancs viņam rādīja bildītes ar svītrām, novietotām aklajā zonā, un pēc tam lūdza pateikt, vai svītras ir vertikālas vai horizontālas. D. B., saprotams, iebilda, ka vispār nekādas svītras neredzot, taču Vaiskrancs neatlaidās, lūgdams minēt, un D. B. gandrīz 90% gadījumu uzminēja pareizi. Viņa smadzenes svītras acīmredzot uztvēra, taču prāts to neapzinājās. Viena interpretācija būtu, ka D. B. bija puszombijs: smadzenes viņam bija tieši tādas pašas kā visiem, taču daļēji trūka maģiskā papildinājuma – apziņas.

Čalmerss labi zina, cik traki neticamas izklausās viņa idejas, un daudz par to nesatraucas; filozofu konferencēs viņam patīk iznākt priekšā un uzdziedāt “Zombiju blūzu”, žēlabu dziesmu par to, cik grūši, kad nav apziņas. (“Es uzvedos tāpat kā jūs,/ Es daru to pašu, ko jūs,/ Bet es nezinu,/ Kā ir būt jums.”) “Ideja tāda: vai tad būt zombijam nebūtu tizli? Dzīvot ir vērts, ja ir apziņa, bet man tās nav; man ir zombija bēdiņa.” Kopš pirmatskaņojuma vairāk nekā pirms 10 gadiem, kad Čalmerss pūlējās noturēt meldiņu, dziesma ir kļuvusi labāka. “Tagad esmu sapratis, ka foršāk izklausās, ja vienkārši izkliedz,” viņš stāsta.

Šīs diskusijas par apziņu ir izraisījušas vairāk zākāšanās un niknuma nekā domu apmaiņa par citām tēmām – varbūt tāpēc, ka problēma ir tik ļoti mulsinoša; karotāji, kas atrodas pretējās pusēs, lielākoties ne tikai nespēj vienoties, bet arī uzskata otras puses pozīciju par brēcoši nejēdzīgu. Viens nenoliedzami galējs piemērs ir Kanādā dzimušais filozofs Teds Honderiks, kura grāmatu “On Consciousness” viņa kolēģis filozofs Kolins Makgins kādā 2007. gadā publicētā rakstā nosauca par “banālu un bezjēdzīgu”, “neizturamu”, “absurdu”; grāmata parādot “visu spektru: viduvējs–smieklīgs–vienkārši slikts”. Zemsvītras piezīmē Makgins norāda: “Še publicētā recenzija nav tāda, kādu es to biju uzrakstījis. Redaktori mani lūdza “mīkstināt toni”, [un] es to izdarīju.” (Tik asu kritiku, iespējams, daļēji bija veicinājusi viena frāze Honderika autobiogrāfijā: tajā pieminēts “mans mazais kolēģis Kolins Makgins”; Honderiks šim laikrakstam pastāstīja, ka viņš tolaik esot Makginu saniknojis, kādu viņa draudzeni aprakstot ar vārdiem “nav tik neglīta kā tā vecā”.)

Taisnību sakot, Makgins šādu paskvilu sacerēšanu padarījis par savu pamata nodarbošanos. Tomēr sašutums, tikai nedaudz pieklājīgāk izpausts, ir visnotaļ standarta reakcija. Ne visi piekrīt, ka tāda “grūtā problēma” vispār pastāv, un tad visas šīs Čalmersa uzsāktās diskusijas vienā rāvienā kļūst bezjēdzīgas. Daniels Denets, slavens ateists un profesors Taftsa Universitātē Bostonas pievārtē³, apgalvo, ka apziņa tādā nozīmē, kā esam raduši par to domāt, ir ilūzija: ir tikai mučkuļainā smadzeņu masa un vairāk nekas, un no šīs mučkuļainās masas nekāda tā saucamā apziņa nerodas. Jā, varbūt veselais saprāts mums apgalvo, ka pastāv tāda subjektīva iekšējās pieredzes pasaule, – taču veselais saprāts mums apgalvoja arī, ka Saule griežoties ap Zemi un ka pasaule esot plakana. Pēc Deneta teorijas, apziņa ir burvju mākslinieka triks: smadzeņu normālās darbības rezultātā mums vienkārši liekas, ka notiek kaut kas nefizisks. Meklēt kādu reālu, tveramu lietu, ko sauc par apziņu, postulē Denets, ir tikpat muļķīgi kā ietiepīgi apgalvot, ka romānu varoņi, piemēram, Šerloks Holmss vai Harijs Poters, ir veidoti no īpatnējas vielas, ko sauc par “fiktoplazmu” (fictoplasm); šāda ideja ir nejēdzīga un nevajadzīga, jo šie varoņi nemaz neeksistē. Šajā vietā visas diskusijas parasti arī beidzas, pārtopot neticīgos smieklos un izbrīnā: neviena nometne nespēj saprast, kā otri var kaut ko tādu apgalvot. Oponentu ieskatā Denets vienkārši noliedz, ka pastāv tas, par kā eksistenci neviens nešaubās, – iekšējais redzes un ožas iespaidu pieredzējums, emocijas un viss pārējais. (Čalmerss, lielā mērā jokodams, ir prātojis, vai tikai Denets nav zombijs.) Tikpat labi varētu apgalvot, ka vēzis neeksistē, un tad paziņot, ka tu esi vēzi izārstējis; vairāki Deneta slavenākās grāmatas “Consciousness Explained” kritiķi ir izsmējīgi izteikušies, ka pareizāks nosaukums būtu “Consciousness Explained Away”. Denets uz to atbild ar viņam raksturīgo aplombu: tieši tas jau arī esot zinātnieku darbs – izskaidrot problēmu tā, lai tā izzustu. Kad fiziķi pirmoreiz nonāca pie secinājuma, ka zelts no sudraba atšķiras vienīgi ar elementārdaļiņu skaitu atomos, viņš raksta, cilvēki varēja justies apkrāpti un sūdzēties, ka ar šo izskaidrojumu ir iznīcināta to īpašā “zeltība” un “sudrabība”. Taču mūsdienās jau visi ir piekrituši, ka zeltība un sudrabība tik tiešām ir tikai atšķirība atomu līmenī. Lai cik grūti būtu to pieņemt, mums vajadzētu piekāpties un atzīt, ka apziņa ir tikai fiziskās smadzenes, kas funkcionē tā, kā smadzenēm pienākas.

“Zinātnes vēsture ir pilna ar gadījumiem, kad visi uzskata, ka tāds un tāds fenomens ir pilnīgi unikāls, tam nav iespējams nekāds mehānisms, mēs to nekad neatrisināsim, Visumā nav nekā tamlīdzīga,” izteikusies Patriša Čērčlenda no Kalifornijas Universitātes. Čērčlenda sevi dēvē par “neirofilozofi” un ir viena no atklātākajām Čalmersa kritiķēm. Viņas viedoklis par “grūto problēmu” – viņa to izsaka dzēlīgā skaniskā kursīvā – ir tāds, ka tās ir blēņas, kuras notur pie dzīvības filozofi, kas baidās, ka zinātne tūlīt likvidēs vienu no lielajām mīklām, kuru dēļ viņiem gadiem ilgi ir bijis darbs un sviests uz maizes. Palūkojieties vien uz precedentiem: 17. gadsimtā zinātnieki bija pārliecināti, ka gaisma nekādi nevar būt fizikāla parādība, tā noteikti ir kaut kas okults, kaut kas tāds, kas atrodas ārpus parastajiem dabas likumiem. Vai dzīvības fenomens: agrīnie zinātnieki bija pārliecināti, ka jābūt kaut kādam maģiskam garam – élan vital –, kas atšķir dzīvas būtnes no mehānismiem. Tikai nekā tāda, protams, nav. Gaisma ir elektromagnētisks starojums; dzīvība ir tikai nosaukums, kuru mēs piešķiram noteikta veida objektiem, kas spēj augt un vairoties. Neirozinātne galu galā pierādīs, ka apziņa ir tikai smadzeņu stāvokļi. Kā izteikusies Čērčlenda: “Zinātnes vēsture ļauj perspektīvā redzēt, cik viegli ir aizmuldēties līdz šāda veida domāšanai: ja reiz manas brīnišķīgās, lielās smadzenes nespēj iztēloties pareizo risinājumu, tātad tā noteikti ir ļoti, ļoti grūta problēma!”

Risinājumi ir piedāvāti regulāri; literatūrā ir pārpārēm norāžu uz “globālo darba telpas teoriju”, “ego tuneļiem”, “mikrocaurulītēm” un pieņēmumu, ka īsto ceļu varētu parādīt kvantu teorija. Taču šo argumentu neizvēršamība pamudinājusi dažus domātājus – viens no viņiem ir Kolins Makgins – norādīt, ka pastāv interesanta, kaut arī neizbēgami sakāvnieciska varbūtība: ja nu mēs vienkārši pēc savas dabas neesam spējīgi “grūto problēmu” jebkad atrisināt? Mūsu smadzenes, galu galā, ir attīstījušās tālab, lai palīdzētu risināt piezemētās izdzīvošanas un vairošanās problēmas; īstenībā nav iemesla pieņemt, ka tām būtu jāspēj pievārēt katru lielo filozofisko mīklu, ko mums labpatīk tām pasviest. Šī nostāja ir nodēvēta par “misteriānismu” – par godu rokenrola grupai ? and the Mysterians, kas 60. gados darbojās Mičiganā un savu nosaukumu bija aizguvusi no kāda japāņu sci-fi opusa –, taču savā būtībā tā pauž, ka patiesībā tas, kāpēc apziņa līdz šim nav izskaidrota, nav nekāda mistērija; tas cilvēkiem vienkārši nav pa spēkam. Ja mēs tik briesmīgi nopūlamies, lai saprastu, ko varētu nozīmēt tas, ka prāts ir fizikāla parādība, tad varbūt tas tāpēc, ka mēs, citējot amerikāņu filozofu Džošu Vaisbergu, esam kā “vāveres, kas mēģina saprast kvantu mehāniku”. Citiem vārdiem: “Mums to vienkārši nav lemts zināt.”

Vai varbūt tomēr ir: pēdējos gados vairāki zinātnieki un filozofi, viņu vidū arī Čalmerss un Kohs, ir sākuši atkal visā nopietnībā pievērsties uzskatam, kas sava ērmīguma dēļ vairāk nekā gadsimtu bija pavisam atmests un ko nebija aizmirsuši vienīgi Austrumu garīgo tradīciju piekopēji un ekscentriskākie new age entuziasti. Runa ir par “panpsihismu”, apstulbinošo ideju, ka Visumā itin visam varētu piemist – vai vismaz potenciāli piemist, vai noteiktās konfigurācijās piemist – apziņa. Kohs nenoliedz, ka tas izklausās pēc nejēdzības; kā viņš raksta, pieminot panpsihismu, “es redzu sev pievērstus tukšus skatienus, kas pauž neizpratni”. Taču tiem, kas cīnās ar “grūto problēmu”, teorijas, kuras pirmajā brīdī šķiet kukū, ir daļa no profesionālās rutīnas. Turklāt panpsihisms varētu palīdzēt atšķetināt lielo mīklu, kas jau no paša sākuma bijusi klāt apziņas pētījumos: ja apziņa piemīt cilvēkiem – un pērtiķiem, un droši vien arī suņiem, un cūkām, un varbūt arī putniem... hm, kur tad šis uzskaitījums beidzas?

Koham, kura vecāki bija Vācijā dzimuši katoļi, bērnībā bija taksis, vārdā Purcels. Baznīca mācīja, ka Purcelam kā jau sunim nav dvēseles. Taču taksītis smilkstēja, kad bija satraukts, un ķiukstēja, kad bija savainojies: “skaties, no kuras puses gribi, bija redzams, ka viņam ir bagātīga iekšējā dzīve”. Mūsu laikos dvēseles diez ko bieži netiek pieminētas, taču lielā mērā visi pieņem, ka daudzu pie cilvēku cilts nepiederošo radību smadzenes apzinās, kas ar tām notiek, – ka suns patiešām sajūt sāpes, kad tam sāp. Problēma šeit ir tāda, ka būs grūti loģiski pamatot, kāpēc svītra jānovelk aiz suņiem vai aiz bezdelīgām, vai pelēm, vai kukaiņiem – vai, ja reiz tā, aiz kokiem vai akmeņiem. Mēs nezinām, kā zīdītāju smadzenes rada apziņu, un tādēļ mums nav pamata pieņemt, ka to dara tikai zīdītāju smadzenes – vai pat ka apziņai vispār vajag smadzenes. Un tieši tāpēc ir sanācis, ka Kohs un Čalmerss The New York Review of Books lappusēs pierāda, ka parasts mājsaimniecības termostats vai fotodiode – līdzīga tai, kādu jūs droši vien atrastu savā dūmu detektorā, – principā varētu apzināties, kas ar to ikkurā brīdī notiek.

Pierādījums ir šāds: fiziķi bez ierunām pieņem, ka zināmi fundamentāli realitātes aspekti – piemēram, attālums, masa vai elektriskais lādiņš – vienkārši eksistē. Tos nav iespējams izskaidrot kā jelkā cita rezultātu. Izskaidrojumam kaut kur ir jābeidzas. Panpsihiķiem ir noskārta, ka arī apziņa varētu būt kaut kas tāds; un, ja reiz tā ir, tad nav neviena iemesla pieņemt, ka tā sastopama tikai noteikta veida matērijā.

Koha traktējums šai idejai, izstrādāts kopā ar neirozinātnieku un psihiatru Džūlio Tononi, ir šaurāks un precīzāks nekā tradicionālais panpsihisms. Tā ir tēze, ka pilnīgi jebkam var piemist apziņa, ja tajā ietvertā informācija ir pietiekamā mērā savstarpēji saistīta un sakārtota. Cilvēka smadzenes šīm prasībām noteikti atbilst; atbilst arī kaķu un suņu smadzenes, lai gan viņu apziņa droši vien nav līdzīga mūsējai. Taču principā to pašu var sacīt arī par internetu, mobilo telefonu vai termostatu. (Potenciālie ētiskie secinājumi te liek kļūt nemierīgam: vai mums pret mašīnām, kurām ir apziņa, pienāktos izturēties ar tādu pašu gādību, kādu mēs veltām dzīvniekiem? Kohs personiski staigājot cenšas neuzkāpt virsū kukaiņiem.)

Turklāt Tononi un Koha “integrētā informācijas teorija”, atšķirībā no lielum lielā vairuma prātuļošanas par “grūto problēmu”, patiešām ir pārbaudīta. Pētnieku grupa Tononi vadībā ir uzbūvējusi ierīci, kas stimulē smadzenes ar elektrisku spriegumu, mērot, cik savstarpēji saistīti un sakārtoti – cik “integrēti” – ir to neironu tīkli. Kā jau būtu gaidāms, kad cilvēki ieslīgst dziļā miegā vai viņiem tiek iešļircināts anestezējošs medikaments un viņi iegrimst nesamaņā, ierīce parāda, ka samazinās arī integrācijas līmenis smadzenēs. Pacientiem, kuri sirgst ar “iesprostošanas sindromu” – viņi ir pie pilnas apziņas, tāpat kā mēs visi, – smadzeņu integrācijas līmenis ir nemainīgi augsts; pacientiem komā – viņi nav pie pilnas apziņas – ir citādi. Savācot pietiekami daudz šādu pierādījumu, apgalvo Kohs, teorētiski varēs paņemt jebkuru ierīci, izmērīt tajā ietvertās informācijas sarežģītību un pēc rezultāta secināt, vai tā ir apveltīta ar apziņu vai nav.

Tomēr, arī ja esam gatavi pieņemt ārkārtīgi mulsinošo apgalvojumu, ka telefonam varētu piemist apziņa, kā tad mēs varam zināt, vai tā tiešām ir? To droši varētu zināt tikai pats telefons, vai ne? Kohs parausta plecus. “Tas pats, kas ar melnajiem caurumiem,” viņš saka. “Es nekad neesmu bijis melnajā caurumā. Man personīgi nav melno caurumu pieredzes. Taču teorija [kas paredz melnos caurumus] vienmēr šķiet atbilstoša patiesībai, tāpēc es sliecos to pieņemt.”

Daudzu iemeslu dēļ būtu priecējoši, ja kāda šāda veida teorija beidzot pievārētu “grūto problēmu”. No vienas puses, nebūtu vajadzīga ticība spocīgām mentālām substancēm, kas perinās smadzenēs: fizikas likumi lielā mērā paliktu sveiki un veseli. No otras puses, nenāktos atzīt par pareizu dīvaino un bezsirdīgo apgalvojumu, ka apziņa neeksistē, kaut arī ir taču skaidri redzams, ka eksistē gan. Panpsihisms apgalvo tieši pretējo – ka apziņa ir visur. Visums jūt un apzinās.

Savā ziņā būtu pamācoši, taču arī ārkārtīgi ērcinoši, ja galu galā pierādītos, ka vienīgais, ko cilvēka prāts nav spējīgs aptvert, ir pats prāts. Kaut kur tā atbilde ir. Un to atrast ir ļoti svarīgi; varētu pat apgalvot, ka nekas nevar būt svarīgāks – jo viss, kas dzīvē ir nozīmīgs, tāds kļūst tikai tāpēc, ka iedarbojas uz smadzenēm, kuras to sajūt. Tomēr nav iemesla pieņemt, ka mūsu smadzenes būs pietiekami drošs kuģis ilgajam ceļam pēc šīs atbildes. Un tikpat apšaubāmi ir, ka tad, kad mēs kādā tāltālā krastā, kur neirozinātne sastopas ar filozofiju, nejauši uziesim “grūtās problēmas” atrisinājumu, mums pietiks prāta apjaust, ka esam to atraduši.

The Guardian, 2015. gada 21. janvārī